Ebreja redze

Viens no Jesajas Berlina lielākajiem talantiem bija spēja ielīst citu cilvēku ādā – arī tādu, kas krasi atšķīrās no viņa, – un rekonstruēt pasauli no viņu skatu punkta. Daudzas no viņa labākajām esejām, kā pagātnes figūras, tā laikabiedriem veltītās, ir īsti šī žanra meistardarbi.

Pārzināt un rediģēt darbus, ko sarakstījis cilvēks, kam šīs retās dāvanas piemitušas tik dāsni, ir sarežģīts uzdevums, jo tu skaudri apzinies, cik tālu tava izpratne atpaliek no tā, ko sasniegtu viņš pats. Taču nav jau citas izejas, kā likt lietā to, kas tev dots. Manai empātijai visnopietnākais šķērslis bija tas, ka viņš bija krievu-ebreju imigrants, kamēr es no sākta gala esmu anglis – tas gan viņam, starp citu, tīri labi patika. Protams, viņš izveidoja arī pats savu caurcaurēm anglisku personību, un tas palīdz, taču arī visai ticami apgalvoja, ka pašos pamatos joprojām esot tāds, kā piedzimis un audzināts. Viņš nebija reliģiozs, taču nevēlējās noliegt jūdaisma praksi, uzskatot to par neatsveramu ebrejiskās identitātes nesēju. Jesaja pastāvīgi apzinājās savu ebrejiskumu un jutās tajā ērti, taču viņš nekad to neuztiepa neebrejiskos kontekstos, dziļā plaisa starp mums itin viegli piemirsās. Reizēm es prātoju, vai tas nebūtu noticis mazāk dabiski, ja dzimtas vārds netiktu mainīts, kad viņa vectēvu adoptēja tēvocis: vai nebūtu neiespējami piemirst Jesajas Cukermana etnisko piederību? Lai nu kā, reizēm kad plaisa starp mums piepeši izgaismojas, kā tas notiek [Berlina] agrīno vēstuļu krājumā [..], es sajūtos neadekvāts. Sevišķi spilgts piemērs te ir viņa Palestīnas apmeklējums 1934. gadā un balansēšana starp britu varas iestādēm un cionistiem kara laika Vašingtonā. Cits piemērs ir stāsts par aizkustinājumu, kādu viņš izjutis 1934. gadā, kad pa ceļam no Suecas kanāla uz Palestīnu viņa kupejā ienācis ebreju tautības konduktors – viņš pirmo reizi mūžā redzējis ebreju formas tērpā – un kā apraudājies, sasniedzot Palestīnas robežu; šī liecība par to, cik dziļi viņš izjuta savu ebrejisko piederību, ir tikpat pārliecinoša kā viņa gatavība uzņemties personisku risku, 1943. gadā publiskojot Čērčila un Rūzevelta nodomu nākt klajā ar anticionistisku deklarāciju, un tādējādi pārvelkot šiem plāniem svītru.

Savas ievērojamās empātijas spējas (kuras apkārtējie, viņaprāt, pārspīlēja) viņš daļēji uzskatīja par ebrejiskuma izpausmi. Attiecībā uz ebrejiskumu – gan citu, gan savējo – viņš bija ārkārtīgi asredzīgs un nebaidījās par to runāt ne visai cildinoši gadījumos, kad tas viņam šķita vietā – kaut arī šis tiešums reizēm sadūrās ar nevēlēšanos aizvainot, sevišķi jau citus ebrejus – kā tas notika ar 1951. gada eseju “Ebreju verdzība un emancipācija”, kur viņš salīdzināja ebrejus ar kuprīšiem. Šajā pašā esejā gan viņš arī rakstīja, ka ebreji ir kā ceļotāji svešā zemē – vēlēdamies tur labi dzīvot, viņi spiesti ārkārtīgi smalki iepazīt saimnieku kultūru, viņiem bijusi nepieciešama “speciāla intelektuāla un morāla redze, lai varētu izzināt iezemiešu sistēmas būtību”. Tieši šāda “redze” ir pamatā viņa leģendārajam filozofiskā antropologa talantam, iejūtīgi spējot atspoguļot visdažādākos viedokļus. Kā reiz recenzijā rakstīja Mērija Vornoka, viņš spēja “saprast, par ko runā” ārkārtīgi atšķirīgi cilvēki un to komunicēt arī citiem.

