Pamatinstinkts mīlestība

Krievi paši Renātu Ļitvinovu sauc par “mūsu gudrinieci un skaistuli”, un uzsvars te ir gan uz “mūsu”, gan “gudra”. Kino scenāriste, režisore un aktrise Renāta Ļitvinova uzbūrusi manierīgas, distancētas un noslēpumainas sievietes tēlu, kas bieži tiek salīdzināts ar Marlēnu Dītrihu un Grētu Garbo. Tā kā līdz šim Ļitvinova visās lomās spēlējusi tikai sevi, pareizāk sakot, savu tēlu, tad viņas ēteriskumu nav spējusi iedragāt ne piedalīšanās plašām tautas masām domātajā TV seriālā Robeža, ne grozīšanās Leonīda Parfjonova raidījumos par jaunāko vēsturi, ne vēl jo vairāk ņemšanās savā raidījumā Stils no Renātas Ļitvinovas, kurā viņa te iepērkas, te apmeklē kādu restorānu vai frizētavu, koķeti to visu komentējot.
Tiek stāstīts par kādu citu VGIK meiteni, kazahieti Ažāru Ajapovu, no kuras Ļitvinova it kā pārņēmusi ornamentālo runas stilu. Vēlāk Kazahstānā Renāta Ajapovu satikusi, un tai viena acs esot bijusi aizklāta ar matu šķipsnu kā melnu lenti, šķitis, ka viņai vispār acs nav. Kad Renāta gribējusi noņemt matu šķipsnu no Ažāras pieres, tā aizlikusi priekšā roku:  “Redzi, uz manas plaukstas rakstīts – nē!” –  “Un kur tev rakstīts – jā?”
Ļitvinovas metafizisko savdabību filmās Aizraušanās  un Trīs stāsti izmantojusi krievu režisore Kira Muratova; vienā Renāta spēlē grotesku skaistuli medicīnas māsu, bet otrā – mīlošu slepkavu, kas nogalina sievietes, kuras atteikušās no saviem bērniem.
Kritiķe Tatjana Moskvina apgalvo, ka Renātas Ļitvinovas spēlēto sieviešu intonācija ir pilnīga un galīga vientulība, vīrieši ar savu eksistenci viņās izsauc patiesu izbrīnu un sievietes uzdevums viņus mīlēt par katru cenu šķiet mokoši savāds.
2001. gadā Ļitvinova uzņēmusi dokumentālo filmu Nav nāves man, kurā slavenas krievu padomju laika aktrises stāsta par kinoaktrises likteni vecumā. 2002. gadā pēc viņas scenārija pabeigta filma Meitene. Lidmašīna. Debesis, kurā viņa pati spēlē galveno, iemīlējušās stjuartes lomu. 2003. gadā Ļitvinova filmējusies Pītera Grīneveja Tulsa Lupera ceļasomās, kur viņa spēlē, kā saka pati: “...vientuļu un stipru sievieti, kas šajā dzīvē mīl tikai zirgus, valkā skaistus tērpus, dārglietas un kažokus un ne visai labi attiecas pret vīriešiem. (..) Pīters, izrādās, manī kaut ko tādu ieraudzīja, tikko mēs satikāmies, un uzreiz pateica, ka grib mani filmēt. Jau pēc tam man pastāstīja, ka es uz viņu esot atstājusi kaut kādu neizdzēšamu iespaidu. Man atnesa interviju, kur viņš saka, ka, sarunājoties ar mani, gandrīz vai esot nomiris no iekāres. Es nodomāju – tu re kā! Bet viņā pilnīgi nekas tāds nebija redzams.”
Šogad Renāta Ļitvinova pabeigusi savu pirmo spēlfilmu ar gandrīz vai programmatisku nosaukumu Dieviete. Kā es iemīlēju.
Lieki piebilst, ka uz interviju kinostudijā Mosfiļm Renāta nokavēja stundu.

Rīgas Laiks: Stāstu var sākt ar jebkuru frāzi. Piemēram: “Ārā sniga…”

Renāta Ļitvinova: Manuprāt, vienkārši putenis. Es iekļuvu šausmīgā korķī, kaut kāda avārija…

RL: Sniegputenis daiļliteratūrā parasti rada īpašu atmosfēru.

Ļitvinova: Jā, es mīlu ziemu, mīlu sniegputeni. Tāds operisks sniegs – tas ir ļoti skaisti.

RL: Skaisti… Vienīgās jūtas, kuras jūs spējat…

Ļitvinova: Komentēt? Tas ir skaistums. Jā.

RL: Jūs esat radījusi par sevi priekšstatu kā par gandrīz vai debesu iemītnieci.

Ļitvinova: Neko es tādu neesmu radījusi.

