Mans uzdevums ir jūs sasmīdināt

“Kā gan Bostonas Universitātes studentiem laimējies,” jūsmo laikraksts “The Irish Times”. “Citās universitātēs pilnīga angļu dzejas datubāze nozīmētu CD-ROM. Taču Bostona dabūjusi ko labāku – Kristoferu Riksu.” 1933. gadā dzimušajam Kristoferam Riksam ir nevainojama akadēmiskā pagātne. Pats izglītojies Oksfordas Baliola koledžā, viņš ir bijis profesors gan Oksfordā, gan Kembridžā, pa vidu pagūstot dažus gadus pamācīt studentus arī Bristoles Universitātē, bet kopš 1986. gada viņa darba vieta ir privātā Bostonas Universitāte un tās Redakcijas institūts. 2004. gadā viņš tika ievēlēts Oksfordas Universitātes dzejas profesora postenī, kas, dibināts 1708. gadā, skaitās otrs prestižākais tūlīt aiz Dzejnieka laureāta [1. Oficiāls amats, kurā valdība ieceļ kādu no valsts ievērojamākajiem dzejniekiem. Anglijā tas tradicionāli bija monarham uz mūžu piesaistīts dzejnieks, no kura gaidīja dzejoļus valstij nozīmīgos brīžos. Mūsdienās tas ir vairāk reprezentatīvs postenis, kurā tiek pieļauta plaša radošā brīvība.] goda un kuru pirms viņa ieņēmis gan ievērojamais 19. gadsimta kultūras kritiķis Metjū Ārnolds, gan šekspīrists E.S. Bredlijs, gan dzejnieki Sīsils Dejs-Lūiss, Vīstans Hjū Odens un Šeimass Hīnijs. Rikss bijis autors vai redaktors ap 30 grāmatām, kuru vidū sevišķi nozīmīgi ir pētījumi par Alfredu Tenisonu (1809–1892), Džonu Kītsu (1795–1821) un T.S. Eliotu (1888–1965). Eliota atraitne Valerija, kas izpelnījusies daudzu literatūrzinātnieku nosodījumu par atteikšanos pieļaut viņa dzīves laikā nepublicēto darbu izvilkšanu dienas gaismā, Riksam pirms vairākiem gadiem atļāva sakārtot krājumu “Inventions of the March Hare”, kur apkopoti galvenokārt humoristiski un erotiski dzejoļi, savukārt pērnā gada nogalē tika paziņots, ka beidzot tiks izdoti Eliota kopoti raksti, kuru redakcija uzticēta Kristoferam Riksam. Vairākus gadu desmitus Riksa kritiķa autoritātes spožumu uztur viņa recenzijas britu izdevumā “Times Literary Supplement” un amerikāņu “New York Review of Books”. Tieši viņu uzskata, piemēram, par īru Nobela prēmijas laureāta Šeimasa Hīnija “pirmatklājēju”. V.H. Odens savukārt izteicies, ka Rikss ir “kritiķis, kādu cer atrast jebkurš dzejnieks”. Uzmanīgs un iejūtīgs pret dzejniekiem un rakstniekiem, kurus viņš ciena, Rikss spēj būt arī dzēlīgs un ass pret tiem, kurus uzskata par paviršiem, uzpūtīgiem vai pretencioziem (viņš pats atzīst savu “varbūt pārspīlēto” nepatiku pret Virdžīniju Vulfu, visai skarbi kritizē slaveno amerikāņu literatūrteorētiķi Stenliju Fišu un, viņaprāt, pārcildināto kanādiešu filozofu un masu mediju kritiķi Māršalu Maklūanu). Plašākas sabiedrības ievērību Rikss gan ieguvis ar pavisam ko citu – proti, savu nedalīto jūsmu par Bobu Dilanu – “labāko vārdu lietotāju mūsdienu Amerikā”. Tā izpaudusies ne tikai viņa oficiālo un neoficiālo ierakstu kolekcionēšanā (kolekcijā esot 1700 vienības), bet pat grāmatā “Dylan’s Visions of Sin” (2003), par kuru nelabvēlīgi kritiķi izteikušies, ka tā esot “(autora) talanta izšķiešana”, “nepelnīti smalka analīze” un pat “zīda maciņa taisīšana no cūkas auss”. Oksfordas profesors Džons Kerijs rezumē: “Ja vien Riksam iegribēsies, viņš tev spēs pierādīt, ka pat telefongrāmata ir brīnišķīgi izsmalcināta un dzejiska.”Es par to pārliecinājos 2006. gada augusta beigās Bostonā.

I.L.

Rīgas Laiks: Kāpēc jūsu kabinetā atrodas vanna?

Kristofers Rikss: Tā ir Boba Dilana bērnības vanna. Tur šļakstinājies jaunais Dilans. Vanna pieder manām bijušajām studentēm. Viņas to ieraudzīja e-bay portālā, prātoja, vai nenopirkt, un es viņas iedrošināju, ka noteikti vajag. Pie manis tā ir pagaidu glabāšanā. Es tā ceru.

RL:Mēs uzreiz pievērsāmies tematam, kas mani ļoti interesē. Proti, Bobs Dilans – vai precīzāk nevis pats Bobs Dilans… Man gribētos saprast, kāpēc, viņu klausoties, es neizjūtu neko no tā, ko man vajadzētu izjust, spriežot pēc tā, cik daudzi cilvēki, kurus cienu un mīlu, to izjūt…

Rikss:Un kas jūsu psihoanalītiķim sakāms par šo problēmu?

RL: Man nav. Tas ir – problēma ir, nav psihoanalītiķa.

Rikss: Nu, es jau jūs saprotu. Pasaule ir pilna ar mākslu, kuru tik daudzi cildina, bet kas man neko nenozīmē. Es aizeju uz muzeju, kas pilns ar šķīvjiem, bet neesmu redzējis šķīvi, kas jebkādā mērā būtu mainījis manu dzīvi. Es nekad neesmu redzējis nevienu Braka gleznu, kas man ko nozīmētu. Patiesībā nav daudz tādu gleznu – tomēr Pikaso man ir neignorējams, tāpat Domjē. No otras puses, jūs varētu teikt: es mīlu Lenardu Koenu, bet kā tas var būt, ka nemīlu Bobu Dilanu?

RL: Bet es nemīlu Lenardu Koenu. Tas ir, es varu viņu paklausīties, bet galu galā viņš man sāk likties apnicīgs un kaitinoši sentimentāls…

Rikss: Lieliski! Tā ir pareizā atbilde – kā jūs jau bez šaubām nojaušat.

RL: Kad lasu dziesmu tekstus, man šķiet, ka man tām vajadzētu patikt, jo šais tekstos ir kas iedarbīgs. Taču tad es dzirdu Dilana balsi un, pirmkārt, vārdus vairs nevaru saklausīt, tie pazūd, paliek tikai šis briesmīgi nazālais tembrs. Bet es tiešām esmu centusies.

