Apziņas garoza

Dzirdot, ka Kalifornijā dzīvo neirozinātnieks, kurš atklājis “karotāja” gēnu, kas stimulē agresiju un noslāpē jebkādu interesi par to, ko par šī gēna nesēja darbībām domā citi, turklāt šo gēnu, pētot vardarbīgu slepkavu smadzeņu skenējumus un gēnu kartes, viņš kopā ar psihopāta iezīmēm atklājis pats sevī, radās dabiska interese aprunāties ar neirozinātnieku –“karotāju”, kurš sevī saskatījis psihopāta iezīmes. Vēlāk, protams, atklājās, ka nav tāda viena gēna, bet runa ir par gēnu grupu, ka viņš nevis atklājis šo “karotāja” gēnu, bet ievērojis noteiktas sakarības starp šo gēnu nesējiem un viņu smadzeņu darbību, turklāt šo gēnu ietekme uz uzvedību ir atkarīga no vecāku mīlestības un audzināšanas. Tāpat izrādījās, ka psihopāti ir dažādi un tikai daži no tiem kļūst par noziedzniekiem.

Anatomijas un neirobioloģijas profesors emeritus un psihiatrijas un cilvēka uzvedības pro­­­fesors Kalifornijas Universitātē Ērvainā Džeimss Falons ir ne tikai veicis pētījumus neirozinātnes un ģenētikas krustcelēs, bet nopietni padziļinājis arī Alcheimera un Pārkinsona slimību neiroloģiskās bāzes izpratni, kā arī izpratni par ķīmiskajiem procesiem smadzenēs šizofrēnijas gadījumos; viņa pētījumi ietiecas kriminālas uzvedības saistībā ar noteiktiem procesiem smadzenēs, nikotīna un kokaīna atkarības izraisītās neiroķīmiskās izmaiņās un psihisku noviržu ietekmē uz jaunradi. Vairāk nekā desmit gadus viņš koordinēja padsmit lielāko ASV universitāšu darbu biomedicīnas informātikas jomā. Taču priekšstati par viņa zinātniskajiem panākumiem un starptautisko atzinību nobāl, salīdzinot ar iespaidu, ko ra­­da satikšanās ar šo vulkānisko personību, kas runā trīsreiz ātrāk, nekā citi domā. Pirmoreiz mūs ieraugot, viņš bez liekiem ievadiem jautāja, ko mēs dzersim – vispirms labu burbonu vai sāksim ar vīnu, un pēc nepilnu piecu stundu sarunas, pāris pudelītēm burbona un vairākām pudelēm vīna ieteica “doties ārā”, uzstājot, ka mašīnu vadīs pats, lai gan vēlāk naktī, pēc vēl dažām pudelītēm vīna Kalifornijas pludmales bārā, viņam šķita svarīgi, lai mašīnu vadītu tas, kurš dzēris vismazāk. Ap četriem rītā es vienā no mūsu pieturvietām iemigu, ap pieciem neirozinātnieks, svaigs kā pusaudzis, mudināja doties mājup un atlai-sties kādā no viņa guļamistabām. Neiedziļinoties detaļās, mūsu pirmā tikšanās ilga gandrīz diennakti un beidzās ar nopietnām paģirām nākamās dienas pēcpusdienā.

Kad es izrāpos no man ierādītās guļamistabas, lai iedzertu glāzi piena, Falons, it kā nekas nebūtu noticis, itin ikdienišķi sēdēja pie zirgu skriešanās sacensību totalizatora sava datora ekrānā un šķendēdamies lika likmes uz kādu no zirgiem. Bija skaidrs, ka man līdz viņa dzīves intensitātei vēl tālu.

A. R.

Džeimss Falons: Pirms kādiem ga­­diem es piedalījos History Channel veidotā TV filmu sērijā par tehnoloģijām, kas redzamas filmās “Zvaigžņu kari” un “Zirnekļcilvēks”, un es teicu, ka tā nav nekāda zinātniskā fantastika, ka daudzas no šīm tehnoloģijām jau reāli eksistē. Plašākai sabiedrībai par to nav ne jausmas. Es pats esmu veicis eksperimentus, kuros mēs no Alcheimera slimnieka ādas paņēmām fibroblasta šūnas un ar vīrusa palīdzību ievadījām tā genomā augšanas faktora gēnu, lai stimulētu nervu augšanas faktora sintēzi. Pēc tam mēs šīs šūnas ievadījām Alcheimera slimnieku smadzenēs, un trīs gadījumos no četriem tas darbojās. Mēs zinām, kā to izdarīt, un vienīgais, kas vēl atliek, ir “izslēgt” cilvēkam orbitālo garozuvirs acīm, lai to bremzētu. Bet, ievadot noteiktu vielu, GABA agonistu, kas bremzētu...

Rīgas Laiks: Ievadot – ko?

Falons: GABA, gamma aminosviest­skābi, kas darbojas kā bremzējošais neiromediators.

RL: Un kas notiek, kad orbitālās ga­­rozas darbība tiek bremzēta?

Falons: Kad tā tiek atslēgta, cilvēks zaudē morāles un ētikas sajūtu. Viņš kļūst impulsīvs un psihopātisks. Tas ir tāds ļoti smalks veids, kā... bez ķi­­rurģiski veiktas lobotomijas ar šādu paņēmienu var atslēgt attiecīgo pieres daivasdaļu, kas tieši saistīta ar morāli un ētiku.

RL: Un kāda jēga to bremzēt?

Falons: Okei, normālā bioloģiskā funk­­­cija ir šāda: “Es esmu uzbudināts, man vajag sievieti, nu, tad uz priekšu!” Šī dziņa, seksuālā dziņa, nāk no amigdalas. Bet orbitālā garoza paņem šo informāciju un, kad tā ir aktivizēta, ieliek to kontekstā – kultūras, sociālajā, tiesiskajā, attiecīgās situācijas kon­tekstā. Orbitālā garoza kontrolē smadzeņu centra, ko sauc par nucleus accumbens, impulsus, un, ja tiek fiksēts konflikts, tā jūsu rīcību aptur. Ja jūsu orbitālā garoza tiktu atslēgta, jūs ietu un izdrāztu to sievieti ielas vidū. Jūs darītu visādas nepiedienīgas lietas. Neviena uzvedība nav slikta pati par sevi. Drāšanās nav nekas slikts. Nogalināšana noteiktos apstākļos ir pareizā rīcība. Šīs uzvedības ir sliktas kontekstuāli. Orbitālā garoza ieliek uzvedību un impulsus kontekstā: “Vai šajā konkrētajā situācijā to vajadzētu darīt?” Tieši to tā dara.

RL: Jūs sakāt – amigdala, šāda garoza, tāda garoza. Bet kur esat jūs pats?

Falons: Nu, ja jūs... Mums būtu lietderīgi aplūkot šo pašu lietu freidiskos jēdzienos, ego un superego kategorijās.

RL: Bet šīs kategorijas taču ir tīrā fikcija!

