Ļaunuma tuvums

Es piedzimu Pokipsi, Ņujorkas štatā, 1947. gada 18. oktobrī pulksten 7:07, septiņas mārciņas un septiņas unces smags. Lai arī neesmu māņticīgs, mans laimīgais skaitlis vienmēr ir bijis septiņi. Grūtniecība nebija smaga, tomēr vecākiem, kuri līdz manai rāmajai dzimšanai jau bija pārcietuši četrus spontānos abortus, tā bija baiļu pilna. Spriežot pēc vecāku, vecvecāku, tanšu un tēvoču teiktā, es biju dzīvespriecīgs bērns un zīdainis, taču tas man netraucēja izvest brāli Džeku no pacietības ar savu nemitīgo raudāšanu.

Gadu gaitā ģimenes locekļi man ir stāstījuši līdzīgus stāstus par to, kāds es biju bērnībā. Viņi stāstīja, ka biju glīts zīdainis un ka reiz mans vectēvs pat pieteica mani nacionālajam zīdaiņu skaistuma konkursam. Tēvs mani nēsāja uz rokām visur, kur gājām kopā, un šī saikne turpinājās līdz pat agrīnajiem pusaudža gadiem, kad viņš ņēma mani līdzi uz bāriem, lai uzspēlētu biljardu un šautriņas un pie bāra letes papļāpātu ar īpašniekiem. Arī mamma man bija tuva, no viņas es ļoti agrā vecumā iemācījos gatavot, šūt un gludināt.

Mana ģimene pameta Pokipsi 1951. gadā, kad man bija četri gadi, un es uzsāku bērnudārza gaitas Svētā Patrika skolā Kohousā Ņujorkā. Kā jau katoļu sākumskola, kurā skolotāju darbu pildīja mūķenes, tā bez starpgadījumiem nodrošināja laimīgu dzīvi. Nu labi, viens starpgadījums tomēr bija. Reiz pirmajā klasē, gatavojoties pirmajai Komūnijai, es sāku jokoties, un skolotāja iebāza mani atkritumu grozā ar dibenu pa priekšu. Ļoti labi atceros, ka šī aina man likās smieklīga un es sāku rādīt klasesbiedriem jokainas sejas, tādā veidā nopelnot vēl piecpadsmit smagas minūtes. Šķiet, tas bija mirklis, kad sā­­- kās mana klases jokdara karjera, un no šīs lomas es joprojām nespēju tikt vaļā.

Pamatskolas beigu gados es šad tad piestrādāju tēva un tēvoča aptiekā Trojā. Mana agrīnā interese par dabu, dzīvniekiem un dārzkopību, ko papildināja iedzimts talants uz dabaszinātnēm, matemātiku un tehniskajām zinātnēm, palīdzēja bez grūtībām saprasties ar farmaceitiem. Jau kopš agra vecuma es zināju, ka gribu kļūt par zinātnieku. Mani interesēja viss, kas padara mūs par to, kas mēs esam, un liek mums dzīvot. Neskaitāmās sarunas par medicīnu un sajūtu buķete, ko var pieredzēt, strādājot lielas aptiekas palīgtelpās, bija fantastiska gatavošanās nākotnei. Tas viss mani apbūra jau kopš paša sākuma, un es turpināju strādāt aptiekā visu pamatskolas un vidusskolas laiku. Mani interesēja visi medikamenti, visu aptiekas zāļu galveno sastāvdaļu ķīmija. Un tad es atklāju kālija nitrātu jeb salpetri. Uzdevis pāris jautājumu jaunajiem farmaceitiem, es noskaidroju, ka šis savienojums ir viena no galvenajām sastāvdaļām šaujampulvera izgatavošanā, un to man droši vien nevajadzēja zināt. Aptieka bija kārtīgi nodrošināta ar svarīgākajām ķimikālijām, un es ātri vien tiku pie pārējiem ingredientiem: ogles, sēra un magnija oksīda, kas kalpoja par katalizatoru. Tā sākās manas ilgstošās attiecības ar sprāgstvielām un citām lietām, kas izraisa blīkšķi. Es sāku taisīt pats savas uguņošanas raķetes un laika gaitā ar kāda īpaši drosmīga drauga palīdzību iemācījos izgatavot aizvien lielākas un lielākas cauruļbumbas, kuras mēs regulāri spridzinājām gadiem ilgi. Ap to pašu laiku divi citi draugi, kuriem bija tieksme uz dedzināšanu un šaudīšanos ar ieročiem, uzaicināja mani piedalīties viņu piedzīvojumos, kuri nereti beidzās ar lieliem ugunsgrēkiem un risku nodedzināt viņu mājas. Ar diviem no šiem draugiem mēs centāmies būt draudīgi, taču patiesībā bijām vienkārši palaidņi bez jebkādas ļaunprātības, lai gan, ja mēģinātu to pašu darīt tagad, mēs droši vien nonāktu cietumā ik nedēļu. Daži mani draugi aizrāvās ar šaušanu pa dzīvniekiem – putnu notriekšanu vai trāpīšanu govīm pakaļā –, bet mani tas galīgi neinteresēja.