Rikss: Un kāpēc?

RL:Nu, manuprāt, jūs pats ne reizi vien esat pieminējis veco teicienu, ka izcili prāti domā līdzīgi. Ar to es negribu teikt, ka man būtu izcils prāts, bet, ja es cienu tos, kuriem patīk Bobs Dilans, tad man šķiet, ka tur ir kas tāds, kas man būtu jāsaklausa, un man žēl, ka es to nespēju.

Rikss: Ļoti labi. Nu, ko lai saka, man prieks, ka atsaucos uz jūsu sludinājumu “New York Review of Books” priekšpēdējā lappusē: “Jūtīga, inteliģenta sieviete meklē Boba Dilana interpretu. Atbilstoša kandidāta dēļ gatava šķērsot okeānu.” (Smejas.) Labi, nopietni. Es saprotu, ka tas, kam es ticu un ko uzskatu, jums var arī nelīdzēt. Varbūt mums nepieciešama jauna definīcija tam, ko mēs saprotam ar dziedāšanu. Varbūt mums nevajadzētu aprobežoties ar kaut kādiem veciem priekšstatiem par dziedāšanu. Piemēram, daudzi mani draugi uzskata, ka Marlons Brando bija izcils aktieris. Bet maniem vecākiem bija pilnīgi un nepārprotami skaidrs, ka Marlons Brando neko nesaprot no aktiermākslas – jo sevišķi tāpēc, ka viņi apbrīnoja seru Džonu Gīlgudu: lūk, tas ir īsts aktieris. Un tas, ko dara Gīlguds, patiešām ir brīnišķīgi. Bet lai ko sacītu par Brando, viņš vienkārši spiež mūs meklēt jaunu aktiera definīciju. Tā ir ģēnija pazīme, tā notiek ar visiem ģēnijiem. Viss vienkārši vēlreiz jāpārdomā. Es ar to nepavisam negribu sacīt, ka jūs nevēlaties vēlreiz pārdomāt…

RL: ...jo galu galā es taču atrodos šeit!

Rikss: Un dedzīgi vēlaties visu pārdomāt vēlreiz? (Smejas.) Viena atbilde uz jūsu jautājumu būtu pārvaicāt, vai jūs vispār spējat novērtēt populāro mūziku. Un, pieņemsim, jūs atbildat: jā, Koulu Porteru.

RL: Blūzu.

Rikss: Lūk – blūzu! Nu, es gan vēl neesmu dzirdējis, jo Dilana jaunais albums iznāks tikai otrdien – un man nav bijis nekādas intereses klausīties izvilkumus – bet rakstam “Boston Globe” šīsdienas numurā bija likts nosaukums “The Blues Man Cometh”[2. Blūza vīrs tuvojas.]. Tātad varam gaidīt blūzu. Varbūt tas jums kaut ko pavērs. Es zinu, ka dažiem viņa balss šķiet atbaidoša, savukārt citi uzskata, ka viņš ar šo balsi nedara to, ko mēdz apzīmēt ar vārdu “dziedāšana”. Bet es gribu jums atgādināt seno Viljama Vērdsvērta [3. Viljams Vērdsvērts (1770–1850) angļu dzejnieks.] domu, ka tad, ja gribi, lai tavu veikumu izbauda, tev jārada attiecīgā gaume. Mākslinieks parasti izjūt publikas gaumi un tai piemērojas – kas nenozīmē, ka viņš tai izpatīk. Taču laiku pa laikam rodas mākslinieki – viens tāds, piemēram, ir Pikaso, otrs – Brando – kam jāveido speciāla gaume, lai viņus saprastu un baudītu. Brando bija ģēnijs, taču šī gaume, no zināma viedokļa, ir ļoti savāda. Es arī nezinu, vai jūsu kultūrā kā pirmie pasniegti zināmi Dilana mākslas aspekti…

RL: Man jau bija aizdomas, ka manā problēmā varētu būt vainojams kultūras konteksts.

Rikss: (Pērkondimdošā nosodošā balsī.) Tad vajadzēja divreiz padomāt, iekams piedzimt par latvieti! (Atkal mierīgi.) Bet viņu, protams, atzīst visā pasaulē. Viss, ko gribu sacīt, ir – pirmā reize, kad klausāties Dilanu, var pamatīgi ietekmēt visu turpmāko. Šārlote Brontē un Džeina Ostina lieliski raksta par pirmajiem iespaidiem, un mums tiešām būtu jāpievērš tiem uzmanība un tiem jāuzticas, tomēr ne līdz galam. Es biju dzirdējis Dilanu jau sen, taču klausīties sāku tikai pēc tam, kad man atskaņoja “Desolation Row”. Tas bija kādās viesībās Amhērstā Masačūsetsā – saimnieki vienā brīdī teica, mēs tagad izslēgsim gaismu un paklausīsimies kādu dziesmu. Un tā bija “Desolation Row”. Un es pie sevis domāju: es nekad neko līdzīgu neesmu dzirdējis, taču brīnumainā kārtā tā ļoti atgādina Eliota “Nīko zemi” un Poupa  [4. Aleksandrs Poups (1688–1744) angļu dzejnieks]“Dunciad”. Tur ir tā pati varenā vīzija par elli zemes virsū, kur civilizācija nezina, kas ir vērtīgs, vai arī, ja zina, tad nezina, kā šīs vērtības būtu godājamas. (Citē:) “Einstein, disguised as Robin Hood/ With his memories in a trunk/ Passed this way an hour ago/With his friend, a jealous monk/He looked so immaculately frightful/As he bummed a cigarette/Then he went off sniffing drainpipes/And reciting the alphabet”[5. Einšteins, nomaskējies par Robinu Hudu/ Atmiņas sabāzis lādē/ Gāja te garām pirms stundas/ Kopā ar draugu, greizsirdi mūku/ Viņš šķita tik nevainojami briesmīgs/ Kad prasīja cigareti/ Tad aizgāja ostīdams notekas/ Un skaitīdams alfabētu. ]– nu, ar alfabētu viņš, protams, domā e=mc2. Vai arī: “And Ezra Pound and T. S. Eliot/Fighting in the captain’s tower/While calypso singers laugh at them”[6. Un Ezra Paunds un T. S. Eliots/ Kaujas uz kapteiņa tiltiņa/ Bet kalipso dziedātājas par tiem tik smej.] . Un tas ir visai precīzi: modernisms bija kā “Titāniks”, tas šausmīgi dārgi maksāja un bija atkarīgs no ļautiņiem zem trepēm un apakšējā klāja. Un tā bija sava veida katastrofa…

RL: Dilans uzskata modernismu par katastrofu?

Rikss: Jā.

RL: Vai arī, ka modernisms atspoguļo katastrofu?

