Kiosks Materhornā

Šodien, atceroties to vājprātīgo priekšpusdienu Materhornā, es saprotu, cik biju naivs. Lai arī bija vismaz ducis dažādu iemeslu, kam vajadzēja darīt mani piesardzīgu, es neko nemanīju līdz pašam pēdējam brīdim.

1987. gada ziemā man piezvanīja kāds žurnālists, mans draugs, un lūdza piedalīties pasākumā, kas saistīts ar preses balvu.

“Nē, es to nedarīšu,” kratījos vaļā.

“Redakcija tevi jau iekļāvusi.”

“Kur iekļāvusi?”

“Kā galveno balvu.”

“Mani?”

“Ne gluži tevi, bet tev būs jāpavada uzvarētājs uz Materhornu.”

“Nē.”

“Kāpēc nē?”

“Man tādas lietas nepatīk.”

“Bet tev tas prasīs tikai vienu dienu. Mēs tev aizbrauksim pakaļ, aizvedīsim uz turieni, viss būs sagatavots.”

“Vienalga es to nedarīšu. Ekoloģijas dēļ. Daudzi žurnālisti mani kritizē, un pamatoti, ka es esot apņēmies būt tāds kā piemērs. Ja nu es došos turp, tūkstoši metīsies man pakaļ. Materhorns jau tā ir pārpildīts. Un tagad es došos turp vēl vienā kāpienā?”

“Bet šeit jau runa ir tikai par preses balvu nevis par kritiku vai par ekoloģiju.”

“Jo sliktāk. Kas būtu, ja tā darītu visi — automašīnā uz Cermatu, un tad vienā paņēmienā augšā, un tad vēl iekšā avīzē, par paraugu pakaļdarīšanai — sveiki!”

“Vai tas nozīmē, ka mēs vispār vairs nedrīkstam ceļot?”

“Mēs tagad nestrīdamies, drīkst vai nedrīkst ceļot. Un mēs visdrīzāk arī nevienotos. Bet viens ir pavisam skaidrs — pienāks laiks, kad ceļošana būs jāierobežo. Enerģijas trūkuma dēļ, masu kustības dēļ, ekoloģisku iemeslu dēļ.”

“Taču kalnoskāpieni vēl nav ierobežoti.”

“Daudzie tūristi, kas man var sekot ar vai bez pavadoņa, varētu kļūt par precedentu.”

“Tad jau tas būtu tieši labi.”

“Nē, es nevēlos ierobežojumus un likumus kalnos. Vienīgi pašierobežošanu.”

“Vēl nav zināms, vai masas tur kāptu, ja nebūtu tava piemēra, tavu grāmatu, lekciju, filmu.”

“Skaidrs, ka es esmu pamudinājis cilvēkus doties kalnos.”

“Bet tas ir arī labi. Kalnos kāpšana ir veselīga lieta.”

“Taču ja augs alpīnistu daudzums, bet neaugs apzinīga attieksme pret apkārtējo vidi, tad kalni un kāpšana tajos ātri beigsies. Līdz šim es neesmu apmierināts ar savu izskaidrošanas darbu. Esmu daudz enerģijas veltījis, lai propagandētu noteiktas ceļošanas formas. Velti. Šajā ziņā mani saprast negrib.”

“Tu taču nedomā, ka vairāk varētu uzticēties kādam, kurš neceļo, bet pie rakstāmgalda gatavojas radīt tādus noteikumus? Zeme ir radīta cilvēkiem, un vienīgi tiem, kas mīl dabu, varētu izdoties uztaustīt kādu atbildīgu ceļošanas formu.”

“Man tas nav izdevies.”

“Tev ir elitāri priekšstati. Tavuprāt, Materhornā drīkst kāpt tikai limitēts cilvēku daudzums, un tieši tie, kas ir labākie kāpēji.”

