Brokastis ar brontozauru

Pirmo reizi plašāka publika ar Harolda Blūma fenomenu sastapās Kornela universitātes auditorijā – viņš laipni izlīdzēja savam profesoram M.H. Eibramsam, kurš nevarēja grāmatā atrast kādu Miltona Zaudētās paradīzes citātu. Citiem studentiem par brīnumu, jaunais Blūms noskandēja vajadzīgās rindas no galvas. 17 gadu vecumā viņš jau bija iegaumējis turpat vai visu angļu romantiskās literatūras kanonu, kam turpmākā pusgadsimta laikā pievienojušies lappušu tūkstoši – “viss Jeitss, viss Stīvenss un Hārts Kreins – nu, vispār viss, kas man patīk.” Viņš pats uzskata, ka šīs teju maģiskās spējas – izlasīja un uzreiz ielāgoja – būšot pārmantotas no kāda tālīna, ģeniāla talmudistu senča, taču kategoriski noraida baumas, ka spējot stundā izlasīt un iegaumēt tūkstoš lappušu garu tekstu. Pat enerģiskajā jaunībā viņš neesot lasījis un atcerējies vairāk par 500 lappusēm stundā. Protams, tikai tādām, ko vērts atcerēties. 1951. gadā pabeidzis Kornelu, Blūms turpināja studijas Jēlā. (“Mēs uzstājām, lai viņš aspirantūrā studē kur citur,” kādā intervijā saka Eibramss, “Mums vienkārši vairs nebija, ko viņam mācīt.”) Pēc četriem gadiem viņš pats kļuva par docētāju. Blūmam patīk atkārtot, ka viņš ir “viena cilvēka partija”, un 50.—60. gadu Jēlā tas nebija tālu no patiesības: Amerikas austrumkrasta “efeju līgas” universitāšu angļu literatūras aprindās valdīja T.S. Eliota iedvesmotā “jaunās kritikas” protestantiski askētiskā skola, kas Blūma izraudzīto lauciņu, romantisko literatūru, uzlūkoja ar nožēlas pilnu iecietību, lai neteiktu, nicinājumu. “Pie tam es esmu ebrejs,” Blūms uzsver, “un ebrejs no zemām aprindām.” Blūma tēvs, drēbnieks, esot ieceļojis no Odesas, māte – no Brestļitovskas, bez Harolda ģimenē bijuši vēl četri bērni, un ģimenes valoda bijusi jidišs, bet no vecākiem viņš dzirdējis arī krievu un poļu valodu. Angļu valodu viņš esot apguvis vienlaikus ar prasmi lasīt. Patiesībā Blūma izruna arī tagad visai precīzi atspoguļo šīs biogrāfiskās detaļas: viņš runā kā daždien “efeju līgas” absolvents, taču atsevišķiem vārdiem mēdz būt tāda kā Bronksas, kā jidiša pieskaņa. Vārdu krājums toties pilns ar Viktorijas laikmeta krāšņumiem, kas lāgiem šķiet mazliet pārspīlēti, taču Blūmam piestāv. Jo hipertrofēts viņā ir viss – lielais, smagnējais ķermenis, gaļīgo roku žesti (runājot viņš berzē krūtis, spēlējas ar ūdens glāzi, tver sev pie rīkles, taču visbiežāk ilgstoši aizsedz acis), sejas līnijas un milzīgie uzacu kumšķi, kas apēno skumja suņa skatienu. Tomēr vislielākais pārspīlējums šķiet viņa ietilpīgais prāts un kaislīgā dziņa lasīt un rakstīt. Where Shall Wisdom Be Found, kuras oficiālā “atvēršana” notika tajā pašā dienā, kad mūsu saruna, ir Blūma 29. grāmata. Tas ir, ja nerēķina aptuveni 500, ko viņš rediģējis vai kam rakstījis priekšvārdu. “Es vienkārši nevaru gulēt,” viņš saka. “Parasti ceļos ap diviem trijiem no rīta.” Bezmiegs un literāras kaislības tomēr nav vienīgie šī ražīguma (kopš 1984. gada viņš bijis redaktors 395 grāmatām literatūras kritikā, ko izdod neliels apgāds Chelsea House) iemesli – Blūmam ir smagi slims dēls, kura aprūpe prasa milzu līdzekļus. Par šo tematu viņš ar žurnālistiem nerunā, toties gatavs stundām runāt par jebko, kam kaut attāls sakars ar literatūru. Sarunāties ar viņu ir bauda gan negaidīto – un nereti negaidīti eleganto, domas kustību dēļ, bet arī tāpēc, ka sarunu biedram viņš ļauj justies gudrākam, nekā tas varbūt ir.

