Ko var gribēt no kartupeļa

Rabīns Šteinzalcs ik piektdienu lasa lekcijas Jeruzālemes centrā. Ienācu viņa lekcijā, īsti nezinot, par ko tā būs; telpā sēdēja dažāda vecuma vīri, pa vidu Sidura – lūgšanu grāmata tekstu apspriešanai. Rabi Šteinzalcs runā par komētas asti, kura parādās Saules vējā; par to, cik nožēlojami izskatās noplūkts pāvs – “kā tāda liela nesmuka vista”; par to, ka viens īsti apjēgts vārds vai teikums ikdienas burzmā atgādina par svarīgāko.

Pēc lekcijas rabīns piekrīt sarunai, un vakarā nāku uz tukšo mācību ēku. Viņš izskatās maz gulējis, pikts un noguris, baltā bārda pa vidu dzeltena no pīpes tabakas dūmiem. Viņš runā klusā balsī un klakšķina pīpi. Saku, ka neesmu šeit, lai uzzinātu kabalas noslēpumus, tos es varu uzzināt no Madonnas. Viņš iesmejas un pamazām atmaigst. Sarunā rabīns ir atvērts, reizēm ilgi domā, pirms ko atbildēt, un daudz smejas. Par lūgšanu rabīns saka, ka jālūdzas tā, it kā tu strīdētos, un, tāpat kā strīda gaitā karstums un dedzība pieaug, tā vajadzētu būt arī lūgšanā. Saviem skolniekiem viņš bieži saka, ka studijām ir jāpadara tie par labākiem, nevis garīgākiem cilvēkiem. Cilvēki varot sev pielikt ērgļa vai sikspārņa spārnus, bet svarīgāk būtu sev pajautāt, kur tu nosēdīsies, kad būsi uzlidojis gara augstumos.

Pēc pusstundas ienāk viņa skolnieks, lai mani izmestu ārā, bet Šteinzalcs ir stāsta vidū un liek tam iet mājās. Ivritā ir tikai tu forma, un šoreiz tā nav gramatiska īpatnība, viņš ir uz tu ar lielāko daļu cilvēku, kas viņu apciemo. Intervijā ne reizi netika lietots Dieva vārds, intervijā tas tiek minēts kā Svētais, lai Viņš slavēts vai arī Ha-Šem, Tas Vārds. Reizēm rabi Šteinzalcs Dievu sauc par Ein-Sof, Bezgalīgais. “Mēs zinām, ka abstraktā domā, kāda tā izpaužas matemātikā vai filozofijā, bezgalība ir kas tāds, kas atrodas ārpus izmērāmā, un nav aptverama, lai gan arī šāds termins ir ierobežots, jo jau definīcijā pašā izpaužas galīguma mērs,” raksta Šteinzalcs. Lekcijās viņš daudz runā par to, kas ir labs jautājums, un, vēl pirms viņš bija piekritis sarunai, es gribēju dzirdēt kādu piemēru. “Vienu labu jautājumu Dievs uzdod pirmajam cilvēkam. “Kur tu esi?” – tas ir īsts jautājums, jo uz to nav iespējams atbildēt nedomājot.”

Žurnāls Time reiz 1937. gadā Jeruzālemē dzimušo skolotāju un filozofu rabīnu Adīnu Šteinzalcu nosauca par vienu no ievērojamākajiem šīs tūkstošgades sholāriem. Viņa tēvs bija radikāls cionistu sociālists un vairāku slepenu politisku organizāciju biedrs, pat devies karot uz Spāniju internacionālās brigādes sastāvā. Tomēr savam desmit gadus vecajam dēlam viņš ataicinājis Toras un Talmūda skolotāju, paskaidrodams, ka negrib, lai dēls būtu ģimenes vēsturē pirmais neizglītotais nejēga. Vēlāk Adīns studēja ķīmiju un fiziku un 24 gadu vecumā kā matemātikas pasniedzējs kļuva par jaunāko skolas direktoru Izraēlā, izveidoja savu skolu sistēmu. Paralēli eksaktajām zinātnēm Adīns apguva Talmūdu, kā arī aramiešu, grieķu un latīņu valodu. Rabīns Šteinzalcs sarakstījis vairāk nekā 60 grāmatu, viena no slavenākajām ir “Trīspadsmit ziedlapu roze” par “Zohāru” – svarīgāko darbu jūdaisma misticismā. Šteinzalcs ir bijis pasniedzējs ne tikai Izraēlā un Krievijā, bet arī Prinstonas un Vašingtonas Universitātē.

