Ievainotā prāta pateicība

Bija laiks, apmēram pirms gadiem divsimt, kad Vācijā bija vairāk filozofu nekā visā pārējā pasaulē kopā. Tobrīd Hēgelis mierīgi varēja teikt, ka uzrakstīt viņa filozofiju īsāk un franciski nav iespējams. Lai gan laikā, kad Imanuels Kants bija Kēnigsbergas universitātes profesors, šajā universitātē mācījās ne vairāk kā 42 studenti, viņa vienpersoniski paveiktā domas revolūcija drīz vien sakustināja veselu virkni spožu prātu. Viņu – Fihtes, Šellinga, Hēgeļa, Helderlīna – prātu spožumu ne mazākajā mērā neapēnoja tas, ka viņi bija teoloģijas studenti, taču šis fakts ietekmēja viņu domāšanas ambiciozitāti, viņu jautājumu plašumu un vispārīgumu. Pusgadsimta laikā vienreizēji dzīvā strīdu un diskusiju gaisotnē tapa ievērojama daļa no Rietumu filozofijas kanona. Pēc Sokrata, Platona, Aristoteļa, Epikūra un stoiķu Atēnām 18. un 19. gadsimta mijas Vācija ir otra produktīvākā vieta Rietumu filozofijas vēsturē. Taču starp šiem diviem neticami ražīgajiem filozofijas laikmetiem ir vismaz viena radikāla atšķirība, kuru aptuveni varētu raksturot tā: ja pie Platona un Aristoteļa atkal un atkal atgriežas, tad no Kanta un Hēgeļa atkal un atkal novēršas. Ne tikai tāpēc, ka viņu tekstu sarežģītība un nesaprotamība daudziem nesagatavotiem prātiem ir atņēmusi drosmi uzdot “lielos” jautājumus, bet arī tāpēc, ka ne visiem ir pa zobam vācu prāta samezglotā smagnējība, kas spēj izkalt visabstraktākos jēdzienus un sasiet tos galvu reibinošos mezglos. Daudzi no 20. gadsimta lielīgajiem angļiem un drīz pēc tam arī amerikāņi uzskatīja, ka vācu domas šķietami patvaļīgie kāršu namiņi ir filozofiska nejēdzība, kurai drošāk nepievērst nekādu uzmanību, ka domas izteiksmē jāsargā vienkāršība un skaidrība, un viss, kas nav (uzreiz) skaidrs, ir nejēdzīgs un velk uz cilvēkus maldinošu misticismu. Tas kopā ar mainīgo filozofisko modi ir viens no iemesliem, kāpēc lielākajās angļu un amerikāņu universitātēs uzskatīja, ka lasīt Kantu un Hēgeli ir lieka laika tērēšana un filozofiska nepieklājība. Rupji runājot, tas tā turpinājās līdz 1973. gadam, kad vairuma pasniedzēju nicinājuma un vairuma studentu dedzīgas intereses gaisotnē Dīters Henrihs Hārvardā nolasīja lekciju kursu, kurš vēlāk studentu pierakstu veidā ceļoja pa Amerikas bibliotēkām, līdz 2003. gadā viens no studentiem to pārvērta grāmatā Starp Kantu un Hēgeli.
Pēdējo 30 gadu laikā, lielā mērā pateicoties Dītera Henriha (dz. 1927) skaidrojošajam darbam, vācu klasiskā ideālisma tradīcija pat anglosakšu pasaulē ir pārvērtusies par cienījamu pētījumu objektu. Neviens no Kanta, Hēgeļa un Helderlīna lasītājiem nenoliegs, ka Dīters Henrihs ir neapstrīdama autoritāte visiem, kuriem ir interese izsekot Kanta domas režģim, Hēgeļa domas daudzslāņu tīklojumam vai Helderlīna esmes dzītajai domai. Henriha skrupulozais vēsturnieka darbs, pievēršot uzmanību veselai virknei līdz šim nepublicētiem vai aizmirstiem vācu domātāju tekstiem, nekad nezaudē saikni ar domas situāciju, kurā šie teksti iegūst filozofisko jēgu, un šī domas situācija ir pieejama ikvienam, kurš uzdod līdzīgus jautājumus. Taču viņš ir ne tikai izcils filozofijas vēsturnieks, viņu pamatoti var uzskatīt par jēdzīgāko no mūsdienu vācu filozofiem. Dīters Henrihs ir tā sauktās “Heidelbergas skolas” tēvs (visticamāk, lai nošķirtu no Frankfurtes marksistiem, kuru pēdējā, vīstošā atvase ir Jirgens Hābermāss), kuru raksturo nodarbošanās ar paš-apziņas problēmu, kura, viņaprāt, Kanta, Fihtes un Hēgeļa gadījumā ir tikpat problemātiska, kā tā izrādās problemātiska jebkurai domai, kas pievēršas pati sev un savas pastāvēšanas nosacījumiem. Lai cik naivi tas izklausītos, bet viņa personība apliecina to, ka filozofija vislabākajā šī vārda nozīmē ir iespējama.

A.R.

Rīgas Laiks: Vai jūs esat filozofs?

Dīters Henrihs: Savā ziņā visi ir filozofi. Domāšana par to, ko nozīmē būt cilvēkam, ir daļa no būšanas par cilvēku. Ikvienam ir kāda izpratne par sevi, ikviens jautā par savu dzīvi un mēģina saprast, kādā sakarā tas viss ir. Tā, protams, nav profesionāla filozofija.

RL: Ja katrs savā ziņā ir filozofs, tad kā ir iespējama “profesionāla filozofija”?

Henrihs: Jo ir iespējams pamanīt jautājumus, kuri ikvienam ir un uz kuriem ikviens zināmā mērā mēģina atbildēt, iegūt skaidrību, par ko īsti šie jautājumi ir, veidojot ceļus, pa kuriem šādu atbildi meklēt un, iespējams, iegūt. To, kas vienkāršā cilvēka dzīvē pastāv tikai kā norādes un aizmetņi, filozofija kā disciplīna padara uzskatāmu un sakārtotu.

RL: Vai jūs varētu dot kādu piemēru jautājumiem, kuri, kā jūs sakāt, ir ikvienam?

Henrihs: Kam dzīvē ir vislielākā nozīme? Vai ir kaut kas absolūti saistošs vai arī viss izriet no sabiedrības kultūras tradīcijas, manas izglītības? Vai ir kaut kas aiz redzamās pasaules? Vai pasaulei, kurā es dzīvoju, ir sākums vai gals? Vai manu dzīvi ierobežo laiks starp manu dzimšanu un manu nāvi? Es atceros, ka man šādi jautājumi bija jau tad, kad biju vēl bērns. Protams, ne visi cilvēki padara šos jautājumus par savas dzīves galveno saturu, to izdara tikai daži un tur ir jābūt īpašiem iemesliem.

