Atgriešanās Sorento

No grāmatas Geņij mesta

Vasara, logi visur vaļā, un no visiem logiem skan debešķīgā Robertino Loreti balss. Tā ir epidēmija: “Džama-a-a-aika” un “Papagal-papagal-papagallo” — no Brestas līdz Vladivostokai. “Mana laiva ir viegla, airi lieli, Santa Lučia-a-a, Santa Lučia!” — viss tika iztulkots, bet ko nevarēja pārtulkot — pārlika. Valstī, kas aptver vienpadsmit laika zonas, nenoriet “sole mio”, un viena sestā daļa sauszemes vienlaicīgi lūdzas: “Atgriezies Sorento!”

Robertino ir trīspadsmit gadu, tāpat kā man. Un viņam jau ir lielā plate, ilgspēlējošais “gigants”. Vakarā virtuvē kaimiņiene Marija Pavlovna Pešehonova uztraucas: “Vēl taču pavisam bērns, bet tāda balss — ū! Kas par tautu tādu!” Viņas vīrs Boriss Zaharovičs, atvaļināts pulkvedis, dzīvokļa galvenā autoritāte, paskaidro: “Pati talantīgākā tauta”. Un stāsta par gūstā saņemtajiem itāļiem, kā viņi dzied un spēlē uz akordeona. Karu atceramies pat mēs, kas dzimuši vēlāk, “vācietis” vēl ir lamu vārds, bet par itāļiem runā labi — viņi it kā neskaitās. Pat par ienaidniekiem var būt labas atmiņas, ja viņi netiek uztverti kā ienaidnieki. Ja nav mīta par šo tautu.

Nacionālais mīts rodas tikai par tiem, ar kuriem ir ko dalīt. Ar ko karoja pa īstam. Tā, Krievijā pastāv mīts par vāciešiem, frančiem, amerikāņiem (“aukstais karš”), pat poļiem. Par viņiem mēs zinām visu, un viņiem neizkļūt no stereotipiem, kā rētām ādā. Par lielāko daļu tautu mēs arī neko negribam zināt: tās ir tik tālu, ka tikpat kā neeksistē. No reālām un pazīstamām, bet nemitoloģizētām — divas: angļi un itāļi. Summējot, vispārinot, atmetot nianses un virstoņus, var teikt: angļi mums parādīja dzīves kārtību, itāļi — dzīvi.

Ar grūtībām un šaubām mēģinu stādīties priekšā — kas itāļiem esam mēs. Pirmo reizi nokļuvis Itālijā, es braucu no Perudžas līdz Romai kāda vijolnieka mašīnā, ko biju nostopējis, un mežonīgā angļu, itāļu un krievu valodu sajaukumā sarunājos par komunisma plusiem un mīnusiem. Pēc gadiem, gaisa vilciena kabīnē uz Etnu, mani pratināja ceļabiedri: kas notiks ar Gorbačovu? Mazā restorānā Burano atbildēju par Jeļcina kļūdām. Kādreiz taču šai politikai vajadzētu beigties — URSS lasīšana kā ursus (lācis). Vēl jo vairāk tādēļ, ka nekāda URSS sen vairs nav.

Droši vien, tas ir banāli, bet Eiropu ir viegli iedomāties kā māju ar daudzām telpām un piebūvēm — no dažādiem laikiem, stiliem, dažādām vajadzībām. Divas istabas, ap kurām apkārt “apcelts” viss pārējais, ir Grieķija un Itālija. Ir lielākas, kā Vācija, un mazākas — kā Dānija. Ir plašas zāles no jūras līdz jūrai — Francija. Ziemas un vasaras lieveņi — Anglija un Spānija. Bēniņi — Šveice, pagrabs — Holande. Sienas skapji — Andora vai Lihtenšteina. Solārijs — Monako. Piemirstas pažobeles — Albānija.

Krievija pie šīs mājas ir pagalms — milzīgs, bez sētas, tas nemanāmi pāriet laukā un mežā. No turienes laiku pa laikam uzrodas ļaudis ar dīvainām manierēm un domām. Viņu idejas pa lielākai daļai ir patapinātas no Eiropas pašas, taču pārvērstas līdz tādai galējībai un absurdam, ka atgādina murgus. Nav vairs nekādas URSS. Taču austrumos saglabājas kaut kas neskaidrs un tādēļ draudīgs.

