Apdziedāja stepju ērgli viņa

Vai atceraties? “Šahs darīs valsti bagātu! Ja jūs būsiet ar mieru atbalstīt šo projektu, tad no pilsētas uz ostu nokāpsiet pa marmora trepēm!” Bendera iecerētās trepes neredz. Neredz arī tūristu pūļus. No milzīga plakāta smaida Dalailama, kurš tik neparastos apstākļos šķiet tuvs kā radinieks, jo šeit man tā ir vienīgā pazīstamā aziātiskā seja. Kalmikijas prezidents apsolījis uzcelt klosteri Tibetā. Eiropā augstākā hurūla celtiecība jau ir uzsākta – uz to no Daramsalas tikšot pārvests Budas zobs. Stepes vējš dzenā sakaltušas vērmeles gar Ostapa Bendera pieminekli, kas, izrādās, nav vis ziņu aģentūru pamests joks, bet reāls bronzas tēls. Arī zemes gabals Rio, kur “visi staigā baltās biksēs”, jau nopirkts – piemineklis Lielajam Kombinatoram tur ir tikai laika jautājums. Tepat visā savā eiropeiskā komforta pilnajā krāšņumā plešas visīstākie Ņūvasjuki, kas gan starptautiskas ērtības labad pārdēvēti par City Chess. Apvienotajos Arābu Emirātos jau kopš pagājušā gada rit sarunas par vērienīgas 64 ha lielas Šaha pilsētas celtniecību. Runas galvenokārt grozās ap 2, 8 miljardus dolāru lielo finansējumu… Pirms 10 gadiem Kirsans Iļumžinovs solīja pilsētas restorānos pasniegt tūristiem īpaši sagatavotus daudzos stepē mājojošos tauriņus… Šaha pilsētiņas kafejnīcas ēdienkartē iebakstīju ar pirkstu pirmajā ēdiena nosaukumā, man nebija nekas pretī nogaršot kjuru, lai kas tas arī būtu. Izrādās, šo ēdienu jāpasūta iepriekšējā dienā sarežģītās gatavošanas tehnoloģijas dēļ: aitas gaļu liek kuņģī, aizsien. Tad ieliek iepriekš sagatavotā bedrē ar uguni, pelnos ielaiž pusfabrikātu, tad tam virsū atkal kurina uguni… Gaļa gatavojas savā sulā bez gaisa klātbūtnes. “Bet kas ir?” jautāju. – “Kalmiku tēja džomba un borcogi – eļļā vārīti pīrāgi.” – “Labi, tad tos, ar ievārījumu.” – “Nevar ar ievārījumu.” – “Kāpēc nevar?” – “Garšu bojā,” uzmanīgi piezīmē oficiants. Pamatinformāciju par Kalmikiju, protams, var gūt no Krievijas masu informācijas līdzekļiem. Tur lasītais brīžiem izklausās pēc šausmu stāsta, brīžiem pēc zinātniskās fantastikas, brīžiem pēc kaut kā, kam vienkārši nav iespējams noticēt. Oficiālais Kalmikijas portāls ziņo par bezbēdīgu dzīvi, budistu lasījumiem, ekonomisko izaugsmi un ražošanas tempu kāpumu. Toties pēc Krievijas informācijas avotiem Kalmikija iznāk viena no trūcīgākajam Krievijas Federācijas republikām. Par krievu masu mediju attieksmi pret Iļumžinovu liecina jau virsraksti: Stepes hans Kirsans, Kalmiku barankas caurums, Kalmiku šaha lāsts, Stepes Ne-likums... Federālā izmeklēšana par daudzmiljonu kredītu pazušanu, ofšora Kalmikija darbību, caur kuru tika “izskaloti” visu iespējamo naftas korporāciju līdzekļi, tostarp, Abramoviča un Hodorkovska miljardi, atklāja vien “sīkus pārkāpumus”, bet par vairāku sabiedrībā zināmu cilvēku slepkavībām secināja, ka tās izdarītas “uz sadzīves bāzes”. Dīķī, kas kādreiz bija iemīļota pilsētnieku atpūtas