Autoarheoloģija

10. Imprints nr. 2. Rīgas jūrmala

1947. gada vasarā un 1948. gada vasarā tētis aizsūtīja mani kopā ar mammu un tanti Zinu uz Rīgas jūrmalu, uz Jaundubultiem, kur tolaik atradās viens no komponistu radošajiem na­miem. Viņam tie bija ļoti sarežģīti gadi, un, iespējams, šādā naivā veidā viņš, gatavojoties sliktākajam, cerēja nodrošināt gan sev, gan arī mums laiku manevram.

Pirmajā vasarā man bija divi gadi, bet otrajā attiecīgi trīs, un tieši šajā vecumā cilvēka apziņa ir maksimāli sagatavota imprintu uzņemšanai. Var iet vēl tālāk un apgalvot, ka viss šajā vecumā redzētais pārvēršas par imprintu, kas nosaka visu turpmāko dzīvi, lai gan pats cilvēks to var pat nenojaust. Lai nu kā, Rīgas jūrmalas im­­printu es uzskatu par vienu no spēcīgākajiem savā dzīvē, lai arī ļoti maz varu par to pastāstīt, jo šim imprintam pavisam noteikti ir neverbāls raksturs.

Un tomēr es varu uzskaitīt dažus tam raksturīgus atribūtus. Pirmkārt, tās ir smaržas. Vār­­diem neaprakstāmā jūras smarža, kāpu smarža, priežu smarža, smarža no smiltāja grīšļa, ar ko mūždien varēja sagriezties, pludmales smiltīs ieurbušās zvejnieku laivas smarža. Bet arī pati jūra. Zila jūra ar baltiem putu jēriņiem vai arī absolūti mierīga un gluda kā spogulis, jūra pil­nīgā bezvējā vai arī jūra miglas laikā, kad ūdens un debesis saplūst kaut kādā vienotā, maģiskā gaiši violetā vai maigi dzeltenīgā klaidā, kur pēkšņi var ieraudzīt tālas buras smaili un kas tik ļoti izskatās pēc dažām Marka Rotko gleznām, kuram ienāca prātā radīt šādas gleznas tieši tajā laikā, kad man ne reizi vien gadījās redzēt Rīgas piekrasti miglā. Ko vēl lai atceras? Kaiju ķērkšanu? Zvejnieku laivas motora klaboņu, tai velkot astē veselu virteni citu laivu? Saulrieta mistēriju, ko katru vakaru gājām skatīties kā teātra izrādi? Gandrīz tukšās, gar jūru bezgalīgi tālu izstieptās pludmales melanholiju? Bet droši vien nekas nav salīdzināms ar izjūtām, kas pārņem, brienot pašā jūrā. Pie liedaga malas ūdens ir silts, gandrīz karsts, taču atliek vien iebrist nedaudz dziļāk, un tas jau kļūst auk­stāks, bet vēl nedaudz dziļāk – vēl aukstāks, un šis temperatūras kritums man kaut kādā paradoksālā veidā nozīmē patiesību pēdējā in­­stan­­cē. Vispār jūras telpa man ar laiku pārvērtās par patiesības un brīvības telpu. Dzīve ie­kār­tojās tā, ka nākamos divdesmit gadus man ne reizi negadījās nokļūt pie jūras, taču jūras sa­­jū­ta mani nepameta nekad. Reizēm man li­­kās, ka jūra atrodas turpat aiz Piemaskavas meža robainās sienas; atliks vien ieiet šajā mežā, un koki pašķirsies, es nonākšu grīšļa un viršu apaugušās kāpās, un manā priekšā atkal pa­­vērsies Rīgas jūrmalas īstenība. Reizēm man likās, ka jūra ir uzreiz aiz namiem otrpus kādai Maskavas ielai. Citreiz – ka jūra sākas kaut kur manī, taču visbiežāk pati Rīgas jūrmala sūtīja man savus vēstījumus, un visa Baltija veda pie manis savus sūtņus, kuri kļuva par manas dzīves nemainīgajiem pavadoņiem. Viens no maniem tuvākajiem un dārgākajiem draugiem, Goša Pe­­lēcis, ir dzimis Rīgā. Mans no dzīves traģiski aizgājušais jaunības draugs Jurijs Černuševičs ir dzimis Tallinā. Linnarts Mells, Svens Grīnbergs un Taivo Nītvegi, ar kuriem kopā esmu pavadījis ne mazums neaizmirstamu mirkļu, – viņus visus man ir devusi Igaunija. Igaunijas un visas Balti­jas jūras sūtīta, manā dzīvē ienāca arī Enekena. Bet šeit ir spēkā īpaša situācija, kas ļauj aplūkot imprinta problēmu no pavisam cita skatpunkta un daudz dziļākā līmenī.