Falons: Bet, ja palūkojas uz to no tāda viedokļa, ka dzīvnieciskās dziņas mājo amigdalā un hipotalāmā, var viegli stimulēt noteiktas zonas un reproducēt attiecīgo uzvedību atkal un atkal. Mēs zinām, kā tas darbojas. Mēs zinām arī to, kā darbojas labsajūtas centri, kā šos signālus ierosināt un reproducēt. Runājot Freida terminoloģijā, tas viss attiecas uz id – emocionālie stāvokļi, dzīvnieciskās dziņas un lietas, kas palīdz izdzīvot šajā pasaulē. Bet mēs zinām, ka cilvēkam piemīt arī morāles izjūta – mēs ar to, iespējams, jau piedzimstam – un arī ētika, kura mums ir jāapgūst, jāiemācās, – proti, sabiedrības normas, baznīcas normas...

RL: Bet morāles izjūta mums ir ie­­dzimta?

Falons: Jā, bērni nav jāmāca nenogalināt. Neviens bērns nekad otru neno­­galinās. Viena, divu gadu vecumā bērni ir... nu, tādi psihopātiski, bet vēlāk viņiem šīs lietas nav jāmāca. Ir daudz dažādu komplekso adaptīvās uzvedības modeļu – viena veida bailes, otra veida bailes, smaids, “gū-gū, gā-gā”, vesela rinda modeļu, ko bērns attiecīgos brīžos liek lietā. Protams, cilvēkiem allaž ir stāstīts, ka šīs lietas bērnam ir jāmāca. Tam ir savs iemesls. Visi grib uzmesties jums par papuci un mammuci – baznīca, valdība, vecāki, pareizi? Visi grib jūs audzināt. Bērns ir balta lapa, tabula rasa, kas mums, papučiem un mammučiem, jāapraksta ar to, ko mēs saucam par kultūru. Bet šai teorijai nav nekādu pierādījumu, bērniem tas viss nāk dabiski.

RL: No kurienes jūs zināt, ka bērniem tas nāk dabiski?

Falons: Mēs to zinām no pētījumiem, kas veikti ar dzīvniekiem un primātiem.

RL: Bērni un dzīvnieki nav gluži vie­­na un tā pati suga.

Falons: Nu, pērtiķi un bērni ir viens un tas pats.

RL: Viņi ir viens un tas pats?

Falons: Jā, viņi ir ļoti tuvu viens otram. Ļoti tuvu. Es esmu daudz strādājis ar pērtiķiem. Viņi ir gudri pēc velna. Viņi saprot, kas notiek.

RL: Es pieļauju, ka jūs neesat eksperimentējis ar bērniem.

Falons: Nē, bet mums nav iemesla uzskatīt, ka bērni šīs lietas nezina. Ir bērni, kas aug drausmīgos apstākļos, bet arī viņi nenogalina. Tā ka šai teorijai, ka bērni ir jāmāca nenogalināt, nav nekādu pierādījumu. Bet, ja mēs skatāmies, kura smadzeņu zona atbilst freidiskajam ego jeb apziņai, tad tā ir aizmugurējā prefrontālā garoza pieres daivā. Abas šīs zonas ir lielā mērā atdalītas, bet starp tām ir vadītāj­ceļi, kas tās savieno. Runājot par sava “es” apzināšanos, mēs tagad zinām, ka blakus smadzeņu viduslīnijai atrodas nervu centru tīkls, kas ietver prefrontālās garozas aizmugurējo vidusdaļuun arī tā saucamo praecuneus. Šī sistēmair saistīta ar sava “es” apzināšanos, ar jūtu pārraudzīšanu un tamlīdzīgi. Un tā atšķiras no tās sistēmas, kas atrodas deniņu rajonā un uztver pasauli kā mašīnu, mehāniski. Tātad, ja man būtu jāatbild uz jūsu jautājumu “kur esmu es pats?”, es norādītu uz aizmugurējo prefrontālo garozu un tiem savienojumiem, kas tur darbojas. Lūk, šeit. (Rāda.)

RL: Klausoties jūsu stāstos, man ro­­das šaubas par to, vai neiroķīmija iz­­­skaidro jelko no tā, kas ir cilvēks. Man par to ir nopietnas šaubas.

Falons: Jūs tagad dodaties iekšā teritorijā, kur filozofi lauž kaklu, un tas ir saprotams, jo jautājums ir sarežģīts. Ir tāda lieta, ko sauc par apziņas grūto jautājumu. Un apziņas grūtais jautājums ir: kā no šiem savienojumiemnonāk līdz sava “es” apziņai, savai subjektīvajai apziņas sajūtai. To nezina neviens. Tā jau ir cita lieta. Tas ir jautājums, kas patīk filozofiem. Vai neiroķīmija tiešām izskaidro to, kas mēs esam? Vai tā izskaidro mūsu apziņas pieredzi un mūsu saskarsmes pieredzi ar citiem cilvēkiem? Nē, tā neizskaidro, taču... Man nekad nav bijušas problēmas ar duālismu. Man galvenais ir tas, ka mēs ar to varam manipulēt, mēs to varam izmērīt, un pārējais mani neinteresē. Filozofiem tā ir problēma, bet mani... mani tas nekad nav nodarbinājis. Varbūt tā­­pēc, ka es nesaprotu, kāpēc tā ir problēma.

RL: Un jūs domājat, ka neiroķīmija vairāk vai mazāk izskaidro to, ko mēs darām, kā un kāpēc darām?

Falons: Nu, ne tikai neiroķīmija – arī gēni, iedzimtība, visas tās fiziskās lietas. Kopā tās var izskaidrot jebkādus uzvedības, uztveres un kustību aktus. To tās spēj. Šīs lietas var precīzi sasaistīt ar procesiem, ko mums uzrāda PET skeneris, magnētiskās re­zonanses aparāts, mēs to esam re­­dzējuši. Šī atbilstība ir tik cieša, ka nav nekādas plaisas starp to, ko mēs šajos aparātos varam redzēt un izmērīt, un to, ko cilvēki sakās izjūtam, un to, ko viņi dara. Tas gan neatrisina problēmu, taču nedomāju, ka šī problēma ir principā neatrisināma.

RL: Vai jūs šajā mehānismā saskatāt cēloņsakarību ķēdi? Kas izraisa ko?

Falons: Protams, mēs nemitīgi do­­mājam par cēloņsakarību ķēdi.

RL: Ja, piemēram, šī saruna ar jums man sagādā prieku, tad jūs varētu cēloņsakarīgi izskaidrot šī prieka at­­karību no zināmiem neiroķīmiskiem procesiem, vai tā?

Falons: Ja kaut kas no tā, ko es saku, jums ir zināms, bet kaut kas nāk kā pārsteigums, tad šo divu pretpolu sa­spēlē jūsu smadzenēs varētu izstrādāties endorfīni, kas rada patīkamu sajūtu. Jo jūs nevarat paredzēt visu, ko teikšu, tomēr tas, ko es saku, jums varētu likties pietiekami ticams. Ja jūs dzīvojat tikai pats savos uzskatos, tad tas ir kā kutināt pašam sevi. Sevi kutinot, nekas nenotiek, jo signāli starp jūsu smadzenīšu raidītajiem impulsiem un premotoro garozu tiek salīdzināti. Kad jūs kāds kutina, tas notiek ar starpposmiem – jūs nezināt, kurā brīdī jūs kutinās, un šajos starpposmos jums izstrādājas endorfīni. Bet, ja jūs pats to darāt, jūs zināt, kurā brīdī sevi kutināsiet, līdz ar to nav šo neziņas, gaidu brīžu un endorfīni neizstrādājas. Gaidu brīdis ir svarīgs. Kad jūs skatāties filmu, aplūkojat mākslas darbu vai sarunājaties ar kādu cilvēku, jūs meklējat to, ko pazīstat, bet ir arī zināma pārsteiguma deva, un abas šīs lietas ir svarīgas, lai jūs kaut ko uztvertu kā patīkamu, – vienalga, vai runa ir par mākslu, sarunu vai kādu ideju.

