Borhesa meklējumi Buenosairesā
(No žurnāla GENTE, 1977)

Agnese Gaile

Borhesa meklējumi Buenosairesā

Borhess:Dzīve ir paciešama tāpēc, ka tā risinās pa gabaliem. Tu piecelies, noskujies, paēd brokastis. Tu ej, darīdams lietas nesteidzīgi. Tādējādi dzīve ir mazāk šausminoša.

Sabato [1. Argentīniešu rakstnieks, esejists un kritiķis, Borhesa laikabiedrs (dzimis 1911. gadā). ]:Protams. Iedomājieties cilvēku, kas pavada visu dienu skujoties. Vai sakot “labdien”. Kaut ko tik vulgāru kā “labdien”. Daudzi domā, ka slavenie cilvēki nekad nesaka “labdien” vai nedzer kafiju ar pienu, kā parasti ļaudis. Ja viņi tos ierauga dzeram kafiju ar pienu, tad jau vairs netic to slavai. Ļaudis, šķiet, nezina, ka cilvēks neraksta Donu Kihotu visu laiku. Reizēm tas maksā nodokļus…Grūtajos un ne vairs tik grūtajos padomju gados latviešu pašskolotajam, sevi cienošam homo libri [2. Burtiski “grāmatas cilvēks” (latīņu val.).] bija jāpieliek zināmas pūles, lai nosauktu, piemēram, Āfrikas, gadsimta slavenākos prozaiķus. Turpretī Dienvidamerika uzreiz asociējās ar skanīgu trijotni — Markess, Kortasars un Borhess. Hulio Kortasara īsstāstu krājums Citas debesis latviešu valodā iznāca jau 1976. gadā, un pērn tika iztulkots viņa slavenais romāns Klasīšu spēle.

Taču slavenāks un kvēlāk mīlēts ir Gabriels Garsija Markess. Pazīstu vismaz četrus dažāda vecuma un nodarbošanās cilvēkus, kuru mīļākā grāmata joprojām ir viņa Simt vientulības gadi. Turklāt neizskatās, ka šī aizrautība grasītos noplakt. Ja kādam tas paslīdējis garām, Vecrīgas pazīstamākā bāra nosaukums Pulkvedis ir saīsinājums no garāka Pulkvedim neviens neraksta, kas savukārt ir kāda Markesa stāsta virsraksts.

Turpretī Borhess lasošajām aprindām Latvijā arī šodien ir galvenokārt tikai liela klasiķa vārds, kaut gan, to izdzirdot, parasts daudznozīmīgi un viszinīgi māt ar galvu. Borhess man pašai ilgu laiku slīdēja garām tā vienkāršā iemesla dēļ, ka krievu valodā skolā, par kaunu atzīstos, man bija knaps trijnieks. Bet arī krieviski Borhesa prozu, kas citur Eiropā jau bija kļuvusi par obligātās literatūras sastāvdaļu, sāka pamazām tulkot tikai 80. gados, patiesību sakot — pēc Borhesa nāves. Senākos laikos, it kā sagatavojot lasītājus jaunas ēras sākumam, fragmenti atkārtoti parādījās žurnālā Innostrannaja ļiteratura; vēlāk tika izdotas vairākas darbu izlases, ko ātri izpirka.

Šo nogaidošo attieksmi pret Borhesu izskaidro vairāki apstākļi. Vispirms, lai neviens neiedomājas, ka 1993. gadā Maskavā iznākušie trīs sējumi kaut kādā mērā varētu pretendēt uz statusu “kopoti raksti”, jo tādi, par spīti vairāku institūtu nemitīgam darbam, neeksistē pat spāņu valodā. Borhess, kā jau bibliotekāram pienākas, bija ne tikai neparasti daudzpusīgs (stāsti, dzejoļi, filmu un grāmatu kritikas, šķirkļi enciklopēdijās, tulkojumi utt.) un ražīgs (vismaz 1200 eseju un atsevišķu rakstu), bet arī mēdza, piedaloties katra savu darbu izdevuma sagatavošanā, pat 25 gadus pēc uzrakstīšanas šo to pielabot, šo to pielikt klāt vai noņemt nost, šo to vispār aizliegt atkārtoti izdot. Tātad tulkotājiem bija darīšana ar autoru, kura sacerējumi paradoksālā kārtā jau kļuvuši par klasiku, bet joprojām atrodas tapšanas procesā. Šis pilnveidošanas darbs, saprotams, beidzās tikai pēc viņa nāves. Otrkārt, Borhesa izteikti antikomunistiskā nostāja politiskos jautājumos bija pietiekošs iemesls, lai vilcinātos slavināt viņa radošo talantu daiļliteratūrā. Daudzi kritiķi pret Borhesu izturējās vēsi, uzskatot viņu par pārāk ambiciozu un samākslotu, un pieskaitīja “Borhesa bumu” tikai vēsturiski ierobežotam visatļautības periodam literatūrā — Latīņamerikas fantasmagoriskās un intelektuālās prozas žanram, kas ir pārejošs kā mode. Tomēr, pretēji gaidītajam, aizmirstības elpa Borhesu nepavisam nav skārusi un atšķirībā no daudziem Nobela prēmiju saņēmušiem prozaiķiem viņš kļūst lasītājiem aizvien interesantāks. Pjotrs Vails, pārfrazējot slaveno izteicienu par tango svēto garu Karlosu Gardelu, kurš gāja bojā lidmašīnas katastrofā, bet argentīniešu apziņā joprojām turpina dziedāt, asprātīgi saka: “Borhess ik dienas raksta aizvien labāk un labāk.”

