Pastkartes ar zelta maliņu

Mana sagrabējusī, pusatvērtā pastkastīte pastniekam nebija likusies pietiekami uzticama — tajā bija atstāts paziņojums, ka ārzemju vēstule jāiet saņemt uz pasta nodaļu nr. 9 Avotu un Lienes ielas stūrī.

Nē, nē — vēstule nebija nekas īpašs, viena no daudzajām formālas pieklājības izpausmēm. Uzmetusi acis sūtītāja vārdam, es to neizlasītu iebāzu somā, un, lai mazinātu īgnumu par velto gājienu, iegriezos antikvariātā turpat blakus pastam. Dziļākajā istabā divi tumsnēji vīri klusējot spēlēja nardus. Es paņēmu kasti ar vecām kartītēm un apsēdos priekštelpā izbalējušā sofā. “Tas ir tas skaistais ahbolneeks / Kam dahrsa widu mahja. Patihkami auglischi! April, April.” Izvilku gadsimta sākuma pastkarti ar divām zem koka stāvošām dāmām, kas cītīgi cenšas noķert no tā zariem birstošus kaķa lieluma vīreļus tādām kā korporeļu cepurēm galvā. Sāku pētīt citu pastkaršu aizmugures. Starp vēlējumiem un banalitātēm arī inteliģenti teksti krievu, vācu, franču, igauņu valodā… Pirms gadiem septiņdesmit cilvēkiem laikam ir bijusi labāka redze, nodomāju, ievērojusi kādu glītu, bet neticami sīku rokrakstu, kas atkārtojās no kartītes uz kartīti. Tas piederēja kādam, kas sevi sauca par Voldi. Un visas šādi parakstītās kartes bija adresētas kādai Helēnai. Pārvarējusi fizioloģisku pretestību, pietuvināju vienu no Helēnas kartītēm sejai. Un vairs necēlos no sofas, kamēr nebiju no kastes izvilkusi ārā visas.

Mans Dievs, tā taču bija reāla mīlas sarakste! Tāda, kāda mūsdienās tikpat kā nav vairs sastopama: dzejiska, ar citātiem no literatūras, romantisku randiņu sarunāšanu un nervozām rakstāmspalvas, nevis datora taustiņu trīsām. Visa emociju gamma: no laimes gavilēm līdz nožēlojamai īdēšanai, pat naidam. Pastkartes nebija izvēlētas nejauši: katra ilustrācija pieskaņota rakstītajam tekstam un acīmredzot autora dvēseles stāvoklim. Voldis bija emocionāls, patētisks, brīžiem — bērnišķīgi naivs. Tikai pēc laba lasīšanas sprīža (uz pastkartēm bija arī diezgan daudz sieviešu aktu) sapratu, ka sarakstes sākumā viņš ir vēl vidusskolēns! Ziņkārība manī mijās ar mulsumu, kāds pārņem, lasot jebkuru svešām acīm nedomātu dokumentu, bet galvā jaucās doma: sasodīts, kāpēc tik personiskām lietām anonīmi jāmētājas kādā antikvariātā?

Helēnas atbilžu Voldim šajā kastē nebija. Loģiski, es jau biju sapratusi, ka viņu attiecības piedzīvo krahu un viņi nepaliek kopā. Taču kas Helēnai ir licis pārdot kaut ko, ko viņa acīmredzot glabājusi visu mūžu? Nabadzība? Vecums? Sarakstes sākumā Voldis ir vidusskolas pēdējās klasēs, bet Helēna — viņa vienaudze, tas nozīmē, ka šobrīd viņiem būtu jābūt vairāk nekā 90 gadus veciem. Visticamāk, šos dokumentus šurp atnesis kāds no palicējiem, kam to intimitāte ir dziļi vienaldzīga.

Izlasīju no kaudzes pašas emocionālākās un devos pie “kases”. Viens no nardu spēlmaņiem, daudz nebrīnīdamies, ka sofā biju pavadījusi vismaz stundu, raiti pārcilāja “preci”: “20 santīmi. Šī ir retāka, šī maksā 40. Paskatieties, šīm ir zelta maliņa! Tas jau ir mākslas darbs. 50 santīmi. Centrā tādas maksā 80 santīmus.”  — “Bet vai jūs zināt, kas ir rakstīts otrā pusē?” es izkritu no vienaldzīgas pircējas lomas, kad galvenais ir nosist cenu. “Zinām, zinām. Mēs te arī palasījām un pasmējāmies,” vīrs nejutās pārsteigts.

Pārnesusi pastkartes mājās un sarindojusi pēc datumiem, tomēr vēlreiz atgriezos antikvariātā, lai nopirktu iztrūkstošo daļu. Es pieļāvu, ka manās rokās nebija nonākušas visas. Starp abiem apmeklējumiem bija pagājusi nedēļa, un arī pirms manis noteikti kāds jau bija rakājies pa paskaršu kasti. Taču pienesums iezīmēja vērtīgas detaļas. Es nebiju pamanījusi pastkarti, kurā Voldis norāda, ka par vēstuļu apmaiņas vietu, visticamāk, kalpo veikals, kura tuvumā abi romantiķi ir dzīvojuši. Un, galvenais, nebiju uzdūrusies līdzās gulošajai 1930. gada pastkartei, ko Helēnai nebija rakstījis Voldis, bet kāda Aina. Tā vienīgā bija apzīmogota un glabāja pilnu viņas adresi: Zuteņu ielā 5, dzīvoklis 9. “Šeit,” zem adreses vīdēja švītīga remarka.