RL: Kādi ir jūsu īpašie iemesli?

Henrihs: Tie, es domāju, ir divi. Pirmkārt, noteikts talants vispārēji organizēt dažādus pārdomu laukus. Laikā, kad es studēju, es domāju, ka filozofija vienkārši ir pats fascinējošākais priekšmets, ko iespējams iztēloties. Otrs iemesls ir daudz personīgāks, tā ir nedrošība. Nedrošība tajā, kā tu vadi savu dzīvi un kā tai piešķir noturību, padara tevi sevišķi jūtīgu pret šiem fundamentālajiem jautājumiem, izraisa vēl vairāk tādus jautājumus un liek domāt par visdažādākajām alternatīvām.

Mani ievietoja slimnīcā divu gadu vecumā, tajā laikā slimnīcas bija kaut kas līdzīgs armijas barakām, māsiņas uzvedās kā kaprāļi un ārsts bija kaut kas līdzīgs armijas ģenerālim. Es biju slims, man bija divas operācijas, drudzis, vājums, un es biju pilnīgi viens, maniem vecākiem neļāva būt manā tuvumā. Šodien, ja tāda vecuma bērns ir jāliek slimnīcā, viņa mātei ļauj palikt kopā ar viņu. Tajā laikā par to pat nevarēja domāt, tu slimnīcā biji mazs zaldāts, tev bija jāklausa pavēlēm. Tas bija biedējoši un briesmīgi, un tobrīd man bija ļoti spilgta, spēcīga dzīves absurduma un šausmīguma izjūta, mans prāts atradās tuvu izmisumam. No otras puses, mani vecāki darīja visu iespējamo, lai šīs pieredzes sekas manī mīkstinātu, viņi labi saprata, ka nonākšana tik baismā situācijā manā prātā var izraisīt nihilisma aizmetņus. Neapšaubāma jēdzīguma pieredze mani piemeklēja manu vecāku rūpēs par mani, un šī mana atrašanās starp absurdu un drošību, ko izraisa kaut kas tik absolūts kā beznosacījumu mīlestība, mani noveda pie filozofijas. Kā ir iespējams domāt par savu dzīvi un dzīvi vispār šī pretstata gaismā?

RL: Vai jūsu nedrošībai arī tagad ir kāds iemesls?

Henrihs: Bērna pieredze nekad netiek pazaudēta. Tu vari būt, cik vien gribi panākumiem bagāts, saņemt visus iespējamos pagodinājumus pasaulē, tev var būt studenti, tu vari sarakstīt dučiem grāmatu, taču tā pati izjūta joprojām tevi dzen un stumj uz priekšu. Es mēdzu jautāt saviem draugiem, izteikdams apgalvojumu: bez prāta brūces, bez dzīves ievainojuma nav neviena laba filozofa. Līdz šim visi ir piekrituši.

RL: Vai jūs būtu gatavs vispārinājumam, ka filozofija kā vēsturisks fenomens parādījās noteiktas brūces, kāda ievainojuma dēļ?

Henrihs: Tā noteikti ir ļoti laba hipotēze. Filozofija galu galā ir drošības meklējumi dažādu alternatīvu gaismā – pieņemot kādu nostāju, ir zināms, ka tā ir tikai viena no iespējamām nostājām, filozofijā tu vienmēr izvēlies vienu no iespējām, saskati tās pamatojumu vai izdomā tai savu pamatojumu. Ar nedrošību filozofijai nepietiek, ir daudz nedrošu cilvēku, kuri nav filozofi. Vēl ir jābūt talantam un pārliecībai, ka tev piemīt spēja tikt galā ar domas iekšējo antagonismu, ka tu vari nonākt līdz savai pozīcijai vai vismaz ceļam, kas izraisa uzticību.

RL: Vai jūs teiktu, ka arī Sokrats bija ievainots?

Henrihs: Domāju gan – viņš bija neglīts.

RL: Un neglītums bija viņa brūce?

Henrihs: Tā varētu teikt. Es nedomāju, ka tas ir sevišķi labs iemesls prāta ievainojumam, bet tas ir vienīgais faktors, kuru šobrīd uzreiz varu iedomāties. Turklāt viņam piemita īpašas spējas saprast citus cilvēkus. Viņš spēja atskārst viņu problēmas, tādēļ pieņemu, ka viņam pašam netrūka savu problēmu, vismaz tajā mērā, kādā tās nepieciešamas, lai saprastu šo problēmu svarīgumu citiem un pakāpeniski vadītu viņus cauri dažādiem iespējamiem skatījumiem pretim tam, ko viņi dažādības gaismā var pieņemt kā patiesu.

RL: Cik saprotu, tad jūs esat lielāko daļu savas dzīves pavadījis, lasot tekstus, kurus vācu domātāji radīja salīdzinoši īsā laikā starp 1781. un 1844. gadu…

Henrihs: Nē, nē (smejas), tā vienkārši ir mana specialitāte.

RL: Vai jūs esat pamanījis arī, teiksim, Kanta un Hēgeļa brūces, vai arī viņi bija ievainoti?

Henrihs: Jā, taču es nesteigtos noteikt diagnozi viņu psihei. Hēgeļa gadījumā tas ir viegli pamanāms – viņa māte nomira agri, arī viņš bērnībā bija smagi slims. Viņš centās būt izcils students sava laika izglītības sistēmas ietvaros, bet, nonācis Tībingenē, atklāja, ka viņa dzīvē kaut kā trūkst, ka viņš īstenībā nedzīvo, ka viņš dzīvo mirušā pasaulē un ka pasaule pa šo laiku ir mainījusies. Tādēļ viņš mēģināja, kā pats teica, “atbrīvoties no važām” un studēt nevis filozofus, bet “autorus” – Ruso un Jakobi, kurš bija ne tikai filozofs, bet arī dzejnieks. Kā jūs zināt, “izmisums” Hēgelim ir viens no atslēgas vārdiem – vācu valodā Verzweiflung (izmisums) ir cieši saistīts ar Zweifel (šaubas), izmisums ir šaubu augstākais punkts. Kanta gadījums ir atšķirīgs, bet arī viņam acīmredzami bija svarīgi būt drošam par kaut ko absolūti saistošu, viņa morāles filozofija tiecas nodibināt kaut ko, kas cilvēka dzīvē ir absolūti saistošs. Tikai pieņemot morālu skatījumu kā absolūtu jūs varat atrast savas dzīves stabilitāti, citādi jūs esat tikai akmentiņš, kuru viļņi mētā no klints pret klinti. Tas norāda uz kaut ko viņa dzīvē, kas darbojas šajā meklējumā, darbina to. Bet, skaidrs, es neapšaubu, ka filozofijai nepieciešams talants un prāts, kas darbojas sistemātiski. Ar vienu pašu izmisumu nevar nekur tālu tikt (smejas) …filozofijā.

