Not on view. Please do not ring

“Idaho juta, ka viņa vēdera muskuļi savelkas. Odreida reiz viņam bija atnesusi tās gleznas hologrammu, kuru viņa glabāja savā guļamistabā. Vinsenta van Goga Mājas ar salmu jumtiem Kordevilā. Pamodinādama viņu šajā pašā gultā kādas nakts vismelnākajā stundā gandrīz pirms mēneša.
“Tu man jautāji, kāpēc man tik svarīgs ir cilvēciskums, un, lūk, te ir atbilde.” Viņa piegrūda hologrammu cieši pie viņa miega aizmiglotajām acīm. Viņš piecēlās gultā sēdus un blenza uz gleznu, pūlēdamies saprast. Kas viņai bija uznācis? (..)
“To gleznojis kāds traks cilvēks no Vecās Zemes,” viņa sacīja, tuvinot savu vaigu pie viņējā, kamēr abi skatījās uz gleznas kopiju. “Paskaties uz to! Iekapsulēts cilvēciskuma brīdis.”
Ainavā? Jā, pie velna. Viņai bija taisnība.
Viņš cieši skatījās uz hologrammu. Šīs brīnumainās krāsas! Bet tās nebija tikai krāsas. Tas bija viss kopā.” [1. Frenks Herberts, Lielo Māsu ordenis: Planēta Kāpa  (Frank Herbert, Chapterhouse: Dune), 1985.]

Citētajā grāmatā van Gogs nenozīmē tikai brīnišķīgu glezniecības paņēmienu vai īpašu esošā izteikšanas veidu. Van Gogs viņu apokaliptiskajā vīzijā ar sabrūkošajām planētām un nežēlīgu to iedzīvotāju cīņu par varu simbolizē augstāko atklāsmes un apskaidrības pakāpi, ko caur ciešanām var sasniegt cilvēks, pašu cilvēciskuma būtību “iekapsulējot” gleznotā ainavā.

Zinātniskajai fantastikai arī, izrādās, ir vajadzīgs van Gogs. Tāpat kā tiem 700 tūkstošiem amerikāņu, kas, pretēji gaidītajam, četru mēnešu laikā Čikāgā apmeklēja izstādi Van Gogs&Gogēns. Šī izstāde tika atklāta vienpadsmit dienas pēc 2001. gada septembra notikumiem, bet tas viņus neatturēja. Tieši pretēji — van Gogs bija tas mākslinieks, kas viņiem šai brīdī visvairāk bija vajadzīgs. Vēl kāds kamikadze gleznotājs, kas sevi sašķaidījis krāsu triepienos uz audekla un kura darba augļi varēja sniegt mierinājumu. Starp citu, tieši šādu uzdevumu viņš pats, runādams kā pravietis un vienmēr būdams pārliecināts, ka nākotnē tiks atzīts, bija vēlējies pildīt: “Man gribētos sniegt cilvēkiem kaut ko nomierinošu, kaut ko tādu, kas tiem dotu mierinājumu, un tie vairs nejustos vainīgi vai nelaimīgi.”

Arī viņa dzīvesstāstā, kas daudziem zināms labāk nekā pašas gleznas, ir visi nepieciešamie neuzklausīta mesijas un neatzīta ģēnija biogrāfijas komponenti: van Gogs sāka gleznot tikai tāpēc, ka viņam neizdevās kļūt par svēto un kristiešu  misionāru; viņš bija apsēsts ar krāsām, bet nekad nenobeidza nevienus zīmēšanas kursus un neieguva akadēmisku izglītību; nekad neapprecējās un neradīja bērnus; dzīvoja nabadzībā un dzīves laikā pārdeva tikai vienu gleznu; tika uzskatīts par jukušu un labprātīgi uzturējās garīgi slimo dziedniecības iestādēs; nogrieza sev ausi, mēģināja noindēties, trīsdesmit septiņu gadu vecumā izgāja plenērā, lai gleznotu, un nošāvās.

Šo rakstu veidoju no savām ceļojuma piezīmēm van Goga Holandē — Ziemeļbrabantē, kur viņš periodiski uzturējās un strādāja līdz 1886. gadam, kad pilnībā pārcēlās uz Franciju.