Pagājušā gadsimta 60. gados toreiz jaunais rabīns uzsāka 45 Talmūda traktātu tekstu tulkojumu, pievienojot tam arī savu komentāru. Babilonijas Talmūda teksta redakcija tika pabeigta pirms 1500 gadiem; tajā vienkopus pierakstītas rabīnu diskusijas par jūdaisma likumiem, ētiku, filozofiju, vēsturi un tradīcijām; tajā ir gan strīdi par to, kas būtu jādara, ja kaimiņa ēzelis lauž kāju tavā pagalmā, gan apsvērumi par pasaules radīšanas sākumu, pirmo Ādama nakti uz šīs zemes; tajā ir stāsti par rabīnu ceļojumiem, sarunas ar romiešu matronām vai vienkāršiem zemniekiem. Reiz šis teksts bija pieejams tikai tiem, kas to studēja kopā ar skolotāju – rabīnu, tagad tas izdots gan mūsdienu ivritā, gan arī citās valodās. Šis monumentālais darbs piepildījis Šteinzalca 45 dzīves gadus; rabi tiek godāts un mīlēts, viņš saņēmis Izraēlas augstāko balvu, tomēr citviet viņa tulkojumi tikuši dedzināti un viņš pats nosaukts par ķeceri. Īpaši ciešas saites Šteinzalcam izveidojušās ar Krieviju; jau Gorbačova laikā viņš lasīja lekcijas PSRS Zinātņu akadēmijas biedriem par jūdaismu un nodibināja savu studiju centru, kas 90. gados atradās vienā no bijušajām Staļina vasarnīcām Kuncevo. Tā bija vieta dzīvām sarunām un diskusijām, kur piedalījās ne tikai jūdu ticībai piederīgie, bet arī zinātnieki, literatūras un vēstures pētnieki. Viņa Talmūda tekstu izdevumi krievu un citās valodās pavēra iespēju jūdaisma tekstu studijām, ar viņa svētību tos tagad studē sievietes, kurām iepriekš tas bija liegts. Rabi Adīna studiju centrā diskusijas un lekcijas mēdz ilgt līdz vēlai naktij, kas, domājams, ir labākā prakse, ja par savas dzīves aicinājumu tu uzskati neziņas kliedēšanu pasaulē.

Lolita Tomsone

Adīns Šteinzalcs: Nāciet iekšā, man teica, ka jums ir kādi jautājumi. Ir cilvēki, kuri domā, ka var atbildēt uz visiem jautājumiem. Man gan tā nešķiet. (Smejas.) Kas gan šito lasīs? (Iz­­velk pīpi un sāk cītīgi tīrīt.)

Lolita Tomsone: Latvijā ir cilvēki, kuri lasa un domā, mēģina saprast dažādas lietas. Tas nav paredzēts ti­­kai ebrejiem.

Šteinzalcs: Esmu bijis Rīgā.

Tomsone: Jūs tur lasījāt lekcijas?

Šteinzalcs: Mazliet, satikos ar cilvēkiem, biju aizgājis uz domi.

Tomsone: Kad gaidīju jūs tepat sinagogā pirms lekcijas, jūsu skolnieki man stāstīja, ka rabīna Adīna mantra esot “Let my people know”. Bet kas gan būtu citām tautām, kuras nav “my people”, paņemams no tās zināšanu bagātības, kāda tā ir jūdaisma tekstos?

Šteinzalcs: Tas atkarīgs no tā, cik dziļi cilvēki ir aizrauti, kāpēc tas viņus interesē. Ebrejiem tie ir izšķiroši svarīgi teksti, turpretī citām tautām... Mēs gribētu, lai cilvēki tos zinātu, tomēr ir tik daudz ebreju un neebreju, kurus vispār maz kas interesē. Tas ir atkarīgs no katra paša, kaut gan mēs gribētu, lai šie teksti būtu pieejami. Manas grāmatas arī tiek tulkotas daudzās valodās. Ja vien cilvēkam ir vēlēšanās, šos tekstus var studēt. Ja gribi zināt, tev tas ir ļauts.

Tomsone: Vai jūs izšķirat ticīgus un neticīgus cilvēkus?

Šteinzalcs: Vispirms jau es neticu, ka ir tādi pavisam neticīgi cilvēki. Var jau būt, ka ir kāds kārtīgs komunists.

Tomsone: Kas tie būtu – Ļeņins?

Šteinzalcs: (Smejas.) Ne Ļeņins, ne Trockis, pat ne Staļins. Turklāt, kā un kam cilvēki tic, tas ir sarežģīts jautājums. Vispirms, cilvēki ir labi, un arī ar ļaunajiem nav tādas vienas vispārējas problēmas. Tas, kam cilvēki tic, reizēm vispār ir atkarīgs no modes: ir laiki, kad ticība nav īsti modē. Un tad nāk laiki, kad cilvēki pievēršas ticībai, vai vietas, kur tas ir vairāk izteikts. Vispār, par ticību runājot, ko gan mēs zinām par visprimitīvākajiem alu cilvēkiem, pat tie kaut kam ticēja. Ticība nav kāda stadija kultūrā, tā ir cilvēces pieredzes sastāvdaļa.

Tomsone: Lai taupītu jūsu laiku, vai drīkstu sarunas laikā fotografēt?