RL: Bet noskaidrosim, kāda ir šī cēloņsakarību ķēde. Es jūsos klausos, mēģinu saprast, ko jūs sakāt. Kaut kas no jūsu teiktā man liekas interesants. Tātad manī ir zināma sapratne. Vai jūs varat izskaidrot šo cēloņsakarību ķēdi no manas sapratnes līdz endor­fīniem?

Falons: Ja runājam par sapratni, tad jūs salīdzināt informācijas modeļus, kas jums nāk priekšā, – verbālos un vizuālos modeļus. Šie modeļi tiek ap­­strādāti smadzeņu neironu tīklos.

RL: Tātad mana sapratne – tas, ka es saprotu, ko jūs sakāt, – nespēlē nekādu lomu šajā cēloņsakarību ķēdē?

Falons: Nē, tā spēlē, jo tas, ko jūs saprotat, atrodas jūsu ilgtermiņa at­­miņā, tātad tas ir modelis. Jūsu atmiņa glabājas smadzeņu garozā, deniņu daivā. Kad jūs būvējat savu sapratnes ēku, tā jums ir pieejama. Šī informācija nonāk hipokampā. Ikreiz, kad kaut kas notiek, tas vaicā – vai es to pazīstu? Vai es šo modeli esmu jau redzējis? Darbojas savienojums, izvērtējot, kas tas ir, ko jūs redzat vai dzirdat, un vai tas ir tas pats, ko jūs jau zināt. Tātad tas, ko jūs zināt, kam jūs ticat, jau ir ierakstīts neironu tīklā. Bet te pēkšņi smadzenes uztver jaunu modeli – piemēram, jūs ieraugāt kādu mākslas darbu, kas tik ļoti atšķiras no visa redzētā, ka jūs tam nevarat atrast nekādu salīdzinājumu ar to, kas pēc jūsu saprašanas ir laba vai pieņemama māksla. Smadzenes to nepieņem. Bet, ja tas atšķiras tikai nedaudz, jūs pieņemat zināmu šī modeļa daļu, kas tad tiek salīdzināta ar to, kas jums ir paticis iepriekš. Piemēram, un to var pārbaudīt eksperimentā, ja es saku: “Aplūkojiet šo galdu un iegaumējiet visu, kas uz tā atrodas.” Tad aizverat acis. Kas notiek? Smadzenēs ir tāds centrs, ko sauc par priekšējo cingulāro jeb jostas garozu (AAC), un tas ir savienots ar praecuneus. Vizuālā atmiņa. Cilvēkam ir īslaicīgā un ilglaicīgā vizuālā atmiņa. Un šis savienojumsstarp praecuneus, kas atrodasblakus garozas redzes zonai, AAC un prefrontālās garozas aizmugurējo sānu daļu veido triādi. Kad jums tiek dots šis uzdevums, šis komplekss gandrīz visiem uzreiz sāk “mirgot”. Tad mēs jums prasām, kur atrodas viens vai otrs priekšmets, un, kamēr jums acis ir ciet, kaut kādus priekšmetus pārkārtojam. Jūs atbildat. Tad jūs atverat acis un redzat, ka esat kļūdījies. Jūsu īslaicīgajā atmiņā ir palikusi bilde, kā galdam jāizskatās. AAC tūdaļ sāk sūtīt kļūdas signālu, “lampiņas” tajā smadzeņu daļā sāk mirgot kā trakas. Tieši to dara šī smadzeņu daļa – tā meklē kļūdas. Kāds tam ir efekts? Efekts va­­­­­rētu būt tāds, ka jūs to ņemat pie sirds un jūsu hipotalāms sāk izdalīt kortikotropīnu atbrīvojošo hormonu CRH, kas liek justies slikti. Jūs saīgstat. Vai arī sākat smieties, jo saprotat, ka esat izjokots. Tas, vai jūs saīgsiet vai sāksiet smieties, jau būs atkarīgs no jūsu personības.

Katru nakti jūs ejat gulēt. Miega pirmajās trīs stundās, dziļā miega laikā, jūs atjaunojat visu enerģiju, ko esat pa dienu iztērējis. Jūsu ķermenis “būvē” adenozīntrifosforskābes molekulas, kas piegādā enerģiju. Tālāk jūs ieejat salīdzināšanas fāzē – kad jūs sapņojat vai murgojat, smadzenes salīdzina tās dienas dažādos pieredzējumus. Ja tam, kas šodien notika, bija kāds emocionāls saturs, tās to noglabās ilglaicīgajā atmiņā. Tātad jūsu amigdala un hipokamps nodarbojas ar šo salīdzināšanu. Šajā procesā tie nervu šūnu savienojumi, kurus jūs šodien izveidojāt, tiek nostiprināti, sinaptiskie kontakti kļūst stiprāki – notiek mācīšanās un atmiņa. Viss pārējais, kas jums nebija svarīgs, tiks aizmirsts. Protams, ja jūs esat kā filmas Rain Man galvenais varonis, jūs atcerēsities visu, bet tas ne par matu nav labāk kā Alcheimers, kad jūs neatceraties neko.

RL: Izklausās, ka jūs zināt ļoti daudz vārdu, ar kuriem aprakstīt procesus smadzenēs. Vai jūs esat tīri praktiski izmantojis šo zināšanu, lai ietekmētu pats savu uzvedību?

Falons: Šīs zināšanas esmu ieguvis tikai pēdējos gados, bet tās man ir ļoti noderējušas, lai izskaidrotu daudzas lietas. Un tās, protams, ir mainījušas manu attieksmi pret to, kas ar mani ir noticis.

RL: Vai jūs varētu minēt kādu šīs ietekmes piemēru?

Falons: Pusaudža gados man bija pa­matīgi obsesīvi kompulsīvie traucējumi, OKT. Es biju ārkārtīgi reliģiozs savam vecumam. Tas, iespējams, saistīts ar to, ka man bija ļoti aktīva ventrālā sistēma. Parasti pusaudža ga­dos par dominējošo kļūst dorsālā sistēma – mēs kļūstam loģiskāki un tamlīdzīgi, un tad apmēram divdesmit piecu gadu vecumā abas sistēmas līdzsvarojas. Bet, kamēr smadzenes nobriest, sākumā dominē ventrālā, pēc tam – dorsālā sistēma. Mana uz­­vedība krasi izmainījās deviņpadsmit gadu vecumā. Es kļuvu ļoti agresīvs. Domāju, ka man vienkārši abas sistēmas nenolīdzsvarojās. Tas daudz ko izskaidro.

