Ar seju pret sevi

Krievu žurnāla Story intervijā rakstniece Tatjana Tolstaja saka, ka ne par ko negribētu, lai par viņu raksta, kamēr viņa ir dzīva, un turpat piebilst, ka viņu savā ziņā aplaupījusi vecmāmiņa, kura pirms nāves iznīcinājusi savas jaunības dienu vēstules. Tolstajas atzīšanās atklāj personisko vēstuļu un dienasgrāmatu rakstniecības psiholoģisko divdabību: no vienas puses, viņa negrib, ka viņas dzīve kļūst par objektu citu cilvēku uzmanībai (un, iespējams, arī savējai); no otras, apzinās šī intīmā rakstniecības žanra pievilcību tieši svešām, objektivizējošām acīm. Dienasgrāmata rada ilūziju, ka iespējams pārcelties no ārēja novērojuma uz iekšējo dzīvi, pārliecināties, kas tad ar cilvēku noticis “īstenībā” un kas “īstenībā” atradies viņa galvā. Es “īstenībā” lieku pēdiņās, rēķinoties ar to, ka dienasgrāmatas, kurās vajadzētu būt pierakstītai rakstītāja uzmanībai pret pasauli un savu domāšanu, savām jūtām, tikai nosacīti var tikt sauktas par nepastarpinātu pieredzi, bet to, kas notiek īstenībā, var nezināt pats rakstītājs.

Lasot šogad izdotās Andreja Tarkovska 27 gadu garumā rakstītās dienasgrāmatas, nākas saskarties gan ar dienasgrāmatu lasīšanas pretrunīgumu, gan ar naivo pārliecību, ka šajos ierakstos pieejams kāds dzīvīgāks, pilnīgāks priekšstats par režisoru, nekā tas bija izveidojies, pateicoties viņa filmām, stāstiem par viņu, viņa rakstītajam un runātajam utt., kā arī iespējams uzzināt kaut ko, kas nebūtu atrodams citos avotos. Lai gan dienasgrāmatu lasīšana ir interesanta pati par sevi, lasot Tarkovska dienasgrāmatas, būtu grūti un varbūt arī nevajadzīgi tās uztvert kā kādas iekšējas liecības, neņemot vērā apsteidzošo priekšstatu par cilvēku, kas tās rakstījis - bez tam, šo divu iespaidu salīdzināšana ir viens no stimuliem, kāpēc, piemēram, man ir interesanti Tarkovska dienasgrāmatas lasīt. Tas, saprotams, ir arī šīs lasīšanas ierobežojums, un bieži vien par Tarkovski iznāk uzzināt to pašu, ko jau, šķiet, esmu zinājis pirms tam. Teiksim, gūt apstiprinājumu tam sakāpinātajam priekšstatam par mākslas augsto misiju, kāds atklāti izpaužas (un tiek arī izrunāts) viņa filmās vai citur rakstītajā un teiktajā. Piemēram, 1970. gada 7. septembra ieraksts: “Literatūra, tāpat kā māksla vispār, ir reliģioza. Savā augstākajā izpausmē tā dod spēkus, sēj cerību mūsdienu pasaules priekšā, kas ir šausmīgi cietsirdīga un savā bezjēdzībā nogājusi līdz absurdam. Īstai mūsdienu mākslai vajadzīga katarse, ar ko tā attīrītu cilvēkus pirms tuvajām katastrofām vai katastrofas. Lai arī cerība ir māns, taču tā dod iespēju dzīvot un mīlēt skaisto. Bez cerības nav cilvēka.” Iespējams, ka filozofējošie pārspriedumi ir neinteresantākā Tarkovska dienasgrāmatu daļa, pie tam no dienasgrāmatas ierakstiem jau arī netiek gaidīta skaidri formulēta doma vai retoriski spožs teksts, banāli pat teikt, bet no tām gaida kaut ko ļoti personisku un svešām acīm neparedzētu (no šejienes arī neērtības sajūta, tās lasot).

