Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Stokholma, 1995. gada decembris. Augstie, melanholiskie nami; sveces un ploškas, kas kliedē agrīno krēslu un atvaira salu; Mēlara ezera mirdzums aiz Grand Hotel logiem. Gaisā todien bija jaušams tāds kā smaids, ko izstaroja īru viesi, starp kuriem bija arī seni Heinija draugi, tuvinieki, izdevēji. Kāds pajokoja, ka izdevniecība Faber & Faber būtu pelnījusi Nobela prēmiju par to, ka tā izdevusi tik daudzu Nobela laureātu darbus. Šādas balvas spožums izraisa nerealitātes sajūtu. Mums šo sajūtu vēl pastiprināja satriecošais rēķins, ko par patērētajiem dzērieniem saņēma Deivids Hamonds, dziedātājs un kinovīrs no Belfāstas — visu pirmo, 8. decembra vakaru viņš bija nosēdējis bārā, izmaksājot visiem, kurus pazina, un arī tādiem, ko nepazina. Mēs kopā rūpīgi izpētījām šo dokumentu, pārrēķinājām kronas mārciņās un tad pārsteigti saskatījāmies. “Nevar būt,” viņš teica. Mēs rēķinājām atkal. Bet tā bija gan. Viņš bija iztērējis summu, kas divkārt pārsniedza lidmašīnas biļetes cenu.
Tāpat bija arī ar prēmiju. “Nevar būt,” bija viena no manām reakcijām. Tomēr tā bija. Pēc epizodes, kad dažus gadus iepriekš Dublinā bija izplatījušās baumas, ka viņš ir laureāts, viņš tas patiešām bija. Kad beidzot satiku pašu Heiniju, kurš tobrīd nāca laukā no lifta, viņš bija pārguris un cīnījās ar nejauku saaukstēšanos. Un vēl viņu, šķiet, nomāca balvas milzu nasta. Pieņemšanā, kas tovakar notika viņa numurā, bet dienu vēlāk — Īrijas vēstniecībā, viņš šķita atguvis pašcieņu, taču vienlaikus kļuvis it kā biklāks. Šis biklums man atgādināja pseidonīmu, kādu viņš lietoja universitātes žurnālā, kad tikko sāka publicēt tur dzejoļus — Incertus. Tomēr šai biklumā jautās arī zināma dižmanība.
Nākamajā vakarā, noraugoties, kā viņš saņem Nobela prēmiju, kā sēž uz koncertzāles skatuves pa kreisi no Zviedrijas karaļpāra, svārstīdams no vienas rokas otrā kārbiņu ar medaļu, nevarēju atbrīvoties no tādas kā tukšuma sajūtas. Tā mani neatstāja arī Stokholmas Pilsētas nama lielajā banketu zālē, kad viņš uzrunāja pāri par tūkstoti viesu: viņam esot grūti tam noticēt, tomēr tā esot taisnība — viņš saņēmis Nobela prēmiju literatūrā. Mielasts bija svinīgā un groteskā sajaukums. Muzikālo fonu, ko līdz šim galerijā bija neuzkrītoši nodrošinājuši dažādi kori un mūziķi, maltītes vidū piepeši pārtrauca epizode, kādu varētu ieraudzīt Eirovīzijas dziesmu festivāla. Pa kāpnēm lejup dziedādami nāca puiši un meitenes zviedru tautas tērpos, bet, kad viņi bija tikuši apmēram līdz pusei, vadītājs piepeši uzlēca uz kāpņu margas un atmuguriski sāka šļūkt pa to lejā, jodelēdams pār plecu. Tā bija nerealitātes sajūtas kulminācija.
Bet kas tad īsti bija šis tukšums? Man šķita, it kā es vērotu divas dažādas ainas: īstās svinības, īsto balvu, īstos sasniegumus un reizē to imitāciju. Tā bija starpība starp balvas piešķiršanu un tās saņemšanu. Atcerējos, ka reiz biju adresējis Heinijam vēstuli, uz aploksnes liekot viņa vārdu pēdiņās: “Šeimusam Heinijam”. Viņam tas patika. Viņš arī saprata ķīmiskās pārvērtības, kādas mēdz piemeklē rakstnieku, kas ieguvis slavu — no tā, kas viņš ir, kļūstot par to, kas ir viņa reputācija. Es it kā vēroju viņu attālināmies un kļūstam par abstrakciju — vēl viens īru nobelists — kā šo, Jeitss un Bekets — nacionālais lepnums, rakstnieks, kurš pārtapies balvā. Jā, tāds bija šis tukšums.
Vai mēs jebkad izturēsimies viens pret otru kā agrāk? Vai viņa slava tagad man un citiem liks justies, ka mums — man — nav nekā ko teikt, izņemot to, ka esam joprojām gluži parasti, kamēr viņš kļuvis ārkārtēji izcils? Tās bija spēcīgas, jebšu nepiedienīgas jūtas. Man ienāca prātā frāze, ko viņš bija lietojis kādā esejā, lai ilustrētu sakāpināto spriegumu starp “kolektīvo vēsturisko pieredzi” un “topošo “es””. Viņš cerēja, ka izdosies notvert tās “ēnas no manas paša sapņu dzīves, kuras bijušas arī reālās īru pasaules iemītnieces.”
Garā es dzirdēju arī gaidāmo skaudīgo murmināšanu, sevišķi jau Īrijā: “Viņš to saņēma par agru. Tagad ar viņu ir cauri.” Tajā Stokholmas vakarā neviens nevarēja paredzēt, ka nākamo četru gadu laikā Heinijs izdos savu izcilo krājumu Dvēseles līmenis un Beovulfa atdzejojumu, ka šajos darbos vēl skaudrāk iezīmēsies viņam raksturīgais konflikts starp rāmu brīvību un neatslābstošu vardarbību. Tagad pārlasot viņa Beovulfa variantu, man šķiet dīvaini, ka sendienu zviedri atgriezās karot vēl arī pēc Beovulfa nāves: “Nedz arī ceru, ka mierīgi dzīvos zviedri un ievēros līgumus.”
Šodien lasu šīs ļaunu vēstošās rindas ar ironiju, atceroties, kā svinību noslēgumā Zviedrijas karalis un karaliene rāmi piecēlās — un mēs līdz ar viņiem — lai izvadītu nobela laureātus ārā no zāles.
Šeimuss Deins, īru literāts, profesors,
Heinija bērnības draugs
No angļu valodas tulkojusi I. L.
RL mājaslapā lasāms Ievas Lešinskas raksts Nobela slava un lāsts