Tātad ar “van Goga Holandi” šeit nav domātas ne dažādas viņa darbu kolekcijas, kur mākslas darbi atrauti no to vides, nedz arī iedarbīgā Amsterdamas apreibinošā viela — van Goga muzejs. Šī muzeja suvenīru veikaliņā necilvēciski liels pūlis, kuram trūcis pacietības izstāvēt kases rindu, kā atriebdamies par laupīto apskaidrošanās iespēju vairumā iepērk pelddvieļus un sviestmaižu kastītes ar saulespuķēm.

Varbūt biju izvēlējusies šim ceļojumam nepiemērotu gadalaiku — pirmo vasaras mēnesi, vai arī nepareizu dienu — pārāk saulainu un pārāk mierīgu. Pilnīgi bez vēja. Pat dadzis nepieķērās pie stērbeles, pat pumpura miziņa neuzkrita uz sandales. Labības lauki bija saskaņojuši samtainās krāsas — vienaldzīgi pret garāmgājējiem un brīvi no bailēm pazust zem jūras līmeņa, pārraujoties kādām slūžām. Neviena tumša, salauzīta cilvēka stāva. Tāda izskatījās Ziemeļbrabante — Nīderlandes lielākā province pie Beļģijas robežas, pati auglīgākā un pārtikušākā zemes daļa.

Anrī Perišo grāmatā par van Gogu [2. Anrī Perišo, Van Goga dzīve, sērija Ievērojamu cilvēku dzīve. Rīga, Liesma, 1979.] ir uzbūris romantisku un traģisku viņa dzimtās Brabantes ainu 19. gadsimtā. Ar vēja aplauzītiem vītoliem, staignājiem, kūdras purviem un dubļainu, nepadevīgu zemi, no kuras nabadzīgie iedzīvotāji ar pūlēm varēja izkārpīt kādu kartupeli, lai nenomirtu badā. Šajā “vietas” aprakstā viņš un vēlāk daudzi citi, kas 20. gadsimtā rakstīja par van Gogu, neapzināti ietekmējās no paša van Goga Holandes perioda gleznām — hromatiskā gamma no tumši brūna līdz netīri zaļam, skarbas, it kā iegrebtas skiču līnijas. Proti, viņi redzēja šo zemi tieši tādu, kādu to bija gribējis redzēt van Gogs, bet skaidroja viņa glezniecības manieri kā likumsakarīgu “nežēlīgas” vides produktu. Līdzīgi tagad jebkurš, kam ir prātā van Goga Francijas darbi, ir pārliecināts, ka pār Arlu spīd ārkārtīgi karsta, kā ugunī nokveldēta saule, kas vīnogulājā līkņājošiem cilvēkiem nežēlīgi zvelē pa muguru. It kā tas būtu pats par sevi saprotams, ka ikvienam zemes nostūrim ir sava personīgā saule, un visiem gleznotājiem, kuri tās gaismā uzstādīs molbertu, tā uz paletes sajauks vienādi dedzīgas krāsas.

Ļoti gatavojos un vēlējos, bet nemanīju Brabantē neko nežēlīgu un skarbu. Varbūt tāpēc pārtikušajiem un garīgi līdzsvarotajiem brabantiešiem van Gogs nav vietējais, nav saprotams un vispār nav arī vajadzīgs. Atšķirībā no histērijas, ko Amsterdama ir sacēlusi pie viņa muzeja ieejas, holandiešu lauku ļaudis par ģēnija bērnības vietu apmeklējumu no retiem fanātiskiem svētceļniekiem pat neierauš naudiņu. Galu galā, cik tad daudz ir tādu, kuriem kaut ko nozīmē vieta, kur kāds cits ir piedzimis un dzīvojis. Ja labi cilvēki man nebūtu palīdzējuši, šos “van Goga ciematus” es diez vai būtu atradusiZunderta

Te ir tikai viena galvenā iela un viena autobusu pietura, kurai veltīgi baidījos pabraukt garām. Visi cilvēki izkāpa. Tas ir, mēs četri — es, divas tantiņas ar tomātu stādiem un jauneklis ar futbola bumbu.

