1000 mazu Gidonu

(Pasaulslaveno) vijolnieku Gidonu Krēmeru mēs bijām ievērojuši jau sen. Ar apbrīnojamu neregularitāti un apskaužamu dinamismu viņš mēdza ierasties Latvijā te no Krievijas, te no Japānas, te no Vācijas, te vispār nez no kurienes. Un tā vairākas reizes gadā. Koncertu biežums brīžiem balansēja uz robežas ar to sajūtu, ka Krēmers Rīgā vairs nav nekas neparasts. Tad viņš sāka ierasties arī Jūrmalā, Ventspilī, Cēsīs. Runā, ka vairākas reizes viņš bijis Latvijā inkognito — apciemot māti. Runā, ka ārzemju enciklopēdijās viņš dēvēts par latvieti, un mazas aizvainotas tautas sirds samulst piepešā lepnumā, izdzirdot, kāds talants, nē, kāds ģēnijs izaudzis kaut kur tepat Rīgā! Kaut kad. Viņš jau arī nemaz vairs neatceras, kā savulaik nav pielaists kādam jauno mūziķu republikāniskajam konkursam tieši sava apšaubāmā nelatviskuma dēļ. Māte vāciete un tēvs ebrejs dēla pasē bija ierakstījuši padomju sabiedrības morālei daudz nekaitīgāko vectēva zviedra tautību, taču katram sadzīves līmeņa antisemītam tāpat bija skaidrs, kāpēc mazais Gidons ir tik talantīgs. Un vēlāk arī oficiālās iestādes īsti nezināja, ko darīt ar tik spožu Čaikovska konkursa uzvarētāju un viņa ultimātu — ļaujiet spēlēt kur un kad vien es to gribu, bet nelieciet man kļūt par politisko bēgli. Krēmers tā arī neatteicās no padomju pilsonības, taču nu jau gadus trīsdesmit dzīvo visā pasaulē, vai nav vienalga kur. Arī šobrīd, lai arī viņa dzīvoklis atrodas Parīzē, lielāko dzīves daļu pavada ceļā no vienas koncerta vietas uz otru.

Meklējot interneta datu bāzē www.gidon-kremer.com informāciju par kādu koncertu, mēs ievadījām pārāk vispārīgus meklēšanas nosacījumus un rezultātā ieguvām sarakstu ar 2400 aizvadītām uzstāšanās reizēm. Vēl ir arī mēģinājumi. Un darbs ierakstu studijās (176 albumi). Atduroties pret tik nosaitētu grafiku, trīs vai četru gadu laikā mēs nespējām atrast brīvu brītiņu parunāt ar Gidonu Krēmeru. Parunāt par dzīvi. Kad izgāzās kārtējais mēģinājums nozagt pusstundu brokastlaika pēc satriecoši smeldzīga un līksma Kremerata Baltica koncerta Lielajā ģildē un pirms visa orķestra aizbraukšanas uz Viļņu, mēs sapratām, ka jāsāk meklēt neordinārāki paņēmieni. “Es vienmēr braucu autobusā kopā ar orķestri,” Krēmers atbildēja uz piedāvājumu intervēt viņu pa ceļam, “taču man būs vairāk brīva laika aprīļa sākumā, Šveicē.”

Brauciens automašīnā no Rīgas līdz Apencellai, mazai kalnu pilsētiņai, kur pāris dienas notika mēģinājumi pirms Lieldienu koncertiem Sanktgallenē, prasīja trīsdesmit stundas. Kāju dezinfekcija uz robežām un izskaidrošanās ar vācu policistiem naksnīgajā Minhenē tika atalgota ar brīnišķīgu saullēktu Alpu pakājē, kur Rīgas Laika radošā grupa tika pakļauta teju vai kratīšanai pilsoniski aizmigušu viesnīcu un majestātisku sniegoto virsotņu sabiedrībā. Vietējā kantona policija bija acīmredzami satraukta par šāda latviešu desanta parādīšanos vietā, kur labklājība, kultūra un tradīcijas izsenis garantēja vietējiem iedzīvotājiem pilnīgu mieru un klusumu, it īpaši — ciešanu nedēļā.

Krēmeru mēs sastapām šaurā un baltā viesnīcas numurā. Uz gultas vijole, uz galda — daži saldumi, aiz loga — kalni. Līdz tuvākajam mēģinājumam — pusotra stunda laika. “Es pēdējos gados, droši vien saprotot, ka dzīvot ir atlicis mazāk, nekā jau nodzīvots, augstāk vērtēju izteikuma kompaktumu,” sarunas laikā teica Krēmers.

Ilmārs Šlāpins

Rīgas Laiks: Dāvids Oistrahs par jums savulaik ir teicis: “Krēmeru no citiem atšķir individuāla, radoša, smalka izpratne par saviem uzdevumiem.” Es gribēju pajautāt — kas tie par uzdevumiem? Kas jums tos ir uzdevis?