RL: Un kāds tam sakars ar reliģiozitāti?

Falons: Jo reliģiozitāte ir raksturīga cilvēkiem, kuriem ir ļoti aktīva ventrālā sistēma. Man bija OKT, tātad – ventrālā sistēma...

RL: Tātad jūs esat “aizskaidrojis projām” savu reliģiozitāti.

Falons: ... un panikas lēkmes, alerģijas, rezistence pret infekcijām, miega traucējumi un tā tālāk. Pagājušajā ga­­dā es, piemēram, svēru par 50 mārciņām mazāk nekā pašlaik, un nākamgad es varbūt atkal svēršu par 50 mārciņām mazāk, mans svars svārstās apmēram 100 mārciņu amplitūdā. Tā man ir bijis visu dzīvi. Un visi šie simptomi ir saistīti ar gēniem. Kad mēs izanalizējām manu genomu ar speciālu datorprogrammu, atklājās, ka tajā ir vairākas kļūdas. Ja šāda analīze būtu veikta uzreiz pēc manas piedzimšanas, daudz ko no tā, kas vēlāk ar mani notika, būtu bijis iespējams paredzēt jau sākumā. Kas no tā mainās, ka es tagad to zinu? Pirmām kārtām, es varu palīdzēt citiem vecākiem labāk izprast viņu bērnu uzvedību un ieteikt praktiskas metodes, kā to kontrolēt. Un tas palīdz arī man pašam citādi paskatīties uz cilvēkiem un to, ko viņi dara. Tas palīdz man iziet ārpus sevis, ārpus sava narcisma un egoisma.

RL: Jūsu skaidrojumā svarīga loma ir diviem elementiem. Viens ir iedzimtība, ģenētiskais pamats, un otrs – audzināšana. Vai šajā ainā ir vieta arī cilvēka brīvībai?

Falons: Ne pārāk daudz. Es diez ko neticu brīvai gribai. Man šķiet, ka tā lielā mērā ir ilūzija. Es varbūt varu vērst savu uzmanību uz kādu nelielu daļu no sevis un teikt: “Es koncentrēšos uz to, lai man būtu brīvā griba šajā daļā.” Es varu izdalīt šo vienu daļiņu no veseluma un iemācīties kontrolēt savu uzvedību šajā vienā sektorā. Tas, domāju, ir iespējams. Bet tas prasa no manis ciešu apņemšanos izdarīt šo vienu lietu. Es nevaru apņemties izmainīt visu sevi – savu bioloģiju uzveikt nav iespējams. Vienā brīdī es nolēmu koncentrēties uz savu psihopātiju un darīt lietas, ko nekad nebiju darījis. Es nolēmu kontrolēt savus hēdoniskās, bezatbildīgās uzvedības impulsus un iet, piemēram, uz kāzām un bērēm, nevis uz ballītēm. Es tiešām to ļoti apņēmīgi darīju, bet es zinu, ka nevaru koncentrēties uz vairākām lietām vienlaicīgi.

RL: Ja cilvēkam ir tik maz brīvības, kā lai viņš būtu atbildīgs par savu rīcību?

Falons: Es uzskatu, ka cilvēkam vienalga ir jānes atbildība par to, ko viņš dara. Ir tiesa, ka neko daudz izmainīt sevi viņš nevar, taču vienalga – ja es ko daru, tad man par to ir jāatbild. Pat ja es lāgā nespēju sevi kontrolēt, es vienalga esmu atbildīgs par savu rīcību. Kurš gan cits manā vietā lai atbild?

RL: Bet šis jūsu “es” ir veidojums, kas sastāv, tā sakot, no bioloģiskās “bāzes” un kultūras “virsbūves”. Kur tajā visā esat jūs pats?

Falons: Tur arī esmu, visā tajā veidojumā. Mans “es” ir tur, kur mans ķermenis, un, ja manu ķermeni ved uz cietumu, tad arī mans “es” iet vi­­ņam līdzi. Cilvēks, runājot datorterminoloģijā, pastāv kā pakotne, un ir grūti sadalīt viņu atsevišķās daļās. Atskatoties uz domāšanas par sevi pirmsākumiem, vienā brīdī cilvēks teica: “Manī ir viena daļa, kas ir slikta, grēcīga, un otra daļa, kas ir laba.” Nu, un no šejienes jau nebija tālu līdz idejai par debesīm un elli, par labo un ļauno, jo šīs lietas nelīmējās kopā. Mana sliktā daļa nomirst, bet labā daļa nonāk debesīs. Es domāju, ka šīs idejas radās no jautājuma “kas es esmu?”. Runājot par sevi, es eju tur, kur iet mans ķermenis, un, ja es ko izdaru, tad man par to ir jāatbild, pat ja arī es ne pilnībā kontrolēju notikušo. Tāda, manuprāt, ir realitāte, kas mums ir jāpieņem. Lai ar to kaut kā spētu sadzīvot, es varu izdomāt stāstu. Es izdomāju stāstu par debesīm un elli, nodalu savu “labo” daļu no “sliktās” daļas, un beigu beigās man ir uzbūvēta vesela judeokristietiskā pasaule.

RL: Kas vainas judeokristietiskajai pa­­­­­saulei?

Falons: Es nedomāju, ka tā ir cilvēkam metafiziski noderīga pasaule. Tā ir laba, lai strukturētu sabiedrību, izveidotu tajā zināmu kārtību, bet cil­­­vēkam kā indivīdam tā galīgi nav veselīga. Pirmkārt, es tai neticu. Es neticu Dievam, neticu dzīvei pēc nā­­ves, es nekam no tā visa neticu. Bet es ticu tīrai labestībai, pareizāk sakot, tīras labestības aktiem. Un uzskatu, ka nav nepieciešams nekāds iemesls, lai darītu labu. Labestība pastāv pati par sevi bez kādas dualitātes. Esmu pārliecināts, ka, darot labu, es to daru vienkārši tāpēc, ka tas man pašam liek justies labi. Es tikai cenšos atbrīvoties no saviem iluzorajiem priekšstatiem par to, kas motivē manu rīcību.

RL: Tātad jūsu pasaules ainā judeokristietiskais Dievs nav nekas cits kā fikcija, no kuras jūs laimīgi esat atbrīvojies.

Falons: Nē, mani joprojām pārņem panika, iedomājoties, ka nav ne Die­­va, ne pēcnāves dzīves. Man šausmīgi gribētos, lai tā būtu, bet es tam vienkārši neticu.

RL: Sarunas sākumā jūs teicāt, ka plašākai sabiedrībai nav ne jausmas, kas zinātnē reāli notiek. Varbūt jūs varētu nedaudz pavērt durvis un ļaut mums tur ielūkoties? Kas, piemēram, tāds tur notiek?

Falons: Nu, piemēram, ir cilvēki, kuri cieš no pastāvīgas depresijas un kuriem nekas nespēj palīdzēt. Tagad no tā ir iespējams atbrīvoties, stimulējot sīku punktiņu viņu smadzenēs. Cilvēks, kas visu mūžu pavadījis de­presijā, apguļas uz galda, viņa smadzenēs tiek ievadīta zonde, un ārsts ar īpašu aparātu sāk šo punktiņu stimulēt. Tas dūc – “prrrt-prrrt-prrrt”.

