Logs, kurš ne uz kurieni neved

Marija Rozanova-Siņavska ir krievu rakstnieka, literatūras vēsturnieka Andreja Siņavska (pseidonīms — Ābrams Tercs) atraitne. Kādā rakstā viņa ir nosaukta par literatūras pēdējo “pirmo atraitni” un ievietota vienā atraitņu institūtā kopā ar Mandelštama, Bulgakova, Bella un citu rakstnieku atraitnēm, kuru misija bija “saglabāt” vīru. Pēc skandalozās Siņavska un Jūlija Daniela prāvas (1965 -1966), kurā rakstniekus apsūdzēja pretpadomju darbībā par to, ka viņi savas grāmatas slepeni ar pseidonīmiem bija izdevuši ārzemēs, Andrejs Siņavskis Mordovijas nometnēs pavadīja 6 gadus un pēc atbrīvošanas 1973. gadā kopā ar sievu emigrēja uz Franciju. 1978. gadā abi Siņavski sāk izdot literāru un publicistisku žurnālu Sintaksis. Mazā Parīzes piepilsētā, vecā, dārzā ieaugušā savrupmājā, kurā vēl līdz pagājušā gadsimta vidum dzīvoja franču mākslinieks Fernāns Ležē, Marija Rozanova darbojas ar vīra literāro mantojumu un lēnā garā raksta memuārus.
Būdama krievu emigrācijas aprindās labi pazīstama ar savu nešpetnību, viņa ir izpelnījusies par sevi šādu anekdoti — Marija Rozanova ieiet veikalā un vēlas nopirkt slotu. Pārdevējs jautā: “Jums iesaiņot vai tāpat lidosiet?”

U.T.

Rīgas Laiks: Šīs intervijas tēma varētu būt krieviskums — krieviskums kā misija un kā slimība…

Marija Rozanova-Siņavska: Slikta slimība, piedodiet.

RL: Kas tas ir — krievu emigrācija?

Rozanova-Siņavska: Kas ir komunālā virtuve, jūs zināt? Krievu emigrācija ir kolosāla komunālā virtuve, kur ikvienam ir interesanti, kas atrodas kaimiņa katliņā, un ikviens vēl cenšas arī šajā katliņā iespļaut. Bet man par to ir pat radies aforisms — emigrācija ir nācijas asinis, kas paņemtas analīzei.

RL: Un kas šajā tautā ir tāds īpašs?

Rozanova-Siņavska: Pirmkārt, mana tauta ir neiedomājami skaudīga. Mēs, krievi, ļoti mīlam skaitīt naudu svešā kabatā. Mūsu parunas arī mūs neparāda labākajā veidā: “Kaimiņam nomira kaza — sīkumiņš, tak’ patīkami.” Kad es ieraudzīju, kā emigrācija veidojas, ka pretpadomju vara ir tās pašas padomju varas variants, es sapratu, ka labi nebūs.

RL: Sakiet, vai jūs arī cenšaties iespļaut svešā katliņā?

Rozanova-Siņavska: Redziet, es mazliet neesmu krieviete. Mana vecvecmāmiņa krieviski nerunāja principā, lai gan pie vīra izgāja Krievijā, tiesa, Krievijā nedzīvoja, apmetās Rīgā. Vecmāmiņa Rīgā beidza ģimnāziju, Rīgā apprecējās, Rīgā piedzima mana māte, un no Rīgas viņi pēc Lielās un Oktobra revolūcijas nokļuva Krievijā.

RL: Jūs gribat teikt, ka pietiek piliena asiņu trešajā paaudzē, lai…

Rozanova-Siņavska: Atvainojiet, bet raksturs, bet dvēsele — tas tomēr tiek ielikts ar dzimšanu. Es šodien Lazaram Fleišmanam pajautāju: kad viņš pieņēmis savu pirmo patstāvīgo lēmumu? Viņš atbildēja, ka 13 gadu vecumā, kad nolēma pamest mūzikas skolu, nespēlēt vijoli. Bet es savu pirmo patstāvīgo lēmumu pieņēmu, kad man bija seši gadi.

RL: Un kāds tas bija?

Rozanova-Siņavska: Netīrīt zobus. Nekad. Cik jums ir gadu?