Rikss: Jā, taisnība, jūs to pateicāt gudrāk nekā es. Lai nu kā, tas saistās ar katastrofām. Paundam, piemēram, modernā pasaule tieši to nozīmēja – katastrofu. Un, kā jūs ļoti labi zināt, to pašu pauž “Nīkā zeme”. Šie Eliota brūkošie torņi – tie brūk visapkārt. Kā, vēl pavisam nesen, 11. septembrī – es, starp citu, kategoriski atsakos lietot saīsinājumu 9/11, jo tā šo datumu raksta tikai amerikāņi, bet upuri taču nebūt nebija tikai amerikāņi vien. Modernisms tātad bija briesmīgi dārgs un varbūt savā ziņā brīnišķīgs, taču atzīstot zināmas nepārejošas realitātes – kamēr kalipso dziedātājas par modernistiem tikai smejas. Un kaut kādā mērā Dilans uzskata – gluži kā Tolstojs – ka varbūt jāpiešķir kalipso dziedātājas mākslai lielāka vērtība nekā izziņas un izsmalcinātības, un augstās kultūras priestera mākslai. Taču tas, ka Eliots ir ģēnijs, viņam ir skaidrs, viņš Eliotu labi pārzina, un “Nīkā zeme” allaž ielaužas viņa tekstos. Es, protams, varu runāt tikai par dziesmu vārdiem, jo neesmu ne mūziķis, ne muzikologs. Bet, protams, es runāju par vārdiem saistībā ar to, kā viņš tos izdzied, jo dziesma pirmām kārtām ir īpaša interpunkcijas sistēma. Eliots teica, ka atšķirīgā interpunkcijas sistēma ir tas, kas nošķir dzeju no prozas. Citas atšķirības nav – jebkura cita definīcija galu galā izrādās nederīga. Dzejai ir daudz dažādu paveidu, nevar teikt, ka tā ir kas augstāks un cēlāks, ir arī satīriskā un skatoloģiskā, un vēl nez kāda dzeja. Prozā rindiņas beigām nav nekādas nozīmes, rindiņas beigas ir vienkārši jāignorē. Kad bērns mācās lasīt, viņš vēl nezina, ka rindas beigām nav jāpievērš uzmanība, un lasa: “Un tad viņi iznāca otrā meža malā, kur hercogs/ Vēl nekad nebija bijis, un viņi drīz/ Vien atrada…” Iemācīties lasīt nozīmē noapaļot rindas galu, sapludināt to ar sekojošo tekstu. Taču ne dzejā, ne prozā nepastāv tas, ko sauc par melismu – parādība, kad viena zilbe izplaukst vairākās notīs. (Dzied:) “Lo-ong to re-eign over us…” [7. Un ilgi pār mums valdīt.] (ar teatrālu nosodījumu) Pag, jums jāceļas kājās, tā taču ir britu nacionālā himna!

RL: Es jau neesmu brits!

Rikss: (skumji) Jā, esmu ievērojis. Bet es gan pieceļos, kad dzirdu Amerikas himnu! Pagaidiet, iemācīšos Latvijas himnu un piespiedīšu jūs piecelties līdz ar mani! Tātad jebkuru dziesmu pārveido melisma iespējamā klātbūtne. Reizēm Dilans lieto melismu, citreiz ne. Bet, kad viņš to lieto, tas ir ārkārtīgi prasmīgi, piemēram, dziesmā “One of Us Must Know”: “That I never meant to do you any ha-arm”[8. Ka nekad nevēlējos nodarīt tev ļaunu] šis “harm” tiek izplests pa vairākām notīm, un tas liek dziesmas jēgu uztvert pavisam citādi. Es nezinu, vai viņš to dara apzināti, vai ne. Es pūlos jums iegalvot, ka viņš ir ģēnijs tādā pašā nozīmē kā ģēnijs ir labi trenēts sportists. Sportistam jābūt lieliskiem instinktiem un intuīcijai, viņam jābūt lieliski trenētam un ar milzīgu pašdisciplīnu, un vēlēšanos mācīties no citiem. No šāda viedokļa, jautājums, vai Dilans rīkojas ar nolūku, ir bezjēdzīgs. Kā nomērķēt augstlēkšanas kārti, sportists zina, balstoties uz treniņiem un intuīciju. Nekādus ciparus viņš nenosauks – par to viņam nav ne jausmas. Viņš vienkārši zina, kas jādara. Un vēl kas. Jūs varbūt zināt Marka Akensaida dzejoli, kur Dievs “rais’d his plastic arm”[9. Marks Akensaids (1721–1770) – angļu dzejnieks. Plastick – no grieķu πλαστικος – tāds, kam piemīt vara piešķirt veidolu (Semjuela Džonsona vārdnīca, 1755) “Pacēla savu veidradi roku.”]. Kad pirmkursnieks apgalvo – o, jā, brīnišķīgi, te viņš izaicina ortodoksos kristiešus, mēs saprotam, ka viņam vienkārši nav zināms, ka vārds “plastic” 18. gadsimtā nenozīmēja to pašu, ko mūsdienās. Tāpēc, protams, interpretējot jāievēro savaldība un zināmas robežas, lai neiedomātos, ka teksts ir labāks, nekā tas patiesībā ir. Taču attiecībā uz Dilanu es, manuprāt, neko tādu neiedomājos. Es vienmēr varu savu spriedumu pamatot. Tāpat ir Haidna simfonijās ar visām šīm instrumentu kombinācijām. Kādā brīdī viņam, lūk, šķiet, ka koka pūšamais izdarīs ko tādu, ko viņš jums vārdos nevarētu pat izstāstīt. Dilans patiesībā par savu darbu runā visai viedi. Viņš saka: tev jāieprogrammē savas smadzenes tā, lai tās netraucē. Jāieprogrammē tās tā, lai tās nav programmatiskas. Manas dziesmas dzīvo savu dzīvi, viņš saka. Un tā arī ir. Un viņam tās noteikti nozīmē pavisam ko citu nekā tiem, kam viņš tās vēlāk dzied.

RL: Vai jūs esat draugi?