RL: Labi, ne jūs. Kāds to ir radījis. Un tomēr – no kurienes šis jūsu ēteriskās būtnes tēls?

Ļitvinova: Nezinu. Kā var pateikt – no kurienes šis jūsu stils? No kurienes jums jūsu balss? Es nezinu. No kurienes jums tā? Jūs varat pateikt? Kā tā ir jums izveidojusies? Kas to ir ietekmējis? Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Tas ir pārāk grūts.

RL: Jūs sakāt, ka pastāv Dievs, velns un eņģelis, un viņi zina par jums.

Ļitvinova: Jā. Es tā vienmēr saku. Vēl vairāk, viņi par mani atceras. Mmm. Ir tāds moments. Man ir pierādījumi. Protams, tie ir stipri subjektīvi, es tos nevaru tagad minēt.

RL: Bet vai jūs tomēr nevarētu…

Ļitvinova: Vai jūs esat ticīgs cilvēks?

RL: Teorētiski.

Ļitvinova: Teorētiski. Bet praktiski – nē? Mani vienmēr pārsteidz, ka cilvēki praktiski nekā nepārliecinās par to, ka patiesībā eksistē kāda augstākā režija, kāda vadība, ka viņi nav aizmirsti.

RL: Bet to jau nevar panākt ar gribas palīdzību, teiksim, pavēlot: “Eņģeli, parādies!”

Ļitvinova: Nē, nu kāpēc tad tik acīmredzami? Varbūt viņš nevar parādīties kā skapis vai kāda figūra, kas būtu jums saprotami, taču patiesībā viņš stāv blakus un kliedz un dod dažādas zīmes, bet cilvēki vienkārši ir pazaudējuši šīs antenas, kas uztver viņu kliedzienus. Bet kaut kas jau vienalga paliek, zināt… Kad jums panesās garām un jums šķita, ka, lūk, tā vaigu apdedzināja. Protams, viņus uztvert – tā ir īpaša dāvana.

RL: Vai jūs nevarētu aprakstīt šādu gadījumu – nu, kad vaigu apdedzina?

Ļitvinova: Nē, pagaidām vēl nevaru. Lai to varētu, jāpiepildās ar kaut kādu spēku, lai tā varētu – visiem… Nav runa pat par spēku, bet – tas ir tik intīmi. Un ja tu to no sevis izņem… Īsāk sakot, es tam vēl neesmu gatava.

RL: Labi, lai paliek Dievs un eņģelis. Bet ko jūs zināt par velna esamību?

Ļitvinova: Nu, mums taču ir ļoti daudz ļauna un kļūst arvien vairāk.

RL: Mums – tas ir kur?

Ļitvinova: Uz zemes. Ap manu dzīvi. Man šķiet, ka katrā cilvēkā reizēm ir kaut kādi kārdinājumi, pa reizei viņam nav taisnība… Es domāju, ka es, protams, neesmu pati pilnība. Bet es cenšos. Es cenšos. Tomēr nokļūt gaismas pusē.

RL: Vai jums ir kāds pilnības tēls?

Ļitvinova: Man? Tikai Jēzus. Un daži svētie. Ir satriecoši svētie, sievietes, kuras ar savu dzīvesstāstu mani satriec. Ir pat mūsdienu svētie, kas mani piepilda ar kādu spēku, viņi dzīvoja tikai pirms piecdesmit gadiem. Man visu laiku uzdod tādus muļķīgus jautājumus: “Kas ir jūsu elks?” Vai: “Kas jums dod spēku, kas jūs iedvesmo?” Ja nu mani kāds iedvesmo, tad dažādi svētie. No pēdējiem man ļoti patīk tāda svētā Matrjona, viņa dzīvoja Lielā Tēvijas kara laikā. Vai arī tāda Pēterburgas Ksenija. Protams, visvairāk mani viņās sajūsmina, kā lai saka, lūk, tas, ka viņas ir tik labas.

RL: Un kas jūs sajūsmina sevī?

Ļitvinova: Sevī… Nu ko tas nozīmē – “sajūsmina sevī”? Sākumā gribēju teikt – nekas, bet pēc tam nodomāju – nē, tā nedrīkst atbildēt, tas nav pareizi, un es sevi atturēju.

RL: Nu jau vairs neatturējāt. Vēl pirms gadiem septiņiem jūs teicāt, ka jums vēl ir priekšā satikšanās ar sevi.

Ļitvinova: Es kaut ko tādu esmu teikusi? Kas par kaislībām! Varbūt tas ir nepareizs tulkojums no krievu valodas? Vai jūs to lietuviski lasījāt?

RL: Krieviski.

Ļitvinova: Āā… Reizēm krieviski ir tādi tulkojumi – domā, ak Dievs, kas cilvēkam ir ar galvu! Ļoti stipri izkropļo tevis teikto.