vieta, vairs neviens nepeld. Kopš tur 1998. gadā atrada Iļumžinova padomnieka zvēriski nogalinātās Sovetskaja Kalmikija Segodņa redaktores Larisas Judinas līķi, elistieši šai vietai met apkārt lielu līkumu. Judina veica izmeklēšanu par budžeta līdzekļu nelikumīgu izmantošanu. Par spīti kritikai Kirsans Iļumžinovs Kalmikijā valda jau 12 gadus. Iedzīvotāji ir sajūsmā par “savējo” miljonāru, kurš turklāt tik augstu ticis – vada vispasaules šaha organizāciju FIDE (Federation International Del Eschek). Lai arī Iļumžinova solījumi pārvērst Kalmikiju par otru Kuveitu – ko bez pārspīlējumiem arī ļautu izdarīt Kalmikijas dzīlēs esošie naftas un gāzes resursi – tā arī palikuši vienīgi solījumi, iedzīvotāju protesti ir visai klusi. Tautas atmiņai ir, ar ko salīdzināt: lai arī valdnieks nav tik balts kā uzvalki, kuros viņš mīl fotografēties, toties savs viņš ir, kā saka krievi,“v dosku”. Kirsans Iļumžinovs ir viena no dīvainākajām figūrām pasaules politiskajā arēnā: atbruņojoša atklātība un bērnišķīgs tiešums mijas ar austrumnieciska despotisma iezīmēm, biedējošu mērķtiecību un izcilu diplomāta talantu. Tuvu stāvoši cilvēki viņa harizmātiskās spējas ir salīdzinājuši ar Putina fenomenu: TV un avīžu ziņās ne īpaši simpātiskais politiķis tuvplānā kardināli pārvēršas – visi, kam nācies runāt aci pret aci atzīmē, ka ir izjutuši “neparastu simpātiju”, savas sajūtas salīdzina ar hipnotisku transu. Pats Iļumžinovs 1995. gadā laikraksta Izvestija žurnālistam teicis: “Neatkarīgi no tā, ko saku cilvēkiem, es dodu tiem uzstādījumu zemapziņas līmenī. [..] Apkārt republikai es radu kaut ko līdzīgu smalki jūtīgam laukam, un tas palīdz mums mūsu projektos.” Ja Iļumžinova izteicienus un solījumus apkopotu, tas izskatītos apmēram tā: it kā miljonu dolāru liela PSRS parāda atdošana Bobam Fišeram, savas rollsroisu kolekcijas papildināšana ar Edītes Piafas auto, Garija Kasparova Šaha karaļa briljantiem rotātā vairākus miljonus dolāru vērtā kroņa pirkšana, savu sajūtu aprakstīšana uz NLO (“Man ar viņiem bija labi, es jutos nepiespiesti”), dāvanu apmaiņā un fotografēšanās ar Šamilu Basajevu (“Mēs tikamies pa šaha līniju!”) un Sadamu Huseinu, draudzība ar Grigoriju Lučanski (“Pieklājīgs biznesmenis, pie viņa valstu prezidenti pusdieno!”), piedāvājums Djego Maradonam spēlēt vietējā futbola komandā, lidlauka un safari centra celtniecības plāni, “kur cilvēki vares šaut vilkus no helikopteriem”, milzu amfiteātra projekts, kur varēs izspēlēt t.s. “cilvēku šaha” partijas – figūru vietā būs cilvēki… Interesanti, ka, par spīti Iļumžinova odiozajiem izlēcieniem un skandāliem, viņš tomēr spējis sadzīvot ar Krievijas prezidentu Putinu. Iespējams, ka Putina šķietamais miers saistīts ar kalmiku hanu gadsimtiem pārbaudīto spēju “sarunāt” ar krievu cariem. Bet visticamāk, ka uz visiem jautājumiem ir viena atbilde – nafta. Oirātu mantojums Viņi atnāca no Džungārijas – tā sākotnēji sauca zemes starp Altaju, Tjanšanu un Gobi tuksnesi. Mūsdienās tas ir Siņdzjanas autonomais apgabals Ķīnā. 1208. gadā viņus pakļāva Čingizhans, tā radīdams mongoļu karaspēka kreiso spārnu – dzuun gar.Tajā laikā radās kara apakšvienības ar pārmantojamām privilēģiju un pienākumu nodošanas tiesībām, kas ar laiku pārvērtās etniskās grupās. Nosaukumi saglabājusies līdz mūsdienām: torguti – mongoļu hanu apsardze, hošeuti – arjergards, derbet – kavalērija. Vēl bija čorosi. 