Rikss: Draugi? Nē. Parasti es atsakos par to runāt, taču jums izstāstīšu. Pirms pieciem gadiem viņš uzstājās te pie mums universitātē. Mums bija jauns prezidents, Džons L. Silbers, un, gribēdams studentus iepriecināt, viņš apjautājās, ko viņi gribētu dzirdēt. Viņi teica – Bobu Dilanu. Nu, un viņš nolīga Dilanu uz visu vakaru, un koncerts par brīvu visiem Bostonas Universitātes studentiem. Īsi pirms koncerta es saņēmu ziņu, lai iegriežos pie Dilana ģērbtuvē. Un kādu pusstundu pirms sākuma mēs ar Džūditu[10. Džūdita Aronsone (1942) – Riksa otrā sieva.] aizgājām. Mani ieraugot, Dilans teica: “Riksa kungs, tad beidzot mēs satiekamies.” Un es atbildēju: “Vai pēdējā laikā esat izlasījis kādu labu grāmatu?” Man tas šķita pilnīgi normāls ievads sarunai. Lords Deivids Sīsils man reiz deva padomu pie pusdienu galda uzsākt sarunu ar jautājumu: “Vai jums bijis patīkams rīts?” Jo, viņš teica, katram taču būs bijis kaut kāds rīts un vairums ļoti labprāt dalīsies savos iespaidos. (Smejas.) Redziet, ar kādiem paņēmieniem britiem izdevās valdīt pasauli! Tātad es teicu: “Vai pēdējā laikā esat izlasījis kādu labu grāmatu?” Un viņš atbildēja: “Jā, “Ričardu III”.” Bet britu prese, kuru ārkārtīgi fascinē mana dilanomānija, ziņoja dažādas aplamības – Dilans esot mani ieraudzījis un pazinis publikā, savukārt es esot tā samulsis, ka vienīgais, ko spējis, bijis noburkšķēt kaut ko par grāmatu lasīšanu. Nu, protams, vairumam žurnālistu jau nerūp, vai tas, ko viņi raksta, atbilst patiesībai. Lai nu kā, Dilanu mans jautājums nepavisam neizbrīnīja, un viņš tiešām gribēja parunāties par “Ričardu III”. Varbūt tāpēc, ka nesen bija parādījušās vairākas grūti ignorējamas kinoversijas. Vai varbūt tāpēc, ka savā grāmatā biju pieminējis “Ričardu III” saistībā ar Dilana dziesmu “The Lonesome Death of Hattie Carroll”[11. ''Hetijas Kerolas vientulīgā nāve.” Dziesmas pamatā ir patiess notikums 1963. gadā Baltimorā, kad viesnīcas restorāna apmeklētājs gados jaunais un bagātais baltais rasists Viljams Zentzingers dzērumā ar rotaļu spieķīti iesita viesmīlei Hetijai Kerolai, viņai kļuva slikti un otrā rītā viņa slimnīcā nomira – ne tāpēc, ka sitiens būtu bijis spēcīgs, bet, iespējams, tāpēc, ka Zentzingera izdarības un lamāšanās vēl pirms tam saasināja viņas veselības problēmas. (Rikss šo notikumu atstāsta nedaudz citādi.) ]. Manuprāt, tā ir perfekta dziesma. Vai jūs to pazīstat?

RL: Tas stāsts par slepkavību?

Rikss: Jā. Es atgādināšu jums sākumu: “William Zanzinger killed poor Hattie Carroll/ With a cane that he twirled around his diamond ring finger/At a Baltimore hotel society gath’rin’./And the cops were called in and his weapon took from him/As they rode him in custody down to the station/And booked William Zanzinger for first-degree murder.” [12. Viljams Zenzingers nosita nabaga Hetiju Kerolu/ Ar spieķi, ko virpināja ap savu dimanta zeltnesi/ Kādā saietā viesnīcā Baltimorā. /Un tika izsaukti kruķi un ierocis viņam atņemts/ Kad viņi to aizveda uz iecirkni/ Un apcietināja Viljamu Zenzingeru par pirmās pakāpes slepkavību.]  Tā ir brīnišķīgi aizkustinoša balāde, vesels stāsts. Un, ievērojāt? Katra rinda beidzas ar sievišķo zilbi, jo par izejas punktu viņš izvēlējies personāžu vārdus “Kerola” un “Zenzingers” – abi beidzas ar neuzsvērtu zilbi. Visa dziesma balstīta uz šo ritmu. Un tā iedarbojas kā jau sievišķās galotnes mēdz. “The thought of death sits easy on the man/ Who has been born and dies among the mountains”[13. Nāves doma tādam vīram viegla/ Kurš piedzimis un nomirst kalnos. Citāts no Viljama Vērdsvērta dzejoļa.] Tātad nevis “hills” (pakalni), bet “mountains” (kalni), pēdējā zilbe ir neuzsvērta, tā vedina uz asociāciju ar miršanu vai arī ar ko tādu, kas tiek ļoti drosmīgi turēts izsliets – kā karogs, kas var plīvot vai vienkārši ļengani karāties. Turpretim piedziedājums ir visnotaļ vīrišķīgs: “You who philosophize disgrace and criticize all fears, /Take the rag away from your face./ Now ain’t the time for your tears.” [14. Tu, kas apfilozofē negodu un kritizē jebkuras bailes/ Ņem prom lupatu no sejas/ Nav tavām asarām vēl laiks.] Un tas ir bijis brīnišķīgs māksliniecisks instinkts, kas viņam pačukstējis: paņem tos divus vārdus no avīzes un iztaisi no tiem stāstu. Tikai brīdis, kad Zenzingers Hetiju nogalina, skan citādi. Viņš gan nebija domājis viņu nogalināt, viņš vienkārši iesita viņai pa galvu, viņai kaut kā bija plāns galvaskauss un piepeši viss bija cauri. Hetija Kerola bija virtuvene, viņai bija 51 gads, viņai bija desmit bērnu. Pirmais pants pilnībā veltīts Zenzingeram, otrais – Hetijai. Un tad Dilans stāsta par viņas darbu: “she never sat once at the head of the table/ And didn’t even talk to the people at the table / (She) just cleaned up all the food from the table." [15. Viņa nekad nesēdēja galda galā/ Un pat nerunāja ar ļaudīm pie galda/ (Viņa) tikai novāca ēdienu no galda.] Atkārtojas šis “table”, “table”, “table”, var sajust viņas darba monotoniju. Bet tālāk seko: “Got killed by a blow, lay slain by a cane/That sailed through the air and came down through the room,/Doomed and determined to destroy all the gentle”. Tagad viņš vis nesaka “through the chamber”[16. Ar sitienu nogalēta, tā zemē, nokauta ar spieķi/ Kas, atvēzējies gaisā, cauri telpai triecās,/ Nolādēts un lēmis nokaut visu vāro.] – viņš norauj neuzsvērto zilbi, jo šajā brīdī apraujas viņas dzīve, taču melodrāmas nav. Un aiz katra panta ir piedziedājums, kur tas iedomātais klausītājs, kuru Dilans uzrunā, ir it kā aizkustināts līdz asarām, bet viņš saka: “Take the rag away from your face./Now ain’t the time for your tears.” Bet šo klausītāju viņš uzrunā ar vārdiem: “you who philosophize disgrace and criticize all fears.” Asarām laiks pienāk tikai tad, kad slepkava tiek sodīts ar sešiem mēnešiem cietumā. Dziesma neapstrīd spriedumu, taču uzsver, ka “for penalty and repentance” (kā sodam, tā nožēlai) paredzēti tikai smieklīgi īsie seši mēneši. Sašutums būtu iekliedzies (skaļi, uzsvērti): “Tas taču ir kaut kas neiedomājams! Kristus vārdā, vai tiešām šai zemē vairs nav palikušas nekādas goda jūtas!” Bet nē, tas ir gluži kā “Ričarda III” sākums – šis “I”… “I”… “Why.. I” “You…who” “Why, I, in this weak piping time of peace,/ Have no delight to pass away the time…” [17. šai gurdenā un laiskā miera laikā/ Aiz gara laika nav man cita prieka (Friča Adamoviča atdzejojums).] No lapas pilnīgi skan Olivjē rāmā balss… Man šķiet, ka dziesminieks var ticami nosodīt netaisnību tikai tad, ja spēj par to liecināt – bez dusmām un sentimenta. Nuja, bet mēs palikām pie tā, ka saruna pievērsās Hetijai Kerolai. Un Dilans man jautāja: “Jums tā dziesma patika?” Un es atbildēju: “Jā, manuprāt, tā ir perfekta.” Un tas arī bija viss, lai ko rakstītu tas profesoriskais britu asinssuns.

