Augškambaris

Mūsu mājas otrajā stāvā ir gara, līdz galam neizbūvēta istaba, ko mūsu ģimenē vienmēr ir saukuši par augškambari. Tā ir vieta, kur nokļūst izļodzījies krēsls, kad tas sēdēšanai kļuvis par vārgu; salūzusi lampa tur atrod savu plauktu un instrumentu kaste – savu guļvietu pēc namdara nāves. Vecās mantas neviens ārā nemet – nekad nevar zināt, kad tās atkal var noderēt. Mans vecvectēvs piedzima 1826. gadā un nomira 1914. gadā; daži viņa vecie apģērba gabali glabājas augškambarī, gaidot, kad kādam tos ievajadzēsies.

Viņu sauca Bendžamins Kenestons, viņam bija divi dēli un trīs meitas, jaunākā no tām – mana vecāmāte Keita, kura nomira 1975. gadā deviņdesmit septiņu gadu vecumā. Vairums Bena bērnu nodzīvoja ilgu mūžu; pārdzīvojuši savas otrās puses, viņi atgriezās mājās, vedot līdzi visu savu iedzīvi. Šo vietu viņi nekad nesauca citādi kā vien par mājām, lai arī bija nodzīvojuši un nostrādājuši piecdesmit gadus kaut kur citur. Luters un Nanija atgriežoties apmetās kotedžās netālu no fermas, un Keita katram no viņiem turēja mājā savu istabu, kuras sauca viņu vārdos – Lutera istaba, Nanijas istaba –, gadījumam, ja viņi saslimtu. Viņu liekās mēbeles tika uznestas augškambarī vai bēniņtelpā virs augškambara vai saliktas tumšajās pažobelēs mājas vecākajā daļā, kur nebija ne logu, ne elektrisko spuldžu.

Ložņājot pa augškambari šodien, mēs tajā atrodam duci laulības gultu izjauktā stāvoklī, no kurām vienu rotā zelta ornamenti un uzraksts “Guli, maigumiņ, guli” uz tumša finierējuma. Te atrodas ap trīsdesmit krēslu: kapteiņa krēsli, šūpuļkrēsli, kas palikuši bez šūpotāja, Morisa krēsli, zaļi krāsoti virtuves krēsli, viesistabas krēsli ar taisnām atzveltnēm, polsterēti neērti atpūtas krēsli; vairumam no tiem trūkst vai nu kājas, vai kāda atzveltnes spraišļa, bet tos nebūtu grūti salabot. Te ir šujmašīna, ar kuru mana vecāmāte šuva sešdesmit gadus, un 1903. gada bērnu ratiņi, kuros viņa vizināja manu mammu. Pēc mammas viņa laida pasaulē vēl divas meitas, un augškambarī var atrast krietnu leļļu mēbeļu kolekciju: sīkas kumodītes, mazus šūpuļkrēsliņus un bērnu krēsliņus, ratiņus, šūpulīšus un miniatūru dzelzs plīti, līdzīgu lielajai Glenwood plītij lejasstāvā, ar atveramām cepeškrāsns durtiņām, kurtuvi, plīts riņķiem un dzelzs panniņu, kuras diametrs precīzi atbilst plītsaugšas atverei. Te var atrast vecas, masīvas koka slēpes un ragaviņas ar liekta koka sliecēm. Vienu vecu plīti ar čuguna ziedu ciļņiem mēs notīrījām un nonesām Džeinas istabā, kas kādreiz bija Nanijas istaba. Te var atrast instrumentu kastes, pastkaršu kolekcijas, eļļas lampas, elektriskās lampas, glītas kartona kastes, Džo Linkolna un Zeina Greja grāmatas, bērnu gultiņas, ceļasomas, divvietīgu sofu un kurpju liesti. Te ir trīs vērpjamie ratiņi, divi salūzuši un viens vesels, kas tika uznesti augšstāvā, kad pašaustos audumus izkonkurēja veikalā pirktie; ģimene labi atceras, ka Bendžamina sieva Lusija Baka Kenestona bijusi lieliska vērpēja. Te ir kāds ducis lupatsegu, pārāk sairušas, lai izturētu tīrīšanu, tajās iešūti koši gabali no Republikas sākumgados dzimušu šuvēju sagrieztajām kleitām. Te ir sešas vai septiņas lādes, pilnas ar mirušu cilvēku, tostarp arī Bena Kenestona, drēbēm. Vienā tumšā stūrī stāv četri bērnu barošanas krēsli; viens no tiem, darināts no stipra koka, ir vairāk nekā septiņdesmit gadus vecs – pirmā to lietoja manas mātes jaunākā māsa Nana, pēc viņas es un pēc tam mani bērni; divi pītie barošanas krēsli ir vecāki, un grīļīgais koka krēsls – vēl vecāks. Es nezinu, kurā no tiem sēdējusi mana vecāmāte.

