Bet viņa bija kā traka pēc viņa

Lietus Norfolkā ir tik reta parādība, ka katrs, arī Kolīnas Makkalokas sekretāre Pema uzskata par pienākumu man atvainoties, ka arī dienā, kad paredzēta intervija, līst.

Palmas ap Kolīnas māju, sauktu par Out Yenna, drūmi šalc, visur esošie raibie putni ir pazuduši un pār slieksni skalojas ūdens. Kolīna Makkaloka mani sagaida izgulējusies un omulīga, vaļīgā puķainā bikškostīmā, ko tikpat labi varētu uzskatīt par pidžamu, un pieskaņotām lillā zeķītēm kājās. Viņa ir masīva, bet ne resna, padzīvojusi, bet ne dikti veca (65 gadi!), un arī viņas vecmeitība izrādās mīts. Makkaloka ir precējusies ar norfolkieti Riku Robinsonu — tādu pašu divmetrīgu milzi kā Fāteris.

Kolīna brīdina, ka ik pa laikam kāsēs, jo ir noķērusi kādu alerģiju, mātišķi uztraucas par manām basajām kājām uz bibliotēkas flīzēm (pēc salinieku paražas savas iešļūcenes esmu atstājusi aiz mājas sliekšņa), un vedina viesistabā. Tajā ņirb vertikālas strīpas: gaismas laukumi starp daudziem nokareniem istabaugiem, neiedegtām stāvlampām ar stikla mozaīku kupoliem un kontrastējošs melnais un baltais krēslu pārsegos. (Tualete acis kairinās vēl vairāk, melnas sienas, logi un santehnika, koši sarkani dvieļi un divas ugunīgas ziepju sirsniņas uz izlietnes malas!)

“Latvija,” Kolīna ir informēta, “ir viena no trīs Baltijas valstīm. Un viena no divām, kur runā vecā indoeiropiešu valodā?” “Jā,” es piekrītu, “kā jūs to zināt?” —”Kopš iemācījos lasīt, es lasu, es lasu…” viņa atbild. “Lasu visu, kas nonāk manās rokās. Zinu daudz dažādas lietas, jo man joprojām ir satriecoši laba atmiņa. Ja es kaut ko dzirdu, es to atceros.” Sidnejas mājā, kur Kolīnas pusaudzes gados dzīvokli īrējuši viņas vecāki, dzīvojis arī viens latvietis, Jānis Reinholds. Viņš esot Kolīnai mācījis taisīt ēst. Pirmais ēdiens, ko viņa apguvusi, bijis liellopa gaļas stroganovs.

“Norfolkas salā es dzīvoju jau 22 gadus. Ierados 1990. gada janvārī — tiešā ceļā no ASV, Konektikutas, kur dzīvoju ilgus gadus,” rakstniece pāriet uz citu tēmu. “Atgriezos šajā pasaules daļā, jo biju palikusi vienīgā savā paaudzē, un man bija un joprojām ir veca māte un divi veci onkuļi. Vēlējos būt tuvāk. Tad es satiku savu vīru.

Es biju neprecējusies. Pirms tam nekad neesmu bijusi precējusies un neesmu dzīvojusi ar kādu kopā. Es nebūtu palikusi šeit, bet mans vīrs ir salas iedzimtais. Viņam pasaulē nav citas vietas, kur dzīvot.”

Ieva Puķe: Ar ko jūsu dzīve uz salas atšķiras no dzīves kontinentā?

Kolīna Makkaloka: Šī ir… Nolādētās lidmašīnas! (Kolīna pēkšņi iekliedzas, jo virs plānā jumta ir atskanējis dobjš dzinēju troksnis.)

Puķe: Hm… Šodien taču nav lidojumu. (Pēc visiem starpgadījumiem esmu labi informēta par lidojumiem. Un tie nevarētu būt arī blīvās miglas dēļ.)

Makkaloka: Nē, nē — tie Austrālijas gaisa spēki. Ceturtdien ir ANZAC [1. Abreviatūra: Australian and New Zealand Army Corps — šādi apzīmē Pirmā pasaules kara veterānus. 25. aprīlis ir viņu piemiņas diena.] diena, un viņiem te ir daudz pienākumu. Nu jā, mēs dzīvojam blakus lidostai —, ikviens Norfolkas salā, kas ir tik maza, dzīvo blakus lidostai! — bet ikdienā tu to nejūti, jo lidojumu nav tik daudz. Šī ir ļoti maza sabiedrība, visi ir draudzīgi un atklāti, un visu zina cits par citu. Pārāk daudz zina cits par citu… (Kolīna smejas.)

Taču, kā jūs droši vien jau zināt, pirms trim nedēļām šeit bija briesmīga slepkavība — brutāls, psihopātisks veids, kā nonāvēt cilvēku. Tas ir robežpunkts: ārpasaules norises beidzot ir mūs sasniegušas. Domāju, to ir izdarījis kāds ienācējs, kas pēc tam ir iekāpis lidmašīnā un aizbraucis. Neviens vietējais nebūtu uz to spējīgs. Muļķīgi — visi par to runā, bet neviens neko nezina, un policijai nav nekādu pierādījumu un slēdzienu. Baumas kļūst arvien briesmīgākas, un cilvēki šajā brīdī ir kļuvuši patiešām paranoīdi… Bet tam reiz bija jānotiek. Mēs neesam pasargāti no vardarbības. Protams, pastāv sadzīves vardarbība: vīrs pārnāk mājās piedzēries un iesit sievai… Bet viņi nekad nesitīs bērnus. Bērni salā ir kaut kas īpašs.

Un otra lieta, kas man šeit ļoti patīk — dzimumu vienlīdzība. Uz katru vīrieti, kas piekauj sievu, ir sieva, kas piekauj savu vīru. (Viņa smejas gandrīz aizelsdamās.) Pitkērnas sievietes pirmās pasaulē ieguva tiesības vēlēt. Kad 1838. gadā briti inspicēja Pitkērnas salu, viņi atklāja, ka visām sievietēm ir balsstiesības. Un viņām vienmēr ir bijušas balsstiesības. Britiem toreiz šķita, ka tas ir briesmīgi! Kā var balsot kāds, kas ir svārkos, nevis biksēs? Viņi to nosauca par petticoat [2. Vecmodīgi apakšsvārki (angļu val.).]valdību.

