Berlins un Hārdijs

Henrijs Hārdijs (1949) ir izdevis savādu mācītāju grāmatas, kurās rasta atbilde uz tādiem svarīgiem jautājumiem, kā, piemēram, kas notiktu, ja blusas būtu dinozaura lielumā, vai kas notiek ar laulības gredzenu līķa pirkstā, bijis prestižās izdevniecības Oxford University Press redaktors, publicējies ar pseidonīmu Roberts Dagdeils un pat komponējis mūziku. Taču vairāk nekā trīsdesmit gadus viņš ir veltījis Rīgā dzimušajam filozofam Jesajam Berlinam (1909–1997) – būdams viņa draugs un sarunbiedrs, bet, kas pasaulei daudz nozīmīgāk – pētot, kārtojot, rediģējot un sagatavojot publicēšanai Berlina manuskriptus. Rīgā Henrijs Hārdijs bija ieradies martā, gatavojoties Berlina simtgadei veltītajai konferencei, kas notiek no 1. līdz 4. jūnijam (skat. www.berlininriga.com).

Rīgas Laiks: Vai, jūsuprāt, pastāv tāda lieta kā vietas ģēnijs – kas tāds, kas atstāj apzinātu vai neapzinātu iespaidu uz domāšanu? Es, protams, to jautāju Jesajas Berlina sakarā, jo mēs atrodamies viņa dzimtajā pilsētā Rīgā.

Henrijs Hārdijs: Jā, savā ziņā droši vien pastāv. Proti, Berlins bija cieši pārliecināts, ka viena no cilvēku pamatvajadzībām ir vajadzība pēc mājām – un tas vispirmām kārtām nozīmē kultūru, taču viena no kultūras izpausmēm ir arī pilsēta, ciems, kur tu dzīvo. Tādā ziņā es jums piekrītu un esmu drošs, ka būtu piekritis arī Jesaja.

RL: Šķiet, ka Rīga kā tāda viņa rakstos daudz neparādās – parādās krievu kultūra, arī Rīgas krievu kultūra. Taču latviešu intelektuāļi, protams, gribētu dabūt Berlinu sev.

Hārdijs: Jā, lai kā man šajā kontekstā gribētos jums nepiekrist, jums tomēr ir taisnība. Viņš neizjuta ciešu piesaisti Rīgai, daļēji arī tāpēc, ka pavadīja šeit tikai dažus pirmos dzīves gadus, tikai līdz sešu gadu vecumam, tad ģimene pārcēlās uz Krieviju. Bez tam, kad ģimene dzīvoja te, viņi bija daļa no krievu kultūras. Dzimtā valoda Jesajam bija krievu, tajā viņi runāja ģimenē. Un kaut gan viņš dažus mēnešus bija Rīgā 1920. gadā, pirms ģimene devās uz Angliju, nekāda īpašā latviskā identitāte viņam nepaguva izveidoties. Mūža otrajā pusē viņš kādā rakstā bija izlasījis, ka esot izcilākais dzīvais latviešu filozofs. Viņš šķita uzjautrināts, bet reizē arī glaimots.

RL: Vai viņa vecāku saikne ar Rīgu nebija ciešāka? Vai arī tā tomēr bija galvenokārt krievu-ebreju kultūra?

Hārdijs: Es teiktu, krievu-ebreju kultūra. Tas ir, viņiem abiem bija ļoti spēcīgi izteikta ebrejiskās identitātes apziņa. Laikā, kad viņi te dzīvoja, Latvija, protams, bija daļa no Krievijas impērijas, līdz ar to arī viņi droši vien apzinājās sevi drīzāk kā Krievijas ebreji un būtu atbildējuši tāpat kā Jesaja, kurš, kad viņam jautāja, kāda ir viņa tautība, vienmēr sacīja: “Es esmu Krievijas ebrejs. Es mīlu Angliju, esmu tai par visu pateicīgs. Esmu anglofils, tomēr Krievijas ebrejs, un tāds arī palikšu.”

RL: Kas jūs personīgi saistīja pie Jesajas? Vai tā bija intelektuāla tuvība, vai viņa personība, vai abi kopā?