Šteinzalcs: Dari, ko vien gribi, es ti­­kai atvainojos, ka nevaru piedāvāt skaistāku ģīmi. Tā ir cita problēma. Gal­­venais, lai šī intervija neietu uz kādu skaistuma žurnālu, tad gan mēs izgāzīsimies. (Smejas.) Nu re, par dzīvniekiem mēs nezinām, mēs nevaram sarunāties ar dzīvniekiem. Bet ticība ir vienmēr bijusi cilvēces kultūras un identitātes daļa. Mēs nezinām nevienu kultūru, kurā neparādītos ticības elements, lai cik primitīva tā būtu. Es nesaku, ka nav cilvēku, kam nebūtu grūtību pieņemt ticību, emocionālu problēmu. Bet ir daudz cilvēku, kuriem satikšanās ar ticību ir patīkama pieredze. Ir bērni, kuriem iet uz sinagogu vai baznīcu, vai citu lūgšanu vietu sagādā prieku, un ir bērni, kas to nevar ciest. Ir bērni, kurus dzina lūgties ar koku, un ir bērni, kuri to darīja labprāt. Tas dziļi mūsos saglabājas.

Mums apkārt ir lietu pasaule, ir cilvēki, kuri konstruē dažādas teorijas. Man gan jāsaka – “there are no atheists in the foxholes”. Kad pienāk nelaimes stunda, cilvēki atklāj, ka viņos ir apslēpta liela ticība. Cilvēki mēģina lūgties, dažs vairāk, cits mazāk. Jautājums ir, kad tas notiek. Varbūt tā ir rudimentāra, primitīva ticība, tā pāriet, neattīstās, bet ticības pasaule ir plaša, neizmērāma. Tāda ir pasaule, kurā es mācu.

Tomsone: Jūs mācāt uzdot jautājumus. Jūsu studenti katrs nāk ar saviem uzskatiem, strīdas ar jums. Ievēroju, ka viņi ir ļoti dažādi. Jūs neļaujat ap­­stāties apgūtajās zināšanās.

Šteinzalcs: Cilvēki uzdod stipri atšķirīgus jautājumus. Talmūds vispār ir ļoti dialektiska grāmata, tā ir uzbūvēta uz jautājumiem un atbildēm, kas rada jaunus jautājumus. Nav tik vienkārši nonākt pie atbildes. Varētu pat teikt, ka katra atbilde ir jautājums. Ja jautājums nav labs, ja tas nav pilnīgs, tad arī atbilde būs nepilnīga.

Kā bērns, kas uzdod jautājumu un saņem savai saprašanai atbilstošu at­­bildi. Es nevaru saņemt dziļāku atbildi ne tāpēc, ka esmu vēl mazs. Es vēl nemāku uzdot saprātīgu jautājumu. Tas aizņem laiku, man jādomā par to. Un ir cilvēki, kas baidās uzdot jautājumus. Tas ir atkarīgs no kultūras un no paša rakstura. Mūsu kultūrā jautāt ir ļoti sena tradīcija, mēs vienmēr jautājam – patīkamus jautājumus vai netīkamus.

1. Mozus grāmatā (“Berēšīt”) Ābra­hāms strīdas ar Dievu (Lai-Viņš-Sla­vēts) kā apsēsts. Pat vēl dusmojas uz Dievu, uzdod nekaunīgus jautājumus. Mums ir tradīcija, uz kuru balstoties, mēs turpinām uzdot arī nepatīkamus jautājumus. Līdzīgi kā Talmūdā parādās kāds, kuru varētu saukt par svēto idiotu, tāds, kas neizprot, nejēdz nenieka. Kristietībā varbūt vairāk parādās svētais vientiesis. Ne vienmēr intelekts stiprina ticības saites ar Dievu, cilvēka inteliģences pakāpe ne­­norāda uz tuvību Dievam. Cilvēki var būt vairāk vai mazāk svēti, gudri vai ne pārāk izglītoti, svētums nav at­­karīgs tikai no prāta. Piedod, ka es aizrunājos, bet tu man uzdod sarežģītus jautājumus. Reizēm saruna rit kā grāmatā, jautājums un atbilde, bet ne vienmēr tā izdodas.

Tomsone: Jūs lietojat vārdu “svētums”. Kā jūs to saprotat?

Šteinzalcs: Par to ir rakstīts grāmatu grāmatās. Kā es saprotu to, ko mēs saucam par svētumu. Kas ir svēts? Par to ir sarežģīti runāt. Svēts ir tas, kas atrodas otrā jeb citā pusē, tāpēc par to ir sarežģīti runāt. Tam ir saistība ar zināšanu. Ivritā gan vārdam “ladaāt” – zināt, atzīt – ir vairākas nozīmes. Tā nav tikai intelektuāla darbība, vārda saknē paslēpta arī emocionāla nozīme. To nav iespējams iztulkot citās valodās, saglabājot abas nozīmes, tas nolasāms tikai ivrita valodā. Cilvēkus iespaido valoda, mēs katrs esam atšķirīgs. Kā Talmūdā raksta, visas naudaskaļu izlietās monētas sanāk tik līdzīgas. Kad Dievs rada cilvēku, ikviens sanāk citāds.