Zundertā van Goga tēvam — protestantu mācītājam ģimenes dibināšanas laikā bija ierādīta draudze. Vinsents van Gogs ir dzimis 1853. gada 30. martā draudzes namā pie ciemata tirgus laukuma. Šīs mājas attēlā, ko iepriekš biju redzējusi grāmatās, pa zīmīgās istabas logu laukā bija izkārts karogs. Ļoti gribētos zināt, vai karogs tur karājās arī gadu iepriekš, jo dīvainā kārtā Vinsents (t.i., Uzvarētājs) šajā ģimenē ir dzimis divreiz, turklāt otro reizi tieši savas nāves “dzimšanas dienā”. Pirms gada, tajā pašā 30. martā, viņa māte bija laidusi pasaulē pirmo dēlu, ko vecāki arī bija domājuši saukt par Vinsentu, bet šis zēns piedzima nedzīvs. Psiholoģiskas traumas iespējamību, ko uz  dzīvo Vinsentu būtu varējusi atstāt viņa nodēvēšana mirušā brāļa vārdā, katrs var apsvērt pēc labpatikas. Ja nemaldos, līdzīgi vēlāk izrīkojās arī Salvadora Dalī vecāki. 

Apmeklējuma dienā skatu uz draudzes namu un pašu tirgus laukumu bija pilnībā aizsegusi cirka telts — droši vien uzslieta Zundertas dzīviem dzimušajiem bērniņiem par iepriecinājumu, un virs galvenās ielas visā garumā bija izkārti mazi, krāsaini karodziņi. Neatradu arī van Goga mājas pagalmu, par kuru viņš brālim Teodoram (t.i., Dieva dotajam) bija rakstījis no Arlas: “Lēkmes laikā es redzēju katru istabu Zundertas mājā, katru taciņu, katru stādiņu dārzā, apkārtējās vietas, laukus, kaimiņus, kapsētu, baznīcu un mūsu sakņudārzu mājas aizmugurē.” Citā vietā viņš piemin pat “ligzdu augstajā akācijā”. Nav tur vairs tās akācijas.

Toties ciematā ir diezgan gaumīgs bronzas piemineklis abiem brāļiem, uz kura pamatnes uzrakstīts skaists teikums no kādas Vinsenta vēstules franču valodā. Bez tulkojuma. Esmu droša, ka lielais vairums miestiņa iedzīvotāju nevar izlasīt, kas tur rakstīts. Tātad, kam ir domāts šis piemineklis? Secinu — frankofoniem viesiem, kuriem laimējies pieturai “Zunderta” nepabraukt garām (piemēram, man). Brabantieši būtu varējuši izvēlēties tūkstošiem skaistu teikumu no Vinsenta vēstulēm, kas rakstītas holandiešu valodā, bet viņi acīmredzot ir uzskatījuši, ka atsaukšanās uz van Goga pēdējiem dzīves gadiem Francijā viņa godināšanai būtu piemērotāka. Varbūt tāpēc, ka tieši Francijā gleznotās bildes ir tās ārprātīgi dārgās [3. Viens piemērs: Doktora Gašē portrets 1990. gada 15. maijā Christie’s izsolē Ņujorkā trīs minūšu laikā tika pārdots par 82,5 miljoniem dolāru  (Ls 49 912 500).] un skaitās tās labākās. Bet par to, stāvot putniņu apsēstajā placī pie bronzas brālības, es neiedomājos. Mani pārsteidza fakts, ka šī ir jau otrā man zināmā reize, kad Vinsents kaut ko saka Teodoram valodā, kas klātesošajiem nav saprotama. Pirmā reize īsi priekšritēja viņa miesiskās izbeigšanās brīdi — gulēdams uz nāves gultas Ovērā, van Gogs, kas pēdējos četrus gadus brālim bija rakstījis tikai franciski, ar viņu sarunājās holandiešu valodā. Neviens nekad vairs neuzzinās, ko viņš teica, jo visi pārējie klātesošie — viesnīcnieks Ravū kungs un divi dakteri, kas viņam kā piemineklim stāvēja apkārt, bija franči un, protams, neko nesaprata.

