Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
No Balbekas biju izbraucis jau diezgan vēlā pēcpusdienā un tāpēc man nebija laika, ko zaudēt, ja gribēju pirms tumsas iestāšanās nokļūt pie draugiem, kas dzīvoja apmēram pusceļā starp Lizjē un Luvjēru.
Mašīnas logi labajā un kreisajā pusē, ko es turēju aizvērtus, skaisto septembra dienu bija it kā palikuši zem stikla, lai gan, arī ar neapbruņotu aci skatoties, tā rādījās gluži kā aiz caurspīdīga aizkara. Vecas mājiņas, jau no tāluma mūs manīdamas uz ceļa, gar kuru līkņāja, klibām kājelēm mudīgi metās skriet mums pretī, sniedzot svaigu rožu pušķus vai ar lepnumu mums rādot jauno kāršrozi, ko bija izaudzējušas un kas augumā tās jau pārsniedza. Citas nāca pretī, maigi atspiedušās pret bumbierkoku, sava vecuma aklumā lolodamas ilūziju, ka vēl joprojām to stutē, un spiezdamas šo bumbierkoku pie savām rētainajām sirdīm, kurās viņš uz mūžu mūžiem bija neizdzēšami iededzinājis sava zarojuma vāro, bet kaismīgo staru pēdas.
Drīz vien ceļš pagriezās un, nogāzei, kas tam piekļāvās labajā pusē, zemāk nolaižoties, parādījās Kānas līdzenums, taču bez pilsētas, jo tā, lai arī gulēja manām acīm atklātajā līdzenumā, nebija ne manāma, ne uzminama lielā attāluma dēļ. Vienīgi abi Sentetjēnas torņi, paceldamies no līdzenuma vienmērīgās plaknes un gluži kā apmaldījušies plikajā laukā, slējās debesīs. Pēc brīža, kad tiem pievienojās Senpjēra baznīcas tornis, bija jau redzami trīs. Kopā saplūduši kā kalnu virsotnes trīs smailes, tie atgādināja klosteri vai muižiņu Tērnera gleznās, kas nereti šīm gleznām piešķir to nosaukumu, bet milzīga debesu, veģetācijas un ūdeņu izplatījuma vidū aizņem tik maz vietas, šķiet tikpat epizodiski un mirklīgi kā varavīksne, gaisma piecos pēcpusdienā un sīkā zemniecīte, kas priekšplānā tipina pa taciņu, ar groziem apkrāvusies.
Minūtes skrēja uz priekšu, mēs kustējāmies ātri, bet vēl joprojām mūsu priekšā bija vienīgi šie torņi – kā putni, lauka vidū aptupuši, nekustīgi, iezīmēdamies pret sauli. Tad, atstatumam pārraujoties kā miglai, kas visā pilnībā un sīkākajās detaļās atsedz brīdi iepriekš neredzamu veidolu, parādījās Trīsvienības baznīcas torņi – vai, pareizāk sakot, viens vienīgs tornis, jo otrais tam slēpās tieši aiz muguras. Tad tas pagāja sāņus, otrs iznāca priekšā un abi torņi nostājās blakus vienā līnijā. Visbeidzot, kāds tornis atpalicējs (Sensovēra baznīcas, man šķiet) ar spēju pagriezienu drosmīgi nostājās tiem pretī. Un nupat jau starp šiem pavairotajiem zvanu torņiem, uz kuru sānu malām atspīdēja gaisma, kas no šī attāluma šķita smaidām, pilsēta, no apakšas paklausot savu torņu vertikālajai tiecībai, taču nespēdama aizsniegties līdz to smailēm, pašapzinīgi, vertikālus solīšus sperdama, iegriezās atklātā, lai arī sarežģītā, jumtu spīdumu dejā.