Lūk, tas, iespējams, ir galvenais: Austrumi. Ne tika Josafats Barbaro 15. gadsimtā, bet arī viņa komentētājs 20. gadsimta sākumā Nikolo di Lenna jauca krievus te ar tatāriem, te — mordviešiem. Mežonīgs, barbarisks, pavisam citāds. Degvīns nav stiprāks par grapu, bet pārsteidz nevis stiprums, bet tas, kā to dzer — lai arī man šķiet dabiskāk nevis malkot četrdesmitgrādīgu alkoholu, bet izmest to vienā rāvienā, uzkožot. Siļķīti, piemēram, vai lasīti, ko kārtīgs itālis pat nesāks ēst, jo tā ir jēla zivs — tas nav tiesa: sālījums arī ir gatavošanas veids. Nesaprasta parādība joprojām ir borščs, un pat ar krieviem piebāztajā Ņujorkā to var pasniegt kā biezu ķīseli, kā reiz ar mani izdarīja Šeratonā.

Veronas restorānā ar krievu izkārtni Samovar par boršču ir vienīgi dzirdējuši — želejveidīgus nostāstus. Bet ar ko tad palenta ir labāka par griķu putru, šo krievu brīnumu, ar kuru reiz gribēju uzcienāt manu Ostijas dzīvokļa saimnieku — vienkāršu lāga puiku —, un ko viņš manu acu priekšā izgāza no šķīvja podā?

Mēs, manuprāt, esam iecietīgāki. Atceros, kā Tirēnu jūrā nekurnot vācu moluskus, peldēdams līdz tālākajiem klinšu ragiem kopā ar saviem jaunajiem draugiem Džuzepi un Enco. Mana māte nepārdzīvotu gliemežu ēdamības ideju pašu un, iespējams, pat nolādētu mani, taču es mammai neaizrakstīju, cik tālu ir pagrimis viņas bambino.

Protams, gribas oficiantam iesviest ģīmī makaronu šķīvi, kas pasniegts kā pirmais ēdiens, kad visiem labi zināms, ka makaroni ir piedevas. Taču mēs ticam, ka ārzemes zina labāk, un tādēļ ciešam. Un vispār, ko var gribēt no “makaronu ēdājiem”? Tiesa gan, makaronus Krievijā cienīja jau kopš to fanātiskā propagandista Gogoļa laikiem, bet grūtajos gados vermišeļi un pelēkie radziņi bija ēdienkartes pamats — nez kāpēc tie mēdza izzust pēdējie. Bet kad 70. gadu vidū pirmo reizi parādījās īstie garie spageti, tos uzskatīja par delikatesi, uz tiem aicināja, pārbārstot ar zaļo sieru Parmas siera vietā, tā kā tas eksistēja vienīgi literatūrā un kino. Vispār — par makaroniem itāļiem paldies, lai tikai iemācās tos pasniegt laikā.

Ar ko varējām atbildēt mēs? No austrumiem Itālijā nonāca skaistules. Kurš izdomāja mītu par itāļu vīriešu mīlestību uz krievu sievietēm? Mēs? Viņi? Tā vai citādi, Krievijā to zināja visi, tāpat kā mūsu trumpjus: gaišie mati, augstie vaigu kauli.

No tās, itāļu puses, bija arī priekšstats par kādu austrumu pakļāvību, lai gan patiesībā no tās nav ne miņas. Tas ir vēsturisks sajukums kopš Marko Polo, jau minētā Barbaro, Ambrodžio Kontarīni un citu laikiem, kuri krievus pierakstīja Austrumiem. Varbūt tas ir attaisnojami kultūrfilosofiskā plānā, bet ne ģimenes attiecību jautājumā. Labāk derētu atcerēties, ka pirmās kaujinieciskās feministes parādījās nepavisam ne Amerikā, bet Krievijā.