Šeit.

Rīgā, 4.VII. 1927.

Ļ. God. H. Kuļikovskas j-kdzei
Būsim kā liesmas!
Sveicinu!

V.

3.VIII. 1927.

Ļ. God. H. Kuļikovskas j-kdzei
Sveicinu. Gaidu. Klaiņoju.
Ik brīdis man sapņos grimis, kā saulainā ezerā — – — Pirmā skaņa ar ko sveicu šo dienu bij tā skumjā, ilgu pilnā melodija. Jā, ilgas… Bet tev: “jo retāk, jo labāk.” –– Vakar piemirsu teikt: ne sprosta sienas komentārus vien man jāsaņem no tevis, bet ari tieša atbilde uz manu aicinājumu. Jeb vai tu viņu atstāsi bez ievērības, iemetīsi papīrkurvī, kā saka? Jānim no rīta sacīju: Ej šovakar koncertā un pacel priekš viņas cepurīti arī par mani.
Sveicinu!

Voldis

Rīgā, 23.IX. 1927.

Ai, kādu lielu, lielu pārsteigumu tu man šodien sagādāji! Veikalā no tevis vēstule — pilnīgi un pavisam negaidot. Acumirkli sēžu pie pults (kura, paldies dievam, vēl spirgta un vesela…) un domāju, kā gan tas viss notika. Biju izgājis. Ap  12 pārnāku, nododu rēķinus un… redzu man sūtītu vēstuli… Tavs rokraksts — . Spēji man top tik karsti, tik ļoti karsti, un man vajaga daudz spēka, lai šo iekšējo liesmojumu apslēptu. Kundze stāsta kautko, raksturo vēstules ienesēju, bet es nekā nesaprotu. Un tikai vēlāk, kad esmu nomierinājies, dzirdu, ka ienesēja bijusi kāda sieviete ap gadiem četrdesmit, raibu lakatiņu, no kura malām izlīduši pēc krāsas man līdzīgi mati, katūna kleitā, priekšautā, bez mēteļa. Teikusi: vēstule esot no laukiem, nododama steidzīgi. Domāju, kas gan tā varētu būt? Dumjš un dumjš! Acīmredzot ātrāk neuzzināšu kā tikai sestdienas vakarā.

Putekļu pilni plaukti ir ap mani, bet saule sirdī. Un domas par Mērnieku laikiem, par Krustiņu pavisam nerisinājas, neveicas.–– gan tu jau zini, ko es darītu, pēc kā tvīktu.–– Un es dzirdētu atbalsi. Bet tas tagad. Ko gan tu teiktu, ja zem tādiem pat apstākļiem es to pašu darītu, kad būsim uz Kaprī? — O, tu atļaujies sev pārāk daudz! — Tu uzkliegtu.

––Viņš čukstēja: “Cel, mīļā, savas acis augšup tu.” Es viņu bargi norāju, un sacīju: “Ej prom!”; bet nekustējās tomēr viņš. Viņš puķes ziedu matos sprauda man. Es sacīju, “Viss velti, draugs,!”; viņš tomēr nekustoši stāvēja.–– Tagore.

Daudz mīļu sveicienu!

Voldis

6.X. 1927.

Atkal saule. Lija lietus, mākoņi vējoja, nu saule un prieks un dzīvība. Viss saules pielijis, rudens dailes apstarots: birstošas lapas, cilvēku sejas, akmeņi — viss.

Arī mīla, mūsu mīla — – –

Skūpstu tevi — sirsnīgi, sirsnīgi, sirsnīgi — – –

 Voldis

22.XII. 27.

Skaistā laikā tu esi dzimusi. Līdz ar Ziemas svētku sveicinājumu, Tev var vēlēt laimes arī dzimšanas dienā. Jaunu dienu, jaunu laimi! Un kad pienāks jaunais gads un atkal gribēšu tevi sveicināt, zinu, manam sveicinājumam nebūs citu vārdu. Tādēļ saņem šo arī kā Jaungada vēlējumu. Jaunu dienu, jaunu laimi!

–– Mums uguntiņa vakarvējā drebēja un nodzisa. (Tagore)

Voldis 

30. XII. 27.

Pie nosūtītiem trijiem aicinājumiem pievienoju vēl ceturto: ja līdz 12iem Jaungada vakarā neatnāksi, tad dod vismaz iespēju Tevi pirmo Jaunā gadā apsveikt un atnāc pl. 12. Ielejā pie dzelzceļa tiltiņa. Bet vēl reiz pastrīpoju: tikai tad seko maniem aicinājumiem, ja to vari darīt labu prātu. Tu mani ļoti pazemotu, nākdama ar īgnumu dvēselē. Un patiesībā es arī esmu ļoti uzbāzīgs. Negribu tāds būt, sargos un tomēr runājot pēc tīrākās sirdsapziņas par tādu mana rīcība jāatzīst. Pārāk bravūri es izmantoju savas drauga tiesības. Droši vien Tu slepus šad un tad nosmīni par manu “es” pēdiņās! Nelga esmu piedzimis un kā nelga, laikam, arī nomiršu. Bet sestdien, sestdien, kā es tevi gaidīšu sestdien!

Voldis

4.I. 28.

