Leibovica bez Zontāgas

Bruklinas izstāde tikko bija sākusies, un līdz ar pirmajām preses atsauksmēm mani sasniedza valodas par skandālu: Leibovica bija izstādījusi fotogrāfijas, kas portretēja viņas draudzeni Sūzenu Zontāgu, lai gan viņu attiecības bija publisks tabu. Starp izstādītajām fotogrāfijām bija arī tādas, kurās Zontāga bija redzama smagi slima un - mirusi. Zontāgu es atceros dzīvu - no 2003. gada pavasara intervijas viņas augšstāva dzīvoklī Rietumu 24. ielā Ņujorkā, kas atradās skatiena attālumā tieši iepretim Leibovicas dzīvoklim. Tagad, kad tam ir pavisam cita nozīme, es zinu, ka tobrīd viņai bija atlicis dzīvot mazliet vairāk par gadu. Leibovica saka, ka fotogrāfijas izmainās, kad tajās attēlotais cilvēks nomirst. Manuprāt, izmainās arī dzīvot palikušā attiecības ar mirušo - pat ja runa nav par to, ka viņu vairs nesatikt. Tādēļ es ar nepacietību atvēru no Ņujorkas atvesto "Fotogrāfa dzīvi, 1990-2005”.

Annijas Leibovicas albuma apvāka reproducētas 13 kontaktfotogrāfijas ar miglainas Venēcijas ainavām, kas uzņemtas 2005. gadā, un divi Sūzenas Zontāgas 1994. gadā fotografēti Leibovicas portreti - arī tie uzņemti Venēcijā, pieczvaigžņu hotelī Gritti Palace. Intereses pēc apskatījos internetā - Gritti Palace atrodas turpat pie Canal Grande iepretim Santa Maria della Salute baznīcai - tā ir brīnišķīga vieta, nudien -, un šodien cena par luksusa numuru ar skatu uz Canal Grande sezonas laikā tur tuvojas 3000 eiro par nakti. Albuma sākumā (nevaru pateikt, kurā lappusē, jo lapas nav numurētas) ievietota Gritti Palace numura fotogrāfija, kas uzņemta piecus gadus iepriekš, 1989. gadā, - numurā neviena nav, tikai grāmatas par Venēciju pie spoguļa un mūzikas diski; nākošajā atvērumā redzamas četras bildes ar Zontāgu rītasvārkos pie brokastu galda - tai pašā numurā. Vēl nākošajā - viņas rokas, kas tur keramikas vai stikla plāksni ar lilijas (?) reljefu. Es pieņemu, ka 1989. gada Venēcija bija Zontāgas un Leibovicas pirmais kopīgais ceļojums, un iemīlēšanās noskaņai atbilda arī apmešanās greznajā viesnīcā. Tā grāmatas apvāks ir vienlaikus arī ietvars stāstam par viņu attiecību vēsturi: Griti pils kā viņu laimes zīme un miglainā, izplūdusī Venēcija 2005. gadā - bez Sūzenas. Bez šīs vēstures, bez šī stāsta daudzas albumā ievietotās fotogrāfijas šķistu bezjēdzīgas: pie jūras savākti akmeņi (“Sūzenas akmeņu kolekcija”), gliemežvāki (“Sūzenas gliemežvāki”), galds, uz kura izmētātas Zontāgas romāna “Vulkāna mīlētājs” piezīmes, un arī vientuļās ainavas, kurās pietrūkst viņas - tukša māja dīķa krastā, kurā viņa dzīvojusi, logi pretējā namā, gaisma kuros liecināja, ka viņa ir mājās. Tagad Leibovica savu Rietumu 23. ielas dzīvokli, no kura bija redzami logi bez Zontāgas, ir pārdevusi, un pārdod arī 90. gadu beigās abām nopirkto dzīvokli Parīzē ar skatu uz Sēnu.

