Kādas kaislības vēsture

Alžīrijā dzimušais francūzis Albērs Kamī 1958. gadā rakstīja: “Ja jūs gribat, lai Alžīrija šķirtos no Francijas, ņemiet vērā, ka tad viņas abas kaut kādā ziņā ies bojā.” Pēc diviem gadiem viņš pats gāja bojā autokatastrofā un vēl pēc diviem gadiem Alžīrija šķīrās no Francijas.

Alžīrijas Tautas Demokrātiskā Republika

Otra lielākā Āfrikas valsts pēc Sudānas

Atrašanās vieta: Āfrikas ziemeļos pie Vidusjūras starp Maroku un Tunisiju

Galvaspilsēta: Alžīra

Iedzīvotāju skaits: 32 miljoni (70% iedzīvotāju ir jaunāki par 30 gadiem)

Etniskais sastāvs: alžīrieši (arābi un berberu ciltis, kas kopš 7. gs. lielākoties runā arābu valodā un ir pieņēmušas islāma ticību) — 99%, eiropieši — > 1%

Reliģija: sunnītu novirziena islāms (valsts reliģija) — 99%, kristietība un jūdaisms — 1%

Valodas: arābu (valsts valoda), franču, dažādi berberu dialekti (kabilu, aurēsiešu, mzabu, u. c.) — 17%. Pēc neatkarības iegūšanas Alžīrijas nacionālisti centās nostiprināt literāro jeb Korāna arābu valodu valsts izglītības sistēmā, administrācijā, ekonomikā un masu medijos, bet sadūrās ar ļoti spēcīgu franču valodas pretestību un izraisīja protesta akciju vilni no berberu kultūras aizstāvju puses.

Vēsture

46. g. m. ē. — lielākā daļa teritorijas tiek iekļauta Romas impērijā.

7. gs. arābi pakļauj berberu ciltis un pievērš islāma ticībai.

16. gs. neatkarīgās Ziemeļāfrikas pilsētas, nespējot pretoties spāņu karaļu iebrukumiem, vēršas pēc palīdzībaspie turkiem, kas iekļauj Alžīrijas teritoriju Osmāņu impērijā.

1830. g. franči sāk iekarot un kolonizēt Alžīriju.

1954. g. sākas Alžīrijas neatkarības karš.

1962. g. 3. jūlijā Francija oficiāli atzīst Alžīrijas neatkarību. Nacionālās Atbrīvošanās Fronte (NAF) sevi pasludina par vienīgo likumīgo politisko partiju un ieceļ valdību, kuras ministru prezidents ir Ben Bella.

1965. g. pulkvedis Būmedjens ar armijas palīdzību gāž valdību un nodibina militāro diktatūru. Alžīrija kļūst par sociālistisku valsti — tiek nacionalizētas zemes, naftas ieguveskompānijas, bankas un dibināti lauksaimniecības kooperatīvi.

1989. g. pieņemtie grozījumi Konstitūcijā ierobežo armijas lomu valsts politiskajā dzīvē, legalizē daudzpartiju sistēmu un uzsāk sabiedrības liberalizāciju.

1990. g. pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās balsu vairākumu iegūst Islāmiskā glābšanas fronte (IGF), kas paredz Alžīriju pilnībā pakļaut islāma likumam jeb šariatam. Vēlēšanu rezultātu anulēšana, reliģisko partiju aizliegšana un radikālo musulmaņu vajāšana izraisa strauju terorisma pieaugumu.

1993-1997 tiek saukti par “gruzdošajiem gadiem” (années de braise) — karš starp valdības militārajiem spēkiem un islāma fundamentālistiem, kas uzbrūk civiliedzīvotājiem un rīko atentātus ne tikai Alžīrijā, bet arī ārpus tās (galvenokārt Francijā).

1999. g. jaunievēlētais prezidents Abdelazīzs Buteflika apžēlo vairākus tūkstošus ieslodzītu islāma fundamentālistu, kas nav apsūdzēti slepkavībās, un pasludina Tautas miera izlīgumu. Miera izlīguma process apraujas 22. novembrī, kad tiek noslepkavots viens no IGF jaunā grupējuma līderiem.

Kādā skaistā marta dienā Alžīras lidlaukā nolaidās liela balta lidmašīna...

Es zinu, ka “skaists” nav labākais vārds un “lidlaukā” nelāgi rīmējas ar “lidmašīna”, bet es turpināšu. No šīs lidmašīnas izkāpa Francijas prezidents Žaks Širaks ar saviem pavadoņiem. Viņš ieradās pirmajā oficiālajā vizītē bijušās kolonijas galvaspilsētā kopš Alžīrijas neatkarības atgūšanas.