Gidons Krēmers: Es biju aizmirsis, ka viņš to ir teicis. Ir patīkami ko tādu par sevi dzirdēt. Un ir patīkami atcerēties skolotāju, viņa augstsirdīgo attieksmi pret mani un vispār pret saviem skolniekiem. Tieši no viņa un ne no viena cita es iemācījos, ka īsts mākslinieks ir augstsirdīgs... Es pat nezinu, kā to īsti nosaukt... generous — cēlsirdīgs, dāsns. Atgriežoties pie jūsu jautājuma — es jūtu, ka man ir uzdevums. Un šis uzdevums nebūt nav kļūt slavenam, nedz arī vēlēšanās kaut ko uzspiest, pierādīt citiem. Jaunībā varbūt vēl bija tāda vajadzība sevi nostiprināt, izdzīvot, jo pārāk daudz kas no tā, ko es jutu un redzēju, netika saprasts un pieņemts. Bet tagad ar to man vairs problēmu nav. It kā. Ir pietiekami liela interese un cieņa. Šobrīd mani virza kas cits. Es jūtu, ka šis uzdevums ir saistīts ar iekšēju nepieciešamību paplašināt citu cilvēku uztveri. Vai dot caur sevi iespēju citiem aizdomāties par kaut ko, ieklausīties, saprast, kaut ko apšaubīt. Atklāt citiem viņus pašus.

Teiksim tā — pat Bērnības lauskās uzdevums nebija tīksmināties pašam par sevi vai par mazo Gidonu, kurš bija tik talantīgs, tik labs, tik brīnišķīgs... Nē, uzdevums bija un ir — šajā bērnā, šajā mazajā Gidonā dot iespēju citiem ieraudzīt un saprast, ko jūt bērni, kā tie aug, kādus šķēršļus reizēm pārvar talants. Mans piemērs ir tikai atskaites punkts, kas ļauj citiem aizdomāties par to, cik grūti ir bērnam, cik tīri bērns jūt un kā viņa jūtas sašķīst gabalos. Šī grāmata, vienalga, kāda ir tās literārā kvalitāte, ir tāds pats spogulis kā skaņas, ko es spēlēju. Es cenšos, lai tās būtu nevis jau nospēlētu skaņu imitācija, bet jaunas... jauns spogulis.

RL: Spogulis?

Krēmers: Spogulis dvēselei, lai cik tas banāli...

RL: Jūsu dvēselei?

Krēmers: Teiksim tā — manai kā kopējas dvēseles, vispārcilvēciskās dvēseles daļai. Protams, katrs cilvēks ir unikāls radījums, un es nepretendēju teikt, ka, lūk, mana dvēsele ir tāda pati kā visiem citiem. Katram ir sava dzīve, savs ceļš, savs redzējums, savs raksturs, savi gēni. Bet tajā pašā laikā runa nav par kaut kādu narcismu, kurā būtu iespējams plunčāties. Runa ir par to, lai redzētu sevi kā kopīgā daļu. Es redzu savu sūtību, sevi Kremeratā nevis kā līderi vai diktatoru, es redzu sevi kā tāda rituāla līdzdalībnieku, kurā katram tiek dota iespēja izdarīt labāko, uz ko tas ir spējīgs. Es dodu labāko, uz ko es esmu spējīgs, un saņemu pretī idejas, attieksmi, izpildījumu, kas arī mani var iedvesmot, vest tālāk. Tas ir tāds pozitīvi lādēts lauks, kurā kaut kas dzimst, un, lai arī es esmu izdomājis šo ideju, pati ideja attīstās neatkarīgi.

RL: Vai jūs protat pateikt nespējīgam mūziķim, ka viņam labāk nevajag spēlēt. Un vai tas ir jāsaka?

Krēmers: Es domāju, ka vajag teikt. Ir bijuši gadījumi, kad es mēģināju apturēt šādus cilvēkus. Taču ir bijis arī pretējais — kad mazs talants ir pamudināts uz lielu rīcību. Dažkārt tam ir bijuši rezultāti, dažkārt — nē. Es domāju, ka talanta vērtējumā jābūt pietiekami skaidram saprātam. Gan no vecāku, gan pašu mākslinieku puses. Katrs cilvēks, vai vismaz vairums cilvēku, ir savā ziņā talantīgi, lielākā daļa cilvēku kaut ko prot. Taču ļoti bieži dzīvē viņi nenodarbojas ar savu lietu. Tāpēc ir svarīgi saprast, kas tad īsti ir tas, kas viņus interesē, kādi motīvi liek viņiem darīt to, ar ko viņi nodarbojas. Ja jūtams, ka īstenībā viņus interesē pavisam kas cits, būtu tikai godīgi laikus apturēt cilvēku, kuru vada citu ambīcijas. Tas nenozīmē, ka talants ir tikai Dieva dāvana. Es taču redzu — ir cilvēki, kas ir intuitīvi talantīgi. Ir cilvēki, kuriem dāvāts talants just mūziku, sajust to pareizi laikā, frāzes kustībā — sajust to ātrāk par citiem. Bet ar to vien nepietiek, lai izdzīvotu. Teiksim, ir mūziķis, kam tas viss ir, bet nav talanta strādāt, nav paškritikas talanta, nav talanta klausīties citus, nav saskarsmes talanta.