14. gadsimtā šīs dažādās grupas noslēdza savienību derben oirot – “četri tuvie”, no kuriem radies arī pirmais kalmiku pašnosaukums oirat – “tuvie”. Šajā laikā oirātu valdnieks Togon-taiši ar savu 1437. gada ukazu noteica katram padotajam pie galvassegas nēsāt atšķirības zīmi: sarkanu diegu pušķīti – ulanzalu. Tieši šis pušķītis, nevis, kā liktos, lecošas saules stari, rotā mūsdienu Kalmikijas ģerboni. Tie, kuri 17. gadsimtā negribēja pakļauties hanam Butoram-huntaidži, sāka sevi saukt par halmg, kas burtiski nozīmē “pārpalikums” tas ir – tie, kuri nepakļāvās. Viņu iekšējo dzīvi regulēja Stepes nolikums – Caardžin bičik. Tā sauc arī pašreizējo kalmiku likumkrājumu: tas sākas ar mantru “Om name padme hum”, bet paša Iļumžinova izgudrotais 11. punkts sākas šādi: ”Kalmikijas Republika uzņemas savu atbildības daļu par globālajām vispārcilvēciskajām problēmām un apņemas pielikt pūles to risināšanai mīlestības, līdzcietības, labdarības un progresa garā, veicinot mieru uz Zemes.” 1661. gadā, meklējot jaunas ganības, kalmiki nonāca Poloveckas stepēs, kur zvērēja uzticību caram Aleksejam Mihailovičam: “Taiša Puncuks zvērēja kalmiku ticībā, skūpstīja savu Burhanu (zirgu – aut.), lūgšanu grāmatu bičik un lūgšanu krelles. Un nazi savu laizīja un pie kakla lika.” Vai nu šīs izdarības vai prāvie ziedojumi visām iespējamajām dievībām uz caru atstāja tik lielu iespaidu, ka jau 1665. gadā stepes nokļūst kalmiku pārvaldīšanā un kopš tā laika pazīstamas ar nosaukumu “kalmiku stepes”. Tā tika dibināta kalmiku haniste. Faktiski kalmiki bija Krievijas dienvidu robežu sargi, par ko viņi kā samaksu saņēma zemi. 1771. gadā Krievijas galmā valdošo intrigu, zemes īpašumu samazināšanas un iejaukšanās hanistes lietās dēļ, divas trešdaļas kalmiku nolēma atgriezties Džungārijā. 32 gadu laikā kalmiki zaudēja ap 100 000 cilvēku, bojā gāja arī līdzi paņemtās grāmatas. Izdzīvojušo pēcnācēji vēl joprojām mīt Siņdzjanas-Uiguru autonomajā apgabalā, ir izglītoti un ieņem vadošus amatus, runā kalmiku valodā un dzer kalmiku tēju. Arvien biežāk mūsdienu kalmiki dodas uz Siņdzjanu, lai apgūtu dzimto valodu. Daudzi pēc revolūcijas aizbēgušie kalmiki dzīvo ASV, Francijā, Balkānos. Nesen Kalmikijā ir ieviesta dzimtu pasu reģistrēšana, runa ir par ciltskoku reģistrāciju, un grāmatu veikalos var pat iegādāties atsevišķu dzimtu dzīvesstāstus. Esot vietas, īpaši lauku rajonos, kur skolas bērni var nosaukt savas dzimtas locekļus līdz pat septītajam augumam. Daudzi sabiedrībā zināmi cilvēki uzskata, ka