Hārdijs: Jūs to raksturojāt ļoti precīzi. Es ar viņu iepazinos Volfsona koledžā Oksfordā, kur studēju aspirantūrā filozofiju, un tūlīt saskatīju, ka viņš ir ļoti neparasts cilvēks. Patīkami bija kaut vai tas, ka, būdams koledžas prezidents, viņš bija ārkārtīgi pieejams studentiem. Viņš nebija no tiem, kas parādās tikai uz īsu brīdi, kad formalitātes to prasa, un tad nozūd savā birojā – viņš sēdēja kopējā telpā, pēcpusdienās varbūt pat vairākas stundas, ja viņam nebija nekas konkrēts darāms, un vienkārši sarunājās par visu un jebko. Un koledžas aspirantiem tas šķita galvu reibinoši. Viņš nepavisam nebija tāds, kādi ir normāli akadēmiķi. Viņā bija tik daudz dzīvības, entuziasma un dzīvesprieka, ka man gribējās zināt, ko viņš ir rakstījis – es vēl neko nebiju lasījis. Apjautājos dažiem draugiem, kuri viņu pazina labāk, un viņi ieteica grāmatu, kas bija izdota divus trīs gadus iepriekš – “Četras esejas par brīvību”. Es to paņēmu līdzi brīvdienās, izlasīju, un man tā šķita brīnišķīga grāmata, vienkārši iedvesmojoša. Man gribējās uzzināt par viņu vairāk, strādāt kopā ar viņu. Man jau bija vaļasprieks jeb, ja vēlaties, blakusnodarbošanās – izdot grāmatas, ko sarakstījuši cilvēki, kas tā vai cita iemesla dēļ publicējas negribīgi. Tāpēc es viņam jautāju, vai nevarētu izdot kaut ko no viņa. Pēc neilgas šaubīšanās un pārdomām viņš piekrita, un tā arī viss sākās.

RL: Ņemot vērā visu to, ko esat paveicis, strādājot ar Berlina literāro mantojumu – vai pasaule vēl var gaidīt kādus pārsteigumus? Vai arī viss jau ir puslīdz kataloģizēts un sistematizēts?

Hārdijs: Jā, manuprāt, gaidāms vēl ir daudz. Varbūt daļa no tā, kas vēl būs, nav tik svarīga kā tas, kas jau publicēts – tas ir, es ceru, ka jau publicētās grāmatas ietver visbūtiskāko, ko Berlins rakstījis. Taču viens svarīgs izņēmums ir vēstules. Manuprāt, viņa vēstules ir ārkārtīgi interesantas, tās daudz atklāj gan par viņu, gan par laiku, kurā viņš dzīvoja. Arī citi, kas tās lasījuši, sevišķi viņa biogrāfs Maikls Ignatjevs, uzskata, ka nākotnē tieši vēstules atzīs par Berlina ievērojamāko darbu. Vienu sējumu jau esmu publicējis, bet tajā apkopotas vēstules tikai līdz 1946. gadam. Jūnijā iznāks otrs sējums – līdz 1960. gadam. Taču vēl paliek 37 ļoti nozīmīgi Berlina mūža gadi, arī tas periods, kad viņš Oksfordā nodibināja jaunu koledžu, Volfsona koledžu, bet pēc tam kļuva par Britu akadēmijas prezidentu, ieņemot augstāko amatu, kāds Anglijā humanitārajās zinātnēs vispār iespējams. Tajā laikā un arī pēc tam viņš sāka saņemt kaudzēm vēstuļu no cilvēkiem, kas bija lasījuši manus agrāk publicētos sējumus un gribēja, lai viņš paskaidro vai izvērš dažus savus uzskatus. Atbildes uz šīm vēstulēm ir interesantas un nozīmīgas, tās palīdzēs izprast viņa idejas, jo vieš skaidrību jautājumos, kas cilvēkiem šķiet neskaidri, turklāt viņš ir atbrīvots un mazāk formāls – varētu teikt, mazāk piesardzīgs – nekā tad, kad raksta publicēšanai.

RL: Par Berlinu gluži tāpat kā par Semjuelu Džonsonu runā, ka viņš bijis lielisks sarunu biedrs, taču Džonsona gadījumā mums zināms tikai tas, ko stāsta Bozvels. Kā ir ar Berlinu? Starp citu – tā gan ir mazsvarīga detaļa, tomēr interesanti – vai angliski viņš runāja ar akcentu?