“Autoarheoloģijā 1952–1972” es jau rakstīju par savu bez atbildes palikušo mīlestību pret Ene­kenu, bet tur ne ar pušplēstu vārdu nepieminē­ju, kāpēc šai mīlestībai bija lemts palikt bez atbildes. Iemesls noskaidrojās daudz vēlāk – 2000. gadu sākumā, kad vairāk nekā pēc 33 gadu pārtraukuma mēs ar Enekenu atkal tikāmies Tallinā. Tieši tad no garām sarunām ar viņu man izdevās noskaidrot, ka 1946. gadā viņas tēvu represēja un izsūtīja uz tālo, kluso Bohaņas ciemu kaut kur Kazahijas stepēs. Viņa sieva, Enekenas mamma, paņēma savu gadu veco meitu un brīvprātīgi sekoja vīram trimdā, kur viņi dzīvoja briesmīgā nabadzībā un gandrīz nomira no bada. Šeit jāpievērš uzmanība di­­viem vienlaicīgiem, bet pretējiem virzieniem un diviem pretējiem stāvokļiem: no vienas puses, es braucu no Maskavas uz Rīgas jūrmalu, kur vēroju krāšņus saulrietus un ēdu kūpinātus zušus, bet, no otras, – Enekena seko tēvam trimdā no kādreiz labklājīgās Igaunijas uz kaut kādu Dieva un cilvēku aizmirstu nostūri, kur, lai ne­nomirtu badā, viņai jāpārtiek no kartupeļu mizām, kuras nabaga igauņiem dāsni atvēl ne mazāk izmisušie, nabadzīgie un dzīves atstumtie krievu ļaudis. Un tas viss notiek vienā un tajā pašā laikā, vienā un tajā pašā valstī ar diviem bērniem vienādā vecumā – tajā vecumā, kad viss, ko viņi redz, kļūst par imprintu. Saprotams, ka tā visa iespaidā mēs ar Enekenu kļuvām par saturiski diametrāli pretēju imprintu ne­­sējiem, un tas noteica mūsu tālāko attiecību konfi­gurāciju. Kad mēs ar Enekenu 1968. gada 21. ap­rīlī iepazināmies, es ne tikai pirmoreiz mūžā ieraudzīju Enekenu. Un Enekena ne tikai pirmo­reiz mūžā ieraudzīja mani. Es Enekenā saskatīju Rīgas jūrmalas imprinta sūtni, bet Ene­­kena manī, visticamāk, ieraudzīja Bohaņas imprinta sūtni. Turklāt mūsu likteņu vektori, pēc visa spriežot, bija vērsti tajos virzienos, kuros mēs fiziski pārvietojāmies divdesmit ga­­dus iepriekš, 1949. gadā: es – no Krievijas uz Bal­­tijas jūru, bet viņa – no Baltijas uz Krievijas tālajām nomalēm. Mūsu ceļiem, protams, kādā brīdī bija jākrustojas, taču tie nekad nebūtu varējuši iet vienā virzienā, ko pierādīja visa turpmākā notikumu gaita. Skaidrs, ka es ļoti vienkāršoju un pat shematizēju situāciju. Patiesībā viss ir daudz sarežģītāk, bet es ne­gri­­bu ieslīgt detaļās – gribu tikai norādīt, ka cil­­vēku savstarpējās attiecības nosaka viņu fun­damentālo imprintu savstarpējās attiecības, tie pārklājas un veido jaunas līnijas, līdzīgas mag­nētiskā lauka zīmējumam, kādu var ieraudzīt, ja uz virsmas, zem kuras novietots magnēts, uzber metāla skaidas.35

