Aleksandra instrumenti

Šakuhači

Oriģināls tiek gatavots no bambusa un to izmantoja japāņu dzenbudistu mūki, kas 13. gadsimtā savā praksē sūtru dziedāšanu — aizvietoja ar  šakuhači spēli. Flautas specifiskā skaņa tika izmantota kā spēcīgs līdzeklis, kas palīdz dziļāk ieiet mediatīvajā stāvoklī.  Šakuhači piemīt vienkārša konstrukcija, bet to ir ļoti grūti spēlēt. Sevišķi izstrādāto elpošanas tehniku, kas bija nepieciešama dažu sarežģītu skaņu radīšanai, samuraji pārņēma, lai sasniegtu kaujas meistarības augstākās virsotnes.  Bieži vien samuraji pēc smagiem treniņiem spēlēja šakuhači. Daži tos nēsāja īpaši garus un asus, lai vajadzības gadījumā izmantotu par ieročiem.Didžeridū

Oriģināls ir Austrālijas aborigēnu mūzikas instruments, kas izceļas ar neparastu skanējumu. Īpatnēji, ka izpildītājs vienlaikus ar pūšanas tehniku iemanās caur šo instrumentu “dziedāt” artikulējot zilbes. Spēlējot tiek lietota speciāla elpošanas tehnika, kas nodrošina nepārtrauktu skanējumu. Gaiss tiek ievilkts caur degunu, vaigi tiek uzpūsti ar gaisu un ne tikai atgādina, bet arī pilda plēšu funkciju.Sanza

Dienvidāfrikā Svazilendas teritorijā izveidojusies tradīcija — dziedāt, cilvēkam atrodoties ceļā. Stundām ilgi viņš klejo pa vientulīgo ceļu un izklaidē vai uzmundrina sevi ar dziedāšanu. Dziesmu pavadījums tiek spēlēts uz sanzas (citās Āfrikas tautās val-mbira vai likembe). Pie ķirbjveidīga rezonatora korpusa piestiprinātas dažāda izmēra koka vai metāla plāksnītes, kuras spēlētājs trinkšķina ar pirkstiem. Sanzas skaņa ir klusa. Baudu sniedz arī taustes izjūta, kas rodas ar pirkstu galiem raustot svārstīgās instrumenta mēlītes.Pāna flauta

Oriģinālā instruments sastāv no dažāda garuma caurulēm, kas savienotas saišķītī vai, kā vairumā gadījumu — veido plosta formu. To spēlē, pūšot gaisu vairākās caurulītēs uzreiz. Pāna flautas dzimtene ir Centrāleiropa, kur tā tiek uzskatīta par pastorālu instrumentu. Vēlāk pāna flautu  atzina arī etruski, kas pūšamajiem instrumentiem pievērsa ļoti lielu uzmanību. Šodien pāna flauta plaši tiek izmantota rumāņu kultūrā.Svilpaunieks

Svilpaunieks ir veidots kā māla figūra ar dobu vidu; tam parasti ir viens vai divi skaņas caurumiņi un iepūtiena sprauga  ar svilpes caurumu. Formas var būt dažādas — no putna līdz pat velnam zirga mugurā. Svilpaunieku dažādi pūšot, kā arī nosedzot un atverot skaņas caurumiņus, var atdarināt vairāku putnu  balsis. Pilnīgi vai daļēji nosedzot caurumiņus, var izspēlēt dažādas melodijas.Trīdeksnis

Šiem kāta grabekļiem ir zināmi vēl vairāki nosaukumi un daudz variāciju — trīdekslis, trīdeksnis, strīdēkslis, var saukt arī par trumuli vai trumēliņu. Vārds  “trīdeksnis” cēlies no “strīdēt”, kas nozīmē skanēt līdzi, vai arī no “trīdināt”, kas nozīmē skandināt līdzi. Aleksandra trīdeksnis pagatavots no koka, kurā ievērtas apaļas plāksnītes. Ikdienā šos aplīšus izmanto drēbju skapjos, lai noslēptu skrūvju vietas. Līdzīgas funkcijas trīdeksnim pilda instruments, kuru Aleksandrs pats sauc par “šeiken sneik”. Tā kātu veido daļa no koka pakaramā. Kāta vienā galā ir iedzīts stiebrs, kura garumu iespējams mainīt. Stiebra brīvajā galā savērtas lazdu riekstu čaumalas, kurās atrodas plastmasas pērlītes.Koto

Tā ir gara japāņu cītara ar grozāmu grifa sadalījumu. Koto izcelsme meklējama Ķīnā. Japānā tas varēja parādīties Nara perioda sākumā vai īsi pirms tam.  Koto ir apmēram 180 centimetrus garš  ar slaidu taisnleņķa korpusu, kas  gatavots no “kiri” koka. Tam ir 13 zīda stīgas, vienāda garuma un resnuma. Spēlētājs parasti sēž zemē ar sakrustotām kājām.

RL mājaslapā lasāma intervija ar Aleksandru Maijeru Lielākas atstarpes starp caurumiņiem.