Tomsone: Jūsu vectēvi un vecvectēvi bijuši no slavenas hasīdu dinastijas.

Šteinzalcs: Jā, viņi bija hasīdu rebes, skolotāji.

Tomsone: Bet jūsu vecāki vispār ne­­­bija ticīgi. Tēvs bija komunists.

Šteinzalcs: Tas ir sarežģīti. Šeit tas notika ar veselu paaudzi, ne tikai ar manu tēvu. Kā vispār cilvēks sevi at­­rod? Ar mani notika tā. Pēc savas dabas esmu ļoti skeptisks cilvēks. Cil­­vēkam, kurš nav skeptiķis, tēvs saka: “Dieva nav,” un viņš tam notic. Ja avīzē raksta “Dieva nav”, tātad tā ir taisnība. Pirms vairāk nekā 20 gadiem Krievijā es sēdēju pie galda ar cienījamiem dažādu pārliecību cilvēkiem. Es teicu, ka viens no pierādījumiem Radītāja eksistencei ir tas, ka Pravda raksta, ka viņa nav. Zini, visi piekrita. (Smejas.) Tas vēl bija pirms perestroikas. (Aizkūpina pīpi.)

Tomsone: Jūs skeptiski attiecāties pret sava tēva skepsi.

Šteinzalcs: Jā, tā notiek ar skeptiskiem cilvēkiem, viņi apšauba arī citu skepsi. Lai kādā jomā tu strādātu, ja tu vairs nejautā, tad esi apstājies, tu vairs nevirzies uz priekšu. Jo vairāk tu jautā, tu nonāc pie negaidītām atbildēm, jauniem risinājumiem.

Tomsone: Jūs pasniedzat hasīdisma tekstus, piederat pie izcilas hasīdu dinastijas. Es jūs lūgtu izstāstīt kādu jums svarīgu hasīdu stāstu.

Šteinzalcs: Tādu ir daudz, tas atkarīgs no noskaņas. Izstāstīšu vienu par vienkāršu vīru. Vienu dienu hasīdu meistars Baals Šem-Tovs saņēmis at­­klāsmi, ka viņam jāsatiek kāds cilvēks, kurš ir tikpat liels cadiks(taisnais, svētais) kā viņš pats. Abi kopā tie varēs pasaulē paveikt lielas lietas. Šem-Tovs prasa, kur tādu var atrast, un viņam norāda, kur šo vīru meklēt. Izrādās, tas ir vienkāršs gans, kurš pat neprot alfabētu, nemāk lasīt. Gans stāvējis ganībās, tur bijusi plata, dziļa bedre, un viņš lēkājis no vienas malas uz otru (rāda). Gans teicis: “Es to daru Dievam par godu.” Tas arī bija viss, ko viņš darīja, – viņš lēkāja dubļos, aizdedzies mīlestībā pret Dievu. Baals Šem-Tovs tad teicis: “Pasaules Vald­niek, tagad es redzu – ja Tu man dotu tādas avis, mūs visus pārņemtu gaisma.” Rebe ieraudzīja gana svētumu, lai gan tas neko no grāmatām nebija mācījies. Tas ir viens no stāstiem, kurā redzama hasīdisma būtība.

Man vēl ir kāds teikums, kas atklāj hasīdu domāšanu. Lai arī tas ir sarežģīts teikums, ideja nav sarežģīta. To teicis rebe no Kockas. Mana ģimene pirms paaudžu paaudzēm ar šo cadiku bija saistīta. Viņš bija mana vecvectēva Ichaka tuvs draugs. Mans paziņa tikko mēroja tālu ceļu, lai ap­­ciemotu viņa kapu, un atstāja tur manis rakstītu zīmīti. Viņš uz kapa uzlika arī manu grāmatu.

Saprotiet: hasīdisms ir vesela pasaule, kurā ne tikai nodarbojas ar mistiku, bet arī citām lietām. Tā ir ļoti dzīva pasaule. Rebe Mendels no Kockas teicis: “Ja es esmu es, jo es neesmu tu, un tu esi tu, jo tu neesi es, tad ne es esmu es, ne tu esi tu.” Četri mazi teikumi, bet šī izteikuma nozīme ir vienkārša: es sevi nevaru definēt, ne­­varu pateikt, kas es esmu, vadoties tikai pēc tā, kā es atšķiros no citiem. Tas cits ir cits, bet ar to vēl ir par maz! Kas esmu es attiecībā pret sevi pašu – tas ir svarīgi. Tā ir nopietna hasīdisma daļa – meklēt, kur atrodas patiesais šajā pasaulē. Nemeklēt stāvokli sabiedrībā, pagodinājumus, nedomāt par sevi tikai attiecībā pret sabiedrību, kurai piederu. Vai es stāvu augstāk vai zemāk, vai esmu skaistāks vai neglītāks, spēcīgāks par citiem vai vājāks, tā ir nemitīga salīdzināšana attiecībā pret kādu relatīvu punktu. Tas viss ir garam svešs.