Mēs bijām īsti nemiera gari haosam atvēlētās naktīs, tādās kā Halovīns, manos mīļākajos svētkos. Mēs izspēlējām ikvienu nedarbu, kādu vien varējām iztēloties, bet nekad nevienam nedarījām pāri, un pret rītu, kad mūsu somas bija līdz malām piebāztas ar saldumiem, mēs tās nesām uz klosteri labdarībai vai arī vienkārši paglabājām, lai palutinātu mūķenes, kad kāda no viņām būs atradusi iemeslu mūs audzināt. Mēs nebijām slikti bērni, tikai visparastākie palaidņi. Manai iedzimtajai āzēšanas un ķircināšanas tieksmei, iespējams, ir tumšā puse, taču beigās joks vienmēr noslēdzas uz gaišas nots. [..]

Pēc pusaudža gadiem es uzskatīju, ka esmu jauks un vienkāršs čalis – labsirdīgs, izpalīdzīgs un jautrs kompānijā. Pat ja dažkārt runāju dīvainas lietas, vairums cilvēku mani pieņēma, un es secināju, ka viņi labprāt pavada laiku manā sabiedrībā un ka daudzi no viņiem vēlas būt mani rotaļbiedri un reizēm arī tuvi draugi. Ar meitenēm un sievietēm es sapratos labāk nekā vairums zēnu, un manas neskaitāmās ilglaicīgās tuvās draudzības no tīņa gadiem līdz pat šai dienai ir pierādījušas, ka esmu ne tikai vīrieša cilvēks, bet arī tāds, kurš spēj būt labs un tuvs draugs sievietēm.

Fiziski es nebiju nedz draudīgs – nepilnas sešas pēdas garš, svarā starp 180 un 220 mārciņām vidusskolas un koledžas gados –, nedz arī agresīvs. Es nekāvos un biju viens no rāmākajiem bērniem ģimenē, starp kuriem ir gan galēji in­­troverti, gan galēji ekstraverti un kuru dzīvē ir notikušas neskaitāmas agresīvas sadursmes. Man ir četri brāļi un māsa. [..]

Es nebiju izslavēts kauslis, taču varēju uzbrukt kādam huligānam, ja redzēju, ka tas kādam pie­­sienas. Šādos gadījumos es iejaucos un liku rimties. Nepieciešamības gadījumā es varēju to iekaustīt, pacelt gaisā un apsolīt, ka nositīšu. Tā ir noticis vairākas reizes, sākot ar laiku, kad man bija divpadsmit gadu. Reiz deviņpadsmit vai divdesmit gadu vecumā pamanīju, ka mans draugs bārā provocē kautiņu. Es pavilku viņu malā, bet otrs džeks nelikās mierā. Man tas likās negodīgi, tāpēc es sagrābu viņu aiz krāgas un izgrūdu aiz durvīm. Mans draugs gribēja, lai to pieturu, kamēr viņš tam sadod pa purnu, bet arī tas man nelikās godīgi, un es atteicos. Lai gan daudzi vīrieši manā ģimenē ir atlētiski un dažiem vienkārši patīk izkauties, man dūru cīņas nekad nav patikušas, tā vietā es daudz labprātāk uzbrūku intelektuāli, nevis plikām rokām. Pat vidusskolā es īpaši nesatraucos par uzvaru reslinga mačā vai futbola spēlē un tā vietā sakāvu pretinieku ar muldēšanu, par katru cenu liekot viņam smieties. Šāds sports man patika – nenopietns, nevardarbīgs, vienkārši jautrs.