Hārdijs: Būtībā nē. Bet viņam bija ļoti īpaša balss: ļoti dobja, turklāt viņš runāja ļoti ātri, sapludinot zilbes, līdz ar to reizēm bija grūti saprast, ko viņš saka. Kāds reiz izteicās, ka viņš ir vienīgais cilvēks, kuram “epistēmisks” ir vienzilbīgs vārds. Taču nekāda īpašā akcenta viņam nebija, arī krieviski viņš runāja bez akcenta, tikai valoda bija nedaudz vecmodīga – tāds pirmsrevolūcijas, aizgājuša laikmeta akcents. Bet kas attiecas uz viņa sarunām – jā, tā ir problēma. Pastāv ieraksti, taču tie ir visai nekvalitatīvi. Piemēram, Maikls Ignatjevs ierakstīja sarunas ar viņu daudzu stundu garumā – tās gan bija strukturētas, jo runāto noteica Ignatjeva jautājumi, tomēr Berlinam bija pietiekami daudz iespēju brīvi izteikties. Diemžēl ierakstu tehnika bija visai primitīva. Vēl ar viņu ilgstoši sarunājās irāņu žurnālists Ramīns Džahanbeglu, kurš vēlāk publicēja grāmatu “Sarunas ar Jesaju Berlinu”. Arī šie ieraksti ir visai nekvalitatīvi, kaut gan zināmā mērā sniedz runātā noskaņu. Ir arī studijas ieraksti – ar Maiklu Ignatjevu un citiem – taču tie ir diezgan īsi un daudz vairāk saistīti ar uzdotajiem jautājumiem. Tā, ka situācija nav apmierinoša, tomēr krietni labāka nekā Džonsona gadījumā.

RL: Rakstos jūs pieminat, ka reiz Berlina balss ieraksts jums palīdzēja sagatavot publicēšanai viņa darbu...

Hārdijs: Jā, tā bija viņa eseja par prūšu piētistu Johanu Georgu Hāmani, kuras pierakstu es uzgāju ap 1990. gadu, cilājot Berlina papīrus. “Pierakstu”, jo tas bija atšifrēts audioieraksts, kas bija veikts uz tā saucamajām dictabelt lentēm – tādas Anglijā tika izmantotas pirms kasetēm – vairākus centimetrus platas sarkanas plastikāta lentes, uztītas uz divām spolēm. Berlins tās lietoja, diktējot sekretārei vēstules un citus tekstus. Nu, lūk, bet es atrodu šo Hāmanim veltīto eseju, kas ir ārkārtīgi interesanta, tikai viena nelaime – tā apraujas 90. lappusē. Vairākas kopijas – Berlins vienmēr kopēja savus tekstus, lai varētu tos ņemt līdzi ceļojumos un strādāt pie tiem – bet visas beidzas 90. lappusē. Kāpēc, nav skaidrs, vienīgi zinu, ka ap to laiku, sašutusi par grūtībām, kādas sagādāja darbs pie Berlina, bija uzteikusi darbu viņa sekretāre. Tātad, iespējams, atšifrēja tekstu līdz 90. lappuses apakšai un ar to arī beidza. Es biju diezgan izmisis, jo man gribējās lasīt tālāk. Laimīgā kārtā vēlāk Berlina pagrabā atradu jau pieminētās dictabelt lentes – aploksnē, uz kuras bija rakstīts “Hamann”. Aparāta, uz kura tās noklausīties, viņam nebija – tādi jau gadu desmitiem netika lietoti. Tāda nebija arī Nacionālajā skaņu arhīvā, savukārt Nacionālajā zinātnes muzejā bija, bet tas bija salūzis. Pēc mana lūguma viņi savu aparātu salaboja, taču tad noskaidrojās, ka manas atrastās lentes ir pagalam trauslas, jo aiz vecuma pilnīgi zaudējušas elastīgumu. Ja tās ieliktu aparātā, tās vienkārši pārtrūktu un materiāls aizietu bojā. Un tad viņi sāka eksperimentēt – lika tās lentes cepeškrāsnī un sildīja – ļoti pamazām, paaugstinot temperatūru pa vienam grādam, līdz beidzot uzgāja optimālo siltumu, kas ļāva lentes atkal lietot. Viņi pārrakstīja šo materiālu parastās kasetēs un atsūtīja man. Es biju šausmīgi uztraucies, jo man likās – ja nu ieraksts apstājas tai pašā vietā, kur atšifrētais teksts? Bet nekā, par laimi nonācām līdz 90. lappusei, bet ieraksts turpinājās daudzu lappušu garumā. Un tā nu es varēju to izdot grāmatā.

