Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Es tevi piespiedīšu mani mīlēt
Mīlas maģijas apgūšana ir raganas augstākais sasniegums, jo šajā jautājumā pēc palīdzības pie viņas griežas pilnīgi visas sievietes bez izņēmuma. No visām burvestībām, kas tiek lietotas, aprakstīsim tikai vistipiskākās.
Vispirms jāsaka daži vārdi par slavenajām mēness putām. Tās savāc pati ragana. Skaidrā pilnmēness naktī viņa dodas uz kapsētu, ņemot līdzi niedri, lauru koka zariņu un burvju trauku, ko sauc par tarbū. Viņa izģērbjas pilnīgi kaila, piepilda tarbū ar ūdeni, piepūš niedri ar gaisu un tad, uzsēzdamās uz niedres kā uz zirga un pērdama to ar lauru koka zaru, septiņas reizes apjāj apkārt kapsētai no labās puses uz kreiso. Jādama viņa skaita maģiskas vārsmas, lai aicinātu mēnesi nolaisties traukā. Gari tad stājas ar viņu sakaros. Viņa tiem izstāsta, kas viņai nepieciešams, un par atalgojumu apsola kāda cilvēka dzīvību, kuru viņa pati izvēlas. Šajā mirklī mēness nolaižas traukā, izgrūzdams kamieļa brēcieniem līdzīgas skaņas, un atstāj ūdenī vērtīgās putas. Tad debesu spīdeklim jāatgriežas atpakaļ savā vietā pie debesīm. Lai tas varētu notikt, ragana izlaiž no niedres gaisu un septiņas reizes no kreisās puses uz labo apjāj apkārt kapsētai. Jādama viņa atkal skaita buramvārdus un apsola velnam cita cilvēka dzīvību, kuru pati izvēlas, kā jau darījusi iepriekš. Mēness atgriežas debesīs. Ne mirkli nevilcinādamās, ragana māla podā savāc putas, kas palikušas traukā. (..)
Mēness putas ragana rūpīgi glabā un pārdod vai arī izmanto savām vajadzībām. Sievietes tās piejauc tā cilvēka pārtikai, kuru grib noburt, visbiežāk — iemaisot kafijā. Pati ragana tās parasti izmanto, lai pagatavotu vienu no saviem spēcīgākajiem buršanas līdzekļiem — miroņa berbušu. Viņa nozog no kapiem miroņa roku, ieziež to ar hennu, ierīvē ar timiānu, rūpīgi izžāvē un tad lieto, lai saveltu kuskusa graudiņus, miltus mitrinot ar mēness putām. Šādi pagatavots kuskuss var tikt izmantots gan vīrieša pieburšanai, gan arī par lāsta uzlikšanas līdzekli. Tā iedarbībā noburtajai personai zūd jebkāda spēja pretoties. Miroņa roka tiek lietota dažādos veidos. Atkarībā no apstākļiem, ar to saveļ kuskusa graudiņus, mīca mīklu, no kuras pēc tam cep galetes, vai arī maisa kafiju.
Raganas apgalvo, ka svešzemnieka līķa roka esot iedarbīgāka par citām.
Sievietei, kura grib pieburt vīrieti, ragana iesaka arī tādu līdzekli — paņemt no skudru pūžņa smalkas smiltiņas, septiņas reizes ar tām apvilkt loku ap vīrieša galvu, pleciem un sirdi, kamēr viņš guļ, tādus pašus lokus apvilkt arī sev, nēsāt šīs smiltiņas septiņas dienas sev līdzi un tad tās iebērt atpakaļ skudru pūznī. “Vīrieša sirds,” viņa saka, “zumēs un ņudzēskā skudru pūznis.”
Dažkārt viņa sievietei iesaka nosist zaļo ķirzaku, nosmērēt vaigus un pieri ar tās asinīm, paslēpt savās drēbēs ķirzakas žultspūsli un tad iet pie vīrieša, kuru grib pieburt. “Sievieti redzēdams,” viņa saka, “viņš no mīlestības būs kā traks.”