Jā, nekas daudz jau šeit nenotiek. Ja nu vienīgi pilnmēness… Pilnmēnesim noteikti ir savs iespaids, tas nav mīts. Tad arī sākas vardarbība ģimenēs un tamlīdzīgas lietas. Tu paskaties debesīs: “Ak Dievs, tūdaļ mēness būs pilns! Ak Dievs!” (Viņa ir pilnīgi nopietna.)

Taču salai ir brīnišķīgs klimats — nekad nav pārāk auksts un nekad nav pārāk karsts, vienalga, vai ziema vai vasara. Ja ir pietiekoši daudz ūdens, te var audzēt jebko. Uz salas nav ne upju, ne ezeru, tāpēc svarīga lieta ir ūdensapgāde. Mēs “ķeram” lietusūdeni cisternās, un mums ir arī pazemes ūdens, taču ne pietiekoši daudz.

Man patīk, ka esmu tālu prom no pārējās pasaules. Mani nevar tik viegli dabūt rokā. Žurnālistiem ir jāprasa atļauja, lai mani intervētu, un atbilde parasti ir “nē.” (Kolīna smejas atkal.) Taču es vienmēr esmu priecīga redzēt ārzemju žurnālistus. Es domāju — ja viņi ir atbraukuši tik tālu, kāpēc ne? Un viņi neierodas katru dienu, varbūt divreiz gadā…

Puķe: Kas bija pirms manis?

Makkaloka: (Kolīna labu brīdi domā un kāsē.) Man liekas, kanādietis. Ir bijuši žurnālisti no Vācijas, Francijas, Somijas, Zviedrijas un Norvēģijas… Vairāk es nevaru atcerēties.

Puķe: Jūs rakstāt sievietēm.

Makkaloka: Nu nē! Domāju, ka mana auditorija ir jaukta — pusi uz pusi sievietes un vīrieši. Ērkšķu putni tika klasificēta kā sieviešu grāmata, bet to mīl arī vīrieši. Bet jūs jau zināt, kādi ir vīrieši! Ja kaut kas tiek brendēts kā sieviešu literatūra, viņi neskaras tam klāt. Viņiem liekas, ka tas var apdraudēt viņu maskulinitāti. Tad es uzrakstīju citas grāmatas, ieskaitot romiešu sēriju, kas vairāk ir vīriešu grāmatas. Tās joprojām lasa arī sievietes, bet tā nav tā pati auditorija, kas lasīja Ērkšķu putnus.

Puķe: Vai jūs to esat apzināti centusies ietekmēt?

Makkaloka: Tikai tik tālu, cik tas ir dabiski… Es arī netaisos visu atlikušo dzīvi rakstīt grāmatas par Romu. Es ļoti gribēju uzrakstīt grāmatu par Jūliju Cēzaru, bet notika, lūk, kas: kad es sāku pētīt viņa dzīvi, sapratu, ka tikai pēc vienas grāmatas cilvēki nekad nesaprastu, kādēļ Cēzars bija tas, kas viņš bija. Tas nozīmēja — sākt stāstu, pirms viņš vēl bija dzimis. Un pabeigt to pēc tam, kad viņš jau ir miris. Izlēmu uzrakstīt tik daudz grāmatu, cik ir vajadzīgs, lai pastāstītu par visu Romas impēriju, nevis tikai par Cēzaru. Nupat esmu uzrakstījusi sesto un pēdējo — Oktobra zirgs. Pagājušo trešdien es to aizsūtīju uz Ņujorku. Esmu beigusi.

Romā katru gadu oktobrī labākie kaujas zirgi tika pa diviem iejūgti ratos un notika sacensības. Uzvarētājs, ko nosauca par Oktobra zirgu, tika nogalināts un ziedots Dieviem. Es domāju, ka arī Cēzars — lielākais no visiem viņu vīriem — arī bija tāds Oktobra zirgs.

Nu jā, angliski šo grāmatu sauks Oktobra zirgs, bet ārzemju izdevumu nosaukumi mēdz būt visai dīvaini. Piemēram, franči Ērkšķu putnus nosauca par Putniem, kas noslēpjas, lai mirtu, jo viņi domāja, ka Ērkšķu putni ir kaut kas muļķīgs, un auditorija to nesapratīs. Es par tādām lietām dzirdu visu laiku. Starp citu, kā Ērkšķu putnus sauc latviski?

Puķe: Dziedoņi ērkšķu krūmā.

Makkaloka: Nu redziet! (Kolīna triumfē.) Izdevēji maina nosaukumus, lai apmierinātu savas vēlmes. Un es neiebilstu.

Jā, mans iecienītākais stāsts ir par pirmo romiešu grāmatu, kas angliski tika nosaukta Pirmais vīrs Romā. Franči uzskatīja, ka tas ir… (Kolīna saviebjas.) Tātad, viņi to nosauca Mīlestība un vara. Vācieši nosprieda: tas ir lielisks virsraksts, bet kaut kādā veidā viņiem tas iznāca otrādi — Die Macht und die Liebe — Vara un mīlestība! Padomājiet, cik labi tas parāda atšķirības starp šīm divām nācijām!

Puķe: Jūs esot tikusies ar Ņūtu Gingridžu, kurš, iespaidots par veidu, kā jūs rakstāt par varu, pat piedāvājis sadarbību, lai uzrakstītu grāmatu par politiķu nozīmi vēsturē.

Makkaloka: Mēs ar vīru Vašingtonā bijām uz brokastīm ar Ņūtu. Viņš, vēstures profesors, teica, ka ir absolūti sajūsmināts par manām romiešu grāmatām. Mēs nerunājām ne par ko citu kā par vēsturi. Jo viņš ir traks uz vēsturi, un es esmu traka uz vēsturi… Un viņš teica: “Es gribētu uzrakstīt grāmatu par ļaunprātīgu varas izmantošanu politikā. Vai jūs gribētu piedalīties?” Teicu: “Kāpēc ne?”