RL: Kā Berlina tekstu redaktors jūs savā ziņā esat tādā pašā situācijā kā, teiksim, tulkotājs vai aktieris – jums pastāvīgi jādzīvo it kā ar citu galvu. Vai jums negadās, ka vairs nezināt, kur pats sākaties un beidzaties, un kur sākas un beidzas Berlins? Kā ir dzīvot tik ciešā simbiozē ar citu personu?

Hārdijs: Sarežģīts jautājums. Man grūti iedomāties kādu, ar ko būtu labāk atrasties ieslēgtam vienā istabā. Viņa sabiedrība pastāvīgi ko dod. Viņa prāts ir pilns ar tik daudzām un dažādām lietām, viņu tik ļoti viss interesē, ka garlaicībai nav vietas. Jā, reizēm es jūtos kā sava veida parazīts un draugi man reizēm jautā, kā es varot paciest pastāvīgi nodarboties ar vienu vienīgu cilvēku. Bet, ja tā padomā – patiesībā jau tas daudz neatšķiras no laulības, un to cilvēki tomēr pārdzīvo – vismaz daži. Varētu teikt, ka intelektuālā ziņā tas varbūt ir mazliet klaustrofobiski, jo nozīmē – vienmēr domāt par to, kas interesēja viņu, par ko viņš domājis, nevis plašākos mērogos. Bet, kā jau sacīju iepriekš, nevaru iedomāties nevienu, kas liktos mazāk ierobežojošs. Viņa domāšana bija tik plaša. Viņu vienmēr interesēja viss jaunais, satikt jaunus cilvēkus... Un arī tagad, kad kopš mūsu pirmās tikšanās pagājuši trīsdesmit pieci gadi, man viņa vēstules šķiet interesantas un pārsteidzošas, apvāršņus paplašinošas.

RL: Vai jūs pieķerat sevi ar viņu strīdoties?

Hārdijs: Jā. Es ar viņu daudz strīdējos, kamēr viņš bija dzīvs, un arī tagad, kad viņš ir miris, es šad un tad neesmu ar viņu vienisprātis. Tomēr tas viss jāsaprot kontekstā – man viņa personība un uzskati šķiet ārkārtīgi simpātiski. Manuprāt, būtu grūti strādāt kādam vai ar kādu, kura uzskati nešķiet pievilcīgi. Reizēm mani aicinājuši ko līdzīgu darīt pie un ar citiem cilvēkiem, un es vienmēr esmu teicis nē.

RL: Ja jums vēl būtu iespēja Berlinam uzdot vienu jautājumu, vai zināt, ko jūs jautātu?

Hārdijs: (gara pauze) Laikam nē. Jādomā, tas būtu kāds no jautājumiem, ko uzdevu jau viņam dzīvam esot, un nesaņēmu apmierinošu atbildi. Bet jautājumu, ko es būtu gribējis viņam uzdot, patiesībā ir simtiem. Piemēram, par vēstulēm. Es pie tām nesāku tā pa īstam strādāt, kamēr viņš vēl bija dzīvs, jo tolaik biju pārāk aizņemts ar viņa akadēmiskajiem rakstiem. Vēstules ir pilnas atsaucēm uz indivīdiem, kas publiski nav pazīstami, uz notikumiem un vietām, par kuriem nekas nav zināms un nav saprotams, kādā sakarā tie pieminēti, tāpēc reizēm ir grūti uzrakstīt nepieciešamo zemsvītras piezīmi. Man tiešām gribētos, lai viņš atbildētu uz visiem šiem jautājumiem. Bet viena liela jautājuma man laikam gan nav.

RL: Berlina tikšanās ar Annu Ahmatovu tiek pieminēta kā būtisks viņa dzīves notikums. Kā jums šķiet, ja šīs tikšanās nebūtu bijis, vai viņa uzskati kaut kādā ziņā būtu bijuši citādi?