Vidusskolas laikā man attīstījās obsesīvi kompulsīvie traucējumi (OKT), kas daļēji izpaudās kā apsēstība ar reliģiju, it īpaši ar manas mātes katolicismu. Neviens no ģimenes un tuvinieku loka man nekad nav uzspiedis reliģiju, un es to paturēju pie sevis, cik vien iespējams. Tikai viens priesteris un mana mamma, šķiet, pamanīja šo pieaugošo apmātību. Es lavījos uz dienas dievkalpojumiem un sestdienās katru mirkli pavadīju, gatavojoties sestdienas vakara grēksūdzei, lai varētu turpināt katru dienu pieņemt Svēto Vakarēdienu. Visas jaunības laikā, ieskaitot sešus vidusskolas gadus, es ne reizi neizlaidu svētdienas dievkalpojumu vai kādu baznīcas svētku dienu. Es dzīvoju slepenā pasaulē, kur mani pilnībā kontrolēja iekšējs personības un pat uztveres nepilnības izceļošs mehānisms. Vienmēr tiecoties pēc tīrības un perfektuma, es sāku izdomāt diezgan dīvainus grēkus. Mācītājs grēksūdzēs centās man iestāstīt, ka tas, ko es ik nedēļu klāstīju, neesot nekādi grēki, un, lai gan es to zināju, tomēr papildināju stāstāmo ar destruktīvām idejām tā, lai tie kļūtu par “grēkiem”.

Tieksme savām apsēstībām piešķirt morālu no­­krāsu OKT upuriem nav neierasta. Viena no manām dīvainākajām tieksmēm bija pievērst daudz lielāku uzmanību nevis labajai, bet kreisajai personīgās telpas pusei, kas vērtās plašumā līdz bezgalībai. Es veicu šādu iekšējās telpas orientācijas uzskaiti un ik pēc desmit vai divdesmit šāda iekšēja dialoga sekundēm attapos, ka vienai pusei esmu veltījis sekundi vairāk nekā otrai. Tas kļuva par nāves grēku. Bet tad es secināju, ka šāda aplama domāšana ir vēl viens nāves grēks, kas sekoja iepriekšējam. Šādi divpadsmit gadu vecumā, nekustīgi sēžot parkā uz soliņa, es stundas laikā varēju veikt četrdesmit nāves grēkus, katru – mūžīga lāsta un ciešanu cienīgu. Tā varēja turpināties stundām un dienām ilgi, un tas valdīja pār manu dzīvi veselus divus gadus. Ikdienā es mācēju šīs spēcīgās apsēstības radīto izmisumu nomaskēt, taču iekšēji tas vienalga turpināja mani grauzt. Tajā pašā laikā es mēdzu piedzīvot spontānus šausmu un nolemtības uz­­liesmojumus, kas varēja ilgt līdz pat pusstundai. Tie savukārt bija saistīti ar ilgstošu reliģisku vai, precīzāk, garīgu krīzi, kas turpinājās vairākus gadus. Tas viss norisinājās bez jebkāda ārēja spiediena no radu, draugu un baznīcas kalpotāju puses. Ja kāds kaut ko arī darīja, tad tāpēc, lai mani nomierinātu.

Bez tieksmes uz simetriju ļoti svarīgi man bija arī nepārtraukti mazgāt rokas. Pa ceļam uz skolas autobusu es varēju noklīst trīsdesmit pēdas jebkurā virzienā, lai savāktu atkritumus un atstātu aiz sevis visu tīru. Tas viss bija kļuvis par morāles jautājumu. Man bija jābūt priekšzīmīgam, ar labiem nolūkiem attiecībā uz jebko. Ja kādreiz izdarīju kaut ko labu, bet tas nebija no sirds, es tūlīt pat sāku domāt, ka tas ir amorāli. Zināju, ka tas ir trakums, bet neko nespēju padarīt. Kādā brīdī es pārstāju par to stāstīt citiem, jo viņi teica, ka tas esot vājprāts. Zagšanu un noteikumu pārkāpšanu es nevarēju pat iztēloties, un, lai gan pusaudža gados jau tikos ar Diānu, kura vēlāk kļuva par manu sievu, tobrīd atteicos nodarboties ar seksu, jo man tas likās amorāli. Pēc pāris gadiem es beidzot teicu – viss, pietiek! [..]