Zontāgas uzticēšanās fotogrāfei, atmosfēra, kāda valda viesnīcās un istabās, kurās atradušās abas sievietes - albumā publicētās fotogrāfijas nerada nekādas šaubas par viņu attiecībām, un tomēr tā nav homoseksuālisma aktīvistu ilgi gaidītā Leibovicas atzīšanās viendzimuma mīlestībā: “Sauciet mūs par mīlētājiem,” saka Leibovica 2006. gada nogales intervijā. “Man patīk - “mīlētāji”. Ziniet, “mīlētāji” skan romantiski. Un es gribētu arī, lai viss būtu pilnīgi skaidrs. Es mīlu Sūzenu. Man nav grūti to pateikt. Man vienīgi nepatīk, ka uz mums attiecina tādus vārdus kā “partneris”. Tas izklausās pēc tādām divām vecām sievietēm.” 39 gadus vecā Leibovica iepazinās ar piecdesmitpiecgadīgo Zontāgu 1988. gadā, kad Leibovicai vajadzēja uzņemt publicitātes fotogrāfijas sakarā ar Zontāgas grāmatas “AIDS un tā metaforas” izdošanu: tajā laikā abas jau bija divas ambiciozas amerikāņu slavenibas. Leibovica, tobrīd Vanity Fair galvenā fotogrāfe, bija viena no vislabāk apmaksātajām fotogrāfēm pasaulē, kura bija uzņēmusi daudzu Amerikas  zvaigžņu fotogrāfijas, tai skaitā 1980. gada slaveno bildi ar apģērbto Joko Ono un tai pieritinājušos kailo Džonu Lenonu - dažas stundas pirms viņa nošaušanas. Leibovicas karjera bija sākusies sešdesmito gadu beigās, kad viņa deviņpadsmit gadu vecumā nofotografēja Alenu Ginsbergu smēķējam zālīti starp protestētājiem pret Vjetnamas karu - kāds draugs ieteica Leibovicai aizsūtīt fotogrāfiju uz žurnālu Rolling Stone, un viņas uzņēmums kluva par žurnāla 1970. gada vāka foto. Divdesmit četru gadu vecumā viņa jau bija galvenā fotogrāfe Rolling Stone, vēl pēc gada pavadīja Niksonu helikopterā uz Balto namu, bet vēl pēc gada, 1975., šņauca kokaīnu un brauca līdzi rokgrupai Rolling Stones tās Amerikas turnejā, kā ievērodama Roberta Kapas izvirzīto postulātu: “Ja jūsu bildes nav pietiekami labas, tas nozīmē, ka jūs neesat pietiekami tuvu.”

"Es necenšos pārintelektualizēt savus konceptus par cilvēkiem. Idejas par viņiem var likties galēji banālas, un tikai izpildījums ir tas, kas ļauj cilvēkiem tām patikt... Es esmu iemācījusies uzticēties apsvērumam "jo stulbāk tas ir, jo labāk tas izskatās."
Annija Leibovica

Kara žurnālisti bija pārsteigti, Sarajevā sastopot uzstādīto fotogrāfiju meistari Leibovicu, bet Leibovica, pateicoties Zontāgai, it kā atkal atgriezās pie meklētās tuvības fotogrāfijas objektam, ko piedāvāja pati dzīve - ja par dzīvi var saukt karu.