RL: Ziniet, es esmu ievērojis, ka saruna ar citiem, īpaši ar sievietēm, nekad nav īsti patiesa.

Ļitvinova: Kur jūs to esat ievērojis?

RL: Pie sevis.

Ļitvinova: Nav patiesa, ja?

RL: Jā.

Ļitvinova: Tas ir, jūs neesat patiess ar sievietēm?

RL: Saruna nav patiesa.

Ļitvinova: Ak, kaut ātrāk paietu laiks, kad pastāv atšķirības starp vīriešiem un sievietēm! Manuprāt, jo cilvēks ir sarežģītāk iekārtots, jo viņam… jo mazāk ir atšķirību attiecībā uz sievietēm un vīriešiem. Nav runa par seksu, taču pat sekss… Man šķiet, ka šis dalījums – tā ir kaut kāda… kaut kāda… kad evolūcija pazeminās. Kā to sauc – deģenerācija kaut kāda. Tas ir, līmeņa pazemināšanās.

RL: Nu, jūs runājat par līmeņiem, bet es – vienkārši par sevi. Visai pieticīgi.

Ļitvinova: Es jūs apsveicu.

RL: Un esmu ievērojis, ka vienīgais daudzmaz patiesais sarunbiedrs sev esmu es pats.

Ļitvinova: Tas ir ļoti labi. Tas nozīmē, ka jūs… esat pašpietiekams. Droši vien jūs mīlat vientulību, tā jums ir derīga.

RL: Bet runājot kaut vai ar sevi, mēs jau iznākam divi.

Ļitvinova: Āā… Jā. Divi – tas vēl ir maz. Gadās, ka savairojas arī vairāk.

RL: Un, lūk, kad jūs runājāt par satikšanos ar sevi, iespējams, jūs runājāt par tām lomām, kurās jūs spēlējāt gan kino, gan dzīvē, kur jums vēl ir priekšā citas lomas, citas balsis, citas tikšanās ar sevi, citi pārsteigumi. Lūk, jūs, par ko jūs brīnāties sevī? Vai varbūt kaut ko ar šausmām sevī pamanāt?

Ļitvinova: Nē, neko tādu vēl sevī nenovēroju. Galvenais, ar šausmām… Nē. Es pret sevi neizturos tik vērīgi. Man ir tā – kas padarīts, tas padarīts. Runājot par kaut kādiem kino darbiem, man nepatīk tos skatīties par jaunu, tīksmināties… Tas ir pagājis, tā kā nokritis nost. Garlaicīgi tās kaislības pārdzīvot par jaunu.

RL: Savā dokumentālajā filmā Nav nāves man jūs runājat ar vecām aktrisēm – savas filmas varonēm…

Ļitvinova: Nu ko lai dara, arī es būšu veca.

RL: …vai jums nešķiet cietsirdīgi – runāt ar viņām tādā veidā, atrodoties citā dzīves pakāpē?

Ļitvinova: Patiesībā es uzskatu, ka… viņas taču ir aktrises! Vai zināt, cik viņas bija laimīgas uzņemšanas laikā! Tā ir viņu profesija. Bet vecums – ko lai dara, tas ir un viss. Ja viņas negribētu sevi rādīt, viņas nepiekristu filmēties. Daudzas nepiekrita. Saprotiet, varbūt tas piepilda viņu dzīvi ar kādu jēgu… Ko nozīmē – cietsirdīgi? Es taču viņas brīdināju, es nefilmēju slepeni. Vēl vairāk, kad es būšu veca, es būtu laimīga, ja pie manis atnāktu tāda Renāta un censtos ar mani parunāties. Un tā mani uzkrāsotu un tā mani mīlētu. Es viņas mīlēju. Saprotiet, man taču nav nekādas vērotāja pozīcijas, es neesmu ārsts, es esmu tāda pati kā viņas. Es esmu no tā paša purva. Jā, es esmu mazliet jaunāka, nu un kas? Un tēma, kas mani patiešām interesēja, bija, kā nonākt pie skaista fināla, kā novecot, kā… kā pie tā nonākt kādā adekvātā stāvoklī.

RL: Jūs jau esat teikusi, ka skaisti novecojat.

Ļitvinova: Es – skaisti novecoju? Es to gribētu. Lūk, es skatos uz savām rokām, uz ādu… Vispār tas ir netaisnīgi attiecībā uz sievietēm – novecot.

RL: Un attiecībā uz vīriešiem?

Ļitvinova: Ja vīrietis noveco un ja viņš ir kvalitatīvs, viņam tas nāk tikai par labu. Tas viņu neizposta kā sievieti, kura ap četrdesmit gadiem pēkšņi kļūst neglīta. Pēkšņi neglīta. Vīrietis ap četrdesmit gadiem nav vecs.

