Alternatīvās realitātes

Māra Gulēna: Kad mēs pirmo reizi satikāmies – Hārborfrontā, – pirmais, ko jūs man teicāt, bija: “Es neesmu nekāds lāga latvietis.”

Dāvids Bezmozgis: Tā ir taisnība.

Gulēna: Kāpēc jūs man tā sacījāt?

Bezmozgis: Tāpēc, ka jūs stādījāties priekšā kā cilvēks, kurš vēlas... kā latviešu intervētāja. Es tā iedomājos, ka jums par mani ir kaut kāda latviska interese, un man liekas, ka to es tā īpaši apmierināt nevaru.

Gulēna: Es zinu, ka jūs pirms trim gadiem bijāt aizbraucis uz Latviju.

Bezmozgis: Tas, ko cilvēki sagaida no šādiem ceļojumiem, mēdz būt ļoti atšķirīgs. Es gribēju apskatīt vietas, kas saistītas ar tādu tīri personīgu vēsturi. Mēs staigājām pa Rīgu, viņi man rādīja dažādas vietas. Nu, zināt – kur mamma gājusi skolā, kur bija mūsu pirmais dzīvoklis, un turpat blakus atrodas parks. Visādas ikdienišķas padarīšanas, kas parastam tūristam nenozīmētu neko. Es gribēju redzēt, kur strādājis mans tēvs – visas tās lietas, par kurām es neko neatceros.

Gulēna: Vispār neko neatceraties?

Bezmozgis: Gandrīz neko. Bet es par to esmu daudz dzirdējis un redzējis fotogrāfijas, kurās es esmu Jūrmalā. Es gribēju redzēt, kā tur izskatās. Tāpēc, ka es tik daudz rakstu par fiktīvu personīgo vēsturi un man ir ļoti svarīgi redzēt, kā šīs vietas izskatās patiesībā. Reāli pabūt tajā, kas patiešām eksistē – un tad vēlāk izmantot šīs vietas fikcijā.

Gulēna: Tātad jūsu stāsti jau bija sarakstīti, kad jūs uz turieni aizbraucāt?

Bezmozgis: Jā. Bet šajos stāstos nekas patiesībā nenotiek Latvijā. Nevienā atpazīstamā vietā. Tāpēc, ka es toreiz par turieni neko nezināju. Man likās neiespējami rakstīt par Latviju, ja es neko par to nezinu.

Gulēna: Man šķita, ka atmiņas sākas ar kādu piecu gadu vecumu.

Bezmozgis: Es domāju, ka tas katram cilvēkam ir savādāk, atkarībā no tā, kas ar jums tajā laikā notika – ja bija kaut kādi būtiski, traumējoši notikumi, jūs tos varat atcerēties. Man nav daudz tādu atmiņu. Man bija tīri jauka bērnība.

Gulēna: Tas bija Latvijas krievu ebreju kopienā?

Bezmozgis: Laikam jau. Mēs nebijām tā norobežojušies, kā vēlāk, kad atbraucām uz šejieni. Mans tēvs – mēs visi dzīvojām normālu dzīvi. Mans tēvs strādāja kopā ar latviešiem, krieviem un ebrejiem. Toreiz viņš tekoši runāja latviski. Mans tēvs ir tur dzimis, man liekas, viņa māte arī. Tas ir no tēva puses. Mans vectēvs no mātes puses arī ir dzimis Latvijā. Un viņa tēvs. Tātad iznāk, ka manā ģimenē – cik? – četras paaudzes dzīvojušas Latvijā. Atkarībā no tā, pa kuru līniju skatās.

Gulēna: Jūs teicāt, ka cilvēkiem ir problēma, ja viņi nesaprot, ka viņi ir vairāk nekā tikai kaut kas viens.

Bezmozgis: Jā. Man liekas... Es nejūtu nekādu nepārvaramu vēlēšanos sevi kaut kā konkrēti identificēt. Tas mani neuztrauc. Tas mani nenodarbina.

Es no rīta nepamostos ar jautājumu: “Kas es esmu?” Man ir vienalga.

Gulēna: Kāpēc vienalga? Es gan, jāatzīstas, diezgan bieži pamostos ar šo jautājumu.