Šī atklātuma Tarkovska piezīmēs ir daudz, un pat nezinu, kur tā ir vairāk - pārdomās par tuviem cilvēkiem vai pavisam triviālos ierakstos par ikdienas notikumiem un rūpēm: “Mājās nav ne kapeikas naudas. Vakar bija atnākusi sieviete no Mosenergo un pieprasīja, lai tiktu apmaksāti rēķini par elektrību. [..] Atnāca no Mosenergo un atslēdza elektrību” (1981. gada 3. aprīļa ieraksts). Protams, arī šāds ieraksts nevar tikt izlasīts kā autonoms, jo tas uzreiz rada priekšstatu par režisora sadzīves apstākļiem, kā arī viņa attieksmi pret tiem; dienasgrāmatās diezgan detalizēti pierakstīti parādi, kā arī atzīmes par to atdošanu, precīzi norādīts, cik samaksāts par lekciju vai tikšanos ar skatītājiem (ar klaju atzīšanos, ka šīs lekcijas un tikšanās nogurdina un ir pieņemamas tikai pelnīšanai), tāpat arī sniegti pārskati par plānotajiem vai saņemtajiem ienākumiem no filmām un personiskajiem noguldījumiem. Secinājums ir acīmredzami triviālāks par šiem ierakstiem: pat nemēģinot ne ar vienu salīdzināt, ir skaidrs, ka dažādas pakāpes naudas grūtības pavadījušas režisoru visu mūžu; tikpat triviāli ir vienā iespaidā savietot to masīvo Tarkovska ierakstu daļu, kur viņš žēlojas par padomju kinematogrāfa vadības neciešamo attieksmi pret viņu, neļaujot strādāt, bet vēlāk - uztraucas par pretestību viņa ģimenes izbraukšanai no PSRS.

Secinājumi vispār ir trivialitātes sfēra, kamēr intriģējošais ir detaļas, kuras pat negribas iesaistīt kādā kopējā tēlā, lai gan no tā izvairīties neizdodas: “1980. gada 5. jūlijā. Gribēju nopirkt baltas džinsas. Pagaidām neatradu.” Neizdodas, jo nav iespējams aizmirst padomju laikam švītīgo režisora tēlu, kas vērojams daudzajās fotogrāfijās (vispār apbrīnojami, cik daudz Tarkovskis ir fotografēts; viņš, bez šaubām, bija ļoti pievilcīgs “objekts” fotografēšanai - gan pēc ārējās faktūras, gan pēc ezotēriskā statusa), kā arī uzsvērts atmiņās par viņu [3. Skat. piemēram, operatora Vadima Jusova atmiņas: viņš raksta, ka Tarkovska apģērbā nebija gadījuma lietu. - Мир и фильмы Андрея Тарковского. Москва: Искусство, 1991.].

No otras puses, runa ir par tāda cilvēka dienasgrāmatām, kuru bieži uzskata par ģēniju, tādēļ pastāv vilinājums atrast viņā “tikai cilvēciskas” īpašības, kas ļautu samērot viņa dzīvi ar savējo. “Bet kad Laročkas[2. Lara - runa ir par Larisu Tarkovsku, režisora sievu. Par nožēlošanu, šis dienasgrāmatu izdevums ir iznācis bez kritiskā aparāta, kam izdevēji sola pievērsties turpmākos izdevumos, tādēļ pagaidām bieži vien daudzi minētie personāži un fakti paliek neskaidri.] nav, man ir nepatikšanas. Biju aizgājis uz Kino namu - piedzēros un sakāvos ar V Ļivanovu. Ne viņš, ne es nevaram iziet no mājas - viens otru esam paglaudījuši. Otrā dienā man zvanīja - atvainojās. Acīmredzot, pats sācis. Es gan neko neatceros.