RL: Kādu jūs redzat Kremeratas nākotni? Izklīdīs, paliks kopā?

Krēmers: Man gribētos, lai paliktu kopā pēc iespējas ilgāk. Es saprotu, ka visam ir sākums un beigas, ka visi ir mirstīgi, visas lietas kādreiz beidzas, taču es gribētu novilcināt šo pozitīvo lauku, šo impulsu pēc iespējas ilgāk. Es ceru, ka tas izdosies. Katrā ziņā, es nespēju vairs iedomāties kolektīvu, kas katru gadu mainītu sastāvu. Nesamaitātības ziņā ir maz tādu kolektīvu, kas varētu līdzināties Kremeratai.

RL: Kādā ziņā citi ir samaitāti?

Krēmers: Samaitāti ar rutīnu, diktatūru, pārsātinātību, ikdienu, es pat teiktu. Londonas orķestra mēģinājumi notiek pat trīsreiz dienā. Tas nenozīmē, ka mēs nestrādājam. Kad mēs sanākam kopā, mēs strādājam ļoti intensīvi.

RL: Jūsu koncerta afišā ir redzams Kristus tēls un vijole. Lasot jūsu grāmatas, rodas iespaids par cilvēku, kurš pilda savu misiju, uzdevumu, nes krustu.

Krēmers: Kad es atbraucu šurp un koncerta rīkotāja iepazīstināja mani ar šo afišu, es teicu, ka man ļoti patīk dizains, ka tas ir izgatavots ar mīlestību. Un viņa man atbildēja: “Ziniet, es jūs ilgāku laiku vēroju, jūs jau arī tāds...” Viņa gribēja teikt — cietējs. Man šī frāze likās pārāk patētiska. Es nejūtu, ka man būtu tiesības teikt — es nesu krustu. Es daru, ko es varu. Es neredzu tajā visā nekā patētiska. Es neredzu tajā pacelšanos pāri citiem. Es neredzu sevi varoņa lomā. Kad mans kolēģis, cilvēks, ar kuru kopā mēs radījām Kremerata Baltica projektu, šodien atsūtīja faksu uz 11 lappusēm, kurās izklāsta, kādu viņš redz manu vebsaitu, kā viņš rūpējas par šī vebsaita 77 punktiem, man šķiet, ka tas viss ir pārspīlēti. Cilvēka dzīve ir pārāk īsa, lai vēl uztrauktos par viņa slavināšanu. Es laikam tā arī atbildēšu, ka nevēlos tajā visā piedalīties. Es vēlos nodarboties ar savu darbu. Savu pieticīgo darbu — dalīties ar emocijām, pieredzi. Un nedomāt par to, kurā vietā kaut kādā vērtību hierarhijā tas atrodas. Es vienkārši redzu sev visapkārt daudzus cilvēkus, kas spekulē ar savu profesiju, kas sevi veiksmīgi pārdod, kas neaizsniedz tos uzdevumus, kurus talants viņiem būtu ļāvis piepildīt. Es to redzu un, protams, cenšos nenolaisties tādā līmenī. Es necenšos turēties tādā snobiskā izplatījumā, kurā es, lūk, esmu vislabākais vai vissvarīgākais. Es cenšos nespēlēt šīs šaubīgās spēles. Es cenšos palikt tīrs tajā, ar ko es nodarbojos. Būt tīram nenozīmē neizdarīt kļūdas. Ir arī kārdinājumi. Kā teica Oskars Vailds — vienīgais, kam šajā dzīvē nevajag pretoties, ir kārdinājumi. Cilvēkam ir vājības. Dabiski, ka tās ir arī man. Es cenšos iespēju robežās koncentrēties uz to, ko es uzskatu par galveno. Bet par galveno es uzskatu — meklēt iespējas paplašināt citu cilvēku emocionālās telpas robežas. Uzvedināt viņus uz idejām, uz sajūtām, uz tādām emocijām, kas līdz šim nav bijušas pazīstamas. To var darīt ar jaunās mūzikas palīdzību. To var darīt ar negaidītu vecās mūzikas interpretāciju, negaidītām instrumentu kombinācijām, negaidītu programmu, negaidītu mūziķu pieaicināšanu savos projektos un tā tālāk un tā joprojām. Tas notiek ļoti spontāni un neparedzēti. Tiklīdz es jūtu, ka esmu sasniedzis robežu, piemēram, nospēlējis skaņdarbu vairākas reizes tā, kā man to gribējās — tas gadās, reti, bet gadās — es to esmu izdarījis un pēc tam man to vairs negribas atkārtot. Es sāku meklēt pieeju citiem skaņdarbiem. Tā, lai tas lauks, kurā es darbojos, vienmēr būtu neparedzams un dzīvs.