Tomsone: Tā ir cilvēka cīņa pret tieksmi uz ļaunu?

Šteinzalcs: Tā ir pieeja, ka mūsos ir “jecer ha-rā”, ļaunā nosliece, un labā. Tāda dihotomija vairāk pieder pie cita pasaules uzskata, manihejiska duālisma. Platons arī par to rakstījis. Tāds dalījums nav īsti vietā, cilvēki pārsvarā sliecas uz labu vai vismaz uz to, ko viņi uzskata par labu. Tomēr labais nav kas vienkāršs, tā nav tāda vienkārša kategorija. Mēs esam sarežģīti uzbūvēti, mums ir miesa, ir dvēsele, un katra velk uz savu pusi. Cilvēka ķermenī notiek dažādi procesi, tajā atrodas arī svētā dvēsele, kas rauj mūs uz augšu. Protams, tas rada nesaskaņu, bet tā nav cīņa starp labu un ļaunu, tā ir cīņa cilvēkā pašā, dažādās pakāpēs. Kā teica viens no maniem vectēviem: “Tas, kurš mēģinās sevī nokaut “jecer ha-rā”, noslieci uz ļaunu, beigās stāvēs viens kā nokaltis koks.”

Svarīgāk ir saprast, ko tu ar savām tieksmēm dari, kā tu ar sevi strādā. Kad Dievs radīja cilvēku, rakstīts Mid­rašā, eņģeļi Viņam nepiekrita. Dievs jautāja eņģeļiem, ko gan tie saka par šādu radību. Eņģeļi atbildēja, ka nekas tur nesanāks. Un Dievs eņģeļus iznīcināja. Nākamie eņģeļi jau baidījās at­­zīties un sacīja: “Tu gribi, Tu arī taisi cilvēku.” Tā ir, jo cilvēks ir paradokss, pretruna. Cilvēka ķermenis ir kā pērtiķis, tik līdzīgs šimpanzei. Mūsu un šimpanžu DNS atšķiras par kādiem pāris procentiem. Pērtiķa ķermenis, kurā atrodas eņģeļa dvēsele. Noturēt tos kopā nebūt nav viegli. Ir cilvēki, kuri izjūt baudu no ļaunuma, – tas gan negadās bieži, bet tas vairo skumjas. Franču dzejnieks Šarls Bodlērs šo tieksmi pēc ļaunuma ir izcili apdziedājis. Tas, ko es gribu, reizēm ir tas pats, ko grib suns un zirgs, tur mēs viens otru saprotam.

Tomsone: Bet jūs taču teicāt, ka mēs nezinām, ko dzīvnieki grib!

Šteinzalcs: Mēs pat nezinām, vai dzīvnieki lūdz Dievu. To mēs nevaram zināt. Mēs atrodamies šajā pasaulē – tā nav ļauna pasaule, bet ļoti materiāla, taustāma, tā es to jūtu. Bet mūsos ir vilkme nepalikt tajā visu laiku, mēs ilgojamies pēc pilnības, mūs pievelk arī tā cita pasaule. Tādi mēs esam – pretrunīgi, paradoksāli. Tikai Dievs tā­­dus var radīt.

Tomsone: Uztaisīja mūs un pats no­­slēpās, lai netiekam klāt?

Šteinzalcs: Dievs radīja pasauli, bet šī pasaule ir no mums paslēpta. Ja viss mums būtu atklāts, viss būtu skaidrs. Kas tad tā būtu par pasauli! Pasaule var pastāvēt tāpēc, ka tā daļēji ir ieslīgusi tumsā. Kā mazs bērns istabā redz galdu, krēslu un lampu. Pārējais ir tum­­sā apslēpts, man nav tādas maņas, lai ieraudzītu ko vairāk. Tas ir kā eks­periments. Viņš (Dievs) stāv vienā Absolūta malā, bet mēs esam novietoti citā Absolūta malā. Mēs mēģinām izzināt, vai citur Visumā atrodas do­­mājošas būtnes. Ja nu mēs atrastu kādu sīku vienību, kas mums teiktu: “Ša­­lom, šalom!” – tas pēkšņi izmainītu visu, ko mēs par Visumu esam domājuši līdz šim. Mēs arī mēģinām, sūtām Visumā tūkstošiem ierīču, antenu, mēs to gribam zināt. Taču pagaidām mēs esam neziņā. Dievs mūs ir nolicis tālā stūrī, cik vien tālu var, tālāk vairs nevar. Varbūt citur ir gaišākas pasaules, mēs to nezinām. Šajā pasaulē mēs īsti neredzam labāk par kaķi. Dievs gaida, lai mēs Viņu uzrunājam.

Tomsone: Neviens Viņu nav uzrunājis?

