Es degu pret Tevi karsti

Neraugoties uz to, ka Latvijā Roberts Louels (1917-1977), šķiet, pazīstams tikai no pasen iznākušās amerikāņu dzejas izlases Visiem, visiem jums Amerikas vārdā, turklāt varbūt ne ar labākajiem dzejoļiem, viņš ir viens no pašiem izcilākajiem angliski rakstošajiem dzejniekiem. Līdz ar Robertu Frostu un Vīstanu Hjū Odenu viņu augstu novērtējis Josifs Brodskis, par savu garīgo mantinieku viņu uzskatījuši T.S. Eliots un Ezra Paunds. No anglo-amerikāņu dzejas vēstures viedokļa Louels ir saikne starp grieķu un romiešu dzejā balstīto, Eliota un Paunda atkal atdzīvināto klasiskās angļu dzejas tradīciju un “pirmā” amerikāņa Volta Vitmena sekotājiem, brīvdomīgajiem bītiem — Alenu Ginsbergu un Co, pret kuriem gan pats Louels izturējās visai rezervēti. Pie Louela cītīgi mācījusies Silvija Plāta, viņš bijis tuvu pazīstams ar Viljamu Karlosu Viljamu, Dilanu Tomasu, Elizabeti Bišopu, ar vēlāko Nobela prēmijas laureātu Dereku Volkotu — vārdu sakot, visiem tiem, kurus bija vērts pazīt tā laika Amerikā un Anglijā. Labi zinādams vairākas svešvalodas, Louels atdzejojis gan grieķus un romiešus, gan Danti un Rilki, gan Vijonu un Bodlēru, gan Mandelštamu un Pasternaku. Rasina Fedras tulkojums joprojām tiek uzskatīts par vienu no vislabākajiem; arī viņš pats rakstījis lugas.

Ar šo daudzpusību un izglītotību Louels pārstāv Ameriku, kura šodien šķiet gandrīz neiedomājama un kuru daudzi no tiem, kuri lasījuši un domājuši aiz tā saucamā Dzelzs priekškara, uzskata par nekad nebijušu. Tā ir Amerika, kuras intelektuāļi tiecas to padarīt par “jaunajām Atēnām” — par globālu atskaites punktu nevis ekonomiskajā un militārajā, bet morālajā un intelektuālajā ziņā. Gatavs kalpot savai zemei cīņā pret Hitleru, bet vairākkārt neiesaukts armijā sliktās redzes dēļ, kara beigu posmā Louels publiski atsakās no pakļautības karaklausībai un ir spiests vairākus mēnešus pavadīt cietumā — viņš ir satriekts un sašutis par uzvarētāju atriebības kāri, nevajadzīgi postot Vācijas pilsētas. Vēlāk, ar prieku piedalīdamies Kenedija Baltā nama saietos, kuru centrā bija nevis baņķieri un lielrūpnieki, bet gan mākslinieki, rakstnieki un mūziķi, viņš pārdomā, vai šī bezrūpīgā, intelektuāli spraigā bohēma tomēr nekalpo kā aizsegs tam, kas notiek politikas aizkulisēs — neveiksmīgais CIP savervēto emigrantu desants Kubas Cūku līcī, pakāpeniski aizvien ciešāka iesaistīšanās Indoķīnas konfliktos. Kad pēc Kenedija atentāta prezidenta amatā stājas Lindons Džonsons, medusmēnesim ar intelektuāļiem pienāk gals — uzaicināts piedalīties kādā pieņemšanā kultūras ļaudīm, Louels ielūgumu noraida, publicējot vēstuli New York Times pirmajā lappusē, kurā nosodīta kara eskalācija. Visu mūžu būdams nepiekāpīgs komunisma ienaidnieks, Louels tomēr uzskata, ka tam, kas notiek Vjetnamā, nav ne mazākā sakara ar ideoloģiju sadursmi, bet gan ar tiekšanos nostiprināt Amerikas globālo varenību. Tolaik dzejnieka — šajā gadījumā vairāku prestižu prēmiju laureāta — nostājai Amerikā bija svars un vismaz milzu sensācijas vērtība.