RL: Vai jūs pazīstat to cilvēku vai tā cilvēka pieredzi, kurš spēlē jūsu vijoli — tas ir, sevi? Jūs teicāt, ka jūsu pieredze, jūsu sajūtas ir tas, ar ko jūs gribat dalīties. Te es atgādināšu kādu piemēru no literatūras, jūsu kolēģi Leverkīnu, kurš, lai radītu ģeniālu organismu vijoles spēlēšanai, bija spiests noslēgt līgumu ar pašu kārdinātāju. No vienas puses, jūs provocējat jaunu pieredzi, bet no otras puses, jūs pats esat interpretējošs organisms, kas rada to mūziku, ko mēs dzirdam.

Krēmers: Nu, pirmkārt, es neradu mūziku. Es mūzikai esmu sekundārs, jo to rada komponisti. Es nepretendēju uz to. Es radu, tāpat kā jebkurš teātra režisors, kurš ņem Šekspīru vai Čehovu, vai kaut ko mūsdienīgāku. Es radu koncepciju, kā šim skaņdarbam ir jāskan. Tās ir dažādas lietas — uzrakstīt lugu vai simfoniju un to atskaņot. Es saprotu, ka uzrakstīts manuskripts vēl neskan, tas vēl nav redzams, bet nedrīkst aizmirst, ka mums ir dota laime strādāt ar šedevriem, kurus dāvājuši to radītāji. Šķiet, man dzīves laikā nav bijis konkrētāku domubiedru par Kremerata Baltica, tas ir, cilvēkiem, ar kuriem pēdējos četrus gadus regulāri pavadu laiku kopā. Tie ir man vistuvākie mūziķi, neskatoties uz to, ka man ir laimējies dalīties ar idejām un emocijām ar ļoti daudziem izciliem mūziķiem — Bernsteinu, Martu Argerlihu, Oļegu Maizenbergu, mēs kopā spēlējām kādu skaņdarbu kā partneri, nav svarīgi, kurš bija diriģents, kurš spēlēja līdzās to pašu instrumentu kā Tatjana Grindenko vai citu instrumentu kā Valērijs Afanasjevs. Tā vai citādi tie visi bija jau realizējušies mākslinieki, ar kuriem bija patīkami runāt vienā valodā — prasmes, pieredzes un radošo meklējumu valodā. Bet, ja runājam par to, kam tiek nodota enerģija, to saņem gan klausītāji zālē, gan arī tie, kas atrodas pavisam tuvu, tie, ar kuriem tu strādā tik intensīvi, tik detalizēti, tik atklāti, tik atkailināti, kā tas notiek ar Kremerata Baltica. Tādā laboratorijas režīmā katrs no Kremeratas gūst daudz vairāk nekā visi tie cilvēki, kurus esmu likumsakarīgi vai nejauši saticis visaugstākajā līmenī. Tas notiek tāpēc, ka viņi atrodas vistuvāk avotiem, no kuriem rodas jebkurš skaņdarbs, viņi piedalās tajā, viņi to rada. Jo vairāk es ar viņiem strādāju, jo vairāk tajā parādās viņu pašu aktivitāte. Viņi nav tikai manu ideju ēnas, bet kļūst par līdzdalībniekiem. Pat tad, ja viņiem nav tās individuālās meistarības, kas piemīt izcilajiem, bet kā kolektīvs...

RL: Jūs vairākkārt minējāt, ka jūsu uzdevums vai mūzikas uzdevums ir paplašināt cilvēku apziņu vai uztveri. Savukārt, vijoļspēles mācīšanās ir diezgan šaurs ceļš. Tas ir grūti, ne katrs to spēj iemācīties, tas ir jāsāk trīs četru gadu vecumā, citādi nekas nesanāks. Vai tad skolotāja uzdevums nav tieši sašaurināt, atšķelt lieko — tā nespēlē, te neliec pirkstus! Jāiet pa ļoti šauru taciņu, jo tikai tā ir pareizi.