Es nebūtu pievērsusi šim notikumam uzmanību, bet man gadījās būt Alžīrā dažas dienas pirms vizītes un vērot steidzīgos pilsētas uzkopšanas darbus. Alžīra posās kā uz balli, uz kuru ielūgums saņemts pēdējā brīdī. Kad pāršūt vairs nevar paspēt, tikai izgludināt un sapogāt pareizi. Kā vissaldākajās atmiņās no laika, kuram pieder mana bērnība, — sagaidot franču delegāciju, mājām tika nokrāsota uz ielu pavērstā fasāde, trotuāru malas tika iezīmētas ar baltu krāsu un pieminekļi nomazgāti. Atkritumu kaudzes no krustcelēm novāca, parādījās ziedi un karodziņu virtenes.

Žaks Širaks alžīriešiem veltīja vienu no sev raksturīgajām patētiskajām uzrunām, kas tika saņemta ar ovācijām. Izdzirduši atgādinājumu par Francijas stingro nostāju briestošā Irākas kara jautājumā, alžīrieši gavilēja. Vietējā avīze El Youm Širaku nosauca par “visu arābu prezidentu”, bet kāda studente, kurai tika dota iespēja Žaku uzrunāt personīgi, sacīja: “Jūs esat liels cilvēks, mēs ar jums ļoti lepojamies.”

Es nerunāšu par šīs vizītes politiskajām implikācijām un iespējamajām ēnas pusēm — par to, kā alžīriešu jaunieši viņam skrēja pakaļ, saucot: “Vīzas! Vīzas!”, vai par to, ka Širaks daudzu žurnālistu skatījumā pieļāva taktisku kļūdu, savā runā pieminēdams harkus [1. Harki – alžīriešu musulmaņi Francijas armijā, kas neatkarības kara laikā (1954-1962) aizstāvēja franču kolonistu intereses. Alžīrieši vēl tagad viņus uzskata par nodevējiem.]; par to, cik Širakam bija sāpīgi uzzināt, ka apmēram 600 kristiešu un ebreju kapsētas Alžīrijā ir pamestas novārtā un izdemolētas; par to, ka delegācijai kā šlepe pakaļ vilkās Amnesty International un Human Rights Watch novērotāji, kas apvaino Alžīrijas prezidentu Butefliku šausmīgos cilvēktiesību pārkāpumos [2. Ap 7000 cilvēku, turēti aizdomās par islāma “fundamentālistu” atbalstīšanu, pēdējo desmit gadu laikā ir pazuduši bez vēsts. 1991. gada vēlēšanās pārliecinošu balsu pārsvaru guva Islāmiskā glābšanas fronte. Vēlēšanu rezultāti tika anulēti un fronte aizliegta. Kopš tā laika Alžīrijas valdības un militāro spēku cīņā ar tā dēvētajiem valsts ienaidniekiem gājuši bojā vairāk nekā 100 000 cilvēku.]; par neveiksmīgo šīs valsts cīņu pret teroristiem un parastiem bandītiem; par dažiem bezkaunīgiem franču žurnālistiem, kas pēc vizītes Širaku saukāja par “jauno kolonizatoru”, un vēl un vēl.

Es gribētu izcelt tikai vienu manā izpratnē zīmīgu teikumu Žaka Širaka uzrunā. Viņš sacīja, ka saites, kas vienojot Franciju ar Alžīriju, esot “kaislīgas” (passionnels) un “miesiskas” (charnels). Tā arī pateica. Proti, Francija un Alžīrija viena otru mīl, taču mīl nevis ar to neko neizsakošo mīlestību, par kādu mēdz runāt, cenšoties aprakstīt savas jūtas pret dzimteni vai tēva mājām, bet mīl kaislīgi un miesiski. Tā, kā viens otru var mīlēt, piemēram, vīrietis un sieviete. Nav būtiski noskaidrot, cik lielā mērā pie šī Francijas prezidenta izteikuma vainojams afekta stāvoklis, kādā viņš vizītes laikā varēja atrasties. Alžīrijas pilsētas Orānas kapos, starp citu, apglabāts viņa brālis. Tāpat šajā kontekstā nav tik svarīgi, ka frančiem piemīt dabiska sliecība personificēt abstraktus jēdzienus un lietas un pie pirmās izdevības erotizēt tekstus.