Šteinzalcs: Viens taisnais attaisno visa Visuma radīšanu. Mums katram ir jābūt tādam cilvēkam. Kāds no mums ir Bēthovens, bet ar to nepietiek. Kāds var būt matemātiķis, kā Ņūtons vai Einšteins. Viņi paliek pusceļā, bet kaut kur mūsu vidū vienmēr atrodas cilvēki, kuru dēļ pasaule ir radīta. Tādu nav daudz. Bet Dievs var izlemt, ka Viņš norauj visus aizkarus, un tad viss būs izgaismots un skaidrs, bet tajā brīdī tā vairs nebūs pasaule, kādu mēs to pazīstam. Mūsu pasaule balstās uz to, ka tā ir likumu nosacīta, ierobežota, skaidri definēta, tā slīgst tumsā. Dieva pasaulei ir nebeidzams un bezgalīgs mērs un attālums.

Tomsone: Tad kāpēc mēs tādam Die­vam vispār esam vajadzīgi?

Šteinzalcs: Tas ir labs jautājums. Tais­­nību sakot, uz tādu jautājumu mēs nevaram dot labu atbildi. Jo mēs to uzdodam, atrodoties šajā pasaulē un mums pazīstamajā realitātē. Mums ir jāsper kādi soļi, jādara darbi, kas mūs var pietuvināt dievišķajam. Kādam no­­lūkam Viņam šī pasaule ir vajadzīga? Ko no tādas pasaules var gribēt? Šis jautājums ir intelektuāls. Kad to uzdod, jāapzinās tā robežas, jo tās ir mūsu zināšanas robežas. Nevar būt gatava atbilde uz tādu jautājumu, tā būtu krāpšanās. Jautājumi, uz kuriem var rast atbildes, atrodas iekšpus mūsu dzīves robežām. Tāpēc uz šādu jautājumu es nespēšu tev atbildēt, tikai pateikt: “Tā Viņš izdarīja, un viss!”

“Zālamana pamācībās” ir dažādi teicieni, ir garāki, ir pavisam īsi. Un vienā no tiem Zālamans runā par Gudrību, “Pamācību” 8. nodaļā. “Iekāms vēl nebija ielikti kalnu pamati un pakalni nebija radušies, es jau pastāvēju.”Gudrība bija, pirms pasaule tapa, Gudrība ir kā trauks tās radīšanai. Tā ir Dieva instruments – darba rīks Visumā. Vis­­pār tas gabals nav tipisks reliģiskajai domai un literatūrai. Tur Gudrība saka, Gudrība pati runā – es esmu trauks, kuru Dievs lietoja, Dievs spēlējās ar mani, un es ar Viņu. “Visi, kas mani ienīst, mīl nāvi.”

Tomsone: Tas, ka jūs citējat Bībeli, nepārsteidz – jūs esat rabīns. Jūsu lekcijās mani vairāk pārsteidz nebeidzamie piemēri no zinātnes pasaules.

Šteinzalcs: Es kādreiz universitātē studēju ķīmiju, fiziku un matemātiku. Tas noder. Lekcijā es runāju par atmosfēru uz planētas Veneras: tā ir tik sabiezināta, blīva un smaga. Pie mums gaisma traucas taisni, un mēs varam ieraudzīt, kas mums ir priekšā. Bet tur gaisma netiek cauri blīvajiem mākoņiem. Uz Veneras gaismas viļņiem jābūt līdzīgiem radioviļņiem, tie aptver Veneru līdzīgi radioviļņiem. Kā gan cilvēks, kas stāv uz Veneras, lai ierauga gaismu? Viņš var tikai izteikt spriedumu, ka tādas gaismas vispār nav, vai arī ieraudzīt to pavisam citādu. Viņam Veneras atmosfēras mākoņos būtu pavisam cita gaismas pieredze, nekā tā ir mums.

Tomsone: Bet kā tas saistās ar reliģiskajiem tekstiem?

Šteinzalcs: Pirmajā no septiņām dienām, kad Dievs radīja pirmo gaismu, šī gaisma nebija atkarīga no saules. Pirmajā gaismā varēja redzēt visu bezgalīgo pasauli, no vienas malas līdz otrai. Es tikai gribēju parādīt, ka tā nemaz nav tik dīvaina ideja – iedomāties cita veida gaismu pat mūsu ierobežotās galaktikas mērogos.

Tomsone: Es jautāju jūsu skolniekiem, ko rabīns Adīns nevar ciest.

Šteinzalcs: Un ko viņi teica?

Tomsone: Ka jūs nevarat ciest paviršus cilvēkus, kuri dzīvo tāpat vien, bez kaislības. Cilvēkus–kartupeļus.

Šteinzalcs: (Smejas.) Taisnība. Ko gan es varu prasīt no kartupeļa. Lai gan iedomājies – ko gan Eiropa darīja, pirms atklāja tos kartupeļus. Ēda ru­­dzus. Un, kad atveda kartupeļus, tas izmainīja visu kultūru. Krievu zemnieks tādus negribēja ēst, dedzināja laukus. Ko gan es varu gribēt no kartupeļa? Neko. Es negribu, lai cilvēks kļūst par kartupeli, kas nedomā. Kā lūgšanā, kad teksts vairs tevi neizbrīna un tu atkārto vārdus bezjēgā.