Bezmozgis: Tāpēc, ka es zinu, ka es to nevaru atrisināt. Un man nav interesanti to atrisināt. Man tas nav valodas jautājums, tas ir identitātes jautājums. Ja tas ir tas, par ko mēs runājam. Es tagad no jauna mācos krievu valodu. Es ņemu stundas, lai pa īstam iemācītos krieviski lasīt un rakstīt. Man šajā valodā ir pietiekams pamats, bet vajadzētu, lai es varu to izmantot un izlasīt oriģinālā kaut ko no tā visa, kas man paticis tulkojumā. Un, ja man pēc gadiem rastos vēlēšanās izlasīt savu vecāku un vecvecāku saraksti, es gribu, lai es to varu izdarīt pats – lai man nevajag algot kādu krievu, kurš man to pārtulkotu.

Gulēna: Kāda ir līdzība starp jums, ko sauc par Kanādas latvieti un mani – cilvēku, kas sevi uzskata par Kanādas latvieti – latviešu izcelsmes kanādieti?

Bezmozgis: Nu, cilvēkiem jau mēdz būt daudz kopīga. Piemēram, mēs lasām literatūru no visādām pasaules malām, un, ja tā ir labi sarakstīta, jūs tajā saskatāt sevi. Kaut kādu savu aspektu, un tas ir tas, ar ko jums izveidojas saikne. Kaut ko pašos pamatos cilvēcisku – tas ir tas, kāpēc literatūra vispār iedarbojas. Tāpēc cilvēki lasa Šekspīru Krievijā, Spānijā un Indijā. Kvantitatīvi manī no latvieša nav daudz. Nav īpaši daudz tāda, kas pats par sevi varētu ieinteresēt latviešu publiku, ja neskaita to, ka es esmu tur dzimis, ka manos stāstos ir pieminēta Latvija un Rīga, un citas vietas. Ja tas izraisa kādu lokālu interesi – lieliski. Un, ja tos latviešus, kas šodien dzīvo Latvijā, interesē, kas notika ar viņu ebreju kopienu, ja tas viņus interesē, tad es varu saprast, kāpēc. Bet es nezinu, vai interesē. Būtu jauki domāt, ka interesē. Es saprotu daļu no šīs vēstures, tā ir sāpīga. Un mums ir sāpīgi atgriezties Latvijā un apmeklēt kapsētas. Jo visi ir prom. Visi ebreji ir aizbraukuši. Tas ir dīvaini. Dīvaina sajūta apmeklēt pilsētu, kurā senāk dzīvoja visa tava ģimene, kad tur vairs neviena nav. Daļēji tā, protams, nav Latvijas problēma. Daļēji tā ir padomju problēma. Tātad... Tas ir sarežģīti, bet tas nav raksturīgi konkrēti Latvijai un etniskajiem latviešiem. Tā ir tāda sāpīga lieta, kas raksturīga visai bijušajai Padomju Savienībai. Ja nekādas bijušās Padomju Savienības nebūtu bijis, mana ģimene droši vien vēl dzīvotu turpat. No otras puses, tas nav šķirams no Otrā pasaules kara vēstures. Bet ir iespējams aplūkot alternatīvas realitātes. Un tā, viena alternatīvā realitāte ir tāda: 1940. gadā Padomju Savienība neienāk Latvijā. Un, ja 1940. gadā Padomju Savienība neienāk Latvijā... ja 1940. gadā Padomju Savienība neienāk Latvijā...

Gulēna: Tad mēs abi šobrīd sēžam kādā Rīgas kafejnīcā.

Bezmozgis: Nekādā gadījumā, es esmu miris.

Gulēna: Jūs esat miris? – Jā, pareizi, jūs esat miris.

Bezmozgis: Tātad, ja nebūtu ienākusi Padomju Savienība, būtu iebrukuši vācieši, jo viņi ieņēma visu Austrumeiropu. Mans vectēvs nebūtu pieteicies Sarkanajā armijā. Viņiem nebūtu, uz kurieni bēgt, un nekādas ebreju kopienas vairs nebūtu. Tāpēc tādā ziņā ebrejiem nāk par labu fakts, ka Padomju Savienība pievienoja Latviju, lai gan vispār jau tas arī nebija nekas lielisks – daudzus ebrejus pieskaitīja buržuāzijai un kopā ar latviešiem izsūtīja uz Sibīriju un uz Gulagu. Bet tas, ka četrdesmito gadu sākumā padomju vara no jauna ienāca Latvijā, vismaz paglāba kādu kopienas daļu.