Akadēmiskās aprindas Blūmu vērtē pretrunīgi, jo viņš ietiepīgi neseko nekādām intelektuālās modes tendencēm; savus ienaidniekus viņš mēdz apvienot ar nosaukumu the School of Resentment – “nīgro, aizvainoto skola”, kurā ietilpst feministes, marksisti, “jaunvēsturnieki”, dekonstrukcionisti (pie kuriem īsu brīdi gan piederēja arī pats Blūms), lakānisti un afrocentristi – visi tie, kuri uzskata, ka literatūra kalpo – vai tai jākalpo – kādiem morāliem, sociāliem vai politiskiem mērķiem. Tomēr viens viņa darbs bauda samērā nedalītu cieņu – tas ir akadēmiskais, dziļi freidiskais un mazliet nīčiskais The Anxiety of Influence: a Theory of Poetry

(1973, Bailes no ietekmes: dzejas teorija), kuram impulsu devis sapnis – sapnī viņam uz krūtīm uzgūlies un žņaudzis milzīgs eņģelis. Šī vīzija pārtapusi tēzē, ka jebkuru dzejnieku nomāc viņa priekšteči un, ja dzejnieks ir talantīgs, viņš izbrīvē sev dzīves telpu, “pārlasoties” jeb “pārprotot”, t.i., radoši koriģējot un revidējot iepriekšējo paaudzi – tādējādi apspiežot bailes no tās. Savukārt izglītotās laju publikas vidū par bestselleriem kļuvušas tādas Blūma grāmatas kā The Book of J (1990, J grāmata) (kur rotaļīgi apspēlēta iespēja, ka no pirmo piecu Vecās derības grāmatu tekstiem daļu varētu būt sarakstījusi sieviete), The Western Canon (1994, Rietumu kanons) kur, cīņā pret egalitārisma tendencēm literatūras vērtēšanā, izcelti 26 autori, kas, pēc Blūma domām, veido Rietumu tradīcijas kodolu, kapitālais pētījums Shakespeare: the Invention of the Human (1998, Šekspīrs: cilvēciskā izgudrotājs), kā arī How to Read and Why (1999, Kā un kāpēc lasīt)

Saruna ar Haroldu Blūmu notika 2004. gada 26. oktobra rītā viņa Manhatenas dzīvoklī.

I.L.

Rīgas Laiks: Jūsu fenomenālā lasīt un atcerēties spēja tiek pieminēta visos rakstos par jums. Bet ko jūs aizmirstat?

Harolds Blūms: O, mīļais bērns, tas patiešām ir interesanti. Pirmkārt, es kļūstu mazliet vecāks un… Mana atmiņa allaž bijusi ļoti selektīva – es neatceros “modernus” gabalus, es neatceros nekāda veida drazas. Protams, angliski runājošajā pasaulē man ir daudz ienaidnieku, gan universitātēs, gan ārpus tām, jo politiski es esmu galēji kreiss, bet no kultūras viedokļa, es pilnīgi un kategoriski noraidu šo atbaidošo politkorektumu, šo šaušalīgo priekšstatu, ka kāds literārs, kāds iztēles radīts darbs būtu jālasa un jāstudē, balstoties uz autora etnisko piederību, mērķiem, seksuālo orientāciju vai ādas pigmentāciju. Tas taču ir īsts fašisms. Un pret to es esmu skarbi vērsies kopš kāda 67. gada līdz pat šim brīdim – tā ir cīņa trīsdesmit septiņu gadu garumā un skaidrs, ka man tās gaitā radies daudz ienaidnieku. Es laikam – nu, man stāsta, ka tagad esmu jau tulkots kādās septiņpadsmit valodās, un tā nu desmitiem tūkstošu lasītāju no visas pasaules mēģina ar mani uzņemt kontaktu – mēnesī es saņemu tūkstošiem vēstuļu. Tāpēc man jābūt selektīvam. Ja es nevaru atbildēt lēni un rūpīgi, es labāk neatbildu nemaz. Es gandrīz neguļu, tomēr laika nepietiek. Pirms dažiem gadiem man bija briesmīgas problēmas ar veselību, taču es izdzīvoju, tikai tagad man mazliet sevi jāierobežo. Nekad jau nevar zināt, cik laika tev atvēlēts.

RL: Vai jūs kaut kā gatavojaties tam brīdim?

Blūms: Nē, nē, nē! Jaunajā grāmatā es citēju vienu no saviem varoņiem, Monteņu – nešaubīgi visu laiku izcilāko esejistu, kurš saka: “Neraizējies par gatavošanos nāvei, negatavojies tai – kad pienāks brīdis, kad jāmirst, tu labi zināsi, kā tas darāms.”

RL: Par ko īsti ir jaunā grāmata?

Blūms: Es jau biju sarakstījis grāmatu ar nosaukumu Wisdom and Literature, tā bija gandrīz pilnīgi pabeigta, bet kad es tik smagi saslimu – gandrīz precīzi pirms diviem gadiem man vispirms bija asiņojoša kuņģa čūla, es zaudēju septiņas pintes asiņu, un tad man bija infarkts un nācās mani glābt ar sirds operāciju… Atveseļošanās prasīja sešus mēnešus, tas bija šausmīgi traumatiski… Bet vai jums ir ērti, bērns?

RL: Paldies, pavisam ērti.