Tāpēc varbūt nemaz nav jānožēlo, ka Borhess latviešu valodā gaidījis tik ilgu laiku, jo stāstu izlases pirmais izdevums, Edvīna Raupa tulkojumā, šobrīd tikai top.

Bet tagad par otro “B” — Buenosairesu, rakstnieka dzimto pilsētu. Gatavojoties ceļojumam, šķita, ka no Horhes Luisa, kas miris jau pirms sešpadsmit gadiem, milzīgajā pārmaiņu pilsētā, kurai gadu miju gandrīz izdevās atzīmēt ar pilsoņu kara sākšanos, ar pūlēm izdosies uziet kādu skumīgu krūšutēlu aizlaistā parkā. Tomēr izrādījās, ka Buenosairesa pilnasinīgi elpo atmiņās par dzīvo Borhesu, ka abu būtņu attiecībās viena aiziešana tikai aizsākusi jaunu periodu, un ka šai mijiedarbībā joprojām pastāv spriedze. Rūdītiem ceļotājiem arī nebūs jāatgādina, cik patīkami ierasties svešā pilsētā nevis tāpat vien, bet “pie kāda”, un tad meklēt šo “kādu”, jautājot uz ielu stūriem un krustojumu krogos.

(Foto - Grēte Šterna) (Foto - Grēte Šterna)

Laimīgas apstākļu sakritības dēļ bija arī iespējams satikt cilvēkus, kas Borhesu pazinuši personīgi un bijuši ar viņu kopā dzīves laikā. Zīmīgi, bet sarunu biedrenes bija divas sievietes — divas cienījamas un cēlas dāmas, kas, arī stāstot par Borhesa personīgo dzīvi, visvairāk un dedzīgāk runāja par sievietēm, tai skaitā par sevi.

Elsija Krastinga de Rivero Aedo ir vēsturniece, dramaturģe un pasniedzēja. Pētījusi un publicējusi materiālus par Borhesa agrīnajiem darbiem franču valodā, un literārajās publikācijās parakstās ar pseidonīmu Virhīnija Karrenjo (Virginia Carreno).

Profesores Annas Marijas Barrenečeas (Ana María Barrenechea) vārds Borhesa ekseģētiem ir pazīstamāks. No viņas izdoto grāmatu saraksta izvēlos tikai dažus piemērus: Borhess un valoda, Laiks un mūžība Borhesa darbos un Bezgalība Borhesa darbos. Daļa rakstu ir tulkoti franciski, angliski iznācis iespaidīgs eseju krājums Borhess — labirintu būvētājs.Borhesa dzimtā pilsēta

Ar ko gan vēl kādam var piedraudēt, kā vienīgi ar nāvi?
Taču būtu interesantāk un neparastāk tā vietā piedraudēt ar nemirstību.
H. L. Borhess

Pirms vienpadsmit gadiem divi angļi, vai, pareizāk sakot, anglis un angliete, gribēdami nebeidzamajos eseju un disertāciju plūdos par Horhes Luisa Borhesa darbiem ieviest kādu jauninājumu, ja ne pēc satura, tad vismaz pēc formas, sastādīja un izdeva Borhesa vārdnīcu. Atšķirībā no vairuma iepriekš minēto sacerējumu, šī biezā grāmata lasās viegli un ir tikpat aizraujoša kā paša Borhesa stāsti.