Savukārt vēl citā alternatīvajā realitātē, pieņemsim, vācieši iebruktu Latvijā un latvieši izturētos, teiksim, kā holandieši un aizstāvētu ebreju kopienu. Un ebreji paliktu dzīvi, un pēc Otrā pasaules kara beigām padomju karaspēks nebūtu atgriezies Latvijā. Un tad mēs abi tiešām droši vien sēdētu Rīgā.

Bet tās visas ir alternatīvās realitātes, kas neīstenojās vēsturiskajā realitātē, un tas nu ir tas, ar ko mums jārēķinās. Un tāpēc, kad es atgriežos Latvijā, man jāsamierinās ar to, kas ir un kā nav, un jāapmeklē tāda vieta kā Rumbula. Tas ir ļoti sāpīgi, jo tu aizbrauc un ieraugi vietu, kur tika nogalināti 25 000 ebreju. Tas atpaliek tikai no Babij Jaras. Tas nav labi.

Bet, no otras puses, mēs apmetāmies Jūrmalā, par kuru manam tēvam ir lieliskas atmiņas, un mātei tāpat. Viņi tur uzauga un bija jauni, un viņiem bija draugi, un tad viņi brauca uz Rīgu un gāja uz visādām vietām, kas tagad galvenokārt asociējas ar pozitīvo, jo tur noritēja manu vecāku jaunība. Man ar šo vietu ir savādākas vēsturiskās saites nekā jums. Patiesībā es nožēloju, ka deviņdesmito gadu sākumā neaizbēgu uz bijušo Padomju Savienību. Es runāju krieviski, es būtu gribējis izjust, kāda tajā laikā bija Krievija un visas pārējās vietas.

Gulēna: Padzīvot tur ilgāku laiku un izjust atmosfēru? Vai tā jūs to domājāt?

Bezmozgis: Jā, varbūt pastrādāt kādā laikrakstā vai kaut ko tādu. Patiešām piedalīties unikālā vēsturiskā brīdī, kam es droši vien būtu varējis piekļūt, taču a) neapzinājos, ka es varu tam piekļūt, un b) man nepietika dūšas.

Gulēna: Vienvasar es to uz desmit nedēļām izmēģināju, un tas bija smagi. Es atgriezos ar pamatīgām rētām, jo tā bija viena mežonīga vieta. Visi bija traki.

Bezmozgis: Tas ir interesanti.

Gulēna: Es kopš tā laika neesmu rakstījusi, tas viss ir palicis manī. Viss, ko es pieredzēju. Tas bija viens traks un nejauks laiks. Tas bija labi, bet tomēr nejauki.

Bezmozgis: Tas jau arī atkarīgs no tā, kāda rakstniece jūs esat.

Gulēna: Protams.

Bezmozgis: Dažiem rakstniekiem tā būtu viela visam mūžam.

Gulēna: Jā. Es arī domāju par latviešiem un to, kā viņi uzņems jūsu grāmatu, ko viņi ar to iesāks. Kas ir tas, kas dažādās zemēs un dažādās vietās paceļ uzrakstīto līdz zināmam sapratnes vai atzīšanas līmenim vai ļauj nonākt uzmanības centrā?

Bezmozgis: Nezinu. Es nezinu. Latviešiem, man liekas, tāpat kā daudzām citām mazām zemēm, ieskaitot Kanādu, ir gandarījums redzēt, ka viņi tiek pieminēti populārā mākslas darbā. Lai cik garāmejot tu tiktu pieminēts, tas tomēr ir kaut kāds apliecinājums tavai eksistencei. Tev liekas, ka normāli neviens vispār nepamana, ka tu eksistē, un tad piepeši uz tevi atsaucas kaut kādā veidā, kas, vienalga cik ierobežoti, tomēr iepazīstina plašāku publiku ar kaut kādu tavu aspektu, kaut vai tikai nosaucot pilsētas vārdu.