Jesaja tieši uzsvēra saikni starp savu ebrejisko izcelsmi un kultūras sakņu nozīmi, saņemot Jeruzalemes balvu 1979. gadā. Viņa Apgaismības kritika par tās “neiejūtību pret emocionālajām saitēm, kas vieno vienas rases vai kultūras cilvēkus”, viņš toreiz sacīja, izrietot no “gandrīz instinktīvas savu sakņu apziņas – manā gadījumā tās ir ebrejiskas”. Vienlaikus viņš solidarizējās arī ar vientuļiem autsaideriem – lai atceramies kaut vai atbalstu ebreju bēgļiem trīsdesmitajos gados un biežās dāsnuma izpausmes pret dažādiem lūdzējiem no Izraēlas. Ņemot to vērā, mani allaž mazliet mulsināja tas, ka savas esejas par ebreju likteni viņš neuzskatīja par piederīgām ideju vēsturei veltīto darbu kodolam un apgalvoja, ka tās rakstītas “ģimenei”, galvenokārt “iekšējai lietošanai”. (Tāpēc arī dažas no šīm esejām nav iekļautas krājumos, kurus rediģēju vēl viņam dzīvam esot.) Šādu atturību var saprast, tomēr, manuprāt, ir kļūda ignorēt centrālo vietu, kāda viņa pasaules uzskatā bija attieksmei pret ebrejiskumu un cionismu. Jesajas nepiespiestā attieksme pret ebrejiskumu mazāk formālos kontekstos, sevišķi vēstulēs, omulīgi izpaudās kā pievēršanās pašironiskajam ebreju humoram. Piemēram, 1936. gada vēstulē mātei viņš atstāsta anekdoti par Vācijas ebrejiem, imigrantiem, kas ieradušies Telavivā (tulkoju no vācu/idiša valodas). “Pirmais, ko viņi, tikko iebraukuši, dara – nopērk autobusu sarakstu; tas viņiem šķiet pats svarīgākais. Pulksten desmitos viņi ierodas autoostā, bet autobusa nav. Viņi uzmeklē dežurantu, arī ebreju, un jautā, kas ar autobusu. Tas atbild: nē, autobusa nav, tik drīz arī nebūs. “Bet sarakstā taču …” iesāk Vācijas ebrejs, bet otrs viņu pārtrauc: “Tikai tāpēc vien, ka kāds žīds iesitis naudiņu, iesmērējot tev šito sarakstu, jau autobusiem nav jākursē pēc viņa prāta!”

Citā stāstā, ko Jesaja nosūta saviem vecākiem kā “labu joku”, runa ir par cionistu politiķi un rakstnieku Šmarju Levinu Palestīnā 1934. gadā. Šis cilvēks “visnotaļ simpatizē cionismam, viņam ir tikai trīs iebildumi (1) Kālab vajadzīgs ivrits? Sarežģīta valoda, grūta, neeiropiska utt. (2) Ja nepieciešama kolonizācija, kāpēc izvēlēties tieši Palestīnu? Neauglīga, garlaicīga, karsta, mudž no arābiem. (3) Ja Anglija tiešām nozvērējusies veikt šādu eksperimentu, kāpēc izvēlēties tieši ebrejus? Citu iebildumu viņam neesot.”

Jesajas priekšstati par to, ko nozīmē būt ebrejam, lika viņam skarbi vērsties pret tiem ebrejiem, kuru uzvedība, viņaprāt, prasīja kolektīvu kritiku. 1936. gadā, izsakot līdzjūtību Daienai Hubakai sakarā ar viņas vectēva nāvi, viņš rakstīja, “Es ļoti cienu tos – un viņu ir pavisam sīka saujiņa –, kuru pārstāvis bija Jūsu vectēvs – viens no ļoti, ļoti nedaudzajiem Anglijas ebrejiem ar stāvokli sabiedrībā, par kuru nekad nebija jākaunas. Viņš bija tiešām liels izņēmums.” Fēliksa Frankfurtera [1. Fēlikss Frankfurters (1882–1965), ASV Augstākās tiesas asociētais tiesnesis] sievai Marionai viņš nikni raksturo New York Times Vašingtonas korespondentu Arturu Kroku [2. Arturs Kroks (1886–1972), ievērojams amerikāņu žurnālists, Pulicera prēmijas laureāts]: “monstrs, tāds, kurš teju staigā atmuguriski klanīdamies, sekls, kaunpilns, negodīgs, nepatīkams, pourri [3. “Samaitāts” (franču val.)], tips, pirmā numura iztapoņa, nodevējs, simptomātisks šīs apbrīnojamās zemes kripto-ebreju mugurkaula trūkumam”. Viņš nebaidījās kritizēt arī pats sevi. Atbildot uz “Marsela Prusta aptauju”, ko 1992. gadā sarīkoja Frankfurter Allgemeine Magazin, kā savu lielāko trūkumu viņš minēja to, ko uzskatīja par karikatūru ebrejiem raksturīgu, proti, “bailes no tā, ko varētu nodomāt citi”.