RL: Kanta laikā daudzi uzskatīja, ka viņš ir izmainījis viņu dzīvi. Vai jūs varētu teikt, ka tā laika vācu domātāji ir izmainījuši arī jūsu dzīvi?

Henrihs: Nu, man jāsaka, ka Kants mani savulaik pilnīgi pārņēma. Nevis ar savu vēstījumu, bet ar domas smalkumu. Es joprojām domāju, ka viņš ir viens no diviem lielākajiem filozofiem pasaulē. Otrs ir Platons. Nesen es biju slimnīcā un lasīju Kantu, viņš mani joprojām saviļņo. Filozofijai ir arī sava mākslinieciskā kvalitāte. Izciliem filozofiskiem tekstiem ir kaut kas kopīgs ar lieliem mākslas darbiem, varbūt tas ir iekšējo attiecību smalkums un formas dziļums. Kantam tas viss ir, pat vairāk nekā viņa sekotājiem.

Es pieļauju, ka man piemīt zināms skaidrotāja talants. Šķiet, ka mans ieguldījums ir iespaidojis to, kā tiek lasīts Kants. Ņemsim Hēgeli. Viņš it kā raksta vāciski, bet, viņu lasot, tu viņu nesaproti. Argumentācijas struktūra, kas darbojas teksta fonā, ir tik netverama, un grūtības ir tik ārkārtējas, ka saprast to, kas atrodas jūsu acu priekšā, praktiski nav iespējams.

Kantu ir iespējams saprast, tas prasa darbu, ir daudz kas nesaprotams un ir jāspēj pateikt, kas tieši nav skaidrs, kur slēpjas neskaidrība. Diemžēl daudzi cilvēki nenonāk pat līdz šādam stāvoklim. Hēgelis ir viena vienīga neskaidrība, un tu pat nezini, kur slēpjas neskaidrība, atšifrēt šo tekstu manā dzimtajā valodā, saskatīt tajā jēgu prasa ilgu laiku, bet tu vienalga neaptver šo jēgu. Protams, tas ir saistīts ar iedrošinājumu, kuru cilvēki tai laikā izjuta, viņiem šķita, ka nākotne ir atvērtāka nekā jebkurš pirms tam spēja iedomāties. Tas galu galā arī noveda pie šī zinātniskā gara sabrukuma, kļuva redzams, ka viņiem pašiem brīžiem nebija skaidrības, tur bija vesela virkne loģisku kļūdu un apmēram sākot ar 1830. gadu, pēc Hēgeļa nāves, šī kustība izsīka.

RL: Vai tas nebija Helderlīns, kurš sacīja, ka Hēgelis ir radījis lielisku sistēmu, bet, pabīdot vienu klucīti, tā mirklī sabruks?

Henrihs: Nē, viņš to nav teicis. Es reiz vadīju semināru Hārvardā par dzejniekiem Šelliju, Helderlīnu un Vudsvortu, un mani kolēģi no angļu valodas nodaļas man piekrita, ka Helderlīna poētiskā kvalitāte ir nepārspēta. Interesanti atzīmēt, ka nav iespējams iztēloties viņa dzeju bez viņa filozofijas. Man ļoti patīk Semjuels Bekets, un viņš savā ziņā ir 20. gadsimta filozofiskākais dzejnieks, arī viņš nopietni studēja filozofiju un arī viņa darbu nav iespējams iedomāties bez filozofijas, taču tā nav oriģināla filozofija, un viņš neko nav ieguldījis filozofijas vēsturē. Helderlīns uzskatīja – un tādēļ viņš nopietni kritizēja Šellingu –, ka filozofiskas sistēmas tieksme aptvert cilvēka dzīvi ir aplama, jo tai nepiemīt šim uzdevumam adekvāta forma, tā ir mirusi forma, kurā tiek mēgināts ietvert dzīvi kā tādu, jēdzienu sistēma, kura nespēj mēroties ar prāta pieredzes dziļumiem. Tādēļ filozofijai ir sevi jāpārveido par mākslas darbu.

RL: Savā ziņā jūs 21. gadsimta sākumā filozofējat tā, it kā jūs atrastos kaut kur starp Kantu un Hēgeli…

Henrihs: …un arī savā laikā, protams. Es mēģinu tulkot kantisko un pēc-kantisko domu mūsu filozofiskajā valodā, atsakoties no nepieciešamības izvēlēties starp Kantu un viņa sekotājiem. Tas bija iemesls maniem mēģinājumiem izsekot paš-apziņas problēmai, pirmajai personai, indikatora “es” nozīmei, runāt par to lingvistiskās filozofijas valodā, jo šis jēdziens bija tik svarīgs Kantam un viņa sekotājiem. Taču es diezgan ātri atklāju, ka viņi nezināja, ko par to teikt. Mēs tur sastopamies ar filozofijas periodu, kurā “subjekts” ir viens no atslēgas jēdzieniem, bet kurā nav atbilstošas pieejas tam, kā to saprast. Man šķiet, tas vispār ir raksturīgi filozofijai – jūs nonākat pie jēdziena, kas izgaismo visas jūsu problēmas un sola atrisināt visas filozofiskās problēmas. Platona gadījumā tā ir “ideja”, Ruso gadījumā – “sirdsapziņa”, bet pēc tam izrādās, ka pats šis atslēgas jēdziens ir neskaidrs un filozofijai atkal nākas sasniegt citu līmeni, kurā varbūt mājo skaidrība par visu.

RL: Ja tā, tad kurš no jēdzieniem, ar kuriem jūs skaidrojat citas lietas, jums pašam nav skaidrs?

Henrihs: Tas ir lielisks jautājums. Man jāapstājas un jāpadomā. Es neesmu tik liels filozofs kā viņi, es neesmu ieviesis jaunu atslēgas jēdzienu (smejas), taču jēdziens, par kuru man nav skaidrības, bet kuru es lietoju, ir “apzināta dzīve” un “apzinātas dzīves pamats”.

RL: Ko jūs saprotat ar “apzinātu dzīvi”?