Taču politiķi un kino cilvēki ir pilnīgi vienādi kādā aspektā — šodien viņiem ir lieliskas idejas un viņi kā traki runā par tām, bet rīt viņi būs absolūti aizmirsuši, ko sacījuši…

Puķe: Vai uzskatāt, ka modernajos laikos personību loma pakāpeniski samazinās?

Makkaloka: Man nav lielas intereses par modernajiem laikiem. Visas manas grāmatas, pat tās, ko es saucu par mūsdienu grāmatām, iet mazliet iepakaļ laikam. Ērkšķu putni bija 50-60 gadus iepakaļ laikam. Tims, romāns par jauna, psihiski slima vīrieša un vecas sievietes mīlestību — 30-40 gadus… Nākošā grāmata, ko rakstīšu, būs par 20. gadsimta pirmo pusi.

Kā rakstniecei man patīk būt distancētai no maniem varoņiem un laika, kurā viņi dzīvo. Ir ļoti grūti būt distancētai, ja tu raksti par mūsdienām. Otrs, esmu stingri pārliecināta, ka grāmatas, kas rakstītas par mūsdienām, ļoti ātri kļūst neaktuālas. Es gribu, lai manas grāmatas dzīvo. Laikam esmu viena no retajām autorēm, kuras darbi joprojām tiek pārpublicēti un pārpublicēti. Viens no iemesliem — katrs mans varonis ir laika kapsula — pat ja šis laiks ir bijis tikai pirms 40 gadiem.

Es 22 gadus esmu dzīvojusi projām no pasaules. Ļoti nozīmīgus 22 gadus… Šeit ir vienīgā vieta, kur esmu varējusi rakstīt. Kā lai es būtu varējusi rakstīt par cilvēkiem, kas ir man apkārt? Viņi taču mani nolinčotu!

Puķe: Varbūt arī cilvēki vairāk tic stāstītājam, kas runā par notikumiem, ko viņi paši nav piedzīvojuši?

Makkaloka: Jā. Cilvēkiem patīk ielūkoties pasaulē, kas viņiem ir neparasta. Varbūt tāpēc Ērkšķu putni tikpat labi patīk vecām sievietēm, kas vāri atceras kaut ko tamlīdzīgu, un jaunām sievietēm, kas neko no tā nezina. Ja tu šodien iemīlētos mācītājā, viņš pamestu baznīcu, apprecētu tevi un jūs dzīvotu laimīgi. Toreiz tas nebija iespējams.

Puķe: Agrāk neviens nerunāja par homoseksuālismu un pedofiliju baznīcās.

Makkaloka: Austrālijā ir liels pedofilijas skandāls pat anglikāņu baznīcā. Anglikāņu mācītāji drīkst precēties, bet viņi kļūst par pedofiliem…! Domāju, ka pedofilija ir bieži sastopama lieta, un tai nav nekāda sakara ar celibātu. Problēma ir pedofilija, nevis reliģija, un viens no tās iemesliem ir AIDS. Homoseksuālisti zina: ja viņi izvēlēsies nevainīgu bērnu, viņi būs pasargāti. No savām romiešu vēstures studijām zinu, ka pedofilija ir pastāvējusi vienmēr. Un arī no savas bērnības — kad mūsu ģimene pārcēlās uz Sidneju, man bija 12 gadi, un mūsu priekšpilsētā bija liels skandāls par kādu vīru, kas bija izmantojis bērnu…

Otra lieta: ziņu kanāli strādā 24 stundas, 11. septembris tik bieži negadās, un mediji meklē aizvien jaunas un jaunas sensācijas. Tās nāk un iet, un bieži vien tās ir uzpūstas. Brīžiem tu nodomā: vai tikai es nebūšu nākošā?

Puķe: Vai kāds jums nav bakstījis acīs, cik gadu bija Megijai, kad priesteris Ralfs de Brikasārs viņu pirmoreiz noskūpstīja?

Makkaloka: Ak, nabaga vecais Ralfs! (Kolīna gandrīz kliedz.) Tā taču bija viņa! Viņš bija upuris! Viņa bija pavedinātāja. Viņš nekad viņu nepavedinātu… Nekad. Tā bija pati pēdējā lieta, ko viņš vēlējās. Bet viņa bija kā traka pēc viņa. Kā traka pēc viņa. Kā traka…

Tas nenozīmē, ka es esmu to tiesnešu pusē, kas atstāj nesodītus izvarotājus. Es tikai gribu sacīt — izlasiet šo grāmatu uzmanīgāk! TĀ bija viņa.

Tas ir diezgan raksturīgi — sievietes, īpaši savas mīlestības dzīves sākumā, mēdz iemīlēties vīriešos, ko viņas nevar dabūt. Homoseksuālos, mācītājos, precētos… Šī ir grāmata par ļoti stūrgalvīgu, biezādainu muļķa sievieti, kas iemīlas vīrietī, ko viņa nevar dabūt. Ļoti jauna un nepieredzējusi sieviete, lasot grāmatu, varbūt to nepamanīs. Viss, ko viņa redzēs, būs šis brīnišķīgais un iespaidīgais vīrietis.

Esmu ievērojusi, ka vismaz Austrālijas baznīcās jaunie vīrieši mēdz būt patiešām lieliski. Man nekad nav bijis romāns ar mācītāju, bet mani novērojumi liecina, ka ir tāds vīrieša tips, kas nav homoseksuāls. Tas drīzāk ir aseksuāls un garīgs. Bet sievietes ar tādiem aizraujas. Un viņi meklē patvērumu baznīcā. Tas ir veids, kā paslēpties no sievietēm: es esmu mācītājs, es esmu neaizskarams!

Puķe: Tātad tas nav stāsts par reliģiju, bet par seksualitāti.

Makkaloka: Protams!!! Un homoseksuālisti manā skatījumā ir cilvēki, kas vienkārši vēlas daudz seksa, bet nevēlas atbildību. Pat tie, kas būvē ilgstošākas attiecības, ir tādi.

Sievietes no vīriešiem pieprasa atbildību. Sievietes grib ligzdu, jo viņas dēj olas. Un viņas vēlas kādu, kas nestu mājās barību. Manas sievišķīgās tieksmes mani nekad nav pārāk nomocījušas, bet man bija draudzene, kuras tieksmes viņu mocīja mežonīgi. Tas viss ir ļoti individuāli.