Vienā ziņā Leibovicas Sarajevas fotogrāfijas tomēr var salīdzināt ar viņas uzstādījumu, slavenību fotogrāfijām - kā vienas, tā otras ir loti profesionālas, ko no Leibovicas arī gaida viņu pazīstošie kritiķi. Tas, ko viņi negaidīja, bija “parasto” slavenību bilžu atrašanās blakus Leibovicas ģimenes bildēm un metafiziskajām ainavām, saskatot tajā Leibovicas nepamatotu pretenziju uz mākslu. Mani pilnīgi neuztrauc tas, vai kaut kas tiek, vai netiek saukts par mākslu - es mēģināju sekot Leibovicas domu gaitai: “Man ir nevis divas, bet viena dzīve, un tai pieder gan personīgās fotogrāfijas, gan komerciālais darbs.” Atslēgas vārds šeit, bez šaubām, ir “viena dzīve”, taču tā būtu jānolasa nevis no priekšvārda (kuru Leibovica nemaz nav gribējusi rakstīt, bet redaktors piespiedis), bet no fotogrāfijām pašām, taču tās šādu “vienas dzīves” stāstu nestāsta: patlaban to stāstu es. Bet es gaidu, kā attīstīsies Leibovicas un Zontāgas mīlas stāsts, un slavenību vai Leibovicu ģimenes bildes mani tikai traucē, kā Zontāgai varēja traucēt jebkas, kas varēja atņemt mīlotās sievietes uzmanību. Fotogrāfes “tikai dzīve” pati par sevi izpaužas vienīgi kā atsevišķu fotogrāfiju iezīmēts punktējums, un klūst interesanta tikai kā aizkadra stāsta sastāvdaļa, kad kāda fotogrāfija kā pamanīts sirdspuksts atkal atgriež atpakaļ pie stāsta.

Patiesību sakot, albuma struktūru ne tik daudz veido “fotogrāfa dzīve”, kā viņas sēras, atceroties to, ko fotogrāfe uzskata par dzīvi. Leibovica raksta, ka “Fotogrāfa dzīve” radās no ieceres izdot mazu piemiņas albumu, ko izdalīt cilvēkiem, kas būs ieradušies uz Zontāgas bērēm, un, meklējot fotogrāfijas šim nolūkam, viņa atradusi daudz tādu, ko nespēja atcerēties vai par kuru esamību vispār nebija zinājusi. Līdztekus Zontāgas fotogrāfijām Leibovica pievērsusi uzmanību arī savas ģimenes bildēm, un sapratusi, cik daudz interesantākas tās viņai šķiet par viņas slavenību fotogrāfijām - tās bijušas “tik stipras un aizkustinošas”.

2005. gada vasarā, pusgadu pēc Sūzenas un tēva Semjuela nāves, Leibovica atgriezās savā Rinebekas vasaras mājā Ņujorkas štata ziemeļos - šeit viņas bija dzīvojušas kopā ar Zontāgu; albumā redzama klusa fotogrāfija ar “māju pie dīķa”, kurā mēdza apmesties Sūzena, bet, ja seko fotogrāfiju parakstiem, šajā mājā 1998. gadā uzņemts portrets, kurā redzama Zontāga, nogurušām acīm un sāpīgu smaidu, tieši pirms došanās pie ārsta, kas viņai diagnosticēja dzemdes vēzi - un uzsāka strādāt pie topošā albuma, kura ievadā viņa vēlāk raksta: “Rozanna Keša man bija iedevusi savu jauno disku “Melnais kadiljaks”, ko viņa bija sarakstījusi pēc tam, kad nomira viņas vecāki un audžumāte. Katru rītu es to pilnā skaļumā klausījos un kādas desmit minūtes raudāju, bet tad ķēros pie darba ar fotogrāfijām. Es raudāju mēnesi. Tobrīd es nesapratu, kādā mērā darbs ar grāmatu mani bija iznesis cauri sērām. No visa, ko esmu darījusi, tas ir pats tuvākais tam, kas es esmu.”

Šajā brīdī svarīgāks par to, kādi no profesionālā vai mākslinieciskā viedokļa ir Leibovicas darbi, kļūst tas, kurš uz tiem skatās. Leibovicai šķiet, ka pār viņas plecu uz “Fotogrāfes dzīvi” skatījusies Zontāga: “Kad es liku kopā grāmatu, man bija tāda spēka sajūta, kas plūda no Sūzenas, kaut kas, ko Sūzena deva man no savas nāves. Un viņa joprojām man to dod. Tas ir dīvaini - lai gan beigās viņa gribēja, ka viņas dienasgrāmatas tiktu publicētas, viņa vienmēr teica, ka mākslai esot jāpaceļas pāri personiskajam.” “Leibovica tam nepiekrīt,” beidzas jau minētā The Guardian intervija.