Šīs tēlainā izteikuma nozīmīgums un svars slēpjas tā aizvēsturiskumā — tas ir gandrīz tikpat sens kā Alžīrijas iekarošana un nu jau tiktāl pārvērties par klišeju, ka tam neviens vairs nepievērš uzmanību. Ziemeļāfrikā Francijai savulaik piederēja arī Maroka un Tunisija, bet par šīm zemēm franči nerunāja kā par sievietēm. Kolonijas un protektorātus mēdza saukt par “labības klētīm” vai “dumpinieku midzeņiem”, bet vienīgi Alžīrija jau no paša sākuma bija Francijas mīļākā — sieviete, pēc kuras franči ļoti tiecās, ar kuru brīdi dzīvoja kopā un tad pēc gandrīz astoņus gadus ilga kara bija spiesti atzīt par zaudētu. Algérie frančiem ir vārds ar dzimumu un tajā skan lūgums un ilgas.

Protams, nav iespējams izteikt divu milzīgu valstu komplicētās attiecības ar vienu metaforu un tad pielikt punktu. Tāpat visi centieni uzrakstīt šīs metaforas vēsturi un pilnībā analizēt apstākļus, kas noteikuši tās rašanos, ir tikai spekulācijas. Pietiks, ja pievērsīšu uzmanību faktam, ka franči līdz šim par Alžīriju nav uzrakstījuši nevienu grāmatu, kurā nerunātu par tās sievišķību. Man šķiet, ka pirmsākumos tam bija kāds mistisks (un miesisks) sakars ar Alžīrijas sievietēm.Franči mīl alžīrietes

Diplomātiskais skandāls, kas noveda pie samtainās piekrastes iekarošanas, bija saistīts ar kādu visbiežāk sieviešu tērpam piedienošu aksesuāru. 19. gadsimta sākumā Alžīrija bija Osmāņu impērijas sastāvdaļa un kopš 16. gadsimta to pārvaldīja sultāna pārstāvis jeb dejs. 1827. gada 27. aprīlī Alžīras dejs vārdā Huseins iesita Francijas konsulam pa seju ar vēdekli, atsacījās par šo izlēcienu atvainoties un tādējādi izraisīja starpvalstu attiecību saraušanu. Deja nesavaldības cēlonis bija tā sauktie Bakri parādi — divi Alžīras augļotāji uz kredīta bija pārdevuši Marseļas un Parīzes tirgotājiem labību, kas šo parādu pat negrasījās atdot.

Vēl pēc trim gadiem, joprojām atsacīdamies atvainoties un saprazdami, ka naudas nebūs, turki lika pie malas mušu dzenājamos vēdekļus un izšāva lielgabala zalvi uz Francijas parlamenta pārstāvju kuģi. Atbildot Francija nosūtīja uz Alžīriju savu karspēku. Maršals Burmons ar pūlēm ieņēma galvaspilsētu, patrieca turkus un apmierināts ziņoja Francijas karalim, ka Alžīrā atrastās deja pils bagātības daudzkārt pārsniedz ekspedīcijas izdevumus. “Atverot Āfrikas durvis”, frančiem pavērās iespēja par brīvu iegūt graudus, koraļļus un dateles, un, nometinot tā sauktajiem iezemiešiem atņemtajās zemēs kolonistus, risināt Francijas pārapdzīvotības problēmu.

Jau pirmie franču ieceļotāji, kuriem bija literāras dotības, poētiski aprakstīja arābu-andalūziešu-turku pilsētu Alžīru kā juteklisku sievieti plānā, baltā peņuārā. Austrumu skaistule, kas iekritusi viņiem rokās, izstiepusies guļ piekrastē, silda muguru pie pakalnu grēdas un spiež kailo vēderu pie līča. Sievišķīgi izvairīgs, taču kārdinošs ir gan viņas parfum, gan ielas bez nosaukumiem, kas sveicinās līkumos, gan balto māju fasādes un jumtu terases, kas ved lejup līdz piekrastei.

Sievišķīgi izvairīgas, taču kārdinošas bija arī pašas musulmaņu sievietes. Atšķirībā no vīriešiem, kas visu dienu atrodas ārpusē, musulmaņu sieviešu dzīves telpa bija māju iekšējie pagalmi. Iekarot Alžīriju daudziem eiropiešiem simboliski nozīmēja iekļūt privātajās Alžīrijas sieviešu telpās, kuras viņi neapzināti uzskatīja par šīs zemes kultūras identitātes simbolu. Par šādu uzvaru liecina, piemēram, visu laiku slavenākais Alžīriju attēlojošais mākslas darbs, kas tapis pašos pirmajos kolonizācijas gados, — Ežēna Delakruā glezna Alžīras sievietes savos apartamentos (1834). Šī glezna gan vairāk pazīstama ar saīsinātu nosaukumu Alžīras sievietes, taču piebildei “viņu apartamentos” ir būtiska nozīme, jo tā mākslinieku atklāj ne tikai kā sieviešu gleznotāju (tikpat labi viņš būtu varējis gleznot kādā tirgus laukumā), bet arī kā iekarotāju, kuram izdevies ielauzties zonā, kas pie ģimenes nepiederošiem vīriešiem aizliegta. Šī iekarošana saprotama arī burtiski, jo no Alžīrijas vīriešu puses frančiem draudēja reālas nāves briesmas. Emīrs Abdelkādirs kolonizācijas sākumā pret iebrucējiem bija izsludinājis džihādu, kas turpinājās divdesmit gadus. Musulmaņu mājās, tas ir, sieviešu apdzīvotajā un pārvaldītajā teritorijā mēdza slēpties dumpinieki.