Es biju lūdzis mehāniķim uz brīdi apturēt mašīnu pie Sentetjēnas torņiem, taču atcerēdamies, cik ilgs laiks mums bija vajadzīgs, lai līdz tiem nonāktu, kaut arī no sākuma tie bija šķituši pavisam tuvu, es izvilku pulksteni, skaitīdams, cik minūtes mums vēl būs vajadzīgas, kad automobilis pagriezās un mani nometa torņiem pie kājām. Tik ilgu laiku tie bija bijuši nesasniedzami par spīti pūliņiem, ko svīda mūsu mašīna, šķietami veltīgi slīdēdama pa ceļu, bet palikdama aizvien tajā pašā attālumā, ka tikai pēdējās sekundēs sasummētais brauciena ātrums kļuva novērtējams. Kā milži, visā augumā pāri sliedamies, torņi tik spēji metās mums priekšā, ka mēs tik tikko paspējām apstāties, lai neatsistos pret to ieejas durvīm.
Mēs turpinājām ceļu. Kānu jau sen kā bijām pametuši – īsu mirkli pakavējusies mūsu sabiedrībā, tā bija pazudusi – un pie apvāršņa mūs vēroja attālināmies vien abi Sentetjēnas un viens Senpjēra baznīcas tornis, ardievas mādami ar savām saules apspīdētajām smailēm. Brīžiem viens no tiem izdzisa, lai abi pārējie varētu vēl mirkli mūsos nolūkoties; drīz vien es redzēju vairs tikai divus. Vēl pēdējo reizi tie iekāpa gaismā kā divas zeltainas riteņu asis un tad pazuda manām acīm.
Kopš tās reizes man diezgan bieži ir gadījies tos atkal redzēt, kad saulrietā šķērsoju Kānas līdzenumu. Dažkārt tos redzēju no ļoti liela attāluma, kad tie bija vien divi uz debesu plaknes uzgleznoti ziedi, izslējušies no lauku zemās līnijas; citreiz torņus redzēju nedaudz tuvāk, kad tos jau bija panākusi Senpjēra smaile un tie līdzinājās trīs jaunām meitenēm no kādas teiksmas, pamestām dziļā vientulībā, pār kuru jau lēnītēm nolaižas krēsla; projām traukdamies, es skatījos, kā šīs meitenes kautrīgi meklē savu ceļu, kā pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem un neveikliem klupieniem to cēlie silueti piespiežas cits pie cita, aizslīd viens aiz otra, pret vēl rozīgajām debesīm kļūdami par melnu plankumu, kārdinošu un liktenim padevušos, un pamazām gaistošu vakara tumsā.
Es jau sāku zaudēt cerības, vai pietiekami laicīgi sasniegšu Lizjē, lai šajā pašā vakarā nokļūtu pie vecākiem, kas laimīgā kārtā nezināja par manu ierašanos, kad ap rieta laiku mēs ieskrējāmies lejup pa nogāzi, kuras galā saules asiņu pielietā bļodā, uz kuru mēs traucāmies pilnā ātrumā, es redzēju, kā Lizjē, kas mums bija aizsteigusies priekšā, steigā pieceļ un iztaisno savus satricinātos namus, savus augstos skursteņus, purpura nokrāsotus; vienā mirklī viss jau atkal bija savās vietās un, kad pēc dažām sekundēm mēs apstājāmies Fēvru ielas stūrī, šķita, ka vecās mājas, kuru sīkdzīslotais pildiņu karkasa zarojums, krustojumos balstīdamies, kā pumpurus bija izdzinis svēto un dēmonu galvas, nebija pakustējušās kopš piecpadsmitā gadsimta.
Mašīnas bojājums lika mums palikt Lizjē līdz vēlam vakaram. Pirms prombraukšanas es gribēju katedrālē vēlreiz apskatīt dažus no kapiteļu lapu ornamentiem, par kuriem raksta Raskins, taču vārie lampioni, kas apgaismoja ielas un pilsētu, laukumā bija izdzisuši un katedrāle gandrīz pilnīgi slīga tumsā. Es tomēr tajā iegāju, gribēdams vismaz ar roku pieskarties slavenajām akmens stumbru rindām, kas bija apaudzējušas katedrāles portālu, – tik dižciltīgi tēstajai alejai, pa kuru savulaik varbūt cēli izslīdēja Anglijas karaļa Henrija II un Gijenas Eleonoras kāzu gājiens. Brīdī, kad es taustoties tai tuvojos, to pēkšņi appludināja gaisma: stumbrs pēc stumbra pīlāri iznāca no tumsas, spilgtajā gaismā uz ēnu melnā fona skaidri izceļot savu akmens lapu platos reljefus. Tas bija mans mehāniķis, atjautīgais Agostinellī, kas, vecajām skulptūrām sūtīdams tagadnes sveicienu, kura gaisma šobrīd vairs nebija derīga nekam citam kā vien labākai pagātnes raksta izlasīšanai, secīgi virzīja sava automobiļa starmešus uz visām portāla daļām tādā ritmā, kādā es vēlējos tās apskatīt. Un kad es atgriezos pie mašīnas, es ieraudzīju bariņu bērnu, kas, ziņkārības dzīti, ap to bija sapulcējušies, un, pār starmeti locīdami savas galvas, matu cirtām pulsējot šajā sirreālajā gaismā, it kā no katedrāles nākošā staru projekcijā iedzīvināja Jēzus dzimšanas ainu eņģeļu ielokā.