Krēmers: Ziniet, man ir grūti uz to atbildēt. Pirmkārt, es nekad neesmu nodarbojies ar bērniem. Otrkārt, pat tad, ja es to sāktu darīt, man nepietiktu pacietības pat savai meitai. Ir manī tāda nepacietība, man gribas, lai viss, ko es saku vai domāju, tiktu pārbaudīts un izdarīts ātri. Bērni ne vienmēr ir gatavi tik ļoti koncentrēties. Bet man nav tās pacietības, kas bija manam tēvam. Es tagad augstu vērtēju viņa uzstājību, lai arī tā bija mokoša gan viņam, gan man. Es tāds neesmu, es nevaru tā dzīvot. Es varu būt iecietīgs pret kārtības trūkumu, un arī tikai tāpēc, lai dotu cilvēkiem iespēju relaksēties vai pajokot. Bet mēģinājums ir tā robeža, aiz kuras es vairs nevaru paciest ne troksni, ne jezgu, ne pārgalvību. Taču viena pedagoģiska īpašība man piemīt — pedagogam jāprot saskatīt individuālā talanta neparastums. Nevar visus frizēt pēc viena parauga. Ja Oistrahs ar to būtu nodarbojies, būtu daudz mazu Oistrahu, bet jēgas nekādas. Tieši tāpēc es ar aizdomām lūkojos uz zinātniskiem eksperimentiem, kuros mēģina pavairot vienu ģenētisko paraugu. Tas ir skumji un bīstami — radīt tūkstoš Gidonu. Kam tas vajadzīgs? Ja runājam par to, kas bērnam ir principiāli nepieciešams, vajag ieaudzināt attieksmi pret instrumentu, ne tikai pret vijoli, arī pret klavierēm — attieksmi bez kompleksiem. Daudzas problēmas, daudzi mezgli rodas tieši no kompleksiem. Bērns ir daudz brīvāka būtne nekā pieaugušais. Un ļoti bieži pieauguša cilvēka būtība izpaužas tieši kompleksos, tajā, ka bērnībā ir uzspiestas bailes, bērns tiek pieradināts, piemēram, kaut kā nedabiski turēt rokas. Viņam pēc tam gadiem nākas no tā atradināties. Tās ir tehnoloģiskas lietas, taču ir ļoti svarīgi arī nepazaudēt to dabisko prieku, kas rodas, ja bērns tiecas pēc mūzikas.

RL: Jūs esat rakstījis par savu kaislību uz basketbolu un minējis paņēmienu, kā iemācīties trāpīt grozā — atceroties tās vietas, no kurām metiens izdodas, un atgriezties atpakaļ šajās vietās. Vai jūs nevarat nosaukt kādas konkrētas vietas, no kurām jums ir izdevies trāpīt grozā savā mūziķa karjerā?

Krēmers: Šī paralēle bija no basketbola mācību grāmatas, ko es lasīju četrpadsmit gadu vecumā. Tur bija teikts — ja tu aizmet garām grozam, tad nevajag censties atkal un atkal mest no tās pašas vietas. Jāatrod tās vietas, no kurām izdodas, un pakāpeniski jātuvojas. Kādu muzikālu piemēru? Ir tādi skaņdarbi, līdz kuriem ir jāizaug. Apdāvināts pusaudzis var nospēlēt Bēthovena vijoļkoncerta notis, taču tā vēl nav interpretācija. Lai nospēlētu Bēthovena koncertu, ir nepieciešams kaut kas vairāk, nekā tikai zināt notis. Tam var tuvoties visu dzīvi, taču ir daudz jaunu izpildītāju, kas uzskata, ka spēj interpretēt Bēthovenu vai Brāmsu. Tas ir garām grozam, man tā šķiet. Es viņiem ieteiktu tīņu gados pastudēt šo autoru kamermūziku, iedziļināties komponistu “virtuvē”, nevis uzreiz mērķēt uz šedevriem. Tas pats ir ar mūsdienu mūziku. Nupat man kāds stāstīja par mūziķi, kas septiņpadsmit gadu vecumā spēlē Albena Berga koncertu. Nu jā, notis var nospēlēt, bet atklāt visu to sāpi, traģēdiju — tas bērnam nav pa spēkam. Es to saku nevis kā konservators, bet, skatoties atpakaļ un redzot, ko es varēju kādreiz un ko es varu tagad. Ir daudz jaunu mūziķu, kas žilbina publiku ar savu spožumu, bet nekādu garīgu informāciju nenes. Viņus klausīties nav interesanti, neko būtisku viņi nepastāsta un arī viņu interpretācijas ir diezgan elementāras. Arī man šis process ar dažiem skaņdarbiem ir bijis ilgstošs. Es atceros, kā sešpadsmit gadu vecumā vissavienības konkursā spēlēju, centos spēlēt Brāmsa koncertu. Mani pat aizvainoja kāds, kas teica: “Agri viņam vēl spēlēt Brāmsu.” Bet pēc tam nāca citi Brāmsi — pēc desmit, divdesmit, trīsdesmit gadiem. Brāmss ar Karajanu, Brāmss ar Bernsteinu, Brāmss ar Hārnonkortu.