Delakruā gleznā attēlotās sievietes nav kautrīgas, taču nav arī izlaidīgas. Starp citu, viņas atrodas nevis guļamistabā, uz kuru, iespējams, ved pavērtās durvis telpas dibenplānā, bet sava veida salonā vai pieņemšanas telpā. Tāpat kā daudzi franču mākslinieki — romantiskā orientālisma stila pārstāvji, gleznotājs visvairāk pūļu veltījis Austrumu greznības detalizētai attēlošanai. Šīs greznības raksturīgie atribūti ir ne tikai raibi paklāji, ūdenspīpe, noautās un izsvaidītās čībiņas, bet arī sieviešu baltā, barokālā miesa, kas delikāti norāda uz tās jutekliskumu, un izslavētās mandeļveidīgās acis ar garlaikoto, netveramo izteiksmi — vienlaikus “jā”, “nē”, “varbūt”.

Šķirstot sērijā Koloniju arhīvi izdoto grāmatu, kas veltīta Alžīrijai un apkopo vērtīgākās 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā tapušās fotogrāfijas, nevar nepamanīt, ka kolonisti visbiežāk pievērsušies Alžīrijas sievietēm. Par spīti grāmatas sastādītāju centieniem ilustrēt visus kolonizācijas aspektus (pilsētu apbūvi, tirdzniecības attīstību, kolonistu attiecības ar iezemiešiem), ceturtā daļa no izdevumā iekļautajām fotogrāfijām (t. i., no fotogrāfijām, kas bija viņu rīcībā) ir dažādas izcelsmes, ādas krāsas un uzvedības alžīriešu daiļā dzimuma portreti.

Berberu cilšu sievietes franču armijas karavīriem bija kolonijas oāze — veldzējošs ūdens, vēsums, zaļa zāle. Tā sauktās “tuksneša meitenes” vai “kurtizānes”, kā viņas sauca franču militāristi, bija daudz neatkarīgākas par arābu sievietēm lielajās pilsētās — viņas nenēsāja galvassegas, par spīti islāma likumos izteiktajam aizliegumam tetovējās un smēķēja cigaretes. Tuaregu cilts sievietes varēja satikties, ar ko gribēja, kā arī precēties un šķirties pēc patikas. Čavujas un uled-naīlu cilts sievietes tradicionāli dažus gadus pirms kāzām piekopa izsmalcinātu prostitūciju, ar dziesmām, dejām un kāršu spēlēšanu. Protams, ka viņas neatteica arī pozēt.

Fotogrāfijās daudzas īpaši šim gadījumam ir apģērbušās svētku tērpos. Sievietes vai nu cieši un izaicinoši skatās objektīvā, vai arī izklaidīgi veras sāņus kaut kur tālē, gan vienā, gan otrā gadījumā nepārprotami apzinādamās savu pievilcību. Fotogrāfi berberu sieviešu portretiem konsekventi centušies piemeklēt neitrālu fonu, kas nenovērš skatītāja uzmanību, — mūra vai klints sienu vai arī tālumā gaistošu, miglainu ainavu. Īpaši par kompozīciju un gleznieciskumu domāts tajās bildēs, kurās, turpinot Delakruā iesākto tradīciju, sievietes attēlotas salonā vai savā guļamistabā. Dažas bildes, kā teikts pašu fotogrāfu piezīmēs, ir inscenētas. Piemēram, kāda mauru sieviete pārģērbusies par ubagotāju grūtnieci un, turot roku izstieptu pēc žēlsirdības dāvanām, labi kopto, apaļīgo seju savilkusi pazemīgā grimasē.