Gulēna: Es laikam domāju no rakstnieka viedokļa – kādu lomu jūs varat spēlēt vai spēlējat, lai palīdzētu cilvēkiem saprast šo naida jēdzienu? Četras paaudzes naida.

Bezmozgis: Tas mani neinteresē. Man vienalga. Mani neinteresē latviešu politika un identitātes politika Latvijā. Man vienalga. Mani interesē stāsti un konkrēti raksturi, un, ja pateicoties tam iznāk runāt arī par visām šīm politiskajām lietām, tad es to arī daru. Bet, kad es ķeros pie rakstīšanas, es itin nemaz necenšos tam kaut kā īpaši pievērsties. Vienīgi ļoti personīgā kārtā.

Gulēna: Personīgā kārtā – un kā jūs pats to uztverat?

Bezmozgis: Vienkārši tā, kad mēs aizbraucām uz Latviju, es pirmo reizi jutu, ka piederu pie kādas vizuāli atšķirīgas minoritātes. Kanādā, īpaši jau tādā pilsētā kā Toronto, to nemana. Šī ir multikulturāla vieta, te katrs ir ieradies no kādas citas vietas, katrs izskatās savādāk. Latvijā es patiešām sajutu, ka cilvēka etniskā piederība ir ļoti atpazīstama. Vismaz es to varēju. Man vismaz likās, ka es varu. Es varēju pateikt, kurš ir latvietis, kurš ir krievs, un nebija jau daudz citu variantu. Ir daži ebreji. Galvenokārt tāpēc, ka es biju Jūrmalā un bija vasara, un tas ir laiks, kad daži cilvēki mēdz tur atgriezties. Man liekas, ka cilvēki arī redzēja, kas esmu es. Man nudien neliekas, ka es izskatos pēc tipiska latvieša vai tipiska krieva, un, kad mēs ar vecākiem iekāpām vilcienā, mēs nebijām līdzīgi nevienam citam. Tādā ziņā es apzinos, ka pastāv tāda nacionālās identitātes politika. Tikai tāpēc, ka es to izjutu pats personīgi.

Gulēna: Es gan tur jūtos vienkārši kā ārzemniece. Latvijā cilvēki vienmēr saka, ka varot uzreiz pateikt, kurš ir latvietis, kurš krievs. Un es to nekad nevaru – nē, reizēm varu, bet ne visu laiku.

Bezmozgis: Es tiešām ticu, ka viņi to var. Es tam ticu.

Gulēna: Kas tad tas ir? Kaut kāda intuīcija?

Bezmozgis: Man liekas, ne tik daudz intuīcija, cik tā realitāte, ka viņi ir uzauguši un dzīvo mazā zemē, kurā nav īpašas imigrācijas, un nav arī bijis, ja neskaita dažas ļoti konkrētas grupas. Nu, kas tad Latvijā dzīvoja? Jums bija latvieši, jums bija krievi, vācieši un ebreji. Vēl arī čigāni. Uzreiz varēja pateikt, kas ir kas.

Gulēna: Dīvainākais ir tas, ka toreiz, kad jūs tur piedzimāt, tā nemaz nebija Latvija, vismaz ne tīri tehniski.

Bezmozgis: Toreiz cilvēki Padomju Savienībā Latviju uzskatīja par Rietumiem. Ja kāds gribēja braukt uz Rietumiem, tad devās uz Latviju. Tā bija Eiropa.

Gulēna: Vai jūs rakstāt vēl arī ko citu bez prozas? Jums esot bijuši arī dzejoļi.

Bezmozgis: Kad biju krietni jaunāks, tā ap gadiem 19–20, es rakstīju dzejoļus. Vienkārši apsēdos, un tas viss man kaut kā dabiski ienāca prātā. Toreiz es vienkārši tādā veidā domāju. Tagad es tādā veidā vairs nedomāju.