Kad mēs pametām Lizjē, bija jau melna nakts. Mans mehāniķis bija uzlicis uz pleciem platu kaučuka apmetni un pārvilcis pār pakausi tādu kā kapuci, kas, apņemdama viņa svaigās, gludās sejas nevainojamās līnijas, šajā brīdī, kad mēs aizvien ātrāk un ātrāk traucāmies naktī, padarīja viņu līdzīgu svētceļotājam vai drīzāk kādai ātrumu pielūdzošai mūķenei. Ik pa brīdim – svētā Cecīlija improvizēja uz vēl netaustāmāka instrumenta – viņš pieskārās klaviatūrai un pavilka vienu no tapām tajās ērģelēs, kas ir paslēptas automobilī un kuru mūziku, lai arī tā nerimst ne mirkli, mēs izdzirdam tikai tad, kad tiek pārslēgti reģistri – mašīnas ātruma pārslēgi, – abstrakto mūziku, kas sastāv tikai no skaitļiem un simboliem un atgādina to harmoniju, ko, kā stāsta, rada planētu sfēras, griežoties ēterā.
Taču visbiežāk viņš vienkārši turēja rokā ratu – savu virziena ratu (sauktu par stūri) – diezgan līdzīgu iesvētību krustam, ko tur apustuļi, kas ar mugurām balsta lukta kolonnas Parīzes Svētajā kapelā, līdzīgu Svētā Benedikta krustam un visā visumā līdzīgu ikvienai rata stilizācijai Viduslaiku mākslā. Viņš sēdēja tik nekustīgi, ka šķita – savu ratu viņš nemaz nelieto, tikai tur to rokās, kā turētu kaut kādu simbolisku atribūtu, kas piedien viņa statusam. Tā arī svēto tēli pie katedrāļu ieejām ir satvēruši, piemēram, enkuru vai ratu, vai arfu, vai izkapti, vai cietuma restes, vai medību ragu, vai arī knaibles. Lai gan šo atribūtu mērķis lielākoties ir atgādināt par to amatu vai prasmi, ko svētie ar izcilību piekopuši savas dzīves laikā, dažkārt tie tomēr tēlaini atgādina par instrumentu, uz kura viņi gājuši bojā... Lai dievs dod, ka jaunā mehāniķa – mana vadoņa stūres rats vienmēr paliktu viņa talanta simbols un nekad nekļūtu par mokpilnas nāves priekšvēstnesi!
Mēs bijām spiesti apstāties kādā ciematā, kur es uz īsu brīdi iedzīvotāju acīs kļuvu par vienu no šiem “ceļiniekiem”, kas līdz ar dzelzceļa izgudrošanu bija beiguši pastāvēt un ko automobilis ir atkal augšāmcēlis, – par vienu no šiem ceļiniekiem, kuriem flāmu gleznās kalponīte ielej mēriņu ceļakājai, ko Keupa ainavās redzam apstājušos, lai pajautātu ceļu, “kādam garāmgājējam,” kā raksta Raskins, “kura izskats jau vien, šķiet, liecina par to, ka viņš nespēs palīdzēt”, un kas Lafontēna fabulās jāj, saules un vēja šaustīts, tērpts oderētā apmetnī un gatavs rudenim, “ja vien ceļotājs ir labi sagatavojies” – šis “jātnieks”, kas šodien vairs nav sastopams realitātē, bet ko tomēr dažkārt vēl redzam uz zirga jūrmalā bēguma laikā, kad saule jau zemu (kā iznirušu no pagātnes vakara ēnu paspārnē) un kas jūras krasta ainavu, ko skatām, pārvērš par “marīnu”, piešķirot tai laikmeta izšķirošo triepienu un zem tās parakstoties, – mazais personāžs gleznā, kas šķiet kā Lingelbaha, Vauvermansa vai Adriāna van de Veldes otas piezīmēts Vilema van de Veldes vai Reusdāla jūras ainavai, lai apmierinātu Hārlemas bagāto tirgotāju gleznotāju-amatieru tieksmi pēc anekdotiskā un figurālā.