Starp karogu mājiņu un brāļu in memoriam nav jānoiet vairāk par piecdesmit metriem, un apmēram tikpat daudz vēl paliek līdz kultūras namam Van Gogs. Šeit viss ir iekārtots ar vērienu, izņemot to, kas attiecas uz van Gogu. Zundertas iedzīvotāji ir sporta cienītāji. Lielā zāle bagātīgi greznota ar sacensību vimpeļiem, medaļām un kausiem, kuru palsais sūbējums nekādi neskādē to diženumam. Vidus daļā kā valis iegūlies bridža klubs. Tā dalībnieki un dalībnieces, šķiet, zvērējuši ar spēli nenodarboties telpās, kurās draud iemaldīties dienasgaismas šautriņa: bridža zāles logi rūpīgi aizsegti ar tumšiem vilnas aizkariem. Van Goga bildēs no tāda auduma šūtas izskatās zemes racēju un arkla dzinēju drēbes. Pie vaļa sānu gardīnes pieplacis alus bāriņš ar mūziku, dažām neredzētām pašportretu reprodukcijām un kultūras pasākumu afišu — izklaides, tādas kā džeza nakts Van Gogs vai ziedu paklāju veidošanas sacensības Radīsim mūsu Vinsenta portretu!

Nobeigumā Zunderta pateicībā par pūlēm uzdāvina absolūti ekskluzīvu dāvanu — ilgstoši uzturēties vienatnē neapsargātā telpā, kurā izstādīti septiņi oriģināli van Goga darbi, kas neparādās nevienā reprodukciju albumā: piena krūka, sunītis, tilts, korintiešu kapitelis un vēl daži deviņus gadus veca puikas zīmējumi. Apmēram tajā laikā viņš pameta vietējo pirmskolu. Francūzis biogrāfijā raksta, ka Vinsents tika izmests par nedisciplinētību un rupju uzvešanos, bet Zundertas vēsturnieki apgalvo, ka viņa tēvs zēnu no skolas izņēmis pats, jo nav gribējis to pakļaut ciemata jauniešu “brutalitātes” ietekmei. Un vēl — van Goga māte līdz pirmajām dzemdībām rakstījusi dienasgrāmatu. Viena tāda lapa še nolikta kā paraugs, bet es neprotu izlasīt, kas tur teikts.Nīenena

Sešdesmit kilometrus tālāk uz austrumiem turpat Holandes dienvidos. Aiz katra aizslīdoša nama pakšķa, aiz katras bailīgas koku birztaliņas Brabantes fatāli plakanais līdzenums kā uzglūnot izbāž galvu. Grants un smiltis ceļmalās ir izbalējušas un sausas kā sabirzis cepums. Gandrīz neuzdrošinos pacelt galvu un palūkoties sāņus, iekams sasniedzu Nīenenu. Tās nosaukumā ir kaut kas mierinošs un gādīgs. Autobusa galapunkts paliek nomales laukos, it kā atmestu turpceļam ar roku. Pareizo virzienu atrodu pēc baznīcas torņa un kapsētas, kas šosejas virzienā izslidinājusi krustu strēli. Tur staigā kāds vīrs gaišās drēbēs un saņurcītā blociņā no kapakmeņiem pārraksta vārdus un ciparus. Viņš man uzsmaida.

Van Gogs ieradās Nīenenā 1883. gada decembrī un palika šeit divus gadus — tas ir ilgāk nekā jebkur citur savas dzīves laikā. Pirms tam viņš bija centies kļūt par mākslas darbu tirgotāju, tāpat kā brālis Teo, un par mācītāju, tāpat kā tēvs, bet cietis šajos mēģinājumos sakāvi. Tagad viņš bija izlēmis kļūt par gleznotāju. Viņam bija trīsdesmit gadu.