RL: Vai jūs varat piekrist frāzei, ko atkal un atkal atkārto jūsu varone: “Nav man nāves”?

Ļitvinova: Nu nē, tā taču ir izdomāta. Tā tika izteikta tajā brīdī, tobrīd tā bija aktuāla, bet patlaban es – jūs redzat? – … jau ir pagājuši gadi.

RL: Filmā jūs kā režisore par kino upuri esat padarījusi arī sevi. Un es jums pajautāšu to pašu, ko jūs jautājāt vienai no savām varonēm.

Ļitvinova: Jā, pajautājiet.

RL: Vai būt par aktrisi ir pazemojoši?

Ļitvinova: Jā. Pakļauties visādiem stulbeņiem. Protams. Es, piemēram, brīnos par dažām aktrisēm, kas zina, ka scenārijs ir slikts, režisors ir slikts, bet viņas iet un tērē savu dzīvi. No otras puses, aktierim, protams, nav tiesību atteikties no sava darba. Lūk, šajā ziņā, man, protams, ir zināmas priekšrocības, jo es tomēr neesmu tikai aktrise. Ja man režisors nav interesants, es neiešu tērēt dzīvi šim režisoram un šim projektam. Jo uzskatu, ka tas ir velti iztērēts laiks. Bet dzīve ir ļoti limitēta.

RL: Par velti iztērēts laiks… Vai jūs spējat novērtēt savu laiku?

Ļitvinova: Jā, kad tu gandrīz esi patērējis laiku velti. Kā reizēm, kad dzīve attīstās lēnām, reizēm – ātri. Bet vispār es esmu darbaholiķe, man patīk strādāt, es nemīlu, ka nav darba. Man ir slikti bez darba.

RL: Bet vai tad mēs spējam saprast, kas ar mums notiek pašreiz? Iespējams, ka mēs par to domāsim pēc gadiem divdesmit.

Ļitvinova: Starp citu, tādēļ es arī saku, ka dažādas nelaimes, kas ar tevi notiek, pat ne nelaimes, bet kaut kādi… pārrāvumi… kaut kādi negatīvi… Ir jāatrod gudrība atrast tajā plusus, jo tu jau nevari savu dzīvi aplūkot kopumā. Varbūt, ka viss, kas noticis, varbūt tas tevi aizvedīs līdz kaut kam laimīgam. Tu taču vienalga esi kādu savu eņģeļu aizbildniecībā. Tādēļ es vienmēr sliecos dažādus savas dzīves gadījumus aplūkot no plusa puses. Saprotiet, lai šie pārbaudījumi tevi nesagrautu, bet uzlabotu. Tas ir, es tos uztveru kā kaut kādas mācībstundas.

RL: Vai jums ir bijuši gadījumi, ko jūs atceraties, taču nesaprotat?

Ļitvinova: Jā, protams. Man reiz bija tāds dīvains gadījums…

RL: Izstāstiet.

Ļitvinova: Es nevaru to izstāstīt, jo tas ir saistīts ar kāda cilvēka nāvi.

RL: Un kas par to?

Ļitvinova: Nekas. Es negribu. Bet tas bija ļoti dīvains gadījums, pilnīgi mistisks, un es to nevaru saprast līdz pat šim brīdim… Tur bija kaut kāds mesidžs… Ļoti dīvains gadījums. Bet kad es centos tajā noorientēties un pat griezos pie cilvēkiem, kas man varēja palīdzēt, viņi mani atrunāja, ka man nevajag to darīt.

RL: Ko darīt?

Ļitvinova: Noskaidrot. Tas ir, ja kādiem augstākiem spēkiem tas būs vajadzīgs, tad viņi tev dos atbildi, bet, ja nē, tad tev šī atbilde nav jāzina.

(Ļitvinova atvainojas un pārtrauc sarunu, lai pārbaudītu datormākslinieka darbu jaunajai filmai.)

RL: (Pēc 40 minūtēm.) Es saprotu, ka laika man palicis pavisam maz.

Ļitvinova: Jā. Varbūt jūs ātri pajautāsiet kādus dažus galvenos jautājumus?

RL: Labi. Ko jūs zināt par nāvi?

Ļitvinova: Par nāvi? Neko. Es vēl esmu dzīva.

RL: Bieži vien filmās jūs runājat tekstus, ko esat sarakstījusi pati. Nu lūk, filmā Robeža jūs sakāt: “Meitenes, kāpēc tad, kad esmu laimīga, es gribu nomirt?”