cēlušies no Čingizhana, un tas nav pat noslēpums, ka pie varas atrodas noteiktu klanu pārstāvji. Lai arī kalmiki 17. gadsimta sākumā pieņēma budismu un iesākās sīva cīņa pret šamanismu, tomēr 18. gadsimta akadēmiskās ekspedīcijas dalībnieki Ivans Georgi un Pjotrs Pallass raksta par kalmiku šamaņiem, kuri “appīpējoties, izliekoties izmocīti un prātā jukuši un gvelž visādas nesakarības”. Šodienas Kalmikijā ir reģistrētas desmitiem reliģisko organizāciju, šeit atrodas 22 pareizticīgo baznīcas un 27 hurūli. Džavaharlāls Neru apgalvoja, ka bez Māhābhāratas neesot iespējams saprast Indiju. Bez 500 gadu senā kalmiku tautas eposa Džangars nevar saprast kalmikus. Eposā tiek apdziedāta pasaku valsts Bumba un tās aizstāvis spēkavīrs – valdnieks Džangars, viņa zirgs Aranzals un 12 bezbailīgi stiprinieki. Nemaz nebūtu pārsteigta, ja izrādītos, ka prezidentam ir, teiksim, 12 padomnieki. Kalmikijas oficiālo ziņu portālu tā arī sauc Bumbin Orn – Bumbas zeme. Ikgadējos tautas svētkos – Džangariādā notiek džangardži – Džangara izpildītāju sacīkstes. Dzied tikai vīrieši ļoti specifiskā tembrā, pavadījumu spēlējot uz dombras. Puiši sacenšas nacionālajā cīņas sportā, arkāna mešanā un loka šaušanā. Uz skatuves dejo, pēc manām domām, kaut ko līdzīgu lezginkai. Vakarā jau pilsētā ievēroju, ka dejošanas stils diskotēkās ievērojami atšķiras no Latvijā redzētā. Cilvēki neapzināti stilizē tautas deju elementus, piemērojot tos populārās mūzikas ritmam. Kalmiku meitenes dejo centrā, līgani cilājot rokas, bet puiši samērā aktīvi lec apkārt.

Karš No brūkošo māju trokšņa dārdēja ielas. Lielgabali un cilvēku kliedzieni sajaucās vienveidīgā dūcošā skaņā, kad kādā Berlīnes dzīvoklī ielauzās bruņotu padomju armijas karavīru grupa. Viņi bija samēra neliela auguma, platām sejām un slīpām acīm. Elizabete paraudzījās uz viņiem: “Tad tādi viņi ir… krievi.” Ienākušie “krievi” ar skubu metās pārmeklēt un vienlaicīgi ārdīt dzīvokli, tad pēkšņi virtuvē sastinga, viņu spars mazinājās un sākotnējo brutalitāti nomainīja bērnišķīgs izbrīns: “Ūdens,” pārsteigums bija milzīgs, un Elizabete no lūpām lasīja nesaprotamā valodā čukstētos vārdus: “No sienas tek ūdens!” “Krievi” izrādījās kalmiki. Šo stāstu es uzzināju nesen, tās bija mana Berlīnes drauga mātes bērnības atmiņas: karš un kalmiki. Kalmiki piedalījušies visās lielākajās Krievijas impērijas kara kampaņās, sakot no Pētera Lielā laikiem un beidzot ar Oktobra revolūciju un Otro pasaules karu. Kalmiku zirgu divīzija kopā ar krievu karaspēku iesoļoja Parīzē pēc Napoleona sakāves. Jāsaka, ka parīziešiem eksotika bija jau paši krievi, bet te viņiem līdzi uz mazmazītiņiem zirdziņiem jāja pabaisa paskata vīrietīši zilos kaftānos, saules un netīrumu iekrāsotām sejām un gariem pinkainiem matiem. Gar zirgu sāniem nokārto zābaku purni uzliekti uz augšu, gluži kā viņu pīķi. Pie sāniem mazi līki zobeni un vēl dažādi šaujamie. Šai kompānijai virs galvas plīvo skrandains