Ar ekonomikas likumiem nespēlējas

Katrs, kas ikdienā iet pa Rīgas centra ielām, būs pamanījis, ka strauji pieaudzis reiz lepnu, bet nu jau pamestu māju skaits. Pastaigājoties pa skaisto, nelielo (tikai aptuveni četrdesmit ēku) Skolas ielu un vērojot, vai namu logos redzami aizkari, var ievērot desmit tukšus namus. Pamesta katra ceturtā celtne! Līdzīgs skats paveras daudzās citās Rīgas centra ielās un rūpniecības rajonos. Noplūk un tiek pamestas ne tikai skaistas būves. Arī daudzi latviešu uzņēmumi slēdz savas durvis vai ir spiesti meklēt bankrota aizsardzību. Laikraksts Diena zaudēja savus liberālos īpašniekus, fantastiski skaisto māju attīstītājs Māris Gailis bija spiests izpārdot īpašumus, maksātnespējā nokļuva pat reiz tik varenais Lido – Latvijas lepnums, uzņēmums, kas spēja piesaistīt simtiem tūkstošu apmeklētāju un ārzemniekiem šķita tik sekmīgs un pelnošs, ka tie ar prieku iegādājās Lido biznesa modeli, lai brangi pelnītu. Taču lepnie, privātā īpašumā esošie Rīgas nami sabrūk un latviešu firmas bankrotē likumsakarīgi, un bija paredzams, ka to izredzes izdzīvot krīzes laikā būs ļoti zemas. To noteica nepārdomātā politika, kas jo īpaši pavērsās pret aktīviem, Latvijā investējošiem uzņēmējiem. Ekonomists Keinss, runājot par uzņēmēja likteni šādā krīzes pārvarēšanas modelī, teica, ka uzņēmējs gan turpina spēli, bet diemžēl viņa rokās ieliktas daudzas tukšas kārtis. Turklāt, jo aktīvāks uzņēmējs un jo vairāk tas veicis investīciju, jo vairāk tukšu kāršu un līdz ar to lielāka varbūtība bankrotēt.

Kapitālisma ekonomikas izaugsme ir atkarīga no daudzu neatkarīgu ekonomikas subjektu lēmumiem, tāpēc bagāta ir tikai kapitālistiska valsts ar tērētvarošiem un investējošiem uzņēmējiem un tērētkāriem strādājošajiem. Japānas pieredze rāda, ka to būs ļoti grūti sasniegt pie esošās valdības politikas. Tomēr: par visu pēc kārtas, sākot ar ekonomiskās domas pamatlicējiem.Jo vairāk atdod parādus, jo vairāk paliek parādā

Virspusējākam ekonomikas vērotājam vai dalībniekam šķiet, ka kapitālisma ekonomikā uzņēmuma veiksmi vai neveiksmi nosaka pats uzņēmējs. Brīvā ekonomikā, tā teikt, katrs pats ir savas laimes kalējs. Ja būs labāks produkts, labāka darba organizācija, augstākas tehnoloģijas, tad firma gūs peļņu un uzvarēs konkurences cīņā neveiklāko pretinieku, kas pelnīti bankrotēs. Sekmīgs uzņēmējs savukārt arvien attīstīsies. Gluži tā savulaik šķita arī ekonomistam Irvingam Fišeram. Fišera tēvs, mācītājs, aizgāja viņsaulē jaunā ekonomista studiju laikā, tāpēc Fišers bija spiests piepelnīties, strādājot par mājskolotāju. Tomēr drīz fortūna viņam uzsmaidīja un ļāva nopelnīt vairākus miljonus dolāru, sekmīgi pārdodot indeksēšanas sistēmas patentu – līdzīgas sistēmas vēl šobrīd dažkārt izmanto vizītkaršu šķirošanai. Iegūto bagātību viņš daudzkāršoja ar veiksmīgām spekulācijām biržā. 1929. gadā viņa bagātība pārsniedza desmit miljonus dolāru. Mūsdienu naudā mērot, tas būtu vairāk nekā simt miljoni dolāru – ļoti iespaidīga summa. Fišera sasniegumi ar to nebeidzās: viņš bija pirmais, kas ieguva ekonomikas doktora grādu Jeila universitātē, bet drīz pēc tam saņēma profesora vietu savā alma mater un lika pamatus Amerikas monetārisma skolai. To visu papildināja lielisks izskats un spēja izskaidrot sarežģītas lietas vienkārši: supersekmīgs self-made man, ekonomists, profesors. Tāpēc nav brīnums, ka Fišers kļuva par avīžu mīluli un pirmo ekonomikas guru – superzvaigzni.