Ļitvinova: Es tā teicu? Nu, ja es tā teicu, lai gan es neatceros, tad tagad, es, protams, esmu mainījusies. Es negribu mirt. Patiešām. Es vienmēr esmu teikusi, ka nāve mani nebaida kā tāda – tas parasti raksturīgs cilvēkiem bērnībā, jaunībā, un vispār tā ir laba īpašība, ka cilvēks nebaidās no nāves. Lielos vilcienos es nāvē neredzu nekā traģiska. Es, protams, uztveru dzīvi kā zināmu pārbaudījumu ķēdi. Bet ar laiku pieķeries šai zemei, tev ir kaut kādas saites un tu, piemēram… Kad cilvēks nomirst, man ir žēl visu to cilvēku, kas viņu ir pazaudējuši. Viņiem tomēr ir sāpīgāk, nekā mirušajam.

RL: Tas ir, jūs nebaidāties no nāves?

Ļitvinova: Nu tā, tīri teorētiski – nē. Ja nebūtu manu saišu ar dzīvi, ar bērniem, vecākiem, mīlošām sirdīm, tad nebaida. Nē. Tas ir, ja cilvēks patiešām ir vientuļš, man šķiet, ka viņam nav ko baidīties.

RL: Vai tiesa, ka pēc nāves jūs būšot taurenītis?

Ļitvinova: Nē, protams. Kā gan es to varētu zināt? Un vispār – man ne visai gribētos būt taurenim.

RL: Sakiet, kāda ir jūsu dzīves jēga?

Ļitvinova: Lūk! Tā jau es domāju, ka jūs man to pajautāsiet! Pajautājiet kaut ko vieglāku.

RL: Es taču neprasu jums, kas ir dzīves jēga vispār, es jautāju par jūsu dzīvi.

Ļitvinova: Manuprāt, manas dzīves jēga tomēr ir – piedzīvot mīlestību. Ja nav mīlestības, es nesaprotu, kā to var aizvietot ar kaut ko citu.

RL: Bet jūs vēl nesen teicāt, ka vēlaties, lai ātrāk pienāktu laiks, kad sieviete un vīrietis neatšķirsies.

Ļitvinova: Kāpēc nevar mīlēt, ja nebūs vīrieša un sievietes, bet būs vienkārši cilvēks? Cilvēks mīlēs cilvēku.

RL: Nesanāk.

Ļitvinova: Nē, nu dabiski, nesanāk. Nu, un es jau arī neuzstāju.

RL: Sakiet, vai jums piemīt pamatinstinkts?

Ļitvinova: Ko tas nozīmē?

RL: Basic instinct – ir tāda filma.

Ļitvinova: Nu labi, filma, bet jūs jautājat par instinktu vai par filmu?

RL: Par instinktu.

Ļitvinova: Tad es nesaprotu, ko jūs saprotat ar šo instinktu? Es nezinu, kas ir pamatinstinkts. Manuprāt, pamatinstinkts ir mīlestība.

RL: Vai jūs spējat paredzēt, kas notiks jūsu dzīvē?

Ļitvinova: Reizēm ir kaut kādas priekšnojautas, un bieži vien tās īstenojas. Bet reizēm mēdz notikt apbrīnojamas ielaušanās. Es jau teicu – režija no augšas. Un gadās pilnīgi brīnumainas nejaušības.

RL: Piemēram?

Ļitvinova: Man bija tāds gadījums, es biju gulējusi kādas divas stundas, man bija salauzta kāja, nē, samežģīta, es nevarēju uz tās nostāties, un man bija atbraukuši pakaļ ar mašīnu, es negribēju braukt, bet man bija montāža. Tad viņi man iezieda kāju ar kaut kādu ziedi, un kāja man vairs tā nesāpēja. Es aizbraucu, un mana dzīve pilnīgi izmainījās, par 180 grādiem, tas ir, pilnībā izmainījās. No pilnīgi tādas, es uzskatu, iejaukšanās manā dzīvē.

RL: Kas notika?

Ļitvinova: Es neteikšu, negribu. Es vienkārši jums to stāstu, lūk, notika satikšanās, uz kuru normālā stāvoklī es nebūtu aizgājusi. Pie tam citu reizi manai paziņai arī bija izmežģīta kāja, un viņai iedeva to pašu ziedi, no kuras man acumirklī pazuda sāpes, un tā nepalīdzēja it nemaz. Saprotiet, kaut kā… Ir tādi pilnīgi brīnumaini brīži, kad mainās tava dzīve. Lūk, kā to nosaukt? Es, saprotams, to nevarēju iedomāties. Tas ir, tu varēji tikai iekšienē par to vienkārši lūgt… Es uzskatu, ka vispār visi tavi sapņi, visas tavas vēlmes, ja tās ir tādas gaišas, tās vienmēr piepildās.

RL: Viens jūsu teksts, Par vīrieti, beidzas ar frāzi: “Melnā gulta tevi gaida.”