Viena īsu, dezorientējošu gadījumu virkne pir­­­majā vidusskolas gadā man palīdzēja mainīt attieksmi pret saviem acīmredzamajiem OKT un dīvainā reliģiskuma uzliesmojumiem. Tēvs uzticēja man aptiekas zāļu piegādi, un tas nozīmēja apmeklēt slimnīcas, privātārstus, pa­­cientus, rūpnīcas un dažādus īpatnējus klientus, kuri nekad nenāca ārā no mājas. Bet tajā vasarā viņš lika man piegādāt zāles uz veco ļaužu pansionātu, kas bija pilns ar psihiski slimiem pacientiem. Staigājot pa šiem gaiteņiem, es no­­vēroju darbības, kuras mani satrieca: vecas sievietes, kuras izģērbās un kūdīja, lai liekos ar viņām gultā, cilvēki ar eholāliju, kuri stundām ilgi atkārtoja vienas un tās pašas frāzes, cilvēki ar šizofrēniju, neārstējamu plānprātību un citiem vārdos neaprakstāmiem uzvedības traucējumiem. Vairākas reizes redzējis šīs ainas, es sapratu, ka visas manas emocionālās problēmas ir sīkas neērtības salīdzinājumā ar šo cilvēku nastu. Pēc šīm vizītēm un meiteņu kolonijas apmeklējumiem es skaidri sapratu, kas ir īstas problēmas. Visi šie ārprātīgie un galēji nelaimīgie cilvēki atslēdza manu jūtīgo es esmu skumjas attieksmi. Es sāku novērtēt dzīvi, kuru vecāki bija man dāvājuši.

Četri augstskolas gadi bija pārpildīti ar nepārtrauktām aktivitātēm. Katru gadu es biju futbola, reslinga, skriešanas un vieglatlētikas komandā. Vasarās piedalījos peldēšanas sacensībās, katru ziemu sacentos slalomā un milzu slalomā. Lai gan uzvarēt man patika tikpat ļoti kā jebkuram, es nekad nedusmojos uz pretiniekiem. Taču to pašu par mani nevarētu teikt citās sacensību situācijās – spēlējot galda spēles, es kļuvu pilnīgi neciešams. Man riebās zaudēt, un pēc kāda laika es varēju izslēgt jebkuru potenciālu pokera vai skrabla pretinieku no sava draugu loka.

Neraugoties uz nesportisko uzvedību galda spēlēs, pārsvarā es biju jauks. Katru gadu muzicēju grupā, tēloju skolas priekšnesumos, biju teātra kluba prezidents un darbojos studentu pašpārvaldē. Es baudīju bagātīgu sociālo dzīvi un tiku uzskatīts par vienu no foršajiem, izskatīgajiem, atlētiskajiem un gudrajiem tipiem skolā, kurā mācījās vairāk nekā tūkstoš audzēkņu. Man bija trīs ļoti tuvi draugi un ap trīsdesmit cilvēku, kurus uzskatīju par labiem draugiem, es biju draudzīgās attiecībās ar visiem klasesbiedriem un tiku pieņemts sportistu, teatrāļu, mākslinieku un nūģu grupās. Es no visas sirds jutos labi viņu sabiedrībā, un viņu intereses man likās saistošas. Man piemita izteikta humora izjūta, atklātība un optimisms, tādēļ cilvēki labprāt uzturējās manā sabiedrībā. Es biju atjautīgs bērns, bet diezgan nevērīgs, un, vecākiem par apbēdinājumu, skolas izlaidumā saņēmu atzinību kā “klases klauns”. [..]

Es biju tik aizņemts un mana ārējā dzīve bija tik pozitīva, ka šos gadus baudīju kā uzplaukumu. Es pabeidzu skolu un tūlīt pat atradu koledžu, kurā varēju turpināt spēlēt futbolu un sacensties ar koledžas labākajiem kalnu slēpotājiem Ziemeļaustrumos un Kanādā. Septiņpadsmit gadu vecumā iestājos Svētā Mihaela koledžā Vērmontā. Vidusskolā mana apmātība bija ma­­zinājusies, taču pirmajā koledžas gadā mani sāka mocīt citi dīvaini traucējumi. Kādu dienu, kafetērijā sarunājoties ar kursabiedru, manas rokas bez jebkāda iemesla sāka nekontrolējami drebēt. Man diagnosticēja iedzimtu labdabīgu tremoru, kas ir ģenētisks traucējums, un šīs trīsas ik pa laikam mani piemeklē joprojām.