zīda karogs ar jātnieku baltā zirgā. Un, kā mēdz piebilst daži stāstnieki, pie sudraba jostām karājas galvas: daža vēl gluži svaiga, daža jau apvītusi, daža pussapuvusi, mušu kāpuriem pilna… Var jau būt, ka stāsta noslēgums ir aizlienēts vēl no Ordas laikiem, toties droši zināms, ka daži kalmiki atgriezušies dzimtenē ar franču sievām. Laiks “Es nezinu, vai tā ir tiesa,” kautrīgi bilda pie galda blakus sēdošais kalmiks Sergejs, “bet visi saka, ka šeit laiks apstājoties.” Skaidrs, ka ar laiku šeit pilnīgi droši kaut kas notiek: kad stepē nobrauktas itin kā (spriežot pēc pulksteņa) četras stundas, par to itin nekas neliecina: tas pats plašums, tā pati ainava: neticami līdzena virsma un zāles čaboņa, un debesīs laižas baltastes ērglis. Atceraties Katjušu? “Apdziedāja stepju ērgli viņa….” Te nu viņš ir, šis ērglis. Netālu skrien saigaki, tā, ka var redzēt, ka tie ir viņi, bet nevar izpētīt. Dabas rezervāta Čornije Zemļi direktors stāsta par stepē nošauto dabas inspektoru Uldi Knāķi. “Uldis – eto vsjo!” [1. Uldis – tas ir viss! (krievu. val.)] Viņš nomira pirms 35 gadiem, 31 gada vecumā. Katrs Kalmikijas dabas aizsardzības inspektors pat naktī uzmodināts, nosaukšot 1939. gada 4. oktobri – Ulda Knāķa dzimšanas dienu. 19. gadsimta krievu zinātnieka un slepenpadomnieka Pozdņejeva mēģinājumi noskaidrot sena kalmiku klostera celšanas gadu beidzās ar neveiksmi – kalmiku apdzīvotajās teritorijās tika kultivēta tāda laika izpratne, kas mērāma cilvēka garīgo sasniegumu mērvienībās. “Tāpēc uz jautājumu, kad ir dibināts viens no senākajiem hurūliem pie Kumas upes, šī hurūla bakša jeb pārvaldnieks mani iepazīstināja ar tekstu togdo bigč, kurš tiek sniegts tulkojumā un nozīmē sekojošo: “Ticības valdnieks, mūsu nesalīdzināmais skolotājs un pavēlnieks Sakjascevs kopā ar otro uzvaras nesošo svēto Dzonkavoju sniegotajā Tibetā ierīkoja četrus dzeltenos klosterus (skitus). Pokon-lamatajs no mūsu oirātiem, kurš šajos klosteros dzīvoja kā māceklis, piereģistrēja Galdāna un Braibūna klosteru lasījumus un noteica tos lasīšanai Pokon-lamataja klosterī, kurš ir viens no divpadsmit mūsu turgutiešu hana klosteriem. Mūsu dižturīgais lama Džamba, Ajukas Jandik-noijona mazdēla pēcnācējs – patiesais Honšima bodisatvas iemiesojums šī klostera (Pokon-lamas) lasījumus noteica lasīšanai arī pie mums (jandikiešiem). Mūsu kerestiešu klejotāji gelungi un mandžiki, sekojot tiem, nodibināja hurūlu arī savā dzimtā. Tādi tad arī ir hurūla rašanās apstākļi.” Kalmikijā dzimis krievu Sudraba laikmeta dzejnieks Veļimirs Hļebņikovs, kā viņš pats sevi sauc – “skaitļa mākslinieks”. Pēdējā laikā noteiktu aprindu Rietumu cilvēki sāk aizrauties ar Hļebņikova laika teorijām un nākotnes paredzējumu šifrēšanu. Acīmredzami lielu ietekmi uz Hļebņikovu bija atstājusi kalmiku astrologu – zurhači darbība. Viņi zīlēja par laimi, labklājību un nākotni, bet viņu piedāvājumu klāstā ietilpa arī laika izskaitļošana. Tā kā kalmikiem nebija