Henrihs: Tas, ko mēs saprotam ar “dzīvi” ir pietiekami skaidrs – pašpavairojošu, pašorganizējošos procesu, vai ne? “Apzināta dzīve” ir process, kuru vada un pastāvīgi organizē apziņa par to. Apziņas jēdzienam ir divi aspekti… (pauzē) – tā kā mēs zinām par dzīvi, kuru dzīvojam, mēs savā ziņā arī esam tie, kuri dzīvojam. Nevar teikt, ka dzīvnieki vada savu dzīvi, viņi dzīvo savu dzīvi. Mums ir savs priekšstats par dzīvi un mēs to zināmā mērā vadām. No otras puses, tā kā mēs galu galā nezinām, kādā sakarā visa šī dzīve ir, dzīvi ierobežo nedrošība par šīs dzīves nozīmi un dabu. Tādēļ mēs pastāvīgi domājam par to dzīvi, kuru vadām. Bez tam mēs zinām: lai gan mums šī dzīve ir jāvada nedrošības apstākļos, mēs to neradām, tā ir atšķirība starp Dievu un mums. Dievs ir pašradošs, viņš pats ir savas dzīves pamats, mēs neesam šīs dzīves pamats, tādēļ mēs meklējam, kas ir mūsu dzīves pamats. Te parādās konceptuāla problēma: šis pamats nav mūsu dzīvei ārējs, tas tajā darbojas. Lai gan mēs savu dzīvi vadām, šīs vadīšanas pamats pastāvīgi darbojas mūsos. Kas ir šis pamats? Materiālisti saka – viegli, bez piepūles – tās ir jūsu smadzenes.

RL: Un kāda ir jūsu atbilde?

Henrihs: Es neatrodos situācijā, no kuras es varētu jums dot galīgo atbildi, bet tās nav smadzenes. (Smejas.) Ar smadzenēm nepietiek, vajag vēl kaut ko.

RL: Un kādas ir alternatīvas – daba, Dievs?

Henrihs: Kants teica: “Brīvība.” Mūsu brīvība ir kas tāds, ko mēs nevaram notvert, mums pat nav tādu zināšanu par savu brīvību, kādas mums ir par dabu vai smadzenēm. Brīvība ir intelektuālā pasaule, tā nav kaut kur tur, ārpusē, tā ir mēs paši, brīvība esam mēs. Kanta gadījumā tā ir milzīga problēma – kāda īsti ir attiecība starp jums un jūsu brīvību? Tā ir atšķirība starp to, ko tu par sevi zini, un to, ko tu sev piedēvē, ko tu uz sevi neizbēgami attiecini. Tagad ir parādījies neiroloģiskais brīvības pastāvēšanas noliegums…

RL: …tas, ka visus mentālos stāvokļus nosaka iepriekšējie mentālie stāvokļi, un šīs kauzālās ķēdes ietvaros nav vietas brīvai…

Henrihs: Jā, tā varētu būt, bet tas nav pierādīts. Turklāt tas nav brīvības atspēkojums, jo tas, ko šie smadzeņu pētnieki saprot ar “brīvību”, ir bezgala triviāls, salīdzinot ar to, ko par to domāja Kants. Brīvība ir apziņas pamats. Vēlāk Hēgelis teiks, ka apziņas pamats ir gars, absolūtā gara dzirksts.

RL: Vai jums ir vismaz kāda sava, pagaidu atbilde?

Henrihs: Ja mani spiež stūrī, kā jūs to tagad darāt, es teiktu, ka pie atbildes mēs nevaram nonākt šādā ceļā – ideja, skaitlis, brīvība, matērija, daba, gars. Radot tādas atbildes, mēs ignorētu filozofijas pastāvēšanas nosacījumu (šajā nozīmē es esmu Kanta sekotājs): mēs nespējam jēdzieniski kontrolēt galējo lietu pamatu. Kanta “lieta sevī” nav pieejama tādā pašā veidā, kā pieejamas ir, teiksim, smadzenes vai matērija. 20. gadsimts matemātikā un fizikā ir ierobežojuma teoriju gadsimts. Ķeroties pie galējā lietu pamata, mums ir jārēķinās ar paradoksiem un jēdzieniskiem ierobežojumiem, mēs uz to varam tikai norādīt, es neteiktu – uz Dievu vai Garu, es lietotu noteiktus predikātus tādā veidā, ka šo predikātu piemērošanu attaisno vienlaikus galējā lietu pamata iepriekšpieņemšana un rēķināšanās ar to. Viens no šādiem predikātiem ir “atbildība” Kanta nozīmē, otrs ir “jēdzīgums”. Lietu galējais pamats – un mēs nezinām, kas tas ir – ir tāds, ka, pateicoties tam, tiek nodrošināts jēdzīgums. Tas starp citu nozīmē, ka vadīt dzīvi ir ne tikai jēdzīgi, bet jums nākas to vadīt, jūs nevarat citādi, alternatīvas nav, jūs jau esat dzimis, jums jāvada sava dzīve, pat sevi nogalināt nav alternatīva, tas ir tas pats – jūs vadāt savu dzīvi līdz savai nāvei. Šis alternatīvu trūkums ir viens iespējams iemesls pašnāvībai. Šajā jēdzīguma nozīmē jūs esat nolemts jēdzīgumam savas dzīves ietvaros, jūsu dzīve nav jēdzīga attiecībā pret kaut ko, kas transcendē to, kas ir jēdzīgs jums. Starp citu, šis priekšstats par dzīves jēgu ir diezgan jauns, antīkajā pasaulē nekā tāda nav, tas parādījās kaut kad 18. gadsimtā.

RL: Stāsta, ka to izdomāja krievi, tad eiropieši pakāpeniski pārņēma…

Henrihs: Vienalga, vācu ideālisma tradīcija nodarbojas ar jēdzīgumu, viņi meklēja jēgu, kas nav vienkārši mana vai tava, viņi meklēja absolūtu jēgu. Atbildot uz jautājumu – kas ir absolūts – jums nākas izlemt, vai sapratīsiet absolūtu kā kaut ko, kas attaisno jūsu dzīves jēdzīgumu, kurš ir jēdzīgs ne tikai jūsu dzīves iekšpusē. Jūs varat teikt, ka tas ir Dievs, vai pat teikt, ka tā ir matērija, bet tad jums nākas ieviest ļoti smalku matērijas izpratni. Marksisti mēģināja tādu iegūt, bet viņiem neizdevās radīt tādu matērijas jēdzienu, kurš pieļautu jēdzīgumu, kuru neierobežo jūsu dzīves ietvari.

