Pēc kapitālisma

Pārejas laikmets, kurā mēs šobrīd ieejam, būs postošs, taču tas var radīt pasauli, kurā tirgi pilda kalpu, nevis kungu lomu.

ASV  banku sistēmu skāruši vairāk nekā 3000 miljardu dolāru lieli  zaudējumi. Japāna ir recesijā. Ķīnas tautsaimniecības izaugsme ir apstājusies. Daži aizvien cer, ka neatliekama ķirurģiska iejaukšanās vēl var atjaunot status quo. Tomēr vairums nojauš, ka mēs atrodamies vienā no tiem retajiem pagrieziena punktiem, pēc kuriem nekas vairs nebūs kā agrāk. Bet, ja viens sapnis nu izsapņots, kādi ir nākamie, ko vēl slēpj ēnas? Vai kapitālisms spēs pielāgoties? Vai arī mums vēlreiz būtu jāatgriežas pie viena no būtiskākajiem jautājumiem, kurš teju divus gadsimtus rosinājis politisko dzīvi - kas varētu nākt pēc kapitālisma?

Tikai pirms nedaudz gadiem šis jautājums tika nolikts plauktā, līdzās jautājumam par to, kas varētu nākt pēc elektrības. Globālie tirgi savās orbītās bija ievilkuši Ķīnu un Indiju, un kapitālisma triumfs šķita absolūts. Par kapitālisma vienīgā, novārdzinātā pretinieka godu varēja grūstīties vien viduslaicīgo islāmistu un G8 samitus ielencošās skrandaiņu armijas. Tika uzskatīts, ka multinacionālās kompānijas pārvalda impērijas, kas pārspēj vairumu nacionālo valstu un ar saviem zīmoliem ir iekarojušas masu lojalitāti.

Tomēr kapitālisms pats sludina, ka nekas nav pastāvīgs. “Viss, kas ir sastindzis - izzūd,” teica Markss. Kapitālismā savijušies vienlīdz daudz spēku, kas to ārda, un tādu, kas to virza uz priekšu.

Šeit es apskatīšu, par ko kapitālisms varētu kļūt pēc lejupslīdes beigām. Es neparedzu nedz atdzimšanu, nedz arī sabrukumu. Es piedāvāju analoģiju ar citām sistēmām, kas reiz uzskatītas par tikpat akmenī iecirstām. 19. gadsimta sākumā Eiropas monarhijas šķita izvadījušas pēdējā gaitā savus revolucionāros izaicinātājus, kuru sapņi tika aprakti Vaterlo dubļos. Pasaulē turpināja dominēt valdnieki un imperatori, parādot apbrīnojamas pielāgošanās spējas. Gluži kā mūsdienu kapitālisma piekritēji, arī monarhisma atbalstītāji tad varēja argumentēti uzskatīt, ka monarhisms sakņojas cilvēka dabā. Pēc tam par dabisku tika uzskatīta hierarhija; šodien tāda ir indivīda kāre iedzīvoties. Vēlāk tika eksperimentēts ar masu demokrātiju, kas izgāzās, bet patlaban līdzīgā gaismā tiek skatīts sociālisms - kā labi iecerēts eksperiments, kas cieta neveiksmi, jo bija pretrunā ar cilvēka dabu.

Vēl vienu noderīgu atskaites punktu, domājot par kapitālisma nākotni, sniedz tas, kas noticis ar bruņotajiem spēkiem. Tikai dažas paaudzes mūs šķir no sabiedrības, kur armija atradās sabiedriskā stāvokļa un cieņas galvgalī. Armija bija daļa no dabiskās kārtības - neizbēgamais veids, kādā risināt strīdus. Tomēr, pretēji gaidītajam, liela daļa pasaules armiju tikušas piejaucētas un civilizētas, no bieži tik nežēlīgo kungu lomas pārveidotas par profesionāliem izpildītājiem.

Es nevēlos apgalvot, ka kapitālisms izzudīs, tāpat kā nav izzudis karš. Sarežģītas, savstarpēji saistītas tirgus ekonomikas turpinās radīt milzīgus pārpalikumus, ko veicinās nemitīga jaunu zinātnes atziņu plūsma. Tomēr, tāpat kā monarhija no centra pārcēlās tālāk uz perifēriju, arī kapitālisma dominēšana sabiedrībā un kultūrā vairs nebūs tāda kā šodien. Īsāk sakot, kapitālisms var kļūt par kalpu, nevis kungu, un recesija šīs izmaiņas paātrinās. Agrākās ekonomiskās depresijas bija nežēlīgas, bet tās pārvērta idejas no marginālām par valdošām, paātrinot to virzību caur trim posmiem, kurus Šopenhauers piedēvēja visām jaunajām patiesībām - vispirms tās tiek izsmietas, tad agresīvi apkarotas un visbeidzot atzītas par pašsaprotamām.

Lai saprastu, par ko kapitālisms varētu kļūt, mums vispirms jāsaprot, kas tas ir. Tas nebūt nav tik vienkārši. Kapitālisms sevī ietver tirgus ekonomiku, taču daudzas tradicionālās tirgus ekonomikas nav kapitālistiskas. Tas aptver tirdzniecību, bet arī tirdzniecība radās ilgi pirms kapitālisma. Tajā ietilpst kapitāls, tomēr arī ēģiptiešu faraoni un fašistu diktatori pārvaldīja lielus īpašumus.