Es šo to uzrakstu vienam otram žurnālam. Bet tikai tāpēc, ka viņi paši pie manis atnāca, es viņus neesmu uzmeklējis. Kad biju publicējis dažus no stāstiem, pie manis vērsās vairāki žurnāli. Tas ir vairāk tāds kā izņēmums. Man galu galā ir arī pašam sava dzīve, un tad vēl šis tas uzrodas... Es uzrakstīju kaut ko žurnālam Saturday Night. Tad es uzrakstīju kaut ko žurnālam The Walrus.  Un nesen arī New York Times. Tas būtu kaut kas satriecošs visiem tiem kanādiešu žurnālistiem, kuri klauvē pie tām durvīm. Tas ir grūti. Bet tāda ir realitāte. Es arī bezgalīgi klauvēju pie tām pašām durvīm. Man arī tas ir liels šoks. Tik grūti ir piedabūt kādu, lai tevi nodrukā, un tā ir tik dramatiska pārmaiņa, kad cilvēki sāk paši lūgt, lai tu viņiem kaut ko uzraksti, nevis otrādi. Skaidrs, ka labāk ir atrasties šajā pusē.

Gulēna: Vai jums kā rakstniekam bija kāds skolotājs?

Bezmozgis: Es tā īsti neteiktu. Bija viens rakstnieks, par kuru es ļoti sajūsminājos. Mēs kļuvām par draugiem, bet stāstus gan es viņam nesūtīju. Varbūt mazliet, jau pie pašām beigām... Man ir viens vai divi draugi. Viens vai divi draugi, kuriem es aizsūtu stāstu, kad esmu to pabeidzis, ja man liekas, ka to ir vērts lasīt. Un mana draudzene. Viņai es rādu visu.

Gulēna: Viņa jūs saprot?

Bezmozgis: Jā, viņa ir ļoti gudra.

Gulēna: Vai jums ir vajadzīgi lasītāji?

Bezmozgis: Nē.

Gulēna: Jūs varētu rakstīt bez lasītājiem?

Bezmozgis: Es to daudzus gadus darīju. Es jau nezināju, ka mani izdos.

Gulēna: Skaidrs, bet vispār es nedomāju oficiālus lasītājus, es domāju neoficiālus... Vai rakstnieks var rakstīt, ja viņam nav, mazākais, viena vai divu lasītāju?

Bezmozgis: Protams, viss ir iespējams. Mana dzīve būtu pavisam savādāka, ja man nebūtu neviena, ar kuru es varētu dalīties visādās lietās, nerunājot nemaz par rakstīšanu. Tā būtu stipri dīvaina eksistence. Es nerādu visiem vienu un to pašu. Tie ir cilvēki, kuru viedokli es cienu. Dažādi cilvēki, kurus es cienu par dažādām lietām. Un no kuru reakcijas es smeļos dažādas lietas.

Gulēna: Vai pēc viņu reakcijas jūsu uzrakstītais mainās?

Bezmozgis: Ja viņi man norāda uz kaut ko tādu, par ko man jau bija aizdomas, ka tur kaut kas nav īsti kārtībā, tad jā. Ja man liekas, ka tur viss ir kārtībā, tad nē.Tai brīdī, kad es kādam kaut ko parādu, es pie tā jau ilgu laiku esmu strādājis. Es patlaban beidzu vienu īsu stāstu, pie kā strādāju jau vairākus mēnešus.

Gulēna: Pagājušonedēļ biju aizgājusi uz pasākumu, kur bija viens rakstnieks, kas publicējas The Globe and Mail un nodarbojas ar pētniecisko žurnālistiku. Un viņš runāja par to, ka viņam palīdzot darbības moto formulēšana. Un kāds tad bija viņa darbības moto? Jā, “cel nemieru”. Nu, skaidrs, viņš ir žurnālists, tas ir tas, kas viņu aizrauj. “Cel nemieru.” Vai jūs varētu pateikt, kas aizrauj jūs?

Bezmozgis: Mani interesē konkrēta kopiena. Mani interesē tā kopiena, no kuras esmu es pats. Ne jau no identitātes viedokļa, bet pirmkārt jau tāpēc, ka šiem cilvēkiem ir interesanta un dramatiska vēsture. Es tai varu piekļūt, un šobrīd tas ir tas, par ko es rakstu. Es neesmu manījis, ka Kanādā kāds cits ar to nodarbotos. Tas obligāti nenozīmē, ka nenodarbojas, bet cilvēki, kas šo vidi patiešām pazīst, neraksta angliski.