Man patīk rakstīt grāmatas, bet man patīk rakstīt par noteiktām situācijām. Ja es kaut ko esmu uzrakstījusi, es vairs pie tā negribu atgriezties. Otru Ērkšķu putnu vairs nebūs. Citu romiešu grāmatu arī nē.

Puķe: Vai taisnība, ka Ērkšķu putnos jūs esat ielikusi ļoti daudz no savas, bet Morgun`s run — no vīra ģimenes pieredzes?

Makkaloka: Jā. Taču tikai tik daudz, lai neaizskartu kādu no apkārtējiem cilvēkiem. Tikai armatūru. Es gan nedomāju, ka manai mātei kādreiz būtu bijusi afēra ar mācītāju. Mācītājs bija paredzēts kā galvenais varonis, kura loma bija savaldzināt veco lēdiju un dabūt viņas īpašumu, kas pienācās radiniekiem — tas tiešām notika ar manas mātes ģimeni —, un mans brālis tiešām noslīka pie Krētas, glābjot kādu sievieti.

Romānu rakstītāju problēma ir, ka viņi nav skrupulozi. Viņiem vajag tikai “skeletu”, pārējo viņi piedomā paši.

Puķe: Bet jūs esat ļoti skrupuloza savās romiešu grāmatās: vismaz tajā ziņā, ka jūs ne tikai rakstāt, bet arī zīmējat ilustrācijas un kartes un sastādāt skaidrojošu vārdnīcu!

Makkaloka: Tas ir tāpēc, ka man ir zinātnieces daba. Esmu apsēsta ar detaļām. Varu stundām ilgi sēdēt pie ļoti sīka darba, kas prasa nenormālu pacietību.

Otra lieta — ja es neveiktu pētījumus, es nevarētu saprast likumsakarības. Tas ir detektīva cienīgs darbs. Periodā, par ko esmu rakstījusi romiešu grāmatās, ir daudz lietas, kas profesionālus zinātniekus ķērušas kā zibens spēriens: mans Dievs, viņai ir taisnība! Kāpēc es par to neiedomājos? Par šīm lietu ir rakstītas doktora disertācijas. Piemēram, kāpēc Marks Kailijs sauca Klaudiju par četru centu Klitaimnestru? Es vienkārši teicu (smejas): bija zināms, ka Klaudija pārdod savu miesu. Viņa bija neticami bagāta, tāpēc viņa prasīja ļoti mazu naudas summu…

Bet viņas vīrs mira vannā. Viņam bija vaļējs galvas lūzums, jo viņš sasita galvu pret vannas malu. Un bija lielas aizdomas, ka, iespējams, Klaudija viņu bija nogalinājusi. Savukārt Klitaimnestra nonāvēja Agamemnonu vannā ar cirvi. Kāpēc lai Marks Kailijs nesauktu Klaudiju par četru centu Klitaimnestru? Ikviens šeit sāk saskatīt loģiku: kāpēc es to nebiju iedomājies?

Man tā patīk šie mazie incidenti! Tāpēc, ka es varu tos pētīt pati, un tāpēc, ka man nav sašaurināts redzes leņķis, kā tas bieži notiek ar profesionāļiem.

Katrs zina, kas ir noticis, bet neviens nezina, kāpēc tas ir noticis. Un man ir jāatklāj iemesls, kāpēc tas ir noticis — tā, lai lasītājs tam noticētu. Ja es vienmēr ticētu muļķa vēsturniekiem, lasītāji bieži vien sacītu: kas tās par samazgām, tas taču neizklausās ticami! Tāpēc manas grāmatas plaši tiek lietotas kā mācību teksti studentiem. Un, starp citu — par to man ir liels prieks — kopš manu romiešu grāmatu parādīšanās to studentu skaits, kas pievērsušies romiešu vēsturei, ir pieckāršojies. Romiešu vēsture, vismaz Republikas vēsture, vienmēr ir tikusi uzskatīta par sausu un garlaicīgu. Es cilvēkiem parādu, ka tā nav sausa un garlaicīga. Ka Romas republika ir demokrātijas forma, kas Rietumu sabiedrībai ir devusi palātas, politisko sistēmu, likumus, tiesas… Vai tas nav fascinējoši?

Esmu pati zīmējusi kartes, un aizvērtām acīm varu orientēties antīkajā Romā. Es nevarētu orientēties modernajā Romā, bet antīkajā — kaut vai nakts vidū…

Man vajadzēja krietnu laiku, lai saprastu, kurā vietā Turcijā bija zemestrīce. Izmitā — senajā Nīkomēdijā. Es joprojām uzskatu, ka tā bija Nīkomēdijā!

Zīmēt es sāku visai interesanta iemesla dēļ. Es biju tik attēdusies Holivudas produkciju un nepareizo lomu sadalījumu! Kleopatra, pēc manām domām, absolūti nav izskatījusies pēc Elizabetes Teilores, Cēzars pēc Grega Harisona, un Dievs zina, ka Marks Antonijs nemaz neizskatījās kā Ričards Bērtons! Un Spartaka koncepts — tik nepareizs, tik nepareizs! Gladiators ir tik briesmīga filma, tik neakurāta!

Domāju: es taču varu atrast šo cilvēku bistes! Bet problēma ar bistēm bija, ka tās bija krāsotas. Tās izskatījās kā Madamas Tiso vaska figūras. Es nevarēju vienkārši reproducēt bistes. Tad nolēmu: zinu, ko izdarīšu! Es viņas uzzīmēšu ar parasto zīmuli — neviens izdevējs nemaksātu par krāsainiem ielikumiem. Lai šīs bildes izskatītos kā avīžu fotogrāfijas, lai cilvēki uz tām skatītos un teiktu: “Ak tā viņš izskatījās, ā! Ak tā viņa izskatījās, ā!” (Ar lielu sajūsmu.) Ja Holivuda viņus ir pasniegusi nepareizi, vismaz tagad cilvēki zina, kādiem tiem ir jābūt.

Puķe: Vai jūs īpaši mācījāties zīmēšanu?