Iespējams, ka labāko kapitālisma raksturojumu sniedzis franču vēsturnieks Fernāns Brodels, aprakstot to kā vairākus slāņus, kas būvēti uz ikdienas tirgus - sīpolu un malkas, kanalizācijas un kulinārijas ekonomikām. Šos slāņus, kas plešas vietējā, valsts un pasaules līmenī, raksturo aizvien pieaugoša abstrahēšanās, līdz piramīdas galvgalī jau sēž depersonificētas finanses, kas meklē peļņu jebkur, kas nav piesaistītas nekādai ģeogrāfiskai vietai vai saimniecības nozarei un kas pārvērš par preci visu un jebko. Kapitālisms kļuva par -ismu, kad straujš banku un tirdzniecības uzplaukums Dženovā un Venēcijā, Londonā un Brigē apvienojās ar izdomas bagātu ražošanu, lai radītu pasauli, kur abstrakta kapitāla īpašnieki ieguva dominējošo stāvokli, pastumjot malā daudzus citus pretendentus uz vietu pirmajā rindā - no karavadoņiem un akadēmiķiem līdz birokrātiem un amatniekiem.

Ceļā uz mūsdienu augsta riska ieguldījumu fondiem un to atvasinājumiem sastopamas arī kapitālisma versijas, kas ietver ciešāku savienību ar valsti (valdība ieguldīja 40 % no visām investīcijām Silīcija ielejā), industriālo milžu varu (kā Korejā), un dīvainos merkantilistu-komunistu kapitālisma un magnātu vadītos Dienvidaustrumāzijas hibrīdus. Ir bijuši avantūristiski brīvie tirgi - kā 19. gadsimta ASV - un augsti socializēti to varianti, kā 20. gadsimta Šveicē. Taču, kā to paredzēja Kārlis Markss, kapitālisms ir ekspansīvs: 19. gadsimta kapitālisti ar vienlīdz kvēlu degsmi uzpirka politiķus, mākslas kolekcijas, īpašumus ar ainavu un universitātes. Mūsdienu kapitālisms ir uz tu gan ar korporatīvo sponsorēšanu, briljantu galvaskausiem un vecmeistaru gleznām, gan datorprogrammām un kosmosa tūrismu. Tā metodes ir izplatījušās uz veselības aprūpi, zemes apsaimniekošanu un labdarību (lai gan “filantrokapitālisms”, ideja, ka bagātie var izglābt pasauli, iespējams, nepārdzīvos pašreizējo krīzi). Jebkas var tikt pārvērsts par preci, ko pirkt un pārdot - no seksa līdz mākslai un reliģijai, un atjautības un izdomas trūkumu gan kapitālismam nekādi nevar pārmest. Pat klimata izmaiņas kapitālismam ir noderējušas par atspēriena punktu - kamēr nodokļu maksātāji subsidē jaunus pētījumus un valdības ir pierunātas sponsorēt oglekļa tirgu, mākleriem, brokeriem un investoriem paveras vēl viens veids, kā kļūt bagātiem.

Kapitālismam ir sarežģītas attiecības ar politiku: te tas ir politikas iegrožots un piejaucēts, te sliecas gūt virsroku. Gan konservatīvo, gan liberāļu partijas Lielbritānijā ir būtiski atkarīgas no augsta riska ieguldījumu fondu ziedojumiem. Sitijas finansisti izglāba leiboristus, par ko palūdza virknei baņķieru iedalīt komiteju vadību nozarēs, kas ir tālu no viņu kompetences sfēras - veselības aprūpē un labklājības reformā. Līdzīga tendence ir vērojama ASV, kur abas partijas ir cieši sapītas ar Volstrītu - tas ir viens no iemesliem, kāpēc tām ir tik grūti reaģēt uz krīzi, kas metusi pamatīgu izaicinājumu politiķu agrākajiem uzskatiem (Obamas pirmie soļi šķiet nedrošāki un mazāk radikāli nekā Rūzveltam - varbūt daļēji pamatojums rodams Rūzvelta izvēlē meklēt padomu pie salīdzinoši neiesaistītiem speciālistiem, kamēr Obama izšķīrās par labu insaideriem - Larijam Sammersam un Timam Geitneram).

Kapitālisma ekspansīvā un radošā daba gan Davosas sanāksmju dalībniekiem, gan to radikālajiem kritiķiem lika domāt, ka lielais kapitālisms nenovēršami kļūs vēl lielāks, vēl ciešāk savijies ar politiku un kultūru. Laikā, kad septiņgadīgi bērni tiek rekrutēti par komisijas naudu tirgot Bārbiju lelles saviem draugiem, šāds viedoklis šķiet ticams. Visā, sākot ar apziņas stāvokli izmainošām narkotikām līdz datorspēlēm un ekstrēmajiem sporta veidiem, kapitālisms šķiet aizsniedzis cilvēku dziļākās vēlmes, kā iepriekš to bija spējušas vienīgi reliģijas.