Šķirkļi tika sastādīti ar mērķi pat ļoti erudītiem lasītājiem ļaut pilnībā uztvert saturu un aiztaupīt tiem mocīšanos ar mazvērtības kompleksiem, īsi un vienkāršoti paskaidrot, kas domāts ar katru no daudzajām vēsturiskajām, literārajām, topogrāfiskajām un citām alūzijām. Piemēram, ja Bohess min kādu grūti izrunājamu arābu īpašvārdu un detalizēti apraksta tā nēsātāja — “ļoti slavena un nozīmīga 14. gadsimta vēsturnieka” — darbību manuskriptu skaidrošanas jomā, tad vārdnīca norāda, vai personāžam ir kāds vēsturisks pamatojums vai arī tas ir pilnībā fiktīvs.

Pārskatot savu veikumu alfabeta kārtībā, izdevējiem, šķiet, kļuva skaidrs, ka bez Buenosairesas kartes grāmata nebūs lietojama, jo vismaz trešdaļa šķirkļu ir kvartālu, ielu, avēniju, laukumu un pieminekļu nosaukumi pilsētā, kurā autors sēž un raksta, turklāt šie visi ir nevis izgudroti, bet pavisam konkrēti.

Nesauksim to par apsēstību, tomēr Buenosairesa Borhesam ir kaut kas vairāk par vietu, kur 13 miljoniem argentīniešu gadījies piedzimt un kur tie iztēles trūkuma dēļ tā arī nodzīvojuši visu mūžu, tikai sociālo pārmaiņu brīžos pārceļoties no viena kvartāla uz citu. Pašas pirmās grāmatas — dzejoļu krājuma Kaislība pret Buenosairesu — nosaukums spāņu valodā ir kvēlāks, nekā tulkojumā izdodas izteikt. Kad pēc mācībām Šveicē un pēc pāris vētrainiem Spānijā pavadītiem gadiem jauneklis Borhess 1921. gadā ar ģimeni atgriezās Argentīnā, bērnības zeme viņam šķita tik neglābjami izmainījusies, ka kādā dzejolī viņš raksta: “Es piedzimu kādā pilsētā, ko arī sauca Buenosairesa.”

Gadsimta sākumā pilsētas plānojums atgādināja rūtiņu lapu. Regulāri taisnos leņķos dalīdamies, cits citam blakus ierindā kārtojās pilsētas rajoni (barrios), kuros mājas tāpat glīti tupēja rindiņās gar ielu malām, veidojot mazākus kvartālus (manzanas). Pat attālumi no viena krustojuma līdz otram bieži bija vienādi. Kvartāla centrā — laukums (plaza), četrstūrains, protams. Katras mājas vidū savukārt patio — iekšējais pagalms jeb “logs, pa kuru Dievs novēro dvēseles”. Seno Buenosairesas karti, līdzīgu šaha galdiņam ar vietām aplauzītām, vietām noapaļotām malām, izbrīnīta atradu kādā grāmatā par franču arhitektu Lekorbizjē. Viņš plānu bija izmantojis kā izcilu paraugu, projektējot savu utopisko Starojošo Pilsētu. Tagad francūzim droši vien liktos, ka Buenosairesu viņš ir nosapņojis miegā. Pilsētā orientēties nevarētu arī pēc tās kartes, ko Borhess bija mantojis no tēva un glabāja starp savām mīļākajām mantām. Viss mainījies.

Buenosairesa pirmajās Borhesa grāmatās galvenokārt ir nožēlas pilsēta, jo tieši tajā laikā, kad viņš atgriezās no Eiropas, pilsētu strauji sāka pārbūvēt. Regulāro plānojumu sagrieza un saraustīja pēkšņi parādījušies milzīgi bulvāri, piemēram, 9. jūlija avēnija, kas pēc pašu argentīniešu domām, ir platākā pasaulē. Gandrīz kā upes krastā, kur divas pretējas straumes sacenšas ātrumā, acis meklē pēc pārmijnieka, kas aizvestu līdz tālajai zaļajai gaismai. Argentīnieši, iedvesmodamies no Eiropas metropolēm, nojauca daļu seno kvartālu, neapzinādamies, Borhess raksta, “ka no visām pasaules neizsmeļamajām bagātībām viņiem pieder tikai nomales un pampas.” Sevišķi viņš nožēloja, ka sajaukti un izmētāti Palermo kvartāla klucīši, kur līdz trīspadsmit gadiem, vēl redzīgs būdams, pats bija skraidījis. Art nouveau pirmās būves Borhesam jaunībā likās draudīgas “gigantiskas puķes”, jo agrāk pilsētas mājām nebija vairāk par diviem stāviem, kuru maigi rozā apmetums vakaros kļuva nemanāms, saplūstot ar gaismu. Ielas pārvērtās par iegrebtām rievām ne tikai horizontālā plaknē, bet arī vertikāli uz augšu. Tās bija “debesīs atvērtas rētas”. Koki, patio namiņu nojaukšanas brīdī zaudējuši piederību, pēkšņi kļuva ļoti vientuļi. Laimīgi aiz kāda pagrieziena vēl palikusi atsevišķa palma: “Re, paskatieties,” viņš raksta, “pansija putniem!” Ielu nobruģēšana izmainīja pilsētas skaņas. Tramvajs, drūmā krustojumā bremzēdams, grieza zobus. Un tā par visu.