Tiesa, šodienas Amerikā vidusmēra cilvēks, tas ir, pasīvais popkultūras patērētājs, to visu neatceras. Ja arī viņa apziņā pastāv Louela vārds, tad tas ierakstīts ailītē “nenormālie” — turpat, kur Stīvens Kreins, Ezra Paunds, Teodors Retke, Džons Berīmens, Rendals Džarels, Anna Sekstone, Silvija Plāta. Un tiesa, Louels visu apzinīgo mūžu cieta no psihisku problēmu kompleksa, ko mēdz dēvēt par maniakālo depresiju. Periodiski, parasti kāda emocionāla satricinājuma un alkohola pārmērību rezultātā, Louelu piemeklēja epizodes, kuru pazīmes viņš pats raksturo šādi: “Tā ir tāda šausminoša, vulgāra, “entuziasma” eksplozija, kas tevi padara par kaut ko līdzīgu parādei piepūstam cilvēka atveidam — un tad tu saploc un esi spiests ēst rūgtos truluma un vainas apziņas kafijas biezumus.” Šādu epizožu laikā viņš ir runājis rupjības, kāvies ar saviem draugiem un žņaudzis savas sievietes un rezultātā parasti attapies policijā un pēc tam — psihiatriskajā slimnīcā. Odens, iesakot Louela kandidatūru Oksfordas dzejas katedrai, tomēr draudzīgi brīdina universitātes vadību, ka laiku pa laikam “viņam jāatpūšas trako namā. Šādus brīžus piesaka trīs brīdinājuma signāli: a) viņš paziņo, ka no dzīvajiem viņš ir vienīgais īstais dzejnieks; b) viņš iemīlas kādā jaunā meitenē un c) viņš sarīko plašas viesības.” Odena minētā “b” punkta upuru bijis visai daudz — no lidmašīnu stjuartēm līdz Žaklīnai Kenedijai, bet romantiskie sakari ilguši no dažām dienām līdz vairākiem mēnešiem. Louelam bijušas arī trīs laulības — visas ar rakstniecēm — bet visilgstošākā (ap 20 gadiem) no tām bija otrā, ar Elizabeti Hārdviku, kura, starp citu, ir arī viena no amerikāņu labākā kultūras izdevuma New York Review of Books dibinātājām. Laikā, kad Louels aizrāvās ar latviešu dejotāju Viju Vētru, Hārdvika jau bija piedzīvojusi vairākas Louela aizraušanās, kuras allaž attīstījās pēc viena un tā paša parauga — mājās nepavadītas naktis, šķiršanās pieteikums, psihiatriskā slimnīca, nožēlas pilna atgriešanās. Spriežot pēc tā, kas fiksēts rakstos, viņa visu uztvērusi samērā mierīgi, vienīgi ar nožēlu konstatējot, ka “tās sasodītās meitenes visu sarežģī. Viņas neļauj man rīkoties tā, kā viņam pašam nāktu par labu, jo es vienkārši negribu izskatīties greizsirdīga vai drakoniska.” Taču aizraušanās “objektiem” viss, protams, bija pa īstam un pirmoreiz — arī Vijai Vētrai.

Ar dejotājas laipnu atļauju Rīgas Laiks publicē līdz šim nezināmas, nekur iepriekš nepublicētas Roberta Louela vēstules, kuru dedzīgajiem vārdiem, protams, nav ne pagātnes, ne nākotnes.

Ieva Lešinska

Vijas Vētras versija

1964. gada Ziemsvētkus pavadīju Arubā, Karību salā kopā ar ungāru ārstu, pētnieku Dr. Albertu Ģorģi. Kopā ar Dr. Polingu viņš bija saņēmis Nobela prēmiju ķīmijā par C vitamīna atklāšanu. Pēc savas sievas nāves Alberts nodarbojās ar vēža pētniecību, vadot savu laboratoriju Vudsholā, Masačūsetsas pavalstī, netālu no Bostonas. Izcilais zinātnieks bija ideālists, humānists un mākslu cienītājs šo vārdu patiesajā izpratnē. Īpaši viņu sajūsmināja deja un mūzika. Kad reiz Ņujorkā noskatījāmies Moisejeva deju programmu, Alberts kā bērns lēca kājās, lai māksliniekam aplaudētu. Viņš bija cerējis uz mūsu nopietnākām saistībām, jo bija ļoti vientuļš, bet tām tomēr nepiekritu. Palikām labi draugi. Kādu ungāru mājās Arubā, uzdodoties par tēvu un meitu, namatēvam par lielu prieku vareni nodejojām čardašu.

Kad pēc siltajām, saulainajām Karību salām atgriezos sniegainajā Ņujorkā, stipri saaukstējos un saslimu ar bronhītu, kas mani moca jau kopš agras bērnības. Nekad vēl neesmu atcēlusi dejošanu slimības dēļ. Tā arī toreiz, 1965. gada 10. janvārī devos uz Svētā Klementa episkopāļu baznīcu Ņujorkā, kur man bija jādejo dievkalpojumā. Šis datums man patiesi izrādījās liktenīgs. Ģērbusies indiešu sārijā, veicu vēl visus dejošanai nepieciešamos priekšdarbus.

Agrāk uz savu baznīcu bija atnācis, kā vēlāk izrādījās, slavenais amerikāņu dzejnieks Roberts Louels. Viņu ziņkāroja redzēt sakrālo deju baznīcā, kur līdz šim tā nebija dejota.