Man ir patīkami apzināties, ka mani skolotāji mani neierobežoja repertuāra izvēlē — ne Stūresteps, ne mans tētis, ne Oistrahs. Viņi ļāva man sekot mana vectēva pēdās, kurš līdz pašam sirmam vecumam saglabāja interesi par svaigāko mūzikā. Es arī joprojām interesējos par mūsdienu sacerējumiem, lai gan reizēm nodomāju: “Te ir tāds nošu daudzums, ka nav vērts censties.” Es pēdējos gados, droši vien saprotot, ka atlicis dzīvot ir mazāk, nekā jau nodzīvots, augstāk vērtēju izteikuma kompaktumu. Ja pār mani gāžas partitūras ar tūkstoš notīm vienā vijoles partijā, es no tā baidos. Man šķiet, ka dižie komponisti dažkārt bijuši pieticīgāki. Viņi centās ar mazāku kvantitāti panākt lielāku kvalitāti. Bet tagad viss ir iespējams, dators visu izdrukās, jo sarežģītāk, jo labāk — tas viss man šķiet dīvaini... Ja runājam par tiem groziem, tas ir labs piemērs, man ir nācies to pielietot kādreiz, kad es piedalījos konkursos. Mani sākumā nelaida mazos konkursos, tad nelaida lielākos konkursos, bet pamazām es esmu uzkāpis visos pjedestālos.

RL: Kā jūs uzzināt, kas ir jauns mūzikā? Un kādi ir jūsu novērojumi — jaunās mūzikas kļūst vairāk vai mazāk?

Krēmers: Es par to uzzinu diezgan pastarpināti. Reizēm izdzirdu kaut ko koncertos. Man sūta simtiem partitūru, un nākas izvērtēt — no tā simta kādus trīs četrus sacerējumus es varu paņemt sev, orķestrim. Es tam sekoju, bet attīstība bieži vien mani neiepriecina. Daudz ir mūzikas, kas rodas tādos kā komponistu geto. Tie ir komponisti, kas raksta tikai komponistiem. Es baidos no tādas mūzikas, kas rakstīta tikai ar galvu. Es baidos no visa, kas tiek saukts par mūsdienu mūziku, bet patiesībā jājautā, vai tā maz vispar ir mūzika. Mūsdienu mūzika šobrīd... Ja mēs ieslēdzam televizoru, tad MTV — lūk, kas šobrīd ir mūsdienu mūzika. Es nesaku, ka visiem ir jāklausās Ksenakis vai Bulēzs, bet man ir bail no citas galējības — no tā, ka mēs pieņemam viendienītes, mirkļa panākumus, hitparādes par to, kas ir mūzika. Īsta mūzika ir tas, kas pārdzīvo gadsimtus, kas paliek. Kā Don Giovanni, kā Fūgas māksla — lūk, tā ir īsta mūzika. Nav obligāti tiekties pēc sarežģītiem skaņdarbiem, jebkura Baha etīde ir mūzika. Bet tas, kas šobrīd nonāk pārdošanas avangardā, ir pavisam kas cits. Es nevaru apgalvot, ka esmu lietas kursā par visu, kas notiek, bet cenšos sekot laika garam, es pasūtu skaņdarbus un man ir bijis daudz veiksmīgu sadarbību — ne tikai Gija Kančeli, ne tikai Arvo Pērts, bet arī tagad Desjatņikovs ar saviem Krievu gadalaikiem. Esmu pasūtījis jaunu skaņdarbu, nākamajā turnejā mums būs programmā sacerējums ar nosaukumu Seasons Digest — es palūdzu Raskatovu uzrakstīt jaunu Čaikovska Gadalaiku versiju. Mums ir jauns projekts, kurā būs divdesmit četri mēneši. Es nezinu, vai nosaukums paliks tieši tāds, bet katrā ziņā mums ir jauna programmas koncepcija. Koncepcijas man ir ļoti svarīgas visā Kremeratas darbā.

RL: Starp citu, Baha pēdējie vārdi pirms nāves ir bijuši: “Beidzot es izdzirdēšu īstu mūziku!” Vai jums ir kādi konkrēti skaņdarbi, kurus jūs nekādā gadījumā nespēlēsiet?

Krēmers: Jā, ir. Jaunībā es biju aizrāvies ar Viņavska, Sen-Sansa skaņdarbiem, Sarasates Karmenas fantāziju, Čigānu dziedājumiem — jauneklīgā vēlme būt virtuozam ņēma virsroku. Tagad man tas ir svešs. Tas gan nenozīmē, ka, piemēram, Sen-Sansu es nespēlēšu. Nesen es atradu vienu Sen-Sansa skaņdarbu, kas mani ieinteresēja un es to nākamsezon nospēlēšu kopā ar Martu Sudrabu. Šo skaņdarbu sauc Mūza un dzejnieks, tas ir ļoti romantisks un poētisks. Tas ir pietiekami kompakts un mani interesē. Bet viss, kas saistīts ar virtuozitāti, mani garlaiko. Ir arī mūsdienu mūzika, no kuras es izvairos. Tā ir pārlieku sarežģītā, nepieejamā mūzika. Lai arī man ļoti patīk Berga koncerts, bet jau Šēnberga vijoļkoncerts — tā vairs nav mana teritorija.