Lūk, kā gadās, kad ilgi nav Laročkas.” (1971. gada 17. februāra ieraksts) Pievēršot uzmanību savai attieksmei pret šo režisora ierakstu, nevaru nepamanīt kādu grūti tālāk sadalāmu psiholoģisku reakciju: tas, šķiet, ir kaut kas, ko varētu saukt par cilvēka dabai piemītošu nenovīdību, ļaunu prieku - lūk, arī viņš ir “tikai cilvēks”, bet tas tā ir, tikai salīdzinot ar sevi pašu, attaisnojot pašam savu zemiskumu. Iespējams, ka Tarkovska filmu uzsvērtais pārcilvēcīgums izraisa vēlēšanos viņu pazemināt, atmaskot, un šīs dienasgrāmatas tad nu ir šāda novēlota iespēja.

Tarkovskis vairs nevar izvēlēties, ko no sava rakstītā ļaut publicēt un ko - neļaut; no viņa dienasgrāmatām grūti spriest, kādā mērā viņš rēķinājies ar iespēju, ka tās varētu lasīt kāds cits - visdrīzāk ieraksti veikti tikai sev (lai gan - ko tas nozīmē? “1982. gada 19. marts. Rakstu dienasgrāmatu un nekad to nelasu. Kādēļ? Vajadzētu pārlasīt.”), gan arī “atskatoties” uz kādu iedomātu lasītāju. Šā lasītāja klātbūtne vietumis izpaužas tādā kā īpaši retoriskā stilā, it kā Tarkovskis kādam mēģinātu ko pierādīt vai iestāstīt - lai gan arī to var saprast kā cilvēka sarunu pašam ar sevi, sava veida balss nostādīšanu. Tarkovska dienasgrāmatu tonis ir ļoti nopietns, šo iespaidu lielā mērā rada autora vēršanās pie dzīves “lielajiem jautājumiem”, it kā viņš nepārtraukti izcīnītu kādu iedomātu garīguma kauju, kā arī kaut kāda kopēja neveiksmes, nelaimīguma vai pat traģiskuma izjūta, ko gadu gaitā pavada ieraksti: “Cik skumji,” bet pēdējos dzīves gados: “Cik vientuļi.” Tiesa gan, uzsākot šīs dienasgrāmatas 1970. gada 30. aprīlī, kad viņam ir 38 gadi, proti, viņš ir jau uzņēmis gan “Ivana bērnību”, gan “Andreju Rubļovu” un gatavojas filmēt “Solāris”, Tarkovskis jau izpaudis attieksmi pret savas dzīves notikumiem kā traģiskiem, dodot dienasgrāmatām nosaukumu “Martiroloģijs”, proti, “ciešanu uzskaitījums”, par kuru gan pats saka: “Nosaukums pretenciozs un melīgs, taču lai paliek kā atgādinājums par manu niecību - neiznīcināmu un sīku” (1974. gada 18. decembra ieraksts).

Tarkovska 27 gadu “Martiroloģijs” dod priekšstatu par to, ko pieņemts saukt par cilvēka “garīgajiem meklējumiem” - starp tiem ir gan, kā teiktu Sergejs Averincevs, alkas pēc pasaules kultūras, gan aizraušanās ar dzenbudismu, gan pievēršanās antropozofijai (viens no pēdējiem viņa plāniem - filmēt “Šteinera evaņģēliju”), gan sajūsma par Kastaņedu (arī ideja par to, ka varētu uzņemt “Dona Huana mācību”), gan transcendentālās meditācijas prakse, gan uzticība pareizticībai - kopumā padomju 70. gadiem ļoti raksturīgs garīgā nemiera komplekts, kuru vēl labi ilustrē Tarkovska lasītās grāmatas (dienasgrāmatās no tām pastāvīgi izdarīti izraksti). Pirmais, 1970. gada “Martiroloģijs” sākas ar moto, kas ņemts no Kenko Hosi “Piezīmēm aiz garlaicības”: “Garlaicībā, cauru dienu sēdot tušas trauciņa priekšā, bez kāda mērķa pieraksti visu ko, kas ienāk prātā, gadās, ka uzraksti kaut ko tādu - traks var palikt.”