RL: Trīsdesmit viens.

Rozanova-Siņavska: Kur jūsu priekšējais zobs?

RL: Priekšējais palika Amerikā, nav vēl viena, un ir 7 plombes.

Rozanova-Siņavska: Man nav divu zobu, vienu es nolauzu, kad apgrauzu jēra kaulu, man ir viens kronis un viena plombe. Un visi zobārsti saka, ka viņi tādus zobus nav redzējuši.

RL: Tātad jūs netīrāt zobus kopš sešu gadu vecuma?

Rozanova-Siņavska: Jā. Vecmāmiņa ļoti rūpīgi tam sekoja, bet es izlikos, ka tīru, un tikai saslapināju zobu suku. Man bija jutīgas smaganas un, kad es tīrīju zobus, nāca asinis. Es sapratu, ka tas ir nepareizi, taču runāt par šo tēmu ar pieaugušajiem, pārliecinātiem zobu tīrītājiem, bija bezjēdzīgi.

RL: Kā šī patstāvība ir saistīta ar krieviskumu?

Rozanova-Siņavska: Es nezinu, ar ko tā ir saistīta. Droši vien, tas ir no Dieva. Katrā ziņā savu lielo valsti es saucu par kolosālu bērnudārzu, kurā ir ļoti maz pieaugušo, tas ir, cilvēku, kas prot pārvietoties ārpus bara, spēj pieņemt patstāvīgu lēmumu un kaut ko patstāvīgi darīt.

RL: Šodien es Siņavska grāmatā Padomju civilizācijas pamati izlasīju, ka Padomju Savienībā bijušas tikai divas cilvēku grupas, kas spēja patstāvīgi domāt — disidenti un kriminālisti. Kādā nozīmē disidenti domāja patstāvīgi?

Rozanova-Siņavska: Kriminālistiem bija vairāk patstāvīgās domāšanas, viņi labāk izstrādāja plānus nekā disidenti. Disidenti, manuprāt, arī izveidoja baru, kurā dzinās pakaļ vārdiem, pakaļ autoritātēm. Es nemīlu disidentus. Piedodiet.

RL: Par to, ka bars?

Rozanova-Siņavska: Par daudz ko. Par padomisko domāšanu, par to, ka viņiem vienmēr bijis vajadzīgs līderis. Viņi uzskatīja, ka cīņā ar padomju varu ir atļauts viss. Patiesībā nekāda cīņa jums visu neatļauj, nedod tiesības darīt visu. Ir kaut kas, ko nedrīkst darīt.

RL: “Nedrīkst” ir ļoti nekonkrēti. Ko tieši nedrīkst?

Rozanova-Siņavska: Nenogalini, nezodz, ir daudz skaistu baušļu, ko labāk ievērot. Ir sirdsapziņa… Savā dzīvē es esmu nodevusi vienu cilvēku, un tagad man jāatzīstas. Cilvēks, kurš dabūja ciest manis dēļ, to nezina. Viņš bija VDK pulkvedis, Ivanovs, kurš atbrauca uz Parīzi, lai mūs ar Siņavski mazliet pabaidītu.

Siņavskis 1948. gadā draudzējās ar kādu francūzieti, un, kad VDK noskaidroja, ka francūziete nav vienaldzīga, viņi paņēma Siņavski pie pakaļas, spiežot viņu gan turpināt romānu, gan ziņot. Siņavskis ilgi domāja, ko darīt — ja viņš nepiekritīs, piekritīs kāds cits grupas biedrs — francūziete bija iemīlējusies Krievijā un visos krievos —, un viņa atteikums francūzieti neglābs. Un Siņavskis parakstīja visus papīrus, pēc tam norunāja ar francūzieti satikšanos Sokoļņiku parkā un visu viņai izstāstīja. Tā francūziete tika pasargāta, vēlāk viņa izveda Siņavska rokrakstus uz ārzemēm, un viņi kļuva draugi uz visu mūžu. Kad es uzzināju par šo gadījumu, man mežonīgi sagribējās ar Siņavski apprecēties, tas bija tas, kas man bija vajadzīgs — nestandarta lēmums, riskants, skaists un avantūristisks.