Nesu tev šorīt vēstuli un nožēloju, ka netiku atgādinājis pagājušo nakti pirms sešiem mēnešiem. Tur tālu, tālu, aiz augstā torņa tur viņa pagāja šī brīnišķā mūžam neaizmirstamā nakts — – —

Tu atminēji viņu bez atgādinājuma. Un atkal lieci skanēt savai sargeņģeļa balsij. Tu lieci sargāt mūsu pagājību, lieci turēt tīru un svētu.

Sargāšu! Sargāšu!

Voldis

6.I. 28.

Silta, gaiša nakts. Rakstīju, rakstīju līdz galva kļuva karsta, tad aizgāju līdz tiltiņam. Tavs logs bij tumšs. Rakstīju referātu par Strindbergu, bet tev rakstīšu par sapni.

Redzēju sapni. Tu atnāci pie manis, neteici ļaunos apsveikšanas vārdus, biji sirsnīga un skaista. Iepazīstināju Tevi ar māti; Kārli, biju jautrs, bezbēdīgs. Laiks mums pagāja kā vasarā.

Prasīju mātei, ko nozīmē skūpstīties? Zobu sāpes — skanēja atbilde.

Lūk, cik prozaiski! Bet rīta sapņi piepildoties un es patiesi gaidīju Tevi atnākam. Pl. 5 dzirdēju koridorā savādus soļus, nedrošus, meklējošus. Apstāju rakstīt un jutu, ka galvā sakāpj asinis, vaigi top karsti; un sirds sit kā negudra. Klauvē! Steidzu ielaist. — Augusts: –– Jā, jā, lielāks kā dzīve ir dzīves sapnis!–

Ar sirsnīgu sveicienu

Voldis 

10.I. 28.

–– Tik sirdij neaizliedz neko.–

Nu labi, tad es ļaušu vaļu savai sirdij un gaidīšu Tevi piektdien 9 pie Dīķu ielas.

Ar sirsnīgu, sirsnīgu sveicienu.

 Voldis

26.II. 28.

Manā logā spīd mēness, gaišs, spožs mēness. Guļu gultā, veros viņā un domāju daudz domu. Un tad man gribas Tev to pateikt, un pateikt vēl turklāt, lai taču Tu raksti, kamdēļ Tu vairs neraksti. Cilvēciņ mīļo, esi atklāta, esi vaļsirdīga un saki, vai jau netuvojas atkal “17”?

 Voldis

8.III. 28.

Kaut gan Tu solījies rīkoties pēc apstākļiem, tomēr nevarēju nociesties neatgādinājis, ka visu vakaru gaidīšu Tevi, līdz pat divpadsmitiem ik brīdi metīšu skatus uz durvju pusi. Gaidīju Tevi arī piektdien. Ap divpadsmitiem atrados pasta apkaimē, starp citu mūsu soliņa tuvumā. Bij maza cerība, ka varbūt gadās sastapt.

“Baltā līgava” izsludināta piektdien, bet mēs iesim citu reizi, varbūt sestdienā vai svētdienā, tas taču viss viens. Apjautājos arī par Tavu pazaudēto grāmatu; var dabūt.

Ja vajadzīgs, raksti.

Ar vērtējumu iet labāk, kā ar raksturojumu, tik ir slikti, ka atrodu viņā drusku par daudz negatīva, vesela pusloksne gandrīz iznāca, turpretī cildinoši vārdi kaut kā tā aptrūkstas. Ir, protams, bet ne tik daudz, kā gribētu. Tamdēļ uztver viņu labi no savas —sievietiskās — puses.

Rakstu un dažas grām., kas man Tev dodamas vari saņemt jau svētdien, ja gribi, tikai tad papūlies paziņot, cikos tu nāksi no stundas.

Būtu priecīgs Tevi gaidīt.

Un gaidīšu arī — sestdien!

Voldis 

14.III. 28.

Nācu no teātra un satiku kādu cilvēku. Viņš bij tā iemīlējies, ka nevarēja nociesties savu laimi neizteicis. Un atvadoties es nezināju viņam cita vēlējuma, kā tikai vienu: dzert pavasara vīnu pilniem malkiem! Sākās pavasars — citam ar melni izdeguša ugunskura plēnēm, citam ar jaunām liesmām.

Sirsnīgs sveiciens!

 Voldis

20.III. 28.

“Baltā līgava” svētdien pl.2. Izrāde ilgst līdz  5. Ja iesim, tad tiksimies pl.1 pie Arkadijas. (Paņem līdzi skoln. kartiņu)

Gaidu atbildi.

Voldis

31.III. 28.

Mīļo cilvēciņ!

Piedod, ka vēlreiz uzrunāju Tevi vasaras valodā. Dienas aiziet domās par bijušo. Ko gan varētu darīt, lai to visu atgrieztu! Bet tur darīt nevar nekā. Un tad gribas kaut vienu vārdiņu vēl pateikt, pēdējo, arvien pēdējo…

Helena, Helena, cik taču brīnišķi tas bij, neizsakāmi, neizsakāmi brīnišķi!

Visu mūžu glabāšu Tevi dvēselē, visu, visu mūžu.

Ar sirsnīgu sveicienu

Voldis

17.IV. 28.

–Bij pavasars un ziedi,

Bij pavasars un sniegs —

Cik brīnišķi! — pēkšņi sniegs. Un taisni šodien — septiņpadsmitā.

Ieleja sniegā, tiltiņš, dzelzceļmala viss, viss sniega klāts — valga, balta, tīra — – —

Sirsnīgs sveiciens!

 Voldis

3.V. 28.