Augškambarī mēs glabājam savu nolietoto un salauzto pagātni. Protams, tā ir arī glabātava. Kad mana meita pārcēlās no Ņūhempšīras Universitātes kopmītnēm uz dzīvokli Doverā, viņa iekārtoja savu mitekli ar augškambarī atrastajām nesalauztajām mēbelēm. Ņemot talkā līmi un koka tapas, manu bērnu un mazbērnu dzīvokļus varētu nodrošināt ar mēbelēm uz piecdesmit gadiem. Iekšā un atkal ārā: pagātne, kas lidinās krēslainajā tagadnē kā puteklīši; nākotne, kas nojaušama pustumšajās lietotu, bet vēl lietojamu mantu kaudzēs. Mēs nesaucam šīs mantas par antīkām; tās nemeta laukā, bet glabāja kā kādreizējās pārticības liecinieces. Divas reizes gadā, kad es kādam ciemiņam izrādu māju, ciemiņš nolemj dot man vērtīgu padomu: “Tev jau te ir vesela bagātība!” Es savaldos un klusēju. Ne par vienu no šīm mantām pieklājīgu samaksu es nedabūtu, bet ne par to ir runa – es tikpat labi varētu pārdot savu senču kaulus zupai, kā pārdod viņu cilindrus, krēslus, lādes un glītās kastes. Kādu dienu, kad mēs būsim jau miruši, lai tas viss nonāk ūtrupē, ja vēl nav salabots un aizvests uz citu māju.

Mēs atkal un atkal atrodam jaunas noglabātas lietas, un es brīnoties nevis skatos uz pašām lietām, bet domāju par to glabātājiem. Vai tiešām Keita, noliekot pie vecajām mantām 1917. gada lauksaimniecības biļetenu, domāja, ka tas kādreiz varētu vēl noderēt? Augškambaris stāsta par pieķeršanos aizgājušajai pasaulei. Uz garenas, šauras kartona kastes kāda veca roka ir uzrakstījusi: “Vilna no B. S. Kenestona aitām, gatava vērpšanai, kārsta Otervilā” – tur atradās vilnas kārstuve – “1848. gadā”. Atverot kasti, mēs tajā atrodam pāris mārciņu simt četrdesmit gadus vecas vilnas, kas iepakota kopā ar naftalīna bumbiņām, noglabāta noglabāšanas pēc, lai mēs ar saviem pirkstiem varētu pieskarties vilnai, ko ar savām rokām cirpuši mūsu vecvecāki. (Vai 1848. gadā viņš pirmo reizi cirpa savas pirmās aitas? Viņam tajā rudenī palika divdesmit divi gadi.) Šis augškambaris ir kā viesistabas sienas, ko grezno senču portreti, kā kapsēta ar Vērmontas slānekļa un Ņūhempšīras granīta kapu plāksnēm: tas glabā mirušos.

RL mājaslapā lasāma Arņa Rītupa un Ulda Tīrona saruna ar Donaldu Holu Viena parasta diena.