ASV 20. gadsimta 20. gados tehnoloģiju ziņā atradās avangardā. Masveida tirdzniecībā parādījās auto, ledusskapji, putekļu sūcēji un radio. Konveijera princips auto būvē, korporāciju dalījums nodaļās, plaša elektronisko saziņas līdzekļu – telegrāfa un telefona – lietošanas sākšana, kā arī elektrības un naftas izplatība radīja revolūciju ražošanā, patēriņā un darba organizācijas formās. Šādos straujas tehnoloģiju izaugsmes un pozitīva noskaņojuma apstākļos ekonomikai ir tikai viens ceļš: strauji uz augšu, domāja Irvings Fišers un daudzi viņa laikabiedri. Tāpēc, kad 1929. gadā ASV negaidīti sākās ekonomikas krīze, Irvings Fišers uzstāja, ka tā būs īslaicīga. Profesors Fišers bija teicami izglītots un pārzināja ekonomikas teoriju. Teorija pauda, ka laikā, kad tik strauji attīstās tehnoloģijas, valstī ar spēcīgāko rūpniecību pasaulē nekādai milzu krīzei nav jānotiek. Lejupslīde varbūt nozīmēs, ka kritīsies cenas, bet lētums padarīs investīcijas atkal izdevīgas un drīz jau būs jauna izaugsme. Turklāt Irvings Fišers bija kvēls „sausā likuma” atbalstītājs, uzsverot, ka tā rezultātā uzlabojusies darba morāle, samazinājušies kavējumi utt., kas ir papildu stimuli sekmīgai ASV attīstībai – gluži līdzīgi komunistiskās partijas ģenerālsekretāram Jurijam Andropovam, saredzot sausajā likumā iespēju ar morāles uzlabojumiem pārvarēt strukturālu krīzi. (Šīs domas sasaucas ar mūsdienu Latvijā dzirdamajiem viedokļiem, ka pieeja Eiropas tehnoloģijām nozīmē, ka mums tūlīt jau jāaug, bet krīzes dziļumā vainojams latviešu tautas sliktais raksturs, dzeršana, neizglītotība utt.)

Tāpēc profesors, ticēdams Amerikas ekonomikas izaugsmei, turpināja spekulācijas biržā, liekot uz akciju cenu celšanos. Tomēr krīze tikai padziļinājās un pārvērtās stagnācijā, un jau drīz profesors Fišers bija izputināts. Neattaisnojās arī viņa krīzes sākuma gados atkārtotie paziņojumi, ka krīze drīz beigsies un akciju cenas ir „sasniegušas nemainīgu līmeni”. Biržā kurss katastrofāli nokritās, un tika izputināti daudzi Fišera padoma sekotāji, kā arī iznīcināta viņa reputācija. Nabags un zaudējis uzticību žurnālistu un sabiedrības acīs, viņš atgriezās Jeila universitātē, mēģinot saprast, kas notika? Kā atbildi un izskaidrojumu notikušajam viņš izstrādāja parādu-deflācijas teoriju.

Pārlieku straujš kredītu pieaugums, rakstīja Fišers, izraisa ļoti dziļu ekonomikas krīzi, jo kredītu plūsmai pēkšņi apsīkstot un iestājoties krīzei, cilvēki sāk uztraukties par nākotni un atliek naudu nebaltām dienām. Viena ekonomikas dalībnieka nebaltai dienai iekrāta nauda ir otra uzņēmēja samazināts apgrozījums un nenopelnīta nauda. Tā kā tirdzniecības apjoms ir samazinājies, uzņēmēji, cenšoties izdzīvot, nolaiž cenas. Nu mazāks ir gan apgrozījums, gan pārdošanas cenas, līdz ar to samazinās ienākumi un algas.

Lai gan ienākumi ir dramatiski kritušies, kredīta maksājumi paliek iepriekšējā apmērā, tāpēc ienākumu daļa, kas jānovirza kredītu apkalpošanai, (un tādējādi reālais maksājamā kredītu apmērs) faktiski proporcionāli pieaug. Turklāt jo vairāk un ātrāk tiek atdoti kredīti, jo straujāk samazinās ekonomika – jo kredītu atdošanai jānovirza nauda, kas iepriekš tika izlietota patēriņam. Mazāk naudas apgrozībā nozīmē mazāki uzņēmumu ienākumi, spiežot uz leju cenas, tā liekot atlaist darbiniekus un iznīcinot peļņu, jo proporcionāli lielāka kļūst reālā kredīta nasta jeb, sakot Fišera vārdiem, „jo vairāk tiek atdoti kredīti, jo lielāks paliek parāds”, tā radot „nevajadzīgus un nežēlīgus bankrotus, bezdarbu un badu”.

Latvijā kredītu kopējais apjoms kopš 2008. gada ir samazinājies par vairāk nekā 1, 8 miljardiem latu, vienlaikus uzņēmumu un privātpersonu drošības dēļ veiktie noguldījumi bankās palielinājušies par vairāk nekā 1, 6 miljardu, tādējādi krasi samazinot apgrozībā esošās naudas daudzumu. Sekojoši, salīdzinājumā ar 2008. gadu vidējais uzņēmumu apgrozījums Latvijā 2009. gadā kritās par 40 procentiem! Latvieši acīmredzot pielika milzu pūles, lai atdotu kredītus, atliktu naudu nebaltām dienām, optimizētu valsts pārvaldi un uzņēmumus, lielā skaitā atlaižot darbiniekus, cerībā iegūt lielāku peļņu un izlīdzināt krīzi. Taču tā visa rezultātā krīze vienīgi padziļinājās, jo katrs atdotais un depozītā noliktais lats un atlaistais darbinieks tikai padarīja grūtāku kredītu nomaksu, jo samazināja kopējo ekonomikas apmēru. Tāpēc Latvijas ekonomika piedzīvoja krahu, gluži kā savulaik ASV.Peļņa ir vienāda ar investīcijām

Publicitātes ziņā pretstats ekonomikas ekspertam superzvaigznei Fišeram bija poļu ebreju ekonomists Mihals Kaleckis. Tā kā viņš bija ļoti kautrīgs, turklāt rakstīja vienīgi poļu valodā, viņa darbi ilgstoši palika neievēroti, un tikai dzīves otrajā pusē viņš iemantoja slavu zinātāju aprindās un iespēju strādāt Kembridžas un Oksfordas universitātēs un Londonas Ekonomikas skolā, kā arī godu kalpot par Izraēlas, Meksikas, Kubas un Indijas valdību ekonomisko padomnieku.