Bet attiecībā uz to jūsu problēmu – man ir tikai ļoti banāli risinājumi. Es nezinu, kā būtu jārīkojas patiesi inteliģentam un jūtīgam cilvēkam. Reizēm jau ir tā, ka vienkārši sākts kaut kā aplam. Piemēram, bērnam nepareizā brīdī iedod nepareizo Dikensa romānu. Roberts Bridžiss [18. Roberts Bridžiss (1844–1930) – angļu dzejnieks.] ir sarakstījis daudz labu dzejoļu, taču, ja es būtu viņu pirmoreiz iepazinis ar poēmu “Testament of Beauty”, es būtu vienkārši atmetis ar roku.

RL: Godīgi sakot, daudz kas no tā, ko jūs saskatāt Dilana tekstos, man neliekas nekas īpaši jauns – tad jau drīzāk jauns ir jūsu lasījums, ar kuru jūs savā ziņā piedalāties šo tekstu tapšanā.

Rikss: Tātad viņš kaut ko aizgūst – nu un tad? Es esmu no kāda aizguvis gandrīz visu, ko zinu par T.S. Eliotu: proti, es tā piepeši neatklāju visu pats, man palīdzēja arī Konrads Aikens [19. Konrads Aikens (1889–1973) – amerikāņu dzejnieks un rakstnieks, T.S. Eliota studiju biedrs un draugs.]. Un Dilanam piemīt pateicības tikums. Tas jūtams viņa radio programmās, kur viņš saka paldies, piemēram, Vudijam Gatrijam un Frenkam Sinatram, tāpat arī autobiogrāfijā “Chronicles” – tur viņš patiesībā nosoda citu cilvēku nepateicību. Jā, viņš tur daudz runā par “Oh Mercy”, jo faktiski tas bija pienācīgi nenovērtēts albums. Kad viņš nāca klajā ar dziesmu “Time Out of Mind”, tas bija kā Lācars, kas piecēlies no miroņiem – pa daļai arī tāpēc, ka viņam bija tā sirdskaite. Un tad visi sprieda, ka Dilans baidās no nāves, ka viņš spiests nostāties ar nāvi aci pret aci. Dilans saka – kāpēc viņi iedomājas, ka tā dziesma ir par manu nāvi? Varbūt tā ir par viņu nāvi? Varbūt tā ir par to, kā mirstam mēs visi? “Oh Mercy” ir ļoti stoisks albums, “ Pa lielākai daļai es pat neatceros, kā manas lūpas sajuta viņējās.” Te nav runa par kaut kādu psihiatrisku teritoriju: “Man jāaizmirst un jādzīvo tālāk” vai vēl kādas briesmīgas muļķības. Jā, protams, tas nozīmē doties uz priekšu, tur ir par kustību, par tuvāko nākotni, bet par to, cik neiedomājami, ka tik smagi varētu būt visu laiku.

RL: Vai jūs pats rakstāt dzeju vai esat to darījis?

Rikss: Nē. Nu labi, skolas žurnālā man bija pāris dzejoļu, kuros uzbruku kristiešu dievam, kuram, starp citu, neticu arī tagad…

RL: Ko kristiešu dievs jums nodarījis?

Rikss: Man nepatika, ko tas nodara citiem. Tā ir mocību pielūgsmes sistēma; vismaz pastāv gara, cienījama šādas pielūgsmes tradīcija. Ja Dēls ir kas cits nekā Viņš, tad Viņš ir sadists, bet ja Dēls ir identisks Viņam, tad Viņš ir mazohists. Kāda joda pēc vajadzīgas šīs šaušalīgās ciešanas? Kas tā par izpirkšanas maksu, kas noteikti jāsamaksā? Tiesa, kristietība pūlas atbrīvoties no šī izpirkšanas maksas jēdziena – izņemot Āfrikā, neviens bīskaps vairs nerunā par šādu maksu, taču tā joprojām ir varena metafora, varens tēls. Cilvēki ir vergi, viņus atpestīs tikai šī ārkārtīgi bargā maksa, kuras dēļ Dievs upurējis – utt. utjp. Viņš ir sprukās: Viņš nevar upurēt kādu citu ļautiņu, jo tas nebūtu labi no morālā un garīgā viedokļa; Viņš nevar arī pats uzbrukt Kristum, jo arī tas nebūtu labi. Tad nu Viņam nekas cits neatliek kā būt duālam. Gluži tāpat kā Jaunava Marija ir un nav jaunava. Ir, ziniet, šis pieņēmums attiecībā uz sievietēm, ka dažām jābūt jaunavām, citām – mātēm… Ei! Bet kā būtu ar Jaunavu Māti? Divi labumi vienā! Spoži iecerēts stāsts, nav vārdam vietas. Tātad, kad man bija apmēram četrpadsmit, man uznāca vēlme to visu atspoguļot dažos dzejolīšos. (Tēloti svinīgi.) Un sagadīšanās dēļ man te tāda kaudzīte ir pa rokai! …Nu, es, protams, drusku pietēloju, bet tas piederas pie lietas. Mans uzdevums ir jūs sasmīdināt.

RL: Vai esat domājis, kāpēc vairs nerakstāt dzeju?

Rikss: Tāpēc, ka es to nedaru labi.

RL: Bet vai esat domājis, kāpēc tā? Jo nereti tas, kā jūs rakstāt par citu ļaužu dzeju, nav tālu no dzejas.