Līdzīgi kā Zundertā van Goga tēvam ciematā bija draudze un Vinsents iebraucot apmetās pie vecākiem mācītāja mājā. Viņu attiecības van Gogs pats raksturojis kādā vēstulē: “Es zinu, ko tētis un mamma neapzināti (es nesaku apzināti) par mani domā. Viņi jūt zināmu nepatiku uzņemt mani mājā, tāpat kā vilcinātos tur ielaist lielu, pinkainu suni: viņš pielāčos viesistabu ar savām dubļainajām ķepām... un viņš ir tik pinkains. Viņš maisīsies visiem pa kājām. Turklāt viņš tik skaļi rej. Īsi sakot, viens netīrs lops.”

Šis nams, ko šodien sauc par Van Goga māju, gandrīz mistiskā kārtā ne tikai izskatās tieši tāds pats kā gleznā — ar melniem slēģiem, zemu dzīvžogu un kokiem abās pusēs ieejai, bet pat šķiet apņēmies turpināt sev piedēvētās neapzinātās neviesmīlības tradīciju. Blakus zvanu pogai pie ieejas uzraksts: “Not on view. Please do not ring” , bet logā, it kā atlīdzinot par pirmītējo skarbumu, iekārts paziņojums par ziedojumu vākšanas akciju Nīenena palīdz Etiopijai. Līdzīgā garā, izlīgumu meklēdami, van Goga vecāki dēlam aiz mājas ierādīja vietu darbnīcas iekārtošanai veļas mazgātuves pieliekamajā kambarī. Mācītāja mājas dārzs, ko van Gogs redzēja pa savas darbnīcas logu, parādās divās viņa gleznās. Tās gleznotas 1885. gada janvārī. Rūsgano zemi sedz plāna sniega kārtiņa, un dārza tālākā robeža nemanāmi saplūst ar laukiem. Šodien dārza aploks ievērojami samazinājies, un no kaimiņu īpašumiem to atdala blīva koka sēta. Pa zara caurumu iekšpusē saulainā laukumiņā redzamas tukšas šūpoles un pamests zāles pļāvējs. 

Visi dokumenti par van Gogu Nīenenā (protams, gleznu šeit nav) sakopoti kādā mazā ķieģeļu namiņā pretī ciema pašvaldībai. Jau pa gabalu pamanu tā priekšā eiforisku holandiešu zelta jaunatnes pūli un skumīgi domāju, ka mums visiem namiņā noteikti nepietiks vietas. Bet viņi nemaz nevēlas tur iekļūt — tie ir kāzinieki. Kamēr tieku līdz ieejai, šlepes, bantes un frēziju smarža jau ir ielocījusies iekšā pa pašvaldības platajām durvīm. Ārā paliek tikai džips, pie kura piesieti balti baloniņi.

Van Goga dokumentācijas centrs ir slēgts. Atslēga meklējama turpat pašvaldībā pie administrācijas. Kad atbildīgā darbiniece pēc ilgas gaidīšanas atgriežas no pusdienu pārtraukuma, izplatot ziedainu šampanieša smaržu, viņa liek man ierakstīt vārdu, adresi un tamlīdzīgus datus lielā grāmatā, pret ko apmaiņā izsniedz namiņa atslēgu. Vispār “dokumentācijas centrs” apmeklētājiem neesot atvērts. Bet (“…šodien tāda liela diena”), ja es apsolos neko neaiztikt ar pirkstiem un nevienu, kas nav parakstījies, nelaist iekšā, tad drīkstot ātri apskatīt ekspozīciju. Lai nodrošinātu vismaz otrā norādījuma izpildi, ieslēdzos namiņā. Kad esmu tikusi līdz stendam, kas veltīts kādai ciema iedzīvotājai Margo, kura pēc vecāku aizlieguma satikties ar van Gogu mēģināja izdarīt pašnāvību, kāzinieki atkal ir iznākuši pagalmā un bārsta confetti.