Ļitvinova: Bet tā jau bija vienkārši tā varoņa replika.

RL: Un jūs stāstāt par milzīgu melnu gultu, kurā jūs kaila filmējāties pie Grīneveja. Vai tā ir tā pati gulta?

Ļitvinova: Nē, tā ir Grīneveja gulta, bet tā ir tā personāža gulta. Katram cilvēkam savā iztēlē ir sava gulta. Grīnevejam tā bija tāda. Es biju tikai instruments. Lūk, starp citu, kurš ir ļoti labs režisors. Un pieredze ar viņu bija ļoti bagātinoša, teiksim tā. Ļoti interesanta.

RL: Jūs Kirai Muratovai uzdevāt jautājumu, ko es gribētu pāradresēt jums. Sakiet, kas ir sievietes vientulība?

Ļitvinova: Sievietes vientulība… Vai nevarētu precīzāk?

RL: Muratova arī tāpat atbildēja. Un pajautāja: “Un kas ir vīrieša vientulība?”

Ļitvinova: Starp citu, es tagad arī tāpat būtu teikusi. Kāda saistība tam ir ar sievieti? Cilvēka vientulība. Principā visi cilvēki ir vientuļi. Bet ja tas ir domāts traģiskā nozīmē, vientuļa sieviete, kad viņai, piemēram, nav bērnu. Un viņa jūtas traģiski vientuļa. Bet var būt arī vientuļš un laimīgs. Un var vientuļš un nelaimīgs. Tas ir, kā katrs uztver šo jēdzienu. Kādu vientulība sagrauj, bet kādam tā ir auglīga, tā viņu saglabā. Vispār, jo vairāk cilvēks dzīvo viens, jo vairāk viņš zaudē iespēju dzīvot kopā ar citiem cilvēkiem. Daži to sauc par egoismu.

RL: Vai jūs cīnāties ar savu ķermeni?

Ļitvinova: Ķermenis – par ko ir runa, par ēšanas baudkāri? Vai par kādām fiziskām kaislībām? Principā, es domāju, ka ir briesmīgāki grēki. Manuprāt, pats briesmīgākais grēks ir lepnība.

RL: Vai jums piemīt šis grēks?

Ļitvinova: Man šķiet, ka tas piemīt visiem. Man tajā skaitā.

RL: Nu labi, bet kāda vājība, kas saistīta ar ķermeni…

Ļitvinova: Āā… Ar ķermeni… Man, teiksim, nepiemīt ēšanas kāre. Es ēdu maz.

RL: Bet kas jums piemīt?

Ļitvinova: Par ķermeni… Tajā nozīmē – kaislība, dusmas… Kā tas būs – ar fizioloģiju… Protams, ka cilvēks ir mantojis kaut kādas iezīmes no dzīvniekiem. Cilvēkā, protams, ir instinkti. Nu, īsāk sakot, mēs visi esam pakļauti… Nu, man reizēm piemīt dusmas. Bet tas man ir raksturīgs tikai darbā, tāds prasīgums. Ir ļoti daudz cilvēku, kas nemīl strādāt. Tas, protams, mani ļoti apbēdina, viņi kaitē procesam.

RL: Budistu tradīcijā mirušo sagaida dusmu dievības. Jūs man tagad atgādināt vienu no viņām.

Ļitvinova: Nopietni? Piedodiet, es negribēju.

RL: Jūs pieminat kāda astrologa izteikumu, ka 2004. gadā sākšoties “brīnišķīgo dāmu laikmets”.

Ļitvinova: Jā, matriarhāts. Es esmu ievērojusi, ka šodienas puikas, jaunieši, viņi mazliet atšķiras – vai jūs atceraties savu vectēvu, tēvu? Viņi taču bija citādāki. Manuprāt, šodien viņi ir kļuvuši kaut kādi… Es viņus neuzskatu par tiem vīriešiem, kādi bija iepriekš. It kā viņos kaut kas būtu mainījies, viņi sevī iekļāvuši kaut ko no sievietēm, viņos parādījies kaut kas jauns. Man viņi ir noslēpumainas un interesantas būtnes, taču tie vairs nav tie vīrieši, kas bija agrāk. Bet sieviete, sieviete… Varbūt vīrieši uzņems kaut kādu spēku un pēc gadiem piecdesmit atkal būs galvenie. Bet šis laiks vīriešiem ir tāda kā uzgaidāmā telpa.

RL: Sakiet, lūdzu, ja es minētu vārdu savienojumu “augstā slimība”, par ko jūs nodomātu?

Ļitvinova: Augstā slimība? Pats briesmīgākais ir, ka man nepietiek laika. Tā ir ļoti maz. Nez kādēļ ir ļoti maz laika.

RL: Kam jums laiks?