pastāvīga kalendāra, tad visas kalendārās ziņas “katrs atsevišķs zurhači iegūst pēc nepieciešamības”. Tad nu Hļebņikovs arī raksta: “Tīrie laika likumi balstās divnieka un trijnieka pakāpēs, uz pirmajiem pāra un nepāra skaitļiem. Mans laika pamatlikums: laikā notiek “mīnus” nobīde pēc katrām 3 dienām un “plus” nobīde pēc divām dienām. Notikumi, laika gars kļūst atpakaļejošs pēc 311 dienam un pastiprina savus skaitļus pēc 211 dienām”. Operācija Ulusi Par ulusiem Kalmikijā sauc ciematus. Kā klejotājtautai kalmikiem bija gadsimtos iegājies dzīves ritms: lopu pārdzīšana uz jaunām ganībām, saliekamo mītņu – kibitku uzsliešana, iedzīves ierīkošana. Ulusi parādījās, kad kalmiki ap 19. gadsimta vidu sāka pāriet uz pastāvīgām dzīvesvietām. Liela loma šajā procesā kā vienmēr bija karam: cauri Kalmikijai veda ceļi uz Kaukāzu, kur ritēja nepārtraukta karadarbība. No Krievijas impērijas sāka ieplūst strādnieki, kas apmetas nelielos ciematiņos gar ceļa malām. Ulusi – tā tika nosaukta deportācijas operācija, kas norisinājās 1943. gada 28. decembrī, gadalaikā, kad Kalmikijā mēdz būt pat 40 grādus liels aukstums. Šajā dienā pilnīgi visi kalmiki tika deportēti uz Sibīriju, Kazahiju, Tālajiem Austrumiem un Ziemeļiem. Operāciju veica īpaši pilnvarotie, viņu rīcībā atradās NKVD karaspēks ar vairāk nekā 10 tūkstošiem karavīru un aptuveni pusotru tūkstoti virsnieku. Kamēr stepē norisinājās Ulusi, aptuveni 40 tūkstoši kalmiku cīnījās pret vāciešiem. Vēlāk arī viņi tika deportēti, Berlīni sasniedza daži, kuriem izdevās uzdoties par kazahiem. Kalmikijas autonomā republika tika likvidēta, bet iedzīvotāji tika pasludināti par nodevējiem. Ernsta Ņeizvestnija piemineklī Trimda un atgriešanās, kas veltīts kalmiku tautas deportācijas piemiņai, var saskatīt monstru, kas savos zobos samaļ cilvēkus. Pieminekļa pakājē novietotas sliedes ar ceļa stabiņiem, uz kuriem uzkrāsoti gadskaitļi 1943, 1944, līdz pat 1957. gadam. Pēc 14 gadiem kalmiki sāka atgriezties dzimtenē, bet izdzīvojusi bija tikai puse no viņiem. Hotonu vietā viņus sagaidīja kaila stepe, ulusos bija apmetušies citi ļaudis, lopi izklīduši, tempļi nolīdzināti līdz ar zemi. Skolās bija jāsāk mācīties krieviski. Es iepazinos ar kalmikieti Indiru, kura stāsta, ka viņas ģimenē nedz māte, nedz vecmāmiņa nekad par šo tēmu nav runājušas, tikai katru vakaru gulētejot vecmāmiņa uz naktsskapīša blakus gultai kārtīgi salikusi visas drēbes…

Iekšējā Kalmikija Iedomājieties pilsētu, nu, teiksim, tādu kā Aizkraukli, tas ir, Stučku. Tādai vajadzēja izskatīties Kalmikijas galvaspilsētai Elistai pagājušā gadsimta 60. gados, kad pēc izsūtījuma atgriezās kalmiki un kad visas PSRS jaunās pilsētas izskatījās līdzīgi. Pēdējā desmitgadē Elista ieguvusi uzkrītoši orientālus vaibstus. Rotonda ar Budu Šakjamuni, šķiet, pat atrodas uz vienas ielas ar Ļeņina pieminekli. Vispār pieminekļi un skulptūras ir ik uz soļa: te ir gan nacionālā eposa Džangars, gan Lielā tēvijas