Īsi sakot, cilvēks, kas ar karti vai grāmatu rokās dodas atrast “Borhesa Buenosairesu”, nevar nepamanīt, ka šis sapnis ir tikai viņa samocīto fantāziju auglis, jo Borhesam “īstenā” pilsēta jau bija zudusi, pirms viņš sāka rakstīt. Vai arī, ja kas no tās atlicis, redzīgajiem svešiniekiem tas vairs nav pieejams, kopš pār Horhi pašu jau vairākkārt nolaidusies tumsa: “Es esmu šīs ielas vienīgais vērotājs. Ja es mitētos uz to skatīties, tā mirtu.”

Borhess ar māti (No žurnāla GENTE, 1977) Borhess ar māti (No žurnāla GENTE, 1977)

Savā ziņā ceļotājam tas ir atvieglojums. Nav vairs nekā tāda, ko nepamanot, neglābjami tiktu pazaudēta atslēga durvīm, aiz kurām viss kļūst skaidrs, vai arī aukliņa, pie kuras turoties, no labirinta var tikt ārā. Vēdera un plecu saspindzinātos muskuļus var atslābināt un mierīgi staigāt pa neīsto Buenosairesu. Nepūloties ieraudzīt to, kas jāierauga, bet ieraugot to, kas ir.Sarkanie punkti uz kartes

Šai pilsētā cilvēks visu laiku aizmirst, ka neatrodas Eiropā; par Latīņameriku atgādina tikai atsevišķas mazāk pazīstamas lietas, kā plandoši pončo pie suvenīru kioskiem vai iedzimto tējas — mates trauki kādam rokās. Buenosairesas mākslas muzejs ir pilns ar Rodēna skulptūrām un impresionistu gleznām. Varbūt tikai eksotiku meklējošam skatienam liekas, ka kāds picu izvadātājs treniņbiksēs profilā izskatās “pilnīgi pēc indiāņa”, jo ārēji iebraucēji no buenosairesiešiem neatšķiras ne pēc ādas krāsas, ne pēc apģērba stila. Paralizējoša nepiederība Latīņamerikai parādās tikai brīdī, kad mēģināt ar kādu saprasties, un izrādās, ka bez spāņu valodas un kaismīgas žestikulēšanas citu saziņas līdzekļu nav.

Buenosairesai pavisam nesenā pagātnē piederēja vairāki īpatnēji rekordi, kuru dēļ to iesauca par Baltā cilvēka pilsētu Amerikā, Dienvidu Babilonu vai Amerikas Atēnām. Piemēram, pasaules rekords tabakas un gaļas patēriņā un piektā vai sestā vieta vīna dzeršanā. Vairāk psihoanalītiķu uz vienu iedzīvotāju nekā Ņujorkā. Ja argentīnieši paši nav sabūvējuši tieši tādas mājas kā Parīzē vai Londonā, kur vairums brauc mācīties vai izklaidēties, tad viņiem tās uzdāvinātas. Tāda dāvana no Apvienotās Karalistes ir 1916. gadā uzceltais Angļu tornis — ārkārtīgi līdzīgs Bigbenam.

Mūzika, literatūra, teātris, kino, modernās dejas un vispār viss, kas kā kultūras prece parasti jāpērk par naudu, šeit dažkārt dabūjams arī par velti — naktīs uz ielas. Kompaktdisku izvēle veikalos ir apskaužama; atrodams pat Vasks. Augstākā izglītība Argentīnā ir par brīvu, un, tā kā darbu tikpat nevar dabūt, cilvēki mācās. Viņiem ir brīvs laiks. Viņi sēž kafejnīcās un lasa. Arī grāmatu veikalu Buenosairesā ir vairāk, nekā gadās redzēt lielajās Eiropas pilsētās. Borhesa kopotiem rakstiem izpārdošanā kādā no šiem veikaliem paredzēts atsevišķs galdiņš pie ieejas. Pērkot trīs uzreiz, sanāk lētāk — tikai 15 peso (Ls 9).