Blūms: Tas labi. Jūs izskatāties tik jauna, ne vairāk par divdesmit sešiem… Nuja, tātad es biju sarakstījis to grāmatu Wisdom and Literature, un tad es to izmetu. Bet tad man ar veselību kļuva labāk. Un gada laikā – no aprīļa līdz aprīlim – es sarakstīju šo, Where Shall Wisdom Be Found (Kur tiks atrasta gudrība), tas ir pētījums par gudrības rakstiem, kā es tos saprotu, sākot ar ebreju bībeli – Ījaba grāmatu, Pulcētāju, tālāk – Platonu, kurš nebeidzami cīnās ar Homēru. Un tad es domāju, kas ir lielākie rakstnieki, kādus jebkad pazinusi Rietumu pasaule, – nu, bez šaubām tie ir Servantess un Šekspīrs, es sarakstīju nodaļu, kur pretstatīta abu gudrība. Otrajai daļai, Dižākās idejas ir lielākie notikumi, nosaukums, protams, aizgūts no Nīčes. Es domāju, izraudzīšos izcilu morālo esejistu pāri no pēdējiem četriem gadsimtiem – no 17. līdz 20. –, un tā nu man tur ir Monteņs un Frānsiss Bēkons, Semjuels Džonsons un Gēte, kurš joprojām Vācijā ir nepārspēts prāts, bet 19. gadsimtu pārstāv Nīče un lielais, gudrais amerikānis Emersons. Kad nonācu līdz 20. gadsimtam, man bija īsta dilemma: Freids, tas skaidrs, bet kurš otrs? Es apsvēru D. H. Lorensa kandidatūru viņa polemisko rakstu dēļ, pieļāvu, ka tas varētu būt Pols Valerī, pēdējais franču teorētiķis un gudrais, taču viņi nesasniedz gluži to līmeni. Tad es sev teicu, ā, divi dižākie 20. gadsimta rakstnieki ir Džoiss un Prusts. Džoisu galvenokārt interesē mainīt romāna formu, kamēr Marsels Prusts, dižais morālists, turpina Dekarta un Monteņa tradīciju. Un tāpēc man ir Freids un Prusts. Un visbeidzot es sev teicu: grāmatas sākumā es runāju par lielo ivrita literatūru, par talmuda gudrajiem, par 2. gadsimta gnostiķiem, bet, izņemot doktoru Džonsonu, man nav neviena kristiešu gudrā. Kuru citu gan izraudzīties, ja ne Sv. Augustīnu kā normatīvās kristīgās gudrības iemiesojumu? Turklāt viņš vēl izgudroja arī lasīšanu – tādā formā, kādā mēs to pazīstam. Taču galu galā vispatiesākos vārdus par gudrību, šķiet, teicis Viljams Džeimss: “Gudrība ir iemācīties, ko neņemt vērā.” No pragmatiskā viedokļa, tieši tā – gudrība ir iemācīties, ko neņemt vērā.

RL: Vai jums piemīt gudrība?

Blūms: Nē.

RL: Nē?

Blūms: Nē. Ja man piemistu gudrība, tad nebūtu jāraksta grāmata ar tādu jautājošu nosaukumu. Es esmu ļoti negudrs, varat man ticēt. Pilnīgi negudrs visās lietās. Man liekas, es esmu labs literatūras skolotājs, sevišķi tas attiecas uz Šekspīru. Trešdienās man Jēlā ir seminārs par Šekspīru. Es, ziniet, esmu viena cilvēka fakultāte. Ar Angļu valodas un literatūras fakultāti mēs šķīrām laulību jau 1976. gadā, un tad es viņus pārliecināju iecelt mani par “absolūti nekā” profesoru – es pasniedzu kursus rubrikā “humanitārās zinības.” Trešdienās mēs tātad kopā lasām Šekspīru. Un ceturtdienās man ir kurss ar nosaukumu Dzejas lasīšanas māksla.

Jaunajā grāmatā es piezīmēju, ka man ir tikai trīs kritēriji, pēc kuriem vadoties, kāds darbs būtu jālasa un jāpārlasa, un jāmāca citiem – estētisks spožums, intelektuāla izcilība un gudrība: tikai un vienīgi šie trīs. Un tie nepavisam nav kritēriji, kas tiek lietoti angliski runājošās pasaules universitātēs un koledžās. Tie nav standarti, ko uztur spēkā mediji. Tagad visus daudz vairāk nodarbina dzimums, etniskā izcelsme, ādas krāsa un divdesmit citi nebūtiski sīkumi. Es runāju par gudrību, taču tas nenozīmē, ka es būtu gudrais. Es esmu estēts, ļoti vecmodīgs estēts – es to apzinos jo dienas, jo skaidrāk.

RL: Vai uz literatūras kritiku attiecināms jūsu lietotais “pārprašanas” (misinterpretation) jēdziens? Vai arī jūs pats “spēcīgi pārlasāties” (strongly misread) kādu kritiķi?