Tajā pašā mēnesī es braucu uz Ņujorku pie Diānas, ar kuru tikos jau kopš vidusskolas. Tajā nedēļas nogalē, braucot mašīnā kopā ar viņu, sajutu pēdās nepatīkamu kņudoņu, kas tālāk izplatījās pa kājām un ķermeņa augšdaļu. Brīdī, kad šis vibrējošais spiediens iedūrās kaklā, man likās, ka tūlīt mana galva uzsprāgs. Sirds dauzījās tik ātri, ka Diāna pārbijās, jo redzēja, kā pulsē mans kakls un krūškurvis mežonīgi cilājas. Mēs apturējām mašīnu, viņa apsēdās pie stūres, pa ceļam paņēma savu māti un aizveda mani uz slimnīcu. Kad atbraucām, mans asinsspiediens bija 240 uz 165 un pulss bija 142 sitieni minūtē, kas ir bīstams kardiovaskulārs rādītājs. Ārsti caur sistēmu piebaroja mani ar valiumu. Piecpadsmit minūšu laikā asinsspiediens un sirdspuksti sāka normalizēties. Tā bija pirmā no aptuveni 850 panikas lēkmēm, kuras pārcietu nākamajos gados, lielākoties ap 20–30 gadu vecumu, līdz, pamanot to tuvošanos, iemācījos tās kontrolēt. Bet pirmo piecsimt panikas lēkmju laikā biju pārliecināts, ka tuvākās minūtes vai divu laikā es miršu. Šādas lēkmes mani varēja piemeklēt jebkurā laikā, dienā vai naktī, un nebija svarīgi, vai biju vienatnē vai pūļa vidū. Tas vienkārši notika. Nebija svarīgi, ka vairākkārt biju piedzīvojis šādas lēkmes un ļoti labi zināju, ka nemiršu. Limbiskā sistēma pārliecināja pārējās smadzeņu daļas, ka tūlīt es atdošu galus. Un tā, lai arī OKT un šausmu epizodes bija mazinājušies, tagad smadzenes mani dāsni apveltīja ar drebošām rokām un panikas lēkmēm. Jauki.

Viena no panikas lēkmju labajām īpašībām bija tāda, ka es tik ļoti baidījos triekas vai sirdslēkmes, ka visu koledžas laiku un arī vēlāk nelietoju nekādas stiprās un halucinogēnās narkotikas. Iztiku ar alkoholu un kādu retāku kāsi atsevišķās sociālās situācijās, un uzskatu, ka, ņemot vērā manu stabilo nikotīna un alkohola atkarību, bailes no sajukšanas prātā un nomiršanas ar sirdstrieku ir palīdzējušas man atturēties no citu veidu narkotikām. [..]

Mani koledžas gadi no 1965. līdz 1969. gadam bija tikpat normāli, intensīvi un izšķērdīgi kā vairumam jauniešu sešdesmito gadu beigās. Es interesējos par bioloģiju, slēpošanu un futbolu. Daudzi mani tuvākie draugi bija gados vecāki, ar zinātni nesaistīti mūziķi, un tas diezgan pašsaprotami gāja roku rokā ar zināmu Austrumu misticisma devu, halucinogēniem un kaudzēm marihuānas. Vēl pavisam nesen bijušais kursabiedrs man atgādināja kādu epizodi, ko viņš, droši vien pietiekami skaidrā būdams, joprojām atcerējās, kurā es izliku kādu čali no kabrioleta un nocēlu viņa meiteni.