Ļitvinova: Nevaru paspēt. Kā – kam? Dzīvot, kaut vai. Ne tikai intervijas dot.

RL: Bet mēs taču esam dzīvi tikai noteiktos dzīves brīžos, kurus mēs, teiksim, atceramies, bet viss pārējais – nu tā…

Ļitvinova: Velti iztērēts laiks? Jūs laikam patlaban esat tādā pietiekami depresīvā noskaņojumā? Vai arī harmonijā ar sevi?

RL: Nē, es pašreiz neko tādu nedomāju.

Ļitvinova: Man šķiet, ka jūs esat tāds kā skumjš. Jūsos ir kaut kāds pesimisms.

RL: Taisnība, es neredzu nekādu pamatu optimismam. Jūs ne visai pozitīvi atsaucaties par bērnību. Vai jums ir bijis tāds brīdis, kad jūs sajutāt, ka esat skaista?

Ļitvinova: Skaista? Starp citu, lūk, skolā īpaši jūti, ka esi neglīta. Skaista var būt, jūs zināt, tikai kad? Kad tu esi pareizi apgaismota un kad tev ir pareizi uzlikts grims. Bet dzīvē –  tur viss ir tik nepilnīgi. Lai gan, ko nozīmē – pilnīgi? Katrā ziņā, ne jau nu tie kanoni, kad cilvēks ir tievs, tā brīnišķīgā divdesmitgadīgo manekeņu āda, viņu standarti, bet pēc tam viņas noveco… Šie standarti, manuprāt, ir kaut kas kroplīgs. Man šķiet, ka vienalga kaut kāda iekšējā gaisma… Ak Dievs, nu ko es te runāju kaut kādas banalitātes!

RL: Visticamāk, kad jūs mācījāties, jūs daudz skatījāties kino.

Ļitvinova: Jā.

RL: Jūs droši vien atceraties Lukino Viskonti filmu Nāve Venēcijā. Vai jūs atceraties, ka beigās, kad Ašenbahs skatās uz to puiku, kurš gandrīz vai pārvēršas par gaismu, tīru skaistumu, viņš arī nomirst. Kā jūs domājat, vai skaistums ir saistīts ar nāvi?

Ļitvinova: Es rakstīju monologu Kiras Muratovas filmai Aizraušanās, kur teicu: “Bet skaistums vienmēr tiecas pēc pašiznīcināšanās.” Tas ir, sasniedzis augstāko punktu, tas vienmēr tiecas pašlikvidēties, ir tāda apbrīnojama skaistuma spēja. Ziniet, būt augstākajā punktā, bet pēc tam izzust.

RL: Kā jūs komentētu vācu romantiķu izteikumu, ka nāvē mīla ir vissaldākā?

Ļitvinova: (par bērna klaigām) Šausmīgi, neļauj koncentrēties… Bērns. Normāli. Kā es to varētu komentēt? Normāli. Nezinu. Nekā. To viņi ir teikuši. Es kaut kā tādas kategorijas nesaprotu – saldāk vai nesaldāk. Tas izklausās kaut kā ļoti dzejiski, ļoti māksloti, ārpus konteksta. Ja jau runātu šādā valodā, tad būtu jārunā dzejā.

RL: Labi. Brodskim par dzejoļa Klusā daba moto ņemta Pavēzes rinda: “Nāve atnāks, un tai būs tavas acis.”

Ļitvinova: Jā, ļoti skaisti. Bet viņš taču bija ģēnijs, Brodskis, viņu var lasīt bezgalīgi. Viņš visu laiku pārsteidz, tāds mūsdienīgs ģēnijs. Viņš visu dara asi, tā visu laiku dzeļ. Kad lasi Puškinu, viņš ir ļoti maigs, kā jūra. Ļoti gaišs un caurspīdīgs. Bet Brodskis – viņš it kā visu laiku dzeļ ar tādiem… tādām briljanta brošām.

RL: Kādām brošām?

Ļitvinova: Jo viņš ir kā dārglieta, visu laiku spīd… Savā dzejā visu laiku pārsteidz ar kaut kādām idejām, šīm dzelošajām domām. Man šķiet, ka mūsdienu ģeniālajai dzejai piemīt šāda spēja – būt ļoti asai.

RL: Sakiet, kā jums izdodas tādi dīvaini teksti, kā, piemēram, par medicīnas māsu un viņas draudzeni? Starp citu, kāpēc jūs visu laiku spēlējat māsiņas?

Ļitvinova: Lūk, atkal pielipis – māsiņa, atkal māsiņa… Bet viss jau, nav nekādu māsiņu. Tas vecais vienkārši velkas līdzi, līdz pielīmējas kaut kas jauns. Tā ir kaut kāda birka. Cilvēks – stils… Meitene, kas spēlē māsiņas, visu laiku baltā halātā. Bet nupat es nospēlēju Kiras pēdējā filmā afēristi, ļoti tādu vieglu meiteni. Pat ne ļaunprātīgu, tādu – charmant. Tur es beidzot neesmu māsiņa.