Nupat saņēmu bēdīgu vēsti. Tev izgājis slikti triganometrijā. Kā tagad jūties Tu, un ko saka māmiņa. Jums taču apstākļi nav tādi, lai mierīgu prātu varētu iet divi gadi vēl. Draugs, gan minēja vēl dažas iespējamības, varbūt izdodas dabūt labāku atzīmi mutiskā. Pēceksameni jums taču laikam nav. Turies, cik vari. Vainīgi pie tā Tavi daudzie darbi ārpus mājas un skolas, varbūt mazliet arī mūsu pārāk nicinošā izturēšanās pret zubrilām, nodošanās patstāvīgākiem meklējumiem un, dievs zin, varbūt arī es.

Un ja nu tomēr iziet slikti, tad nepagursti un nepadodies drūmām domām. Ja arī mums kādreiz iziet slikti, tad tādēļ jau vēl nav jāzaudē ticība. Mēs esam jauni, briestoša spēka pilni un visa dzīve mums vēl priekšā.

Bet šoreiz no sirds vēlu Tev to labāko, visu to labāko.

Ar sveicieniem

Voldis

30.V. 28.

Spēku, Helena, spēku un izturību līdz galam!
Būtu priecīgs, ja varētu nosūtīt Tev palīgā arī savējo, jo patreiz Tev viņa vajadzīgs pārāk daudz.

Ar sveicienu

Voldis 

21.VII. 28.

Sirsnīgs sveiciens no Torņakalna aizejot!

Voldis

22.VII. 28.

Sveicinu Jāņu dienā!

N.B. Pieminat aizgājušos! Aleja.

 Voldis

17.VIII. 28.

Tu mīli ziedus, es zinu to, bet par nožēlošanu arī šogad maniem ziediem jāpaliek ceļā. –

Toties vēlu Tev pilnu, pilnu klēpi laimes!

 Voldis

4.X. 28.

Bezgala sirsnīgs rokas spiediens!

Ilgu laiku sēdēju Tava brāļa kantora trepēs un Tevī lūkojos. Un nevaru beigt vēl arvienu. –

Sirsnīgs, sirsnīgs… bezgala.

Voldis 

22.XII. 28.

Novēlu svētku prieku pārpilnību un — sirsnīgi, sirsnīgi sveicinu dzimšanas dienā.

 Voldis

25.XII.

Un atkal es nevaru beigt lūkoties Tavā balvā. – Tas ir visskaistākais, ko vien Tu varēji man šajos svētkos sagādāt.

Bet: “atcerei”, — Helena, Helena! —

Voldis 

30.XII. 28.

–Cik strauji stundas aizsteidzas, aiz savu drēbju krokām sapņus slēpdamas.– (Tagore)

Novēlu Tev piepildītu, bet vēl vairāk nepiepildītu sapņu bagātību jaunā gadā.

Voldis

17.IV. 29.

(Pers. Gints)

–Reiz sievietei es biju sudrablietā grāmatā tik drukas kļūda.–

Voldis

15.V. 29.

Negaidīju, ka tādā laikā mani atminēsi. Tagad jau skolniekiem bula laiks. Raujos stipri. Visos priekšmetos sadotas biļetes, jāatkārto, daždien vesela čupa biļešu.

Tavu kartiņu saņēmu īgnā gara stāvoklī: dabūju pēdējā vācu klases darbā divi; iepriekš bij pietiekoši, bet taisni pēdējā divnieks un pie tam atstāstījums bij vieglāks kā iepriekš. Par tādām lietām nekad neīgnojos, bet vācu valodā, kā zini, eksamens (Latv. r. m., analitiskā ģeometrijā r. un m., ķīmijā un vācu rakstiski) Ja pakārāšos, tad vienīgi pēdējā. Pie eksamena tikšu jo gramatikā un literatūrā labi. Citur visur iet labi. Par citu domāt nav laika. Remarku gan izlasiju — labs. Kad pabeigsim, tad jau cerams kādreiz tiksimies.

Sveiciens!

P.S. Gribu pirms augstskolas mainīt vārdu, atraksti kādu, Tu man to apsolīji.

Voldis 

14.VI. 29.

Šī karte runā bez vārdiem. Basta!!!

Gaidu līdzīgu no Tevis.

 Voldis

17.VIII. 29.

Sveicinu vārda dienā!

 Voldis

18.VIII. 29.

Vilciena riteņiem dārdot, es domāju par savu lauku vientulībā atstāto draugu un par to, kur mans draugs mani aicina. Es to jūtu, es to redzu, tas var notikties drīzi. Jūtu un domu nemiers māca mani nost, domājot par šo stundu, jo manas ilgas ir sapinušās Veiningera un rūgtu atmiņu pinekļos.