Kādā kafejnīcā blakus zīmīgajam Palermo kvartālam, griežoties pie apkārtējiem pēc palīdzības, lai izteiktos spāniski, uzrunāju apkalpotāju: “Borges, Jorge Luis Borges, el escritor famoso [3. "Borhess, Horhe Luiss Borhess, slavenais rakstnieks.” (spāņu val.)]”. Laipnības slavinājumam par godu jāteic, ka viesmīlis, spīdīgo paplāti atliekot sāņus, pēc trīskārtīgas aiziešanas pajautāt atgriežas ar vērtīgām ziņām. Uz salvetes tiek uzrakstīta kādas iestādes adrese, kas vēlāk izrādās Kultūras Ministrija, un uzzīmēts tik nopietns nokļūšanas plāns, ka tajā parādās pat maršruta iespējamie varianti. Citiem izjautātajiem Borhesa vārds saistās ar noteiktām debesu pusēm, un tie māj ar roku ostas virzienā uz pilsētas dienvidiem (“tie kvartāli viņam vairāk patika”) vai arī norāda ceļu uz ielu tīklu ap Maija laukumu (“tur viņš daudz staigāja”).

Viena no Borhesa iemīļotajām galvas izvēdināšanas vietām bija Santelmo rajons.

Visdrīzāk to varētu salīdzināt ar Monmartru Parīzē aizvēsturiskos laikos, kad tajā vēl dzīvoja mākslinieki un antikvāri, kas šim amatam nodevās bez pašapmāna, un vēl nebija ievākušies tūristi. Daļa no ēkām izskatās pamestas, un liekas, ka iedzīvotāji no tām izvākušies ne tāpēc, ka kāda municipāla inspekcija būtu to stāvokli atzinusi par “avārijas”, bet tāpēc, ka dzīves apstākļi viņiem pašiem kļuvuši neciešami. Darbadienas rīts ne ar ko neatšķiras no citiem — redz dzērājus, suņus, puķu tirgotājus-ubagotājus un bērnus ar norūsējušiem divriteņiem. Kādu bruģētu ielu senākos laikos ar savu klātbūtni pagodinājis tramvajs. Sliedes palikušas, un tikai krustojumā tām pāri kā melna peļķe taupīgi pārliets asfalts. Uzrakstus uz mūriem un sētām laimīgā kārtā nav iespējams saprast, tāpēc liekas, ka visi ķieģeļi noklāti ar dzejoļiem.

(Foto - Grēte Šterna) (Foto - Grēte Šterna)

Citi kvartāli savukārt ir pilni dzīvības, un tajos valda dīkdienīga pārticība. Uz vienas šādas pārpildītas gājēju ielas atrodas Galería Pacífico— pasāžas veida tirdzniecības komplekss vairākos līmeņos ar maziem veikaliņiem, kur pārdod drēbes, rotaslietas, smaržas, suvenīrus, saldējumu un vēl nez ko. Troksnis, spoguļi, raibas gaismas. Neticami, bet tieši šeit augšējā stāvā, tuvu pie apgleznotajiem griestiem, iekārtots Borhesa kultūras centrs. Apmeklēšanas brīdī liekas, ka ar rakstnieku to saista galvenokārt nosaukums. Centrs sastāv no vairākām diezgan neomulīgām telpām, kur novembra dienās iekārtota afrikāņu mākslas izstāde un apskatei izkārti eksotiski tautastērpi. Ne sargam formas tērpā ar steku un rāciju, ne meitenei pie informācijas galdiņa nav ne jausmas, kur palikusi atslēga no nelielas konferenču zāles, kas paslēpta zem trepēm. Caur stikloto logu blakus norādījumam Nesmēķēt redzama smaidīga Borhesa bilde, steigā pamesti koka krēsli un tas arī viss. Augšup ceļas karstas šokolādes smarža.Misēklis ar dzimtas namu

Autobiogrāfiskā stāsta pirmajās lappusēs Borhess it kā atvainodamies raksta, ka nevarētu vairs atcerēties, vai viņa pirmās bērnības atmiņas saistās ar onkuļa Francisko Aedo villu Montevideo, kur pavadītas daudzas “garas un slinkas” brīvdienas, vai arī ar dzimto māju Buenosairesas centrā, Tukumana ielā 840. Tā bija, viņš atceras, “maza, nepretencioza mājiņa” tam laikam atbilstošā stilā, ar terasi uz jumta, garu ieejas vestibilu, ko greznoja arka, saukta par zaguán, ūdens tvertni pagalmā un diviem patio.