Es pat nezinu, vai varu uzticēties šim The Guardian “nepiekrīt” (kā lielākā daļa pēdējā laika preses izdevumu, The Guardian intervijas atstāsta, reizumis citējot intervējamo, bet reizēm izdarot secinājumus intervējamā vietā). Bet Leibovicai nācās saskarties ar citu mirušās Zontāgas “nepiekrītu”, kad viņa izšķīrās ievietot albumā mirstošās un nomirušās Zontāgas fotogrāfijas: “Es domāju, ka Sūzena būtu lepna par šīm fotogrāfijām - taču viņa ir mirusi. Bet ja viņa būtu dzīva, viņa varētu negribēt, ka tās publicē.”

Leibovica nav pirmā, kas fotografē mirušus tuvus cilvēkus - no tuvākajiem laikabiedriem varētu minēt kaut vai Leibovicas mentora Ričarda Avedona tēva nāves fotogrāfijas. Daudzās intervijās Leibovica spiesta taisnoties par slimās un mirušās Zontāgas fotogrāfiju ievietošanu savā albumā - vēl jo vairāk tādēļ, ka slimība pašapzinīgo Zontāgu bija izmainījusi līdz nepazīšanai, pārvēršot par neskaidras formas večuku. Leibovica apgalvo, ka šīs fotogrāfijas viņa publicējusi tādēļ, ka gribējusi parādīt Zontāgas vīrišķību cīņā ar slimību, un ka cilvēki, ar kuriem viņa apspriedusies, ieteikuši tās publicēt, jo “no mums tiek slēpts, kādas beigas ir patiesībā.” Varbūt. Iespējams, ka pašai Leibovicai tā arī liekas. Taču savā ziņā mirusī Zontāga tīri  labi ierakstās Leibovicas slavenību galerijā: Leibovica jau sen ne tik daudz fotografēja, īstenojot divu cilvēku saskarsmi, cik pārvērta to par notikumu, kurā “fotogrāfija spēja jebko padarīt lielāku par dzīvi.” Kad aiz 11. septembra drupu fotogrāfijām seko Zontāgas uzņemtie attēli ar Leibovicas pirmās meitiņas Sāras piedzimšanu (kas hronoloģiski atbilst notikumu gaitai), varētu domāt, ka šādus banālus sižetus, kurā iznīcību nomaina jauna dzimšana, piedāvā pati dzīve, un Leibovica tikai tai ļaujas, pēc Zontāgas un tēva nāves izvēloties vēl arī dvīņus - Sūzenu un Semjuelu (tā sauca Leibovicas tēvu), un arī grāmatā ieviešot mierinošu simbolismu.

Par pašu pirmo “Fotogrāfes dzīves” attēlu Leibovica grāmatas ievadā raksta: “Es atradu šo pirmo fotogrāfiju - Sūzenu Petrā -, kad vēl gatavoju piemiņas grāmatu. Fotogrāfijas iegūst jaunu nozīmi, kad kāds ir miris. [..] Jūs tajā ieejat caur garu, šauru smilšakmens aizu, un pēkšņi atklājas skats uz milzīgu klasisko fasādi, kas izcirsta klintī. Sūzena stāv tieši šajā vietā. Viņa mīlēja mākslu, arhitektūru, vēsturi, ceļojumus, pārsteigumus. Fotogrāfija to visu iemieso. Atklājumus. Viņa tik daudz zināja, bet vienmēr gribēja uzzināt kaut ko, ko nebija zinājusi pirms tam. Un ja jums veicās, jūs tādos brīžos bijāt ar viņu kopā. Savā ziņā šī fotogrāfija ir arī par individuālās dzīves niecību. Fasādi klāj apbedīšanas simboli, un tā visdrīzāk tika izmantota kā kapa vieta vai mauzolejs, šajā attēlā ieskanas nāves un skumju tēma, kas apņem visu grāmatu.”