Vienos ierakumos ar pusotru gurķi

Nesen vieglu paralīzi izraisīja draudzenes jautājums, vai taisnība, ka gleznotāja Vija Zariņa esot reālisma pārstāve, kā teikuši pa radio. Sapratusi, ka uz šo jautājumu nevaru atbildēt, jo negribu konstatēt, ka Vijas Zariņas realitāte, kam laikam, vismaz radioprāt, atbilst viņas gleznas, ir pārāk tāla no manējās, ja vien tām kopīgais neskaitās tādas lietiņas kā zeme apakšā un debesis augšā, negaidot satiku tādu mākslasdarbu, kura autora realitāte manējai šķiet tuvāka par tuvu. Tas bija gurķis, precīzāk, pusotrs. Jeb, vēl precīzāk, pusotra gurķa atveids, ko nejauši ieraudzīju uz galda bērnu mākslas studijā Trīs krāsas.

Tas bija īsais, lauka, tumši zaļais. Viens vesels un puse no pārgriezta, lai būtu iespēja attēlot arī skaisto simetrisko sēklotnes zīmējumu. Pievērsu uzmanību vispirms veselajam gurķim, jo likās, ka uz studijas galda tam kaut kā īsti nav vietas, ka tas aizmaldījies prom no dārzeņu groza, šķīvīša vai pieliekamā kambara. Tātad ir runa par īstam jeb reālam dārzenim ideāli, ticami it visā – izmērā, apjomā, krāsā – atbilstošu telpisku un plastisku veidojumu, teiksim, kā ir: mazu, perfektu skulpturālu grupu. Gurķa autoram Rūdolfam Saukam esot 14 gadu, un viņam visi darbi esot tādi.

Īpaši šarmanta šī tikšanās bija arī materialitātes dēļ: proti, saņēmusi atļauju pieskarties un aptaustīt, piedzīvoju gluži taktilu pārsteigumu – tik perfekti gurķīgais priekšmets izrādījās daudz smagāks par līdzīga izmēra gurķiem, kur nu vēl par plastmasas mulāžām. Tas bija izgatavots no māla vienā gabalā un apgleznots ar guašas krāsām.

Ir kaut kas iepriecinošs un mierinošs atskārtā, ka kāda mākslinieciska izpausme var būt nevis sociālpolitiski reakcionāra un profesionāli kultivēta kā šai gadījumā atbilstošie un saistošie 20. gadsimta otrās puses nošķīrumi, piemēram, hiperreālisms un minimālisms, bet gan dabisks dotums, tāds kā gēns, jo runa taču ir par bērna darbu.

Rūdolfa Saukas gurķim nepiemīt pat tik daudz uzmanības pievēršanas pretenziju, cik, piemēram, Vijas Celmiņas agrīnajām hiperreālistiskajām skulptūrām. Varbūt vistuvākie gurķa biedri ir bronzas akmeņi, kurus Celmiņa izlēja 70. gados – vienādus ar pašas atrastajiem “īstajiem” akmeņiem. Ik pa brīdim sociālajos tīklos pavīd arī kādi darbi no šodienas profesionāļu aprindām, piemēram, Lienes Mackus puķu sēklu zīmējumi, kas gan, kā jau zīmējumam un sēklām piedien, ievērojami palielina attēlu. Nu, labi, puķu sēklu atveidi Rūdolfa Saukas garā tiktu vienkārši noslaucīti no tā galda.

Jau kopš rudens vēl pirms kovidiem un kariem – kad mākslai tuvākā un arī tālākā sabiedrībā aizdegās konflikts par kāda nodibinājuma pasūtītu sienas gleznojumu – liekas, ka mākslai vairs nevar uzticēties, jo tajā iesaistītie cilvēki grib nevis iepazīties un sarunāties, bet gan sagrupēties, nopozicionēties, apvainoties un sakauties. Laikam tāpēc esmu tik laimīga par Rūdolfa Saukas gurķi, jo tas nepieprasa uzmanību, nesaka par sevi jeb neapliecina neko citu kā tikai pats sevi. Tam nav nekas jāvēsta, jāsimbolizē, jāietver, jāstāsta. Par šo pusotru gurķi nav iespējams un nav vajadzības teikt nevienu no populārajiem, pat gandrīz neizbēgamajiem teikumiem no bezcerīgi tematizējošās sērijas “šis darbs ir par...”.

Lai skaidrotu savas ilgas pēc pilnīgi neko lieku nesakošas vai nedarošas mākslas, aizņemšos Sergeja Timofejeva teicienu no kāda nesena ieraksta pēc kārtējām apšaudēm Ukrainā: proti, šie notikumi ievilkuši sevī visu jēgu, atņem pasaulei vērtību, nonullē to. Manā izpratnē kaut kas līdzīgs noticis arī ar mākslas uztveri. Ja arī, sākot rakstīt, gribējās pieminēt kaut ko jautru par gurķiem maniheismā, tad, raugoties, kur esmu aizrakstījusies, es attopos ļoti klusā, sastingušā vietā, tādos kā pamestos ierakumos.