Raugies uz šo atkritēju, uz viņa lūpu izteiksmi, uz viņa acu skatu. Vai šis panīkušais lauks spēs atkal atzelt bijušā krāšņumā? Vai tā nebiji Tu, kas tik daudzkārt uzsvēra atkārtošanās bālumu pretīm vienreizējam skaistumam? Un nu Tu pati gribi gāzt savu svarīgo argumentu. Un ja šis lauks tomēr atzeltu, varbūt pat vēl lielākā krāšņumā kā kādreiz bija, vai tas pastāvētu un cik ilgi? Vai ar to mēs neizpostīsim tikai mūsu draudzību, jo otrreizēja šķiršanās nozīmētu noteiktu šķiršanos arī no draudzības un visa, kas vien starp cilvēkiem pastāv bez aukstās cepures pacelšanas. Vai tagad es spēšu būt Tev vairāk kā tikai “drukas kļūda sudrablietā grāmatā”? Vai atkārtosies brūnā stendere, Dobeles brauciens, aukstu lūpu skūpsts? Tas viss tagad būs liktenīgs, jo cik lielas manas ilgas arī nebūtu pret Tevi, pančkā es vairs gulēt negribu un kaut būtu jātrūkst visām saitēm uz mūžu mūžiem. “Labs cilvēks” Tu teici, gluži tā es dzirdēju kādu cilvēku nosaucam uz skatuves, un viņš atbildēja, skumji domās grimdams: nav nekā pelēkākā un nožēlojamāka par “labu cilvēku”. To teica sieva vīram, sieva, kura lika savam labajam vīram ragus. Un vispēdīgais: vai nožēlojamais Ekke tiešām uzvarēs ilgas pēc Glāna?

To visu es domāju vilciena riteņiem dārdot. Domā nu Tu.

 Voldis

19.VIII. 29.

Sapņos pie pults.

Tu esi kļuvusi ļoti daiļa, mans draugs, viss Tavs ķermenis izdveš neizsakāmu kairumu. Ļoti, ļoti kaira tu esi, kad uz Tevi skatās. Goda vārds! Vai mans tēvs nevarēja pasteigties gadiņus četrus agrāk. Tad es, varbūt, Tevi dabūtu pašā Tavā skaistuma pilnībā. Bet tagad Tu esi pilnīga jaunava, bet es — puika, zīdainis. Es varētu sevi nosaukt vēl labāk, ja es negribētu savu prestižu drusku saudzēt. Vai Tu negrēko pret sevi man solīdama savu draudzību tik sirsnīgi kā vakar. Tu taču esi radīta vīrietim, ne puikam. Vīrietis, kas Tevi tagad varētu saukt par savu, būtu bezgala laimīgs.

Ak, mans vecais, mans vecais! Bet kamdēļ es Tev to rakstu? Vai neesmu dumjš? Itkā Tu visu to pati nezinātu.

Sirsnīgi sveicu

Voldis

Šaubu un vainu es pilns un saglumis, apriebies sev. Dziļi tik, dzirdu es, dzied kāds staru pilns, kristalains avots –

Sirds mana kaislā, gaišs, gaišs es rādos sev tur

Zemais un ļaunais reiz nost viss atkritīs pavasarpālos

Noliekšos ceļos es kluss, vakars kad laidīsies lēns:

“Svētīts lai mūžam Tavs vārds un piedod man parādus manus

Valstība Tava lai nāk, notiek lai mūžam Tavs prāts.”

(Sudrabkalns)

5.IX. 29.

Rainis

–Neviena mīkla nav minēta,

Neviena plaisa nav aizbērta

Viss vecais smagums velk ar vecu spēku–

Mana vienīgā vēlēšanās šai gaišā rīta stundā ir: kaut Tu mīlētu kādu cilvēku tā, ka Tavai mīlai nav citas izteiksmes, kā viņu apēst. Jā, un kaut šis cilvēks būtu — es. Tad mēs “ēstu” viens otru mūžīgi!

Sirsnīgi, sirsnīgi, sirsnīgi!

Ar labu rītu!

Voldis 

26.IX. 29.

Gaidi, gaidi mani, lai sapnis par Kaprī mūs sveic!

Tavs Voldis

2.VII. 30.

Sūti, saņemšu.

Voldis

1.X. 31

Biju uz Nr.3 klauniādi 1905. g. parkā un atgriezos ar taisni traģisku naida un nožēlošanas sajūtu. Un atminējos, ka arī Tu gribi pārdot velnam dvēseli.– Kad Tu iemetīsi urnā šo visriebīgāko liekuļu listi (jo to Tu darīsi!), tad atmini mani šajā brīdī un iedomājies, ka es garā dziļi, dziļi skatos Tevī caur pieri —

Voldis

9.XI. 31.

Domā vien droši par mani to sliktāko. Nemaskējies. Tik neaizmirsti: nav gudri sēdēt stikla būdā un sviest uz ielas akmeņus.

Voldis

21.I. 32.

Kā klājas? Pašreiz nikni raujos pa augstskolu. Nav laika apciemot. Bez tam sakāmvārds: Retie viesi tie mīļie. Baidos piedzīvot Č. “likteni”. Sveicinu.

Voldis 

3.II. 32.

Nedomā nu atkal, ka burbuļoju. Cilvēks var būt automāts — pats nedomāt, bet darīt ko liek. Man pašam nekad nav īsti izdevīgi: trešd., piektd., svētd. — aizņemts, pirmdien — noguris, otrdien — liela bārda, ceturtdien jāgatavojas [nesalasāms vārds] bet sestdien jāiet vannā.

Atraksti: Voldi, atnāc tad un tad un 90% par to, ka es būšu. Tas ir daudz patīkamāki nekā pašam izvēlēties. Ietu šo sesd., bet nezin vai tu neesi uzaicināta būt “plika un traka”. Tamdēļ piesaku savu vizīti pirmd. pl. 7.30.

Bet vai tādēļ, ka es neaizeju Tu nevari uzrakstīt kā Tev klājās un galvenais darīt zinamu, vai Tu esi aizņemta jeb, kā saka, vēl dabonama. Sveicini puisīti.

 Voldis

20.V. 32.