RL: Jūs teicāt, ka apziņai ir pamats, nesasniedzams…

Henrihs: 20. gadsimtā ir divi lieli filozofi, Heidegers un Vitgenšteins, kuri patiešām ir izmainījuši domas situāciju. Heidegers pastāvīgi atgriežas pie tā, ka jēdziens Sein, esamības jēdziens ir pastāvīgs nemiera avots, to nav iespējams fiksēt. Savas dzīves nogalē viņš domāja un teica, ka esamība ir notikums, bet tas ir tikai viens no lietu galējā pamata raksturojumiem, proti, ka tas notiek, nevis ir. Es pievienojos tiem, kuri uzskata, ka mums ir tikai netieša pieeja lietu galējam pamatam. Tādēļ dzīves vadīšana ir tas, par ko iespējams runāt. Ja nav iespējama augstākā zinātne par absolūto, ja nav iespējams novērst uzmanību no savas dzīves un pievērst to absolūta dzīvei, lai to pastāvīgi vērotu – kā mūki, kuri uzskatīja, ka tas ir iespējams, kā katoļu baznīca apsola saviem ticīgajiem, ka viņi pēc nāves vēros Dievu, kā pāvests tic, ka viņš sagaidīs Dieva intuīciju un gatavojas tam –, pat ja tā būtu intuitīva zināšana, tā tomēr ir zināšana. Ja absolūts paliek tāls, vienmēr atstatus, bet tomēr darbojas jūsu dzīvē, tad pēdējais ceļš, kurā jūs varat būt saskaņā ar absolūto, ir vadīt savu dzīvi apziņā par tās absolūto jēdzīgumu.

RL: Ja absolūtais ir nesasniedzams, bet tomēr darbojas jūsu dzīvē, vai jūs nevarētu norādīt uz dažiem tā iejaukšanās piemēriem?

Henrihs: Tas neiejaucas, jo tad izrādītos, ka tas ir ārējs. Tāpat kā brīvība… Padomājiet par Fihti. Viņš pieņēma Kanta nostāju, ka absolūtais mūsu dzīvē ir mūsu brīvība, lai arī mums par to nav nekādas zināšanas, mēs varam to tikai apzināties, mēs varam būt droši par savu brīvību, bet nevaram to zināt. Jau Ruso ticēja, ka sirdsapziņa, praktiskais morāles jēdziens ir mūsu dzīves absolūts, taču mums nav zināšanas par sirdsapziņu, sirdsapziņa darbojas, bet mēs nezinām, kas tā ir. Freids uzskatīja, ka viņš zina, kas tā ir, bet tas, ko viņš zināja, nebija ne Ruso sirdsapziņa, ne Kanta brīvība. Te mums parādās drošticamība, drošība, ko nevar pārtulkot zināšanā, ja zināšana tiek saprasta kā objekta zināšana.

RL: Kā absolūts parādās, kā tas sevi rāda jūsu dzīvē?

Henrihs: Tādā veidā, kādā jūs esat spējīgs pieredzēt jēdzīgumu tajā, ko jūs darāt, jūs ar to sastopaties ik brīdi, katrā ziņā ikvienā nozīmīgā brīdī. Protams, tā ir tikai norāde uz absolūta klātbūtni. Protams, sakot, ka jūsu dzīvē ir klātesošs absolūts, jūs varat to ierobežot ar absolūtas pieredzes mirkļiem. Mēs esam galīgi, mēs neesam absolūts. Mums ir jādomā par absolūtu kā procesu, kā kaut ko, kas ir spējīgs uz paš-pavairošanos, paš-atšķiršanos, tā ir Hēgeļa doma. Absolūts mūsos nepadara mūs par absolūtu. Mēs esam galīgais absolūtajā.

RL: Par kādu jūsu piedzīvotu jēdzīguma pieredzi…

Henrihs: Piemēram, manā gadījumā, par spīti izmisumam, ko pieredzēju slimnīcā, es nevarēju šaubīties par manas mātes un tēva mīlestību, un es viņus mīlēju. Es zināju, ka tajā mīlestībā ir kaut kas nesavienojams ar šo izmisumu.

RL: Tas bija pirms vairāk nekā 70 gadiem.

Henrihs:  Es domāju, ka visi lielie filozofi ir ne tikai ievainoti, bet ka viņiem visiem ir bijusi vismaz viena izšķiroša pieredze. Piemēram, Dekartam, kad viņš sēdēja tepat, Ulmā, būdams franču zaldāts, pie kamīna – viņš pēc tam to vienmēr pieminēja, kad runāja par to, ko iespējams sasniegt filozofijā. Paskālam bija tāds brīdis, kad viņš saprata, ka Dievs nav filozofu Dievs, bet Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs, pierakstīja to un iešuva lapiņu savā mētelī. Ruso bija tāds brīdis, kad viņš uz ielas pēkšņi atskārta, ka kultūra neparedz cilvēka morālo kvalitāti. Kantam bija tāds brīdis, kad viņš lasīja Ruso Emīlu un saprata, ka visi viņa uzskati par cilvēka cieņu un cēlumu, kuri balstījās uz zināšanām un pētniecību, ir bijuši aplami un ka vienkāršais, vidējais, parastais cilvēks ir īstais cilvēks. Kopš tā brīža viņa dzīve bija pievērsta vienkāršā cilvēka attaisnošanai pret tā saucamajiem filozofiem, kuri aplami iedomājās, ka viņi var pierādīt, kā pasaule turas kopā. Fihte reiz stāvēja pie krāsns un saprata es-apziņas absolūto dabu. Visiem filozofiem ir tādas atskārsmes, taču tādu nevajag daudz, jo pie tām vienmēr var atgriezties.

Viens no maniem tāda veida pieredzējumiem… es ļoti mīlēju savu māti, es pazaudēju tēvu, kuru arī mīlēju, ļoti agrā bērnībā, es biju viens, divi brāļi bija miruši vēl pirms manas dzimšanas, tadēļ man bija bail, kas notiks, kad nomirs mana māte… es iztēlojos, ka varētu atgriezties izmisums… man bija trīsdesmit, kad viņa nomira, bet notika kaut kas tieši pretējs tam, ko biju gaidījis. Mani pārņēma pateicība – nevis par viņas nāvi, bet par viņas dzīvi, par to, ka viņa bija bijusi un ka tas bija labi. Man šī mana reakcija bija absolūts pārsteigums. Es apmeklēju viņu telpā, kurā gulēja arī citi mirušie, un es vairs nebaidījos no nāves. Taču man vajadzēja vēl trīsdesmit gadus, lai es varētu uzrakstīt par pateicību. Arī Heidegers ticēja, ka doma un pateicība ir ļoti cieši saistītas. Es tam piekrītu, tikai citādi. Ja gadās jēdzīguma pieredze, tad parasti tādas pieredzes raksturīgs elements ir pārsteigums, tas ir dziļi iesakņots tajā, ko jūs esat domājis, gaidījis un apsvēris, bet nevarējāt paredzēt. Tam ir kāds sakars ar apzinātu dzīvi un ar absolūta klātbūtni tajā. Es esmu pateicīgs nevis Dievam, tai ziņā es sekoju Heidegeram, tā nav pateicība Dievam, tā ir aiz tā, tā ir absolūta pateicība.

RL: Nevienam?