Louels devās man taisni klāt, lai sasveicinātos. Ar lielu pašapziņu viņš nosauca savu vārdu, ne mazāk pašapzinīgi es pretī nosaucu savējo. Tikai nesen biju no Austrālijas pārbraukusi uz Ameriku, tāpēc par lielo amerikāņu dzejnieku vēl nebiju dzirdējusi. Louelu dzimta ir viena no retajām aristokrātu dzimtām Amerikā, par viņiem pat ir teiciens, ka viņiem ir tiešas sarunas ar Dievu (Lowells speak directly to God). Tā kā es nenojautu, ar ko man darīšana, mana uzvedība bija ļoti brīva un nesaistīta. Mana deja Louelu bija dziļi iespaidojusi, pēc koncerta, redzot, ka nejūtos labi, viņš man pienesa tējas tasi, palīdzēja nest tērpus. Kopā ar baznīcas ļaudīm devāmies vakariņās uz grieķu restorānu. Pamanīju, ka Roberts neatstājas no manis ne soli. Restorānā viņš visu laiku dzēra savu iemīļoto martīni. Tikai vēlāk uzzināju, ka Roberts cieš no maniakālās depresijas, lieto stipras nervu zāles, ko nekādā gadījumā nedrīkst jaukt ar alkoholu.

Nākamās dienas pavadīju savas šaurās īrētās istabiņas gultā slimodama. Roberts pie manis nāca katru dienu. Nesa zāles, mūzikas aparātu (mūzika dziedējot, viņš teica), savas dzejoļu grāmatas. Roberts gribēja man pierādīt, ka ir dzejnieks. Viņam laikam likās savādi, ka par viņa izcilību un slavenību Ņujorkā vēl kāds jāpārliecina.

16. janvārī notika Latviešu Preses balle Ņujorkas Hiltona viesnīcas Balles zālē. Kad ieradāmies tur abi ar Robertu, tas bija milzīgs pārsteigums latviešu literātiem. Pats Roberts Louels Latviešu Preses ballē! Dejojām polonēzi un jutāmies priecīgi, labi.

Kādas dienas vēlāk aktrise Džūna Havoka aicināja mani piedalīties ar deju savā TV programmā, kurā piedalījās arī slavenā Brodvejas teātra aktrise Džūlija Harisa. Aicināju līdzi arī Robertu Louelu. Tā bija neaizmirstama diskusija par mākslām. Pēc tās es aizvien vairāk sāku just, ka Ņujorkas snobiskā intelektuāļu publika ir nesaprašanā — kas tā par dejotāju, kura tik nopietni aizrāvusi lielā Louela prātu un sirdi?

22. janvārī pirms Louela lugas The Old Glory izrādes Delys teātrī Vilidžā, Roberts mani uzaicināja pie sevis uz mājām uz kokteili. Tur bija sapulcējušies viņa draugi. Šī mazā pieņemšana man izvērtās ļaunā murgā. Roberta sieva Elizabete Hārdvika (Lizija) pret mani izturējās ar neslēptu nievu un saltumu, tāpat arī lielākā daļa viņa draugu. Jutos ļoti neērti, jo mums ar Robertu patiesi bija tikai draudzīgas attiecības. Neviens negribēja ielaisties ar mani sarunās, it kā es būtu burve vai ragana. Pēc izrādes Lizija skaļi teica, lai draugi parūpējoties par to, lai Roberts laikus būtu mājās. Tāda sievas uzvedība Robertu saniknoja. Viņš nāca mani pavadīt un izteica vēlēšanos pie manis pārnakšņot. Ja es to neļaušot, būšot jāskrien zem autobusa. Augu nakti pavadījām sarunās. Roberts smēķēja, es lasīju viņam priekšā viņa iemīļotā T. S. Eliota Četrus kvartetus un Frederiku Garsiju Lorku. Jau dienu vēlāk savam draugam, dzejniekam Stenlijam Kūnicam Roberts mani stādīja priekšā kā savu nākamo sievu. Jutos kā virpulī.

Ar Robertu nekas nenotika ierasti, normāli. Viņa garīgais stāvoklis mainījās ne dienām, bet stundām. Te viņš bija bezpalīdzīgs kā bērns, te agresīvs, te maniakāli bailīgs, te apātisks, te satraukts. Rūpējos par viņu kā māte par bērnu, gādājot zāles, uzklausot visas viņa dvēseles kolīzijas. Savos labākos brīžos Roberts pēkšņi kļuva ļoti praktisks. Viņš sāka mums meklēt dzīvokli un tādu arī atrada skaistā vietā Vilidžā uz Rietumu 16. ielas. Dzīvokļa kontrakts, kuru parakstījām kā misters un misis Loueli vēl tagad glabājas pie manis. Atceros kādu dziļi simbolisku notikumu. Reiz, vēl manā vecajā īres istabiņā, apkampušies stāvējām uz padilušā, sarkanā tepiķa. Roberts man zvērēja, ka tik ļoti mani mīlot, ka nekad mani neatstāšot. Tieši šī zvēresta brīdī nez no kurienes pēkšņi uzradās liecinieks, maza pelīte, kas nosēdās un ar savām tumšajām pērļu actiņām raudzījās acīs Robertam. Visi trīs uz brīdi sastingām. Tad mazais pelēkais liecinieks pazuda. Nekad to nebiju redzējusi ne pirms, ne pēc tam.