kara varoņi, gan pasaku tēli, gan pagānu dievības, gan vienkārši mākslinieku simpoziju fantāzijas lidojuma augļi. Pilsētas parku rotā budistu simboliem piesātināti vārti, tajos iekārti zvaniņi, kuri liegi šķind pie mazākās vēja brāzmas: pateicoties tiem, vēlēšanās piepildīsies. Tautas svētkos Džangariādā mani uzmeklē gadus sešdesmit vecs vīrietis, un iespaids ir tāds, it kā es runātu ar pašu Rērihu: galvassega, bārdiņa un pat drēbes šķiet kā nokopēti no mākslinieka pašportreta. Vērīgi ieskatījies sejā, viņš aši man rokās iespiež atklātnīti ar Čingizhana portretu. Otrā pusē rakstīts: “Bogdo Čingizhana – Otrās tūkstošgades Cilvēka (UNESCO, 2001. g.) pieminekļa celtniecības orgkomiteja.DiženajamBogdo Čingizhanam ar pateicību un lepnumu no kalmiku tautas”. Cilvēks cepurītē izskatās visai mīlīgs, un man šķiet, ka saruna ar viņu varētu izrādīties noderīga: “Varbūt uzrakstiet savu telefonu, satiksimies – parunāsim…” es ieminos. “Nav nekādas vajadzības,” viņš aši attrauc, “mēs paši jūs uzmeklēsim. Kad vajadzēs.” Un “Rērihs” strauji attālinās. “Kad vajadzēs,” es domās atkārtoju. Kad mani vajadzēs? Kad būs jāspodrina Otrās tūkstošgades cilvēka tēls? Viņu acu slīpums neļauj ielūkoties viņiem acīs, turklāt to pastiprina izteikts mīmikas iztrūkums; ja spēja lasīt seju ir tikai iedoma, tad šeit tā gūst pilnīgu apstiprinājumu. Salīdzinot ar viņiem latvieši šķiet temperamentīgi kā kaukāzieši. Viesnīcas bāra Flamingo īpašniece Inna saka: “Paskaties uz mani! Man pirms diviem mēnešiem nomira vīrs. Vai tu to redzi mana sejā? Vai mana balss par kaut ko tādu liecina?” Innas sejā patiešām nav ne aizpampušu acu, ne nervozu vaibstu līniju, viņai nedreb rokas… “Redzi,” viņa turpina “man neviens nav mācījis savaldīties, bet pie mums ģimenē ne mana māte, ne vecmāmiņa nekad nedeva neko zināt uz āru.” Tikko pārskatīju e-pastu un atradu tur vēstuli no jaunas un darbīgas maskavietes Natālijas, kura ilgāku laiku nodzīvoja Elistā. Iepriekš lūdzu viņu minēt viņas Elistas projekta (viņa strādā palielā galvaspilsētas uzņēmumā) neizdošanās iemeslus. Atbilde skan: 1. Absolūti citāda mentalitāte. 2. Absolūti citāds pasaules uzskats. 3. Absolūti citāda attieksme pret dzīvi, darbu, atpūtu u.t.jpr. Arī krievu valoda, kurā savā starpā runā kalmiki, rada maldīgu sapratnes sajūtu. No rīta viesnīcā pie brokastīm gadījās iepazīties ar vīriešu kompāniju: “Žeņa, Sergejs, Andrejs, Ļoša!” Viņi ātri stādījās priekšā. Mana ieilgusī pauze tika uzskatīta par jautājumu. Vispār, teica Žeņa, mani sauc Erdni. Bet viņu – Šarets. Es esmu Jadma, teica tas, kurš Ļoša, bet Andrejs, tas, kurš… Andrejs izrādījās Dordži. Es atcerējos tās savulaik populārās “maģiskās” bildītes, kurām, raugoties virsū “pa tiešo”, neko nevar redzēt. Jāskatās neskatoties, itin kā cauri un tikai tad var mēģināt kaut ko ieraudzīt. Kad no Elistas izlido lidmašīnas, stepē palaiž zirgus… Ēeh! RL mājaslapā lasāma Anitas Admines intervija ar Kirsanu Iļumžinovu.