Henrihs: Nevienam. Es to sauktu par kontemplatīvu pateicību. Tā ved mūs pie pateicības filozofijas, kuras paraugs ir Heidegers. Varētu jautāt, vai pateicība filozofiskajā nozīmē ir iespējama šajā pasaulē, kur absolūts ir bez nevienas personīguma pazīmes, bet tas novedīs mūs pie diskusijas ar teologiem.

RL: Jūs esat apzinātas dzīves apoloģēts, tā, šķiet, ir lieta, pēc kuras, jūsuprāt, ir vērts tiekties. Kāpēc jūs domājat, ka apzināta dzīve ir labāka par vienkāršu dzīvi?

Henrihs: Vienkārša dzīve ir apzināta dzīve. Es nesaku, ka apzināta dzīve ir tikai filozofiem. Arī Kants saka, ka ikviens cilvēks kļūst cildens un smalks. Kad uz spēles ir galējās lietas, morāles filozofs nebūs smalkāks par cilvēku no ielas.

RL: Un jūs teiktu, ka jūsu dzīve nav vairāk apzināta kā jebkura cita dzīve?

Henrihs: Savā ziņā tā ir vairāk apzināta – es varu sniegt paskaidrojumus, es varu padarīt implicētu izpratni par eksplicētu, es varu izsekot problēmām, kuras parādās pieredzes eksplicēšanas gaitā. Tāpat es teiktu, ka vienkāršais cilvēks var apjukt un pazaudēt pavedienu tam, ko viņš pats zina kā sev būtisku.

RL: Tātad vienkāršais cilvēks var apjukt un pazaudēt pavedienus, bet tik īpaša personība kā jūs nevar un…

Henrihs: Ļoti labi, paldies. (Skaļi smejas.) Nē, es arī, bet citādi. Mani var pavedināt kļūt par lingvistisko pozitīvistu, nepaliekot uzticīgam jēdzīgai pieredzei; mani var pavedināt psihoanalīze, kura stāsta, ka pateicība ir kaut kā cita sublimēšana; mani var pavedināt Hābermāsa socioloģija, kura noliedz, ka jēdzīgumam ir nepieciešams kāds absolūts. Filozofi itin viegli var nonākt apjukuma stāvoklī. Es aizstāvu transcendenci, kas jāsaprot platoniskā nozīmē, proti – aiz acīmredzamā ir kaut kas cits.

RL: Vai ir?

Henrihs: Jā. Vitgenšteins arī tā sacīja, tikai viņš vēl piebilda, ka mēs par to neko nespējam pateikt.

RL: Un jūs sakāt, ka ir kaut kas, un mēs par to varam runāt?

Henrihs: Mēs nevaram par to runāt tieši, bet mēs varam tam pievērsties un mums nākas to darīt. Savā ziņā arī Vitgenšteins tam pievēršas, sakot, ka tas ir, bet mēs par to nevaram runāt. Viņa kara laika dienasgrāmatas liecina, ka viņš ticēja Dievam. Taču tāpat viņš ir parādījis, ka mēs nevaram pateikt, ko mēs domājam, kad sakām “Dievs”.

RL: Vai jūs ticat Dievam?

Henrihs: Pirmkārt, es nezinu, ko “Dievs” nozīmē, un, ja Dievs ir monoteisma Dievs, absolūts, kas tiek definēts kā persona, es viņam neticu. Jūdu, kristiešu un musulmaņu Dievs, nē, tādam Dievam es neticu.

RL: Vai jūs ticat filozofu Dievam?

Henrihs: Nu, savā ziņā, jā. Dievā pastāv kaut kas, kam nav nekāda sakara ar personīgumu.

RL: Arī kristiešu Dievā ir kaut…

Henrihs: Jā, kristietība te saglabā zināmu divdomību un tajā ir tās spēks. Kristietībai vienmēr var pievērsties arī tā, ka kristiešu Dievs kļūst par filozofu Dievu, jo viņš nav viena persona, viņš ir trīs. Būdams trīs, viņš nav persona. Teologi saka, ka mēs to nespējam saprast. Bet vēl viņi saka, ka tā ir atklāsme. Tam es neticu.

RL: Jūs neticat atklāsmei?

Henrihs: Nē, vismaz ne tajā nozīmē, ka Dievs izsūta vēstījumus.

RL: Vai agrāk jūs ticējāt?

Henrihs: Nē, es vienmēr esmu ticējis Dievam, bet ne Kristum. Dieva atklāsme jūdiem bija Likums, Tora, kristiešiem – Svētie Raksti, musulmaņiem – Korāns. Tā ir vēl viena raksturīga mūsu trīs monoteismu pazīme, ka tās visas ir grāmatu vai tekstu reliģijas. Šajā nozīmē es esmu filozofisks teologs, neatkarīgi no tā, ko nozīmē “Dievs”. Vārds “Dievs” ir… (pauzē) …sākotnēji, savā agrīnajā lietojumā tas nenorādīja uz personu, mēs to zinām no reliģijas vēstures.

RL: Bet uz ko?

Henrihs: Spēku, atmosfēru, kaut ko, kas ir aiz cilvēka.

RL: Vai jūs esat kādreiz lūdzis?

Henrihs: O, jā. Lūgšana ir līdzīga pateicībai. Ja jūs izjūtat dziļu pateicību, un tā nav pateicība kādam jums zināmam cilvēkam, savā ziņā jūs jau esat lūgšanā, jo esat koncentrējies uz kaut ko, kas absolūti transcendē jūsu dzīvi un ir absolūti jēdzīgs, un jūs to atzīstat. Šajā nozīmē lūgšana ir cilvēka dzīves daļa.

RL: Vai lūgšana ir doma?

Henrihs: Jā, bet ne tikai. Tā ir domas ietveršana apzinātas dzīves īstenošanā. Protams, bez domas jūs nevarat lūgt, jums ir jāfokusē sava uzmanība uz kaut ko, jūs nodibināt attiecības ar savu dzīvi kopumā. Saņemot dolāru, jūs neesat pateicīgs, jūs vienkārši sakāt paldies, tas ir sociāls rituāls, jūs neesat pa īstam pateicīgs, vismaz ne tajā nozīmē, ka jūs tajā saņemat un ieraugāt kaut ko jēdzīgu savai dzīvei kā veselumam. Arī par dolāru var būt pateicīgs šajā nozīmē, piemēram, ja jūsu ienaidnieks jums to iedod brīdī, kad jums tas ir ārkārtīgi nepieciešams. Tam var būt jēga, un tad jūs esat pateicīgs dziļākajā šī vārda nozīmē. Tā ka bez domāšanas un bez domāšanas par savu dzīvi jūs nevarat būt pateicīgs. Taču jūs ne tikai domājat par savu dzīvi kā savas domas subjekts, jūs vadāt savu dzīvi pateicības formā, jūs atrodaties pateicības stāvoklī, un tas ir kas vairāk nekā būt ar domu.