Pirms mūsu ievākšanās jaunajā dzīvoklī sākās milzīga pretakcija. Vispirms man bija jātiekas ar Roberta psihiatri Dr. Bernardi, kura man mēģināja iestāstīt, ka labāk būtu, ja Robertu izolētu no manis un aizsūtītu uz kādu laiku uz atpūtas namu. Lai mēs nebūtu nevienu dienu kopīgi jaunā dzīvoklī, Roberta krusttēvs vakaru pirms aizbraukšanas mūs abus uzņēma savā mājā. Tajā vakarā tur ciemojās arī slavenā dramaturģe Liliana Helmane un mani ļoti nejūtīgi izprašņāja. Jutos pazemota un neveikla. Nav brīnums, ka viņas raksturi lugā Lapsiņas ir tik nesimpātiski un brutāli kā viņa pati. Bez tam man viņa likās arī ļoti neglīta sieviete.

Nākamajā rītā limuzinā vedām Robertu kā upurjēru uz atpūtas namu Institute for Living Harfordā, Konektikutā. Roberta draugi un radi zināja, ka bez manis viņš nekur nebrauks un pretosies. Viņš klausīja tikai man. Te nu ironija — vedu viņu prom no sevis! Lai gan Robertam bija bijušas vairākas mīlas afēras pirms manis, nekad iepriekš tās nebija notikušas tik nopietnā veidā — tādēļ šī panika! Abi bijām ļoti nomākti, sirds dziļumos jutu, ka viņu zaudēju. Visu ceļu Roberts turēja manu roku, it kā negribēdams to nekad atlaist.

Ierados viena jaunajā, tukšajā dzīvoklī ar dažām mēbelēm. Jutos kā uzgaidāmajā telpā. Skaitīju vienu rietošu sauli pēc otras. Gaidīju kādu ziņu — ne vēsts! Pēc kāda laika Roberts man zvanīja, kāpēc es neatbildot viņa vēstulēm. Tādas es nebiju saņēmusi, jo tās visas bija nosūtītas viņa sievai. Viņš pieprasīja, lai es tās saņemu. Viņš bija rakstījis katru dienu, apgalvodams, ka mīl mani, vēlas mani precēt, lūgdams, lai gaidu viņu atgriežamies.

Turpināju dejot un gaidīt Robertu. Mana dzimšanas diena 6. februārī pagāja bez viņa. Kādas dienas vēlāk ārsti man vienīgajai atļāva apmeklēt Robertu bagātnieku atpūtas namā, ko vadīja igauņu ārsts. Robertu satiekot, redzēju, cik ļoti šai laikā ar viņu manipulēts. Viņš bija kļuvis lēnīgs, apātisks, padevīgs idejai, ka tomēr būs jāatgriežas pie ģimenes. Viņš uzdāvināja man mazu krustiņu, kuru bija gatavojis turienes nodarbībās. Tikšanās bija ļoti bēdīga. Piemiņai palūdzu viņa kreklu, baltu ar pelēkām strīpām, kādus viņš labprāt valkāja. Roberts gribēja man dot jaunu, bet es lūdzu, lai novelk to, kas viņam mugurā. Atgriezos lielajā, tukšajā dzīvoklī ar krustiņu un kreklu. Kreklu nosēdināju krēslā. Bija skumji ap sirdi.

Četrpadsmit dienas vēlāk Robertu izlaida no izolācijas, bet viņam bija liegts ar mani sazināties. Vēlāk dzirdēju, ka viņš aizsūtīts uz Kairu lasīt lekcijas amerikāņu universitātē. Kad viņš atgriezās Ņujorkā, satiku viņu nejauši. Viņš iekāpa 5. avēnijas autobusā un apsēdās man tieši blakus. Abi galīgi apmulsām. Es atgādināju Robertam, ka tā pelīte, kas bija viņa zvēresta lieciniece, atgriezīsies pie viņa lauvas lielumā. Roberts teica, ka tas jau ir noticis. Ka viņš daudz cietis.

Starplaikā Louelu advokāts mani izraidīja no jaunā, lielā dzīvokļa. Kā rakstīja Roberta sieva Elizabete Hardvika, viņi nespējot par to maksāt. Pēdējā vakarā dzīvoklī sarīkoju lielus svētkus saviem latviešu draugiem. Ar sveci rokā dejoja Augusts Annuss, Gunars Saliņš, Arnolds Šturms, Rita Gāle un daudzi citi. Nākamjā rītā īrēts auto manu nelielo mantību pārveda uz mākslinieces Dagmāras Igales dzīvokli Ņujorkas Ziemeļu puses 170. ielā.