Itāļu vīrieši krievu sievietēm bija saprotamāki: tādi kā mūsu kaukāzieši, ar visiem bruņinieciskuma un temperamenta plusiem, tomēr ārzemnieki. Pie tam labi ģērbti — elegantāki par citiem.

Bagātās ārzemes vienmēr bija kā paradīzes iemiesojums zemes virsū. Bet vieta, kur dzīvo antipodi ar neiedomājamu valodu, ir elle. No tādas samezglotas saknes aug nicinājuma un verdziskuma hibrīds, kuru pie mums sauc par attieksmi pret ārzemnieku.

Šajā sarežģītajā kompleksā itālim kā potenciālam līgavainim ir īpaša vieta. Viņu ciena, iespējams, mazāk nekā angli vai zviedru, un vērtē zemāk par vācieti vai amerikāni. Taču viņš spēj izsaukt jūtas, kas nav pazīstamas lielākajai daļai ārzemnieku Krievijā, — mīlestību. Un ja nu reiz lemts atdot meitu aizjūras pūķim — lai tas būtu itāļu.

Vēl jo vairāk tādēļ, ka mīlēt mums mācīja tieši itāļi. Un sākumā pat nesauksim dižā Bokačo vārdu — lai gan Dekameronam bija svarīga vieta dzimumnobriešanā: savā bargajā valstī Bokačo vaļīgos sižetus mēs uztvērām kā pornogrāfiju. Taču Bokačo bija par tālu laikā, un tāpēc tomēr tika uztverts kā eksotika, lielāka nekā citi mīlas skolotāji: Zolā un Mopasāns. Tuvāks un saprotamāks izrādījās citāda talanta rakstnieks — Vasko Pratolīni. Viņš atgādināju mūsu komunālo dzīvi, tikai pie mums par to krieviski nerakstīja grāmatās. Pārlasot viņu šodien, var tikai brīnīties par mūsu dzimumaudzināšanas tikumību. Lūk, kas toreiz satrauca, līdz metas melns gar acīm: kaut kāda Elīza ar iesauku Dzelzs krūts, prostitūtu nožēlojamā ikdiena, jaunavības zaudēšana uz ogļu maisiem, burvju frāzes: “Mario un Milēna gribēja viens otru.” Pie mums tā nerakstīja.

Pie mums rakstīja tā: “Komunists ir dzīvs cilvēks, kā visi cilvēki.” Pirmais padomju Stāsta par nabaga mīlētājiem izdošanas gads ir 1956. Partijas XX kongress, Hruščovs atmaskojis Staļinu, sākās brīvība — visāda, kā tas vienmēr ir ar brīvību. “Brīvība nāk kaila,” patiesību rakstīja Hļebņikovs, šķiet gan, it nepavisam nedomādams par tēmas seksuālo aspektu.

Brīvība zem brālīgā komunisma izkārtnes visveiksmīgāk pie mums nokļuva itāļu iesaiņojumā. Kremļa svētais komplekts — Gramši, Bandjera rosa, Toljati — atvēra ceļus. Tūkstošiem padomju inteliģentu, izgriežot no žurnāla Ogoņok Renato Gutuzo gleznu reprodukcijas, nenojauta, ka maitā sevi ar svešo ekspresionismu: sārtajā un apaļīgajā laikmetā viņiem vienkārši patika spilgtās krāsas un lauztās līnijas. Gudri redaktori rakstīja gudrus priekšvārdus par Alberto Morāvias, Leonardo Šašas un Italo Kalvīno idejisko pareizību. Laikā, kad bija aizliegts Šēnbergs un Vēberns, Maskavas un Ļeņingradas estēti saņēma dodekafoniju no IKP locekļa Luidži Nono rokām. Mazāk progresīviem vienmēr gatavībā bija tradicionālā mūzika — itāļu opera.

Pirmā dziesma, kuru es iemācījos no galvas, nebija Entuziastu maršs un pat ne Reiz mežā dzima eglīte, bet Žorža Žermona ārija no Traviatas: “Di Provenza il mar, il suol…” Tas ir, krieviski, protams, mums visas operas dziedāja tulkojumā: “Tu aizmirsi zemi savu mīļo, pameti Provansu dzimto…” Kopš tā laika nevaru klausīties šo melodiju bez saviļņojuma, klausoties iemīļotos ierakstus: Gobi, Taljabue, Bastjanīni, Dzanassi, Kapučilli.