Pakāpeniski gadu gaitā redzams, kā Tarkovskis aizrāvies ar Tomasu Mannu (“Ģeniāls rakstnieks. “Nāve Venēcijā” ir vienkārši satriecoša.”) un Hermani Hesi (“Pārlasu Hesi. Cik daudz man ar viņu kopīga.”), kā viņš pastāvīgi atgriežas pie Fjodora Dostojevska (daudzu gadu sapnis viņam bija uzfilmēt “Idiotu”) un Ļeva Tolstoja; kā viņš lasa Maksu Frišu (“Viņš ir gudrinieks, viņš ir pārāk liels gudrinieks, lai būtu labs rakstnieks, viņš ir precīzs, ekonomisks, apburošs - japāņu dārziņš.”), pastāvīgi - Bībeli, atsaucēs uz lasāmvielu redzamas gan pirmsrevolūcijas, gan ārzemēs izdotas, gan samizdata grāmatas, Tarkovskis izraksta citātus no Čehova vēstulēm, Basjo, Kuzmina, Šopenhauera, Gētes, Prišvina dienasgrāmatām, Nabokova “Dāvanas”, Čestertona, Puškina “Ceļojuma uz Arzrumu”, Lorkas esejām, Belija pētījuma “Daiļrades traģēdija. Dostojevskis un Tolstojs”, viņš lasa Monteņa “Esejas”, Toro “Valdenu”, Senekas “Vēstules Lucīlijam”, Polu Valerī, Berdjajevu, Bulgakovu, kristiešu svētos tēvus, Buņinu (“Lasu Buņinu - cik spēcīgi, tieši, patiesi. Buņins vesels kā monolīts, un viņa proza ir maiga un spēcīga.”), Šklovska “Ļevu Tolstoju”, Hercena “Bijušo un domas”, Aleksandru Grīnu, Hēgeli, P. Florenska “Ikonostasu”, Mandelštama esejas, Šalamova “Kolimas stāstus”. Uzskaitīt šīs grāmatu piezīmes man tagad šķiet svarīgi, jo vēl joprojām esmu tās ilūzijas varā, ka grāmatu izvēle un lasīšanas pieredze spēj būtiski raksturot cilvēku, bez tam vieni un tie paši rakstnieku vārdi un grāmatu nosaukumi rada priekšstatu par zināmu vispārēju pasaules saprotamību - tās pasaules, kurā lasa. Savā ziņā dzīves gadus var iezīmēt arī, saistot ar grāmatām, kas tajā laikā lasītas - tas atgādina, ka arī dienasgrāmatas ierakstus nevar izdarīt citādi, kā tikai pēc kārtas laikā; lasīt tos var jebkurā kārtībā - gan paturot prātā, ka tie izdarīti ar viena cilvēka roku, vienas dzīves ietvaros. (Ja vien rakstītāju stils nebūtu tik dažāds, būtu interesanti pārbaudīt, vai tāds pats priekšstats par vienotu dzīvi nevarētu veidoties no dažādu cilvēku dienasgrāmatu ierakstiem - līdzīgi kā krievu dokumentālists Vitālijs Manskis samontēja filmu par vienas paaudzes varoni no dažādu cilvēku mājas kinohroniku fragmentiem, imitējot skata punktu, no kura veidojās stāsts it kā par vienu cilvēku.) Atšķirībā no dienasgrāmatas rakstītāja, tās lasītājs var uzreiz atšķirt pēdējo lappusi, un piešķirt “finālismu” arī iepriekš rakstītajam; tā izlasot pirmo, 1985. gada 30. novembra ierakstu par liktenīgo slimību (“Iztaisīts rentgens. Kreisajā plaušā tumšums. Vai nu plaušu iekaisums vai kaut kas sliktāks.”), nākošos ierakstus var lasīt, apzinoties, ka rakstītājs nezina to, ko zinām mēs: cerībai nav vietas, un 1986. gada 15. decembra ieraksts paliks pēdējais.-

Tarkovska ģimenes un bērnības fotogrāfiju autors ir dzejnieks un memuārists Ļevs Gornungs - Tarkovska māte sacījusi, ka tieši šīs fotogrāfijas lielā mērā veicinājušas filmas “Spogulis"

RL mājaslapā lasāmi fragmenti no Andreja Tarkovska dienasgrāmatām