Kaleckis pētīja, kā ekonomikā plūst nauda. Kad uzņēmums pārdod preci un ieņem naudu, tā tiek daļēji izmaksāta algās, daļēji paliek kā kapitālista peļņa. Strādnieks neinvestē, un cik viņš saņem algā, tik arī iztērē, tāpēc kopumā ekonomikā strādnieku algas izmaksas ir vienādas ar strādnieku algas ieņēmumiem.

Uzņēmuma bruto peļņa gan ir lielāka, nekā vajadzīgs paša uzņēmēja tēriņam, tāpēc tas daļu investē, proti, uzņēmuma peļņa ir vienāda ar investīcijām un kapitālista patēriņu. Kalecka atskārsme bija, ka var teikt arī otrādi: nākošajā naudas aprites ciklā investīciju apmērs, kas ieplūst ekonomikā, nosaka nākošā cikla peļņu.

Tā, sadalot naudas plūsmu divās daļās: strādnieku algās un uzņēmēja peļņā, Kaleckis parādīja, ka makroekonomikā bruto kopējo peļņas apmēru visos uzņēmumos nosaka kopējais valstī veikto investīciju apmērs[1. Kalecka peļņas vienādojums ir P+W=C_W+C_P+I, kur P ir uzņēmumu gūtā bruto peļņa (peļņa plus amortizācija), W ir kopējais algu apmērs, C_W ir strādnieku patēriņš, C_P ir kapitālistu patēriņš un ir ekonomikā veiktās bruto investīcijas. Tā kā strādnieki no savām algām kopumā neveic ietaupījumus, tad W= C_W un vienādojumu var vienkāršot līdz P=C_P+I jeb, citiem vārdiem, uzņēmumu kopējā peļņa ir vienāda ar kapitālistu veiktā patēriņa un investīciju kopsummu.]

Katram individuālajam kapitālistam šķiet, ka viņa gūtā peļņa ir paša roku darbs. Kalecka ieskats ir ļoti svarīgs, jo parāda, ka ekonomikā kopumā jeb makrolīmenī kopējo peļņas daudzumu, kuru savā starpā var sadalīt kapitālisti, nosaka kopējais investīciju apmērs. Kapitālists var vien paņemt sev vairāk vai mazāk no kopējā pīrāga. Diemžēl, kā pirms tam norādīja Irvings Fišers, tādā krīzē, kāda šobrīd ir Latvijā, investīcijas nenotiek, jo visi taupa, baidīdamies no nabadzības palielināšanās. Bet, ja nav investīciju, uzņēmumiem kopumā nevar būt peļņa. Likumsakarīgi, ka Lursoft dati liecina: vidējais latviešu uzņēmums 2009. gadā ir cietis zaudējumus.

Situāciju papildus apgrūtina tas, ka mūsdienu kapitālismā plaši tiek lietots kredīts. Kredīts sekmīgas ekonomikas laikā darbojas kā svira. Daudzkāršojot savu naudu ar aizņemto, ikvienam rodas iespēja strauji attīsties un uzcelt lielu uzņēmumu. Sekmīgi, populāri uzņēmēji, piemēram, Gunārs Ķirsons, investē līdzekļus, ko aizņēmies, lai uzbūvētu latviešu lepnumu – milzu Lido ēstuvi, uz kurieni pat ved ārzemniekus, lai lepotos ar Latviju. Par aizdotajiem līdzekļiem norēķinās no bruto peļņas. Ja ekonomikā vai nozarē kopumā peļņa izzūd, šādu uzņēmēju liktenis ir izlemts. Tad pozitīvās izaugsmes svira pārvēršas par āmuru, kas izšķaida iepriekš uzbūvēto. Tā kā peļņas nav, tad nav arī (un no makroekonomikas viedokļa nevar būt) iespēju samaksāt bankai, līdz ar to nākas izpārdot un likvidēt savus īpašumus un, ja tas nelīdz, pieteikt bankrotu. Latvijā īpašumu zaudēšanas apmēri nu jau ir katastrofāli lieli un uzskatāmi izpaužas milzīgajā skaitā pamesto ēku un rūpnīcu.

Protams, kapitālisms bez bankrota ir kā kristietība bez elles, tomēr kapitālisms, kurā masveidā spiesti bankrotēt uzņēmēji, kas investējuši, lai apkalpotu Latvijas iedzīvotājus mūsu pašu tirgū, ir vienkārši muļķīgs. Raugoties uz katru individuālo uzņēmēju, nenoliedzami var atrast kļūdas. Var teikt: Lido nevajadzēja investēt dizaina rūpnīcā utt., taču – vai tad mēs nevēlamies investīcijas ražošanā? Gan jau Ķirsons būtu izdomājis, kā pielietot dizaina rūpnīcu un rast tai iespējas pelnīt, ja vien viņam būtu dots laiks un sniegta iespēja uzņēmumam kopumā turpināt pelnīt.

Tāpēc Stokholmas Ekonomikas augstskolas Pārejas ekonomiku institūta direktors Torbjorns Bekers nosauca Latvijas izvēlēto deflācijas jeb iekšējās devalvācijas ceļu par „šausmu scenāriju” – jo iznīcinātas tiek ļoti daudzu aktīvu cilvēku saimnieciskās dzīves, turklāt lielākajai daļai šo cilvēku gluži objektīvi nav iespējams nebankrotēt.Izeja

Ceļu uz priekšu iezīmēja angļu ekonomists Džons Meinards Keinss. Dzimis 19. gadsimta beigās Oksfordas universitātes pasniedzēja ģimenē, viņš bija angļu vidusšķiras pārstāvis caur un cauri. Anglijas impērija tolaik bija sava spēka uzplaukumā un iemiesoja kultūras un augstsirdīgas attīstības virsotni. Tāpēc arī Keinsa attieksme pret pasauli bija pilna optimistiskas pārliecības, ka pareizi iekārtota valsts spēj atrisināt jebkuru problēmu. Interesanti, ka tikai dažus desmitus gadu vēlāk, mūsu laikmetā, cilvēki ir pārņemti ar ideju, ka valsts ir galvenais ļaunuma avots, kas spēj tikai visu sajaukt, un tāpēc ir drīzāk likvidējama.