Arī pēc koledžas es nopietni uzdzīvoju. 1977. gadā Kalifornijas Universitātē Sandjego, kur es biju ieguvis doktora grādu, mēs ar draugu, mediķi, apmeklējām nozīmīgu koledžas futbola spēli. Pēc spēles devāmies uz korporāciju ielu, kur iedzērušu koledžas studentu bariņš no vairākām ēkām bija izdomājuši, ka būtu jautri iznest ārā visas savas mēbeles. Es iedrošināju viņus apliet mēbeles ar degšķidrumu un pielaist tām uguni. Gandrīz jebkurā situācijā biju pārgalvīgs un šarmants. Kad atbrauca policisti, viņi neizskatījās pārlieku norūpējušies. Es piedāvāju ugunsdzēsējam kāsi, un par to viņš man atļāva paspēlēties ar šļūteni, ar kuru aplaistīju garāmgājējus. Pēc dažām minūtēm mēs ar draugu jau skrējām uz lielu ballīti kādā citā korporācijas mājā. Es uzkāpu trešajā stāvā un paskatījos uz grupu, kas spēlēja iekšpagalmā, tad ieraudzīju avārijas ugunsdzēsības šļūteni un palūdzu blakus stāvošajam čalim, lai man to iedod. Izbāzu to pa logu un teicu, lai slēdz iekšā. Ar pilnu jaudu es noskaloju grupu no skatuves. Bungas lidoja uz visām pusēm. Būdīgu puišu bariņš, droši vien futbolisti, uzkāpa pa trepēm un novilka mani lejā. Pa ceļam pamanīju šļūtenes ūdeni, kas sūcās caur griestiem no otrā stāva grīdas. Es tiku ieslēgts roku dzelžos un kādu laiku smīdināju policistus, skaidrojot, ka fiziski neesam nevienam nodarījuši pāri, un tad mūs palaida vaļā. Bēgot no saniknotā pūļa, mēs ar draugu tikām izlikti no vēl vienas korporācijas mājas, padzīti no kādas dzertuves un divas reizes apturēti par braukšanu reibumā. Katru reizi es izklaidēju policistus ar interesantu stāstu, kas viņiem patika, un mēs abi atgriezāmies mājās pirms sešiem no rīta, tieši laikā uz viņa diennakts dežūru neatliekamās palīdzības nodaļā un manu laboratorijas eksperimentu astoņos.

Es jau sen biju izaudzis no pubertātes, taču joprojām uzvedos kā pusaudzis. Un, galu galā, pāris ielaušanos svešās mājās un, jā, dažas auto zādzības joka pēc tolaik neko daudz nenozīmēja. Puikas ir un paliek puikas. Vairums manu pēc kara dzimušo draugu izjūt žēlumu pret mūsdienu Y-paaudzes bērniem, kurus izslēdz no skolas un sabiedrības par jokiem, kādus mēs izspēlējām gandrīz ik dienu. Mana agri izkoptā spēja sasmīdināt skolotājus un policistus palīdzēja nekad neiekulties īstās nepatikšanās. [..] Es vieglprātīgi plosījos, toties lieliski pavadīju laiku.

Pusaudži dara stulbas lietas, it sevišķi, ja tie atrodas citu pusaudžu un bagātīga alkohola un narkotiku daudzuma tuvumā. Neizlikšos, ka tikko aprakstītā ķēmošanās atklāj kādu manī mītošu dēmonu, kurš gaida kaut mazāko iespēju izpostīt dzīvi ikvienam, kuru pazīstu. Bet, ņemot vērā to, cik rāms un labsirdīgs es biju bērnībā, bezatbildīgā un uz destrukcijas robežas balansējošā attieksme, kādu pieņēmu koledžā, bija kaut kas īpašs. [..]

Koledžas otrajā gadā sāku apmeklēt filozofijas kursu, ko pasniedza kāds priesteris, kurš saskatīja manī ko īpašu, kaut ko tādu, kas viņam nepatika, arvien lielākas izmaiņas raksturā. Viņš nekad nesāka lekciju, kamēr es nebiju atnācis un apsēdies, un reiz pat pārtrauca nodarbību un lika kursabiedram aizskriet līdz kojām un izvilkt mani no gultas. Kursabiedri bija viņam izstāstījuši par man it kā piemītošo ekstrasensoro uztveri. Es pats tam neticēju, bet mēdzu cilvēkiem stāstīt, par ko viņi domā, un izteikt pareģojumus, iespējams, tikai tāpēc, ka uztvēru smalkas fiziskas pazīmes, bet viņus tas dzina izmisumā. [..] Koledžā pāris draugu arī teica, ka es redzot cilvēkiem cauri. Dažus tas biedēja, lai gan viņi zināja, ka es viņiem nekad nedarīšu pāri. Un tomēr tas darīja viņus nemierīgus. Es nekad necentos būt huligāns, bet darīju kaut ko tādu, kam citi pievērsa uzmanību. Priesteris sāka mani saukt par “ļaunu”. Es to visu uztvēru kā joku, it sevišķi tāpēc, ka joprojām nebiju izdarījis neko tādu, ko pats uzskatītu par amorālu vai neētisku. Manā skatījumā ar manu personību un raksturu viss bija vislabākajā kārtībā. Cilvēki teica, ka kaut kas manī esot mainījies, kaut kas, ko viņi sauca par nešķīstu. Es uzskatīju, ka visi viņu novērojumi ir pupu mizas.