Tomēr tikai pirms dažiem gadu desmitiem parādījās liela interese par to, kas varētu kapitālismu aizstāt. Atbildes svārstījās no komunisma līdz vispārējam menedžeriālismam un no cerībām par zelta izklaides un atpūtas laikmetu līdz atkal dzīvošanai kopienā un ekoloģiskai harmonijai. Šodien šīs utopijas var atrast dažādajās kustībās ap Pasaules sociālo forumu, visu galveno reliģiju perifērijā, radikālajās interneta subkultūrās, kā arī pilsonisko apvienību tūkstošos visā pasaulē. Bet to un vairuma mūsdienu antikapitālistiskās literatūras vājums ir tas, ka šie virzieni piedāvā maz priekšlikumu, kā to vīzijas varētu realizēt un kā varētu pārvarēt plašos interešu tīmekļus.

Turpretī marksisma intelektuālais spēks slēpās apgalvojumā, ka kapitālisms nav tā visvarenā sistēma, kādu to šodien ataino rakstnieki Maikls Hārts un Antonio Negri, bet drīzāk ir sistēma, kam bija lemts pašiznīcināties. Pēc marksistu domām, tieši tehnoloģiskā attīstība, pretrunas starp ražošanas spēkiem un ražošanas attiecībām, kļūs par revolucionāru pārmaiņu dzinējspēku. 19. gadsimtā uzskatīja, ka ražošanas mehanizēšana novedīs proletariātu galējā trūkumā, taču 20. gadsimta pārskatītais viedoklis runā par izglītoto strādnieku pilnvaru paplašināšanu. Jebkurā no variantiem kapitālisms varētu būt dzemdinājis savu kapraci. Arguments, ka tas tomēr nav noticis un ka, pretēji gaidītajam, kapitālisms turpina šķiest bagātības grandiozos mērogos, ir izspiedis marksismu politiskās dzīves nomalē, protesta partijās kā franču Jaunā antikapitālistiskā partija vai rēnā akadēmiskā diskusijā, kas robežojas ar literārās teorijas abstrakcijām.

Tomēr nerimtīgais kapitālisms joprojām ļāva uzskatīt, ka tas var iznīcināt pats sevi. Vienu paaudzi iepriekš amerikāņu sociologs Daniels Bells rakstīja par “kapitālisma kulturālajām pretrunām”, apgalvojot, ka kapitālisms sagraus tradicionālās normas, uz kurām pats balstās - gatavību smagi strādāt, nodot uzkrāto tālāk bērniem, izvairīties no pārliecīga hedonisma.

90. gadu Japāna tam bija labs piemērs, kad dīkdienīgie pusaudži atteicās no savu vecāku darba ētikas, kura bija virzījusi valsts ekonomisko brīnumu. Līdzīga rakstura diskusijās tiek norādīts uz demogrāfiju kā kapitālisma Ahilleja papēdi. Kapitālisma materiālisms ir mazinājis cilvēku tieksmi pēc bērniem, vēlēšanos upurēt ienākumus un izpriecas par labu smagajai ģimenes dzīves ikdienai. (Turklāt meritokrātija vecākus mudina dāsnāk tērēties savu ambīciju piepildīšanai vienā vai divos bērnos.) Tālab arī zemā dzimstība Eiropā un starp baltajiem amerikāņiem. Vienā brīdī šī demogrāfiskā nelīdzsvarotība apdraudēs paaudžu attiecības, no kurām ir atkarīga jebkura sabiedrība, kad aizvien lielāka vecāku cilvēku grupa pieprasīs arvien vairāk no sarūkošas gados jaunāka darbaspēka daļas. Kredītlikmes sabrukums, ASV sasniedzot teju nulli ap 2007. gadu, kad tai vajadzētu svārstīties ap 30 %, lai tiktu galā ar sabiedrības novecošanas problēmām, klaji liecina, ka kapitālisms ir zaudējis spēju pasargāt savu nākotni. (Ironiski, ka Ķīna, neskatoties uz tās augstajām kredītlikmēm, var būt pakļauta vēl lielākam riskam, viena bērna politikai pārveidojot valsti no jaunas uz vecu straujāk, nekā tas jebkad agrāk noticis cilvēces vēsturē.)

Citi kritiķi ir uzsvēruši kapitālisma neaizsargātību pret panākumiem. Spējš ražīguma pieaugums ražošanā samazina tās IKP daļu, padarot ekonomiku vēl vairāk atkarīgu no pakalpojumu industrijas, kurai pēc definīcijas ir grūtāk augt. Līdzīga neaizsargātība saskatāma patēriņā. Veiksmīgi apmierinājis cilvēku materiālās vajadzības, kapitālisms kļūst apdraudēts, ja viņi šādā situācijā zaudē interesi par smagu darbu un naudas pelnīšanu, tā vietā izvēloties New Age konsultācijas, pusmūža atvaļinājuma gadus un trīs dienu nedēļas nogali. Kapitālisma vienīgā atbilde ir ieguldīt aizvien vairāk jaunu vajadzību radīšanā, ko veicinātu neapmierinātība ar statusu vai skaistumu un ķermeņa svaru, un šis kropļojošais rezultāts attīstītās kapitālistiskās sabiedrības psiholoģiski var traumēt vairāk nekā to nabadzīgākos līdziniekus.