Dante “Jaunajā dzīvē” raksta, ka faktiski nav spējis izturēt Beatričes klātbūtni – viņas tuvums izraisījis viņā ģībonim līdzīgu stāvokli vai rei­zēm pat īstu ģīboni. Turklāt apkārtējiem tas bijis tik labi redzams, ka reiz kāds viņam pat uzdevis jautājumu: “Kālab tu mīli šo donnu, ja nevari panest viņas tuvumu?” Nevaru teikt, ka Enekenas klātbūtne būtu izraisījusi manī līdzīgus ģīboņa stāvokļus, bet, tiekoties ar viņu, mani allaž pārņēma kaut kāds nejūtīgums, kaut kāds lēnīgums un savažotība.

Viņas klātbūtnē es vienkārši kļuvu truls un nejutu ne simto daļu no tā, ko jutu pret viņu tad, kad viņas nebija blakus. Atceros, kā vienā no mūsu pastaigām gar Maskavas upi 1969. gada maija sākumā Enekena noplūca zāles kušķīti un pielika to man pie sejas, sakot: “Šī ir mana mīļākā smarža.” Šeit jāatzīmē, ka tikko izdīgusi pavasara zāle arī man bija viena no svarīgākajām un satraucošākajām smaržām. Tajā vēdīja gan Zujevas parka zālāji, gan nelielie uzkalniņi, kas uz to veda pa Vadkovska šķērsielu, gan pa­­va­­sa­rīgā Miusas kapsēta, kurā mēs ar Annu Dmitrijevnu mēdzām pastaigāties, gan daudz kas cits. Taču, sajutis viņas rokas pieskārienu pie savām lūpām un vaiga un ieelpojis šo maģisko smaržu, es ne tikai neieslīgu kādā, šķiet, ie­­priekš ieprogrammētā ekstāzē, es vis­pār ne­­sa­jutu pilnīgi neko. Tas bija absolūti sa­­triecoši. Likās, it kā es būtu atslēgts no kāda barošanas bloka, kas nodrošina nepastarpinātas klāt­būtnes enerģiju, un vērotu notiekošo kā ne­­ieinteresēts skatītājs no malas. Taču tas kļūst vēl satriecošāk, ja nupat aprakstīto situāciju salīdzina ar kaut ko no tā, kas notika viņas prombūtnes laikā. Tā, piemēram, kādā ziemas vakarā, ejot pa Ogarjova ielu gar telegrāfu, es ieraudzīju trotuāra sniegā nomestu tukšu Marl­boro cigarešu paciņu – to pašu cigarešu, kuras mēs smēķējām pie Kreitneres, kad pirmo reizi tikos ar Enekenu. Ieraudzījis šo paciņu, es ie­slīgu tādā sajūsmas un izmisuma bezdibenī, ka līdz pat vēlai naktij nevarēju domāt ne par ko citu kā vien par Enekenu. Vai nav dīvaini, ka Enekenas tiešā klātbūtne, viņas rokas pie­skāriens manam vaigam un pavasara zāles smar­ža atstāja mani pilnīgi nejūtīgu, bet tukša Marl­boro paciņa izraisīja īstu kaislību viesuli?