Sakars ar Robertu atjaunojās, kad biju Londonā. Viņš lasīja lekcijas Saseksas universitātē. Piezvanīja man un teica, ka tūlīt gribot mani redzēt. Aizgājusi uz norādīto vietu, atradu Robertu kādas sievietes sabiedrībā, kura uzskatāmi bija gaidībās. Roberts mani iepazīstināja ar savu nākamo sievu! Šoreiz Lizija sapratīšot un došot šķiršanos. Kur paliek dzejnieka jūtīgā dvēsele? Tas man sāpīgi iedzēla. Roberts gribēja, lai es esmu pirmā, kas par to uzzina. Kāda privilēģija!? Kāda loģika!?

Piedzima dēls, Roberts par jaunu apprecējās. Atbraucis ciemos uz Ņujorku, ceļā pie iepriekšējās sievas viņš taksītī nomira ar sirdstrieku. Vēlāk no Anglijas pie manis atbrauca Roberta biogrāfs, kurš vēlējās dzirdēt manu stāstu. Gandrīz visās Roberta Louela biogrāfijās esmu aprakstīta kā Roberta “sakrālā dejotāja” — vienās iejūtīgāk, citās vairāk no Roberta pirmās sievas skatu punkta.

Atskatoties, šī epizode ar amerikāņu dzejnieku Robertu Louelu šķiet mūžīga, kaut gan manā kalendārā tās ir tikai 17 dienas. Tik bagātas, piepildītas, traģiskas. It kā vesela dzīve būtu izdzīvota.

No pagaidām nepublicētās Vijas Vētras un Noras Ikstenas
grāmatas par Vijas Vētras dzīvi un deju

Roberta Louela vēstules Vijai Vētrai

1965. gada 26. janvārī

Manu dārgumiņ, Vija:
Man pagaidām nav atļauts nevienam zvanīt, tā nu, piespiedu kārtā, man Tev jāraksta, tā vietā, lai runātos ar Tevi. Kā man Tevis trūkst! Un šajā pēcpusdienā (tagad ir pieci un es tikko dabūju atpakaļ savu rakstāmmašīnu) Tu manai sirdij un dvēselei liecies daudz tuvāka, nekā ja mēs patiesi fiziski būtu kopā. "Usmanebo" un "es tevi mīlu" zvana man ausī, un Tu vienmēr esi man blakus. Dakteris Linolts tikko uz pusstundu bija ienācis šai kopmītnē un vaicāja: "Kas tas īsti ir par baltiešu sakaru?"

Un tā, un tā, un tā! Man trūkst Tevis, man trūkst Tevis, man trūkst Tevis!!! Es ceru, ka drīz man atļaus dzirdēt Tavu balsi un, kas vēl labāk, redzēt Tevi un pieskarties Tev.

Ar mīlestību, Roberts

P.S. Atvaino šo draņķīgo druku. Es rakstu gultā, atspiedies uz elkoņa.

1965. gada 27. janvārī

Manu dārgumiņ, Vija:
Aust mana pirmā diena šeit. Es ceru, Tu saproti, ka man nevienam neļauj zvanīt, un nekas nav mainījies. Es degu pret Tevi karstāk kā jelkad. Kopmītnē jeb palātā es atrodos uz laiku, kamēr atradīsies kas piemērotāks. Mēs esam apmēram piecu pēdu platā koridorā ar guļamistabām abās pusēs. Mēs pieci zvilnam atzveltnes krēslos, kas aizpilda pusi koridora. Pārējiem ir pāri astoņdesmit, viņi nav nekādi trakie, tikai domā lēni un runā gari. Ne pārāk jautri. Šorīt man bija fiziskā pārbaude un gara saruna ar Linoltu. Kad stāstīju viņam, ka naktīs svīstu, viņš jokojot teica: "Slikta sirdsapziņa." Un es teicu: "Jā, es aizgāju no sievas." Un viņš: "Redziet nu, ko es teicu?"

Un es: "Bet es svīdu arī pirms pametu sievu."

Un viņš: "Varbūt tad tas bija tāpēc, ka nepametāt sievu."

Es viegli varu iedomāties Tevi mūsu dzīvoklī. Ir ap septiņiem, un Tu, pirmoreiz šajās dienās, sava kompanjona netraucēta, kārtīgi izgulies. Es ceru, ar abiem čekiem viss ies bez aizķeršanās un ka Blērs[1. Blērs Klārks, Louela skolas biedrs, viens no tuvākajiem draugiem, kurš allaž uzņēmās par viņu rūpes psihisko krīžu brīžos.] Tev ir iedevis pietiekoši skaidras naudas, kamēr Tu tiec pie savējās.