Bet VDK par to nezināja, viņi domāja, ka par Siņavski viņiem ir dosjē, ir aiz kā viņu aizķert. Lūk, un kad mēs braucām projām, burtiski dažas stundas pirms tam ieradās drošībnieks un paziņoja: “Lūk, Andrej Donatovič, protams, nav skaidrs,” formāli mēs braucām uz gadu pēc Sorbonnas ielūguma, “visdrīzāk jūs aizkavēsieties. Mēs saprotam, ka jūs braucat ne uz vienu gadu. Taču dzimtene — tā tomēr ir dzimtene. Kas zina, varbūt jums sagribēsies atgriezties. Nenogrieziet ceļus atpakaļ, nemetieties pakaļ tiem, kas uzreiz sāk kaut ko atmaskot.”

Mēs izbraucām 1973. gadā, bet 1975. gadā mēs sākām strādāt Radio Brīvībā, tad Siņavskis devās aģitēt par Nobela prēmijas piešķiršanu Saharovam. Vārdu sakot, sākās politiska darbība. Un burtiski 1976. gadā — zvans. Parīzē tieši bija ieradies Brežņevs. Zvans, un es klausulē dzirdu “dārgā” pulkveža Ivanova balsi. Ar pulkvedi Ivanovu mēs iepazināmies dienā, kad arestēja Siņavski; viņš bija atnācis izdarīt kratīšanu, tā ka viņš bija Siņavska lietas speciālists.

Es piezvanīju vienam mūsu draugam, Stepanam Tatiščevam, kurš kādreiz bija bijis Francijas kultūras atašejs Maskavā, izvedis ar diplomātisko pastu Solžeņicina, Siņavska un citus rokrakstus. Stepans man piezvanīja pēc stundas un teica — mierīgi satiecieties ar Ivanovu, jūs pieskatīs, bet nākošajā dienā jūs mums visu izstāstīsiet… Satikšanās bija kafejnīcā Elizejas laukos, es apsēdos tā, lai mēs būtu redzami caur logiem. No Brīvības man bija tāds brīnišķīgs magnetofoniņš, tikai kasete bija uz stundu, man vajadzēja paspēt, kamēr nebija noklikšķējis slēdzis… Saruna bija pavisam maiga, viņš man paskaidroja, ka mums jāizbeidz politiskā darbība, ka viņiem ir materiāls par Siņavski. Mēs vēl mazliet pačivinājām par Franciju, par valodu, modi, par to, ko viņš sievai aizvedīs… Un es viņam pajautāju, kā tad viņš ir atbraucis uz Franciju. Te viņš izdarīja liktenīgo kļūdu. Viņš lepni man parādīja žurnālista apliecību, kurā bija viņa vārds un uzvārds, tikai tēvavārds nesakrita. Es izgāju no kafejnīcas 55. minūtē, bet sasprindzinājums bija tāds, ka es aizmirsu samaksāt un man pakaļ izskrēja oficiants.

Pulkvedi izsekoja, noskaidroja, ar ko viņš vēl satiekas, bet viesnīcā viņu jau saņēma ciet, aizveda uz franču Lubjanku — un tur viņš nosēdēja nakti —, viņu apsūdzēja, ka viņš atbraucis ar viltotiem dokumentiem. Ivanovs, manuprāt, līdz pat šim laikam nezina, ka tas ir manu roku darbs. Nabadziņš, veselu nakti negulēja, neļāva sevi fotografēt…

Tas bija skaists gadījums. Tomēr dvēselē man bija tā, it kā kaķi būtu pietaisījuši. Jo vienu no saviem zelta likumiem es biju pārkāpusi, proti, džentlmenis “nestučī”. Ienaidniekus vajag iznīcināt ar savām rokām, ziņot nav labi.

RL: Jums bija cēli nolūki…

Rozanova-Siņavska: Saprotiet, disidentiem arī bija cēli nolūki, taču viss beidzās slikti. Es pateicos Dievam, ka manā mūžā tas noticis tikai reizi. Bet tagad ir interesanti — viņš jau ir pensionārs, viņu atvaļināja jau kā ģenerāli, tad viņš bija grupas Most analītiskās nodaļas priekšnieks. Kad es esmu Maskavā, es reizēm ar viņu tiekos, viņš man ir ne vien ienaidnieks, viņš ir arī manu varoņdarbu liecinieks. Viņš ir liecinieks tam, kāda es biju nopratināšanās, kā es biju savā elementā! Bija tāda lieliska aina, kad es izmeklētājam izmetu dažus tādus vārdus, ka viņš aizgāja pēc validola ripiņām — nevis man, bet sev.