Ne mazāk pārsteidzošs bija arī tas, kas tolaik notika manos sapņos, jo sapnī Enekena varēja atnākt pie manis nevis savā, bet pavisam sve­šā veidolā, kuram nebija nekā kopīga ar to, kā viņa izskatījās dzīvē. Un tomēr, par spīti visam, kaut kādā nesaprotamā veidā tā tomēr bija tieši Enekena. Izveidojās paradoksāla si­­tuācija: dzīvē es redzēju Enekenu, bet būtībā tā nebija Eneke­na, savukārt sapnī es redzēju būtni, kas aizstāja Enekenu, taču būtībā tā bija tieši Enekena. Šeit, protams, pie vainas bija nepārvaramā pret­runa, kas radās divu optiku – sapņa un nomoda optikas – saskares punktā. Sapnī es redzēju to, ko nevarēju redzēt nomoda stāvoklī, bet no­modā, neredzot to, ko biju redzējis sapnī, sāku redzēt pavisam citu attēlu. Principā šeit notika tas, ko es jau aprakstīju “Traktātā par sapņa konfigurāciju”. Nomoda konfigurācija vei­dojas pēc gramatikas likumiem, bet sapņa konfigurācija šiem likumiem nepakļaujas, un tāpēc tajā nav ne lineāras notikumu secības diktāta, ne cēloņsakarību diktāta, un sākums un beigas tajā var brīvi mainīties vietām. Tā rezultātā viena un tā pati lieta sapnī un nomodā sāk rādīties pilnīgi atšķirīgi. Kas sapnī tiek pa­­sniegts uzreiz un pilnībā, nomoda stāvoklī tiek it kā sadalīts pa elementiem, un tāpēc tam zūd sapņa stāvo­k­lim raksturīgā intensitāte. Es domāju, ka tieši tā ir izskaidrojami tie kāpumi un kritumi manā Enekenas uztveres intensitātē, kas novērojami pārejas stāvokļos no miega uz nomodu un otrādi.

Lai nu kā, mana tālaika dzīve pārvērtās par nebeidzamu riņķa danci, kurā sajūsmas pilnus ekstāzes stāvokļus nomainīja pilnīga bezjūtība, cerību nomainīja izmisums, bet vienu Enekenas tēlu nomainīja cits. Tas viss man atgādinā­ja dzirnavu rata griešanos, kad tā spārni zem ūdens smaguma laižas lejā, lai tūlīt no tā at­brī­votos un uzsāktu kustību augšup, un, ie­spē­jams, tieši tāpēc manā apziņā tolaik gandrīz nepārtraukti pulsēja melodijas no “Skaistās dzirnavnieces”. Šis ģeniālais, ne ar ko nesa­līdzi­nāmais Šūberta “um-ca, um-ca, um-ca” pie­rā­dīja vienkāršo domu, ka katram, kurš ie­mī­lē­jies, noteikti jābūt nedaudz vientiesīgam un pa­­dumjam. Viņam tādam jābūt kaut vai tik lielā mērā, kādā vientiesīgi un padumji ir Millera dzejoļi vai nolaisti un no jauna pacelti dzirnavu rata spārni. Un patiešām: kas gan ir visa šī ma­­na mētāšanās no cerības uz izmisumu, no ekstātiska sapņa uz nomoda bezjūtību, no viena Enekenas veidola uz otru, ja ne uzsvērto un neuzsvērto zilbju maiņa Millera dzejoļos, kā arī tonikas un dominantes vai mažora un minora maiņa Šūberta melodijās? Bet, ja tā patiešām ir, tad vai Millers nav kas vairāk nekā vienkārši dzejnieks un Šūberts – kas vairāk nekā vienkārši komponists? Jo, galu galā, kā vienam, tā otram ir izdevies iepriekšnoteikt gan manas apziņas formas, gan arī manas attieksmes pret Enekenu formas, tātad kaut kādā ziņā viņiem ir izdevies sacerēt mani un pārvērst mani par savas muzi­kāli poētiskās struktūras potenciālo sastāvdaļu. Un, ja tā patiešām ir, tad vai es neesmu kas vairāk nekā es, jo man ir izdevies uzminēt, ka manas jūtas pret Enekenu nav nekas cits kā vienkārša reakcija uz “Skaistās dzirnavnieces” un “Dzejnieka mīlas” nepārtrauktu atskaņošanu un klausīšanos? Vispār jau šis bija apmēram tāds pats gadījums kā ar donu Kihotu: dons Kihots salasījās bruņinieku romānus un kļuva par bruņinieku, bet es saklausījos “Dzejnieka mīlu” un “Skaisto dzirnavnieci” un pārvērtos par atraidītu mīļoto. Protams, atšķirībā no dona Kihota, kurš vēlējās kļūt par bruņinieku un arī kļuva, es nebūt netiecos kļūt par atraidītu mīļoto, taču literatūrcentriskās civilizācijas klē­pis, kurā es atrados, un tās likumi nedeva man citu iespēju.44