Angļu valoda ir karaliene. Tomēr pat rakstot angliski...  nu, tiesa, tagad kanādiešu rakstnieki vairs netiek tā marginalizēti starptautiskā mērogā, vismaz nepaliek tāds iespaids, ka tiktu, bet, ja salīdzina, tomēr ir lieliski būt amerikāņu rakstniekam. Tas, kas man rūp, skar mani ne jau kā kanādieti vispār. Tas mani skar vairāk kā krievu ebreju imigrantu. Es tikpat labi varētu dzīvot Čikāgā, es varētu dzīvot Klīvlendā, tas neko nemainītu. Un mans izdevējs patiesībā ir Ņujorkā, nevis Toronto.

Gulēna: Kā jums šķiet, vai jūs paliksiet Kanādā? Es zinu, jūs teicāt, ka braukājat pa ASV, un reizēm jums liekas, ka jūs esat amerikānis.

Bezmozgis: Tad jau redzēs. Man pašlaik nav plānu aizbraukt no Kanādas. Mana ģimene ir Toronto, lielākā daļa no maniem draugiem arī. Man šī pilsēta ļoti patīk. Man vispār Kanāda lielākoties patīk. Ir kanādiešu rakstnieki. Es pie viņiem pilnīgi noteikti nepiederu, jo mana karjera ir tā iegrozījusies, ka es savu pirmo grāmatu nepārdevu Kanādā. Ir cilvēki, kuriem izdodas noslēgt labus līgumus ar izdevējiem un viņi var izdzīvot no tā, ko pārdod tikai Kanādā. Tādi rakstnieki noteikti ir. Es gan nezinu, cik daudz. Es neiztieku no peļņas par Kanādā pārdotajām grāmatām vai no kontrakta ar kanādiešu izdevējiem. Es iztieku no tā, ka grāmatas tiek pārdotas starptautiskā mērogā. Ja desmit valstis katra kaut ko samaksā, tad var sagrabināt tik daudz, lai izdzīvotu. Cik daudz cilvēku pasaulē lasa latviešu valodā? Ja katrs no viņiem nopērk jūsu grāmatu, kas uzrakstīta latviski, tad jau laikam var kaut kā iztikt...

Gulēna: Jūs teicāt, ka mācāties krievu valodu, lai varētu lasīt. Vai jums liekas, ka jūs krieviski varētu arī rakstīt?

Bezmozgis: Es šaubos. Es domāju angliski, tikai reizēm galvā kaut ko pārtulkojot no krievu valodas uz angļu valodu.  Es krievu valodu nekad tā nepārvaldīšu un tik intīmi neiepazīšu, kā tas ir ar angļu valodu. Un man nekad arī nevajadzēs krieviski rakstīt. Tas ir fakts, mana pirmā valoda, un tagad tā ir angļu valoda, ir pati varenākā valoda pasaulē. Man šajā ziņā paveicies. Neviens nepamet savu pirmo valodu, ja vien nav spiests to darīt. Rakstnieki neraksta citā valodā.

Gulēna: Bet agrāk tā taču nebija jūsu pirmā valoda.

Bezmozgis: Jā, bet man toreiz bija seši gadi. Kad es uz šejieni atbraucu, es vēl biju mazs. Es tur vēl negāju skolā. Skolā es gāju šeit.

Tie rakstnieki, kuri man patīk, ļoti precīzi strādā ar valodu. Es uzskatu, ka es pats arī precīzi strādāju ar valodu. Rakstīšana man iet tik lēni tieši tāpēc, ka es paralēli nemitīgi rediģēju jau uzrakstīto. Tas pieder pie lietas. Es pievēršu uzmanību valodai. Es pievēršu uzmanību interpunkcijai, visām tām lietām. Es daudz laika pavadu, domājot par to. Ņujorkā man ir ļoti labs redaktors. Viņš saprot, ko es daru. Es kādas pāris reizes aizbraukšu uz Ņujorku. Es to jau esmu darījis, lai parunātu aci pret aci, jo tas ir vajadzīgs. Liela daļa no sazināšanās ir virtuāla, daudz ko var nokārtot ar e-pastu un sūtot manuskriptus šurpu turpu. Bet, ja par kaut ko patiešām jāparunā, to ir grūti izdarīt pa telefonu. Vajag apsēsties, nolikt pa vidu papīra lapu un tad rādīt otram, par ko ir runa, un mēģināt vienam otru saprast.