Ak dies, te ir tik vientulīgi un garlaicīgi bez Tevis, bet es domāju, viss ir labi — es zinu, ka šī atšķirība mūs tuvinās vēl ciešāk, dziļāk un dedzīgāk.

Ar mīlestību, Roberts

1965. gada 28. janvārī

Manu mīļo dārgumiņ, Vija —
Šī atšķirtība ir skumja, bet es turpinu domāt, ka tas ir uz pavisam neilgu laiku, un tad mēs būsim kopā vienmēr. Tas viss notiks mierīgi un pareizi, kas, iespējams, sagādātu grūtības, ja mēs uzsāktu savu kopdzīvi bez šādas pauzes. Kaut gan esmu pārliecināts, ka mums viss būtu izdevies gana labi. Es jūtos mierīgs un gluži vesels, abas pēdējās naktis esmu gulējis kādas astoņas stundas. Dzīve šeit ir vienkārša un veselīga, un man vienmēr prātā esi Tu, Tavs dārgais, nelokāmais tēls, kas mani uzmundrina un mīļi ar mani runājas. Vakar man atļāva piezvanīt Seidelam.[2. Frederiks Seidels, tolaik jauns literāts, kurš intervēja Louelu prestižajam žurnālam Paris Review un vēlāk palīdzēja kārtot Louela arhīvu.] Citiem pagaidām ne, bet aizliegums turpināsies vēl tikai dažas dienas. Es zvanīju uz mūsu dzīvokli, bet tur atbildēja: "Louelu dzīvoklis", un tad man atlika zvanīt uz Freda īsto numuru.

Lūdzu raksti man un stāsti, kā Tev klājas. Es gribu zināt visu.

Es esmu ļoti mierīgs, bet nevaru ciest, ka neesmu ar Tevi kopā katru brīdi.

Mīlestībā, Roberts

1965. gada 29. janvārī

Mīļā Vija:
Es bieži iedomājos, ka mūs vieno kopīga dvēsele — ko jūt viens, to jūt arī otrs — pat vienā un tajā pašā brīdī. Gluži tā varbūt arī nav, bet aptuveni tā — vismaz es tā ceru. Visas šīs dienas no Tevis nav nekādu ziņu — droši vien tikai šodien pienāks pirmā no katru dienu rakstītajām vēstulēm. Mēs esam zaudējuši īstu saziņas iespēju un varam tikai nojaust viens par otra dvēseles stāvokļiem un jūtām. Es lūdzu Dievu, lai ar Tevi viss būtu labi. Es mirstu aiz nepacietības uzzināt, kā Tev iet, ko Tu dari, kāds bija CBS raidījums, kā Tev patīk mūsu dzīvoklis, kā Tu izdzīvo un izturi manas prombūtnes dienas. Lai gan man nepavisam nepatīk šī prombūtne un nebrīvība, es tomēr jūtos kaut kādā ziņā attīrījies un apskaidrots. Es zinu, mēs mīlēsim viens otru vēl vairāk, kad atkal būsim kopā un mūsu dvēseles būs kopā vēl ciešāk.

Ar mīlestību, Roberts

1965. gada 30. janvārī

Manu dārgumiņ, Vija:
Lūdzu raksti, lai es vismaz zinu, ka Tu esi! Vesels gadsimts ir pagājis, kopš mēs te bijām kopā, bet no Tevis ne vārda. Tu taču zini noteikumus: man pagaidām nav atļauts zvanīt, bet mēs varam rakstīt viens otram ko vien vēlamies, un, protams, vēstules neviens cits nelasīs. Garas trulas dienas, neviena, ar ko sarunāties, nekā jēdzīga, ko darīt. Es gatavoju briļļu maku "ādā" un mazu emaljētu krustiņu "metālā"[3. "Āda", "metāls" — domātas ādas un metāla apstrādes nodarbības sanatorijas iemītnieku izklaidēšanai.]. Es jautāju, kas būtu vienkāršākais un lētākais, ko es te varu pagatavot. Šejienes iemītnieki ir vai nu mazliet plātīgi vai kautrīgi jaunieši vai sevī ierāvušies veci ļaudis.

Mana vienīgā kompānija, izņemot dakteri Linoltu, ir Šērlija Klārka, kura uzņēmusi slaveno filmu par Robertu Frostu, kā arī filmu par lugu Savienojums (The Connection). Mēs esam tikušies ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, smejamies par vienām lietām un mums ir vienādi ierobežojumi un privilēģijas.

Ir grūti rakstīt šīs vēstules tukšumā, bet es ticu, ka ar pusdienlaika pastu atnāks Tava vēstule. Katru rītu pirms brokastīm es sēžos gultā un rakstu Tev. Dārgā, Mīļā, Mīļā, Mīļā, tu gribēji vēstules, bet vienīgais, ko gribu es, ir atgriezties pie Tevis tik ātri, cik vien iespējams. Vismaz raksti man.