Rikss: Dažs labs sacītu apmēram to pašu, ko T.S. Eliots par Miltona prozu: “Pārāk sasodīti tuvu pusdzejai, lai būtu laba proza.” Reizēm man šķiet, ka viņiem taisnība, reizēm, ka ne. Par dzeju pastāv pieņēmums, ka tikai tai piemīt zināma veida krāšņums, bagātība, rotaļīgums. Taču tas viss, protams, piemīt arī labai prozai. Man vienkārši likās, ka es nekad nevarēšu būt īsti labs dzejnieks. Man bija daudz dažādu priekšstatu par sevi. Normans Meilers[20. Normans Meilers (1923) – amerikāņu prozaiķis, žurnālists, dramaturgs un kinorežisors.], kuru es ļoti cienu un uzskatu viņa “Executioner’s Song” (Bendes dziesmu) par izcilu romānu, kaut kur raksta par sevi, ka viņš esot “pretsitējs” – proti, viņš gaida, kad kāds viņam iebelzīs, un tad sit pretī. Ja, pieņemsim, viņam vai viņa domāšanas veidam, vai viņa priekšstatiem par to, ko nozīmē būt vīrietim, uzbrūk feministes, viņš uzraksta kritisku rakstu par feminismu. Viņš sevi uzskata par bokseri, kurš sit tikai, lai aizstāvētos. Un viņš to lieliski prot. Es esmu daudz vājāks, sīkāks pretsitēja paveids. Es reaģēju uz mākslas darbiem veidā, kas, manuprāt, ir tiem pieskanīgs. Pieskanīgs, tomēr pilnīgi atšķirīgs. Pēdējā laika teorijas apgalvo, ka itin viss ir diskurss un viss ir teksts, tās nīdē atšķirību starp profesoriskajiem kritiķiem un māksliniekiem. Turpretim es gribu šo atšķirību saglabāt. Ja es uzrakstu grāmatu par “Zaudēto paradīzi”, tad tā ontoloģiski atšķiras no pašas “Zaudētās paradīzes”. Es neuzskatu, ka mani pārspriedumi par “Zaudēto paradīzi” ir lieki vai nevietā, taču uzskatu, ka starp mākslas darbu un komentāriem par to pastāv milzīga plaisa. Komentāri man ir vajadzīgi, man ir vajadzīgi jauni darbu izdevumi, jebkāda veida palīdzība – es uz to pastāvīgi paļaujos. Mākslas darbi ir pastarpinājumi, taču tie jāpastarpina tālāk. Akadēmiķi – kā viņiem piepacelti patīk sevi dēvēt – grib iznīcināt jebkādu atšķirību, jo Harolds Blūms, lūk, vēlas, lai Harolda Blūma grāmata būtu tikpat nozīmīga kā Dantes grāmata. Viņš it kā neapgalvo, ka tā ir tikpat laba, pa lielākai daļai viņš pat varbūt tā nedomā, taču laiku pa laikam viņu pārņem kaut kāda amerikāniski gigantomāniska cerība, ka, pie joda, tā tomēr tiks vērtēta kā tikpat laba.

RL: Starp citu, pirms pāris gadiem es intervēju Blūmu [21. Skat. RL 2005. gada aprīļa numuru]…

Rikss: Vai bija interesanti?

RL: Ļoti!

Rikss: Ai, žēl gan!

RL: Agrāk, lasot viņa grāmatas, mani brīžiem kaitināja viņa spriedumu kategoriskums un radikālisms, taču pēc šīs sarunas es daudz ko uztveru citādi. Un pašā sarunā man patika tas, ka viņš neķērās pie gatavām atbildēm, ka biju lieciniece viņa domāšanas procesam. Man tas šķita aizkustinoši un intriģējoši.

Rikss: Jā, man arī viņš šķiet aizkustinoša un intriģējoša personība. (Pēc pauzes.) Bet man parasti ir pa rokai gatavas atbildes un es diez ko neuzticos cilvēkiem, kuriem to nav. Nu, kaut vai Amerikas prezidenti, sākot jau ar Ričardu Niksonu… Tu skaidri zini, ka viņam šis jautājums uzdots simtiem, miljoniem reižu un, lai kā viņš iztaisītos, viņam ir uz to gatava atbilde. Tas pats ar Haroldu. “Harold, ko tu domā par…?” Skaidrs, ka viņš uz šo iepriekšparedzamo jautājumu atbildējis jau tūkstoškārt, vismaz sen ir par to padomājis. Bet nē, viņš ieturēs pauzi un tad uzsāks: “Redzi, kad es tā padomāju, ko sacījis Freids…” RL: Viens no jautājumiem, ko viņam toreiz uzdevu, bija, kas ir tas, ko viņš aizmirst – jo visos rakstos par viņu allaž uzsvērta viņa fenomenālā atmiņa. Es gribētu to pašu pajautāt jums, jo arī jūs, šķiet, atceraties pilnīgi visu.

Rikss: Es neatceros skaitļus, es arī nerakstu ciparus tik ātri kā burtus. Man allaž licies, ka tastatūrā tiem paredzēta ļoti neparocīga vieta. Es arī nezinu no galvas savu bērnu telefona numurus. Nav gan tā, ka man skaitļi būtu pilnīgi vienaldzīgi vai ka es būtu fiskāli bezatbildīgs. Reizēm es mēģinu aizmirst to, par ko man kauns. Reizēm tas arī izdodas, parasti gan ne. Vispār jau es atceros aizvien mazāk un mazāk. Aizvien mazāk un mazāk apgūstu no jauna. Studenta gados Baliolā es katru dienu pēc pusdienām pavadīju pusstundu, kaut ko mācoties no galvas. Man tas nenāca tik dabiski kā laikam Blūmam, tie panti, kas man patika, man bija apzināti jāiekaļ.

RL: Vai jūs to darāt arī tagad?

Rikss: Nē. Jau sen vairs ne. Daudz ko no kādreiz apgūtā es vēl atceros, taču sāk gadīties visādi. Piemēram, vakar pie vakariņu galda mēs ar draugiem runājām par izcilo dzejnieku Džefriju Hilu. Viņš ir gadu vecāks par mani, pirms kādiem gadiem pensionējās no šejienes un atgriezās Anglijā. Es viņu labi pazīstu, lepojos, ka labi pārzinu viņa dzeju. Bet kad Džūdija vaicāja par dzejoli “Ovid in the Third Reich”, pie beigām es vairs piepeši nevarēju atcerēties. Dzejoļa epigrāfs ņemts no “Amores”: “non peccat, quaecumque potest pecasse negare,/ solaque famosam culpa professa facit” – tā baisā doma, ka nav svarīgi, ka dari ko nekrietnu, svarīgi, lai par to neuzzina citi. Nu, te tas attiecināts uz to, ar ko nacisma periodā klusuciešot samierinājās vācieši. “I love my work and my children. God/ Is distant, difficult. Things happen./ Too near the ancient troughs of blood/ Innocence is no earthly weapon…”[22. Mīlu savu darbu un bērnus. Dievs/ Ir tālīns, sarežģīts. Viss notiek./ Par tuvu senām asins teknēm/ Neziņa nav pasaulīgs ierocis...] Un tālāk nekā, melnais caurums... Bet man jau arī drīz būs septiņdesmit trīs, man jāsāk samierināties ar to, ko te pēdējā laikā dēvē par “senioru epizodēm”. Es arī neatceros nevienas Haidna simfonijas kārtas numuru, neatceros Haidna trio numurus.
Vispār jau man atmiņā iesēdusies tikai Bēthovena Piektā, jo tā tāda parocīga frāze “Bēthovena Piektā”, tu to uztver kā vienību. Bet es mēģinu kādam stāstīt, ka man patīk tāda un tāda vieta Haidna mūzikā, un kad man jautā, kurā trio tas ir, es neko sakarīgu nevaru pateikt. Tas ir apgrūtinoši, ja grib jēdzīgi izteikties.