Tomsone: Lūgšanas atkārtojas un at­­kārtojas – kā gan tas lai neapnīk?

Šteinzalcs: Tu atrodi lūgšanā to vār­­du, kas tev pieskaras, lai tu neaizbēgtu no sevis. Kā ar maizi, ko cilvēks ēd ik dienu, un tas neapnīk. Es varu lūgties trīs reizes dienā, un kā maize tas mani negarlaiko. Tā apnicība, jaunu lie­­tu meklēšana, norāda, ka es neesmu piesaistījies, manis nav tur klāt. Tā ir problēma daudziem cilvēkiem, vīriešiem un sievietēm, ka kādā brīdī tik ļoti vajag darīt ko jaunu. Ir jauna die­­na, bet viņiem atkal ir garlaicīgi. Ja ir īsti dziļa saikne, tad tas netraucē. Ar sevi man nav garlaicīgi. Lūgšanā ir mierīgs brīdis, kad viss ir rāmi, kad es tai piederu. Es jūtu, ka kāds ir uzrak­stījis lūgšanas vārdos to, ko es pats gribētu pateikt. Tāda lūgšana prasa pastāvību. Bet ir cilvēki, kuriem katru reizi vajag ko jaunu, tiem nav dziļas saiknes ar to, ko viņi šajā brīdī dara. Tu vari uzrakstīt mīlestības stāstu se­šos sējumos ar visādiem piedzīvojumiem, bet īstā mīlas stāstā nemaz nevajag tik daudz sējumu. Reizēm dziļam stāstam nevajag tos daudzos vārdus.

Tomsone: Kā jūs domājat, vai Dievs īpaši mīl Izraēlu?

Šteinzalcs: Tā ir daļa no manas ticības, jā. Ir kaut kas, ko Viņš reizēm ar mums dara. Šī mīlestība mēdz būt ļoti nežēlīga. Viņš mūs ir paņēmis un liek mums būt citādiem. Tas nekad nav viegli. Kā cilvēks es varu teikt, ka Viņš grib pārāk daudz, pieprasa pārāk daudz, un nekas, ko tu esi paveicis, nešķiet pietiekami. Šīs prasības mūs ierobežo, cilvēkiem tas nepatīk. Kāpēc Dievs dod tādu dāvanu, kas visu tikai sarežģī? Tā nav parasta dāvana. Kā reizēm vecāki visu ko pieprasa. Kad tu sūdzies, ka tie pārāk daudz no tevis prasa, viņiem ir viena atbilde: “Tu esi mans bērns. Man vienalga, ko citi bērni dara. Es prasu to no tevis!” Tas ir līdzīgi kā ar Dievu, Viņš grib no saviem bērniem ko īpašu. Bet mēs gribam būt kā visi citi bērni.

Tomsone: 1965. gadā jūs izlēmāt iz­­tulkot Talmūdu mūsdienu ivritā. Tā ir liela uzdrīkstēšanās, tradīcijas laušana un neprātīgs optimisms – uzsākt to vienam pašam.

Šteinzalcs: Sāku viens. Kas tas bija? Pirmkārt, jau tas, ko grieķi sauc par “hybris”, augstprātība. Cilvēks iedomājas, ka var pilnīgi visu. Otrkārt, es nevarēju iedomāties, ka tas aizņems tik ilgu laiku. Ja būtu to zinājis, būtu nobijies. Bet ir trešā lieta, kas nav saistīta ar pirmajām divām: tā ir apziņa, ka to vajag izdarīt, tas ir nepieciešams. Un tu saņemies un ķeries klāt. Tu nezini, vai to pabeigsi, vai tiksi galā, bet vienalga dari, jo no tā nevar aizbēgt. Kāpēc tieši es, tas nav nopietns jautājums. Es varu, es arī daru. Tāda bija mana pārliecība. Vai man tas izdevās? Paveicu to pēc labākās sirdsapziņas, cik vien labi mācēju. Tagad es redzu tik daudz lietu, ko būtu varējis paveikt labāk. Un, kamēr es to redzu, tikmēr mana dzīve nav bijusi velta.

Tomsone: Jūs daudz sūdzaties vai arī esat optimists?