RL: Ko jūs pateicāt?

Rozanova-Siņavska: Kārtējo riebeklību. Es bieži tā ar viņiem runāju. Daudz no tā ir pierakstīts nopratināšanas protokolos… Ziniet, es ļoti agri iemācījos nelabos vārdus. Starp citu, mana brīnišķīgā vecmāmiņa mani ir divas reizes pērusi — vienreiz par zādzību, otrreiz — par lamāšanos. Tas notika tā — man bija seši gadi un es aizgāju vecmāmiņai līdzi uz skolu, viņa tur mācīja svešvalodas. Starpbrīdī es gāju pie vecmāmiņas uz 5. klasi, bet gaitenī mani ielenca tie piektklasnieki — pieauguši cilvēki, veči, ielenc mani maziņu un sāk kaitināt, kliedz: “Jevgeņija Ivanovna!” — tā sauca manu vecmāmiņu. Es saku, lieciet mani mierā, laidiet, bet viņi ne. Tad es pārskaitos un iebļāvos ne savā balsī: “Tak’ ejiet jūs visi dirst!” Un pieauguši vīrieši, piektklasnieki, aizgāja mani nosūdzēt vecmāmiņai.

RL: Un kopš tā laika jūs esat pieradusi pie tādiem vārdiem?

Rozanova-Siņavska: Es ļoti agri pieradu, un vēlāk es ievēroju, ka ļoti oficiālajā un pliekanajā padomju valodā — atliek kādam ierēdnim kaut ko tādu pateikt, un viņš sabīstas, nezina, ko tālāk iesākt, jo, no vienas puses, neatbildēt viņš man nevar, no otras, viņš tomēr ir ierēdnis…

RL: Disidentu lokā — kurš ziņoja par kuru?

Rozanova-Siņavska: Disidentu lokā, piemēram, Solžeņicinam ziņoja par to, kas notiek mājās pie Siņavskiem. Zināt, kāpēc es sāku izdot žurnālu Sintaksis? Jo nevienā emigrantu žurnālā Siņavski vairs nedrukāja. Viņš bija tautas ienaidnieks.

RL: Par ko jūs mīlējāt Siņavski?

Rozanova-Siņavska: Tas bija ļoti uzticami, ļoti avantūriski un ļoti interesanti. Piedodiet, lūdzu, Siņavska un Daniela prāvā uz apsūdzēto sola sēdēja mans vīrs un mans mīļākais. Ar Danielu man bija romāns gadus divus pirms tam, kad es iepazinos ar Siņavski. Bet man bija un ir saglabājies brīnišķīgs ieradums — es nepinos ar sūdabrāļiem. Romāniem es cilvēkus izvēlējos. Un lielākā daļa no maniem romāniem vēlāk akurāti pārvērtās citā dimensijā, draudzībā. Veselu rindu bijušo pielūdzēju es piespiedu pieņemt Siņavski un viņu iemīlēt. Tā lūk. Vajag prast strādāt.

Starp citu — tas patiesībā ir galvenais —, es apprecēju prozu, es izgāju pie prozas. Man patika, kā viņš rakstīja. Ar to viņš mani iekaroja.

RL: Iespējams, mūsu lasītājiem Siņavska vārds jau ir diezgan svešs, vai jūs nevarētu īsi iezīmēt viņa vietu savā laikā?

Rozanova-Siņavska: Savu laiku viņš ir iezīmējis pats ar ļoti amizantu formulējumu. Viņš teica: “Es esmu disidentu kustības nelikumīgais tēvs.” Saprotiet, Siņavskis bija no pirmgājējiem, un tādēļ viņa liktenis bija diezgan smags. Siņavska—Daniela lieta bija pirmais politiskais process Padomju Savienībā, kurā apsūdzētie neatzina savu vainu. Doma, ka var pateikt “Es neesmu vainīgs”, līdz tam nevienam kaut kā neienāca prātā.