Berberu sieviešu portreti vairākos aspektos būtiski atšķiras no retajām Alžīrijas arhīva fotogrāfijām, kurās redzamas francūzietes. Lai arī nav zināms vārds, ir zināms šo francūziešu uzvārds — viņas pieder pie kādas no drosmīgo kolonistu dzimtām —, turpretī visi “franču leitnantu draugaļu” portreti ir anonīmi. Parasti dots tikai pilsētas nosaukums, kurā attiecīgā sieviete dzīvojusi, vai arī cilts, pie kuras viņa pieder. Francūzietes redzamas tikai grupas bildēs un nevienā gadījumā nav uzņemtas individuāli. Šajās fotogrāfijās daudz svarīgāks par attēlotajiem cilvēkiem ir fons — kolonistu dzimtas māja ar atvērtām durvīm, kurām priekšā, simboliski sargājot iekštelpas, nostājusies saliedētā ģimene. Uz terases klāts pusdienu galds, saulē guļ suns un tālu dibenplānā berberi ar kapļiem apstrādā ģimenei piederošos laukus. Francūzietes stāv blakus vai aiz muguras saviem vīriem, uzlikušas roku uz savu kolonijā dzimušo bērnu pleciem. Viņas izskatās nogurušas vai izbijušās un samocīti smaida. Tumšās kleitas augšā sapogātas līdz zodam un apakšā krīt pāri potītēm. Rokās ādas cimdi, mati paslēpti zem cepures, pār acīm nolaists melns tīkliņš. Kādai francūzietei fotogrāfijā ir pat divas cepures — vienu viņa uzlikusi galvā, daļēji aizēnojot seju, bet otru, lielāku salmu cepuri tur priekšā savam klēpim.

Augstāk minēto berberu sieviešu fotogrāfiju izlasi papildina franču kolonistu — visbiežāk armijā dienošo kareivju — piedzīvojumu stāsti. Vairums stāstiņu ir izklaidējoši. Piemēram, kāds francūzis gari apraksta sieviešu pēcpusdienas kafijas stundu pie Leilas viņas mājās. Leila visu acu priekšā izģērbjas, novelkot vienu drēbju kārtu pēc otras, līdz paliek stāvam tikai veļā un korsetē. Šī korsete ir no Parīzes — pēdējais modelis no kāda modes ateljē rue de la Paix, un to viņai dāvinājis mīļotais vīrietis. Stāsta lasītājs nevar izvairīties no jautājuma — vai francūzis izģērbšanās ainā personīgi bija klāt un vēlāk pēc atmiņas pierakstīja savus novērojumus? Vai viņam to pastāstīja Leila vai kāda no sievietēm? Vai viņš to visu izdomājis?

Kāds franču militārists, kura īsto vārdu vairs nav iespējams noskaidrot, mīlestības vārdā bija pieņēmis islāma ticību un turpmāk parakstījās kā Muhameds Ben Barka.

Pētot arhīva materiālus, šķiet, ka ne visas francūzietes pret notiekošo izturējās tik flegmatiski kā kolonistu zemkopju sievas, kas aprobežojās ar savu māju iekštelpu sargāšanu un klēpja piesegšanu. Alžīras apelācijas tiesas advokāte Mateja Godrī 20. gadsimta sākumā uzsāka plašus pētījumus par aurēsietēm — gan par tā sauktajām “brīvajām sievietēm” (azriya), kas vietējā sabiedrībā ieņēma pārsteidzoši augstu statusu, un pat nodrošināja visas cilts labklājību (Godrī sev jautā, vai šī “svētā prostitūcija” būtu falla kulta palieka), gan arī par “raganām”, kas izvērsa plašu vīriešu savaldzināšanas un pieburšanas līdzekļu tirdzniecību. Šie pētījumi tika publicēti Parīzē 1929. gadā un izraisīja dzīvu interesi. Godrī kundzes grāmatu, protams, var lasīt kā mērķtiecīgas studijas etnogrāfijā, taču nav šaubu, ka, publicējot šos materiālus, Godrī kundze gribēja pateikt kaut ko vairāk nekā “lūk, kādas viņas ir”. Galu galā, tekstos minētie “svešinieki”, kuri mīlējās ar berberu kurtizānēm, nezinādami ēda apvārdotas medus kūciņas, dzēra noburtu kafiju un kuru matu šķipsnas slepus tika pārsietas ar sarkanu diegu, bija franči.

Atgriežoties pie franču kareivju mīlas stāstiem, kuru ir vairāki desmiti, manuprāt, pats būtiskākais to ieguldījums ir Alžīrijas “mīlas metaforas” nostiprināšana. Pašiem autoriem neapzinoties, vieni un tie paši epiteti šajos tekstos tiek attiecināti gan uz Alžīrijas sievietēm, gan uz pašu Alžīriju. Kolonistu stāstos “Alžīrija un mana sieviete” un “Alžīrija kā mana sieviete” nozīmē vienu un to pašu. Ilgas pēc reiz iepazītas “tuksneša meitenes” sentimentāla teksta pēdējā rindkopā pārvēršas ilgās pēc paša tuksneša. Kaislības objekts — vai tāpēc, ka tas ir tik netverams un mainīgs, vai tāpēc, ka kurš gan visām meitenēm var atcerēties vārdus? — afēras epilogā ir lielā sieviete Alžīrija. “Tā ir viltīga un bīstama mīļākā,” pēc pirmā ceļojuma teica franču rakstnieks Žans Lorēns. Viņš bija vienlaikus gaišredzīgāks par citiem frančiem un tikpat tuvredzīgs kā viņi. Gaišredzīgāks tāpēc, ka pamanīja šīs sievietes viltu, bet tuvredzīgs tāpēc, ka saskatīja viņā tikai sievieti. Jo sievieti vai sievietes var nolaupīt un aizvest sev līdzi — uz Eiropu, uz Franciju, vienalga kur, bet kā lai aizved līdzi pašu Alžīriju?