Nīenenas perioda šedevrs ir Kartupeļu ēdāji (1885. gada aprīlis). Van Gogs gatavojās šim darbam gandrīz pusgadu, uzgleznodams vairāk nekā 40 individuālus zemnieku portretus un skicēdams viņu rokas. Nezināju, ka, izņemot meitenīti, kas sēž pret skatītāju ar muguru, visiem četriem zemniekiem, kuri zaļganā lampas gaismā dalās savās trūcīgajās vakariņās, ir zināmi vārdi, uzvārdi, dzimšanas un miršanas datumi. Kartupeļu ēdāju  apraksts un “skaidrojums” vēstulēs ir tik izvērsts un piesātināts ar vispārinājumiem, ka to var uzskatīt par sava veida manifestu van Goga izpratnei par mākslinieka uzdevumu vispār. No otras puses, aizvien pieaugošā nepieciešamība verbāli skaidrot un atšifrēt katru attēla detaļu vai izvēlēto rakursu liecina, ka pastāv kāda grūti pārkāpjama plaisa starp to, ko redz un izjūt skatītājs, un to, ko mākslinieks ir gribējis, lai skatītājs redzētu un izjustu. Kā šeit — jums ir jāmāk redzēt, ka šie zemnieki ar ādu aramzemes krāsā, “ēd savus kartupeļus ar tām pašām rokām, ar kurām ir uzrakuši zemi”, ka viņi to ir “godīgi nopelnījuši” un ka šī glezna, tāpat kā visas citas, ir tikusi radīta “ar gribasspēku, jūtām, kaislību un mīlestību”. Vai jūs to visu redzat?

Vēl daudzus gadus pēc aizbraukšanas no Nīenenas van Gogs uzskatīja Kartupeļu ēdājus par savu augstāko sasniegumu — patiesībā par savu pirmo īsto “gleznu”, jo visi iepriekšējie darbi esot bijuši tikai studijas. Kartupeļu ēdājus viņš raksturojis kā “pabeigtu” darbu. Bet van Gogs atzina savus darbus par pabeigtiem tikai tad, ja tajos bija izdevies izteikt attēlotās lietas vai cilvēka “dvēseli”. Heidegers Mākslasdarba sākotnē, kā piemēru vairākkārt pieminēdams van Goga gleznotos zābakus, bet, visticamāk, neko nezinādams par šo van Goga mākslasdarba mērķa formulējumu, izsakās mazāk poētiski, bet līdzīgi — gleznā atklājas “lietas vispārējā būtība,” viņš raksta, un esošais tajā parādās “savas esamības neapslēptībā”.

Kāds uzraksts man norāda, ka ciema nomalē varot apskatīt māju, kur dzīvojusi Kartupeļu ēdāju ģimene. Māja esot tā pati, tikai pārbūvēta. Nez kāpēc iedomājos, ka man vajadzētu to redzēt. Atdodu atbildīgajai darbiniecei atslēgu un eju to meklēt.  Kad nonāku pie pļavas ceļmalā, kur, saskaņā ar norādi, vajadzētu atrasties de Grōtu dzimtas namam, tieku samulsināta. Līdzenumā izkārtojušās vairākas lauku mājas ar svaigi krāsotiem baltiem logu rāmjiem. Ar acīm meklējot vietu, kur dzīvoja cilvēki, kuru “dvēseli” kādam reiz bija izdevies izteikt, gandrīz pazaudēju savējo — neesmu pamanījusi, ka stāvu šosejas vidū.

Vēl daži mirkļi automašīnu izplūdes dūmos un saprotu, cik bezjēdzīgs ir bijis šis gājiens. Tāpat  kā visi centieni atklāt “būtisko” van Gogā ārpus  viņa gleznu rāmjiem — virs vai zem tiem, vai nokasot krāsu, vai skatoties audeklam otrā pusē.  Vai pūloties noskaidrot, kas tā viņam bija par “slimību”.

Palikušas pāris minūtes līdz autobusam. Strupi, mezglaini koki, paklausīgi sekojot saulei, liegi pārbīda savas ēnas. Ziemeļbrabante diendusas snaudā slinki sakustas un murmina: “Vai tad tu nesaproti? Reiz izteikta būtiskā saskatīšanai ir vajadzīgas būtisko redzēt spējīgas acis. Van Gogs taču dzīvoja tikai šo nedaudzo acu dēļ.”

RL mājaslapā lasāmi fragmenti no Vinsenta van Goga vēstulēm brālim Teo