1999. gadā šai vietā tika iekārtots Borhesa muzejs — Museo Solar Natal. Memoriālās mājas atklāšanai bija divi vienlīdz nopietni pamatojumi — no vienas puses, Borhesa dzimšanas simtās gadadienas atzīmēšana ar nožēlas pilnu atziņu, ka līdz pat šai dienai pasaules literatūras klasiķim argentīnieši nav veltījuši pat piemiņas stūrīti, un, no otras puses, vēlēšanās darīt galu kādai apkaunojošai kļūdai. Proti, blakus ēkas saimniece gadu gadiem bija dzīvojusi pārliecībā, ka lielais rakstnieks nācis pasaulē nevis Tukumana ielā 840, bet gan 842, un bija vadājusi literāros svētceļniekus un tūristus pa sava īpašuma telpām, turklāt piesitusi pie ārējās sienas cienīgu bronzas plāksni Šeit dzimis… Šo maldīšanos var saprast un attaisnot, salīdzinot abus namus — Tukumana 842 izskatās tieši tā, kādu gribētos redzēt Borhesa dzimto namu — grezna, mazliet nosmulējusies koloniālā stila mūra māja divos stāvos. Turpretī blakus, Tukumana 840, ko arhīva dokumenti atzinuši par Borhesu ģimenes īpašuma atrašanās vietu, šodien ir nožēlojams vienstāva šķūnītis, jo agrākā ēka sen nojaukta.

Pulksten vienpadsmitos rītā meitene baltā krekliņā, vienīgā muzeja apsaimniekotāja, ar zaru slotu slauka trotuāru ieejas priekšā — atkritumu savācēji, kā vēlāk noskaidrojas, jau vairākas dienas streiko. Nemaz necenšoties izlikties par pravieti, jāpiezīmē, ka decembra manifestācijas un ielu kaujas, protestējot pret valsts ekonomisko sabrukumu, bija visnotaļ manāmas gaisā. Ēku nofotografēt nav iespējams pat tad, kad krustojumā deg sarkanā gaisma, jo pa izdangāto asfaltu bez mitas šaudās taksometri un vieglās kravas mašīnas, izvadājot preces pa kvartāla veikaliem. Muzeja logos, kas sniedzas no zemes līdz jumta pakšiem, ieliktas Borhesa fotogrāfijas apšaubāmas kvalitātes graudainā palielinājumā. Iekšpusē divās mazās telpās iekārtota pastāvīgā ekspozīcija. Meitene kautrīgi novāc salvetē ietītas rotaslietas no mākslīgiem akmeņiem, ko bija nolikusi uz vitrīnas malas, un par trīs peso ir gatava visu parādīt.

(No žurnāla GENTE. 1977) (No žurnāla GENTE. 1977)

Vismaz trešā daļa no eksponātiem stendos veltīta Borhesa senčiem — paputējušiem, bet ļoti paštaisniem kreolu aristokrātijas pārstāvjiem, kuru vidū ir pulkvedis Borhess un pulkvedis Soarišs, kas izcēlušies ar vīrišķību kaujas laukā. Visi Borhesa biogrāfijas pētnieki atzīst, ka bijuši spiesti rūpīgi iedziļināties Argentīnas vēsturē vairāku gadsimtu garumā, pirms rakstīt par viņu pašu. Kultūras vide turpretī ir pilnībā atpazīstama. Borhesa tēvs, piemēram, brīvajā laikā tulkoja spāniski Omāra Haijāma dzejoļus, balstoties uz Frānsisa Skota Fidžeralda atdzejojumu angļu valodā.