“Nē, ierobežojums nevar būt tāds — es drīkstu to, ko citi ne. Es vairāk domāju par ierobežojumiem tehnoloģijā: nebūvēt kalnos ceļus, ja vien tur nav jāpieved ogles vai malka, nekādus trosu vagoniņus, ja tie nav nepieciešami lopkopībai vai izrakteņu ieguvei. Mums aiz sevis jāatstāj praktiski neizmainīta zeme. Jo vienīgi neskartajam ir vērtība. Šie ierobežojumi attiecībā uz dabu vienlaikus arī veido sava veida filtru, kas pieredzējušus kalnoskāpējus varētu atšķirt no citiem, mazāk sagatavotiem. Visas pārējās ierobežojumu formas būtu netaisnīgas. Ja es drīkstu kāpt Materhornā, visi cilvēki drīkst. Taču ne ar helikopteru, jo tad tiek traucēts klusums.

Ja mēs būtu ātrāk sapratuši, ka jebkura ielaušanās, vai tā būtu taka, marķējums vai kalnu būda, ir handikaps, kas pievelk daudzus nākošos, mums kalnos nebūtu masu tūrisma problēmas. Pārāk vēlu mēs sākām kritizēt kalnu ainavu apgūšanu. Filtram, kas varētu glābt ainavu, būtu jāsastāv no grūtībām, briesmām un nopietnības.”

“Tas ir elitārs ceļš.”

“Es zinu. Taču tad saki man, kas ir labāk: vai padarīt kalnus pieejamus ikvienam, jo tas dažiem ir labs veikals, vai arī saglabāt neskartas ainavas, jo tās tikai tādā formā ir paliekoša vērtība visiem? Tūrisma menedžeri cenšas padarīt kalnus pieejamākus, jo grib pievilināt vēl lielākas masas. Par postījumiem maksās nākošās paaudzes. Mana prasība apstādināt ielaušanos kalnos vēl pirms dažiem gadiem izraisīja plašu kritiku. Mani izsmēja, publiski ķengājās par mani.”

“Ja tu piekritīsi, mēs tev dosim divas lappuses — tu varēsi to visu uzrakstīt. Visu, kas tev uz sirds par dabas aizsardzību.”

Šādas izredzes mani padarīja mazliet piekāpīgāku, lai gan vienalga ļoti negribējās to darīt.

“Nu, izdari to manis dēļ,” mans žurnālistu draugs vēl piemetināja.

“Okei,” es atbildēju. “Tevis dēļ un par karalisku honorāru, ja reiz es kaut ko daru nelabprāt, tad man par to vismaz ir labi jāsamaksā. Parasti es kāpju tikai sevis dēļ.”

“Viss būs.”

Mēs vienojāmies vēl par datumu, par rezerves datumu, ja izrādītos, ka ir slikts laiks, un par līgumu.

Pēc dažiem mēnešiem man piezvanīja no redakcijas. Tas nozīmēja, ka viss ir sagatavots, un Materhorna kāpiens notiks tajā un tajā dienā, kā norunāts.

“Kas uzvarēja?” es pajautāju.

“Kāda sieviete.”

“Vai viņa ir alpīniste?”

“Jā, diezgan laba. Šķiet, ka viņa jau iepriekš ir kāpusi Materhornā.”

“Kāpēc tad viņa grib kāpt vēlreiz?”

“Tādēļ, ka tur būsiet jūs.”

Smieklīgs gadījums, es nodomāju. Uzvar kāds, kas jau ir bijis Materhornā, bet desmit tūkstoši citu, kas tur augšā nav bijuši, paliek tukšā. Vēlāk man radās aizdomas: gan jau redakcijas ļaudis uzvarētājai būs mazliet palīdzējuši. Ar cilvēku, kas nav kāpis kalnos, es varētu arī atteikties kāpt.

No Minhenes es aizlidoju uz Šveici. Uzvarētāja bija dāma ap četrdesmit, trenēta, pieredzējusi un tai bija ļoti labas priekšzināšanas. Uz manu jautājumu, kāpēc viņa grib kāpt Materhornā, ja viņa tur jau ir bijusi, viņa atbildēja: “Tikai jūsu dēļ. Es piedalījos konkursā, jo es vienmēr esmu sapņojusi kādreiz kāpt kopā ar jums.”

Es izteicu šaubas par to, ka varētu kāpt labāk par citiem.

“Nē, jūs esat kaut kas īpašs.”

Es ne tik daudz piesarku, kā jutos uzmundrināts. Es atkal biju kalnu pavadonis.