Kritiķi ir trāpījuši dažos no uzstādītajiem mērķiem, lai gan neviens lāgā nespēj izskaidrot, kā kapitālisma pretrunas varētu atrisināt. Tikpat maz viņiem sakāms par paša kapitāla vētraino dinamiku. Lai rastu priekšstatu, kā pašreizējā krīze varētu apvienot šīs tendences, mums jāraugās nevis Marksa, Keinsa vai Hajeka virzienā, bet gan uz Venecuēlas ekonomistes Karlotas Peresas mantojumu, kas piesaista arvien lielāku uzmanību.

Peresa ir pētījusi tehnoloģisko pārmaiņu ilgtermiņa modeļus. Viņa uzskata, ka ekonomiskie cikli mēdz sākties ar jaunu un milzu bagātību sološu tehnoloģiju un infrastruktūru parādīšanos, kas uzkurina spekulatīvu investīciju gaidas, ar dramatisku akciju un citu cenu kāpumu. Šo sākuma fāžu laikā pieaug finanšu ietekme un valdības neiejaukšanās politika ekonomikā kļūst par normu. Bumam seko dramatisks kritiens, vai tas būtu 1797., 1847., 1893., 1929. vai 2008. gads. Pēc sabrukuma fāzes un nekārtību posma pakāpeniski tiek īstenots atkal jaunu tehnoloģiju un infrastruktūru potenciāls, taču tikai pēc tam, kad ir iedibinātas jaunas institūcijas, kas labāk atbilst jaunās ekonomikas īpatnībām. Tiklīdz tas ir noticis, ekonomika, kā arī sociālais progress, viļņiem traucas augšup, kā, piemēram, Belle Époque vai pēckara uzplaukuma laikā.

Jaunas ekonomikas elementi un jauna sabiedrība eksistēja jau pirms Lielās depresijas, uzkurinot 20. gadsimta 20. gadu spekulatīvos burbuļus. Tomēr cilvēki varas pozīcijās tos nesaprata un tos neaptvēra arī nekādas institūcijas. Pēc tam, 30. gados, ekonomika pārveidojās, Peresas vārdiem runājot, no tādas, kas balstās uz “tēraudu, smagām elektroiekārtām, lielām inženiertehniskām struktūrām par masu ražošanas sistēmu, kas apkalpo patērētājus un plašus militāros tirgus. Bija nepieciešams ieviest radikālus pieprasījuma organizēšanas un ienākumu pārdales jauninājumus, no kuriem, iespējams, vissvarīgākais bija valsts tiešā ekonomiskā ietekme. Tā nostiprinājās masu patēriņa kults, un izveidojās ekonomika, kas balstījās uz jaunajām elektroenerģijas, ceļu un telekomunikāciju infrastruktūrām. 30. gados tā arī netapa skaidrs, kuri institucionālie jauninājumi būtu visveiksmīgākie (sacenšoties fašismam, komunismam un korporātismam), bet pēc Otrā pasaules kara parādījās jauns valsts regulēta kapitālisma modelis, kam bija raksturīgas priekšpilsētas un automaģistrāles, labklājības valstis un uz makroekonomiku orientēta vadība, kas lika pamatus pēckara izaugsmei.

No šāda viedokļa raugoties, depresija bija gan katastrofa, gan reformu paātrinātāja. Tā palīdzēja ieviest jaunas ekonomikas un labklājības politiku Jaunzēlandē un Zviedrijā, un tai vēlāk tiecās līdzināties visas attīstītās valstis. ASV tā izraisīja banku reformu, Jauno Kursu un likumdošanā nostiprināja vairākas kara veterānu tiesības. Lielbritānijā depresijas un kara rezultātā radās labklājības valsts un Nacionālā Slimokase.

No Peresas un vēl pirms viņas - Jozefa Šumpētera darbiem izriet, ka pirms jaunais ir atradis sev visveiksmīgākās formas, daļa no vecā ir jānojauc.

Šādā skatījumā atbalsts bankrotējošām nozarēm ir visai riskants. Peresa uzskata, ka mēs, iespējams, atrodamies uz vēl viena institucionālo jaunievedumu un eksperimentu laikmeta sliekšņa, kas vedīs uz jauniem kompromisiem starp kapitāla prasībām un sabiedrības un dabas vajadzībām.

Atskatoties vēsturē, šī periodiskā pašregulācija ir tikpat neatņemama kapitālisma sastāvdaļa kā finanšu krīzes - var teikt, ka kapitālisma pielāgošanās ārējām izmaiņām un veiksmīgai tirgus darbībai vitāli nepieciešamā morālā kompasa atkārtotai atklāšana ir iespējama tikai krīžu un institucionālu reformu rezultātā. 19. gadsimta beigu pašregulācija radās kā reakcija uz bailēm no revolūcijas un dāvāja mums valsts pensijas, vispārējo izglītību, arodbiedrības un vispārējas vēlēšanas, pieliekot punktu 19. gadsimta liberālisma ideāliem. Nākošā pašregulācija sekoja 50 gadus vēlāk kā atbilde depresijai un karam, padarot sociālās un kristīgās demokrātijas variantus par normu visās pārtikušajās valstīs, palielinot valsts IKP daļu un ieviešot konkrētus instrumentus, kam jāvada tirgus neredzamā roka.