RL: Bet kas jūs esat, kad rakstāt savus dīvainos tekstus? Medicīnas māsas draudzene nomirst un…

Ļitvinova: Un viņš iešuva viņā izsmēķi. Patiesībā šis stāsts nav izdomāts. Bet iznāca dīvaini. Reizēm dzīvē vienkārši notiek tādas sirreālistiskas lietas, kas ir spēcīgākas par jebkuru talantīgu domu.

RL: Atliek vienkārši pierakstīt.

Ļitvinova: Starp citu, pierakstīt ir pats galvenais. Kā pareizi pierakstīt.

RL: Vai jūs rakstāt dienasgrāmatu?

Ļitvinova: Nē, starp citu, tas visdrīzāk ir slikti, jo reizēm gadās tādas pareizas, skaistas domas. Taču es nerakstu. Bet vai jūs rakstāt dienasgrāmatu?

RL: Es rakstu tik daudz visu kaut ko, kur nu vēl dienasgrāmatu. Vispār, dienasgrāmata ir tāda forma…

Ļitvinova: Ļoti daudzi bezjēdzīgi cilvēki raksta dienasgrāmatas. Es domāju: “Ak, mans Dievs! Labāk viņi to nedarītu. Dienasgrāmatās galvenokārt ir kaut kādas ļaunas domas par citiem cilvēkiem. Man pāris reižu dienasgrāmatās nācies lasīt domas par mani – tas bija vēl tādā salīdzinošā jaunībā –, un tas mani ļoti ievainoja. Tās bija tādas ļoti… nelabas.

RL: Vai jūs atceraties, kādas?

Ļitvinova: Nē, nu tas bija jaunībā… Starp citu, tad tu atceries visus pāridarījumus, jaunībā tu esi īpaši viegli ievainojams, nez kādēļ ļoti neaizsargāts.

RL: Tomēr, kas tur bija rakstīts?

Ļitvinova: Nu, nekā tāda, kaut kādas tādas netaisnības. Viena sieviete, piemēram, rakstīja, ka es esmu bezdomu būtne ar lūša acīm. Es ar viņu kopā biju vienā… vienā numurā, un viņa bija atstājusi savas piezīmes, kur es pēkšņi izlasīju par sevi šo frāzi: “Ar mani kopā dzīvo bezdomu būtne ar lūša acīm.” Cik man bija gadu? Astoņpadsmit, un es nodomāju: “Cik dīvaini viņa par mani domā – ka es esmu būtne, pat ne cilvēks.” Saprotiet, es domāju, ka cilvēkos ir ļoti daudz lepnības. Tā sieviete, kas par mani tā auksti pierakstīja, par astoņpadsmitgadīgu cilvēku, ar ko dzīvo kopā: “O, šī bezdomu būtne ar lūša acīm…”

Kad es tagad redzu, ka cilvēks raksta dienasgrāmatas, es domāju: “Jā… Lūk, šajās dienasgrāmatās viņš izrēķināsies ar visiem, kas viņam nepatīk!” Bet varbūt tas ir arī vērtīgi, lai mazāk ļaunotos. Viņa taču neteiks man sejā: “Tu, bezdomu būtne!” Bet tā – uzrakstīja un palika vieglāk.

RL: Jūs sakāt, ka Grīnevejam pats seksuālākais – tas ir kino. Kas jums ir pats seksuālākais?

Ļitvinova: Katrā ziņā kaut kas… ne sekss un ne pēc seksa. Drīzāk man liekas – kaut kas līdz. Tas ir pats interesantākais. Jūs redzat, viss jau vienalga pāriet mīlestībā, iemīlēšanās attiecībās. Mīlestība un iemīlēšanās – tas ir pats brīnišķīgākais. To var nosaukt arī par pašu seksuālāko. Patiesībā tas ir pats burvīgākais cilvēka dzīvē – laimes gaidas, priekšnojautas.

RL: Tas ir, jums dzīves jēga ir mīlestība un laime?

Ļitvinova: Nezinu. Ja zinātu, uzreiz jums pateiktu. Varbūt, ka es vēl to tikai meklēju, šo dzīves jēgu. Ja es to zinātu, es neslēptu, uzreiz pateiktu. Tā ka satiksimies pēc gadiem divdesmit.

Kiras Muratovas filmā Aizraušanās Renāta Ļitvinova spēlēja medicīnas māsu Ļiļu, kura izpilda pašas sacerētu monologu, kurš lasāms RL mājaslapā.