RL: Vai jūs esat redzējis filmu Kin-dza-dza?

Krēmers: Jā, protams. Viss mūsu orķestris ir redzējis šo filmu un tāpēc ar milzīgu azartu piedalījās Mazajā daneliādē.

RL: Kā refrēns visai filmai cauri atkārtojas frāze “Vijolnieks ir lieks”. Un pats šis vijolnieks jau nemaz nav vijolnieks, viņam vijole ir sveša, viņš ir mazs, pazudis cilvēciņš, starp citu — gruzīns, kas iemests svešā, absurdā situācijā. Un turklāt vēl — lieks. Vai jums ir pazīstama šī sajūta — vijolnieks ir lieks?

Krēmers: Ziniet, es sevi neidentificēju ar filmas varoni. Ne tikai tāpēc, ka man tomēr ir kaut kāds sakars ar vijoli. Es esmu juties lieks un nevajadzīgs. Man ir nācies bērnībā pierādīt, ka es esmu kādam vajadzīgs, ka neesmu tik slikts, kā par mani domā. Taču šo eksāmenu es tiku nokārtojis un varēju pielikt punktu šai tēmai. Es to izdarīju pēc uzvaras Čaikovska konkursā. Ar to es pabeidzu nodaļu par ambīcijām un nelaimēm, kas mani vajāja bērnībā. Viss, kas notika pēc tam, tas ir — pēdējos trīsdesmit gados, tā vairs nebija tikai vēlēšanās būt par vijolnieku. Es nedomāju par sevi kā par vijolnieku, drīzāk kā par cilvēku, kurš ir spējīgs ieinteresēt, aizraut, noskaņot. Un vijole ir tikai tas instruments, ar kuru es esmu iemācījies vislabāk rīkoties. Vairāk par visu es dzīvē baidos no šauras specializācijas. Tāpēc ir Lokenhauzas festivāls, tāpēc ir Kremerata, diski, programmu koncepcijas. Tas viss man ir līdzeklis, lai pierādītu, ka es esmu ne tikai vijolnieks. Ja es tikai labi spēlētu savu instrumentu, man šķistu, ka es esmu palicis dzīvei parādā.

RL: Pēdējās desmitgadēs parādījies viedoklis, ka pēc “lielo diriģentu” Karajana, Bernsteina, Toskanīni aiziešanas ir beidzies vesels laikmets un vairs nekad tādu nebūs. Vai tas, ko jūs sakāt, un jūsu piedalīšanās Kremerata Baltica nenozīmē, ka ir beidzies arī “lielo virtuozu” laikmets? Un turpmāk mūzika “spēlēsies” kaut kā savādāk?

Krēmers: Es negribētu izteikt tik sakramentālas frāzes. Ir ļoti daudz jauniešu — amerikāņu, krievu, ebreju, aziātu, kas joprojām brīnišķīgi spēlē savus instrumentus, spīdoši iekaro pasaules skatuves, piesaista klausītājus. Taču tā ir tikai virspuse. Mūzikas maģija ir kaut kas cits nekā tikai sava aroda prasme. Es domāju, ka arī Paganīni maģija slēpās nevis viņa virtuozitātē, bet kaut kur citur — viņa sāpe, viņa pieredze, viņa azarts bija tas, kas aizrāva citus un radīja leģendu. Cilvēks, kas tiecas tikai pēc spožuma, sevi apzog. Mākslai kā tādai ir jābūt konfliktā, tai ir jābūt neuzpērkamai, tai ir jākalpo. Bet cilvēki, kas meklē panākumus, nereti kalpo vienīgi paši sev. Savai slavai. Ir skumji uz to skatīties — šādi tiek radītas viltus vērtības. Kas par to, ka viņiem ir skaļi vārdi? Kas par to, ka viņi saņem lielus honorārus? Īstenībā viņiem nemaz nav ko teikt. Viņi ir kā tukši konfekšpapīriņi, kuros pašas konfektes nav. Diemžēl ierakstu industrija šobrīd lielākoties spēlējas ar šādiem konfekšpapīriņiem, tiek ražots milzum daudz drazu. Ir pārāk daudz visādu triju tenoru, ir pārāk daudz vanesu meju, ir pārāk daudz pseidovērtību klasiskajā mūzikā, nemaz nerunājot par popmūziku, kas nivelē mākslas uzdevumus.

RL: Bet principā jūs varat saskatīt mūziku arī popmūzikā?