Ja esam kārtējās lielās pašregulēšanās priekšvakarā, tad to ar trīskāršu sparu veidos ekoloģija, globalizācija un demogrāfija. Detalizēti prognozēt iznākumu būtu bezjēdzīgi, un, kā vienmēr, ir tikpat daudz ļaunu variantu kā labu, no atdzīvināta militārisma un autarķijas līdz mazākumtautību stigmatizācijai un strauja ekoloģiskā sabrukuma. Tomēr jaunās tehnoloģijas - no ātrgaitas tīklu savienojumiem līdz jaunām enerģijas sistēmām un no pazemināta oglekļa dioksīda fabrikām līdz atklātā koda programmatūrai un ģenētiskajai medicīnai - vieno kopēja tēma: katra no tām iespēju robežās padara kapitālismu aizvien noteiktāk par kalpu, nevis kungu, neatkarīgi no tā, vai runājam par naudas pasauli, darbu, sadzīvi vai valsti.

Kapitāls pats par sevi ir labs sākuma punkts. Viena no mūsdienu ekonomikas dīvainībām ir krasā kapitāla sadales sistēmas atšķirtība no reālās ekonomikas. Lielāko daļu finansējuma jauniem zinātniskiem pētījumiem piešķir valdības, nevis tirgus, bet lielie uzņēmumi, kas ražo preces, tehnoloģijas un pakalpojumus, finansējumam lielākoties izmanto iekšēji radītus līdzekļus, nevis akciju tirgos nopelnītos. Tikmēr lielākais darba apjoms finanšu tirgos ir bijis saistīts ar finanšu kapitāla nodrošināšanos pašam pret sevi, aizvien palielinot augsta riska darījumu instrumentu atklātumu.

Arī pirms krīzes bija vērojamas daudzas pretējas tendences, un tās visas centās atjaunot kapitāla kā reālās ekonomikas kalpa lomu un nodrošināt lielāku atklātumu. Tām bija gan praktiskas (tirgus risks palielinās, un lielāka kļūst plaisa starp finanšu aktīvu cenu un to reālo vērtību), gan morālas dabas pamatojumi (jo lielāka ir šī plaisa, jo mazāk iespējams, ka tirgi darbosies morāli atbildīgi). Šai ziņā daudz paveikts, mēģinot padarīt pensiju fondu ieguldījumus atbildīgākus par savu ietekmi uz sabiedrību un vidi, notiek diskusijas par to, ka biržām būtu jāpārrauga savu investoru godīgums; tiek plānots aizliegt ārzonu paradīzes; lēni, bet stabili pieaug sociālo ieguldījumu nozare (kas šobrīd veido desmito daļu no ASV ieguldītajiem aktīviem); var runāt arī par pieaugumu īsta riska kapitālā, kas uzņemas riskus jaunu ideju un tehnoloģiju ieviešanā. Atkal dzirdami priekšlikumi par to, ka mājokli, infrastruktūra vai inovācijas jāfinansē valsts bankai, ka valūtas spekulācijas jāapliek ar nodokļiem, ka jāpaaugstina nodokļi darījumiem ar īstermiņa investīcijām. Kad britu valdībai apniks turēt bankas savā īpašumā, tā var izlemt, ka bankām ir lielākas izredzes izdzīvot kā paju investīciju fondiem, nekā publiskām akciju sabiedrībām.

Vēl viena intriģējoša šī stāsta daļa ir kapitāla pieaugšana dažādos fondos un labdarības organizācijās, kas šobrīd saskaras ar dilemmu, vai izmantot savus ievērojamos aktīvus (50 mljrd. sterliņu mārciņu Lielbritānijā vien) ne tikai, lai saņemtu ikgadējās dividendes, bet arī, lai demonstrētu, par kādām vērtībām tie iestājas. Pats Bils Geitss nokļuva šīs dilemmas krustpunktā, kad kritiķi norādīja, ka milzīga viņa fonda līdzekļu daļa bieži tiek ieguldīta tur, kur tas ir pretrunā ar iecerētajiem finansējuma mērķiem.

Arī nauda pati var tikt pārveidota. Privilēģijas, kas pavada spēju radīt naudu, nākotnē tiks apliktas ar lielāku atbildību, vienlaikus mēs varam novērot pieaugošu atbalstu alternatīvām naudas vienībām, kas iekļaujas citās sistēmās.

Otrā vieta, kur pārmaiņu pazīmes ir nepārprotams, ir patēriņš. Augsta parāda valstīs (tostarp ASV un Lielbritānijā) vienkārši nāksies samierināties ar patēriņa samazināšanos un uzkrājumu palielinājumu. Ironiski, ka tik daudzi no pasākumiem, kas tiek īstenoti, lai novērstu tūlītēju ekonomiskās recesijas ietekmi, piemēram, PVN samazināšana un fiskālo stimulu paketes, ved pie tieši pretējā tam, kas nepieciešams ilgtermiņā. Tomēr jau pastāv spēcīgas kustības, kas cenšas ierobežot masu patēriņa pārmērības: slow food, brīvprātīgā vienkāršības kustība un daudzie pasākumi, lai apturētu iedzīvotāju aptaukošanos - tas viss norāda uz pārmaiņām attieksmē pret masu patēriņu - no nekaitīga draudziņa tas pārvērties par burlaku. Sanpaulu mērs Žilbertu Kassabs 2006. gadā aizliedza lielo vides reklāmu izmantošanu. Deivids Kamerons pieķēdēja sevi, lai protestētu pret to, kā kapitālisms sagandē mazus bērnus, kā arī spēlējas ar ideju par personīgajiem oglekļa kontiem, lai ierobežotu oglekļa ietilpīgu dzīvesveidu.