Makkaloka: Nē, nē. Es vienkārši zīmēju. Tā rakstnieku vidū ir diezgan bieži sastopama lieta. Ziniet, Parīzē ir tāds vīrs Pjērs Belfonds, kam pieder izdevniecība Editions L`Archipel. Viņš un viņa tēvs un viņa tēva tēvs mēdza lūgt visiem autoriem arī kaut ko uzzīmēt. Viņam ir pat Prusta un Hemingveja zīmējumi! (Skaļi ievelk elpu.) Jums pat nav nojausmas, kāda ir šī kolekcija. Tā ir nenovērtējama, vienkārši nenovērtējama!

Puķe: Vai tas jūs iedvesmoja zīmēt?

Makkaloka: Ai, nē. Viņš gan man lūdza kaut ko uzzīmēt jau tad, kad viņš publicēja Ērkšķu putnus. Es uzzīmēju kaut ko traku. Es uzzīmēju viņa horoskopu. Viņš ir ļoti interesants vīrs.

Puķe: Mūsdienu autoru enciklopēdijā lasīju, ka esat vadījusi skolas autobusu un strādājusi par medicīnisko tehniķi.

Makkaloka: Es nekad neesmu vadījusi skolas autobusu — nezinu, kur viņi to ķēruši? (Smejas.) Un neesmu bijusi medicīniskā tehniķe — es strādāju par neirofizioloģi. Esmu strādājusi slimnīcās Sidnejā, Londonā, Birmingemā un Jēlas universitātes medicīnas skolā.  

Es nekad īsti… Ērkšķu putni iznāca tādā steigā… Neviens man pat nelūdza biogrāfisku skici… Tas vienkārši tika nodots atklātībai apmēram šādā veidā. Mana redaktore zināja, ka es strādāju Jēlā, un ka es strādāju ar tehniskām lietām, tāpēc viņa uzrakstīja “medicīniskā tehniķe.” Es nebiju šeit, es biju Anglijā, un par to vienkārši smējos un domāju: nu, ko — nav jau tik svarīgi! Es tiešām nekad par to neesmu uztrauksies. (Smejas.) Nu, sasodīts, kāpēc ne?

Puķe: Un jūs, rakstot Ērkšķu putnus, arī neesat valkājusi cimdus līdz elkoņiem, lai pasargātu rokas, kā ticis rakstīts par jums?

Makkaloka: Es joprojām tos valkāju! Taču tie nav cimdi. Tie ir, kā mēs tos saucam — cauruļveida tīkliņi. Jūs zināt, kā tas ir: kad jums ir lauzta roka un ir uzlikta šina, tai virsū uzvelk staipīgu kokvilnas cauruli, lai tā būtu tīra. Ziniet, man ir tik briesmīga āda! Tik šausmīga, jūtīga, briesmīga āda! Un es esmu resna. Kad es rakstu ar mašīnu, es velku šos tīkliņus, citādi es “apdedzinātu” ādu. Es tos saucu par saviem vakara cimdiem.

Puķe: Biju domājusi, ka tas raksturo jūsu apetīti uz rakstīšanu. Ka rakstot jūs aizmirstat visu uz pasaules.

Makkaloka: Jā, ar mani joprojām tā ir. Taču tagad man ir vīrs, kurš mani uzrauga. Ap pusdienlaiku mēs kopā iedzeram kafiju un tad es sāku strādāt.

Un tad viņš atkal ierodas — noskuvies, pamodies… Mēs dzeram nākošo kafiju. Ir jau rīts, un es nesaprotu, kur ir palicis laiks …

Man nepatīk arī juvelierizstrādājumi. Es nevalkāju laulību gredzenu, kaklarotas — nekāda veida bižutēriju. Man ir dīvaina āda. Tai nepatīk metāls.

Puķe: Vai jums ir jābūt laimīgai, lai spētu labi rakstīt?

Makkaloka: Kad es rakstu, neaizdomājos, vai esmu laimīga, vai nē.

Šī nedēļa ir ļoti dīvaina, jo es esmu pabeigusi grāmatu. No novembra esmu tikai rakstījusi un rakstījusi. Man ir jātaisa zīmējumi un kartes, bet tas nav tas pats, kas rakstīt grāmatu. Riks to sauc par “manu pēcradību depresiju” — jūs zināt, daudzas sievietes pēc bērna piedzimšanas krīt depresijā. Es arī esmu radījusi bērnu un aizsūtījusi to uz Ņujorku…

Tieši tāpēc, tiklīdz esmu pabeigusi vienu grāmatu, es tūdaļ gribu ķerties pie nākošās.

Puķe: Biju pārsteigta uzzinot, ka esat uzrakstījusi arī pavārgrāmatu.

Makkaloka: Jā. Taču es to darīju, lai aizstāvētos. Manas Ņujorkas izdevniecības mārketinga direktors pēc Ērkšķu putnu publicēšanas bija pietiekoši dumjš, lai teiktu: “Tas gan būtu apvainojums, ja vadošs romānists uzrakstītu pavārgrāmatu!” Nekad nesakiet neko tādu — es tūdaļ ņēmu un vienu uzrakstīju!

Puķe: Nevaru iedomāties, kur, dzīvojot pēc šāda grafika, jūs vēl atrodat laiku ēst gatavošanai!

Makkaloka: Esmu darbaholiķe. Es vienkārši atrodu tam laiku.

Norfolkas virtuve gan man nepatīk. Tikai kokosrieksti, saldie kartupeļi, zivis… Banānu sacepums. Jāņem zaļie banāni, jāsamīca tie, jāliek pannā un jācep! Ak, cik grūti! (Viņa ironizē.)

Puķe: Vai jūsu vīrs joprojām ir viens no Norfolkas ministriem?

Makkaloka: Nē, nē. Es viņu pierunāju nepalikt valdībā un, paldies Dievam… Tas viņam ir pārāk grūti. Viņam nav ego, un viņš ir satriecošs patriots — tas viņu padara par ideālistu. Un, kā jūs zināt, politika nav domāta ideālistiem — viņi par daudz cieš…

Puķe: Taču sala ir tik maza! Nespēju iedomāties, ka parlaments būtu pārāk aktīvs.