Vecākajos kursos es no jauna arvien vairāk sāku interesēties par bioloģijas un ķīmijas zinātnēm un vēl nelokāmāk pievienojos uzskatam, ka visu cilvēka uzvedību kontrolē ķīmija un varbūt arī gēni un ka, lai gan manipulēt ar šiem ģenētiskajiem procesiem nav iespējams, smadzenes un prāts gan ir kontrolējami. [..] Bija sākusies mana karjera kā mehānistiskam, redukcioniskam “vi­­su kontrolē gēni” zinātniekam. Viss pārējais, ticība Dievam un brīvajai gribai, pazuda tajā koledžas gadā.

Ap to laiku es, bijušais Gada katoļu zēns Ņu­­jorkas diecēzē, pametu katoļu baznīcu. Es uz­­­runāju vienu no saviem profesoriem, tēvu Steipltonu, izstāstīju viņam savas šaubas un lūdzu sniegt man pēdējo formālo grēksūdzi. Viņš pasmējās un sacīja: “Mēs gan parasti nepalīdzam cilvēkiem atteikties no baznīcas,” tomēr piekrita. Es joprojām biju uzvedies labi un apguvis Rakstus. Es biju rūpīgi izstudējis Kristus, Akvīnas Toma un svētā Augustīna mācību. Viņš teica: “Baznīca tev vairs nav vajadzīga, patiesībā tu ar saviem OKT no tās tikai jūc prātā.” Tajā brīdī no maniem pleciem novēlās liela, smaga nasta, un es jutos brīvs un atvieglots. It kā kāds būtu pārslēdzis sviru manās smadzenēs, kuras pārpildīja pozitīva un agresīva enerģija, nostiprināta ar pašpārliecību – varbūt pat pārmērīgu. [..]

Neirozinātnes pavērtās iespējas darboties ar precīziem pētījumiem un faktiem man likās reibinošas, un es veltīju savu dzīvi pētījumiem par to, kā smadzenes padara mūs par to, kas mēs esam. Vieglā psiholoģija, kas mani interesēja vidusskolas laikā un koledžas sākuma gados, piedāvāja vārgu ieskatu tajā, kas padara mūs par cilvēkiem. Pēc dažām īslaicīgām akadēmiskām neveiksmēm un aklas taustīšanās koledžas beigu gados es pirmo reizi pasniedzu meiteņu katoļu skolā Olbani un pēc tam iestājos psihofizikas programmā Renselīra Politehniskajā institūtā Trojā. Pēc tam iestājos anatomijas un fizioloģijas doktora programmā Ilinoisas Medicīnas koledžas universitātē Čikāgā, kur pārsteidzošā kārtā studēju orbitālo garozu un deniņu daivu primātu smadzenēs – apvidus, kuri vēlāk izrādījās bojāti slepkavu smadzenēs. Tas mani skaidrā ceļā aizveda pie postdoktorālajām neiroķīmijas un neiroanatomijas studijām Kalifornijas Universitātē Sandjego, līdz es nonācu Kalifornijas Universitātē Ērvainā, kur līdz šai dienai esmu apmierinoši sekmīgs profesors. Viss ir bijis skaisti, ārkārtīgi piepildīti un viegli visu šo laiku, sākot ar koledžu un vēl līdz šai dienai.

No grāmatas: James Fallon. The Psychopath Inside:
A Neuroscientist’s Personal Journey into the Dark Side of the Brain.
Penguin, 2013

RL mājaslapā lasāma Arņa Rītupa intervija ar Džeimsu Falonu Apziņas garoza.