Šīs tendences pastiprina izmaiņas tautsaimniecības līdzsvarā, attālinoties no precēm un pakalpojumiem un tuvojoties uz savstarpējām attiecībām un rūpēm būvētai “atbalsta ekonomikai” (no pirmsskolas bērnu iestādēm un terapijas līdz iknedēļas bioloģiskās pārtikas piegādēm). Interneta tehnoloģijas atbalsta šo tendenci, un tirgus avangardā ir augoša klubu subkultūra, kas saved kopā patērētājus, lai tie varētu iegādāties savus ražojumus (Ebbsfleet United FC. ir labs piemērs no Lielbritānijas - futbola klubs, kas tagad pieder ap 20 tūkstošiem līdzjutēju, kuri kopā sanākuši tīmeklī, pagājušajā gadā izcīnīja Futbola Asociācijas Izaicinājuma kausu).

Kapitālismam norobežojoties no dabas iznīcināšanas un virzoties uz līdzsvara pusi, šīs pārmaiņas atspoguļojas izmaiņās, kā lietas tiek ražotas. BMW rūpnīcās Vācijā jūs ieraudzīsiet jaunu kapitālisma modeli, kas cenšas otrreizēji izmantot visus auto ražošanas materiālus. Šīs ražošanas sistēmas vēstī par citu ideālu, kas tiks daudzināts Šanhajas 2010. gada Expo izstādē, kur pasaulē visstraujāk augošā ekonomika piedāvās savu vīziju par zemo izmešu kapitālismu, kas pamatīgi atšķiras no tās pieejas, ko Ķīna izmantojusi pēdējos divdesmit gadus.

Zināšanas arī svārstās starp kapitālistiskajiem modeļiem un to kooperatīvajām alternatīvām. Pirms gadiem desmit visu valdību saimnieciskā politika atbalstīja intelektuālā īpašuma radīšanu un aizsardzību. Universitātes bija spiestas komercializēt savas idejas, pamatojoties uz to, ka bez finansiālas motivācijas nebūtu iespējams stimulēt biotehnoloģiju vai nākamās paaudzes mākslīgo intelektu. Pretēji gaidītajam, veiksmīgi izrādījušies arī citi modeļi. Liela daļa internetā izmantotās programmatūras ir atvērtā koda programmas. Creative Commons pieeja gūst atbalstu kultūras dzīvē kā alternatīva tradicionālajām autortiesībām, un Vikipēdija ir negaidīti kļuvusi par postkapitālisma simbolu. Trešā joma, kur mums būtu jāpamana izmaiņas, ir darbs. Atšķirības darba pieredzē ir neaptveramas, ar tikpat milzīgām atšķirībām darba apmaksā, gūtajā piepildījumā un ietekmes sadalījumā. Dažās nozarēs recesija dos svaigu impulsu senajai idejai, ka darbiniekiem būtu jāizmanto kapitāls, nevis otrādi. Kooperatīvi kā Mondragon grupa (kurā nodarbināti vairāk nekā 100 000 strādājošo un tās apjoms divkāršojas katrus desmit gadus) un darbiniekiem piederoši uzņēmumi, piemēram, John Lewis, ir piedzīvojuši uzplaukumu. Arī citās nozarēs ir vērojama ilgtermiņa tendence cilvēkiem dot priekšroku darbam, kas vienlaikus būtu gan mērķis, gan arī līdzeklis, piepildījuma, kā arī peļņas avots. Izšķirošais jautājums tomēr ir, vai kapitālisms spēs no jauna samierināt ar ģimeni. Kapitālisms arvien dziļāk iesniedzas ģimenes dzīvē, un vairāki sektori ar lielākajām nodarbinātības pieauguma cerībām - veselības aprūpē - nav viegli apvienojami ar ģimeni. Taču visapkārt manāmas arī pazīmes saspringtai pienākumu sadalei starp darbu un ģimeni, laikā, kad pieaug darbinieku, it īpaši sieviešu, skaits, kam vienlaikus jārūpējas gan par jauno paaudzi, gan sirmajiem vecākiem. Liels pierādījumu daudzums šobrīd apstiprina ģimenes svarīgo lomu, izkopjot nākotnes pilsoņu prasmes un attieksmi, taču mums vēl tāls ceļš mērāms līdz jaunai tiesību un kompromisu arhitektūrai. Daudzas no šīm pārmaiņām spiež valstis vēlreiz pārskatīt jautājumu, kā socializēt jaunus riskus. Pēdējās divas pašregulācijas - 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta vidū - bija saistītas ar risku, valdības uzņēmās pienākumu aizsargāt cilvēkus pret vecuma nabadzības, vājas veselības un bezdarba riskiem. Izskatās, ka Ķīna nolēmusi šai ziņā panākt Rietumus, jo tai izmisīgi nepieciešama dzīvotspējīga labklājības valsts un veselības aprūpe, ja komunistiskā partija vēlas saglabāt likumīgo varu un politisko spēļu ietvaros norādīt uz kapitālistiskajām pārmērībām. Visur citur galvenais karalauks būs aprūpes jomā. Iedzīvotājiem novecojot, jebkuram principā ir iespēja sevi apdrošināt, turklāt apdrošināšana var pat tikt pieskaņota DNS analīžu rezultātiem un dzīvesveidam. Tomēr pieredze liecina, ka veselības aprūpē nav viegli izveidot tādu apdrošināšanas tirgu, kas būtu gan efektīvs, gan taisnīgs. Vairumam cilvēku bezdibenis starp nepieciešamo un pieejamo turpina paplašināties, bet dzīves ilgums turpina palielināties un vecuma nespēja kļūst par normu. Vienas paaudzes laikā mēs varam nonākt uz nozīmīgas ekspansijas sliekšņa kolektīvajā apgādē, kas rastos no mūsu kopīgās neaizsargātības invaliditātes, demences, vecuma vientulības priekšā. Šo apgādi veidotu iespēja piekļūt daudz precīzākai informācijai par individuālajām atšķirībām vai ārstēšanas efektivitāti, un tā nenoliedzami izmantos uzņēmējdarbības iespējas. Tikai ļoti maz ticams, ka tās būs kapitālistiskas.