RL: Kā Siņavskis cīnījās ar padomju varu?

Rozanova-Siņavska: Metode bija galēji vienkārša. Rīkojies tā, lai pēc tam nebūtu kauns. Un viss. Ne uz ko nebalsties. Rīkojies tā, lai tev būtu draugi. Lūk, kā ar to francūzieti… Kad Aleksandru Isajeviču nometnē uzaicināja uz operatīvo daļu un viņš parakstīja papīrus, ka ziņos nometnes operdaļā ar segvārdu “Vetrovs”, tad kolēģim un draugam Kopeļevam viņš par to neko neteica.

RL: Tas ir, Solžeņicins pienesa ziņas?

Rozanova-Siņavska: Varbūt arī nepienesa, taču parakstīja un savam draugam par to neko nepateica. Es balstos tikai uz to, ko viņš pats raksta.

RL: Vai tāpēc jūs nemīlat Solžeņicinu?

Rozanova-Siņavska: Raksta slikti. Un cilvēks viņš ir nelietīgs. Melīgs. Es nemīlu melīgus cilvēkus, kuri gatavi sava izdevīguma dēļ soļot pāri līķiem. Viņš izturas pret cilvēci kā pret gondonu — izmantoju un aizmetu. Un man nez kāpēc tāda attieksme pret tuvāko nepatīk. Tomēr ne velti mana vecmāmiņa mani sauca par “jezuītu”. Jo, neieredzot Solžeņicinu, es ar lielu baudu viņa labā esmu izdarījusi vairākus labus darbus. Un es sapratu, ka labi darbi reizēm tiek darīti pašu zemiskāko pamudinājumu rezultātā. Es uzbaroju abus viņa dēlus. Viņam ir trīs dēli, bet divi ir manis baroti. Man bija ļoti labas attiecības ar viņa pašreizējo sievu. Vārdu sakot, kādu dienu es ievēroju, ka Natālija Svetlova sākusi piebriest viduklī, viņai sāka augt puncītis, bet es jautājumus viņai neuzdevu — kāpēc un kā. Un galu galā viņa atzinās, ka puncis viņai ir no Solžeņicina. Man tas bija ļoti nepatīkami, jo ap to laiku es Solžeņicinu jau labi un pamatīgi nemīlēju.

Bet kad piedzima Jegors, izrādījās, ka es esmu govs bez piena. Man bija labi sakari franču vēstniecībā, un man tur sadabūja lielisku skandināvu sauso pienu bērniem. Un kad dzemdēja Natālija, izrādījās, ka viņa arī ir govs bez piena. Vārdu sakot, es sarūpēju to sauso pienu gan viņas pirmajam, gan otrajam dēlam. Tā ka šitā dirsiena un sūdabrāļa bērnus baroju. Bet par sūdabrāli es viņu saucu vienkārša iemesla dēļ. Kad Siņavski tiesāja, rakstnieki nolēma uzrakstīt vēstuli viņa aizstāvībai, un to parakstīja 62 cilvēki, tai skaitā Ērenburgs un citi. Kāda mana paziņa gribēja, lai vēstuli paraksta arī Solžeņicins. Viņš izlasīja vēstuli, bet parakstīt atteicās. Pie tam ne viņš pirmais, ne pēdējais, kurš atteicās. Es zinu cienījamus cilvēkus, kuri teica vienkārši — es baidos, un nedrīkst nosodīt cilvēku par to, ka viņam ir bail. Vēl kāds teica, ka viņam izdevniecībā ir grāmata, kuru viņš rakstījis 20 gadus, un, ja viņš parakstīs, tad grāmata neiznāks. Tā ka, piedodiet, nevaru, es nogalināšu paša bērnu. Arī to var saprast. Solžeņicins izteicās interesantāk par visiem: “Nav brīv krievu rakstniekam meklēt slavu aiz robežām.” Tai brīdī visi viņa darbi jau atradās ārzemēs. Un kopš tā laika arī mana attieksme.

RL: Vai jūs esat redzējusi Staļinu?

Rozanova-Siņavska: Nē.

RL: Bet ko jūs nosauktu no slavenībām, kas atstājušas uz jums iespaidu?