Itālija vienmēr Krievijai bijusi tas, kas uztrauc nepastarpināti — ar balsi. Puisēns Robertino; ilgotās La Scala viesizrādes ar Renati Skoto un Mirellu Freni; Domeniko Madunjo, Ritas Pavones dziesmas;  Marīno Marīni koncertā Rīgā salauza visus krēslus; Karūzo, kas ikdienas valodā tiek lietots ne retāk kā Šaļapins; 19. gadsimta leģenda par Adelīnu Pati; slavofilu naids pret pārņemtību ar Trovaturiem; Nikolaja I mīļākā opera Lučija de Lammermura (Nikolaja II mīļākā opera — Tristans un Izolde, un ar ko tas beidzās?).

Itāļi dziedāja labāk par visiem, bet vēl svarīgāk ir tas, ka viņi — dziedāja. Tajā nozīmē, ka nestrādāja. Mēs viegli aizmirsām, ka tieši viņi mums uzbūvēja Kremli, kas ir krāšņāks un plašāks nekā Veronas un Milānas paraugi. Tiesa gan, šie celtnieki nebūvēja daudzdzīvokļu namus un arī ne makaronu fabriku, bet kaut ko neobligātu, kaut ko īpašu.

Itāļi nedzina mūs kompleksos ar angļu saprātīgumu, vāciešu darba mīlestību vai franču prasmi aprēķināt. No visiem ārzemniekiem sliņķi bija vienīgi viņi. Protams, ne vairāk kā mēs, un to viņi zināja jau pirms pustūkstoša gadu, par krieviem ziņojot: “Viņu dzīve noris sekojoši: no rītiem viņi stāv tirgū apmēram līdz pusdienai, pēc tam dodas uz tavernām ēst un dzert; pēc tam viņus piespiest strādāt jau vairs nav iespējams.” (Kontarīni). Apmēram tāpat krievi, kas pabijuši aiz Alpiem, apraksta siestu.

Emigrantu ceļš uz Ameriku veda caur Austriju un Itāliju. 1977. gada rudenī visi runāja par arābu teroristiem, un katrā vilciena Vīne—Roma tamburā stāvēja austriešu kareivji ar īsstobru automātiem, līdzīgiem vācu “šmeiseriem”, — blondi, stingri, uzticami. No rīta es pamodos no sajūtas, ka aiz loga atrodas kaut kas neredzēti skaists: tie bija Dolomītu Alpi. No uztraukumu izgāju tamburā uzsmēķēt un sastingu: ģērbušies tērpos, kas attāli atgādināja karavīru formu, uz dzelzs grīdas sēdēja melnmataini cilvēki, necaurskatāmā cigarešu dūmu mākonī un sita kārtis pret grīdu, pa brīdim piedzerdami no lielas pudeles pītā grozā. Karabīnes bija saslietas stūrī, un no visas ainiņas dvesa nesatricināms miers.

Mēs, šķiet, esam līdzīgi — arī tajā, ka esam apmainījušies ar gandrīz nemateriālām vērtībām. Itāļi no mums saņēma ziemas mitoloģiju un pa savai modei iemīlēja kažokus un garos zābakus, bet, pošoties pie mums, labprāt uzmauc pāri acīm pinkainas cepures jau Fjumičīno lidostā. Vai priekšstats par briesmīgo Krievijas aukstumu, kāds tur laikam gan tā arī nemēdz būt, nenāk kaut kur jau no Dantes elles? Hronikā brīnumainā kārtā saglabājies ieraksts par laiku Maskavā tieši tobrīd, kad tur viesojās Kontarīni. Ziema toreiz bija gadījusies īpaši maiga, tomēr tas neatstāja nekādu iespaidu uz Fellīni krāsu cienīgo Maskavas sala aprakstu.