Franči mīl Alžīriju

Pēc Pirmā pasaules kara Alžīrijas musulmaņi, kuru bija desmit reiz vairāk nekā franču, brīnišķīgi literārā franču valodā sāka runāt — nē, ne jau uzreiz par neatkarību un pašnoteikšanos, bet par savām tiesībām, par iespēju piedalīties vēlēšanās, par demokrātiju un dzīves apstākļu uzlabošanu. Varbūt varētu piešķirt Francijas pilsonību vismaz tiem alžīriešiem, kas par Francijas atbrīvošanu pie Verdenas un Sommas bija mirkuši asiņainos dubļos? Taču kolonisti, paniski baidīdamies, ka “iezemieši”, kuru skaits nemitīgi palielinājās, izspiedīs viņus no zemes, bija nepiekāpīgi, un pat Francijas franči netika ar kolonijas militāristiem galā. Kad uzvaras dienas parādē 1945. gada 8. maijā Setifas pilsētā kāds puisis virs galvas pavicināja zaļi balto Alžīrijas karogu, policija izmisīgi sāka šaut uz manifestantu pūli, pie reizes nošaujot arī cerību panākt abu kopienu izlīgumu miermīlīgā ceļā un padarīt Alžīriju par autonomu republiku federācijā ar Franciju. Alžīrijas neatkarības karš oficiāli sākās 1954. gada 1. novembrī ar slepenās Alžīrijas Atbrīvošanās Frontes bruņotu sacelšanos. Šī kara laikā noskaidrojās, ka Alžīrija Francijai nav pikniks zaļumos vai ārpusķermeņa pieredze, bet jautājums par dzīvību un nāvi, kā to formulējis Alžīrijas francūzis Albērs Kamī. “Bez Alžīrijas,” līdzīgi teica Fransuā Miterāns, “nebūs Francijas vēstures 20. gadsimtā,” tāpēc ka “Alžīrija — tā ir Francija.” Alžīrijas franči un Alžīrijā izvietotie militārie spēki gāza Francijas Ceturtās republikas valdību, jo turēja to aizdomās par vienošanos ar dumpiniekiem. Cerēdami, ka Šarls de Golls viņus atbalstīs, kolonisti pieprasīja, lai viņu ieceļ par jaunās republikas galvu, taču de Golls bija pietiekami saprātīgs, lai Alžīriju, tāpat kā Maroku un Tunisiju, laistu vaļā. Tā beidzās Francijas un Alžīrijas kopdzīve, un Alžīrija no pakļāvīgas un mīlošas sievietes pārvērtās par zaudēto sievieti.

1962. gadā, kad kolonija ieguva neatkarību, no valsts ar salauztām sirdīm emigrēja vairāk nekā miljons tā saukto “melno pēdu” (pieds-noirs) jeb Alžīrijas franču, no kuriem daudzi tur dzīvoja jau piektajā vai sestajā paaudzē. Pēc kara uz Franciju pārcēlās arī apmēram 500 000 Alžīrijas musulmaņu jeb harku, kas karā brīvprātīgi bija aizstāvējuši frančus — tas ir, bija iemīlējuši viņu zemi mīlošos kolonistus.

Frančiem bija vajadzīgi gandrīz četrdesmit gadi, lai daudzmaz objektīvi, taču nekādā gadījumā ne bezkaislīgi vērtētu šķiršanos no Alžīrijas. Kāds teica, ka ar frančiem varot runāt par visu ko, taču ne par Alžīriju, jo tad viņi tūlīt sākot vicināt rokas un kājas un kliegt ar putām uz lūpām. Jau 70. gados tika publicēti satriecoši materiāli par franču armijas zvēriskajām izdarībām Alžīrijas kara laikā — par organizētu dumpinieku spīdzināšanu, slaktiņiem un koncentrācijas nometnēm, bet šie pētījumi nevienu neinteresēja.