RL: Kā vibrators?

Falons: Jā, elektronisks vibrators. Un pēc 30 sekundēm viņa dzīve ir pilnībā izmainījusies. Viņam līdz tam nebija ne jausmas, ka dzīve var būt arī tāda. Tumsa ir izgaisusi, un viņš jūtas fantastiski. Bet ir arī cits punkts, kuru stimulējot, laimīgu cilvēku var padarīt depresīvu. Par šīm lietām neraksta, bet es zinu zinātniekus, kuri ir pieļāvuši kļūdas, kas beigušās ar cilvēku pašnāvībām. Vārdu sakot, smadzenēs ir šie punkti – labsajūtas punkti, sāpju punkti; tie tagad ir zināmi, un ar tiem iespējams veikt manipulācijas. Tad nākamā lieta jau ir tehnoloģijas šo punktu apstrādāšanai ar Maksvela viļņiem, un to var izdarīt, cilvēkam par to pat nenojaušot. Es varu stāvēt jums aiz muguras, ieslēgt aparātu un – bzzzt! – izmainīt jūsu uzvedību, izdarīt tā, lai jums “aizbrauc jumts”. Vai lai jūs piedzīvojat orgasmu vai kaut ko tādu. Tas ir iespējams. Okei, inducēt orgasmu vēl nav iespējams, bet jumtu cilvēkam var nocelt.

RL: Ir neirozinātnieki, kuri uzskata: lai tiešām saprastu, kā darbojas smadzenes, pētījumos vajag izmantot cil­­vēkus, kuri savā ikdienā lielākoties nodarbina tieši smadzenes. Vai arī jūs tā domājat?

Falons: Nu, veicot eksperimentus, ir vajadzīgi gan tādi, kuri gandrīz vispār nenodarbina smadzenes, gan tādi, ku­­­ri tās nodarbina ļoti intensīvi, gan arī tādi pa vidam. Ja paskatās, kas ir tie, kuri visintensīvāk nodarbina smadzenes, tad tie ir cilvēki ar Dauna sindromu. Un izrādās, ka tie, kuru smadzenes patērē vismazāk enerģijas, parasti ir visspožākie un spējīgākie.

RL: Un kā to var izskaidrot?

Falons: Tas ir absolūtā pretrunā ar stāstu, ka mēs nepietiekami izmantojam savas smadzenes, pareizi? Iz­­­rādās, ka ir pilnīgi otrādi. Mācoties kaut ko jaunu, smadzenes patērē ļo­­­ti daudz enerģijas. Bet, kad cilvēks attiecīgo lie­­tu kārtīgi apguvis, viņš, to darot, vairs gandrīz vispār nepatērē enerģiju. Tātad cilvēki, kuri savā darbā ir ļoti profesionāli, patērē vismazāk enerģijas. Viņi ir ārkārtīgi efektīvi. Izcili sportisti pa­­­tērē mazāk enerģijas nekā iesācēji. Vi­­ņu muskuļi nekonfliktē cits ar citu, viņi nebūt nepatērē tik daudz enerģijas, kā varētu likties. Un ir atšķirības starp vīriešiem un sievietēm. Ja jūs salīdzinātu vīriešus un sievietes, kuri vienlīdz labi tiek galā ar matemātikas uzdevumu risināšanu, un veiktu viņu smadzeņu skenēšanu, tad jūs redzētu, ka iegūtās bildes ir ļoti atšķirīgas. Vīriešiem, veicot šo uzdevumu, sāk “mirgot” apakšējā paura daivaun apakšējā pieres daiva. Tās ir zonas, kur darbojas savienojums. Sievietēm tur nekas nemirgo, un izskatās, ka viņas vispār neko neizmanto. Izrādās, ka viņas ar šo uzdevumu tiek galā, ieslēdzot vairāk savienojumu starp abām smadzeņu puslodēm. Pilnīgi ci­­ta “metode”. Bet tie, kuri šo lietu dara labi, tā veikšanai nepatērē daudz enerģijas.

RL: Un cik daudz smadzeņu enerģijas mēs patērējam pašlaik sarunājoties?

Falons: Cilvēkiem, kuri ir pieraduši un kuriem patīk sarunāties, tas nāk ļoti viegli. Jo īpaši ekstravertiem.

RL: Kāds esat jūs, vai ne?

Falons: Jā, runāšana man nesagādā ne mazāko piepūli. Es šādi varētu sarunāties 28 stundas no vietas.

RL: Man nekad nav gadījies to darīt ilgāk par 36 stundām. (Smejas.)

Falons: Tad jau mēs esam vienādi. Sarunāties man nav grūti, man ir grū­­ti klusēt. Klusēšana mani ārkārtīgi no­­gurdina. Man būtu jāaktivizē smadzenēs visi tie savienojumi, lai apklustu. Bet runāšana neprasa no manis neko, nekādu piepūli.

RL: Man nav gadījies satikt daudz psihiatru, kuri lietotu jēdzienu “psihopāts”, taču jūs šo vārdu lietojat ļoti bieži. Ko jūs ar to saprotat?

Falons:Jā, tas nav termins no psihiatru leksikona. Tas vairāk sastopams tiesu medicīnā, vairāk saistīts ar tiesisko sistēmu, un arī psihologi to lieto. Psihopātijas testi, tādi kā Roberta Hēra tests[1. Par Roberta Hēra testu skat. Paula Bankov­ska rakstu “Psihs esi?”.], sākotnēji tika sastādīti ieslodzīto analīzei. Bet tad parādījās ideja par to, ka visās cilvēku sabiedrībās ir stabils psihopātu procents, un šis vārds ieguva vispārinātu nozīmi.

RL: Labi, bet kas ar šo vārdu tiek saprasts?