Bet visvērtīgākais, ko automobilis ir piešķīris šim ceļotājam, ir tā brīnumainā neatkarība, kas tam ļauj doties prom, kad vien vēlas, un apstāties, kur vien grib.
Mani sapratīs visi tie, kuriem vējš, garām šaudamies, dažkārt negaidot ir iedvesis nepārvaramu vēlmi traukties tam līdzi uz jūru, kur tā vietā, lai skatītu nekustīgos ciema bruģakmeņus, ko bezjēdzīgi pātago vētra, redzētu saceltus viļņus, kas vējam uz sitienu atbild ar sitienu un uz čukstu ar čukstu; mani īpaši labi sapratīs tie, kas zina, kādas dažos vakaros ir bailes uz visu nakti vienam ieslēgties savā sāpē, visi tie, kas zina, kāds vieglums pārņem, kad pēc ilga cīniņa ar paša nemieru, brīdī, kad jau dodies uz guļamtelpām, savas sirds nervozos pukstus slāpēdams, vari apstāties un sev teikt: “Nē, es nepalikšu. Apseglojiet zirgu! Iedarbiniet mašīnu!” un traukties uz priekšu visas nakts garumā, aiz sevis atstājot ciematus, kur bēdas mūs būtu nožņaugušas, kur mēs nojaušam to klātbūtni zem katra dusošā jumtiņa, bet paskrienam tām garām visā ātrumā, šo bēdu nepazīti, to roku stiepiena nesasniedzami.
Automobilis apstājās iegrimuša ceļa malā, pie noziedējušu īrisu un rožu aizvilgušiem vārtiem. Mēs bijām nonākuši pie manu vecāku mājām.
Mehāniķis piespieda tauri, lai dārznieks nāktu mums atvērt, – šo tauri, kuras skaņas monotonais griezīgums mums ir netīkams, bet var kļūt skaists, kā ikviena viela, kad to piesūcina jūtas.
Manu vecāku sirdīs taure priecīgi atbalsojās kā necerēts vārds... “Man šķiet, ka es dzirdēju... Bet tad jau tas var būt tikai viņš!”
Viņi pieceļas, aizdedzina sveci, cenzdamies to pasargāt no vēja, kas laužas no durvīm, ko viņu nepacietība jau atrāvusi vaļā, kamēr parka galā taure, kuras skaņas līksmi, gandrīz jau cilvēcīgumu viņi vairs nevar nepazīt, vairs nerimst triekt savu nemainīgo saucienu pret viņu neatvairāmajām prieka gaidām, tikpat steidzinošām un neatlaidīgām kā viņu augošais nemiers.
Tai brīdī es domāju, ka “Tristanā un Izoldē” (vispirms otrajā cēlienā, kur Izolde vicina savu lakatu kā zīmi, tad trešajā cēlienā, kad ierodas kuģis) tas sākumā ir spalgais, nenoteiktais un aizvien ātrākais divu nošu atkārtojums – secīgais atkārtojums, kas skaņu haotiskajā pasaulē dažkārt rodas nejauši, – un tad nabaga gana stabule, tās pieaugošā intensitāte, viņa vienkāršās meldijas negausīgā monotonija, kam Vāgners, ar acīmredzami ģeniālu savaldību ierobežodams savu radošo spēku, ir uzticējis visapbrīnojamāko gaidu un svētlaimes izteiksmi, kas jebkad pildījusi cilvēka sirdi.
“Le Figaro”, 1907. gada 19. novembris
No franču valodas tulkojusi
Agnese Gaile