Mīlestībā, Roberts

P.S. Piedod, ka es rakstu tik īsas, mazas vēstulītes, bet ir grūti būt te iespundētam, sazāļotam un garlaikotam. Lūdzu nepārdomā, mana pārliecība Tevi precēt aug augumā.

1965. gada 1. februārī

Mīļo dārgumiņ, Vija-
Es tikko pabeidzu lasīt un komentēt pēdējo no saviem rakstiem. Vakar pirmoreiz pēc sarunas ar Tevi, es nerakstīju Tev vēstuli. Tagad tās turpinās ceļot pie Tevis līdz brīdim, kad man būs atļauts zvanīt. Kāds miers runāt ar Tevi! Es jūtu, ka Zivs ir uz mūžiem droša Ūdensvīra, viņas ūdens nesēja, ūdenī jeb rokās[4. Atsauce uz abu Zodiaka zīmēm: Louels — Zivs, Vētra — Ūdensvīrs.]. Bija tik skumji dzirdēt, ka Tevi mākušas tādas šaubas, ka Tu esi raudājusi un neesi pat iekasējusi čekus. Es neesmu šaubījies ne brīdi, es viss esmu Tavs, esmu vienmēr Tev līdzās un neko neesmu pārdomājis. Mani uztur domas par lietām, ko mēs darīsim, un vietām, kur iesim kopā, kad es atgriezīšos. Mana labā plauksta saka, ka nav tālu laiks, kad mana galva būs tīra un asa kā bulta un arī manas jūtas būs skaidras — vismaz tā apgalvo kāds, kurš te prot lasīt plaukstas. Tāda būs mana dzīve ar Tevi. Es nīstu šo trimdu bez Tevis, Mīļā Māra, bet tā nebūs ilgi, un es neatceros, ka jelkad būtu juties tik drošs un mierīgs kā tagad. Viss pateicoties Tev! Kā man pietrūkst Tevis, cik labi bija atkal runāt ar Tevi vakardien.

Mīlestībā, Roberts

1965. gada 4. februārī

Manu dārgumiņ, Vija —
Šī ir sūdzību vēstule. Esmu te sabijis nedēļu un vienu dienu, pār Tevi ir nolijis manu vēstuļu lietus, bet neviena Tava rindiņa mani nav sasniegusi. Es zinu, Tu gaidīji ziņu no manis, bet tagad taču Tu noteikti esi to saņēmusi, un es esmu te tik vientuļš un pamests, tāpēc sūti man savus noteiktos, skaidros burtus.

Man ir ļoti laba pašsajūta, mazāk zāļu, garas miega naktis, mierīgs vēders, bet šī ir mana devītā diena te, un man Tevis briesmīgi trūkst un viss, kas man ir no Tevis — trīs fotogrāfijas, viena zelta pildspalva, viena sarkana zobu birste, viena manam mētelim piešūta poga un mīļas atmiņas par mūsu telefona sarunu. Mīļā, ar to nepietiek. Es alkstu pēc Tevis katru dienas stundu.

Mīlestībā, Roberts

1965. gada 5. februārī

Dārgā Vija:
Daudz laimes rītdienas dzimšanas dienā, kaut gan vēstule Tevi sasniegs vēlāk. Es zvanīju Lizijai un uzzināju, ka visas vēstules, ko es Tev rakstīju, ir pie viņas. Pēc neilga strīda viņa piekrita tās pārsūtīt Tev un pat atsūtīja man telegrammu, ka ir to izdarījusi. Tātad, kad saņemsi šo, būsi jau mazu, kvēlu vēstuļu plūdos. No šī brīža viss, ko Tev rakstīšu, sasniegs Tevi tieši, tāpēc tagad teikšu pavisam tieši, ka esmu noilgojies pēc Tevis līdz nāvei.

Vieta, kur atrodos, kļuvusi vēl garlaicīgāka, jo vienīgajai pacientei, kura bija spējīga sarunāties, Ņūjorkas filmu režisorei Šērlijai Klārkai, kļuva sliktāk un viņu pārvietoja citur. Tagad, pārlaižot skatienu koridoram, redzu vienīgi četras, mēmas, nokārtas baltas galvas. Lielāko daļu mana laika aizņem 900 lappušu biezās Amerikāņu vēstules lasīšana, tā kā Tavi mazie baltu vēstures ziņojumi labi iederēsies manā pašreizējā interešu lokā.