Mani jau sen nepamet sajūta, ka visu savu dzīvi pastāvīgi lecu pēdējā aizejošā vilciena pēdējā vagonā. Atliek vien pamest kādu vietu, un tā uzreiz sāk kardināli mainīties. Tā, piemēram, drīz pēc tam, kad pabeidzu Merzļakova mūzikas vidusskolu, tās platību ievērojami palielināja uz tai blakus esošās ēkas rēķina, kurā pirms tam atradās kaut kāda vispārizglītojošā skola.

Protams, pašai vidusskolai tas nāca par labu, taču gan man, gan visiem pārējiem, kas kopā ar mani pabeidza mūsu alma mater, tā vairs nekad nebija tā pati mazā, mājīgā skola, kas iepriekš. Savukārt drīz pēc tam, kad absolvēju konservatoriju, tumšie koka paneļi, ar kuriem bija apšūtas konservatorijas kāpņu telpas, tika nomainīti pret gaišu marmoru, kas līdzinājās tam, ar kādu parasti apdarina metro stacijas un lētas alus dzertuves. Iespējams, kādam šīs pārmaiņas nenozīmēja neko īpašu, taču es tās pārdzīvoju diezgan sāpīgi. Tas viss un daudz kas cits padarīja manu dzīvi līdzīgu ceļojumam pa kalnu ceļu, kas tūlīt aiz manis nogruva aizā, tā ka es izrādījos pēdējais, kas pa to staigājis.

Iespējams, ka īpaši asi es sāku izjust šos iespaidus 60. gadu beigās. Es nekādā gadījumā ne­piederu pie 60. gadu paaudzes un, maigi iz­­sakoties, neloloju nekādas simpātijas pret tiem, kuri pozicionē sevi kā šīs paaudzes pārstāvjus, taču jāatzīst, ka tajos pašos sešdesmitajos pa­­saule ne tuvu nebija tāda, par kādu tā kļuva jau 70. gados. Salīdzinot ar sešdesmitajiem, 70. gadu pasaule likās tāda kā pliekana un bezkrāsaina. Es personīgi nespēju tikt vaļā no sajūtas, ka pašās 60. gadu beigās pār pasauli sāka nolaisties kaut kāds priekškars vai arī ka krāsaino kino, kuru mums rādīja agrāk, pēkšņi aizstājis meln­baltais. Es, protams, apzinos, ka ļoti daudziem atgādinu veco ģenerāli no anekdotes, kuru vadā pa Parīzes ievērojamākajām vietām. “Lūk,” vi­­ņam saka, “šis ir slavens prieka nams.” “Kā,” brīnās ģenerālis, “vai tad tagad vēl kniebjas?” Bet neaizmirsīsim, ka man tolaik bija 24 gadi un es pat nenojautu par tām problēmām, kas lika vecajam ģenerālim uzdot šo smieklīgo jautājumu. Tā ka manu liecību par izmaiņām pa­­saulē kaut kādā ziņā var uzskatīt par objektīvu – to pavisam noteikti nav diktējušas nedz manas fizioloģiskās, nedz psiholoģiskās pārvērtības.