Lai nu kā, Keinss līdzīgi Kaleckim saredzēja, ka bez investīcijām nav iespējama peļņa, turklāt krīzes laikā prātīgu cilvēku pamatinstinkts ir taupīt, nevis investēt, kā rezultātā krīze un zaudējumi vienīgi palielinās. Arvien dziļāka krīze nozīmē, ka zūd jēga investēt: ja neviens neinvestē, tad, kā parādīja Kaleckis, nav iespējams gūt peļņu, bet ja nav iespējams gūt peļņu, kāpēc investēt? Tā nu Latvijā šobrīd krasi ir pieaudzis depozītos noguldītās naudas apjoms, un bankas sūrojas, ka nav kam dot kredītus, jo nav „labu biznesa plānu”. Protams, ka nav, jo peļņu gūt lielākoties nav iespējams. (Izņēmums ir, norādīja Keinss, monopoluzņēmums. Monopoluzņēmumam ir nodrošināts patēriņš un cenas, turklāt ir iespējams samazināt izmaksas, krīzes laikā samazinot strādnieku algas un piegādātāju rēķinus. Tāpēc žurnāla Kapitāls vērtīgāko uzņēmumu topā tik lielā skaitā šobrīd izvirzās tieši monopolisti – Latvenergo, Rīgas Ūdens utt. Otrs izņēmums – eksporta uzņēmumi, kas faktiski darbojas ārvalstīs, nevis Latvijā.)

Tā kā indivīdi krīzes laikā neiegulda, tad investīcijas jāveic valstij. Nauda šim nolūkam valstij jāiegūst vai nu aizņemoties no privātpersonu izbailēs iekrātajiem depozītiem un tādējādi tos pielietojot, vai arī vienkārši izlaižot jaunu naudu. Avots nav tik svarīgs, būtiski ir investēt, lai tautsaimniecībā atsāktos aprite.Kādas strukturālās reformas mums nepieciešamas

Valstī, it īpaši ar tik nolaistu infrastruktūru kā Latvijā, var atrast daudzas jomas – zinātni, inovācijas, izglītību, kultūru, ceļus, ostas, komunikācijas –, kurās investējot, var sekmēt ekonomiku. Tas palīdzētu privātuzņēmējiem samazināt eksporta preču pašizmaksu un tā izveidot darbavietas sekmīgos eksporta uzņēmumos. Tā būtu patiesi laba ekonomikas struktūras uzlabošana.

Bet ja nu citu labāku ideju nav, rakstīja Keinss, tad var jau vienkārši iepakot banknotes lielās mucās, iemest pamestā šahtā, konkursa kārtībā izvēlēties firmu, kas aizber šahtu, un tad vēl viena konkursa kārtībā izraudzīties firmu, kas izrok aizbērto un saņem naudu. Ar absurdā piemēra palīdzību, viņš norādīja, ka svarīgi ir atsākt investīcijas kā tādas, jo, pat ja tās kādam var šķist bezjēdzīgas, tās nestu peļņu visiem uzņēmumiem un atjaunotu tautsaimniecības apriti. Kad valsts izdara pasūtījumu, nauda nonāk pie privātfirmas, kura to tālāk iztērē savu darbinieku algās, kuri izdara nākošos pirkumus utt., proti, nauda uzsāk vairākkārtēju ”riņķa danci”, tādējādi tās apjoms palielinās ar multiplikatora efektu: katrs krīzes pārvarēšanai iztērētais lats nes vairāku latu palielinājumu valsts kopējā ekonomikā. Tāpēc, pat ja valsts aizņemas, lai investētu, valsts parādu slogs proporcionāli samazinās, jo ekonomika pieaug straujāk par aizņemtās naudas apmēru. Krīzes laikā valsts aizņemšanās samazina parādu slogu. Protams, ja investēšana Keinsa stilā turpinās arī saimnieciskās augšupejas laikā, tad tas ir kā labi paēdušam cilvēkam iestūķēt vēl vienu porciju: sekas sliktas – gluži kā ar ikvienu politiku, arī šo ir svarīgi laikus beigt. Taču šobrīd Latvijā ir laiks sākt investēt, turklāt steidzami, pirms zaudējumu dēļ nav bankrotējuši pēdējie Latvijas simboli.Ekonomikas modeļi

Londonas zinātnes muzejā atrodas, iespējams, ekonomistu visiemīļotākais modelis. Pēc skata tas gan vairāk atgādina traka santehniķa brīvdienu darbu. Aptuveni divus metrus augstā iekārta sastāv no caurspīdīgām tvertnēm, kas savienotas ar caurulēm, pa kurām sūkņi dzen sarkanīgi iekrāsotu šķidrumu. To 20. gadsimta 40. gados izgatavoja jaunzēlandiešu ekonomists Viljams Filipss. Filipss piedzima fermera un pasta darbinieces ģimenē. Nepabeidzis vidusskolu, viņš devās uz Austrāliju, kur strādāja gadījuma darbus, tostarp par krokodilu mednieku un kinoteātra vadītāju. Otro pasaules karu viņš sagaidīja Lielbritānijā, kur kopš 1938. gada studēja elektrības inženierzinātnes, līdz tika iesaukts armijā un pēc dramatiskiem notikumiem krita japāņu gūstā Javas salā, kur trīsarpus gadus pavadīja karagūstekņu nometnē. Pēc atgriešanās Londonā viņš uzsāka socioloģijas studijas, jo jauno Filipsu aizrāva karagūstekņu spēja pašorganizēties, tomēr drīz vien socioloģija viņam apnika un Filipss pievērsās ekonomikai, vienpadsmit gadu laikā kļūstot par Londonas Ekonomikas skolas profesoru.