Pirmkārt, tāpēc, ka monopola tiesības uz izteikšanos un pēdējais vārds visās diskusijās par Alžīriju piederēja emigrantiem un emigrantu pēctečiem. Vai kāds vispār var uzdrošināties aprakstīt viņu ciešanas? Kamī atraitne Fransīna kādā intervijā sacīja, ka pēc Alžīrijas atdalīšanās no Francijas viņa jūtas “kā pārplēsta uz pusēm — pa pusei alžīriete, pa pusei francūziete, vienlaikus zaudējusi abas zemes” un ka tagad viņa vairs nepazīstot “ne vienas, ne otras seju”.

Otrkārt, neatkarības kara aizmugure nevienam nelikās plašas apspriešanas vērta, jo Francijas “sakars” ar Alžīriju, kas jau no paša sākuma tika pieteikts kā “kaislība”, deva iespēju visu pretdabisko attiecībās uzskatīt par dabisku — greizsirdības trakums nav slimība, nodevība mīlestībā nav noziegums un kaislības apmātībā ķert pēc naža ir romantiski. Traktēt attiecības ar kādu kā mīlas attiecības nozīmē pakļaut šo sakaru grūti formulējamiem iekāres likumiem, kā afekta stāvokļus leģitimēt un tādējādi attaisnot visus elementus, ko citādi šajās attiecībās varētu uzskatīt par pretlikumīgiem vai amorāliem.

Tikai pašās 20. gadsimta beigās franči Alžīrijas kara sakarā piedzīvoja kaut ko līdzīgu sirdsapziņas krīzei, ja vispār iespējams runāt par nācijas sirdsapziņu un ja šai sirdsapziņai var iestāties krīze. Žurnālistiem un vēsturniekiem beidzot tika dota iespēja iepazīties ar Alžīrijas arhīva materiāliem — ne tikai ar stāstiņiem par sievietēm, bet arī ar dokumentiem par Alžīrijas mocīšanu un pasākumiem, kas tika veikti, lai nepieļautu šķiršanos. Tikai 1999. gadā jēdziens “Alžīrijas karš” Francijas oficiālajā vēsturē nomainīja līdz tam lietotos eufēmiskos izteicienus “notikumi Alžīrijā” un “dumpinieku apspiešana”. Visbeidzot, divi pensionēti ģenerāļi, nezināmu motīvu vadīti, presē sniedza atklātas intervijas. Francijas armijas darbību kara laikā viņi vērtēja atšķirīgi. Vienacis Pols Ausaress, kurš 1957. gadā bija izlūkošanas dienesta koordinators Alžīrā, sacīja, ka nejūtot “ne sirdsapziņas pārmetumus, ne nožēlu”, atceroties aizdomās turēto dumpinieku vardarbīgo pratināšanu un nošaušanu bez izmeklēšanas, ko pats personīgi esot veicis [3. 2003. gada aprīlī Ausaress tika sodīts ar 7500 eiro lielu naudas sodu par kara noziegumu apoloģiju grāmatā Specdienesti Alžīrijā 1955-1957.]. Savukārt ģenerālis Žaks Masū atzina, ka šobrīd, atskatoties uz Alžīrijas notikumiem, viņam spīdzināšana kara laikā neliekoties “absolūti nepieciešama” un ka pat “pavisam labi [var] bez tās iztikt.” Viņš to vērtēšot kā ievērojamu soli uz priekšu, ja Francija oficiāli atzīšot un nosodīšot šīs pratināšanas metodes, kas tika veiktas ar toreizējās valdības ziņu. Taču ir maz ticams, ka Francija to darīs.

Paradoksālā kārtā jezga, ko sacēla diskusijas ap Alžīrijas karu, ir novedusi nevis pie atsaluma un situācijas vēsas izvērtēšanas, bet pie vēl kvēlākiem mīlestības apliecinājumiem. Ar to es domāju ne tikai Francijas valsts prezidenta uzrunu Alžīrā. Vai viņa runas sastādītāji zināja, ka tieši šādus vārdus Alžīrijai veltīja kolonisti, kuriem tur bija mīļākās? Franču postkoloniālisma ēras melanholijai tagad piejaukusies vainas sajūta un jūtas atkailinājušās kā elektrības vadi.