Makkaloka: Ak, nē! Savediet kopā trīs cilvēkus, un jums jau būs četri politiskie virzieni. Mums šeit ir deviņi parlamenta locekļi, kas katrs iet savā virzienā. Nav partiju, kas viņus apvienotu, tāpēc katram ir savas idejas. Turklāt lielākā daļa ir pilnīgi idioti.

Manam vīram ir savs bizness — viņš pārdod kentia palmas — mazus stādus ar divām lapiņām, ko saiņo tādās pašās kastēs kā omāru astes — 2000 katrā kastē — un sūta uz Nīderlandi un Beļģiju. Viņš pārdod kādu miljonu stādu gadā. Ir tikai divas vietas pasaulē, kur šīs palmas ir ražīgas — šī un vēl viena sala tūkstots kilometrus uz rietumiem no šejienes. Paskatieties uz brīnišķīgo podu sev aiz muguras — tā ir kentia palma! Jūs redzat tās visu hoteļu vestibilos, lidostās… Un zināt, kāpēc? Tas ir vienīgais šāda veida augs, kas neiebilst pret tumšiem stūriem, centrālapkuri, gaisa kondicionētājiem. Ja jūs mēnesi to neaplejat, tā nenokalst! Tā ir neticama palma, kentia: — kei ī en tī ai ei.

Puķe: Cik valodu jūs zināt?

Makkaloka: Austrāliešu angļu valodu, amerikāņu angļu valodu un angļu angļu valodu. (Garšīgi smejas.) Tās katra ir atšķirīgas. O, nē. Es runāju antīkajā latīņu un grieķu valodā. Nē, es lasu, bet nevaru parunāt. Modernās valodas? Varu saprast daudz ko, kas tiek sacīts franciski, bet pati nevaru runāt. Varu mazliet saprast, kas tiek sacīts itāļu valodā, bet nevaru runāt. Varu saprast diezgan daudz vācu valodā, bet nevaru runāt.

Puķe: Dzīvojusi ilgu laiku ārzemēs, esat atgriezusies Austrālijā. Kas jums patīk šajā zemē un ko jūs neciešat?

Makkaloka: Nu, numur viens — šī nav Austrālija. Es neesmu dzīvojusi Austrālijā kopš 23 gadu vecuma. Nezinu, vai ir tik daudz lietu, kas man patiktu. Tas nav nekas nepareizs. Es domāju, ka amerikāņi ziemeļaustrumu daļā, kur es dzīvoju, no Bostonas līdz Vašingtonai, bija visizglītotākie un viscivilizētākie cilvēki pasaulē — ar tik neslēptu interesi par jebko, tik atvērti kultūrai! Jūs nekad nevarat runāt par Ameriku kā par vienotu veselumu. Tā ir tik dažāda — 300 miljoni cilvēku!

Austrālieši intelektu nevērtē augstu. Viņiem svarīgs ir sports, muskuļi, bet ne smadzenes. Viss ir orientēts tikai uz sportu, uz sportu, uz sportu! Ja tu vinnē Nobela balvu fizikā — nu, kas par to? — bet, ja tu vinnē zelta medaļu olimpiskajās spēlēs, tu esi nacionālais varonis. Tā vienkārši nav mana kultūra. Es dzīvoju tajā pasaulē, kas ir manā galvā. Var sacīt, ka esmu pašpietiekama. Man nav vajadzīgi citi cilvēki, kas papildinātu manu intelektuālo bagāžu. Tā papildinās pati par sevi. Pretējā gadījumā es paliktu dīvaina, es paliktu traka! Jūs nevarat ticēt nevienam vārdam, ko raksta avīzes.

Puķe: Vispār jūs lasāt avīzes vai skatāties televīziju?

Makkaloka: Nē! Nekad nelasu avīzes, neskatos arī televizoru. Nu, es domāju tā — ja sāksies Trešais pasaules karš, gan jau kāds man to pateiks! Kad notika 11. septembris, mans vīrs pienāca un teica: tev vajadzētu iemest aci televizorā. Savu lasāmvielu esmu sašaurinājusi, lūk, līdz šim (Kolīna rāda žurnālu The American Scientist.)Man patīk sekot zinātnes sasniegumiem — domāju, tiem ir nozīme arī kultūrā.

Puķe: Dzirdēju, ka jums nepatīkot, ja jūsu vārdu saista tikai ar Ērkšķu putniem.

Makkaloka: Nē, nē! Tas ir tikai nepareizi interpretēts fakts. Es neciešu Ērkšķu putnu televīzijas sērijas. Es tās ienīstu un negribu, lai manu vārdu asociē ar tām, jo tām nav nekāda sakara ar grāmatu. Kas gan man būtu iebilstams pret to, ka esmu uzrakstījusi vienu no visu laiku lielākajiem bestselleriem?

Puķe: Kā jūs izskaidrojat šo popularitāti?

Makkaloka: Nezinu. Vienīgais, par ko varu domāt — kaut kādā veidā esmu pārvarējusi fundamentālo barjeru, kas atšķir rasi no rases… Ak debess, ko šajā grāmatā atradusi hindu meitene? Vai melnā sieviete? — 1977. gadā, kad grāmata tikko bija iznākusi, es Čikāgā sniedzu autogrāfus lasītājiem — tāpēc, ka tā bija tik slavena, man bija jādodas otrā tūrē. Un šī sīkā, mazā tumšā sieviete nāca ar pilnām rokām grāmatu Ērkšķu putni cietos vākos. Es pat piecēlos no galda, lai viņai palīdzētu! Izrādās, viņa bija nopirkusi pa vienai grāmatai katram ģimenes loceklim! Viņa bija pietiekoši veca, lai viņas vecāki būtu bijuši vergi, viņas ģimene bija no Alabamas, un viņa bija tīrījusi mājas, lai pelnītu iztiku. Viņa teica: “Es mīlu šo grāmatu, es mīlu šo grāmatu!” — ar īstu “melno” akcentu. Prasīju: “Kāpēc?” Ak Debess, kas gan verga meitai no Alabamas, kas dzīvo Čikāgā, varētu būt kopīgs ar šo grāmatu? Un viņa atbildēja: “Tā man atgādina manu jaunību. Tā man atgādina laiku, kad es biju maza meitene.”

