Ezoteriskais rieksts
Foto - Uldis Tīrons
RELIĢIJA

Ar reliģiju pētnieku Hjūstonu Smitu sarunājas Arnis Rītups

Ezoteriskais rieksts

Pēc nesekmīgiem leģendārā vecā vīra meklējumiem vairākos Kalifornijas pansionātos mēs beidzot noskaidrojām, ka viņu savā gādībā paņēmusi kāda tibetiešu ģimene. Tibetietis, kurš atvēra durvis, pajautāja: “Vai jums bija sarunāta tikšanās ar profesoru?” – “Nē.” – “Bet vai jūs jau iepriekš esat tikušies ar Smita kungu?” – “Nē.” – “Labi. Tūlīt viņš pie jums atnāks.”

Gaišā seja, dzīvais smaids un neviltotais prieks, kuru izstaroja drīz vien atnākušais Hjūstons Smits (dzimis 1919. gadā), godīgi sakot, ir neaizmirstami. Viņš uzreiz paskaidroja, ka man no viņa ir jāizvelk viss, ko vien viņš spēj pateikt, jo šobrīd viņš atrodoties publiskā lietošanā.

Piedzimis Ķīnā stingru amerikāņu misionāru ģimenē, Hjūstons pirmos 16 gadus nodzīvoja mazā pilsētiņā, reliģisko praksi visā tās daudzveidībā uztverot par pašsaprotamu ikdienas sastāvdaļu. Pateicoties laimīgajai iespējai satikt skolotājus, Hjūstons Smits visu savu garo mūžu nopietni nodarbojies ar vairāku tradīciju reliģisko praksi un līdz šai dienai regulāri lasa budistu svētos tekstus, Bhagavadgītu un Evaņģēliju. Iespējams, ietekmējoties no tādiem tradicionālistiem kā Renē Genons, Smits jau kopš savas akadēmiskās dzīves sākuma amerikāņu universitātēs (pensijā viņš aizgāja 1983. gadā) bija pārliecināts, ka visu reliģiju kodols liecina par vienu un to pašu, taču pietuvoties šim kodolam ir iespējams tikai ar ilgu gadu praksi.

Viņa populārākā grāmata “Pasaules reliģijas” radās no televīzijas raidījumu sērijas. Tā iznāca 1958. gadā, un tai sekoja vairāki pārstrādāti un papildināti izdevumi (kopējā tirāža – vairāk nekā divi miljoni eksemplāru). Šīs grāmatas īpatnība ir tāda, ka katra reliģija tajā ir aprakstīta nevis no ārēja vērotāja skatpunkta, bet gan izmantojot iekšēju praksi. Pateicoties tam, ka Smits bija pazīstams ar Oldosu Haksliju, viņš nopietni attiecās arī pret meskalīna izraisīto pieredzi un vīzijām, kas viņam pavēra jaunus realitātes slāņus un izraisīja zinātnisku interesi par enteogēniem – vielām, kas izraisa īpašus apziņas stāvokļus. Viņa draudzība ar Timotiju Līriju vainagojās ar kopīgu “Hārvardas psilocibīna projektu” (1960–1962), kurā meskalīna un LSD lietošanas psiholoģiskos aspektus pētīja praktiski. Pagājušā gadsimta 90. gados, tieši pateicoties Smita autoritātei, ASV Kongress atzina pejota kaktusa sakramentālo nozīmi un leģitimitāti indiāņu cilšu reliģiskajos rituālos.

Ap savu 90. gadadienu Hjūstons Smits sarakstīja ļoti sirsnīgu autobiogrāfiju “Stāsti par brīnumu. Piedzīvojumi dievišķā meklējumos” (Tales of Wonder. Adventures Chasing the Divine, 2009).

A. R.

Rīgas Laiks: Mēs atnācām, lai aprunātos ar interesantu cilvēku.

Hjūstons Smits: Ak tā, un jūs mani uzskatāt par interesantu?

RL: Spriežot pēc tā, ko esmu par jums lasījis, jūs varētu būt interesants cilvēks.

Smits: Es varētu būt. Man tas patīk. Varētu būt. Labi, noskaidrosim, vai esmu interesants vai garlaicīgs.

RL: Jā.

Smits: Jā.

RL: Viens no jautājumiem, kas mani mulsina, ir šāds: ja reliģijā ir kāda pa­­tiesība, kāpēc tik daudzi cilvēki to neredz?

Smits: Nu, tas tāpēc, ka tā nav labi izteikta, tā nav izteikta tādā veidā, kas cilvēkiem būtu viegli uztverams. Tāds ir iemesls.

RL: Es pieņemu, ka jūs savā dzīvē esat saticis ateistus.

Smits: Jā, bez šaubām, un, kad kāds stādās priekšā kā ateists, es saku: lai Dievs tevi svētī! (Smejas.)

RL: Vai jums šķiet, ka ateisms ir ne­­spēja saskatīt transcendento realitāti?

Smits:Es domāju, ka viņi koncentrējas uz baznīcu kā institūciju, bet tāda institūcija, kas izskatās puslīdz labi, nekad nav pastāvējusi un nepastāvēs. Man patīk izmantot analoģiju ar valriekstu un tā čaulu. Institūcija ir čaula, bet svarīgākais ir kodols... Neļaujiet man aizrunāties, ja neesmu pienācīgi atbildējis uz jūsu jautājumu, turpiniet jautāt.

RL: Bet daži no šiem cilvēkiem, piemēram, Kristofers Hičenss, ir diezgan gudri. Viņi nav stulbeņi, viņi diez vai jauc institūcijas ar cilvēku pieredzi. Viņiem vienkārši nešķiet, ka reliģiskajai pieredzei būtu pamats; viņi domā, ka vai nu tā ir ilūzija, vai arī cilvēki paši sev melo.

Smits: Es nepiekrītu. Pilnīgi nepiekrītu.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Janvāris, 2015 žurnāla