Protams, te iespējams pasākt daudz ko. Bez tā mazā krustiņa, ko Tev aizsūtīju, es vēl izgatavoju arī ādas briļļu maciņu. Esmu peldējis baseinā, gājis garas jūdzes, noraudzījies, kā ļaudis mācās dejot, nolasījis trīs mazus dzejolīšus (ne savējos) pacientu priekšnesumos pacientiem, spēlējis bridžu, scrabble[5. Spēle, kur no ierobežota burtu skaita jāveido vārdi.], lasījis lomu lugā. Bet laiks velkas lēni. Tas vilksies, līdz Tu atbrauksi šurp. Lūdzu atbrauc, es zinu, ka mums būs daudz laika, lai arī tā būs tikai viena diena un, protams, šāda tikšanās nav ne ideāla, ne līdz galam dabiska, tomēr tas vismaz būs kaut kas, un es zinu, ka mēs runāsimies nenoguruši. Būtu labi, ja Tu atbrauktu otrdienas vakarā, tad nākamajā rītā ap desmitiem vienpadsmitiem Tu varētu būt te, un mēs varētu stundām būt kopā.

Priecājos, ka dabūji savu lampu. Tev jāiekasē tie čeki, citādi, no kā gan Tu pārtiksi? Ceru Tev viss būs labi ar ārstēšanos. Nāc pie manis, mana Māra, mana Vija!

Ar mīlestību, Roberts

Trešdienas vakarā, 1965. gada 10. februārī

Mīļā Vija:
Es jutos vainīgs un muļķīgs, atstājot Tevi vienu un steidzoties pie daktera Linolta. Es tikko pabeidzu lasīt atsauksmes Hārtfordas presē par Tavām izrādēm šeit pagājušajā rudenī. Tās ir interesantas, jo stāsta par Tavu personību, īpaši tā garā, ko rakstījis Džons Grūbers. No tās izstaro Tava personība un Tava misija. Es līdz šim neesmu pazinis nevienu Tev līdzīgu cilvēku, kuram miesa un dvēsele būtu tik ļoti vienotas.

Es negribu atgriezties pie dienas sarunām. Tās ir pārāk dzīvas manā prātā. Bet es gribu Tev no sirds dziļumiem pateikties, ka Tu biji tik skaidra, tieša un mīļa pret mani. Es rakstīšu vairāk rītdien.

Mīlestībā, Roberts

1965. gada 15. februārī

Mīļotā Vija:
Pagājušo nakti, kamēr gulēju, snidzis sniegs. Man par lielu pārsteigumu no rīta zeme atkal bija balta. Ar katru reizi, kad apmetu garo ceļa cilpu, zāli var redzēt vairāk. Es tikko pārnācu no peldbaseina, un ūdens zaļā krāsa manā prātā sajaukusies ar zāles un vēlās pēcpusdienas saules gaismas krāsu. Es domāju par to dienas dalījumu, kuru Tu atzīmēji savā vēstulē. Šejienes mazā diena, pelēka vai saulaina, allaž miegaini stiepjas pretī tumsai, bet varbūt tāds vienkārši ir mans garastāvoklis, mazliet miegains, kurnošs apmierinājums. Es nedomāju, ka man būtu jāatbild uz Taviem daudzajiem komentāriem par manu raksturu. Pareizi vai nepareizi, Tu dabiski jūti tā, kā jūti. Man Tevis ļoti trūkst.

Mīlestībā, Roberts

1965. gada 16. februārī

Mīļotā Vija:
Kur gan Tu dabūji Dr. Bernardes aploksni izgriezumam ar bērnu un kaķi? Atverot aploksni, biju pārliecināts, ka tur būs kāds gudrs padoms vai rēķins no Dr. B. Jā, patiešām smieklīgi! Dienas te velkas gausi, un jebkas, kas izraisa smieklus, ir pārmaiņa.

Elizabete ir ļoti noraizējusies par iespēju, ka mums par 16. ielas dzīvokli būs jāmaksā trīs gadus. Tas tiešām izmaksātu diezgan dārgi, aptuveni 65 000 dolāru, un es piekrītu, ka būtu labāk no tā atteikties, kas šobrīd vēl būtu pavisam vienkārši, bet grūti vēlāk. Es parūpētos, lai Tev ir kur apmesties. Ko Tu par to domā? Protams, tiktu darīts viss iespējamais, lai Tavs statuss netiktu apdraudēts.

Ir neciešami pie visa, kas bijis, Tevi ar to tagad apgrūtināt. Tas ir kritiens no debesīm uz zemes, tomēr es ceru, ka varam to nokārtot. Es neredzu iespēju Tev pašai maksāt par dzīvokli, tāpat neredzu, kā to ilgākā periodā varētu darīt es. Jaunumu nav! Tagad es drīkstu braukt uz Hārtfordu. Es staigāju pa teritoriju un pavadu daudz patīkamu stundu lasot. Rakstīt te ir gandrīz neiespējami, bet droši vien labi, ka ir tāds nekā nedarīšanas brīdis, kad atvilkt elpu, taču pamazām es sāku sajusties nepacietīgs un nekam nederīgs.

Man tevis ļoti pietrūkst.

Mīlestībā, Roberts

No angļu valodas tulkojusi Nora Ikstena