Materhorns pavadonim ir viss kaut kas, tikai ne pastaiga: garš maršruts, daudz klinšu kāpšanas. Ja grib uzkāpt, jādodas ceļā agri.

Vakarā pirms kāpiena ielejā bija jānotiek vakariņām kopā ar žurnālistiem un fotogrāfiem. Es nebiju ar mieru, jo gribēju jau vakarā tikt līdz kalnu būdai.

“Tā tā lieta neiet,” es dumpojos. “Es gribu rīt no rīta, trijos, sākt kāpt un ne kā pēdējais, kad visi pārējie jau ir ceļā.”

“Kāpēc?”

“Jo mums birs uz galvas akmeņi un mēs netiksim garām daudzajām sasaitēm.”

“Tā nevarēs,” atteica žurnālists, kurš pārstāvēja redakciju.

“Kāpēc tā nevarēs?”

“Mums vajag fotografēt kāpiena sākumu.”

“Kā, lūdzu?”

“Jūs varat sākt kāpt tikai tad, kad jau būs gaišs.”

“Kur tas teikts?”

“Mūsu līgumā. Mums jānofotografē starts.”

“Tas nav iespējams.”

“Mesnera kungs, te nav runa par jūsu uzkāpšanu Materhornā, bet gan par izrādi, kam kā stāstiņam jāparādās žurnālā.”

“Tā ar mani nebija runāts.”

“Jūs piekritāt konkursam, ko mēs rīkojām. Tā sastāvdaļa ir kāpiens un arī reportāža par to.”

Es atkal piekāpos. Man vēl joprojām nebija nekādu aizdomu, ka runa varētu būt par pavisam ko citu.

Nākošajā rītā mūs trijatā ar helikopteru nogādāja līdz kāpiena sākuma vietai. Fotogrāfs mūs nofotografēja un aizlidoja atpakaļ uz ieleju.

Kad mēs sākām kāpt, bija jau pavisam gaišs. Fotogrāfs droši vien nebija apmierināts ar fotogrāfijām, jo es viņu ļoti steidzināju.

Mana ceļabiedre, Linda, kāpa brīnišķīgi. Viņa bija droša, bija ļoti labā formā. Viņa bez kādas kavēšanās gāja aiz manis, vienmēr stingrā saitē, un man nebija grūti atrast savu ritmu. Materhornā pavadonis, ja ir labi klienti, nedrošina nepārtraukti stingros drošināšanas punktos, bet gan kāpj pa priekšu un grūtākās vietās pietur klientu aiz virves. Tikai pa laikam viņš apstājas pie klinšu izciļņiem vai āķiem, lai drošinātu arī sevi.

Mēs kāpām ātri, apsteidzot vienu sasaiti pēc otras, un es biju apmierināts, jo priecājos, ka ātri sasniegsim virsotni. Mēs bijām veikuši jau apmēram pusi maršruta un pārvietojāmies tieši zem augšupkāpjošajām sasaitēm, kad man kāds uzsauca: “Ei!” Mēs virzījāmies pa kreisi no Hornli kores, jo mēs tur varētu apsteigt citas sasaites, nekāpjot virs tās. Tajā brīdī kāds man norādīja uz “pareizo” maršrutu. Mēs patiešām kāpām blakus parastajam ceļam, taču joprojām relatīvi vieglās klintīs. Pa labi no mums iepakaļ palika sasaites. To bija daudz, bija biezs kā pavasara promenādē. Pēkšņi virs manis atkal parādījās tā pati galva. Uz klints malas sēdēja kāds vīrs — pēc izrunas spriežot, šveicietis — un uzsauca man: “Tu kāp nepareizi!”

“Pareizi vai nepareizi, gan es to zināšu pats,” es attraucu.

Taču viņš nelikās mierā.

“Kāpjot šajā virzienā, tu netiksi tālāk.”

“Es jebkurā vietā tikšu tālāk.”

“Es šeit esmu kalnu pavadonis un zinu labāk.”

“Lai tā būtu, taču es pavisam labi zinu, kur kāpju. Un kur kāpt tālāk, es labi redzu.”