–Nu darbs deg rokās,

Nu īsas manas dienas.–

Sveicinu pēc svētkos. Raujos. Nav laika i draugus atminēt. Desmit paraksti jau ir. (Blakus minot, toreiz eksāmenu noliku uz Tavu laimi.–)

Sveicini puisīti. Šķiet, tas arī raujās. Bet Tu ko dari? Vai “suņu dienas” jau sākušās.

Voldis

14.VI. 33.

Vai tiešām tā šai dzīvē nolikts mums, ka zagļiem topot slepus jāņem viss vai jāiet garām?

Kad klusu daili paver dienas mirkļi un pašai dvēsele kā puķe zied —

Kā nezagt!

Gaidot: lūzīs laivai irkļi un dzīvei vērsies lapas ciet.

17.VIII. 33.

Sirsnīgs sveiciens!

Voldis

P.S. Lūdzu Tevi rītu t.i. piektdien man
piezvanīt līdz pl. 3.30.

29833; 20890

12.VI. 34.

Pētu Rīgas plānu, kur visizdevīgāki izsaukt Helenu uz satikšanos. Ar Helenu uz satikšanos… Savādi skan, vai ne? Nu lūk, ceturtdien būšu Tavā pusē, vēlētos arī ar Tevi tikties. Ja laiks un tāda pat vēlēšanās, iznāc pl.  9 Hermaņa ielā. Ir viena otra pārmaiņa ko pastāstīt un droši vien arī Tu jau esi ievirzījusi vasaru noteiktās sliedēs.

Tā tad, uz redzīti

 Voldis

31.XII. 34.

–Tas prieks ko gaidīju un kas bij svēts,

Nu apklusis kā mežu šalka;

Ko meklēju, tas viss vēl neredzēts

Un dzīve, kuru dvēsle alka,

Tā izgaisa kā mirklis izkaisīts.

Tikpat silts rokas spiediens pretim un vēl siltāks par sveicienu nesējām.

Voldis

Helēnas “drukas kļūda”

Lai arī rakstītas jūtu mulsumā un vietām — adresātei un autoram zināmā kodētā valodā, šīs pastkartes ir informatīvi bagātākas, nekā šķiet. Runa ir ne tikai par faktoloģisko informāciju (abi jaunieši sākotnēji dzīvo Torņakalnā, Voldis 1928. gadā to atstāj, Helēnas ģimene ir trūcīga, viņai ir radi laukos, bet viņas brālis strādā kādā kantorī, Voldim arī ir brālis, kuram pat norādīts vārds — Kārlis, Voldis sāk studēt augstskolā un viņš sapņo Helēnu aizvest uz Kapri). Tajā laikā Torņakalnā telefons ir greznība, un mobilā telefona īsziņu lomu pilda krietni lēnākās pastkartes. Eiropā, sākotnēji Vācijā un Austrijā, parādījušās tikai ap 1870. gadu, tās kļūst neticami populāras, 19. gadsimta 20. gados — tieši Volda un Helēnas sarakstes sākumā — kļūstot teju par kulta lietu arī Latvijā. Cik daudz attiecību tiek kārtots ar taisnstūraino, krāšņi apdrukāto papīra gabaliņu palīdzību! Arī Voldis šādi izsaucis Helēnu uz satikšanos (vienā no pastkartēm tiek minēts, ka bijuši jau trīs aicinājumi!) un pat sarunājis gājienu uz teātra izrādi. Lai arī nav zināms, vai Volda korespondence ir sūtīta pa pastu, jāpiezīmē, ka šim sakaru veidam, vismaz iekšzemē, agrāk gan bija pavisam citi apgriezieni nekā mūsdienās. Eiropas pilsētu iedzīvotāji pastu saņēma nevis vienu, bet divas līdz četras reizes dienā. Starp citu, Volda pastkartēm pieklīdusī pa pastu sūtītā (par to liecina marka un zīmogs) kartīte Helēnai no Ainas arī pilda tīri lietišķas funkcijas. “Mīļā Helene!” viņa raksta, “kad es Tevi varētu satikt? Vai varētu pirmdienas vakarā, jeb vai arī ceturtdien? Ja vari jeb arī nevari, uzraksti kartiņu.”

Seko piezīme: “Neskaties šo kartiņu, tas meitietis avotā ir stipri neestētisks, bet flautists un apkārtne — tīri laba.” Šis sūtījums tāpat ir mākslas darba reprodukcija, tātad draugu loks pārzina un novērtē Helēnas gaumi. Arī Voldis viņai nav piemeklējis banalitātes, bet samērā inteliģentu un poligrāfiski kvalitatīvu preci: Polijā, Vācijā, Francijā, Šveicē, Zviedrijā drukātas pastkartes, kuru izdevēji — Salons de Paris, Lapina — ir nozares autoritātes.

Attīstoties pastkaršu kultūrai, cilvēki ir bijuši ļoti uzmanīgi to izvēlē, liecina arī mākslinieces Indras Sproģes un pastkaršu kolekcionāres Hannas Čerfases pieminētie gadījumi. Indra Sproģe, kas krāj noteikta šablona “saldo pārīšu” fotogrāfijas, ieguvusi krietnu daudzumu šādu kartīšu, kas sūtītas vienai personai, kādai Stūrīša jaunkundzei. Savukārt Hannas Čerfases rokās reiz nonākusi mīlas sarakste starp kādu Haaks jaunkundzi un viņas draugu matrozi. Abi apmainījušies līdzīgām mākslas darbu reprodukcijām, bet puiša vēstulēs bijis nojaušams, cik ļoti viņš vēlas līdzināties savai inteliģentajai un labu gaumi apveltītajai draudzenei. No radiem, kas pastkartes pārdevuši, Hanna uzzinājusi, ka šī vēstuļu apmaiņa vainagojusies ar kāzu maršu.