Krēmers: Jā, noteikti. Tas, ko 70. gados darīja Tangerine Dream vai Pink Floyd un Genesis — tas viss bija ļoti nopietni. Tie bija cilvēki, kas patiešām darbojās plašākā telpā. Džeza mūziķi mēdz būt ļoti izcili. No viņiem var ļoti daudz mācīties. Viņu attieksme pret mūziku ir daudz brīvāka. Viņi neseko tiem kanoniem, kas ir uzspiesti mums. Tādu enerģētisko lauku es cenšos radīt arī Kremeratā. It kā es spēlēju pēc notīm, it kā es spēlēju klasiķus, no manis tiek prasīta liela precizitāte, taču tur, kur iespējama ritmiska brīvība, dinamiska brīvība, es izmantoju katru iespēju, lai izdarītu kaut ko negaidītu. Te ir negaidīta pauze, te es spēlēju ātrāk, te negaidīts solo — vairāk par visu es baidos no iepriekš paredzamā. Kā teica Kirkegors: “Garlaicība ir mūsdienu slimība.” Un mēs pārāk bieži krītam šīs garlaicības kārdinājumā, vienalga, kā to saucam — par internetu, par televīziju vai par disko. Taču tā visa pamatā ir cilvēka nespēja ieskatīties pašam sevī. Viņam gribas novērsties no sevis. Kirkegors teica garlaicība, es teiktu — šī novēršanās no sevis, no sava pienākuma, no savām spējām, no sava personiskā ceļa dzīvē, tā arī ir slimība.

RL: Ja novēršanās no sevis ir garlaicība, tad pats cilvēks kā tāds ir visinteresantākais, kas vien var būt.

Krēmers: Nevajag iedomāties, ka cilvēks ir Dievs. Bet cilvēks ir Dieva radījums un tāpēc būt šajā kalpošanas vilnī, būt kontaktā ar kaut ko augstāku nevis kaut ko ērtāku, tas arī ir pa īstam interesanti.

RL: Jūs savu grāmatu esat veltījis visiem tiem, kas meklē klusumu. Kā jums šķiet, vai mūzika ir klusuma pārtraukšana? Kādā ierakstā kopā ar japāņu arfisti brīdī, kad iestājās klusums, tas tika pārtraukts ar dzeju: “Bezmiegs. Homērs. Buras mastos.”

Krēmers: Lieta tāda, ka es uzskatu mūziku par klusuma turpinājumu. Un mūzikā tikpat ļoti kā skaņas, ir svarīgas arī pauzes. Tajā skaņdarbā, ko sauc Bezmiegs, autors vēlējās izmantot Mandelštama tekstu. Es nevērtēšu, cik ļoti tas izjauc atmosfēru, tā bija autora iecere. Taču mani ļoti interesē klusums. Mūsu pēdējo disku ar Kremeratu sauc Silencio. Es klusumu neuztveru kā jutekļu atrofiju, man klusums ir kaut kas aktīvs. Meditācija ir klusums, japāņu akmens dārzs ir klusums, ģeniāla pauze mūzikā ir klusums, no kura var dzimt Mālera vai Šnitkes akords. Es tikai baidos, ka notiek akustiskās vides piesārņošana — ar nepārtrauktu ritmu, daudziem trokšņiem. Mēs nedrīkstam pazaudēt klusumu. Ja vēlaties, klusums ir arī mīlestība. Tas gan izklausās kaut kā plakātiski, bet klusums ir tas, kas runā par mūžību. Nesen es biju Jūtā, akmeņainā tuksnesī, kur redzami iežu slāņi: divsimt miljoni gadu, divsimt piecdesmit miljoni gadu — nekā vairāk, tikai tu redzi šos gadu miljonus. Tāpat kā manā ceļojumā uz Ziemeļpolu — cik daudz ir ledus krāsas toņu, cik daudz ir pelēkās krāsas nianšu pie apvāršņa tad, kad tu atrodies nezin kur. Tas arī ir klusums. Pilsētā neko tādu nevar pamanīt, jo tur ir pārāk daudz trokšņu.

RL: Jums ir svarīgi zināt, kas notiks ar jūsu vijoli pēc jums?

Krēmers: Tas man atgādina jautājumu: “Ko jūs gribētu redzēt uzrakstītu uz sava kapakmeņa?” Es varu atbildēt pavisam konkrēti, es te visu laiku filozofēju, bet jums taču daudz vienkāršāk ir saņemt konkrētas atbildes. Manus instrumentus spēlē daudzi Kremeratas mūziķi. Eva Bindere spēlē uz Stradivari, Sandijs Šteinbergs spēlē mana vectēva Gvadonīni, viena meitene no Lietuvas spēlē manas mātes vijoli, Marta Sudraba spēlē uz instrumenta, ko mēs iegādājāmies ar mana fonda starpniecību, un es esmu laimīgs, ka šīm vijolēm ir savs pielietojums. Es ceru, ka arī manu vijoli spēles kāds, kurš būs tuvs Kremeratas garam.

RL: Kas ir Kremeratas gars? Vienā vārdā.

Krēmers: Vienā vārdā grūti. Es drīzāk varētu grāmatu uzrakstīt. Vienā vārdā... draudzība.

RL mājaslapā lasiet arī fragmentu no Gidona Krēmera grāmatas Obertöne — Dionīss