Un tomēr es ļāvos, ka viņš mani padara nedrošu, un sāku kāpt atpakaļ tajā virzienā, kur atradās parastais maršruts. Ja es būtu turpinājis iesākto ceļu, es bez šķēršļiem būtu sasniedzis Materhorna virsotni. Pavadonis man paskaidroja, ka viņa klients ir sasirdzis un viņam tas jāpavada lejup. Viss izklausījās tik ticami, ka man nevarēja ienākt prātā, ka viņš visdrīzāk uz klinšu izciļņa bija norīkots par posteni.

Tieši tajā brīdī, kad es atrados vietā, kur sēdēja šis kalnu pavadonis, es ieraudzīju nelielu būdiņu. Tā izskatījās pēc kioska. Man uz brīdi aizrāvās valoda. “Tas nevar būt!” man izspruka. Bet pie būdiņas stāvēja īsts vīrietis, kas man māja: iededzis, gari lokaini mati līdz pleciem, trīs dienu bārdiņa, saules brilles, balts krekls, melna šlipse un melns uzvalks. Viņš izskatījās kā cirkus direktora un gados vecāka sutenera sajaukums un šajā vietā atstāja apmēram tādu pašu iespaidu kā rolsroiss Bronksā. Svārku pogcaurumā viņam bija iesprausta sarkana neļķe.

“Hei, jūs, nāciet, nāciet šurp. Tas ir mans Materhorn-kiosks. Pavisam svaigs,” viņš klaigāja kā tāds pārdevējs uz ielas.

Pārsteigumā es pagriezos pret Lindu.

“Kas tas tāds?” es jautāju.

“Es nezinu. Nekad neesmu uz Materhorna neko tādu redzējusi. Pēdējoreiz būdas šeit nebija.”

Mēs piegājām tuvāk, joprojām sasaitē.

“Labrīt,” es smiedamies teicu.

“Labrīt,” viņš atteica.

Kad es gribēju iet būdai garām, viņš uzsauca:

“Vai jūs neesat mazlietiņ par vēlu?”

“Mēs vēlu izgājām, taču pēdējie būs tie pirmie,” es mēģināju jokot.

“Vai nevajadzētu drusku uzpravīties?”

“Vai tad tā būtu tāda kā iedzertuve?”

“Tas ir Materhornkiosks, jauns serviss. Drīz Šveicē tādi kioski būs uz katra kalna.”

“Vai jums ir arī telefons?”

“Radiotelefons, jā.”

“Un es cerēju, ka beidzot būs miers. Telefons šeit neiederas,” es sāku skaisties.

“Bet mans kiosks — tas ir panākums! Vai jūs nevēlaties tēju, avīzi? Es piedāvāju visu ko. Kaut ko no dienas preses, ilustrētajiem, saldumiem, dzeramajiem?”

Pamazām es kļuvu nikns. Es noņēmu cepuri un izlaidu pirkstus cauri matiem.

“Ziniet, arī jūs šeit neiederaties,” es tam tipam uzkliedzu.

“Man ir cits viedoklis. Jūs droši vien piederat…”

Es viņam neļāvu nobeigt: “Nē, jūs neiederaties Materhornā, un jūsu kiosks arī, un visi jūsu krāmi arī.”

“Ko jūs domājat ar krāmiem? Teiksim, šitos dzeguzes pulksteņus es pārdodu japāņiem pa divdesmit gabaliem dienā. Man vēl ir arī bembiji, tādi mazi suvenīri, ko aizvest bērniem vai laulātajam draugam. Brīnišķīgas mantiņas. Man te ir arī plaukšķenes. Tādas mazas raķetītes, ziniet, virsotnei.”

“Kurš būs tāds muļķis, ka te kaut ko pirks? Kurš stieps to augšā un pēc tam atkal lejā?”

“Es nopirkšu mazu spridzeklīti virsotnei,” sajūsmināta ieminējās Linda.

“Nē!” es uzkliedzu. “Nē! Jūs piecūkosiet virsotni vēl vairāk, nekā tā jau ir piecūkota! Ja mēs tur augšā tagad vēl spridzināsim plaukšķenes un atstāsim atkritumus, tad viss. Es neeju Materhornā ar cilvēkiem, kas virsotnē mētājas ar spridzekļiem. Un es neiešu vairs Materhornā, ja šis kiosks no tā nepazudīs,” es brēcu.