Rozanova-Siņavska: Stap citu, es nemīlu slavenības. Es mīlu atklāt pirmā, atrast kaut ko interesantu, ko neviens vēl nezina. Es neesmu svītas cilvēks, un man ir savs priekšstats par vienlīdzību. Katrā ziņā, kad Gorbačovs mani uzdrošinājās uzrunāt uz “tu” — pēc sava partijas pieraduma, es viņam tai pašā brīdī atbildēju ar to pašu, lai gan ļoti nobrīnījos. Tad kārta brīnīties bija viņam. Kopš tā laika mēs ar Mihalsergejiču esam uz “tu”. Mēs gan nedraudzējāmies ģimenēm, Raisa bija pat apvainojusies uz Siņavski. Bija laikraksta Ņezavisimaja Gazeta jubileja, un man vajadzēja tur uzstāties, bet pēdējā brīdī viņi bija izdomājuši, ka vajag izvilkt arī Siņavski. Zālē sēdēja Gorbačovs. Siņavskis sāka stīvēties un teica, ka nav sagatavojies, ka es visu pateikšot… Es Siņavskim teicu, ka pietiks, ja viņš pateiks mūsu ģimenes iemīļoto formulu. Uz skatuves mēs bijām divatā, un viņš arī pateica, ka viņš, Siņavskis, ir pieradis dzīvot pēc formulas — ja tev ir suns, tev nav jārej pašam. Un norādīja uz mani. Raisa šausmīgi apvainojās — nu kā jūs varējāt, Marija Vasiļjevna. Viņa jau bija vienkārša meitene, bez visādām humanitārām blēņām.

RL: Kāpēc jūs esat labās domās par Gorbačovu?

Rozanova-Siņavska: Pirmkārt, es mīlu pirmatklājējus. Viņš spēra nestandarta soli. Viņš varēja sēdēt savā ģenerālā sekretāra krēslā cik ilgi vien grib, bet viņam tas nebija interesanti, viņš sāka to krēslu šūpināt. Otrkārt, es pret viņu labi izturos arī par to, ka viņš ir viens no ļoti nedaudzajiem krievu, atkārtoju, krievu večiem, kurš nekautrējās no tā, ka mīl savu sievu. Es ļoti mīlu vīriešus, kuri mīl savas sievas. Man ir tāda vājība.

Agrā bērnībā es izlasīju Kaverina grāmatu Divi kapteiņi. Un cilvēcīgi es Kaverinu ļoti iemīlēju… Šajā grāmatā var redzēt, ka viņš ir labs cilvēks. Un lūk, reiz viņš atnāca pie manis — viņam drīz bija zelta kāzas, un viņš gribēja, lai es izgatavoju viņa sievai rotaslietu. Es ļoti centos un patiešām skaisti uztaisīju. Kaverins atnāca, aplūkoja piespraudi, teica, ka ļoti priecājoties, ka esot laimīgs, ka ļoti patīkot, bet tad, pavisam atmaidzis, sacīja: “Marija Vasiļjevna, es jums pateikšu to, ko es nevienam nekad neesmu teicis. Jūs ziniet, es ne reizi mūžā neesmu krāpis savu sievu.” Es nodomāju: ak tu, dirsa! Nu ko tad tu kaunies par to! Man, tikai kā lielu noslēpumu… Krievu veči ļoti mīl taisīt uzvarošas sejas. Publikas mīluļi, sieviešu mīluļi… mīl mājienus, ka viņiem ir daudz mīļāko… Krievu vecis uzskata, ka visa ir jābūt daudz, ka viņam daudz jādzer, ka meičām jābūt daudz, vispār, visa jābūt daudz.

RL: Kāds jums liekas Putins?

Rozanova-Siņavska: Manuprāt, viņš ir pretīgs. Es tādus puikiņus esmu atskatījusies, sev aiz muguras. Lūk, tādus neredzamus, neievērojamus. KGB puikiņš…

RL: Vai jūs esat jutusi nostalģiju pēc Krievijas?