Spožās zinātniskās karjeras sākums bija viņa analogais „dators” MONIAC (MOnetary National Income Automated Computer). Pamatojoties uz Keinsa, Fišera un Kalecka idejām par naudas plūsmu ekonomikā, viņš uzbūvēja iekārtu, kura simulēja naudas pārvietošanos ekonomiskajā ciklā. Sistēmā ir iespējams ar krānu, slūžu un sūkņu palīdzību regulēt plūsmas, piemēram, palielināt vai samazināt nodokļus vai procentu likmes, tādējādi MONIAC sniedz iespēju skaidri saskatīt likumsakarības – kas notiek katrā no sektoriem, ja izmaina ekonomikas faktorus.

Filipsa radītā iekārta skaidri demonstrē, kā sabiedrības ienākumus mazina nodokļi, naudas taupīšana un imports un kā pieprasījumu ekonomikā iespējams atjaunot ar eksportu, valsts patēriņu un investīcijām.

Ekonomistiem Filipsa „dators” patīk, jo, pirmkārt, tas ir ārkārtīgi pārskatāms un skaidrs: labi saprotams, kā, izmainot vienu faktoru, mainās pārējie, otrkārt, tas attēlo ekonomiku kā plūsmu, ļaujot pieskatīt, lai nevienā starpposmā neviens trauks pēkšņi nekļūtu sauss. Diemžēl Latvijas ekonomikas veidotāji nelieto Filipsa modeli, tāpēc nesaredz savas darbības ietekmi uz uzņēmumiem. Filipsa „dators” arī atspoguļo pasauli kā sistēmu, kura ir savstarpēji savienota ar atgriezeniskām saitēm, kas ir daudz precīzāks modelis nekā klasiskajā analīzē lietotais statiskais princips vērot ekonomiku kā momentānu fotouzņēmumu sēriju.

Izprotot, ka ekonomikas iekustināšanai un bezdarba mazināšanai vajadzīgas valsts investīcijas, bet zinot, ka valsts patēriņa jaunradītā nauda ieplūdīs sistēmā un radīs inflāciju, Filipss atklāja empīrisku sakarību starp inflāciju un bezdarbu, proti, bezdarbs ir zems tikai pie augstākas inflācijas, bet zema inflācija nozīmē vienlaikus arī augstu bezdarba līmeni. Savukārt augsts bezdarbs nozīmē, ka tiks radīts mazāk preču un pakalpojumu un mazāk bagātības.Keinsiānisma ierobežojumi

Keinsa, Filipsa un citu ekonomistu atklājumi 50. gados radīja apvērsumu valstu ekonomiskās dzīves organizācijā. Politiķiem ļoti patika doma, ka ir iespējams ar patēriņa palīdzību mazināt bezdarbu un palielināt ekonomiku. Nekādas nepieciešamības pēc skarbiem lēmumiem – tērējam vairāk un dzīvojam labāk – visi laimīgi un nekas, ja inflācija sasniedz divciparu skaitļus un nekas, ja inflācija prasīja devalvēt naudas vērtību pret kaimiņu valūtām. Rietumu valstis laikā starp Otrā pasaules kara beigām un 70. gadiem aptuveni tā arī rīkojās un – piedzīvoja straujāko savas attīstības periodu. Eiropa, kurā kara beigās kurināja mājas ar ogļu krāsniņām un lietoja sausās tualetes, 70. gados bija līdz nepazīšanai attīstīta un daudzkārt bagātāka. Diemžēl pēc tam, kad lielie Vjetnamas kara tēriņi piespieda ASV 1972. gadā izjaukt pēckara gadu starptautisko naudas sistēmu, bet gadu vēlāk, pēc Izraēlas Sešu dienu kara, dusmīgās arābu valstis pieteica naftas eksporta embargo Rietumiem, sākās krīze, pēc kuras izjuka ierastā saistība starp inflāciju un izaugsmi. Nu varēja vērot inflāciju reizē ar bezdarbu un stagnāciju jeb stagflāciju. Keinsiānisti toreiz nespēja izskaidrot stagflāciju un tāpēc valsts budžeta tērētājus no ekonomiskās dzīves pjedestāla nobīdīja. Čikāgas universitātes profesora, Nobela prēmijas laureāta ekonomikā Miltona Frīdmena radītie monetāristi, kuri parādīja, ka ir svarīgi rūpēties, lai valsts iepludinātais naudas daudzums ekonomikā augtu vienmērīgi un prātīgi, sakot, ka cilvēki saredz, ka keinsiāniska valsts budžeta tērēšana ilgtermiņā noved pie naudas vērtības zuduma. Paredzot, ka naudai vērtība zudīs, cilvēki netaupa, laupot iespēju investīcijām un padarot naudu mazāk pieejamu, bet procentu likmes augstas. Vēlāk par centrālu monetārisma tēmu kļuva stāsts, ka valsts kopumā nevar un nespēj būt labs ekonomiskās dzīves dalībnieks, jo valsts iejaukšanās tikai rada liekus burbuļus un apspiež cilvēku brīvību.