Volda sūtījumi Helēnai gan kļūst arvien retāki un retāki, un pēdējais no man pieejamajiem ir pastkarte, kur attēlota važās iekalta kaila skaistule un lasāma smeldzīga dzeja par nepiepildītu sapni. Kas ar abiem noticis vidusposmā, kad arī sarakste, šķiet, nav bijusi aktīva (1930. gadā — tikai viena pastkarte)? Varbūt šajā laikā viņi pastāvīgi bijuši kopā un ir jutušies laimīgi?Daiļās polietes meklējumos

Vairāk par visu gribēju atrast Helēnu. Ja ne viņu pašu, tad vismaz fotogrāfijas vai radu atmiņas. Vīri no antikvariāta šajā operācijā nevēlējās iesaistīties, tikai pēc vairākiem mēnešiem izdevās no viena izvilkt informāciju, ka pastkartes it kā atrastas kādas mirušas sievietes dzīvoklī: viņas attālie radi lūguši paņemt visu, ko būtu iespējams pārdot. Nekā prātīga bez pastkartēm un mākslas albumiem gan tur nav bijis. Stāstītājs neatcerējās vai negribēja atcerēties, pat kurā no Rīgas rajoniem šis dzīvoklis meklējams. Viņi šādus datus nereģistrējot.

Tad ņēmu telefonu grāmatu un sāku apzvanīt Kuļikovskus. Vispirms tos, kas dzīvo Zuteņu ielas vai antikvariāta tuvumā. Vitrāžiste Sandra Utāne, dzimusi Kuļikovska, no Bramberģes ielas stāstīja: viņas dzimta nāk no Jelgavas apkārtnes, bet vecāmāte atcerējusies, ka to aizsācis kāds Baltkrievijas polis. Vladislavs Kuļikovskis no Matīsa ielas skaidroja, ka visi viņa radi nāk no Daugavpils rajona. Uldis Kuļikovskis no Valdeķu ielas par savu senāko zināmo senci nosauca Vidzemes poli, kas pazudis juku laikos pagājušā gadsimta sākumā. No viņa apzinātajiem radiem uzvārds “Kuļikovskis” esot tikai diviem brālēniem. Dzimtā klīstot leģendas par citiem, kas to nomainījuši, baidoties no nepatikšanām vācu laikā meklēta briesmīga bandīta dēļ, kam bijis tāds pats uzvārds. Leonīds Kuļikovskis no Ruses ielas arī pieminēja Otro pasaules karu. Izvairoties no dēla iesaukšanas armijā, viņa tēva poļu izcelsmes ģimene no Rēzeknes pārcēlusies uz Tukumu. Valentīna Kuļikovska no Zentenes ielas bija patīkami pārsteigta, uzzinot, ka cilvēki ar šādu uzvārdu Latvijā dzīvo jau paaudzēm. Viņa ar vīru šeit ieradusies 70. gados no Ukrainas. Vīra tēvs, īsts Polijas polis, stāstījis, ka viņa uzvārds dzimtenē esot ļoti izplatīts. Ne tikai viņa, bet arī neviens no aptaujātajiem Kuļikovskiem Helēnu (kura, iespējams, jau pirms kara varēja būt mainījusi uzvārdu, apprecoties) nepazina.Romantika bez telefona un WC

Gājienu uz Zuteņu ielu atliku no nedēļas uz nedēļu. Pārāk liela būtu vilšanās, ja tur neatrastu ne kripatiņu dokumentētās noskaņas. Īsajā Torņakalna ieliņā starp Māras dīķi, dzelzceļa sliedēm un Kārļa Ulmaņa gatvi, lai arī zaudējusi kādreizējo augsto sētu un nekautrīgi atklājusi aplupušo dzelteno divstāvu fasādi visiem vējiem, tomēr joprojām stāvēja bijusī īres māja nr. 5. Otrā stāva durvis, kas atdalīja 8. un 9. dzīvokļa kopējo priekšnamu, bija ciet, uz maniem klauvējieniem neviens neatbildēja, tāpēc devos uz apakšstāvu, kur kādā logā dega gaisma. Vakarējoša, par nāciena iemeslu ievērojami uzjautrināta krievu sieviešu kompānija mani nosūtīja uz blakus dzīvokli, kur mītot mājas vecākā iedzīvotāja Milda Tenis.

91 gadu vecā sieviete, kas uz Zuteņu ielu ar vīru un diviem maziem bērniem pārcēlusies ap 1939. gadu, diemžēl nekādu Helēnu Kuļikovsku neatcerējās.  “Devītā dzīvoklī dzīvoja tādi Zvaigznes. Viņiem bija divas meitas. Vecie Zvaigžņi ir miruši, dzīva vēl ir meita. Pēc viņiem ienāca viena veca pensionāre, bet viņa ilgi te nebija. Pēc tam ienāca krievi. Tagad tur dzīvo viena medmāsa, kas nekad nav mājās,” stāstīja večiņa. “Šitā māja ir celta jau pirms Pirmā pasaules kara. Atceros, mums saimnieks neļāva iet uz bēniņiem vienā galā — tur esot nedroši griesti, māja esot kara laikā cietusi… Sākumā viņa bija koka māja, pēc tam saimnieks apmeta. Vienistabu dzīvoklīt’s, ūdens pumpis ārā pagalmā, sausās klozetes… Tagad ūdens ir ievilkts iekšā, ir arī ūdensklozete. Īrnieki, lielākoties — strādnieku cilvēki — tik bieži nemainījās, jo saimnieks taču tikai 15 latus prasīja. Viņš tikai nelabprāt gribēja ņemt ģimenes ar bērniem, — bērni ir neganti, un vienistabas dzīvoklīšos taču… Saimnieks, Turks, pats dzīvoja piecistabu dzīvoklī. Viņa dēls bija mērnieks, viņš par saviem līdzekļiem uzcēla otru māju Īvandes ielā. Padomju laikā viņam šito māju nacionalizēja, un viņš ar ļoti smagu sirdi aizgāja uz Īvandes ielu. Tur tagad saimnieko viņa meitas.”