Šteinzalcs: Kamēr vēl esmu dzīvs, esmu optimists. Tas ir vairāk tāds rakstura jautājums. Es nekad nežēlojos. Vismaz ne pārāk. Daudzi cilvēki žēlojas, bet tas nekas, mēs jau nezinām, ko viņi pārdzīvojuši. Leibnics reiz rakstīja, ka mūsu pasaule ir labākā no visām, kādas varēja būt. Un Voltērs tam ļoti iebilda, sarakstīja “Kandidu” un daudz grāmatu par to, ka šī ir viena riebīga pasaule, sliktākā no visām. Un ja nu man kā ebrejam jāsaka, kāda ir mana nostāja, tad šī pasaule ir sliktākā no visām, kādas var būt, taču tai joprojām ir cerības. Tas īsti nebūtu saucams par optimismu. Kad cilvēki saka, ka viss ir labi un skaisti, viņiem laikam ir slikti ar acīm. Gluži pretēji, man šķiet, ka labāk valkāt tādas skaidras melnas brilles, nevis rozā. Labāk ir saredzēt īstenību skaidri. Bet vai es ceru, ka var būt labāk? Tam es ticu. Tas nav tāds plakans optimisms. Pasaule ir tikai skaista un no visām pusēm pilnīga? (Smejas, no rokas izkrīt pīpe.) Nē, nav vis. Bet tā ir gana laba. Tāds es esmu optimists. Kad es domāju par mūsu eksistenci, par saviem vecākiem, kuri daudz ko piedzīvoja, kad es domāju par savu vectēvu un vecomammu, kuru tā arī nesatiku... Pazinu tikai vienu. Viņus paņēma no Polijas, izsūtīja uz Krievijas Tambovu. Es esmu “Tambovskij volk”. (Smejas.) Tur uzauga mana māte.

Tomsone: Jūs runājat arī krieviski?

Šteinzalcs: Krieviski gan es nerunāju, jo mani vecāki negribēja, ka es prastu citas valodas. Man tagad ir žēl, ka es to neprotu, bet tā tas bija. Viņi pārdzīvoja pilsoņu karu, ļoti smagus laikus. Es nezinu, kā viņiem izdevās izdzīvot. Vectēvs nomira ar plaušu karsoni, vecāmamma palika viena ar sešiem bērniem un nepadevās. Tas ir cita veida optimisms, dzīvotspēja un griba turpināt, mēģināt izturēt par spīti trūkumam, turpināt, kad esi iztukšots. Es tagad netaisīšu vēl vienu sarakstu ar visām tām bēdām un sāpēm, kas pār viņiem nāca. Nezinu, kā, bet viņi krita un krita, cēlās un atkal krita. Neļāvās bezcerībai.

Tomsone: Vai jūs uz Krieviju aizsūtīja Lubaviču hasīdu rebe?

Šteinzalcs: Viņš mani nesūtīja. Brau­­cu uz turieni pats. Tas bija vesels piedzīvojums, balstīts uz tādu absurdu optimismu. Atlidoju uz Maskavu bez vīzas. Viņi bija pārsteigti, lika man četras stundas gaidīt, beigās ielaida. Veselu nedēļu biju Maskavā bez jebkādiem dokumentiem, viņi savāca ma­­nu pasi, visu paņēma. Es staigāju pa ielām, laikam vienīgais cilvēks padomju Krievijā bez pases. Gribēju satikt arī Itālijas vēstnieku, kuru reiz gadījuma pēc biju saticis. Es tā staigāju bez dokumentiem, bez valodas, bet kaut kā es viņu atradu. Ne tikai atradu. Mēs sēžam, sarunājamies, un viņš man prasa: “Bet ko jūs šeit gribat darīt?” Es pastāstīju, viņam tas patika, un viņš saka – rīt šeit ierodas vizītē ārlietu ministrs Andreoti, es gribētu, ka jūs viņu satiekat. Bet tur viss jau saplānots, tāpēc sarunājām, ka satikšu Andreoti, pirms viņš uzsāk oficiālo vizīti, brokastīs. Viņš man apsolīja, ka jau vakarā pa­­runās par mani ar Gorbačovu. Un Gorbačovs kļuva par mūsu aizbildni; viņš ļāva atvērt jūdaikas studiju centru – pirmo reizi pēc revolūcijas, vienā no PSRS Zinātņu akadēmijas ēkām. Tādi pilnīgi neiespējami stāsti, kas reizēm dzīvē tomēr notiek. Man krieviski tur ir iznākušas grāmatas, kuras es pat neesmu lasījis, manu lekciju atšifrējumi, kuru citās valodās nav. Bet tās es nevaru izlasīt.

Tomsone: Jums esot saraksts ar lietām, ko jūs šajā dzīvē gribētu paveikt. Jūs to esot uzrakstījis 14 gadu vecumā.

Šteinzalcs: Biju gan mazliet vecāks. Taču no visa tā neesmu paspējis izdarīt galīgi neko. Vēl pavisam nesen es kādam teicu, ka, lai to sarakstu izpildītu, man būtu vajadzīgi vēl 140 gadi. Neko neesmu paspējis, jo es negribu tikai rakstīt, lai arī tas ir ļoti svarīgi. Mūs ik pa laikam pārņem vēlme glābt pasauli, arī mani. Mācīt ir svarīgi, bet ir tik daudz lietu, kuras ar to nav saistītas un kuras būtu gribējies vēl paspēt izdarīt. Šitā papīru kaudze, kuru tu redzi, tie ir teksti, ar kuriem strādāju. Bet vai mums pietiktu visam laika, pat ja būtu vēl tie simts gadi? (Aizpīpē.) Nezinu vis.RL mājaslapā lasāma Adīna Šteinzalca eseja Būt kā visi.