Citu eksponātu vidū ir Borhesa pase, izbalējusi laulības apliecība un dzejoļu manuskripti uz līniju burtnīcu lapām. Ar gadiem viņa rokraksts, kuru pats, skatoties uz sīkajiem, nesavilktajiem burtiņiem, dēvējis par “pundura rakstu”, paliek aizvien juceklīgāks. Ļoti iedvesmojoši ir agrīnie rakstu darbi dažādos žanros, teiksim, tūrisma kompānijas Varig reklāmas lapiņa Argentīna, brīnišķīgā zeme, kurā Borhess pēc pasūtījuma apraksta zemes lielākās pilsētas, nacionālos parkus un izklaides vietas. Vēl pievilcīgāks ir reklāmas buklets jaunizgudrotam piena produktam, jogurta priekšgājējam, ko 1936. gadā laida tirgū piensaimniecības koncerns La Martona. Borhess un viņa draugs Biojkasaress [4. Adolfo Bioy Casares (1914-1999), argentīniešu rakstnieks, romāna Morela izgudrojums (La invención de Morel, 1940) autors. Kopā ar Borhesu zem vienota pseidonīma H. Bustos Domeks sarakstījis un izdevis vairākus stāstu krājumus fantastikas žanrā.] , cīnīdamies ar nabadzību, sagatavoja veselu grāmatiņu ar apakšvirsrakstu Dietoloģisks pētījums par skābpienu. Tā kā atalgoti abi tika tieši proporcionāli uzrakstīto lappušu skaitam, viņi izgudroja virkni uzjautrinošu stāstiņu par skābpiena dzēriena brīnumainajām spējām paildzināt dzīvi — kādā bulgāru ģimenē bija vienpadsmit bērnu, no kuriem jogurtu nedzēra tikai viens un tāpēc nomira jau 91 gada vecumā.

Ar Mariju Kodamu — rakstnieka pēdējo sievu un Starptautiskā Borhesa fonda prezidenti muzeja darbinieku attiecības ir izteikti naidīgas. Viņa tiek apsūdzēta vislielākajos noziegumos, ko sieviete var pastrādāt, proti: 1) nemīlēja Borhesu; 2) bija ļoti greizsirdīga un neļāva viņam satikties ar draugiem; 3) pēc viņa nāves izdeva grāmatas, kas viņam nepatika un ko viņš nebija ļāvis izdot; 4) piesavinājās viņa naudu. Par trešo punktu jāpaskaidro sīkāk. No aplinkus mājieniem saprotams, ka muzeja vēsturniekam ir skaidra versija par to, kas atgadījās Borhesa un Kodamas pēdējā ceļojuma laikā. Borhess jau agrāk bija sastādījis testamentu, kurā savu īpašumu un ienākumus no izdotajām grāmatām sadalīja trīs daļās, daļu atvēlot saviem radiniekiem, daļu apteksnei Fanijai, kas ilgus gadus bija par viņu rūpējusies, un tikai daļu sievai Kodamai. 1985. gadā ceļojuma divvientulības laikā Borhess nosaprotamā kārtā savu testamentu pārrakstīja, visu novēlot Kodamai. “Tādējādi,” meitene turpina, “Kodama saņem daļu naudas par katru nopirkto grāmatu un, ja jūs vai es izdomājam atvērt internetā Borhesa mājaslapu, mums jāmaksā Kodamai.”

(Foto - Agnese Gaile) (Foto - Agnese Gaile)

Cīnoties ar vēlēšanos izkļūt svaigā gaisā, ar acīm meklēju kādu attēlu, kas palīdzētu ievirzīt sarunu citā gultnē. Muzejā ir diezgan maz fotogrāfiju, sevišķi no Borhesa jaunības. Divos stendos, blakus vienmuļi noformētiem grāmatu vākiem ieliktas krāsainas dzeltensvītrotā tīģera bildītes no Buenosairesas zvērudārza. Zem bildītēm nav paraksta, tāpēc par tām apjautājos. “Viņa mīļākais dzīvnieks,” meitene lakoniski paskaidro.Rekoletas kapsēta

Pilsētu stāstos par kapsētām parasts runāt nobeigumā, bet argentīnieši nemaz neņemtu ļaunā, ja ar tām būtu sākts. Daudzi, aprakstot vietējās mentalitātes īpatnības, atzīmējuši sevišķo lepnumu, ar kādu viņi apcer savu mirušo mītnes. Tās atgādina mazas pilsētiņas, kur ielas bez nosaukumiem un numuriem tāpat dalās taisnos leņķos un, lai atrastu meklēto, atkal jāvadās pēc kartes. Nav nevienas kapu kopiņas, bet taisnās rindās uzcelti mūra vai akmens mauzoleji stingri ieturētā klasicisma stilā. Izkarot sev godu atdusēties kādā no šiem mauzolejiem maksājot dārgāk nekā nodzīvot visu mūžu prestižākajā rajonā centrā, un, ja neskaita retus izņēmumus, kā Evita Perona, nearistokrātiskas izcelsmes argentīniešiem vai tādiem, kuru dzimtas kokā nav vismaz viens ģenerālis, tas pat nav iespējams.