RL: Ko satur šis “vairāk”?

Henrihs: Jūs koncentrējat savu dzīvi īpašā domā un uzturat apziņu par šīs domas nozīmību jūsu dzīvei kā veselumam. Tā ka jums ir jūsu dzīve – tāda, kādu jūs to esat vadījis līdz šim, un tāda, kāda tā tiks vadīta jums pārskatāmā nākotnē, – un pateicības stāvoklis ir daļa no dzīves vadīšanas, ne tikai domas par šo dzīvi saturs.

RL: Dzīve, par kuru jūs runājat, dzīve no dzimšanas līdz nāvei, dzīve kopumā, nekad jums nav ne dota, ne pieejama. Vai jūs runājat par iztēli?

Henrihs: Par iecerēm un atcerēšanos.

RL: Bet tās taču ir iztēles spējas funkcijas.

Henrihs: Protams. Šajā nozīmē nav iespējama apzināta dzīve bez iztēles.

RL: Bez iztēles jūs pat nevarat nonākt pie savas dzīves jēdziena.

Henrihs: Jā, tas tiesa, es to neapstrīdu.

RL: Kas vēl bez šī iztēles jēdziena ir tajā, ko jūs saucat par dzīvi?

Henrihs: Iztēle tajā nozīmē, kurā tā ir atcerēšanās, atšķiras no vienkārši iztēlošanās. Džons Loks bija pirmais, kurš par to domāja. Starp citu, pateicība ir attieksme, kas piešķir jūsu dzīvei jēdzīgumu. Tā var būt arī attieksme pret jūsu dzīvi kopumā. Uz to norāda arī Helderlīns: cilvēkam viņa ceļā cauri visiem konfliktiem ir jānopelna spēja pateikties par savu dzīvi kopumā. Tā viņš interpretē kristietības veselumu, jo euharistija, viņaprāt, nav nekas cits kā atcerēšanās svinēšana. Euharistija burtiski nozīmē “labi pateikties”. Protams, kad Helderlīns min pateicību par savu dzīvi, viņš to atdala no Kristus dzīves, bet tā vienalga ir pateicība. Viņam pieder viens īss, man ļoti tuvs tekstiņš, kurā viņš skaidro reliģiju vispār – kāpēc cilvēkiem ir reliģija? Viņš to skaidro ar diviem faktoriem: pirmkārt, cilvēkam ir nepieciešama atmiņa par viņa dzīvi kopumā, viņam ir jāapzinās, ko nozīmē tas, ka viņam ir dzīve; un, otrkārt, cilvēkam ir vajadzība būt pateicīgam par savu dzīvi, un reliģija sniedz atmiņu un pateicību, un visas reliģijas galu galā sākas tieši tur. Es domāju, ka tā ir. Ja mēs jautājam, kas varētu dot reliģijai vitalitāti mūsu dienās un šajā sabiedrībā, tad var atsaukties uz šiem diviem faktoriem.

RL: Par ko jūs runājat, kad jūs sakāt “es”?

Henrihs: Es runāju par personu kā tādu, kuru vada sevis pašas apzināšanās. Te nākas saattiecināt paš-apziņu un personu, tā ir nākamā problēma, bet “es” kā indikators jau norāda uz sastāvdaļu – ne sastāvdaļu, kas veido “es”, bet “es” un atsevišķas personas sastāvdaļu. Paš-apziņa visos ir viena un tā pati, bet tā nav vispārēja…

RL: Kā jūs to zināt?

Henrihs: Es to zinu tikai tāpēc, ka atrodos pozīcijā, kurā varu saprast citu, un šī saprašana, kā rāda Kants, jau paredz paš-apziņas klātbūtni. Bet man nav pieejas jūsu paš-apziņai, tas nav iespējams.

RL: Varbūt es esmu tikai lelle, mašīna, kuru kustina kāds cits, un viss, ko es saku, ir audioieraksts?

Henrihs: Nu, tas ir iespējams, bet maz ticams, un šajā gadījumā pietiek ar to, ka tas ir “mazticams”. Kāpēc? Tāpēc ka a priori ir izslēgta iespēja, ka man ir pieejama jūsu apziņa. Šīs iespējas izslēgšana nav empīriska patiesība, tā ir konceptuāla patiesība. Ja man būtu pieejama jūsu paš-apziņa, es būtu jūs. Ko nozīmē tas, ka man būtu tieši pieejama jūsu paš-apziņa? Tas nozīmētu, ka es tiešā veidā apzinos, ka esmu jūs. Tādēļ tā ir konceptuāli izslēdzama iespēja. Es zinu – ja man vispār jūs esat pieejams, tad tikai netiešā veidā, tā nevar būt tieša pieejamība. Tas ir iemesls, lai neuztrauktos par šiem drošticamības ierobežojumiem, kas parādās citu prātu de facto pieejamības gadījumā.

RL: Vai pasaulē pastāv kaut kas tāds, kas saucas “es”?

Henrihs: Nē. “Es” ir vārds, bet tas ir vārds, kuru jūs lietojat, atsaucoties uz sevi. Pastāv “es” domas, tās ir domas, kuras jūs lietojat, domājot par sevi.

RL: Piemēram, es gribu uzsmēķēt.

Henrihs: Bet nav nekāda “es”, kurš gribētu smēķēt. (Smejas.)

RL: Kādu vietu pasaulē aizņem tas, ko jūs saucat par “pašu” jeb “sevi”?

Henrihs: Tas var būt liels jautājums, bet uz to var atbildēt arī pavisam īsi, taču tad uz to jāatbild spekulatīvā veidā. “Pats” ir vieta, kurā var tikt nodrošināts jēdzīgums, pat pasaules jēdzīgums, ja vispār kaut kas tāds ir.

RL: Ko šajā kontekstā nozīmētu “jēdzīga dzīve”?

Henrihs: Tas ir galvenais un visticamākais veids, kādā var tikt nodrošināts jēdzīgums. Jēdzīgums pastāv tikai apzinātā dzīvē, pasaule kā tāda ir bezjēdzīga. Protams, tad nākas jautāt, kāpēc pasaulē pastāv apzināta dzīve un kāpēc tā ir tik attāla, tik ļoti nejauša. Var teikt, ka prāts ir akcidentāls lielums, pārejoša parādība universā, ka dzīve uz zemes universa vēsturē ir sekundārs elements, un, ja tā, kā tai var būt kāda jēga? Bet tāpat jūs varat atbildēt, sakot: jā, tai var būt jēga tieši tāpēc, ka jēdzīgums pasaulē ir nosacīts un pārejošs. Ja tas nebūtu pārejošs, tad jēdzīgums kā kaut kas pilnīgi atšķirīgs no visa pārējā, kas ir pasaulē, būtu izslēgts, to nekas neuzrādītu. Hēgelis, piemēram, teica, ka kalni nevar nomirt, un tas ir to vājums.