Ir vēl arī tāds līdzeklis — izgriezt no kraukļa galvas smadzenes, to vietā iebērt mazliet zemes, kas paņemta tajā vietā, kur vīrietis mēdz sēdēt, tad aprakt kraukļa galvu kopā ar baloža mēsliem un septiņiem miežu graudiem. Kad mieži izdīgst, ar tiem vajag ierīvēt seju un rokas.
Aurēsa kalnos un citur Magrebā ļoti izplatīta pieburšana, izmantojot nagus un matus. Sieviete ar sarkanu diegu sasien kopā tā cilvēka matus, kura uzmanību viņa grib sev pievērst, tad līdz ar amuletu tos ieliek maisiņa un maisiņu pakar pretī mājai, kurā šis cilvēks dzīvo.
Aurēsietēm, kurām vienmēr rūp absolūtas varas nodrošināšana pār saviem vīriem un mīļākajiem, daudz palīdz klejotāju cilšu sievietes no dienvidiem. Tām pat ir īpašs burvju līdzeklis, kas Aurēsa kalnos tiek augstu vērtēts. Vīrietim vajag likt apēst mandeles lieluma miesas gabaliņu, kas vietā starp ausīm izgriezts no ēzeļa galvas tā dzimšanas dienā. Šo miesas gabalu sauc par karešu. Aurēsietes, kuras nevar, nevienam nezinot, izgiezt gaļu no savu lopu galvas, lielā skaitā griežas pēc palīdzības pie svešiniecēm. Dienvidu sievietes, kad tās ceļo cauri Aurēsa apgabalam, izmanto vīriešu prombūtni, lai pieietu pie sievietēm un viņām jautātu: “Vai tu gribi karešu?” Aurēsiete, kurai tas ir nepieciešams, bez vilcināšanās ir gatava par to maksāt pat piecdesmit frankus. Šo burvestību sauc “es ar varu tevi piespiedīšu mani mīlēt”.
Mateja Godrī. Čavujas cilts sievietes Aurēsa kalnos, 1929
Tuksneša meitenes
Biskrā [1. Pilsēta Alžīrijas ziemeļos, ap 330 km no Alžīras.] es dzīvoju kā vientuļnieks, lai arī satikos ar diezgan plašu sabiedrību no militārajām aprindām. Mani bija pārņēmis tāds sastingums un trulums, ka nekas to nespēja izkliedēt. Pulka nometnē es pavadīju ilgas stundas. Izlaidies uz sola, es sapņoju, izvairīdamies kustināt savu ķermeni un sarunāties.
Kad pienāca vakars un nepielūdzamā Sahāras saule bija pazudusi aiz Zibānu kalniem, atgriezās dzīve, un tad, lai atbrīvotos no šī slimīgā gurdenuma, kas bija mūs mocījis dienas laikā, mēs devāmies uz uled-naīlu [2. Berberu cilts, kas dzīvoja Uled-Naīlu kalnos netālu no Dželfas pilsētas, ap 250 km uz D no Alžīras.] kvartālu apreibināties ar sievietēm un kņadu.
Atmiņās es pastāvīgi atgriežos atpakaļ šajā vietā. Oāze kā dzejas rindas un skaisto meiteņu glāsti — tāda un tikai tāda ir mana Biskra. Tā ir karaļvalsts jauniem cilvēkiem — oāze izdegušās franču kolonijas vidū. Mauru kafejnīcās meitenes griežas dejā pie apdullinošas mūzikas. Dzīve sastāv vienīgi no mīlas žilbinošā saules gaismā. Dzirdot jaunavīgos smieklus, nevienam nevarētu ienākt prātā nelāgas domas vai rasties par meitenēm slikts priekšstats.
Viņas ir skaistas — šīs tuksneša meitenes ar smagām sudraba rokassprādzēm un drēbēm košās krāsās. Viņas iet, vilkdamas kailās kājas apzeltītās sandalēs. Un, kad viņu kaislīgās acis iedegas, atskanot bundziņu rībieniem, un zem kailajām rokām viņu lunkanie un graciozie augumi lokās arābu dejas saldkaislīgajā ritmā, skatītāji zālē apbrīnā sāk trīcēt. Mauru kafejnīcas barbaru mūzika man patika, un ikreiz, kad piedūmotajā telpā zibēja dejotāju kleitu zelta zvīguļi, es atkal no jauna piedzīvoju sajūsmu un jutos laimīgs.