Parasts vidusmēra francūzis, kas, nākot no darba, ieiet kādā grāmatnīcā nopirkt savam bērnam komiksu burtnīcu, ierauga uz tikko iznākušo grāmatu galdiņa divas trīs pēc spiestuves smaržojošas monogrāfijas, esejas vai romānus par Alžīriju. Nemaz neiedziļinoties saturā un lasot tikai grāmatu nosaukumus, Alžīrijas kā Francijas sievietes personifikācija ir tik uzkrītoša, ka dažkārt liekas pat nepieklājīga. Alžīrija — mana mīla; Atmiņas paliek miesā; Mana skaistā zaudētā Alžīrija; Alžīrija ar norauto plīvuru; Ēdene, Ēdene, Ēdene; Alžīrija — cik viņa ir skaista!; Dārgā Alžīrija; Mīlestība no tālienes; Atmiņas par laimīgo Alžīriju; Vēl pastāv paradīzes; Alžīrija, Alžīrija, ko tu no manis gribi? Turklāt grāmatu autori nav ne dzejnieki, kuru metaforu kaislīgumā tad varētu vainot Mūzas, ne arī tūrisma biroju aģenti, kuriem maksā par to, lai viņi Sahāru izpārdotu džipu īpašniekiem. Tie nav arī tikai vīrieši, kas tā raksta, — vienkārši ir kļuvis dabiski un pašsaprotami tā uzrunāt Alžīriju, jo franči viņu ļoti mīl.

Lielākā daļa no šīm grāmatām ir “melno pēdu” memuāri — personīgas piezīmes, kas izsaka viņu asiņojošās sirds kliedzienu. Kāds no viņiem raksta: “Vai jūs atceraties to rozā papīru, kurā Alžīras miesnieki mēdza ietīt gaļu? To īpašo papīru, kas pielīp pie gaļas un kuru pēc tam ir tik šausmīgi grūti noplēst? Vai ir vēl kāda cita zeme uz pasaules, kur miesnieki tā dara?” Cita emigranta sāpju lappusē lasu apgalvojumus, kurus kolonisti būtu uzskatījuši par absurdiem un skandaloziem — Alžīrija Francijai esot devusi vairāk nekā Francija Alžīrijai. Piemēram, no arābu valodas franču valodā ienākuši 270 vārdi, tai skaitā “nulle” (zéro), “slepkava” (assassin), “alkohols” (alcool), “nejaušība” (hasard) un “sīrups” (sirop). Proti, nevis Francija civilizēja Alžīriju, bet otrādi. Iekārdināja, aplaimoja, tad piekrāpa un izdzina no Ēdenes.

Kaislību plosīti, nesamierināmie franči 2003. gadu pasludinājuši par Alžīrijas gadu Francijā, un viņiem ne prātā nenāktu ar tādu žestu godināt kādu citu no senajām kolonijām, piemēram, Indoķīnu. Šī vērienīgā un dārgā pasākuma mērķis — rakstīts brošūrā — ir ļaut frančiem labāk iepazīt šīs zemes kultūru. Parīzē var ne tikai dejot, dziedāt un ēst alžīriešu gaumē, izstādē apskatīt Alžīrijas dārgumus, tai skaitā emīra Abdelkādira inkrustētos piešus un tukšo balto satīna vesti, bet arī apmeklēt divas teātra izrādes ar nosaukumiem, kas iekļaujas iepriekš minētajā sērijā, — Alžīra, Alžīra... un Alžīrija, es tev rakstu. Saucu un piesaucu tevi no tālienes, jo nav runas par to, ka Francija, kas jau tā nevar atkauties no nelegālajiem imigrantiem, varētu ielaist Parīzē papriecāties pašus alžīriešus.

Distancēti skatoties uz franču apmāto ņemšanos, asaru birdināšanu un slidenajām vēstures tēmām, gribot negribot jāatgriežas pie tām “kaislīgajām un miesiskajām” tuksneša meitenēm — pie alžīrietēm, kas savaldzināja tvīkstošos karavīrus. Kaut gan nē — drīzāk pie tām otrām, kuras Godrī sauca par “raganām”. Protams, ka uz noburšanas iespēju neviens — kur nu vēl franči — neskatīsies nopietni. Bet par tām “raganu lietām” es iedomājos pavisam nesen, lasot par trīsdesmit Sahārā pazudušajiem eiropiešu tūristiem, no kuriem daļa vēl tagad nav atgriezušies. Kamēr Alžīrijas valdība runāja par Al Qaeda un laupītājiem, vietējie iedzīvotāji visā nopietnībā apgalvoja, ka viņus esot pievākuši “tuksneša gari”.

Dažas idejas par Alžīrijas kolonizāciju, kas izvērstas šajā rakstā, esmu ņēmusi no Zeinepa Celika esejas “Gendered Spaces in Colonial Algiers ”grāmatā The Sex of Architecture, Harry N. Abrams, New York, 1996, 127.-140. lpp.
Paldies A. Š. un Zviedrijas vēstniekam Alžīrijā Viņa Ekselencei Andreasam Adālam.

RL mājaslapā lasāmas arī Agneses Gailes Alžīrijas piezīmes tiem, kas lasījuši Kamī -  “Aizveriet logu, tas ir pārāk skaisti!”, kā arī Gļeba Panteļejeva stāstījums “Citas planētas smarža” un fragmenti no Alžīrijas arhīva materiāliem.