RL: Vai filozofija jums ir palīdzējusi kļūt par labāku personu?

Henrihs: (Skaļi nopūšas.) Jūs tiešām esat labs teologs. Es ceru, ka jā, jo tā ir turējusi mani uz ceļa un palīdzējusi saglabāt uzticību izšķirošajām lietām dzīvē – piemēram, pateicības notikumiem. Dažiem cilvēkiem filozofija palīdz, taču tā var palīdzēt arī attaisnot sliktumu un ļaunprātību. Ja jūs gribat būt masu slepkava, jūs filozofijā varat atrast attaisnojumu. Ņemiet fašismu, sevišķi nacionālsociālismu un iznīcināšanas politiku, politiku, kas atņem cilvēkiem viņu cieņu – tam tīri labi varētu būt sakars ar nihilismu, ar tādu attieksmi, kas paredz, ka dzīvei nav nekādas jēgas.

RL: Vai jums ir bail no nāves?

Henrihs: Jā.

RL: Kāpēc?

Henrihs: Jo tu nevari paredzēt, kas notiks. Es gribu teikt, ka man ir mazāk bail no nāves nekā no nopietnas slimības un intensīvām sāpēm, no kurām nav iespējams izvairīties.

RL: Jūs vienmēr varat izvairīties, izeja, kā reiz teica Seneka, vienmēr ir tepat blakus, vēnu attālumā.

Henrihs: Njā, jūs zināt, ka romieši tāpat kā japāņi uzskatīja, ka pašnāvība ir brīvības izpausme tikai tad, ja tā notiek lēni. Tā ka ģenerālis, kurš lieto pistoli, vai Hitlers, kurš lieto tableti, vai Romas konsuls, kurš pēc zaudējuma uzmaucas uz sava zobena, neizdara pašnāvību pienācīgā veidā, tai ir jānotiek lēni. Sokrats to darīja pareizi – tu visu laiku vari apstāties, bet tu turpini. Bet šajos gadījumos vajadzīga palīdzība. Sokratam nevajadzēja palīdzību, jo dzēriens nebija sāpīgs, bet harakiri ir ļoti sāpīgs, un jūsu draugs jums palīdz un beigās nocērt jums galvu. Es neesmu drošs, ka būtu pietiekami drosmīgs, lai izpildītu pašnāvību pienācīgā veidā. Es domāju, ja ievieš zināmus ierobežojumus, arī eitanāzija ir attaisnojama. Es gribētu, lai ar mani tas tiek izdarīts – nekad nevar zināt, cik ilgi tu vari izturēt.

RL: Vai jūs gribētu apzināties pašu miršanu?

Henrihs: Ja tas nav sāpīgi, tad jā. Es nesen pie pilnas apziņas pārdzīvoju divas operācijas un man patika, tās bagātināja manu dzīvi.

RL: Kāpēc jums ir tik svarīgs jautājums par sāpēm?

Henrihs: Es ceru, ka mirstot es varēšu būt pateicīgs nevis par savu nāvi, bet par savu dzīvi.

RL: Pateicīgs pēc nāves?

Henrihs: Nē, nāvē. Pateicības pieredze kā pēdējā jūsu pieredze. Uz citu dzīvi cer kristietībā.

RL: Vai nāves brīdī jūs izzudīsiet?

Henrihs: Es domāju, ka izzudīšu, jā. Taču esmu gatavs lielam pārsteigumam, jo mana pateicība man bija liels pārsteigums. Bet tāpat esmu gatavs, ka nekādu pārsteigumu nebūs, ka viss būs cauri.

RL: Jūs teicāt, ka nevarat īsti pateikt, kas ir apziņas pamats. Vai jūs teiktu, ka līdz ar nāvi arī jūsu apziņas pamats izzudīs?

Henrihs: Šis absolūta atzars, šī paš-pavairojošā absolūtās gribas forma izzudīs, jo tā ir galīga, bet absolūtā griba neizzudīs. Kaut kas tāds, kas nav gluži vienaldzīgs pat absolūtam, notiks līdz ar manu nāvi, jūsu nāvi, ikviena nāvi, tam mēs ticam. Cilvēki tic, ka nāvē notiek kaut kas svarīgs, lai gan viņi nespēj īsti pateikt, kur šis svarīgums slēpjas.

RL: Un jūs?

Henrihs: Šis apzinātas dzīves gadījums, kuru tās pamats darīja iespējamu, kļūs piepildīts. Lai gan var nenotikt nekas īpašs, tas var būt arī nelaimes gadījums, bet tajā ir kaut kas noslēdzošs, kaut kāds piepildījums. Tā ka tas ir piemērots brīdis pateicībai, ja tā ir iespējama. Kā jūs jau zināt, tā bija manas mātes nāve, kas izraisīja manī pateicību par viņas dzīvi. Pirms tam man bija bail. Dziļa pateicība nerodas kopā ar citu pieredzi, tā ir ļoti koncentrēta pieredze, tā pārņem visu tavu prātu.

RL: Kad es zvanīju jums uz Minheni, jūsu sieva teica, ka jūs esat pie savas mīļākās. Es pārjautāju: “Mīļākās?” Un viņa sacīja: “Jā, katram lielam filozofam vajag vairāk kā vienu sievieti.” Priekš kam filozofam sievietes?

Henrihs: Mīlestībai, arī beznosacījumu mīlestībai. Savu dzīvi es varu uzskatīt arī par traģēdiju, bet laimīgā kārtā mana sieva to laimīgi pieņem un arī Anželika neiebilst pret šo situāciju. Man tas ir grūti, esmu ļoti vecs, man ir 77, man ir jāceļo, man ir divas meitas, viņas ir pieaugušas, bet tomēr es gribētu viņām sniegt labu piemēru. Es joprojām mīlu savu sievu, un mēs nešķiramies. Viņa ir mazmeita skandalozai 20. gadsimta sākuma sievietei, kura bija Maksa Vēbera mīļākā un piederēja seksuālās atbrīvošanās kustībai, kas darbojās pirms Pirmā pasaules kara. Es nesaku, ka mana sieva ir šīs kustības turpinātāja, bet tajā ģimenē tas atstāja noteiktas sekas. Maksa Vēbera mīļākās meita apprecēja Hansu fon Ekhartu no Rīgas, un viņu meitas cieta no šīs situācijas. Es uzaugu situācijā, kurā nebija ne seksuālās atbrīvošanās, ne brīvās mīlestības. Lai gan tai ir savas priekšrocības, bet… (pauzē) …viena sieviete ir vairāk nekā divas.