Latvijā populārākais krīzes skaidrojums, proti, ka burbuli radīja valsts pārliekie tēriņi Kalvīša valdības laikā un ka Latvijas izeja no krīzes ir cietas naudas turēšana, varētu tikt nosaukta par vienkāršotu monetārismu (kaut gan Miltons Frīdmans, visticamāk, būtu atbalstījis peldošu lata kursu, kā atbilstošāku brīvības un brīvā tirgus principiem).

Monetāristu cerība izejai no krīzes Latvijā ir pievienošanās eiro zonai. Kad Latvijas bankas būs plašas monetārās zonas dalībnieces, tām radīsies iespēja aizņemties ļoti daudz naudas, kas tālāk kredīta veidā nonāks pie mūsu patērētājiem, kuri aizņemto naudu iztērēs. Liekā, jaunā nauda uzsāks inflāciju, kas ir Fišera un monetāristu veida izeja no krīzes. Diemžēl inflācija Latvijā pie cieti eiro piesaistīta valūtas kursa vienlaikus nozīmēs, ka mūsu ražotāju pašizmaksa kļūs dārgāka, tā apgrūtinot eksportu. Tāpēc valdība drīz pēc inflācijas uzsākšanās centīsies bremzēt vēl viena kredītu burbuļa rašanos, tā nobremzējot arī monetāru izeju no krīzes. Tāpēc, ja pieturas pie esošās idejas, ka lata kurss nedrīkst tikt mainīts, tad grūti saredzēt, kā pievienošanās eiro zonai varētu radīt strauji augošu ekonomiku – vai nu mums būs ekonomiku atdzīvinoša inflācija, bet drīz jau nebūs eksporta, vai būs eksports, bet nesaņemsim bezdarba likvidēšanai nepieciešamo inflāciju.

Keinss rekomendētu Latvijai palielinātus valsts izdevumus, tos finansējot ar jaundrukātu naudu, bet Latvija nedrīkst tēriņus palielināt, jo mēs pārāk daudz patērējam importa preces, līdz ar to nauda uzreiz aizplūdīs projām no mūsu ekonomikas. Lai atstātu naudu Latvijā un tā panāktu iespēju uzsākt valsts investīcijas, Latvijai būtu jāmaina valūtas ārējais maiņas kurss, bet to liedz vēlme pa galvu pa kaklu pievienoties eiro.

Tā nu mums bloķēti ir visi ekonomikā zināmie krīzes pārvarēšanas ceļi. Valdība cer, ka privātais sektors kaut kā pats kļūs ļoti spēcīgs un gudrs, veikli pielietos ES fondus un sāks daudz eksportēt un maz tērēs importa preces, ienesot ekonomikā ļoti daudz naudas un tā panākot izaugsmi. Ar laiku tā arī varbūt notiks, tomēr starplaikā Latviju, visticamāk, gaida ilgstoši augsts bezdarba līmenis. Vai tiešām Latvija ir nolemta neizbēgamai stagnācijai? Nē.Kā reformēt

Ļoti interesants paraugs un ideju avots Latvijai ir ietekmīgais Pasaules Bankas 2008. gada Izaugsmes ziņojums. Tā sastādīšanā piedalījās vairāki Nobela prēmijas laureāti ekonomikā kopā ar visaugstākā līmeņa politiķiem. Pētījums apskatīja trīspadsmit valstis, kas pēdējā pusgadsimta laikā ir spējušas nodrošināt nepārtrauktu izaugsmi vidēji 7 % gadā vismaz 20 gadus no vietas. Pie šāda izaugsmes ātruma valsts spēj dubultot savu ienākumu vienas paaudzes laikā. Šāds izaugsmes ātrums būtu vajadzīgs arī Latvijai, lai mēs sasniegtu Eiropas valstu labklājību vēl šīs paaudzes dzīves laikā. Pierādot Keinsa un Kalecka ideju pareizību, viena no svarīgām šī ziņojuma atziņām ir, ka šāds izaugsmes ātrums ir sasniedzams, ja kopējais investīciju līmenis valstī ik gadus sasniedz 25–30 % no iekšzemes kopprodukta, skaitot kopā privātās un valsts investīcijas. 13 pasaules valstis ir spējušas pēdējā pusgadsimta laikā sasniegt un nodrošināt ilgstošu šāda līmeņa investīciju apmēru, līdz ar to panākot ilgtspējīgu izaugsmi. Latvijā īsu brīdi bija šāds kopējais investīciju apmērs trekno gadu laikā, tāpēc mēs augām tik strauji. Diemžēl mūsu investīcijās dominēja privātās investīcijas nekustamajā īpašumā, turklāt tas nebija bāzēts ilgtspējīgā finansējumā, līdz ar to izbeidzās, sākoties globālai finanšu krīzei.

Lai nodrošinātu augstu kopējo investīciju līmeni un piesaistītu privātā sektora investīcijas, visās ātri augošajās zemēs valsts investīcijas sabiedriskajā infrastruktūrā bija apmēram 7 % no IKP ik gadu. Latvijā tas būtu šogad apmēram 850 miljoni latu, bet ņemot vērā, ka mums vēl jāpārvar krīzes izraisītais privātā sektora investīciju trūkums, droši vien šogad vajadzētu investēt miljardu latu. Šim skaitlim noteikti ir jāaug līdz ar IKP attīstības ātrumu. Slikti augošās valstis investēja tikai aptuveni 2 % no sava IKP. Gluži tāpat papildus investīcijām fiziskajā infrastruktūrā ir nepieciešamas arī būtiskas investīcijas cilvēkkapitālā – izglītībā un veselības aprūpē.