Kā es varēju to zināt?

Kāds teica, ka es esot pieskārusies universālajai patiesībai. Bet es nezinu, kas ir universālā patiesība! Varbūt tas, ka sievietes iemīlas vīriešos, ko viņas nevar dabūt?

Puķe: Un ka bērni nepieder saviem vecākiem?

Makkaloka: Man bieži ir sacīts, ka es ļoti labi rakstot par bērniem. Bet ziniet, man nekad nav patikuši bērni! Man nekad nav bijuši bērni, un es nekad neesmu gribējusi bērnus.

Kritiķi mani vienmēr ir uzjautrinājuši. Veids, kā mākslas kritiķi nopēta gleznas un ko viņi tur atklāj… Tas pats ar grāmatām… Es tikai rakstu. Es esmu ieinteresēta tajā, ko es rakstu, un viss.

Puķe: Vai nav mulsinoši visu laiku it kā sacensties ar sevi pašu — Ērkšķu putni ir atzīti par jūsu labāko grāmatu, un tas liek pieņemt, ka labākas varētu arī nebūt?

Makkaloka: Nē. Redziet, es skaidri saprotu, ka nekad neuzrakstīšu grāmatu, kas tiktu pārdota tik labi kā Ērkšķu putni. Tādas lietas notiek tikai reizi mūžā. Tu nevari… Viņi nevar pārdot visas tavas grāmatas tik labi, kā lielāko bestselleru. Tie parasti ir izdevēji, kas lūdz tev nākošās grāmatas, un es pati aizvien viņiem saku: tas nekad vairs nenotiks!

Domāju, ka šī iemesla dēļ daudzi rakstnieki, nē — radoši cilvēki vispār — bieži noiet no sliedēm, paliek mazliet dīvaini. Viņi turpina ticēt savai publicitātei un tam, ka spēs atkārtot lielisku aktu… Es tā nedomāju. Es tikai gribu uzrakstīt daudz tiešām labu grāmatu. Un interesantais ir tas, ka Putni nav tā no manām grāmatām, kas dzīvos mūžīgi. Tās būs romiešu grāmatas. Tās ir sholastiskas, un tām ir vieta akadēmiskajā vēsturē. Tās ir vēsturiski precīzas un dzīvas. Lielākā daļa vēsturisko romānu ir mēsli, jo rakstnieki nav pūlējušies veikt pētījumus. Tie ir kā filmas par Seno Romu — tik nepareizi! Tik nebaudāmi!

Puķe: Runājot par faktiem — ko nozīmē jūsu mājas vārds, Out Yenna?

Makkaloka: Tas ir vietējā valodā, ko es arī saprotu, un nozīmē “Tālu prom no jebkurienes.” Attālumi ir relatīvi, pat tik mazā salā kā šī. Man reiz bija draudzene salas otrā pusē, Baksa punktā, un viņai bija divi mazi bērni. Kad kādu dienu viņa ieradās mani apciemot, viens no bērniem jautāja: “Kāpēc tu dzīvo tik tālu projām?” Pat, ja tu dzīvo Norfolkā un nekad neesi bijis salas otrā pusē, tad līdz šejienei ir tāls ceļš. Tāls ceļš no jebkurienes.

Vientuļi cilvēki nevar nesatikties

Vēlāk mums pievienojas Kolīnas vīrs Riks Robinsons, un mēs dzeram kapučino. Kolīna man dāvina vairākas grāmatas ar autogrāfiem un piesakās vizināties, kad Riks piedāvā aizvest mani pie Bafetiem. Viņu melnais, spīdīgais limuzīns ir sirreāla parādība uz salas vienkāršajiem ceļiem, bet vēl sirreālāka — pie Alana un Šerilas būdiņas. Riks brīdi runā ar Alanu, bet Kolīna — ar Šerilu, pateikdamās, ka viņi ir mani uzņēmuši. Šerila staro.

“Nu, vai dabūjāt darbu pie Kolīnas?” nākošās dienas rītā jautā uz ielas satiktā suvenīru veikala pārdevēja, kam esmu izpļāpājusies, ka iešu uz interviju pie rakstnieces. Neizpratnē raustu plecus. Izrādās, viņa ir domājusi, ka esmu ieradusies uz darba interviju! Salā runājot, ka pie Kolīnas strādā cilvēki no dažādām zemēm, par ko viņa paredzējusi rakstīt romānus, sieviete skaidro. Kāpēc ne no Latvijas?

Tā ir mana priekšpēdējā diena Norfolkā. Beidzot spīd saule, es esmu noīrējusi riteni un laimīga braucu gar palmu audzēm, govju ganāmpulkiem un senajiem nocietinājumiem. “Hello, Ms. Lapland!” [3. Sveiki, mis Lapzeme! (angļu val.).]  mani ir pazinis kāds vietējais — varbūt no tiem, ar ko Alans mani sapazīstināja pirmajā dienā. Vairāki citi, uzzinot, ka esmu no Latvijas, jau ir ziņojuši — “salā ir vēl viena krieviete, Ļina.” Kāds Norfolkas biznesmenis ar viņu iepazinies internetā. Lēta sieviete, kas labas dzīves dēļ gatava lēkt uz galvas aukstā ūdenī, pārsteigta klasificēju, un pazīšanos ar viņu nemeklēju.

Pakalni ir stāvi, bet ne nepārvarami, un vienīgais sarežģījums visnotaļ jaukajā pasākumā ir īrētās mašīnas ar pensionāriem, kuras visnegaidītākajos brīžos parādas ceļa līkumos. Viņi siro gar parlamenta ēku, staigā ap muzejiem un pēta kapu pieminekļus mazajā kapsētā. Arī es esmu vēlreiz to izstaigājusi, un taisos doties atceļā, kad pie kapsētas piestāj liels, pensionāru pilns Pinetree Tours autobuss. Tikko paspēju iedomāties — ka tikai nesatieku savus paziņas no lidmašīnas — kad viņi nāk. “Kā jums klājas?” —“Labi.” “Kā jums?” Apmaināmies pieklājības frāzēm, un tad es uzdrošinos nekaunīgi apjautāties, vai divas iepriekšējās lietainās dienas viņi nav nožēlojuši, ka tomēr neizbrauca uz Taizemi. “Un kā vēl,” viņi atplaukst godīgā smaidā. — “Un jūs tomēr dabūjāt īrēt mašīnu?” vīrietis saprotoši saka. — “Nē, es īrēju riteni.” — “Tiešām? Jūs tiešām varat te pabraukt?” viņi ir neizpratnē, bet mēs neiztirzājam sīkāk šo jautājumu, jo abiem ir jādodās līdzi grupai. Nepaspēju un arī netaisos skaidrot, ka pat nedzīvoju viesnīcā.