Valdības var tikt vēl ciešāk iesaistītas finanšu pakalpojumu struktūrās. Līdz šim finanšu pakalpojumu nozare ir bijusi pārsteidzoši lēna mūsdienu vajadzībām atbilstošāku finanšu produktu, piemēram, hipotekāro aizdevumu, kurus var aizturēt periodos bez pastāvīga darba, piedāvāšanā. Tomēr dažas valdības (piemēram, Dānija un Singapūra) ir izveidojušas pilsoņu personīgā budžeta kontus, un nav grūti iedomāties, ka drīz varētu tikt piedāvāti pakalpojumi, kas ļauj iedzīvotājiem aizņemties naudu uz mācību, jaundzimušā kopšanas vai bezdarba laiku, pēc tam ļaujot to atmaksāt nodokļu sistēmas ietvaros 20 vai 30 gadu laikā, vai caur nekustamā īpašuma ieķīlājumiem ar daudz zemākiem darījumu izcenojumiem nekā bankās.

Personīgās labklājības konti, personīgie veselības budžeti, personīgās oglekļa dioksīda piesārņojuma kvotas. Tās visas var izrādīties reformētas valsts arhitektūras jaunās sastāvdaļas, kuras uzņemas kopējus riskus, vienlaikus personalizējot tās pakalpojumus. Tie var veidot jaunas vienošanās, kas apvienotu jaunas tiesības ar lielākiem pienākumiem taupīt, maksāt par veselības aprūpi un izglītību, turklāt dalot izmaksas, ko pieļaus lielāka elastība darba tirgū.

Pēdējā lielā pašregulācija bija saistīta ar valsti, bet, lejupslīdei pastiprinoties, valstis atkal tiek iesaistītas aizvien aktīvākās lomās. Neraugoties uz to, dažas no mūsu vissvarīgākajām drošības garantijām atrodas ārpus valdību sniedzamības robežām. Pēdējo 20 gadu laikā no 10 līdz 25 procentiem pieaugusi ASV iedzīvotāju daļa, kas sūdzas, ka viņiem nav ar ko pārrunāt svarīgas problēmas. Mūsdienu bioloģija un sociālās zinātnes ir apstiprinājušas, cik ļoti mēs esam sociāli dzīvnieki - atkarīgi no citiem laimes sasniegšanā, pašcieņas, pašvērtības un pat dzīvības uzturēšanā. Nepastāv neapgāžamas pretrunas starp kapitālismu un kopienu. Mēs esam iemācījušies, ka šīs saites nerodas automātiski: tās ir jākultivē un jāmotivē; un sabiedrībām, kas investē lielu virsprodukta daļu reklāmās, pārliecinot savus iedzīvotājus, ka individuālais patēriņš ir vislabākais ceļš uz laimi, beigās var nākties dārgi maksāt.

Fakts, ka mūsu sociālajām attiecībām ir tikpat liela nozīme, cik mūsu ienākumiem, var mainīt to, kā mēs uztveram politiku. Ekonomikas lejupslīdes īstermiņa efekts liks veltīt visu uzmanību iekšējā kopprodukta nomācošajam kritumam. Taču ilgtermiņa attīstības tendences mazinās iekšējā kopprodukta svarīgumu, priekšplānā izvirzot citu sociālo panākumu, tai skaitā labklājības, rādītājus. Pagājušā gada laikā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) mobilizēja virkni izcilu Nobela ekonomikas prēmijas laureātu grupu konsultācijām par to, kam jānāk “pēc iekšējā kopprodukta”. Francijas prezidents Sarkozī paziņoja par vēlēšanos pārņemt dažas no viņu idejām, savukārt Obama paziņojis par tādu panākumu rādītāju ieviešanu, kas ietver veselības uzlabošanu, zaļākas pilsētas un labāku izglītību nevis tikai labklājības mērauklu pēc iedzīvotāju patēriņa.