Šādās, strauji investējošās valstīs, uzņēmumu peļņa ir liela, tā nodrošinot sekmīgu vietējās kapitālistu šķiras attīstību.

Līdz ar to pareizas strukturālās reformas ir tādas, kas ieliek pamatu straujai eksporta rūpniecības attīstībai, palielinot valsts investīcijas mūsdienīgas ekonomikas infrastruktūrā, tajā skaitā arī veselībā un izglītībā, tā padarot ražošanu Latvijā izdevīgu un vienlaikus stimulējot Latvijas ekonomiku, lai likvidētu bezdarbu, rūpējoties par burbuļu novēršanu.

Nepareizas strukturālās reformas ir krīzes laikā samazināt valsts izdevumus, tā bremzējot ekonomiku un padarot augstas kvalitātes ražošanu vēl nepieejamāku, liedzot tai balstīties mūsdienīgā infrastruktūrā.

Ekonomikas teorija, kas skaidri parāda, ka taupība samazina labklājību, mums vēsta mūžseno atziņu: naudai pašai par sevi nav vērtības. Nauda nav labklājība, un skopulīga sēdēšana uz stipras naudas poda nenes laimi. Labklājība rodas darbā un caur naudas tērēšanu. Tāpēc Latvijas krīzes politika, kas visu uzsvaru liek tikai uz naudas vērtības saglabāšanu, ir ļoti aplama. No krīzes mēs izkļūsim vienīgi tad, kad spēsim saredzēt naudu kā līdzekli, nevis mērķi.Ekonomikas Iņ un Jaņ

Japāna 90. gados piedzīvoja vēl lielāku nekustamā īpašuma burbuli, nekā šobrīd Latvija. Japāna savu krīzi atrisināja ļoti neveiksmīgi, nonākot pie ilgstošas, gadu desmitiem ilgas stagnācijas. Ričards Kū (Koo), vadošās Japānas investīciju bankas Nomura galvenais ekonomists, vērojot Japānas Zaudētās desmitgades krīzi, secināja, ka problēma ir uzņēmumiem un privātpersonām piederošā nekustamā īpašuma iepirkuma cenā. Ja īpašums iepirkts dārgāk, nekā ir tā tirgus cena šobrīd, tas tiek uzskatīts par zaudējumiem, tāpēc cilvēki, piesardzības vadīti, vēlēsies ātrāk nomaksāt tā iegādei ņemto kredītu, bet jaunus aizņēmumus neņems. Krīzi var izbeigt tikai nekustamā īpašuma un citu aktīvu cenas nonākšana atpakaļ pirmskrīzes līmenī. Tas nenotiek, jo cilvēki un firmas pārlieku taupa un tāpēc nerodas pietiekams pieprasījums un tā nu daudzas biroju un dzīvojamās mājas stāv pamestas un lētas. Tāpēc Japānas pūles ievietot vairāk naudas ekonomikā caur lēta kredīta plašas pieejamības nodrošināšanu, bet bez valdības pasūtījumu palielināšanas, nenesa izeju no krīzes.

Tas nozīmē, ka arī Latvijā, pat pēc pievienošanās eiro zonai nav gaidāma strauja izaugsme, jo ļaudis turpinās atdot, nevis ņemt jaunus kredītus. T.s. bilanču krīzi, kā Japānā, var pārvarēt tikai ar keinsiāniskām, valsts tēriņa metodēm, raksta Kū, jo valsti nesaista privāto bilanču nesamērības problēma. Valsts pasūtījumi iespiež naudu ekonomikā, rada inflāciju, kas izlīdzina cenas, sakārto bilances un iespējo nākošo uzplaukuma periodu. Tomēr, kad krīze būs pārvarēta un sāksies uzplaukums, svarīgi nepieļaut nākošo burbuli, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai valsts bremzētu izaugsmi, piemēram, veidojot budžeta pārpalikumu un slāpējot pārmērīgu kredītu, raksta Kū, salīdzinot ekonomikas plūsmu ar Iņ un Jan, nesaraujamā vienotībā pastāvošu divsavienību starp valsti un privāto sektoru, kas attīstās kopā, papildinot un regulējot viens otru, ne esot pretmetā.

Pagaidām Latvijā ir sanācis gluži otrādi: uzplaukuma laikā esam veidojuši budžeta deficītu, bet krīzē mēģinām samazināt valsts izdevumus.Valsts patēriņš ir ļoti laba doma, tomēr kur ņemt naudu laikā, kad atņemam pat vajadzīgākajam?

Monetārā politika noteikti ir atsevišķa raksta vērta, bet vienkāršojot, tipiski valstis iesākumā vienkārši nodrukā naudu, proti, Latvijas Banka aizdod naudu valdībai, kura to iztērē infrastruktūras būvniecībai. Saprotams, ka to nevar veikt, ja ir augsta tieksme patērēt importa preces, jo tad nauda vienkārši aizplūdīs uz Vāciju. Tāpēc imports jāpadara mākslīgi dārgs un vietējās preces mākslīgi lētas ar valūtas kursa palīdzību, lai nauda ritētu apkārt tepat Latvijā.

Kursa maiņas rezultāts tipiski ir inflācija, kuras apmērs mazās, vidēji bagātās valstīs ir puse no devalvācijas apjoma, jo cenas paceļ dārgākās importa preces. Otrs inflācijas avots ir jaunizdotā nauda. Centrālajai bankai jāuzmanās, lai ekonomika netiktu pārkarsēta virs izpildes kapacitātes, tāpēc naudas izlaide ir jāapstādina vai jāpiebremzē, ja firmas nespēj apgūt piešķirtos līdzekļus un sāk lieki kāpināt cenas. Latvijā līdz pārkaršanai vēl ļoti tālu, tāpēc Latvijas Bankas veikta samērīga naudas emisija inflāciju neuzsāks.