Halgija bija apburoša būtne — viena no tām pilnību sasniegušajām sievietēm, kas ļauj saprast, kāds ir sievietes ideāls. Viņa bija mēģinājusi pārcelties uz Konstantinu, taču bija izrādījies, ka šī tuksneša meitene spēj dzīvot tikai saulē, kas parastiem cilvēkiem liek sajukt prātā. Kādu dienu viņa atgriezās atpakaļ, apkrāvusies ar zelta un sudraba rokassprādzēm. Viņas istaba bija ārkārtīgi grezna. Par spīti šaurībai viņa tajā bija izlikusi visas dāvanas, ko bija izpelnījusies ar savām izlutināta bērna un neatvairāmas meitenes kaprīzēm. Ģērbusies plānā apakškleitā ar zelta zvaigznītēm, viņa pieņēma apmeklētājus gandrīz kaila.
Mazulīte Halgija nebija parasta meitene. Kad ar svarīgu sejas izteiksmi, kas viņai nemaz nepiestāvēja, Halgija centās uzturēt puslīdz nopietnu sarunu, viņa bija tikpat šarmanta kā tajās trakajās stundās, kad smiekli vēra viņas sarkanās lūpas.
Dažkārt es ēdu pie viņas vakariņas. Ēdienkarte nemainīgi bija viena un tā pati. Tā sastāvēja no ļoti izsmalcināta kuskusa un medus kūciņām. Es pasūtīju šo maltīti pie kāda pavārmākslas speciālista, kas bija godam pelnījis savu labo slavu.
Ja ir kāds mirklis, kad sieviete pati sev sagādā kaunu, tad tas ir brīdis, kad, cenzdamās apmierināt pēkšņi uznākušu zvērīgu apetīti, viņa intensīvi nododas gremošanai. Žokļa kustības ēšanas laikā piemīlīgo seju padara neglītu. Ja pasaulē eksistē kaut kas tāds kā skaistas ēšanas māksla, ir ļoti maz sieviešu, kas to pārvalda. Halgija bija viens no izņēmumiem. Viņa veica šo darbību ar brīnišķīgu vienkāršību un grāciju — ēda lēnām, maziem kumosiņiem un klusi, nedaudz padzērās no sudraba kausa — tikai vienu malciņu, dažus pilienus tīra ūdens, kuram bija piejaukusi citrona sulu. Tad bezrūpīgā meitene nomazgāja savas bērna rokas iesmaržotā ūdenī, izlaidās uz raibiem paklājiem un ļoti liegā balsī dungoja kādu tuksneša dziesmu — vienu no tiem monotonajiem un skumjajiem meldiņiem, kurus dzemdinājusi lielās Sahāras nebūtība.
Es izturējos pret Halgiju kā pret lelli, smējos par viņas trakulībām un mazas meitenītes dusmu lēkmēm. Viņa bija saglabājusi mežonīgu temperamentu un viņas ar hennu krāsotie nagi vienmēr bija gatavi iecirsties miesā. Reiz man nācās par kādu bezkaunību Halgiju pārmācīt ar spēcīgu pātagas cirtienu, kas uz viņas gurna atstāja zilganu strīpu. Tad viņā atmodās tīģeriene, un es pārcietu drausmīgu uzbrukumu, kurā nagi un zobi bija galvenie ieroči.
***
No ārpuses nenāca neviena skaņa. Iela bija mēma kā tuksnesis. Kādas mauru ieliņas stūrī, virs dīvainām smailām velvēm augšējā galerijā minarets kā bulta šāvās debesīs. Tas bija mans vienīgais saskarsmes punkts ar ārējo pasauli.
Līdz pat mūža galam es glabāšu sevī šīs saviļņojošās stundas nospiedumu un šīs pēdējās gleznas krāsas. Es vienmēr redzēšu tumšās tapetes, dzintaraino puskrēslu, kas plūda istabā pa šauru dzelteni stiklotu lodziņu un stūrī uz paklāja lika liesmot sarkanajiem rakstiem. Es vienmēr redzēšu mazo, zemo galdiņu ar perlamutra inkrustācijām un apzeltītās tases uz vara paplātes. Smaržīgas tabakas dūmi kā plīvurs cēlās pret griestiem un slēpa to žilbinošo baltumu. Visa telpa bija iegrimusi izsmalcinātu un skurbinošu smaržu mākonī.