Gulēna: Vai liela daļa no iesniegtā manuskripta tā tiek nosvītrota?

Bezmozgis: Nē, ne pārāk. Pa lielākajai daļai viss paliek tā, kā ir. Mainās apmēram desmit procenti.

Gulēna: Jocīgi, tieši tajā laikā, kad dabūju jūsu grāmatu, es lasīju vienu citu darbu. Un tajā kāds bija vēlējies ielikt katrā teikumā, katrā detaļā visu, cik vien iespējams. Tik daudz, ka nebija iespējams... Pēc vienas rindkopas jau pietika. Šīs divas grāmatas bija kā nakts pret dienu.

Bezmozgis: Jūs teicāt, ka nupat esot gājusi skatīties Modiljani. Es tāpat. Es nezinu, varbūt jums nepatika. Jūs teicāt, ka esot apskatījusi lielākoties skulptūras. Bet, ja mēs paskatāmies uz viņa gleznām, tad, man liekas, kā jebkuram citam labam māksliniekam, galvenais lēmums, kas jāpieņem, ir, ko jūs nedarīsiet. Un viņš tik daudz ko neatzīst par pietiekami svarīgu, lai iekļautu. Viņš savā darbā ieliek tikai to, kas ir svarīgi.

Gulēna: Ko jums patīk lasīt?

Bezmozgis: Man pēdējā laikā kaut kas uznācis, es izlasīju trīs Tobaiasa Vulfa grāmatas. Patlaban lasu vienu grāmatu, kas man ļoti patīk, tā ir Vokera Pērsija Kinoskatītājs (The Movie Goer). Ko tad vēl? Es daudz lasu.

Gulēna: Daudz?

Bezmozgis: Kad varu. Es parasti lasu tad, kad rakstu. Ir tāds rakstnieks vārdā Lenards Maiklzs. Tas ir tas rakstnieks, par kuru es stāstīju, mans draugs. Viņš ir mans īstais skolotājs tādā veidā, kādā, manuprāt, vairumam rakstnieku ir savi skolotāji, tie ir cilvēki, kurus tu nesatiec, tu vienkārši lasi viņu grāmatas. Un lasot mācies. Pie Lenarda Maiklza es allaž atgriežos.

Gulēna: Vai jūs klausāties mūziku, kad rakstāt? Vai tā jūs ietekmē?

Bezmozgis: Man vienkārši vajadzīgs kaut kāds fona troksnis. Es spēlēju vienu un to pašu dziesmu vēl un vēlreiz, un vēlreiz.

Gulēna: Ko jūs klausāties?

Bezmozgis: Pašlaik tā ir Interpol dziesma Precipitate.

Gulēna: Un jūs to klausāties neskaitāmas reizes?

Bezmozgis: Reizēm, kad rakstīšana iet pārāk ilgi, es nomainu dziesmu.

Gulēna: Vai dziesmai nav vārdu?

Bezmozgis: Ir, bet es to klausos tik ilgi, ka vairs nedzirdu. Reizēm man kaut kāda iemesla dēļ ienāk prātā kāda dziesma, kuru pamēģinu klausīties. Vai arī kaut kas iepatīkas, un tad es domāju, ka varētu pamēģināt pie tā rakstīt.

Gulēna: Vai jūs vēlāk pats zināt, kura dziesma piederas katram no jūsu stāstiem?

Bezmozgis: Dažos gadījumos atceros. Nataša bija The Pixies dziesma Where is my Mind. Es to klausījos bez mitas. Manai draudzenei to ir grūti izturēt, viņa ir profesionāla mūziķe un mūziku uztver pavisam savādāk. Viņai nav iespējams nedzirdēt. Viņa dzird visu.

No angļu valodas tulkojusi
Sabīne Ozola

RL mājaslapā lasāms raksts par Dāvidu Bezmozgi