RL: Vai pēdējā laikā esat izlasījis kādu labu grāmatu?

Rikss: Ha! Ziniet, gluži tāpat kā daudzi citi septiņdesmitgadnieki es vairāk pārlasu nekā lasu. Un pat tās, ko lasu pirmo reizi, pa lielākai daļai ir vecas grāmatas. Daudz lielāka iespēja, ka lasīšu kādu agrāk nelasītu Henrija Džeimsa romānu vai pārlasīšu jau lasītu nekā ķeršos pie kaut kā jauna un nezināma. Piemēram, “What Maisie Knew”, kas, manuprāt, ir viņa labākais romāns. Mani tas satriec un reizē uzmundrina, jo es zinu, ka Meizija pārdzīvos savus atbaidošos vecākus, kas galu galā izšķiras, un pārdzīvos arī savus atbaidošos audžuvecākus, no kuriem viens ir labs un vājš, bet otrs briesmīgs un stiprs. Patiesībā šis romāns ir pravietisks, tas paredz visu, kas notiks ar ģimeni – ka gluži normāla parādība būs tas, ka bērnam ir nevis divi, bet četri vecāki, kas dažkārt ir sliktāk nekā tad, ja nav neviena.[23. Riksam ir 7 bērni – četri no pirmās, trīs no otrās laulības.]Un par šķiršanos tur viss ir precīzi – es zinu, mani vecāki izšķīrās, kad man bija trīs gadi. Un par to, kā bērnus it kā gribas, kaut gan sakarīgāk būtu tos negribēt – nu, jūs saprotat: man labāk patiktos būt Parīzē, nekā visu laiku vadāt bērnus uz skolu. Tāda modernās pasaules priekšnojauta tur ir. Lūk, šo romānu es pēdējā laikā esmu lasījis un pārlasījis. Starp citu, vai esat lasījusi Roalda Dāla “Matildi”?

RL: Nē, tikai lasījusi par to.

Rikss: Tā ir grāmata, ko noteikti varēšu ieteikt jūsu meitai, kad viņa būs paaugusies. Tur ir par to, kā izbēgt no vecāku nagiem. Bērniem jāzina, ar kādiem paņēmieniem no viņiem bēg vecāki, un viņiem jāzina arī, kā bēgt pašiem. Kāpēc viņiem vienmēr jābūt tiem, kurus radina būt patstāvīgiem, kuriem atņem mātes pupu? Kāpēc viņiem vienmēr jābūt atradinātajiem? Viņi var būt arī atradinātāji.

RL: Kādā “Guardian” rakstā bija minēts, ka esat bijis armijā...

Rikss: Jā, divus gadus Ēģiptē. Sargāju Suecas kanāla zonu no ēģiptiešiem, kuri – visnotaļ saprātīgi – gribēja to nacionalizēt. Mums veicās ļoti labi, mēs to kanālu sev paturējām labu laiku. Bet man jau tad radās līdzjūtība pret ēģiptiešiem, kaut gan vienīgais, ko es pazinu, bija kāds ēģiptietis, kuru, gludinot veļu, nosita strāva. Patiesībā jau es nemaz nebiju Ēģiptē – es sēdēju smiltīs simt metrus no dzeloņstiepļu žoga un sargāju sapuvušus kartupeļus. Šad tad man ļāva uzmest aci kādai piramīdai.

RL: Bet vai tagad jūs esat Amerikā? Vai tikai Bostonas Universitātē? Rikss: Es te esmu Džūditas dēļ. Džūdita ir amerikāniete, mēs iepazināmies pirms trīsdesmit gadiem, kad kaut kāda mūjābeļa dēļ mani pameta sieva. (Pērkondimdošā balsī.) Bet man it nemaz vairs nerūp šī sieviete un dzīve, ko viņa izvēlējās! Tātad, kā mēdz teikt, es sapratu, ka jādzīvo uz priekšu, un pirms divdesmit septiņiem gadiem spēru gluži saprātīgu soli un apprecēju Džūditu. Vienpadsmit gadus mēs nodzīvojām Anglijā. Taču bija skaidrs, ka ar laiku viņa pavisam noteikti gribēs atgriezties Amerikā. Viņa ir māksliniece – grafiskā dizainere un fotogrāfe, un viņai atrast darbu Anglijā nebija tik viegli kā man Amerikā. Džons Silbers, šīs universitātes apbrīnojamais un dzelžaini apņēmīgais prezidents, gribēja kādu, kas būtu pietiekami pazīstams un pārzinātu pietiekami plašu dzejas teritoriju. Savukārt man likās, ka mums vajadzētu pārcelties tad, kad man vēl tikai mazliet pāri piecdesmit un viņai pie četrdesmit, nevis desmit gadus vēlāk. Tāds, lūk, ir šis stāsts. Nebija tā, ka es vienkārši nokratīju no kājām tečeriskās Britānijas putekļus, nebija tā, ka es teiktu: (dramatiskā intonācijā) “Ne mirkli ilgāk necietīšu Tečerkundzes neofašismu!” un tad pārceltos uz Kaliforniju, kur tāpat būtu sava tiesa neofašisma. Ir Amerikā šis tas atbaidošs un reizēm ir tā, ka te tas ir jūtamāks nekā citās zemēs. Taču, piemēram, mans dēls Deivids ciemošanās reizēs allaž jūtas iepriecināts par šejieniešu pieklājību un civilizēto uzvedību. Man arī patīk amerikāņu dzeja. Es gan daudz neesmu par to rakstījis. Izņemot, protams, par Louelu un Eliotu…

RL: Tātad Eliotu jūs uzskatāt par amerikāņu dzejnieku?

Rikss: Jā, man viņš ir amerikānis. Patiesībā 1910. gadā Anglija nebūt nebija viņu pelnījusi. Viņš pats teicis – un viņam ir taisnība – ka nevar un nevajag noliegt to, kas tevi veidojis. Viņam bija sarežģītas attiecības ar Vitmenu un Po, viņam bija jāaizbēg, jāatradinās no viņiem. Dikinsoni [24. Emīlija Dikinsone (1830 - 1886) - amerikāņu dzejniece] gan es viņā nejūtu. Dikinsones dzejoļi nekur nevirzās, tie atkal un atkal piedāvā vienu un to pašu. Brīnišķīgi, ka viņai bija pa spēkam tā variēt vienu tēmu, bet laiku pa laikam uznāk kāre pēc kādas citas tēmas. Varbūt ar divdesmit dzejoļiem par vienu un to pašu tomēr ir gana. Nujā, bet tās man atkal tādas gatavas atbildes, baidos, ka sagādāju jums vilšanos atšķirībā no Harolda, kurš bija tik asprātīgs un šarmants, kurš cienāja jūs ar viskiju un sodu, nevis ar prastu ūdens malku.