Viņa bija izlaidusies uz spilveniem — viņa, dievišķā sieviete ar pulsējošo stāvu, salīgi ievīstījusies sārta un balta zīda plīvuros ar sudraba ziediņiem izšūtu malu.
Es biju uzvilcis tērpu, kuru viņa mīlēja, — sarkano frenci ar zelta tresēm un platās zilās bikses. Mans zobens bija pie viņas. Viņai patika mani redzēt ar piešiem pie zābakiem, un viņa bija laimīga, ja viņas tuvumā bija visi šie karavīra formastērpa piederumi, bez kuriem neviena arābu sieviete nevar iedomāties vīrieti. Mana zilā cepure ar zelta pusmēnesi gulēja viņai klēpī, un viņa skatījās uz islāma emblēmu, kas mirdzēja virs kristieša pieres. Viņas acīs es vairs nebiju neticīgais.
Mēs runājām viņas valodā par visu un par neko. Par mīlestību un par karu. Tāpat kā es, viņa mīlēja šāvienu sprakšķus, garus ceļojumus zirga mugurā, naktis teltī, klejotāju dzīvi, nejaušības un liktenīgas sakritības, no kurām sastāv eksistence, un savā divdesmit gadus vecas sievietes kvēlumā viņa mīlēja arī glāstus un ilgus skūpstus.
Tā bija mana pēdējā nakts uz Āfrikas zemes. Kā ķeceris es to pavadīju kādas skaistas maurietes apskāvienos. Es izvēlējos šīs klusās ardievas un bēgu no armijas pulka trokšņainajām sasauksmēm. Piespiedu aizbraukšanas skumjās šajā pēdējā stundā es alku krist kaislīgos apskāvienos, sajust viņas kailo roku glāstus, dzirdēt pēdējās notis no šīs apburošās mūzikas, kas plūst pār sievietes lūpām, kad tā atzīstas mīlestībā.
Ai, Zina! Noglabā savā sirdī šīs pēdējās ardievas un lai Muhameds tevi ieceļ Paradīzē starp hūrijām — tavām māsām, kas tevi apskaudīs par tavām melnajām acīm, tavām sarkanajām lūpām un tavu balto, statujai līdzīgo stāvu!
Piecos pēcpusdienā Muhammades Sadok pacēla enkuru un uzņēma kursu uz ziemeļ-ziemeļ-rietumiem. No sauszemes pūta patīkama brāzmiņa, bura gandrīz skāra klāju un kuģis, nosvērdamies uz kreisā borta, līdzeni slīdēja ar ātrumu trīspadsmit mezgli. Atspiedies pret reliņiem kuģa pakaļgalā, es skatījos, kā garām slīd krasta līnija, kas šajā stundā asi izcēlās pret dienvidu gaišajām debesīm. Augsto klinšu piekājē Filipvila savus namus bija izkārtojusi uz terasēm vairākos stāvos līdz pat augstākajām virsotnēm. Šajā brīdī man šķita, ka mājas, kas no abām pusēm apņēma ostu, aprijusi jūra. Līča labajā pusē es redzēju mazu baltu punktiņu vienā līmenī ar Vidusjūras klaidu. Tā bija Stora — burvīgā mazā pilsētiņa. (..)
Visi sīkumi šajā ainavā man bija pazīstami. Kad pēc Francijā pavadīta mēneša es atgriezos Alžīrijā, es atkal to uzlūkoju ar laimes pilnām acīm. Atsākdams kareivja dzīvi un no jauna ieraudzīdams šo poētisko, saules apmirdzēto zemi, vienā mirklī es aizmirsu savu dzimteni.
Muhameds Ben Barka, franču karavīrs,
Stāsti par Alžīriju, 1891
No franču valodas tulkojusi A.G.
RL mājaslapā lasāmas arī Agneses Gailes Alžīrijas piezīmes tiem, kas lasījuši Kamī - "Aizveriet logu, tas ir pārāk skaisti!", kā arī saistītais raksts "Kādas kaislības vēsture" un Gļeba Panteļejeva stāstījums “Citas planētas smarža”