Falons: Tūlīt pie tā nonākšu. Vārdu sakot, daudzi iebilst pret šī vārda lietošanu. Pirmām kārtām šeit varam runāt par daudziem personības traucējumu veidiem – par narciskām personībām, robežpersonībām, histrioniskām jeb teatrālām personībām. Viņiem visiem ir noteiktas kopīgas iezīmes, un tādēļ ir grūti katru no tām uzskatīt par unikālu slimību. Tāpēc tās sauc nevis par slimībām, bet par traucējumiem. Jo neviens īsti nevar pateikt, kas tieši tas ir. Rokasgrāmata, ko lieto psihiatri un psihologi, vairāk vai mazāk saka: lūk, ir tāda lieta kā antisociāli personības traucējumi, mēs to asociējam ar psihopātiju. Tā ir ļoti negatīva lieta, tā saistās ar noziedzību, ar tiešām briesmīgu uzvedību. Un tieši tas viņus interesē. Viņus neinteresē prosociāli, veiksmīgi psihopāti, kuriem ir lieli panākumi pie meitenēm. Psihiatri viņus neredz. Ja jūs vaicātu psihiatram, kas ir sociopāts vai psihopāts, viņi nesaprastu, par ko jūs runājat. Tas būtu līdzīgi kā vaicāt, kas ir nervu sabrukums. Jūs neatradīsiet nevienu psihiatru, kurš jums pateiks, kas ir nervu sabrukums. Tas ir vārds, ko lietu masu mediji. Bet ārsti, farmaceitiskās kompānijas, tiesībsargājošās iestādes, pacienti – viņi vēlas kategoriskas atbildes. “Vai man ir vēzis vai nav?”; “Vai man ir augsts asinsspiediens vai nav?” Viņi nevēlas dzirdēt tādas atbildes kā: “Mjā, kaut kas tāds.” Visām šīm sistēmām un cilvēkiem ir ļoti zems iecietības slieksnis attiecībā pret neskaidrību. Bet neirozinātnē nepastāv “vai nu, vai”, tur viss ir neskaidrs, nenoteikts. Un neviens negrib dzirdēt neskaidras atbildes, izņemot tādus cilvēkus kā es. Okei, jūs varētu jautāt: “Bet vai psihopātijai ir kāda kategoriska definīcija?” Mēs varam lietot Roberta Hēra definīciju un iet cauri viņa dotajam psihopāta pazīmju sarakstam un punktu sistēmai no 0 līdz 40. Ja jūs dabūjat 0 punktus, jums nav psihopātijas; ja 40, tad jūs esat absolūts psihopāts, un robežšķirtne ir 25–30 punkti. Tātad, ja jūs dabūjat 25 punktus vai vairāk, jūs tiekat kvalificēts kā psihopāts; ja 24 punktus, tad neesat psihopāts.

RL: Un jūs esat psihopāts?

Falons: Nē. Man ir psihopāta iezīmes, bet es nekvalificējos kā apaļš psihopāts. Man nekad nav bijusi tieksme uz vardarbību. Tā ka – nē, es neteiktu, ka būtu... Daži cilvēki domā, ka esmu, bet es neesmu.

RL: Un cik jums ir punktu pēc Hēra testa?

Falons: Nedaudz zem 20.

RL: Jūs esat sevi mērījis?

Falons: Daudzas reizes. Psihiatri, kas mani pazīst, zina, ka man ir dažas tīri psihopātiskas iezīmes. Man tikai nav kriminālo iezīmju, tā ka es neiekļaujos antisociālo personības traucējumu kategorijā, kas pārsvarā ir noziedznieki. Man ir visas pozitīvās psihopāta iezīmes. Tātad ir šī kategoriskā psihopātijas definīcija, kas ir ļoti neapmierinoša. Ja mēs ņemam Hēra sarakstu un tuvāk aplūkojam katru no psihopāta pazīmēm dažādajās to gradācijās, nāksies secināt, ka psihopātijai ir ļoti daudz veidu. Viena no šīm pazīmēm, piemēram, ir ārišķīga, virspusēja pievilcība. Bet tā ir pavisam normāla cilvēku iezīme. Katram pārdevējam piemīt virspusēja pievilcība. Jūs ieraugot, viņš uzreiz sāk plati smaidīt: “Hallo, kā jums klājas!” Īstenībā viņam ir nospļauties par to, kā man klājas, viņš vienkārši grib man kaut ko pārdot. Mēs to redzam it visur – šo saldo, māksloto, virspusējo pievilcību. Tā vienkārši sabiedrībā ir pieņemts. Tad kāda ir atšķirība starp normālu cilvēku, normālu pārdevēju un psihopātu? Atšķirība ir tā, ka psihopāts iet daudz tālāk. Psihopāts mēģina manipulēt ar cilvēkiem arī tad, kad sociālais konteksts ir izzudis. Parasti, sarunājoties ar kādu, jūs vispirms apmaināties ar jaukām, virspusējām pieklājības frāzēm, un pēc tam saruna aiziet jau dziļākos līmeņos. Taču psihopāti turpina iz­­rādīt šo virspusējo pievilcību visu laiku – vienkārši lai šarmētu cilvēkus. Mēs visi reizēm melojam, bet psihopāti melo arī tad, kad nav nekādas vajadzības melot. Viņi ir patoloģiski meļi. Viņi melo, lai manipulētu ar cilvēkiem. Viņi to pārvērš par veselu mākslu. Lūk, šeit ir tā atšķirība starp psihopātu un normālu cilvēku.

RL: Vai tas attiecas arī uz pozitīvajiem psihopātiem?

Falons: Jā, viņi izgudro visādus stāstus un šarmē cilvēkus ar saviem stās­tiem un tādā stilā. Cilvēkiem tas patīk. Viņiem patīk, ka viņus mēģina savaldzināt, viņi grib, lai viņiem melotu. Psihopātus var iedalīt divās grupās. Viena grupa ir tā saucamie primārie psihopāti – tie ir cilvēki, kuri neuzrāda nekādas stresa pazīmes brīžos, kad kāds cits viņus izaicina – teiksim, pasakot acīs, ka viņš melo. Viņiem nav šī stresa, un melojot viņi nekad neizskatās pēc tādiem, kas melo. Otrā grupa ir sekundārie psihopāti – cilvēki, kuriem psihopātija ir nevis iedzimta, bet iegūta, un šie cilvēki gan uzrāda stresa pazīmes. Viņi vienalga cenšas melot, bet viņiem tas nepadodas tik labi. Atgriežoties pie pirmās grupas psihopātiem, kuri mūs interesē vairāk, viņus savukārt var iedalīt veiksmīgajos un neveiksmīgajos psihopātos. “Veiksmīgs” šajā gadījumā nozīmē tikai vienu, proti – vai viņš tiek vai netiek pieķerts. Veiksmīgam psihopātam parasti nāk par labu tā­­das īpašības kā viltība, apķērība un dziļa vienaldzība pret to, ko viņi no­­­dara citiem cilvēkiem. Šie cilvēki ir psihopāti uz mūžu. Tad vēl viens da­­lījums – prosociālie un antisociālie psihopāti. Antisociālajiem, kā jau tei­­cu, ir visādas kriminālās noslieces, un viņi atšķiras no prosociālajiem psihopātiem. Prosociālo psihopātu attieksme ir tāda: es nevienam ne­­daru pāri, es neesmu vardarbīgs, bet man patīk manipulēt ar cilvēkiem, stāstīt viņiem stāstus, un es ilgi turu sevī aizvainojumu. Es ātri saniknojos, ja mani kāds aizvaino, bet es to neizrādu, es nelieku to manīt. Tikai pastāv liela iespēja, ka pēc pāris gadiem ar to, kurš mani aizvainoja, atgadīsies kaut kas slikts.

RL: Jūs daudz esat publiski runājis par tā saucamo karotāja gēnu, ko esat atklājis arī savā genomā. Sakiet, cik pārliecināts jūs esat, ka šīs jūsu personības iezīmes ir saistītas ar gēniem? Cik lielā mērā tās ir atkarīgas no gēniem?

