proza

Ābrams Tercs

Balss bez kora

Man bieži jautā — par kapitālismu es esmu vai par sociālismu? Par Eiropu vai par Āziju? Un, lūk,  šajā — pilnīgajā bezizejas situācijā —, absolūti neticot Eiropai un ar visu ķermeni piederot Krievijai, man  nākas ar smagu sirdi teikt — par Eiropu!

Eiropa. Piedod man par uzplijību, taču tie muzeji, ko tu esi uzkrājusi un par kuriem es galvu atdošu, ir jāaizstāv. Aizstāvi mākslu, Eiropa. Uzstādi ložmetējus. Lai es trīsreiz tieku pasludināts par dzimtenes nodevēju — uzstādi ložmetējus. Kamēr nav par vēlu… Uzstādi ložmetējus, Eiropa… Bet bija taču — šķēpi… Kur ir tavi šķēpi, Eiropa?

Tev nav tiesību aiziet, nepieņemot kauju. Tu — kas iekaroji pasauli — pēkšņi aizej no arēnas bez kaujas?

Un kas tālāk? Nu, skaidrs — mēs visi esam pagalam. Nu, bet tālāk kas? Es saprotu — mēs esam nolādēti. Nu, bet tālāk kas?

Tev ir Luvra, piemēram. Bet vai tu aizstāvēsi Luvru līdz pēdējai patronai? Es baidos, ka pie Luvras — pēdējos ierakumos — gulēs krievi, kuriem vienalga jāiet bojā.

Es saprotu — pirms tevis bija Ēģipte, Asīrija, un pat tās ir noslaucītas.  Tavos muzejos ir tikai to atliekas, Eiropa…

Vai tu saproti, ka visā pasaulē ir palikušas trīs valstis — trīs barbaru valstis (tāpat kā senos laikos) — Amerika, PSRS un Ķīna. Bet kur ir Eiropa? Kur Āzija un Āfrika? Un par to ir ļoti kauns.

(..) Es apraudu Eiropu. Un kādas tiesības ir man, barbaram, apraudāt Eiropu? Tā nebūtu, ja savās cakainajās pussalās tu — kad mums visiem būs beigas — spētu izpaust pasaulē savu precīzo, savu eiropeisko vārdu. Piedod man par pārmetumu. Es beidzos nost. Bet man visu laiku jautā — kā jums patīk dzīve Rietumos?

Es atzīstos tev mīlestībā, Eiropa — es gribētu tevi nosist. Kā tu drīkstēji neaizsprostot ar saviem akmeņiem šo komunismu, trockismu, maoismu un nihilismu? Kā tu varēji, Eiropa, mūs nodot? Mūs, kas tevi ienīst, Krievijas bērnus, kas atteicās no tevis un kas pēdējā vaidā pieplok pie taviem akmeņiem, pie tavām pēdām, Eiropa!

Bet kamēr es lieku brilles, es pazaudēju domu.

Nekad neko neesmu tā mīlējis kā savas piezīmju grāmatiņas. Un vēl — putniņus, kas plunčājas pirmajā peļķē, kas pagadās.

No krievu valodas tulkojis U.T.

RL mājaslapā lasāma intervija ar Mariju Rozanovu-Siņavsku

Raksts no Februāris, 2003 žurnāla