|
Steve Reich
Daniel Variations
2009, Nonesuch Records
Slavenu cilvēku pēdējie vārdi
Stīvs Reihs ir slavens ar to, ka prot izstāstīt stāstu, izmantojot vien pāris aprautas frāzes, kas tiek atkārtotas atkal un atkal. Viņa repetitatīvās mūzikas novatorisms, kas jau gadus četrdesmit turpina šokēt un sajūsmināt klausītājus, darbojas ar tādu pašu skaudrumu kā agrāk. Reihs nekad nav baidījies skart smeldzīgas un traģiskas tēmas, ieliekot mūzikā holokausta laiku atmiņas, Vitgenšteina aforismus, Vecās Derības tekstus, jūdaisma mistiķu atziņas, intervijas ar ebrejiem, musulmaņiem un kristiešiem, Ņujorkas ielās sadzirdētu kliedzienu ierakstus. Savā jaunākajā skaņdarbā viņš savij amerikāņu žurnālista Daniela Pērla pēdējos vārdus pirms nāves un citātus no Daniēla grāmatas. Pērls tika nogalināts 2002. gadā Pakistānā, kur viņu sagūstīja Al Qaeda kaujinieki. Brīdi pirms galvas nogriešanas, kas tika filmēta, lai videoierakstu nosūtītu kā brīdinājumu Rietumu pasaulei, Pērlam likts identificēt sevi. “Mani sauc Daniels Pērls. Es esmu ebreju izcelsmes amerikānis. Mans tēvs bija ebrejs, mana māte bija ebrejiete un es esmu ebrejs. Bneibrakas pilsētā ir iela, kas nosaukta mana vecvectēva Haima Pērla vārdā.” Pēc šiem vārdiem Pērlam tiek pārgriezta rīkle un viņš noasiņo līdz nāvei. Arī Stīvs Reihs ir ebrejs, un Daniela Pērla vārdā tagad ir nosaukts skaņdarbs.
Anouar Brahem
The Astounding Eyes of Rita
2009, ECM Records
Ieraudzīt viņas acis un mirt
Neizskaidrojami skaists albums, kas liecina par to, ka arī absolūts muzikālais talants var turpināt augt un pārsteigt. Tunisiešu ūda meistars Brāhims jau vairākus gadu desmitus sadarbojas ar Rietumeiropas džeza un kamermūziķiem, atrodot aizvien jaunas, niansētākas iespējas arābu mūzikas intonāciju atklāšanai. Šoreiz viņš spēlē kopā ar basa klarnetistu Klausu Gesingu, kontrabasistu Bjornu Meijeru un darbukas bundzinieku Haledu Jasinu. Albumā ietvertie skaņdarbi tapuši, iedvesmojoties no palestīniešu dzejnieka Mahmuda Darviša tekstiem un ierakstīti uzreiz pēc viņa nāves pagājušā gada augustā. Neskatoties uz to, ka Darvišs bija viens no politiski un sabiedriski aktīvākajiem palestīniešu literātiem (jautājums par divu viņa dzejoļu iekļaušanu Izraēlas skolu programmā izraisīja konfliktu Ehuda Baraka valdībā), mūzika Brāhima albumā ir intīma un poētiska, tajā pirmoreiz iespējams dzirdēt viņa balsi, kas skaņdarbiem piešķir vēl personiskāku saturu. Skanējuma un siltuma ziņā šis albums atgādina pirms desmit gadiem kopā ar Džonu Sērmanu un Deivu Holandu radīto “Thimar”, kas ticis uzskatīts par vienu no labākajiem ierakstiem ne vien Brāhima, bet arī visas ECM ierakstu kompānijas katalogā.
David Sylvian
Manafon
2009, Samadhi Sound
Mēs visi mirsim un drīz
Deivids Silviens ir atmosfērisku noskaņu meistars, kas nebaidās atkailināt savu balsi un sajūtas, paslēpdamies vien mīklainu tēlu un zīmju pilnos tekstos. Turpinot virzību uz aizvien izplūdušāku skaņdarbu struktūru, nesteidzīgu un smagu melodisko zīmējumu, kas bija jaušams jau viņa iepriekšējā albumā “Blemish”, šeit Silviens izmanto vēl plašākus un drūmāku toņu otas triepienus. Veidu, kādā tiek rakstīta šāda mūzika, ir grūti definēt, līdzīgi strādā Skots Volkers, arī viņa dziedāšanas maniere ir tūlīt pazīstama un neatdarināma. Lai arī albuma ierakstos piesaistīti vairāki izcili mūziķi, kas pazīstami kā brīvās improvizācijas entuziasti (Evans Pārkers, Fenešs, Sačiko M.), tas tomēr nav aizraujošu džeza dialogu krājums. Tas ir viena, vientuļa un strauji novecojoša cilvēka pārdomu pieraksts. Vairāku dziesmu pamatā ir dzejnieku Emīlijas Dikinsones un Ronalda Sjtuarta Tomasa frāzes vai tēli, Manafona ir ciemats Velsā, kur kādu laiku Tomass bijis vietējās draudzes mācītājs. Bieži vien viņa baznīca svētdienās bija tukša un sprediķa vietā viņš sēdējis tur pilnīgā vientulībā, rakstot dzeju.
Ilmārs Šlāpins
|