“Bet es jūs lūdzu, tāds serviss!”

Atkal es viņu pārtraucu: “Es par šo cūcību sūdzēšos Cermatas birģermeistaram. Viņš nedrīkstēja izdot atļauju būvēt šeit šo kiosku! Šis kiosks iznīcina Materhornu, iznīcina uz visiem laikiem!”

“Bet es darbojos alpīnistu labā. Es katru rītu stiepju šeit augšā divus čemodānus ar dienas avīzēm.”

“Lieliski,” es mēģināju ironizēt. “Bet jūs varējāt savu naudu pelnīt arī kaut kur citur. Jūs piecūkojat Materhornu. Jūs to iznīcināt. Tas gan nav mans, bet es vairs nekad šurp nenākšu, nekad.”

Es pagriezos pret Lindu. “Mēs ejam. Ne mirkli mēs nepaliksim šeit.”

Un es pārskaities devos prom. Tā kā šis cilvēks apgalvoja, ka šādi kioski drīz stāvēšot visur Šveicē, tad viņš droši vien zina, ka tas atmaksājas. Visos Alpos pusceļā uz virsotni kiosks, kur var iedzert kafiju vai degvīnu un nopirkt dienas laikrakstus. Lai cik absurds bija piedāvājums — es paspēju ievērot pat peldēšanas brilles —, man tomēr neienāca prātā, ka te kaut kas nav kārtībā. Es pieļāvu, ka Alpu tirgoņi ir spējīgi uz visu, un, kamēr dusmodamies soļoju uz priekšu, virve pēkšņi novilkās.

Linda stāvēja uz vietas.

“Ejam,” es uzkliedzu. Taču viņa palika stāvam kā iemieta un, kad es parāvu virvi, abām rokām ieķērās kioska stabā.

“Pagaidi, es vēlos padzerties.”

“Ne šeit!”

“Man ir slikti, atvaino, bet man tūlīt vajag kaut ko padzerties.”

Man kļuva Lindas žēl, un es atgriezos pie kioska.

Kamēr viņa dzēra sulu, es atkal ielaidos sarunā ar pārdevēju.

“Viena prece, kas lieliski aiziet, ir Reinholda Mesnera grāmatas,” viņš man paziņoja ar tādu kā vieglu ironiju.

“Nē,” es šausmās ievaidējos. It kā nebūtu diezgan jau ar visu pārējo.

“Jā gan,” viņš nesatricināmi turpināja. “Piemēram, šitā te par astoņtūkstošniekiem.”

Viņš izņēma vienu eksemplāru no plaukta un triumfējoši pasniedza man.

“Tas ir apvainojums,” es klaigāju. “Ja manas grāmatas tiek pārdotas kioskā Materhornā, tas man ir apvainojums. Es vairs nerakstīšu nevienu grāmatu!”

Šajā brīdī mums tuvojās helikopters. Es paskatījos uz debesīm. Tas riņķoja tieši virs mums. No tā ar saiti tika izlaists kāds vīrs. Rokā viņš turēja pudeli. Manas dusmas noplaka, pārvēršoties smaidā. “Viņi ar mani dzen jokus,” es pusbalsī noteicu.

Starodams mūs sveica Kurts Fēlikss, kuru es pazinu tikai vārda pēc un no televīzijas.

“Man tomēr jāsaka, tā ir visai drebelīga sajūta, plivināties tūkstoš metrus virs bezdibeņa,” viņš smējās un pasniedza man šampanieti.

“Tam, ka manas grāmatas tiek pārdotas Materhornā, patiešām vajadzēja man beidzot atvērt acis,” es atjokoju. Beidzot es atskārtu, kāpēc tieši dienā, kad es šeit kāpu, uzradās šis kiosks, atklāju slēptās kameras aiz būdas sienas, un sapratu, kādēļ Linda mani atvilka atpakaļ ar savu mazo viltību.

Klāt pie mana honorāra es nopelnīju arī mazo kiosku, kas tagad kā bišu strops stāv lejāk no Juvalas pils. Es piekritu arī tam, ka tiek demonstrēts raidījums Vai jūs saprotat jokus? — Kiosks Materhornā.