Aiz iekšējā kopprodukta slēpjas plurālistiskāka ideja par to, kā pārvaldīt kompānijas. Lielbritānijā jau vairākus gadu desmitus publiski kotētās akciju sabiedrības ir bijusi norma. Taču pašreizējā krīze mums atgādina - jo biznesa formas ir diversificētākas, jo lielāka ir to spēja pretoties nedienām. Neprivatizētie celtniecības uzņēmumi ir izdzīvojuši daudz labāk nekā privātās rokās pārgājušie. Labdarības organizācijām izdodas vieglāk pārdzīvot ekonomikas lejupslīdes laikus nekā tradicionāliem biznesa uzņēmumiem, un Lielbritānijas aptuveni 55 000 sociāli orientētie uzņēmumi var atveseļoties ātrāk nekā uzņēmumi bez sociālas misijas.

Pašreizējā kapitālisma krīze, protams, ir globāla un izceļ dienasgaismā pirms pusgadsimta izveidoto globālo institūciju ierobežojumus. Ķīna ir nolēmusi kļūt par dominējošu spēlētāju spēcinātā Starptautiskajā Valūtas Fondā un Pasaules Bankā, kur tai sekos Indija un Brazīlija. G20 organizācija izspiež no aprites G8 kā klubu, ar kuru rēķinās. Sagaidāma tādu jaunu institūciju rašanās, kas uzraudzīs oglekļa dioksīda izmešu izplatību un pārraudzīs visu, sākot no globālās migrācijas līdz biotehnoloģiju regulēšanai, kā arī mazāk formālu institūciju parādīšanās, lai palīdzētu pasaules iedzīvotājiem ņemt dalību e-parlamentu un globālu kampaņu darbā.

Pašlaik neviens nevar paredzēt, kura no šīm iespējām īstenosies. Principā pastāv bezgalīgs daudzums virzienu, kādos var attīstīties sociālas sistēmas. Taču vēsture liecina, ka izšķirošos vēstures brīžos evolūcija ir ārkārtīgi selektīva. Ilgi dzīvotspējīgi izrādās tikai daži modeļi, kurus nosaka dominējošās tehnoloģijas, vērtības un varas struktūras.

Krīzes pirmajā fāzē nekautrīgākie palīdzības pieprasītāji bija lielas bankrotējošas kapitālisma pēdējās ēras industrijas ar labiem kontaktiem. Taču to argumenti ir mainījušies - ka atveseļošanas plāni nodrošinās darbavietu pieaugumu, ka tās rūpēsies par nākotni, nevis mēģinās labot pagātnes kļūdas. Pagaidām nav skaidrības, kuri politiķi būs spējīgi piedāvāt un skaidri formulēt “kalpojoša kapitālisma” nākotnes vīziju, kas būtu vispiemērotākā 21. gadsimtam. Deivids Kamerons to ir mēģinājis, lai arī cik grūti tas dažreiz nāktos vairāku paaudžu brokeru pēctecim. Gordons Brauns ir mācītāja dēls, un arī dziļi iesaistīts šībrīža krīzē. Obama būtu ideāli piemērots, lai piedāvātu jaunu redzējumu, taču pulcē ap sevi vadītājus no tās pašas vecās sistēmas, kas tagad atrodas uz sabrukšanas robežas.

Rezultātā parādās liela jauna politiskā telpa. Uz īsu laiku to piepilda dusmas, bailes un apjukums. Vēlāk to var aizpildīt jauns kapitālisma redzējums un tā attiecības gan ar sabiedrību, gan ar ekoloģiju; redzējums, kas palīdzēs noskaidrot, kādu izaugsmi mēs vēlamies un kādu ne. Pagātnes demokrātijas vienmēr ir pieradinājušas, virzījušas un atdzīvinājušas kapitālismu. Tās nav pieļāvušas cilvēku, vēlēšanu balsu, amatpersonu amatu, bērnu darbaspēka un ķermeņa orgānu tirdzniecību. Tās ir panākušas tiesību un likumu ievērošanu, tai pašā laikā atvēlot resursus kapitālisma zinātņu un prasmju attīstībai, un no šī konflikta un sadarbības kokteiļa pasaulei bija izdevies radīt apbrīnojamo progresu, ar kādu izcēlās pagājušais gadsimts.

Lai uzzinātu, kas notiks tālāk, mums būtu jāpaceļ acis augšup. Silueti apkārtējā panorāmā ir visvienkāršākās norādes uz sabiedrībā dominējošām vērtībām un vietām, kur tiek kontrolēta radītā peļņa. Pirms dažiem gadsimtiem varenākās pasaules pilsētu celtnes bija forti, baznīcas un tempļi; pēc tam uz laiku tos aizstāja pilis. 19. gadsimtā tās uz neilgu laiku aizēnoja sabiedriskās ēkas, dzelzceļa stacijas un muzeji, bet 20. gadsimta beigās visur to vietu ieņēma bankas. Vairs tikai nedaudzi uzskata, ka tās šo pozīciju saglabās vēl ilgi. Taču, kas nāks to vietā - milzīgi izklaides centri un sporta stadioni, universitātes un mākslas galerijas, ūdens torņi un gaisa dārzi, vai, varbūt biotehnoloģiju impēriju augstceltnes? Mums nāksies atmodināt savas spējas iztēloties un saredzēt, kas atrodas aiz negaisa, kurš vēl tikai ceļas.

Publicēts žurnālā Prospect, 2009. gada aprīlī