Hārdijs: Varbūt uzsvars būtu cits. Manuprāt, pats galvenais attiecībā uz Ahmatovu – un citiem rakstniekiem, ar ko viņš satikās Krievijā, to skaitā Pasternaku – bet jā, galvenā bija Ahmatova – ir tas, ka šī tikšanās nostiprināja viņa krieviskās identitātes apziņu un apņēmību pretoties totalitārismam. Kā jau jūs zināt, bērnībā Petrogradā viņš bija liecinieks traumatiskai ainai, kad pūlis vilka pa ielu policistu, lai viņu nogalinātu, taču tieši tikšanās ar Ahmatovu, no kuras viņš tiešā veidā dzirdēja par padomju represijām pret krievu intelektuāļiem, uz viņu atstāja ļoti dziļu iespaidu un, iespējams, tieši tā lika viņam turpmākajos gados koncentrēties uz 19. gadsimta krievu inteliģenci, par ko viņš rakstīja un lasīja lekcijas Hārvardā 1949. gadā un vēlāk. Manuprāt, šī tikšanās bija arī impulss vienam no viņa slavenākajiem darbiem “Par divām brīvības idejām”. Jāsaka, ka Berlinu arī ļoti interesēja ģenialitātes ideja – proti, kas tas ir, kas liek to vai citu cilvēku uzskatīt par ģēniju. Viņš uzskatīja, ka ģēnijs ir tāds, kurš liek ieskrieties tavam prātam. Un to viņš sajuta Ahmatovā. Viņa neapšaubāmi atstāja uz viņu satricinošu iespaidu, viņš to atcerējās visu mūžu un atsaucās uz to kā visnozīmīgāko notikumu savā mūžā. Tā ka šis personīgais pārdzīvojums plus tas, ko viņš dzirdēja par padomju represijām, stimulēja viņa interesi par 19. gadsimta krievu radikāļiem, kuru uzskati viņam šķita simpātiski un pilnīgā pretstatā padomju ideoloģijai.

RL: Vai nav ironiski, ka tieši pēc šīs tikšanās pastiprinājās Ahmatovas vajāšana? Kā uz to reaģēja Berlins?

Hārdijs: Viņš jutās ļoti vainīgs; viņam nebija ienācis prātā, ka šī tikšanās varētu izraisīt tādas sekas. Patiesībā gan tā nemaz nebija viņa vaina. Jūs jau droši vien zināt to stāstu, ka tad kad viņš pēcpusdienā bija devies pie Ahmatovas, Randolfs Čērčils [1. Randolfs Čērčils (1911–1968), angļu politiķis, Vinstona Čērčila dēls], kurš bija apmeties tajā pašā viesnīcā, kur Jesaja, gāja viņam pakaļ un zem Ahmatovas logiem skaļi sauca Berlinu vārdā. Ar to viņš piesaistīja čekas aģentu uzmanību – tie, protams, bija sekojuši. Tā nu viņi atklāja, ka pie Ahmatovas ir Berlins, un tas noveda pie viņas pastiprinātas izsekošanas – mikrofoni pie griestiem un tamlīdzīgi. Berlins to ļoti pārdzīvoja, taču, šķiet, ka, arī iepriekš visu zinot, Ahmatova nebūtu atteikusies no šīs tikšanās – arī viņas dzīvē tas bija ārkārtīgi svarīgs notikums, kā zināt, viņa tam veltījusi vairākus dzejoļus. Viņa arī uzskatīja, ka šī tikšanās aizsākusi Auksto karu, kas varbūt ir neliels pārspīlējums, taču Aukstais karš patiešām sākās 1946. gadā neilgi pēc viņu tikšanās.

RL: Vai tagad, kad esat Rīgā, jūs izjūtat vēl ciešāku saikni ar Berlinu vai arī Rīga jums ir vienkārši savāda ārzemju pilsēta kaut kur Austrumeiropā?

Hārdijs: Katrā ziņā tad, kad aizgāju apskatīt Albertielas māju, kur viņš piedzima, es tiešām izjutu šo saikni, jā, jo biju par to tik daudz dzirdējis un redzējis to fotogrāfijās. Bet pagaidām es neko daudz vēl no pilsētas neesmu redzējis, neesmu arī bijis geto vai sinagogā, vai citās vietās, kas ar viņu saistītas. Un, protams, ir tie nāves lauki – galu galā 1941. gadā te tika nogalināti astoņi vai vairāk viņa radinieku no mātes puses. Kad redzēšu vietu, kur tas notika, protams, tas uz mani atstās iespaidu.

RL: Pirms kādiem gadiem Berlinam veltītā konferencē man šķita aplam, ka tik ļoti liela vērība tiek veltīta holokaustam un latviešu lomai tajā, uzsverot tieši šausminošos šīs vietas aspektus. Aplam tas man šķita nevis tāpēc, ka par to nebūtu jārunā, bet tāpēc, ka, manuprāt, Berlins akcentu lika pavisam citur, viņa redzesloks bija daudz plašāks, tas ietvēra šos notikumus, taču koncentrējās uz to pārvarēšanu. Man likās nepareizi izmantot tieši Berlinam veltītu konferenci, lai runātu par to, ko latvieši nodarījuši ebrejiem.

