Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Izstāde “Pols Strands: fotogrāfija un filma 20. gadsimtam”
Viktorijas un Alberta muzejā Londonā, 19. marts–3. jūlijs
To, ka medijs ir vēstījums, Māršals Maklūens Kanādā bija izdomājis 20. gadsimta 60. gados. Tomēr 2008. gadā Līga Lindenbauma Rīgā nokūrēja fotoizstādi, uz kuru visi gāja pārliecināties, ka tiešām medijs joprojām ir vēstījums. Ivaram Grāvlejam tur bija iespaidīgs darbs ar iespaidīgu spoguļkameru portretiem.
Šovasar, Londonā skatoties Pola Stranda retrospekciju Viktorijas un Alberta muzejā, izrādījās, ka medijs ir vēstījums jau vismaz kopš 1922. gada, kad Strands ASV portretēja savu pirmo filmu kameru. Viņu sauca Akeley motion picture cam., un viņa pati arī izstādīta turpat blakus jūtīgi tvertajiem tuvplāna portretiem dažādos rakursos, kur var novērtēt gan viņas inženierisko un dizaina perfekciju, gan arī portretu autora ieinteresēto, aplaimoto skatienu.
Tajā pašā gadā Strands iepazinās ar savu pirmo sievu Rebeku, un viņas intīmie tuvplāna portreti arī redzami vienā istabiņā ar kameras portretiem. Šī istabiņa lielajā izstādē izbūvēta kā vienīgā necaurstaigājamā telpa – skaidrs, ka tur skatītāju sagaida kaut kas īpašs. Anotācijā tā arī rakstīts, ka tā iedziļinoties un ar tādu tuvības sajūtu Strands nav vairs fotografējis ne savas kameras, ne sievas. Viņš esot bijis tāds ļoti godīgs un atbildīgs cilvēks – arī par slaveno 1916.–1917. gada Ņujorkas ielu sēriju ar aklo sievieti, sievieti, kas žāvājas, un citiem lieliskiem ikoniskiem kadriem Stranda biogrāfijās raksta, ka arī pēc šīs sērijas viņš vairs tā, tik nesaudzīgi, neesot fotografējis. Ļoti atbildīgi bijuši arī Stranda izstādes kuratori – aprakstīts gan viss, kas redzams attēlos, gan arī galvenie darbu tapšanas apstākļi un iespējamie uztveres konteksti.
Kameras un sievas portretiem veltītajā istabiņā atskārtu, ka pēc tādas kuratoru loģikas tur vajadzētu būt arī Stranda sievas mūmijai vai vismaz kādai matu sprogai, vai kam tādam, kas, tāpat kā pa gabalu stikla vitrīnā apskatāmais kameras oriģināls uz trauslā trijkāju statīva, rādītu un pierādītu, ka tā tiešām bija.
Tur, starp kamerām, sievām un viņu portretiem, pēkšņi viss sajuka – vairs nesapratu, kāpēc attēlu, kas zināmā veidā pārstāv to, kas tajā redzams, – piemēram, kameru –, vajag turpat uz vietas kaut kā pārstāvēt, un turklāt ar to pašu kameru, ko pārstāv attēls. Sajutos kā tāda fotogrāfijas arodbiedrība, kam radušās aizdomas, ka slavenā, citu valodu robežas pārkāpjošā attēlu valoda publiski tikusi aizvainota, sakot, ka tā īstenībā ir tikai klusa, trausla ņerga, kas jābalsta, jāstiprina un jāskaidro. Nākamajā izstādes telpā virs kāda 50. gados uzņemta skotu kundzītes portreta iekārtots skaļrunītis, kas atskaņo skotu tautasdziesmas, kuras Strands esot dzirdējis radio un kuras viņu esot iedvesmojušas doties uz kādu burvīgu Skotijas salu un atrast šo dziesmu dziedātājas.
Turpat sadomājos arī par iepriekš redzēto Anša Starka personālizstādi Dubultos. Tie bija Rīgas Laika interviju varoņu portreti – brīnišķīgi kamerstila tuvplāni, kas, sadrukāti milzīgā izmērā, uzstutēti uz tādiem kā molbertiem un papildināti ar rūpīgi uz grīdas uzploterētiem interviju citātiem, veidoja tādu kā pompozu memoriālu, kur pieminēt uzticību attēlu valodai.
Tā nu skatījos un klausījos, kā fotogrāfija tiek aizbildnieciski kušināta, pastiprināta, pastarpināta un verificēta. Likās jau, ka jānoliek ziedi, bet nupat Madonā izrādījās, ka nav tik ļauni – lieliskajā muzeja izstāžu zālē ar labāko dabisko gaismu valstī mierīgi izstādīti samērā jauni Andreja Granta uzņēmumi. Nelielas melnbaltas fotogrāfijas ar Madonas un apkārtnes skatiem, kur redzams kaut kas no ielām, pagalmiem, kokiem, krūmiem, arī pa kādam galdam un putnam. Gaisma krīt uz visa, ko nu Grants ir ieraudzījis atkal visādos kaktos, un iestājas miers visā pasaulē.
Pateicos aviokompānijai airBaltic par atbalstu.