Blūms: 20. gadsimta literatūrkritiķi, kas bija mani draugi, tagad visi ir miruši – angļi Džordžs Vilsons Naits un Viljams Empsons, kanādietis Nortraps Frai, amerikānis Kenets Bērks, kā arī vācietis Ernsts Kurtiuss, kuru gan es personīgi nepazinu – tie man šķiet Rietumu pasaules nozīmīgākie kritiķi 20. gadsimtā. Es mēģinu viņiem līdzināties. Man viņi visi šķiet pirmām kārtām estēti; es gan esmu estēts vēl tiešākā nozīmē, jo aktīvi cīnos pret šo riebīgo politkorektumu. Liela ietekme uz mani bijusi Džonam Raskinam, Volteram Pateram un dievišķajam Oskaram Vaildam, kas visi ir ļoti gudri literatūrkritiķi… Tāpat mani fascinē Semjuels Džonsons un Viljams Hazlits, un Semjuels Teilors Kolridžs, jā… Jā, interesanti, kā “misinterpretation” un “misreading” varētu skanēt latviski. Visādās valodās šo manu jēdzienu mēdz jaukt ar sava veida disleksiju¹ – es, protams, nerunāju par to. Man tiešām šķiet, ka jebkurš spēcīgs literārs darbs ir cita spēcīga literāra darba “pārlasīšanās”. Un jā, tik tiešām es to attiecinu arī uz literatūras kritiķiem. Nīče teica: “Jedes Wort ist ein Vorurteil,” ko es tulkotu: “Katrs vārds ir pārpratums (misjudgment).” Dievu mijkrēslī viņš arī teica – un to es citēju atkal un atkal, kad mācu Šekspīru – “jebkas, ko spējam izrunāt”– pateikt, formulēt vārdos – “mūsu sirdīs ir jau miris”. Mēs, ziniet, vairs pat nevaram to sajust. Viņš saka, ka pašā runāšanas aktā jau ietverts sava veida nicinājums – tas gandrīz izklausās pēc paša Hamleta, vai ne? Es domāju, viņš runā par to, ka ir gluži neiespējami notvert dzīvu to, kas ar tevi notiek tad, kad tu lasi Danti vai Servantesu, vai Dostojevski – jebkuru no lielajiem rakstniekiem… Kas ir līdz šim dižākais latviešu rakstnieks?

RL: Pieņemts teikt, Rainis.

Blūms: Ā, jā, jā. Rainis. Nu, uz viņu tad arī tas attiektos.

RL: Attiecībā uz to, kas notiek lasīšanas brīdī – man likās, ka šī jūsu grāmatiņa par Hamletu – Hamlet: Poem Unlimited (skat. RL 2004. gada decembra numuru – I.L.) bija tieši par to. Tur tas “dzīvais brīdis” šķiet gandrīz notverts.

Blūms: Šī ir grāmata, kas angļiem šausmīgi nepatika – nu, viņiem gan vispār nepatīk tas, ko es rakstu. Tiesa, Savienotās Valstis ir briesmīgā stāvoklī, mums te valda sava veida fašistisks režīms – varat mani droši citēt. Pirms dažiem gadiem biju Barselonā saņemt Katalonijas nacionālo prēmiju un, kad man pajautāja par prezidentu Džordžu Bušu, es sacīju: “Labākajā gadījumā viņš ir pusanalfabēts, saukt viņu par fašistu nozīmētu viņam glaimot.” Tagad viņš ir pietiekami audzis, lai nosaukt viņu par fašistu vairs nebūtu tikai glaimi – tas būtu vienkārši raksturojošs izteikums. Tomēr par spīti visai politikai, Savienotās Valstis nepavisam nav mirusi zeme – galvenokārt pateicoties tam, ka te joprojām ierodas ieceļotāji – protams, šis fašistiskais režīms mēģina aizcirst viņiem durvis, taču tas pilnībā nav izdevies. Ieceļotāji vienmēr iepludinājuši šai zemē svaigas asinis. Jēlā mani uzmundrina mani Āzijas izcelsmes studenti – tādu ir gandrīz puse. Viņi kļūs par to, kas manā paaudzē bija ebreji – par šīs zemes inteliģenci. Viņi ir tie, kas čakli mācās, kuriem ir degsme, patiesa vēlēšanās saprast.

Lai arī pie mums pie varas ir fašisti, konstitūcija mums ir laba, un vislabākais šai konstitūcijā ir punkts, kas paredz ASV pilsonību jebkuram bērnam, kas piedzimis Amerikā. Līdz ar to visi tie, kurus tagad saukā par nelegālajiem imigrantiem, būs Amerikas pilsoņu vecāki. Es varbūt to nepieredzēšu, tomēr ceru, ka valsti izglābs spāniski runājošie amerikāņi, Āzijas izcelsmes amerikāņi, jaunie imigranti no Eiropas. Pateicoties viņiem, šī joprojām ir dzīva kultūra, kamēr Anglijā… Nu, Londonā, protams, ir ieceļotāji no Āzijas un Āfrikas, no bijušās Britu impērijas, taču paši angļi ir pilnīgi nelabojami. Prāta darbība viņiem vispār nepiemīt. Es nekad turp vairs nebraukšu, tā ir pilnīgi mirusi kultūra. Tur nav vairs neviena dzejnieka, neviena prozaiķa, tur nerodas neviens komponists vai gleznotājs. Ar frančiem nav daudz labāk.