Hārdijs: Es varbūt nezinu pietiekami daudz par to, kas izdarīja šīs slepkavības. Jūs teicāt “ latvieši”, bet vai tad tie nebija vācieši?

RL: Jā, bet ar zināmu latviešu līdzdalību – lietojot latviešus kā savus ieročus.

Hārdijs: Un nereti droši vien kā negribīgus ieročus. Jā, es jums piekrītu. Berlins allaž kategoriski pastāvēja uz to, ka holokaustu nedrīkst pārspīlēti akcentēt. Viņš nedomāja, ka ir konstruktīvi vai saprātīgi ebrejiem sevi galvenokārt vai pilnībā apzināties saistībā ar šo šausminošo procesu. Viņš nebūt to nenoliedza un neizlikās, ka tas nav noticis, taču viņa temperaments prasīja skatīties uz priekšu un pozitīvi, viņa domāšana bija, kā jau jūs teicāt, plašāka. Tomēr mani pārsteidza tas, cik reti viņš rakstos vai sarunās pieminēja faktu, ka noslepkavoti tik daudzi viņa ģimenes locekļi. Ja viņam par to jautāja, viņš atbildēja, taču šādu sarunu nekad pats neuzsāka un, ja viņam lūdza nosaukt to ģimenes locekļu vārdus, kuri tika nogalināti, viņš tos vienmēr sajauca. Tātad skaidrs, ka viņš nepavadīja daudz laika, ar to nodarbojoties un par to sērojot. Viņš pieņēma, ka tā ir noticis, ka tā ir šausmīga traģēdija, bet ka jādzīvo tālāk.

RL: Interesanti, arī man nācies runāt ar vecākās paaudzes ebrejiem, kuri paši atstājuši Austrumeiropu vēl pirms kara, bet kuru tuvi radinieki tika noslepkavoti, un viņi diez ko nevēlas par to runāt. Esmu daudz par to domājusi – vai tas tāpēc, ka tas ir emocionāli pārāk smagi, vai aiz tādas kā izdzīvotāja vainas apziņas, vai galu galā tāpēc, ka tas nevar būt domas priekšmets. Kā jums šķiet?

Hārdijs: Patiešām nezinu. Varu tikai runāt par Berlina gadījumu. Viens no jautājumiem, ko viņam bieži uzdeva, bija – vai tad jūs nezinājāt par holokaustu pietiekami laikus, lai kaut ko darītu? Kāpēc jūs par to nerakstījāt? Es jau minēju viņa argumentus, bet viņš arī apgalvoja, ka nav par to zinājis līdz pat 1945. gadam – kaut arī tolaik viņš strādāja britu vēstniecībā Vašingtonā un uzturēja pastāvīgus kontaktus ar ebreju politiķiem, to skaitā Haimu Veicmanu [2. Haims Azriels Veicmans (1874–1952) Pasaules cionistu organizācijas vadītājs, pirmais Izraēlas prezidents]. Tiek uzskatīts, ka viņš nevarēja nezināt. Un tad seko interpretācijas, ka viņš jutās vainīgs, ka nav darījis vairāk, lai mudinātu sabiedrotos palīdzēt ebrejiem vēl pirms kara beigām – nu, īsti nezinu, kādā veidā šī palīdzība varēja izpausties, varbūt bombardējot dzelzceļus. Taču viņš ietiepīgi turējās pie saviem apgalvojumiem un man nav iemesla viņam neticēt. Kas attiecas uz runāšanu par to – es jau sacīju, viņš allaž atzina, ka tā ir traģēdija, viena no šausminošākajām epizodēm cilvēces vēsturē, taču neredzēja jēgu ar to noņemties, padarot to par savas apziņas centru – viņš gribēja iet uz priekšu un domāt par citām lietām. Citi – un katrā ziņā holokausta speciālisti – droši vien teiktu, ka tad, ja par to nerunā un nepatur visu laiku prātā, ir liela iespēja, ka atkal varētu notikt kas tamlīdzīgs. Taču Berlinu šis arguments nepārliecināja. Es jums nevarēšu pateikt, kāpēc.

RL mājaslapā lasāma Henrija Hārdija eseja "Ebreja redze"