Vakarā Šerila un Alans par godu manai aizbraukšanai ir sarīkojuši barbekjū — nevis pie savas būdiņas, bet okeāna krastā. Ir sanākuši daudzi Bafeti, un es ar izbrīnu vēroju angļu un polinēziešu vaibstu spēli viņu sejās. Piknikā piedalās arī Bafetu radinieki, Stīvs un Olīvija Kriščeni no Pitkērnas. Viņi ir braukuši ar kuģi sešas dienas līdz Jaunzēlandei, tad no Oklendas lidojuši uz Norfolku. Iedzerot pāris alus, vairums vīru sāk runāt abu salu valodā, no kuras es saprotu tikai atsevišķas frāzes. Sievietes uz gara galda ir izlikušas mājās taisītos našķus, vīrieši palīdz Alanam pie grila, uz kura rindojas steiki, frī kartupeļi un tepat okeānā noķertas trompetzivs gabali. Saule riet ātri, un tumsas iestāšanos vēl vairāk pasteidzina melns mākonis, kas sāk klāties pāri svinību vietai. Jūtos neērti — mielasts draud izgāzties. Latvijā šādos gadījumos viss tiktu kārtu kārtām saiņots maisos un nests drošībā, cepeša gabali stūķēti bļodās un noēsti kaut zem jumta. Norfolkieši nekur nesteidzas. Līdz ar pirmajām lāsēm mēs sākam piepildīt šķīvjus, lietum sīki rasinot, turpinām vakariņas. Cilvēki skatās uz debesīm laimīgām, atbrīvotām sejām. Lietus ir gaidīts.

Melnais mākonis jau ir aizgājis virs okeāna, parādās zvaigznes, un visi sāk atvadīties. Tā, it kā būtu pats par sevi saprotams, ka es atbraukšu atkal.

Tev zvana krievu lēdija,— atgriežoties mājās, Alans sniedz telefona klausuli. Negribīgi atbildu. Ļina par mani ir uzzinājusi no Fātera. Tas, protams, paziņojis, ka salā ir ieradusies otra krieviete! Ļina izklausās mazliet vīlusies, taču priecīgi smejas ik pēc katra teikuma. Viņa krieviski nav runājusi trīs mēnešus — kopš atbraukusi šurp.

Ļinas stāsts: šķirtene, divu jau pieaugušu bērnu māte no Rostovas pie Donas, kas nekad nav bijusi ārzemēs, izlemj aizpildīt brīvo laiku ar angļu valodas stundām. Apgūto viņa nostabilizē, čatojot internetā ar ārzemniekiem. Viens no tiem ir Ričards no Norfolkas salas. Pēc kāda laika Ričards aicina Ļinu ciemos, solot apmaksāt ceļu. Imigrācijas dienesti Krievijā par tādu Norfolkas salu rausta plecus, un Ļina nekur netiek. Tad Ričards ņem iniciatīvu savās rokās. Vienu dienu viņš parādās Rostovā pie Donas, dabū vīzu arī Ļinai un aizved viņu sev līdz. Tagad viņi taisās precēties, bet pirms tam apciemošot Ričarda dēlu Brisbenā un radus Sidnejā, Ļina čalo. Viņai nav žēl mainīt Krieviju pret kaut ko tik pretēju, un, galu galā, Ričardam pieder moteļu tīkls Eiropā — viņš ir solījis ik pa laikam vest Ļinu ciemoties pie viņas bērniem. “Paldies, ka atradi laiku parunāt ar mani,” sarunas beigas ir sirsnīgas. “Žēl, ka tev nav vairs laika iegriezties mūsu mājā. Mans vīrs… Ričards būtu aizbraucis tev pakaļ.”

Kas traucē satikties diviem vientuļiem cilvēkiem?

Šerila no manis neņem naudu par istabu, argumentēdama — Norfolkā tā nedara. Dāvana no vietējā supermārketa viņu nepārsteigs, un pēdējā dienā es vismaz gribu nopirkt ziedus — Latvijā dara tā! Netālu no Bafetu mājas ir salas vienīgais puķu veikals, taču izbrīnīta atklāju — paradīzes vidū tiek tirgotas tikai sausās ziedu kompozīcijas, apsveikuma kartes un apputējuši suvenīri. Sirms vīrs, kas stāv aiz letes, izdzirdējis manu lūgumu, aiziet dibentelpā. Tas ir viss, kas mums ir: divas rozā rozes, divas baltas, 10 mazas neļķītes — viņš tur rokās kušķīti diezgan nožēlojamu ne pirmā svaiguma lupstāju. Viņš stāsta par lietu un vēju, kas bijis pagājušajā naktī, par sievieti, kas viņiem tomēr piegādājusi šo un to… Iespējams, pirmā buķete, ko Šerila saņēmusi pēc kāzām, iesaiņota kopā ar zaļumiem, izskatās tīri patīkama.

Alans mani aizved reģistrēt bagāžu, tad — atvadīties no Šerilas viņas hospitālī turpat blakām. Kāpjot pa Air Nauru lidmašīnas trapu, vēl tveru ar acīm pēdējo ainavu. Tāda tā iespiedīsies manā atmiņā: mazās lidostas durvīs stāv Fāteris, turpat netālu pavadītāju pūlī līdz pēdējam brīdim māj Alans. Mazliet augstāk mastos plīvo Austrālijas un Norfolkas salas karogi. Ir divas dienas līdz pilnmēnesim, trešdiena, četri pēcpusdienā. Kolīna Makkaloka droši vien nesen piecēlusies, lai strādātu.

RL mājaslapā lasāms Ievas Puķes raksts Tālu prom no jebkurienes.