RL: Bet kā tad ar literatūru, kuru sacer ieceļotāji no bijušajām kolonijām, kuri tagad dzīvo Londonā?

Blūms: Nu, tur vēl varētu parādīties kas īsteni labs. Taču procentuāli viņu nav tik daudz, kā te. Vienīgais veids, kā atbrīvoties no republikāņu partijas – ņemot vērā to, ka par viņiem balso baltie vīrieši, ir cerēt, ka jauno amerikāņu būs pietiekami daudz, lai radītu politiskas pārmaiņas. Amerikāņu literārā kultūra pavisam noteikti ir dzīva, mums ir īsti dzejnieki – Džons Ešberijs, A. R. Amonss, Džeimss Merils; mums ir četri ievērojami romānu rakstnieki: mans draugs Filips Rots, mans draugs Dons Delilo, noslēpumainais Tomass Pinčons un izcilais, noslēgti dzīvojošais rakstnieks Kormaks Makkārtijs, kas sarakstījis satriecošo Blood Meridian – par viņu es rakstīju savā grāmatā How to Read and Why. Es nezinu, vai tādas manas grāmatas kā The Anxiety of Influence kādreiz tiks tulkotas arī Baltijas valstīs, taču tās ir tulkotas krieviski, čehiski un poliski… Man gribētos par Baltiju zināt vairāk… Es esmu ļoti slikts ceļotājs, nezinu, vai vispār vēl kādreiz kur aizbraukšu.

RL: Vai jūs jebkad esat bijis Austrumeiropā?

Blūms: Nē. Tur tika noslepkavotas manu vecāku dzimtas, un man negribējās braukt. Bez tam man ļoti nepatīk pārcelt nodarbības. Mācīšanu es uztveru ļoti nopietni – līdz pat nesenam laikam es biju pilna laika profesors Jēlā un uz pusslodzi Ņujorkas universitātē, taču pēc tādā veidā pavadītiem sešpadsmit gadiem es nolēmu drusku ierobežoties. Bet mācīšana man tiešām rūp un
reizēm – es gan ceru, ka kļūdos – man šķiet, ka tāds esmu palicis pēdējais. Visi mani draugi, tie, kuriem mācīšana bija nopietna misija, ir pensijā. Pamazām kļūstu par tādu kā dinozauru. Īsts brontozaurs, nudien. Bet es joprojām negribu padoties, es tiešām gribu turpināt mācīt.

RL: Bet kāpēc? Par lasīšanu jūs sakāt, ka tā ir sava veida bēgšana no dzīves pārestībām…

Blūms: Jā, mīļais bērns, tas pats. Es nenošķiru zināma veida lasīšanu, rakstīšanu un mācīšanu – man tā ir daļa no vienas un tās pašas darbības. Es nevaru atteikties ne no vienas un joprojām būt es pats. Pie tam es esmu mācījis piecdesmit divus gadus – tā ir garākā manas dzīves nepārtrauktība. Sauciet to par māņticību, bet atteikties no šādas garas nepārtrauktības nozīmētu savā ziņā mirt. Bez tam mācot es uzstājīgi apliecinu estētiskās vērtības, gudrības vērtību. Ziniet, man tiešām liels prieks, ka jums patika tā mana mazā grāmatiņa, man šķiet, ka tā ir viendabīgāka par jauno. Man šķiet, ka grāmatiņā par Hamletu es tiešām ļāvu sev brīvu vaļu, atļāvos rakstīt pilnībā “no sevis”, kaut arī jau rakstot zināju, ka daudzi manu teikto nesapratīs vai uzskatīs par ekstravaganci.

RL: Piemēram?

Blūms: Piemēram, ka Hamlets sāk cīnīties pretī Šekspīram, ka viņš lūko pārrakstīt lugu, kurā pats darbojas, ka viņa apziņai piemīt tāds spēks, ka viņš nošķiras no Šekspīra pat vēl vairāk nekā Falstafs. Viņš ir tik apdāvināts, ka, citējot Nīči, “viņš nedomā par daudz, viņa domāšana vienkārši ir daudz par labu.” Viņš pārāk labi zina, viņš pārāk labi saprot, viņš ir aizdomājies līdz domas galam. Viņš ir aizdomājies bezdibenī, kur ir nekas. Protams, Hamlets mūs aizkustina, jo ir visi šie mājieni par transcendenci, taču… Man šis ir vistumšākais literārais darbs, ko jelkad esmu lasījis, implikāciju ziņā vienkārši graujošs.

RL: Šķiet, es intuitīvi nojaušu šausmas, ko viņam nozīmē saprast. Tomēr jautājums, kāpēc vienkārši neizdarīt pašnāvību vienam pašam, kāpēc bez sevis viņam jānogalina vēl septiņi?

Blūms: Labs jautājums. Viņš vienkārši nav jaukākais puisis pasaulē. Viņš ir tikpat lielā mērā nelietis, cik varonis. Viņš vienkārši nesatilpst nevienā no šīm kategorijām, jebkurai kategorijai viņa ir vienkārši par daudz.