Rozanova-Siņavska: Siņavskis negribēja braukt prom, un es arī negribēju, jo sapratu, ka riskēju Rietumos no patstāvīgas figūras pārvērsties par Siņavska sievu. Un tikai sievu. Bet Krievijā daudzi mani labi paziņas vispār nezināja, kam es esmu sieva. Bet nu — mēs aizbraucām, un sākumā bija pilnīgi ārprātīga nostalģija. Pēc 9 mēnešiem es atbraucu atpakaļ, bet vīza man bija uz gadu, un es nolēmu nodrošināties — gudra, gudra, tomēr idiote. Es konsulātā lūdzu, lai man ieliek vīzu, ar kuru es varētu atgriezties. Konsuls nekādu vīzu nelika, bet sāka mani baidīt, ka otru reizi mani neizlaidīs. Un tad es viņam pateicu: ir tāda sena krievu paruna — tu veceni ar olām nebaidi, viņa ir pimpi redzējusi. Konsulam tā kā mazliet atkārās žoklis, un vīzu viņš man iespieda. Un es, laimīga, aizspurdzu uz Maskavu. Tobrīd Franciju es neieredzēju, visu, arī frančus… Es viņiem piesējos par visu, par sīkstulību, par visu, jā, protams, pilsēta ir skaista, bet viss pārējais — neiespējami.

Maskavā es biju divas nedēļas, no tām 10 dienas es nosēdēju vīzu daļā. Tur man paziņoja — katram braucienam tiek izdota jauna pase, jūsu brauciens ir beidzies. Es saku, man vīza ir uz gadu. Bet jūs pati pārtraucāt savu braucienu. Bet man tur ir vīrs, dēls… Bet tas mūs it nemaz neuztrauc.

Tad mēs sēdējām pie tālruņa, Siņavskis zvanīja, ārdījās, draudēja, bet Daniela tālruni noklausījās… Piezvanīja tas pats Ivanovs, un viss beidzās tā, ka bez kādas vīzas, bez kādas pases mani šis pats Ivanovs pavadīja līdz robežpunktam lidostā un palūdza mani izlaist. Ka valstī nav likumu, es zināju, un viņiem bija informācija — ja mani neizlaidīs, sāksies liela pretpadomju kampaņa.

Toreiz Maskavā es ieraudzīju to, ko nebiju ievērojusi nekad iepriekš — ka tā ir ļoti neglīta pilsēta. Neglītas ielas. Ieraudzīju cilvēkus, kas stāv rindā pie desu veikala — niknus, pārskaitušos. Francijā es jau bija aizmirsusi, man bija jāierauga Parīze, lai to ievērotu. Pēc tam vairs nekādas nostalģijas nebija.

RL: Vai krievos ir arī kaut kas labs?

Rozanova-Siņavska: Ir. Un pirmo reizi es to dzirdēju no francūža, slāvista Luija Martinesa. Viņš piecdesmitajos gados mācījās Maskavā, un jau Brīvībā es ierakstīju interviju ar viņu par to, kā viņu, francūzi, pārsteidza krievu spēja draudzēties, ka Francijā nekad tā nenotiek. Pēc pusnakts atnākt bez iepriekšējas zvanīšanas, visu nakti runāties, nospļaujoties par darbu, nospļaujoties par visu — mēs esam draugi. No vienas puses, Martiness bija lielā sajūsmā, taču viņš lietoja vārdu “lipīga draudzība”.

RL: Es gāju pa ielu šeit, Parīzē, un ievēroju — kāds labi ģērbts francūzis pieklājīgi sveicināja noplukušu bomzi, kurš sēdēja uz ielas, un tas mani pārsteidza. Jūs teicāt, ka sākumā jums franči it nemaz nepatika, bet tagad?

Rozanova-Siņavska: Es esmu jau ļoti veca, un dzīve man ir iemācījusi spriest pēc rezultātiem — par valsti, par tautu, vienalga, par ko. Ja rīt nepaliktu neviena cilvēka, kas paliktu pēc frančiem? — Satriecošas pilsētas. Atmiņas par saprātu, ratio. Pēc mums, krieviem, paliks tuksnesis. Ne velti mūsu himna ilgi bija Internacionāle, kas gan skanēja ne gluži tā, kā oriģinālā. Tā ir mūsu ideja, ka visu vajag nojaukt līdz pamatiem un tikai pēc tam sākt kaut ko celt, tā ir mūsu ideja. Es nespēju iedomāties, ka franči varētu visu iznīcināt un tad sākt tukšā vietā kaut ko būvēt.