Kritiku viņš netaupīja arī Izraēlas valstij. Cionists teju no šūpuļa, Jesaja tomēr pretojās mēģinājumiem uzskatīt cionismu par licenci vispārējo cilvēcības likumu pārkāpšanai; viņš šausminājās par daudz ko no tā, ko cionisma vārdā darīja valsts, par kuras nodibināšanu viņš bija sapņojis, valsts, kuru nodibināt viņš Veicmanam bija palīdzējis nebūt ne mazā mērā. Savos pēdējos publiskajos izteikumos viņš kā “fanātiskus, teroristiskus šovinistus” kritizēja tos, kuri liek šķēršļus reālistiska miera noslēgšanai ar palestīniešiem. Jesajas attieksmi pret terorismu spilgti ilustrē rindkopa, ko Veicmans pēc viņa ieteikuma pievienoja savai uzrunai 22. Cionistu kongresā Bāzelē 1946. gada decembrī. Pirmajā uzmetumā Veicmans rakstīja: “Terorisms ir apvainojums mūsu vēsturei; tā ir ņirgāšanās par ideāliem, kas jāuztur spēkā ebreju sabiedrībai; tas aptraipa mūsu karogu; tas kompromitē mūsu apelācijas pie pasaules liberālās sirdsapziņas – un ja šīs apelācijas lemtas neveiksmei, mums nav glābiņa.” Publicētajā variantā aiz domuzīmes pēdējā teikumā seko teksts: “Nav jēgas piesaukt citu tautu nacionālo cīņu kā piemēru mums pašiem. Mums ir citi apstākļi, bet arī mūsu mērķi ir unikāli. Katrai tautai jāvērtē sava rīcība pašai pēc saviem standartiem, un mūsu uzdevums ir svērt savu rīcību uz svariem, ko piedāvā ebreju gars. Tāpat mūsu spriešanas spēju nevajadzētu apžilbināt pašapzinīgai varonībai. Par spīti visam heroismam, Mecada [4. Mecada – nocietinājumi tagadējās Izraēlas dienvidos, kur mūsu ēras 73. gadā romiešu aplenkuma laikā izdarīja pašnāvību 960 ebreju dumpinieki ar savām ģimenēm] mūsu vēsturē bija katastrofa. Ne mūsu mērķis, ne mūsu tiesības nav pazemoties līdz destrukcijai, lai nākamās paaudzes saņemtu tikai mūsu pašuzupurēšanās leģendas. Cionismam bija jādara gals mūsu varonīgajām nāvēm un jāaizsāk jauns ceļš, kas ved uz dzīvību. Pašnāvnieciskas vardarbības vietā es aicinu uz drosmi būt izturīgiem, uz varonību, kāda ir pārcilvēciska savaldība. Piekrītu – tas prasa spēcīgāku raksturu un vīrišķīgākus nervus, nekā nepieciešams vardarbības aktiem. Vai jums pa spēkam šāda patiesa drosme pretstatā morālajam gļēvumam, kura izpausme ir terorisms – tas ir izaicinošais jautājums, ko vēsture uzdod mūsu jaunatnei.” Veicmans nosūtīja jauno tekstu savam pārstāvim ASV Meijeram Veizgalam ar komentāru: “Jesajas rindkopa par terorismu ir diezgan spēcīga, vai ne?”

Cilvēka brīvības tēma, ko Jesaja risināja visa mūža garumā, lai arī to lielā mērā motivēja viņa paša totalitārisma un vardarbības pieredze, arī daudz pieminētais gadījums, kad viņš revolucionārajā Petrogradā redzēja, kā pūlis aizvelk uz nošaušanu cara policistu, daļēji guva impulsu arī no vienkāršā fakta, ka viņš bija vienīgais dēls ebreju ģimenē. Oksfordā viņš baudīja brīvību no vecāku mīlestības žņaugiem, taču viņam nenāca ne prātā atteikties no tradīcijas, kurā bija piedzimis un kuru mīlēja. Īpašais veids, kā ebrejiskums viņā savienojas ar gara brīvību (līdz ar paša rakstura iezīmēm) – lai arī nedaudz pārspīlētā formā – spilgti jūtams vēstulē, ko viņš raksta par savu brālēnu un arī tēvoci Ichāku Sadehu, kurš bija apmeties uz dzīvi Izraēlā: “Valstī, kur valda spriedze un bailes, un dedzīgs mērķis, kā jau tam celmlaužu kopienā jābūt, šis lielais bērns ienesa pilnīgas brīvības, neapslāpējamas jautrības, viegluma, šarma un dabiskas elegances elementu ar savu pusbohēmisko, pusaristokrātisko uzvedību – ja tā ir par daudz, tas sagrauj jebkādu kārtības iespēju, taču reizē tas ir elements, kas nepieciešams jebkurai sabiedrībai, kura vēlas būt brīva un izdzīvošanas cienīga.”

Raksts publicēts Londonā iznākošajā laikrakstā Jewish Chronicle 2004. gada 26. martā
Tulkojusi Ieva Lešinska

RL mājaslapā lasāma Ievas Lešinskas saruna ar Henriju Hārdiju