RL: Lasot grāmatu, man aizvien vairāk nelika mieru jautājums, kur visā šai shēmā esat jūs pats kā autors. Jūs runājat par to, kā Hamleta apziņa izplešas, ka Hamlets ir gudrāks par visiem, tai skaitā arī par Šekspīru… Bet kāda loma ir jums, kurš runā par lugu, par Šekspīru un par pašu Hamletu?

Blūms: Tas ir ļoti labs jautājums, jautājums patiešām vietā. (Ilgs klusums.) Man liekas, viens ir tas, ka Šekspīrs ielicis Hamletā vairāk nekā Falstafā vai Kleopatrā, vai Jago, vai Līrā, bet otrs, ka ne ar kādu meditāciju mēs nevaram izsmelt pašu Šekspīru. Jā, man šai shēmā būtu jāparedz sev vieta… Vairāk nekā jebkurš cits rakstnieks Šekspīrs paplašina lasītāja apziņu. Hamleta apziņa ir tik neparasti plaša un ambivalenta, ka kļūst interesants jautājums, vai viņš ir vai nav jucis. Es domāju, ka nav, par ko liecina jau kaut vai: “I am but mad north-north-west: when the wind is southerly I know a hawk from a handsaw.” (Es esmu traks tikai ziemeļ-ziemeļrietumos: kad vējš no dienvidiem, es zinu, kurš zāģis ir, kurš vanags.) Man šķiet, ka savā meditācijā, kaut arī es cenšos būt godprātīgs lasītājs un noderīgs kritiķis… kad Šekspīrs kopā ar Hamletu līdz galam izpleš manu apziņu, mana apziņa sāk nonākt pie kaut kā svarīga.

RL: Pie kā?

Blūms: Es atduros pret sevis robežām – ne tik daudz aiz estētiskas bijības, bet daļēji tāpēc, ka, saskāries ar gudrību, esmu spiests atzīt, ka man tā nepiemīt. Es jau bērnībā par to domāju un tas mani nodarbina arī tagad, kad esmu vecs vīrs: kas ir šīs manas neparastās dāvanas? Proti, ātrlasīšana, ātrā uztvere, izcilā atmiņa – kas tas viss ir? Labi, es zinu no galvas visu Šekspīru, visu Gēti… Šādas dāvanas būtu jāpavada kādam intelektuālam spēkam, tomēr izrādās, ka tās nemaz nav dāvanas, tas ir kas cits – kas tāds, kas vienkārši iezīmē robežšķirtni starp psihi un fizioloģiju. Es atduros pats pret savu apsēstību – un šī apsēstība ir reizē mans spēks un vājums – man viss jāpadara personisks. Man šķiet, lasītājiem tas vai nu ļoti patīk, vai ļoti nepatīk – arī studentiem. Gluži kā Volts Vitmens, uzrunājot savus lasītājus, es it kā sniedzos viņiem pretī, es viņus sapurinu, es saku, klausieties manī – ļoti uzstājīgi un ļoti personīgi, ļoti emocionāli. Es saprotu, ka tas dod
sava veida nepastarpinātību, taču arī ierobežo. Tas ir ļoti sarežģīti… Man jūsu jautājums šķiet ļoti interesants, taču labākā atbilde laikam ir, ka es joprojām mēģinu saprast, kur ir mana vieta. Es negribētu būt Hamlets, jo, kļūstot vecs un slims, es daudz lielāku nozīmi sāku piešķirt nevis zināšanām, bet būšanai.

RL: Tā kā jūs apgalvojat, ka neesat gudrs, laikam būtu aplam aicināt jūs paskaidrot, ko jūs saprotat ar gudrību?

Blūms: Man pa aplinkus ceļiem jāaizlavās atpakaļ pie Pirke Aboth, pie talmudiskajiem Tēvu teicieniem, kuri man sniedza mierinājumu bērnībā, un kuri sniedz mierinājumu arī tagad. Piemēram: “Hillels mēdza sacīt: ja es neesmu par sevi, kas ir par mani? Un kad es esmu par sevi, kas es esmu? Un ja ne tagad, kad tad?” Man tas ir perfektas, līdzsvarotas gudrības paraugs.

RL: Saviem studentiem jūs mēdzot atgādināt: “Nav nekādas metodes, izņemot jūs pašus.” Ko tas īsti nozīmē?

Blūms: Jā, tā es tiešām viņiem saku. Kāda tad teorija bija lielajiem literatūrkritiķiem? Doktoram Semjuelam Džonsonam un Viljamam Hazlitam? Tie, kuri pieņem un sludina kādu teoriju, vienkārši atdarina citus. Manuprāt, ikviena lietderīga kritika pirmām kārtām balstās pieredzē – pieredzē, kas gūta lasot, rakstot un, pats galvenais, dzīvojot. Arī gudrība galu galā ir tīri personiska. Nē, nav nekādas metodes. Ziniet, es vispār esmu alogos, bez filozofijas, bez sistēmas. Sistēma noved pie tāda pūrisma kā Platonam – es, protams, nerunāju par to brīnišķīgo ironistu, kas raksta Sokrata dzīves stāstu –, kurš savā valstī negrib redzēt dzejniekus.