Otrkārt. Es frančus cienu par to, ka viņi prot dzīvot separāti, nejaucoties cits cita darīšanās. Es sapratu, ka tas ir ļoti izdevīgi — prasme saglabāt distanci. Krievi ir labi draudzētāji. Un ļoti slikti celtnieki.

RL: Čingishans vispār nezināja, ko iesākt ar ieņemtajām pilsētām. Un viņš tās nodedzināja.

­Rozanova-Siņavska: Pareizi. Čingishanam savas problēmas, pilsētniekam — savējās. Es šajā mājā dzīvoju ilgāk nekā jebkur citur, 28 gadus. Un es pieķeros vietai, kurā dzīvoju, man patīk radīt savu kārtību, kas lielākoties sastāv no nekārtības, taču tajā es diezgan labi orientējos. Esmu pārkrauta ar tādām mantām kā grāmatas, tās mētājas pa visām kāpnēm, grāmatu kaudzes, bet es domāju — labi, man tagad sākas visādas nelabas slimības, teiksim, sāk atņemties kājas. Es varu labi iedomāties, ka kādu laiku man nāksies pavadīt nekustībā. Un es domāju — lūk, šo grāmatu es tagad nelasīšu, lasīšu pēc kāda laika.

Es līdz šim laikam atceros lietas, kas palika mājās Vitebskā, kur pagāja mana bērnība, pirmie desmit manas dzīves gadi. Mūsu māja ir gājusi bojā, visa iela ir uzcelta no jauna — Staļina laikā. Bet mūsu mājās bija kāds priekšmets, kuru es pēc tam redzēju tikai reizi, Ostankinas muzejā. Tas ir klavihords. Lūk, tādi klavihordi bija manā bērnībā. Es ļoti gribētu tādu atstāt saviem mazbērniem, taču tā vairs nav. Es atceros savas krustmātes portretu, to bija gleznojis mākslinieks Pens. Vai jūs zināt, kas ir mākslinieks Pens? — Viņš bija manas vecmāmiņas draugs. Bez tam viņš bija Šagāla skolotājs. Uz tā klavihorda stāvēja divi portreti — mana krustmāte ar izlaistiem matiem un manas vecmāmiņas portrets, ko bija zīmējis tāds grafiķis Sokolovs. Un vēl tur palika ievārījuma burciņa. Aveņu. Šķiet — nu, kas man daļas gar ievārījuma burciņu, kuru 1941. gadā atstāja bufetē Vitebskā. Bet es to atceros, un nez kādēļ man tās ir ļoti žēl.

RL: Šī māja, logi, kāpnes, dārzs jums, bez šaubām, saistās ar daudzām detaļām no jūsu dzīves.

Rozanova-Siņavska: Ne tikai ar dzīvi, tā ir saistīta arī ar nāvi.

RL: Ar Siņavska nāvi?

Rozanova-Siņavska: Nē, ar nāvi vispār. Nekas tā neatgādina un neizraisa domas par mūsu eksistences galīgumu kā tādu priekšmetu klātbūtne, kuri tikuši izgatavoti ilgi pirms mums un kuri mūs ilgi pārdzīvos. Un tad kādā brīdī jūs piemeklē dīvaina doma — doma par to, ka nāves nav.

Šeit ir daudz brīnumu. Jūs esat ievērojis, ka mājai ir viens logs, kurš ne uz kurieni neved? Kurš redzams tikai no ārpuses? Mani interesē brīnuma situācija, kurā es pastāvīgi atrodos. Reizēm man ir tāda sajūta, ka es pati radu brīnumus. Vai jūs esat pievērsis uzmanību manām kleitām? Visas savas kleitas es esmu šuvusi no dažādiem auduma gabaliem, no viena auduma šūt man nav interesanti. Man ir interesanti savienot šķietami nesavienojamas lietas un paskatīties, kas iznāks. Pagatavot mērci no ievārījuma un sinepēm. Izrādās, ka ļoti garšīgi. — Tas ir domāšanas veids. Es spēlēju tādas spēles.

Rīga—Parīze

RL mājaslapā lasāmi nepublicētie memuāri Marja un Ābrams un fragments no raksta žurnālā Sintaksis, Parīze, 1995