Falons: Zinātnē pētījumus veic ar cilvēku grupām. Tātad noteiktas gē­­nu alēles tiek asociētas ar noteiktām uz­­vedībām. Jums, piemēram, eksperimentā piedalās simt cilvēku, un piecpadsmit no viņiem ir karotāja gēna alēles. Pētījuma gaitā jūs secināt, ka šī piecpadsmit cilvēku grupa ir agresīvāka par pārējiem, tātad konstatējat noteiktu efektu. Vai tas nozīmē, ka katrs no šiem piecpadsmit indivīdiem ir agresīvs, – tas jau ir cits jautājums. Šajā gadījumā jūs vienkārši korelējat statistiskus datus, bet katrs atsevišķais gadījums var būt atšķirīgs. Tā ka atbilde ir: “Nav skaidrs.” Bet, aplūkojot konkrētus gadījumus, mēs zinām, ka, ja cilvēkam “atslēdz” monoamīna oksidāzes gēnu, viņš kļūst ārkārtīgi agresīvs. Ir tāda lieta kā Brunnera sindroms, kuru atklāja 1993. gadā kādā holandiešu ģimenē. Viņiem nebija šī gēna, un viņi visi bija agresīvi. Bet tas vēl nenozīmē, ka cilvēks, kuram nav šī gēna, noteikti ir noziedznieks. Tas nenozīmē, ka viņš ir psihopāts. Tas nozīmē tikai to, ka viņam ir agresīvas slieksmes. Bet agresija ir laba, jo īpaši sportā, sporta spēlēs, tā nav nekas slikts. Un no agresivitātes līdz vardarbībai un noziedzībai ir ļoti liels lēciens. Karotāja gēns ir saistīts tikai ar paaugstinātu agresivitāti cilvēkos. Cita lieta – un tas tika pierādīts pētījumos 2002. gadā –, ja cilvēks, kuram ir šis karotāja gēns, agrā bērnībā piedzīvojis vardarbību, tad abu šo faktoru mijiedarbība var novest pie bīstama iznākuma. Bet karotāja gēns pats par sevi vēl nenozīmē, ka cilvēki, kuriem ir šī gēna alēle, kļūst par slepkavām vai psihopātiem. Viņiem vienkārši ir izteiktāka šī viena iezīme – agresivitāte. Var izskaidrot iezīmes, bet nevar izskaidrot cilvēka uzvedību. Viena no psihopātu raksturīgākajām iezīmēm ir empātijas trūkums, bezjūtība. Bet tas parasti... Nav kaut kādas vienas empātijas, ir vairāki empātijas veidi. Parasti mēs šo vārdu lietojam, runājot par savām attiecībām ar sievu, vīru, bērniem vai draugiem. Es varu sajust viņu sāpes, es ciešu viņiem līdzi. Tā ir starppersonu empātija. Bet ir arī cits empātijas veids, kas saistīts ar citu alēli un kas nosaka to, ka var būt augsta empātija nevis pret atsevišķiem cilvēkiem, bet visiem pasaules bērniem vai visiem baltās rases pārstāvjiem, vai visiem pasaules kristiešiem. Tā ir empātija, kas vērsta uz cilvēku grupām. Lūk, ir tādi cilvēki kā Gandijs vai māte Terēze. Cilvēki viņus uzskata par ļoti empātiskām personībām. Bet viņu empātija bija vērsta uz lielām cilvēku grupām. Pieļauju, ka viņu starppersoniskās empātijas līmenis bija visai zems. Tātad ir vairāku veidu empātija. Ja bērns no vecākiem manto zemas starppersoniskās empātijas gēnus un vairākus ar agresivitāti saistītus gēnus, tad rezultātā no viņa var iznākt sava veida mašīna tādā nozīmē, ka viņš paveiks lielas lietas, īpaši neuztraucoties par cilvēkiem, – viņš varētu, piemēram, kļūt par labu neiroķirurgu. Vai labu karotāju. Vadot DELTA specvienības nodaļu, nav vajadzīgi cilvēki ar augstu empātijas līmeni, ir vajadzīgi karavīri, kuri spēs nogalināt vēsā mierā bez sirdsapziņas pārmetumiem. Šādi indivīdi tiek uzskatīti par psihopātiem, bet mēs, sabiedrība, no viņiem to prasām. Un prosociālie psihopāti sabiedrībā tiek visnotaļ pieņemti, jo viņi ir tie, kas operē smadzenes, investē jūsu naudu projektos, piedalās militārās operācijās, viņi ir jūsu politiskie līderi un tā tālāk. Bet viņi var būt arī īsti maitas un nelieši. Viņi droši vien nevienu nenogalinās, bet viņi var pastrādāt lielas nelietības bez īpaša iemesla. Viņiem tas sagādā baudu. Viņi izjūt baudu no tā, ka var manipulēt ar cilvēkiem, kontrolēt cilvēkus. Tāpēc jau viņi dabū tādus darbus.

RL: Kā jūs skaidrotu tādas attieksmes cēloņus, ko jūs saucat par “I don’t give a fuck” vai “man pie pakaļas”?

Falons: Šī attieksme ir saistīta ar sma­­dzeņu priekšējās prefrontālās garozas vidusdaļu – lūk, šeit (rāda) –,un tā novērojama cilvēkiem, kuriem šis smadzeņu centrs ir bloķēts. Tie ir cilvēki “bez bremzēm”, impulsīvi, viņi vienkārši dara, un viņiem pie pakaļas, vai tas, ko viņi dara, ir labi vai slikti. Šiem cilvēkiem ir nepieciešams daudz serotonīna, lai pabarotu savu labsajūtas sistēmu. Viņiem ir vajadzīgi spēcīgi stimuli, lai sasniegtu baudu. Normāls cilvēks var gūt baudu, sēžot un lasot labu grāmatu vai vērojot saul­­rietu. Bet cilvēkam ar zināmu se­­rotonīna un dopamīna gēnu kombināciju ir nepieciešams braukt uz Lasvegasu, pārgulēt ar sešām prostitūtām un visu nakti šņaukt kokaīnu, lai gūtu to pašu baudu, ko normāls cilvēks gūst, lasot grāmatu vai vērojot saulrietu. Ja cilvēkam ir šāda sistēma ar zemu impulsu kontroles līmeni, ar zemu morāles un ētikas izjūtu un vajadzību pēc spēcīgiem stimuliem, lai gūtu apmierinājumu, tad viņš būs ballīšu entuziasts, uzdzīvotājs, cilvēks, kas gatavs uz visādām neprātībām. Viņam būs vajadzīgs daudz vairāk seksa nekā normālam cilvēkam. Bet ir arī cilvēki ar paaugstinātu vajadzību pēc seksa, kuru priekšējās prefrontālās garozas vidusdaļa nav nobloķēta. Tie ir cilvēki, kuri izjūt kaunu par to, ko viņi dara, izjūt kaunu par saviem seksuālajiem piedzīvojumiem, par to, ka viņiem gadījies piedzerties. Bet, ja tā smadzeņu zona ir nobloķēta un turklāt viņam vēl vajadzīgs pastiprināti barot savu hēdonisma cilpu, dopamīna endorfīnu cilpu, tad rezultāts ir – “gāzi grīdā, un lai tā būda rūc”.

RL: Vai jūs varētu nosaukt pāris netriviālas, pašas interesantākās lietas par smadzenēm, ko jūs vēl nezināt?