RL: Pret filozofiem jūs izturaties rezervēti, toties Freidu cildināt…

Blūms: Bet jūs jau saprotat, ka viņš mani neinteresē kā psihoanalītiķis. Es viņu uztveru kā savdabīgu Viljama Šekspīra kodificētāju un abstrahētāju. Mūsu prāta karti mums piedāvā nevis Freids, bet Šekspīrs. Šekspīrs ir Freida psiholoģijas autors. Freids to tikai tulko analītiskā valodā.

RL: Šekspīrs jums ir īsts demiurgs, jūsu attieksme pret viņu šķiet teju vai reliģioza.

Blūms: Vai tas, kas ar mums notiek, lasot ebreju bībeli vai Jauno derību, nav tas pats, kas, lasot Homēru, Šekspīru, Servantesu vai Prustu? Vai starpība starp svētajiem rakstiem un laicīgo literatūru nav tikai sociāla un politiska? Mūžvecā polemika par dzejas un ticības pretstatiem varbūt ir reducējama uz jautājumu, vai kāds dzejolis vai stāsts uzskatāms par svētāku nekā kāds cits. Es jau sen esmu nonācis pie slēdziena, ka pilnīgi mierīgi var apgalvot, ka jebkurš spēcīgs literārs darbs ir svēts. Un tikpat mierīgi var apgalvot arī pretējo – ka tas ir laicīgs. Turpretim pilnīgi bezjēdzīgi ir uzskatīt, ka kāds dižens literārs darbs ir svētāks vai laicīgāks par kādu citu. Šobrīd es arī esmu sācis darbu pie grāmatas, kas varētu jūs interesēt – vienmēr esmu gribējis to sarakstīt un tagad, šķiet, esmu vecs diezgan. Nosaukums ir diezgan ironisks – Exodus and Higher Culture (Eksodus un augstā kultūra). Atspēriena punkts ir tas, kā ebreju rakstnieki un ebreju augstā kultūra ietekmējuši augstās kultūras procesus Krievijā, Vācijā, Spānijā, Savienotajās Valstīs, Dienvidamerikā. Bet mans stāsts būs sarežģītāks un plašāks. Ar “exodus” es nedomāju bēgšanu no Ēģiptes. Ivrita vārds, ko Jahve vispirms saka Ābrahamam un vēlāk Mozum ir “yetsiat”, ko vislabāk būtu tulkot kā “dodies projām”, savācies un ej laukā, ej pasaulē. Līdz ar to visa pasaules augstā kultūra ir sava veida exodus. Izej laukā no sevis. Atsvabini sevi no sevis važām. Man šķiet, tas, ko mēs dēvējam par 19. gadsimta Eiropas romantismu un 20. gadsimta modernismu, ir šīs “iziešanas” variācijas. Tas, ko mēs šodien redzam Savienotajās Valstīs – arī tā saucamajās “kultūras studijās” – ir Eiropas nāve, Eiropas mijkrēslis.

RL: Bet vai tad pēc 11. septembra notikumiem nav notikusi tāda kā Amerikas atgriešanās Eiropā?

Blūms: Šis režīms ienīst Eiropu. Tam nav vajadzīgi sabiedrotie. Šis režīms uzvedas tā, it kā Savienotās Valstis būtu jauna Romas impērija. Un tas tiecas pasaulei uzspiest savu pax romana, kas nav nekāds miers – gluži tāpat kā to savulaik darīja nacisti, fašisti, staļinisti…

RL: Bet vai tad tas nenozīmē atgriešanos Eiropā – proti, Eiropas vēsturē?

Blūms: Tādā ziņā jā, bet tam nav nekāda sakara ar augsto kultūru.

RL: Jūsu atbalsts tam, ko jūs dēvējat par “augsto kultūru”, daudzus tracina un, kad jūs, piemēram, skumstat par grāmatas kā kultūras parādības norietu, tiek norādīts, ka Amerikā nekad agrāk nav bijis tik daudz grāmatu un tik daudz grāmatnīcu…

Blūms: Es grāmatnīcās pavadu lielu daļu savas dzīves – es tur uzstājos, kad man iznākusi kāda jauna grāmata, es tur eju palasīt vai vienkārši papētīt plauktus. Bet jautājums, no kā sastāv šie milzīgie grāmatu kalni. Ziniet, bērns, manu elektronisko pastkasti vai ik dienas pārpludina sūtījumi no saniknotiem harijpoteristiem, kuri joprojām nevar piedot manu pirms vairāk nekā gada Wall Street Journal publicēto rakstiņu Vai 35 miljoniem Harija Potera fanu var nebūt taisnība? – Jā! Šie ļaudis apgalvo, ka viņu bērniem Harijs Poters šausmīgi nākot par labu. Manuprāt, viņi sevi māna. Es izlasīju pašu pirmo Potera sērijas grāmatu, kas skaitās tā labākā. Es biju satriekts. Katrs teikums tur ir klišeju virknējums, netiek iezīmēts neviens raksturs, ikviens varonis tikpat labi varētu būt jebkurš cits – viņi runā cits cita balsī, tāpēc ik pa brīdim sajūk, kurš ir kurš.