Uz Borhesa dzimtu attiecas pati slavenākā un lielākā Buenosairesas kapsēta — Rekoleta. Tā atrodas dzīvīgā pilsētas rajonā, salīdzinoši netālu no mājas, kur Borhess pavadīja bērnību. Ja kapsētas apmeklējums kādam uzdzinis sērīgu noskaņojumu, tad, ārā iznākot, tas tūlīt tiek izkliedēts, jo staigātājs nokļūst dārgu restorānu un mākslas galeriju pieblīvētās ielās.

Atceros dīvainu bildi no kāda Borhesa fotogrāfiju albuma. Gaišā uzvalkā, pievērtām acīm, it kā viņam traucētu saule, un spieķi rokā viņš stāv atspiedies pret dzimtas mauzoleju. Tuvāk ieskatoties, atklājas, ka tā ir fotokolāža, turklāt pēc mēroga pilnīgi neiespējamās proporcijās. Granīta gabals, pret kuru Borhess atspiedies ar roku, ir nevis mauzoleja siena, bet stipri palielināts piemiņas plāksnes tuvplāns. Tāpat viņam blakus un aiz muguras dažādos rakursos — no labās un no kreisās puses, no apakšas un no augšas — kopā salīmēti pieminekļa uzņēmumi, it kā montētājs par varītēm būtu gribējis vienā bildē parādīt visas tā dimensijas un ļaut salasīt visus uzrakstus. Zemāk, nošķeļot Borhesa attēlu virs ceļgaliem, iespiests pat kapsētas vārtu ārskats ar stingiem burtiem latīņu valodā Gaidām Kungu.

Ja nebūtu Borhesa noslēpumainā smaida, varētu apgalvot, ka fotogrāfam izdevies padarīt nozīmīgāku un smagnējāku atgādinājuma “atceries nāvi” materiālo veidolu. Vismaz eiropiešu acīs noteikti. Bet patiesībā kapu pilsētā tas ir tikai atturīgs piemineklis, ne lielāks par gulbju namiņu kanālmalā. Fonā pret debesīm izceļas daudzstāvu dzīvojamās ēkas, kuru iemītnieki uz kapsētu ikdienas var nolūkoties pa logu. Neparastības sajūtu, liekas, šeit rada nevis apmeklētāju trūkums, bet pēkšņi izgaisušais motociklu tarkšķis. Tikai atsevišķas kapličas ir svaigi apmestas, ar nogludinātām sienām un taisniem pakāpieniem, un balstās uz stingra pamata. Vairums ir aizmirstas un nevienam nerūp. Uzvārdu plāksnes apsūbējušas, un zirnekļu tīkli aptinušies ap eņģēm, kas knapi tur durvis uz privāto lūgšanu telpu katrā mauzolejā. Nepiederošiem ieeja aizliegta, bet, kad starp dzīvajiem nav vairs pat “piederošo”, redzams, kā Dievmāte pīšļu sargātāja viena pati bēdājas aiz neaizdegtas lampiņas. Iedomājos, ka varbūt arī bildes uzņemšanas laikā Borhesa dzimtas pieminekļa priekšā strādnieki tveicē slinki laboja ceļu un, nespēdams pakāpties atpakaļ, fotogrāfs bija spiests uzņemt mauzoleju pa daļām.

Ja Borhess nebūtu miris Ženēvā un varētu piepildīties viņa vēlējums, viņš te gulētu blakus savai mātei. Trīs dienas pēc viņas nāves 1975. gadā Borhess uzrakstīja dzejoli Sirdsapziņas pārmetumi. Vislabākā dāvana, viņš saka, ko bērni var dot saviem vecākiem, ir viņu pašu laime, un apzinādamies, ka nav varējis to sniegt, viņš jūt nožēlu. Bet varbūt šī nožēla nav nekas neparasts un ir vienīgi argentīniešiem raksturīgā grūtsirdīgā fatālisma izpausme, par kuru viņš raksta. Borhess pārsteidza studentus, kādu lekciju Buenosairesas universitātē sākot ar vārdiem: “Platons, tāpat kā visi cilvēki, bija nelaimīgs.”

(Foto - Agnese Gaile) (Foto - Agnese Gaile)

Mūri, gaišs akmens, putnu runāšanās un grantēti celiņi, kas skrapšķ zem kājām. Ir novembris. Agrs pavasaris. Puķes nolikt nekur nav pieņemts un tas arī nav vajadzīgs, jo visi koki virs galvas saziedējuši un spēcīgi smaržo.

RL mājaslapā lasāmi Divu laikabiedreņu stāsti par Borhesu.

Raksts no Marts, 2002 žurnāla