Inflācija radīs lielākus budžeta ienākumus, kurus atkal var novirzīt ekonomikas infrastruktūras un ražošanas kapacitātes attīstībai, tā uzsākot augšupejošu spirāli. Svarīgi ir nenotrallināt infrastruktūrā ieguldāmos līdzekļus.

Naudu investīcijām var arī iegūt, liekot lietā bankās stāvošos depozītus, tos piedāvājot izvietot Latvijas valsts parādzīmēs, tā ievelkot tos ekonomiskajā apritē.

Kāpēc Latvijā ideju, ka nepieciešams valdības sintētiski radīts ekonomikas uzplaukums, neatbalsta vairāki banku un rūpniecības sektora eksperti?

Šis jautājums ir interesants, jo principā jau ieguvēji būtu visi, ja kapitālistu peļņa būtu liela un tiktu likvidēts bezdarbs. Varbūt var piekrist Kalecka domai, ka problēmas sakne ir kapitālistu un rantjē bažas, ka valsts paliks pārāk stipra, bet strādnieki – pārāk „lecīgi”. Tāpēc, teica Kaleckis, kapitālisti ātri vien atradīs vairāk nekā vienu ekonomistu, kas paziņotu, ka valdības patēriņa palielināšana būtu ārkārtīgi nedroša, ko turklāt pastiprina Latvijas neparastā politika atļaut kreditēšanu ārvalstu valūtā, kas padara neiespējamu valdības tēriņus palielināt, veicot nepieciešamo manipulāciju ar lata maiņas kursu pret ārvalstu valūtām tikmēr, kamēr eiro kredīti netiek pārvērsti latos, bet šo konvertēšanu un zaudējumu segšanu bankām kavē politiskās šķiras mazdūšība un pieredzes trūkums. Jāpiebilst, ka atslēga krīzes risināšanai atrodas valsts naudas pārvaldības ministrijā – Latvijas Bankā, kurai vienīgajai ir tiesības piešķirt valdībai naudu investīciju programmas veikšanai.

Tomēr drīzāk, man šķiet, problēma ir naivā valsts finanšu vērtēšanā ar privātā maka mērauklu. Ja privātpersonas ienākumi krītas tad, protams, tai ir jāsamazina savi tēriņi. Pretēji, ja valsts ekonomika samazinās, valstij ir jāpalielina savi tēriņi, lai iespējotu privātpersonas tērēt vairāk un līdz ar to ieņemtu vairāk naudas nodokļos un tā palielinātu kopējo ekonomiku.

Nepalīdz arī daudzu uzņēmēju pašlepnais priekšstats, ka viņi ir ekonomikas centrs, bet valsts tikai nevajadzīgs piedēklis, viedoklis, kas neizprot, ka uzņēmējs pelna tikai pateicoties valsts nodrošinātajai naudas sistēmai, turklāt peļņas apjomu tieši nosaka valsts ierēdņu politika. Savukārt valsts ierēdņi, uzņēmēju propagandas ietekmēti, jūtas liekēži, nevis ekonomikas stūrmaņi.

Kamēr Latvijā netiks uzsāktas valsts vilktas investīcijas industrializācijā un attīstībā, mēs turpināsim lēni stagnēt, uzņēmējiem dzīvojot bez peļņas, ar sliktām bilancēm un strādniekiem bez darba un algām. Sekmīgai kapitālisma attīstībai vajag sabalansētas bilances. Līdz tam arvien vairāk skaisto Rīgas namu tiks pamesti, nespējot samaksāt to iegādei ņemtos kredītus, bet vietējam tirgum strādājošie uzņēmēji ne-monopolisti tiks spiesti pieteikt bankrotu, sākot ar aktīvākajiem investoriem, savukārt strādnieki pametīs valsti, apdraudot visu tās nākotni.

Roberts Heilbroners ekonomikas vēsturei veltītajā grāmatā „Pasaulīgie filozofi” (Wordly Philosophers), aprakstot 19. gadsimta sākumā vispārpieņemto ekonomikas teoriju, kura diemžēl ir tuva šobrīd Latvijā valdošajai, teica: ”Viņi dzīvoja pasaulē, kas bija ne tikai skarba un ļauna, tā racionalizēja savu ļaunumu, sakot, ka tādi ir ekonomikas likumi. Jo pār pasauli taču valda ekonomikas likumi un ar ekonomikas likumiem nespēlējas; tie vienkārši pastāv. Nostāties pret jebkādām netaisnībām, kuras šo likumu darbība var izraisīt, bija tikpat muļķīgi, kā dusmoties uz paisuma un bēguma viļņiem.”

Šī raksta beigas top ļoti jaukajā, ar baltiem kokiem apsnigušā Vidzemes pakalnā stāvošajā Annas viesnīcā, kas ierīkota muižā, kur reiz savu darbu „Latvieši” rakstīja Garlībs Merķelis. Viņš asi uzstājās pret to, ka filozofiskā gadsimta beigās, kad apgaismība skārusi tik daudzas Eiropas tautas un sniegusi tām spēku atbrīvoties no feodālisma žņaugiem, latvieši turpina eksistēt neciešamos sociālajos un ekonomiskajos apstākļos. Arī man nav skaidrs, kāpēc 21. gadsimtā – laikmetā, kad pieejamas varenas tehnoloģijas, kas ikvienu tautu spēj strauji padarīt bagātu, laikā, kad Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, – latvieši spiesti ciest nabadzībā un bezdarbā.