RL: Bet Potera aizstāvji sajūsminās, ka šīs grāmatas pievērsīs bērnus lasīšanai.

Blūms: Bet viņi jau nelasa! Viņu acis slīd pāri lappusei. Viņi pāršķir lappusi. Viņu prātu notrulina klišejas. No viņiem nekas netiek prasīts, nekas. Nekas ar viņiem nenotiek. Viņi tiek aicināti izvairīties no realitātes, no pasaules, un viņi netiek arī aicināti palūkoties iekšup, sevī. Taču vispār jau protestēt pret Hariju Poteru ir tas pats, kā lūkot pārpeldēt Atlantijas okeānu – nekādu izredžu.

RL: Jūs esat daudz rakstījis par amerikāņu īpašajām, intīmajām attiecībām ar Dievu…

Blūms: Savienotās Valstis sauc sevi par kristīgu valsti, taču ar kristietību – eiropeiskajā, vēsturiskajā, teoloģiskajā izpratnē – tam patiesībā nav nekāda sakara. Tā ir autentiski amerikāniska reliģija, kas aizsākās pirms divsimt gadiem – tai piemīt entuziasms un misticisms, tā vēl rūgst un verd. Nu, piemēram, pirms divām dienām New York Times bija rakstiņš, kura autors atcerējās leģendāro Mā Fērgusoni, pirmo sievieti Teksasas gubernatora amatā divdesmitajos gados. Mā Fērgusone, piemēram, uzskatīja, ka Teksasā skolās nevajag mācīt nevienu citu valodu, izņemot angļu, jo “ja angļu valoda bija laba diezgan Jēzum Kristum, tad tā ir laba diezgan arī mums.” Viņas Jēzus ir īsts amerikānis, tāpat kā Svētais Gars, kas mājo aizvien augošajā Vasarsvētku draudzē, ir pilnīgi amerikānisks Svētais Gars.

RL: Bet es gribēju jautāt par citu. Vai jums pašam ir kādas – intīmas vai neintīmas – attiecības ar Dievu?

Blūms: Būt kristietim nozīmē ticēt, ka tas un tas ir fakts, ka Ješua no Nācaretes bija Dieva dēls; no musulmaņa tiek prasīts, lai viņš pakļaujas Dieva likumam, savukārt no ebreja netiek prasīts ne viens, ne otrs – ne viņam jātic, ka ir tā vai šitā, ne viņam jāpakļaujas, viņam vienkārši jāievēro līgums, derība starp Jahvi un viņa tautu. Tā kā, manuprāt, Jahve nav bijis uzticīgs noslēgtajai derībai un nav pildījis savas līguma saistības – jo kā gan citādi varētu būt Aušvice, kā gan varētu būt šizofrēnija vai vēzis –, es nepieņemu… Ai, bērns, tas ir ļoti sarežģīti, mana situācija ir ļoti smaga: es neuzticos derībai un man ir aizdomas, ka Jahve ir mūs pametis. No otras puses, Kabalā es rodu patiesību.

RL: Jums patīk sevi dēvēt par jūdu gnostiķi…

Blūms: (Iesmejas.) Jā, pa daļai vienkārši polemikas vārdā, pa daļai tāpēc, ka pēc temperamenta esmu reliģiozs un mana kultūra ir ebreju, Amerikas ebreju kultūra. Un jo dziļāk es ielasos ebreju literatūrā, no Bībeles līdz pat mūsdienām, jo aug mana pārliecība, ka tas, ko mēs uzskatām par normatīvo ebreju literatūru patiesībā ir fosilija no mūsu kopīgās ēras 2. gadsimta. Tā balstās ebreju Bībeles spēcīgā lasījumā, taču tas nav vienīgais iespējamais lasījums. Ebreju gnosticisma tradīcija, kas aizsākas 2. gs. un kuru mūsdienās pārstāv nelaiķis Geršoms Šolems, ir alternatīvs spēcīgs lasījums un tas, manuprāt, labāk izskaidro visu šo murgu, kas ir ebreju vēsture, nekā normatīvais judaisms. Dieva un reliģijas gnostiskā uztvere palīdz savienot talmudisko Dieva redzējumu ar ebreju likteni 20. gs, palīdz izskaidrot ļaunuma noturību un spēku... No otras puses, manas intereses it kā ir tālu no reliģijas vai, pareizāk sakot, es tās nenodalu no tā, ko atrodu Šekspīrā. Tāpēc man gandrīz neiespējami atbildēt uz jūsu jautājumu par attiecībām ar Dievu. Tas ir tāpat kā ar jautājumu par Hamleta grāmatiņu: es jūtu, ka mana apziņa it kā sadalās, es netieku pāri kaut kādam šķērslim. Tāpēc atliek atgaiņāties ar citātiem. Piemēram, ja jūs, bērns, izmisumā tvertos pie manis un jautātu: “Vai tiešām nav nekādu izredžu, nekādu cerību?”, es varētu jūs uzmundrināt: “O, jā, ir – Dievam izredzes ir lieliskas, vienīgi mums nekādu.”