Mēs atbildējām ar savu priekšstatu par nenorietošo Neapoles sauli, zem kuras to vien var darīt, kā sist bumbu vārtos. Dziedātāji līdz mums nokļuva reti: bet, ja nu nokļuva, iemīlināja sevī kā Adriano Čelentāno, latīņu mīlnieks — jautrs un nenogurdināms. Tāds bija arī Mastrojāni, un visa valsts zināja viņa gurstošā varoņa frāzi no filmas Vakar, šodien, rīt: “Vēlēšanās jau man tā kā būtu…” — kā pēdējo cieņas pilno vīrieša žestu.

Skaista cieņa — tā ir Itālija. Mums derēja viss: vai tas būtu sicīlietis no Lampedūzas romāna vai sicīlietis no Kopolas filmas. Galvenais nav detaļas, bet tēls. Itālietis, lai ko viņš darītu, ir radīts mīlestībai, dziesmām un futbolam — un visu viņš dara pārliecinoši un cēli.

Dziedātāji brauca reti, bet futbolistus visus zināja no galvas: Faketi, Dzofs, Bulgarelli, Trapatoni, Rivera, Riva. Pirmie itāļu vārdi: “katenačo”, “libero”, bet kādā valodā lai izsaka “pases” gleznainumu! Kungs, atgriez mani bērnībā — kaut vai tā dievišķīgā mirkļa dēļ, kad Sandro Macola ieskrējās un sita, bet Ļevs Jašins lēca un saķēra sodu. Pulkvedis Pešehonovs sāka raudāt pie televizora, pie kura bija salasījušies visi kaimiņi, bet Macola pēc tam paskaidroja neko nesaprotošajiem reportieriem: “Vienkārši Jašins spēlē futbolu labāk par mani.” Un es uz visiem laikiem sapratu, kas ir liels sportists.

Itāļi daudz ko mums padarīja saprotamu — nevis dzīves shēmā, to mēs guvām no citām tautām, bet pašā dzīvē, mākslā izdabūt no tās pašu galveno: ikvienas dienas jēgu. Un ja tomēr itāļu mīts ir radies, tad lai tā arī būtu — tikai tas ir īpašs: piezemēts un skaidrs. Ne Vāgners, bet Verdi. Ne Lorenss Olivjē, bet Džankarlo Džanīni. Saulaina diena. Salda balss. Glāze valpoličellas. Šķīvis makaronu.

Reiz es strādāju par krāvēju ādas galantērijas izstrādājumu kombinātā. Mūsu brigādē bija sava raritāte — itālietis. Volodja uz fronti devās Smoļenskā, 1941. gadā nokļuva gūstā, galu galā atģidās Itālijā, strādāja par mehāniķi Boloņā, apprecējās. 1948. atbrauca apciemot tuviniekus, pēc desmit gadiem iznāca no nometnes, nokļuva Rīgā, atgriezties likās bezjēdzīgi. Starp citu, ko šādā gadījumā nozīmē vārds “atgriezties”?

Viņš mani “izcēla” no brigādes — jo es biju jauns un nedzēru vēl no paša rīta — un stāstīja. “Kad būsi Sorento… Zini — Sorento? Nu jā, kur Gorkijs dzīvoja. Iesi pa galveno ielu gar jūru, aiz kalna būs krustojums, galvenais ceļš pa kreisi, bet tev vajag pa labi. Pēc kādiem divsimt metriem stāvus uz leju, uz jūru. Apakšā ir maza pludmale — nekad neviena nav. Tu esi viens, redzi jūru un Vezuvu. No stacijas pusstunda kājām. Atceries — pie krustojuma pa labi.”

Es iegaumēju — vienīgi tādēļ, ka astoņpadsmit gados atceras visu. Pat šo neprātīgo instrukciju laikā, kad sapņu griesti bija grupas brauciens uz Bulgāriju, šo ceļa vēlējumu ādas galantērija iztrādājumu kombināta apstrādes cehā, kur mēs ar Volodju-itālieti uz otrādi apgāztām kastēm dzērām rozā vermutu. Es iegaumēju, divdesmit gadus vēlak atbraucu, un visu atradu.

Tulkojis U. T.

RL mājaslapā lasāma intervija ar Pjotru Vailu Es negribu iet izlūkos.