Pēc tam, kad raidījums bija parādīts, Kurts Fēlikss man stādīja priekšā slēpošanas akrobātu un diplomētu kalnu pavadoni Artu Fureru, vīru, kurš bija nospēlējis Materhorna kioska īpašnieka lomu. Mana kliente, Linda izrādījās Gerlinde Furera, proti, Arta sieva. Kopā ar Kurtu Fēliksu viņi bija izstrādājuši plānu ar konkursa izlozi.

Arī civildrēbēs Arts Furers izskatījās visai pārdroši: ar melnām ūsām, īsi apgrieztiem brūniem matiem, brillēm, melnu kovboja cepuri.

“Jums vajadzētu to iztēloties,” viņš viltīgi stāstīja skatītājiem: “stāva siena, pa labi un pa kreisi tūkstoš metrus dziļš bezdibenis. Visapkārt kalni — cik vien tālu sniedzas skats. Un zem Materhorna virsotnes kā putna ligzda pie klints pieplacis mans kiosks, kur var visu nopirkt. Sagatavošanās darbi nebija vienkārši. Vispirms bija jānoslēdz līgums par konkursu, un tad mēs zinājām, kad Reinholds Mesners kāps Materhornā. Mums vajadzēja speciālistus, labākos helikoptera pilotus, operatorus, kas nebaidītos no augstuma, kāpējus, kas nepieviltu cits citu. Vakarā pirms kāpšanas helikopters aizlidoja uz kalna otru pusi, ko no ielejas nevar redzēt, lai veiktu sarežģīto operāciju Kaste. 4000 metru augstumā mēs ar Vai jūs saprotat jokus? komandu pārlaidām nakti. Bet mēs bijām pilnīgi beigti par Reinholda Mesnera samulsušo seju, kad viņš ieraudzīja būdiņu.”

Kiosks bija piekrauts ar Pravdu, Le Monde, Observer, Frankfurter Rundschau, Bildzeitung, Bunte, La Stampa, ar nirēju maskām, peldēšanas vestēm un citām bezjēdzīgām lietām, kas 4000 metru augstumā nekādi nebija izmantojamas, tomēr tas mani nesamulsināja. Manas saprašanas spējas laikam gan bija mazliet cietušas astoņtūkstošniekos.

Par savu naivumu un uzticību es varu tikai grozīt galvu, bet, no otras puses, es esmu priecīgs, ka šis gadījums bija iespēja iepazīstināt miljoniem cilvēku ar apkārtējās vides problēmām kalnos. Es vēlos, lai mūsu kalni 2000. gadā neizskatītos kā Materhorns ar kiosku. Jau tā ir pietiekoši daudz būdu, taku, marķētu kāpšanas maršrutu, bet mums ir tiesības doties kalnos, ja mēs nopietni attiecamies pret pienākumu atstāt kalnus tādus, kādi tie bija kādreiz. Cilvēka veselība un neskarta daba nav šķirami. Iepazīt neskartu vidi, reaģēt uz tās briesmām, pārbaudīt savas iespējas augstkalnu dabā šodien jāaizstāv divējādi: pret kalnu iznīcināšanu un pret ekofundamentālistiem, kas cilvēku neuzskata par dabas daļu. Dzīves pamatnosacījumi ir klusums, plašumi, cildenums, harmonija. Gadu tūkstošiem cilvēks savu pieredzi ir smēlies neskartajā dabā. To respektēt un sargāt ir augstākā prioritāte. Jo cilvēks savās cilvēcīgajās iespējās aug tur, kur daba viņam parāda viņa bailes un vājumu.

No vācu valodas tulkojis Uldis Tīrons

Saīsināti no Reinholda Mesnera grāmatas
13 Spiegel meiner Seele, Minhene, 1994

RL mājaslapā lasāma Ulda Tīrona un Ērika Kleina saruna ar Reinholdu Mesneru Aizvērt acis un lūpas, intervijas fragmenti no National Geographics - Mesners un jetijs, kā arī Ulda Tīrona raksts Oci, kuru gandrīz atrada Mesners.