Pasaules pārmaiņas izpaudās dažādās jomās, taču patlaban es vēlos pieskarties tām iz­maiņām, kuras ir izšķiroši ietekmējušas mīlestības lomu un statusu mūsu apziņā. Mīlestība, it sevišķi atraidīta mīlestība, pārstāja būt tas kul­tūrradošais un tekstradošais nervu mezgls, kas tā bija pirms tam. Tā pārstāja būt tas, kas kādreiz dzemdināja Šūmaņa “Dzejnieka mīlu” vai Šūberta “Ziemas ceļu”. Tā pārstāja būt tas iniciācijas rituāls, kas pārvērta jaunekli par karavīru un mednieku Gūtenberga galaktikā. Pareizāk sakot, iniciācijas rituāls varbūt arī ne­­zaudēja savu spēku, taču telpa, kuras dēļ tas tika veikts un kurā šim jauniesvētītajam medniekam un kareivim būtu jādarbojas, kaut kādā dīvainā veidā pēkšņi beidza pastāvēt. Sanāca kaut kā tā, ka mocības no rituālajā cimdā sabāzto skudru kodieniem es izcietu pilnā mērā, bet pašu džungļu, kuru dēļ biju visas šīs mocības izcietis, vairs nebija, jo tie izrādījās izcirsti un gandrīz iznīcināti, bet mana atraidītā mīlestība izrādījās velta – tā neatstāja neko aiz sevis ne kultūrā, ne tekstā.

Šādas domas sāka man iezagties galvā 1970. gada pavasarī, kad mēdzu doties daudzajās vaka­ra pastaigās pa Bulvāru loku. Man vienmēr paticis šādi pavadīt laiku, un es joprojām uz­­skatu šos klejojumus pa Bulvāru loku, Arbata un Kislovskas šķērsielām par savu patieso aici­nājumu. Tas laikam ir vienīgais, ko es protu darīt patiešām profesionāli. Bet manas toreizējās pastaigas bija piepildītas ar kaut kādu īpašu jēgu un nozīmi, jo tieši šo pastaigu laikā es sajutu, ka no pasaules aiziet kaut kas ļoti svarīgs. Es jutu, kā, pavasara krēslai sabiezējot, pasaule zaudē spēju izteikties, kā no pasaules izzūd pati izteikšanās iespēja. Varbūt kādam citam tas notika daudz agrāk, taču es tieši šo pavasara pa­­staigu laikā sāku ievērot, ka attiecībās starp vārdu un parādību notiek kaut kādas būtiskas pār­maiņas. Agrāk vārdu un parādību saslēdza kopā manu jūtu un pārdzīvojumu skavas, bet tagad pēkšņi izrādījās, ka šīs skavas ir zaudējušas sa-­­
vu spēku un pārstājušas pildīt saslēgšanas funkciju. Vārds lielā mērā devalvējās, bet pa­rādība varēja palikt vispār bez vārda. Tieši tad es pir­mo reizi saskāros ar Vitgenšteina vārdiem “Par ko nevar runāt, par to jāklusē” un tieši kopš tā brīža sāku nopietni domāt par to, ko šie vārdi nozīmē. Lai nu kā, atgriežoties pie savām tālaika izjūtām no šodienas pozīcijām, es domāju, ka pārmaiņas, ko sajutu, nebūt ne­bija bez pamata, vienīgi priekškars toreiz no­­laidās nevis pār pasauli kopumā, bet pār to, ko mēdz saukt par Gūtenberga galaktiku. Katrā ziņā esmu pārliecināts, ka tieši tad šajā galaktikā atomu un mo­­lekulu līmenī sākās tās fundamentālās pārmai­ņas, kuru sekas labi saskatāmas mūsdienās un kuras pašos pamatos ir mainījušas mūsu apziņas attiecības ar vārdu.RL mājaslapā lasāma Ulda Tīrona saruna ar Vladimiru Martinovu Pīļknābis sēž jūsu priekšā.