Geju Nokia

Šos puikas par mīkstajiem nenosauksi, vai ne. Savādā kārtā tas ir labākais un sliktākais, ko šobrīd var pateikt par Touko Lāksonena (1920–1991) mākslu. (Pseidonīmu Tom of Finland izgudroja kāds ASV bodibildinga žurnāla redaktors, kurš 50. gados pirmais publicēja viņa zīmējumus, un, tāpat kā toreiz, arī šodien tie, kas tikai nupat atklāj Touko mākslu, bieži domā, ka tas ir komerciāla kvīru zīmola nosaukums, nevis reāla persona, kura līdzīgi kā Swiss Navy seksa lubrikantu sērija izklausās pēc koķeti asprātīga oksimorona: kāda gan Šveicei flote, un kāds amerikāņu mačo kultūrai sakars ar Somiju!)

Subversija, dumpis viņa zīmējumos ir nevis to neslēpti homoerotiskais un vēl biežāk klaji pornogrāfiskais raksturs, bet gan pilnīgs masu kultūrā klišejiskā un vienmēr nievājamā geja tēla – vāja un sievišķīga, gļēva un manierīga, padevīga un neuzticama – noliegums. Toma puikas ir hipermaskulīni, pārspīlēti vīrišķīgi, uz močiem, melnās ādas jakās, karavīru, policistu, jūrnieku un celtnieku uniformās, nedalāmi t.s. pasīvajos un aktīvajos, vienlaikus un vienlīdz dāsni baudas devēji un saņēmēji. Turklāt viņu unificētajos vaibstos vienmēr ir nekautrīga savas iekāres demonstrēšana un lepna apziņa, ka citi (mēs) to pamana un vēro. Daži kritiķi apgalvo, ka šāds lasījums Touko padarot par nozīmīgu sociālkritisku mākslinieku, jo īpaši laikos, kad homoseksualitāte (tāpat kā pornogrāfija) daudzviet vēl bija kriminalizēta, iekļauta psihisku slimību reģistros un tamlīdzīgi vajāta un nodzīta pagrīdē. Daudzu tālaika geju atmiņās Toma varoņu demonstratīvā pašapziņa palīdzējusi viņiem atbrīvoties no pagrīdnieka nedrošības sajūtas un kauna par savu seksualitāti.

Meinstrīma popularitāti abpus okeānam Touko piedzīvoja jau dzīves laikā, bet pēc viņa nāves tā augusi eksponenciāli: kopš 1976. gada viņa darbi bijuši izstādīti aptuveni 200 izstādēs visā pasaulē (arī Latvijā), tie glabājas 17 publiskajās un neskaitāmās privātajās kolekcijās, sākot ar Ņujorkas MoMA un Vitniju un beidzot ar viņa dzimtās Kārinas mazpilsētas muzeju. Tieši viņa darbiem veltīts ap 30 mākslas izdevumu – gan reprodukciju albumi, gan akadēmiskas monogrāfijas. Uzdrīkstos apgalvot, ka Toms ir tāda pati 20. gadsimta mākslas vēstures ikona kā Rojs Liktenstains vai pat Vorhols un viņa tēli ietekmējuši vai visas popkultūras sfēras.

Taču līdz ar naratīva maiņu 21. gadsimta mākslas, kvīru, feminisma un sociālajās teorijās pamatoti augusi arī Toma tēlu kritika. Piemēram, šis attēls (tas vēl līdz oktobra beigām klātienē apskatāms līdz šim visvērienīgākajā Tom of Finland izstādē Helsinku Kiasma) ir reizē gan tipisks, gan ļoti rets: viņa kompozīcijās tikpat kā nekad neparādās vīrieši ar citu ādas krāsu. Uz šo pārmetumu Touko atbildēja, ka būtu gribējis, lai viņu ir vairāk, bet tos publicēt atteikušies viņa izdevēji, jo pēc tiem neesot publikas pieprasījuma. Cits pārmetums ir tēlu hipertrofētais vīrišķīgums un militārais stils, kas ne vien piespēlēja, bet pat stiprināja toksiskā mačisma kultu (un vienlīdz spēcīgi kārdināja gan vīriešus, gan sievietes, tāpat kā agrīnais Brando un Džeimss Dīns Touko karjeras sākumā), vēl vairāk nodzīdams kaunpilnā pagrīdē gluži leģitīmo fiziski trauslo, androgīno, vaildiski teatrālo vai klusināti inteliģento geju seksīgumu. Nemaz nerunājot par viņa tēlu sākotnējo izcelsmi – nacistu virsniekiem Hugo Boss uniformās, ar kuriem jauniņais mākslas students guva pirmo seksuālo pieredzi aptumšoto Helsinku vārtrūmēs 1941. gadā. Es vēl nezinu, kuram no abiem lasījumiem pieslieties, cildinošajam vai kauninošajam, bet zinu, ko šie tēli ar mani dara. Tie, piemēram, liek domāt vēl.