Falons: Nu, mēs nezinām pašu fundamentālāko lietu. Mēs nezinām, kā no visām tām sinapsēm un neironu savienojumiem nonāk līdz tam, ka mēs apzināmies sevi šajā vietā un šajā brīdī. Var vilkt visādas asociācijas un korelācijas, bet no šīs sajūtas – sevis apzināšanās sajūtas – līdz nervu šūnu savienojumiem smadzenēs ir liels lēciens. Man nav ne jausmas, kā tas notiek.

RL: Tas nav vēl noskaidrots.

Falons: Nav vēl noskaidrots. Tas ir grūts jautājums. Ir arī dažas citas ļoti grūti izskaidrojamas lietas, kas iziet ārpus mūsu sapratnes par to, kā darbojas smadzenes.

RL: Jūs varētu minēt kādu piemēru?

Falons: Daudzas prekognitīvās spējas mēs nevaram izskaidrot vispār, un dažas ir ļoti grūti izskaidrojamas. Tas ir vēl viens sarežģīts jautājums.

RL: Kuras prekognitīvās spējas?

Falons: Paredzēšanas spējas. Daži cilvēki spēj ļoti precīzi pateikt, kas notiks pēc piecām sekundēm. Ilg­termiņa pareģojumi – Nostradams un tamlīdzīgi – ir bleķis. Bet daži cilvēki tiešām spēj paredzēt, ko jūs teiksiet pēc divām vai trim sekundēm. To ir grūti izskaidrot. Es mēģinu to skaidrot ar to, ka cilvēks ir bijis evolucionējošs primāts divdesmit miljonus gadu un homo sapiens vairāk nekā 250 tūkstošus gadu, un šajā ilgajā laikā mums smadzenēs ir izveidojušies zi­­nāmi pamatsavienojumi pasaules izprašanai. Mēs esam pārmantojuši pie­­redzi par to, kā lietas parasti atrisinās, tāpat kā jebkuram dzīvniekam ir zināšanas par to, ka lietas atrisinās noteiktā veidā. Un, ņemot vērā sociālo situāciju, es varu uzminēt, ko jūs tūlīt teiksiet. Domāju, ka kaut kādus gadījumus šādi var izskaidrot.

Otrkārt, lielāko daļu laika mēs nedomājam. Dienas lielāko daļu mēs pavadām tādā kā neapziņas jeb autopilota stāvoklī, un šajā stāvoklī mums ir šie ļoti īsie uztveres zibšņi, kas var ilgt kādas 250–500 milisekundes. Dienas laikā mums šādu uztveres zibšņu ir tūkstošu tūkstošiem. Mums iešaujas galvā domu drumslas, mikrodomas, bet mēs tās ignorējam. Ja mēs spētu tās fiksēt un ja mēs prastu “lasīt” cilvēka uzvedību, ļoti iespējams, ka mēs spētu paredzēt cilvēka rīcību konkrētā situācijā.

Labi, pastāstīšu jums vienu gadījumu, ko ir grūti izskaidrot. Tā bija pirmā reize, kad ar mani kaut kas tāds notika, – man toreiz bija divpadsmit gadu. Es biju aizgājis pie sava labākā drauga Neda, kurš bija gadu vecāks par mani, un viņa tēvs bija tikko kā nopircis jaunu magnetofonu. Nu, mēs sēdējām viņa istabā un darījām to, ko jau 12–13 gadu veci zēni dara, – visādas stulbības, taisījām pirdienveidīgas skaņas un tās ierakstījām, un tādā garā. Un tad – es to atceros ļoti labi – man pēkšņi galvā it kā uzplaiksnīja bilde, ļoti skaidra bilde. Neds turēja rokās mikrofonu, un es viņam teicu: “Intervē mani!” Nu, labi, viņš ieslēdz magnetofonu un prasa: “Okei, Džim, ko tu pašlaik dari?” “Es esmu debesīs, un mans vārds ir...”, un es nosaucu viena viņa tēva drauga vārdu. Viņa tēvam bija draugs, kurš pirka visādas Jaguar XKE mašīnas, viņš bija traks uz tām. Es tātad saku, ka atrodos debesīs. Un Neds prasa: “Kas notika?” Un es saku: “Es braucu ar savu XKE pa šoseju 9N Adirondaka kalnos, netālu no Leikpleisidas. Un, nogriežoties uz ceļu, kas ved uz Leikpleisidu, ceļa vidū izlēca koks, un es tajā ietriecos un nomiru. Un tagad es esmu debesīs un to stāstu.” Un Neds sāk kliegt: “Ko tu tur muldi?” Viņš bija galīgi autā. Apmēram pēc nedēļas Neds man zvana un saka: “Tētis saka, ka es vairs nedrīkstu ar tevi spēlēties.” Es prasu, kas par lietu. Izrādās, ka viņa tēvs bija dzirdējis to magnetofona ierakstu un teicis, ka pirms trim dienām viņa draugs braucis savā Jaguar XKE pa šoseju 9N un pie Leikpleisidas ietriecies kokā un bijis uz vietas beigts.

RL: Man ir aizdomas, ka jūs šos notikumus pats izraisāt.

Falons: (Smejas.) Šis ir viens no grūti izskaidrojamiem gadījumiem, bet, iespējams, es zināju, ka viņam patīk braukt ātri, ka ceļš ir bīstams. Varbūt biju dzirdējis, ka... Bet ir vēl cita lieta. Gada vai divu gadu vecumā es dabūju alerģisko astmu. Nekādu ārstēšanu es neizgāju. Atceros to sajūtu, kad nespēju paelpot. Vienkārši pārņem panika, jo liekas, it kā slīktu, vai kaut kas tāds. Ļoti intensīva sajūta. Tajā laikā es tiešām sāku pievērst uzmanību visam, kas notiek ar manu ķermeni, un arī visam citam. Un, kad biju jau paaudzies, es atklāju, ka vairums cilvēku guļ. Viņi nefiksē to, kas notiek ar viņiem pašiem, viņi nefiksē to, kas notiek ar cilvēkiem viņiem blakus, viņi nepieslēdzas tam, kas notiek apkārt. Es negribu teikt, ka es esmu ļoti pieslēdzies, bet es sāku pieslēgties vairāk, nekā to darīja mani draugi. Un es domāju, ka tam ir kāda saistība ar šiem gadījumiem. Es pamanu un atceros lietas, es pievēršu uzmanību pat sīkām detaļām. Koledžas laikā pierakstīju savus sapņus, jo man bija ļoti spilgti sapņi jau kopš agras bērnības. Es sāku tiem pievērst uzmanību un uztvert tos nopietni.

RL: Nu jau jūs cenšaties racionalizēt savu paredzēšanas spēju.

Falons: Jā, jā. Kā es to uzminēju. Man šķiet, ka es saprotu, kā. Gadās arī vēl dīvainākas lietas, bet šis gadījums ir uz izskaidrojamības robežas, jo tajā ir tik specifiskas detaļas – šoseja 9N, pagrieziens uz Leikpleisidu un tas sūda koks. Un viņa tēvs vairs neļāva viņam ar mani spēlēties, jo domāja, ka esmu kaut kāds monstrs. Man dzīvē ir bijis daudz tādu gadījumu.

RL mājaslapā lasāms fragments no Džeimsa Falona grāmatas The Psychopath Inside: A Neuroscientist’s Personal Journey into the Dark Side of the Brain. Penguin, 2013