RL: Ne gluži, taču valdzināt viņš tiešām prot.

Rikss: Jā, to viņš, pagāns, prot gan. Tas man ar nepatiku jāatzīst, kaut arī es viņam daudz kur nepiekrītu. Bet Empsons[25. Viljams Empsons (1906–1984) – angļu dzejnieks un kritiķis, saistīts ar t.s. Kembridžas skolu.] sacīja, ka viens no iemesliem, kāpēc mums vispār ir māksla un literatūra, ir, ka tā ļauj mums piekļūt domāšanas sistēmām, kas nav mūsējās. Pēdējās desmitgadēs ir šausminoši, ka par vērtīgu mākslas darbā atzīst tikai to, kas apstiprina jau aprobētas domas. Arī politikas mērķis ir pasludināt, ka tava nostāja ir vienīgā iespējamā. Turpretim Empsons par ieguvumu uzskatīja atziņu, ko sniedz māksla, ka inteliģenti, jūtīgi, līdzjūtīgi un visādā ziņā ļoti labi cilvēki var viņam arī nepiekrist. To iemācās tikai no mākslas vai no ļoti tuviem cilvēkiem.

RL: Jūs esat viens no Redakcijas institūta direktoriem. Godīgi sakot, es nezinu, ar ko nodarbojas Redakcijas institūts.

Rikss: Tas ir pēcdiploma tekstu pētniecības centrs, kura pamatā ir pārliecība, ka tekstuāli pārbaudīts un kontekstuāli anotēts izdevums ir daudzu disciplīnu stūrakmens. Mēs piešķiram pēcdiploma grādus – viena gada laikā var tikt pie maģistra, trīs gados – pie doktora. Mēs pieņemam cilvēkus, kam jau ir kādas tēzes, kas zina, ko grib darīt. Mūsējais ir institūts, kur mācās novērtēt redaktora darba nozīmi. Mēs strādājam pie tekstiem – galvenokārt tā ir literatūra, taču tai nav obligāti jābūt angļu literatūrai. Es pasniedzu Šekspīram veltītu ievadkursu un kursu literārajā rediģēšanā. Nu, piemēram – Tenisona pēdējā vēstule, kataloga numurs 91. Es to redzēju kādā Ņujorkas antikvariātā, kur par to prasīja 4500 dolāru – pamatīga summa par vēstuli, kurā vienkārši teikts, ka “manuprāt, Semjuela Tērnera kundzes portrets karājas tāda un tāda mājā pie sienas.” Bet lielākais joks ir tas, ka tā nemaz nav Tenisona vēstule! Tas nav Tenisona, bet gan viņa dēla Halama rokraksts. Tad lūk – es gribu, lai studenti padomā, kā tas varēja notikt. Kā varēja gadīties, ka cienījams Ņujorkas uzņēmums pieļāvis tādu kļūdu? Tā gadījās tāpēc, ka viņi uzticējās lielajam trīssējumu vēstuļu izdevumam, ko rediģējuši divi visnotaļ godājami zinātnieki. Problēma tā, ka redaktori tur uzrādīja šo vēstuli tāpēc, ka tā esot Tenisona pēdējā vēstule, bet paši nebija to redzējuši – viņi savu spriedumu balstīja uz četriem katalogā izlasītiem vārdiem “Semjuela Tērnera kundzes portrets”. Un tālāk šī kļūmju virkne, kas novedusi pie pasakainās summas.

RL: Jūs esat mācījis vairākās universitātēs. Kā jūs raksturotu savus pašreizējos studentus salīdzinājumā ar citiem, kam mācījāt Anglijā?

Rikss: Viņi uzsāk mācības sliktāk sagatavoti, varbūt šķiet mazāk inteliģenti. Es, protams, salīdzinu ar universitātēm, kas atrodas pašā saraksta galvgalī: desmit gadus mācīju Oksfordā, astoņus – Bristolē, vienpadsmit – Kembridžā. Taču salīdzinot ar minētajiem, mani pašreizējie studenti labāk apzinās, ko viņi nezina. Ar Oksfordas un Kembridžas studentiem ir līdzīga problēma kā Hārvardas studentiem – 350 pastāvīgas sevis cildināšanas gadi sāk nelāgi iespaidot. Visparastākais Hārvardas students vienkārši uzskata, ka patiesībā viņam nekas vairs nav jāmācās, viņš ir tik pašpārliecināts. Hārvarda un Jeila pusi enerģijas patērē, cenšoties studentus pierunāt nebūt tik ārprātīgi apmierinātiem ar sevi. Bostonas Universitātes studenti to beidz, būdami labāk izglītoti nekā sākumā. Un paldies Dievam, ņemot vērā, ka mācību maksa ir četrdesmit tūkstoši dolāru gadā. Es uzskatu, ka studentiem nāk tikai par labu skumt, ka viņi nav tikuši iekšā kaut kur citur. Protams, tas var viņus grauzt un padarīt par nejaukiem, sarūgtinātiem cilvēkiem, taču, ja viņi šai bedrē neiekrīt, tad ir ieguvēji. Šai plutokrātiskajā demokrātiskajā amerikāņu izglītības sistēmā ir arī grūti pārliecināt cilvēkus cienīt ģēnijus. Pasludināt kādu par ģēniju nozīmē izraisīt studentos skaudību un nenovīdību, un vēlmi rīkot atentātus. Taču studēt angļu literatūru lielā mērā nozīmē cienīt ģēnijus. Šai ziņā es esmu ļoti vecmodīgs. Ā, un vēl man ļoti nepatīk tas, ka te tu ne tikai māci studentus, bet pēc tam arī pārbaudi viņu zināšanas eksāmenos. Kembridžā, piemēram, eksaminatori ir divi pilnīgi neatkarīgi profesori, savukārt studenti tiek identificēti tikai pēc numura. Ja tev šķiet, ka pazīsti kāda studenta rokrakstu, tu godprātīgi atsakies viņu eksaminēt. Un tas ir normāli. Galu galā neviens izdevējs neraksta recenzijas savām grāmatām – tiesa, ir kaunpilni izņēmumi; nevienos autovadītāju kursos neizsniedz vadītāja apliecību. Šī amerikāņu sistēma noved pie atzīmju inflācijas – jo neviens taču neizgāzīs savu studentu; ja studentam ir tik sliktas sekmes, varbūt vainīgs pasniedzējs? Tā noved arī pie visiem šiem skandāliem par seksuālo uzmākšanos un ļoti nāk par sliktu draudzībai. Tas mani skumdina. Ka nevaru draudzēties ar saviem studentiem.

Paldies, ka bijāt tik pacietīga un uzklausījāt manas pilnīgi gatavās, iepriekš noapaļotās, nespontānās, tik gaužām nožēlojami neblūmiskās atbildes uz jūsu jautājumiem. Bet tā nu viņš ir.

RL: Paldies. Es izbaudīju katru minūti.

Abonēt Rīgas Laiku