Vai tuvumā bija kāds veikals, jautāju. “Nu kā — privātie veikali,” Mildastantei, izskatījās, vecā bilde stāv acu priekšā. “Tepat uz Altonavas ielas bija pārtikas veikals. Uz Gulbenes ielas — atkal pārtikas veikals. Vēl pāris soļu tālāk — Kamenska veikals. Mazie veikaliņi. Ja kaut ko lielu vajadzēja, tad gan gāja uz Āgenskalnu.” Un telefons? “Telefona pirms kara šajā mājā nebija. Pat saimniekam nebija. Te nomalīte skaitījās.

Ar kartītēm sarakstīties toreiz bija parasta lieta. Mēs mīlējām viens otru apsveikt svētku dienās. Vēstuli negribējās rakstīt, tad pāris vārdus piemeta klāt. Romantiskas kartītes? Nē, nē, tās ne. Man jaunība nebija, es par agri apprecējos. Dabūju tikai savus četrus bērnus auklēt. Tagad jaunatne vispār citu ceļu iet. Ne to ceļu, ko es esmu savā jaunībā gājusi. Ne to ceļu…” šī sieviete reizē bija un nebija Helēnas laikabiedre. Man tika izrādīta pieticīgi, bet veclaicīgi mēbelēta istaba ar podiņu krāsni, virtuve, kur uz kumodes dižojās apdauzīti porcelāna garšvielu trauciņi un šaurs gaitenītis ar kartona koferu krāvumu. Tieši tāds pats plānojums esot devītajam dzīvoklim. Tur mītošā medmāsa arī mana otrā nāciena reizē nebija mājās.Aizbraukusi? Izsūtīta? Mirusi jauna?

Mēģināju atrast ziņas par Helēnu Latvijas Valsts vēstures arhīvā, kur būtu jāatrodas Zuteņu ielas 5 mājasgrāmatai un Helēnas Kuļikovskas pases datiem. Taču arhīvā man paskaidroja, ka šāda rakstura ziņas sniedz tikai radiniekiem. Toties Dzimtsarakstu departamenta arhīvā tika izcelts vecs laulību reģistra ieraksts: Helene Kuļikovskis, dzimusi 1906. gadā, 1937. gadā precējusies ar Alfonsu Eidemani! Pēc diviem gadiem viņu laulība šķirta. Skatiens apstājās pie viņas dzimšanas datuma: 24. novembris. “Volda Helēna” saņēma dzimšanas dienas apsveikumus reizē ar Ziemassvētku sveicieniem, tātad, ja vien viņa nav slēpusi savu dzimšanas datumu, tā visdrīzāk ir cita sieviete.  Helēnu Kuļikovsku neizdevās uziet ne gadsimta sākumā Rīgā dzimušo bērnu sarakstos (taču viņa varētu būt dzimusi arī laukos), ne citos laulību reģistros (tikpat labi šī sieviete varēja palikt formāli neprecējusies). Viņas vārdu un uzvārdu neatrada arī LR Pilsoņu reģistrā, kura datu bāze, ņemot vērā arī cilvēku pirmslaulību datus, tika vākta 90. gadu sākumā (pastāv gan iespēja, ka kāda sirmgalve varētu neiziet reģistrāciju un līdz mūža galam nodzīvot ar sarkano padomju pasi). Minētā vārda un uzvārda nebija arī pēc 1994. gada mirušo rīdzinieku sarakstos.

Varbūt Helēnai sūtītās pastkartes to mākslinieciskās vērtības vai draudzības dēļ ir glabājusi cita sieviete? Kas tādā gadījumā ir noticis ar viņu pašu? Viņa ir aizbraukusi? Izsūtīta? Mirusi jauna? Nu jau man šķiet, ka vieglāk ir domāt — varbūt tas, ka mani meklējumi ir bijuši lemti neveiksmei, ir arī labāk. Vai šo pastkaršu vērtība mainītos, ja es uzzinātu precīzu Helēnas Kuļikovskas dzimšanas gadu, bērnu skaitu un galu galā kaut kur pat notvertu vecuma līdz nepazīšanai mainītas daiļās sejas atspulgu?

“Es mīlu Voldi!” lasīdama vēstules Helēnai, pāri istabai ik pa brīdim bija saukusi mana draudzene Marianna. “Bet varbūt viņš vienkārši bija uzmācīgs tips? Vienā pastkartē viņš apmēram tā sevi nosauc,” pati nobijos no sava provokatīvā jautājuma. “Nē…” Un ir jau tiesa: ikviena sieviete vēlētos saņemt šādas kartītes. Īpaši jau 21. gadsimta sākuma sieviete.