Pie bungām

Vai tu uzskati, ka esi piedzimis īstajā laikā?

Labā laikā, labā laikā, nenoliedzami interesantā. Ne pie Staļina, ne pie Hitlera. Rietoša totalitārisma laikā. Laikā, kad pasaule ļoti sāka mainīties, interesantā laikā.

Kādā ziņā tas ietekmē to, kas tu esi tagad?

Tāpēc jau es rakstu biogrāfiski. Lielais vairums interesantu rakstnieku tagad strādā ar biogrāfisko materiālu. Kā es esmu ievērojis. Gan Vācijā, gan Amerikā, arī Krievijā, jo šajās biogrāfijās ir ierakstīta vēsture un tas ir interesanti.

Vai tu vēl atceries pirmo dienu, kad atbrauci uz Berlīni?

Tā bija īpaša diena. Cilvēki kliedza, vicināja kaut kādas lentītes, automobīļi brauca un signalizēja, atkritumu tvertnēs mētājās VDR nauda. Izkāpām no vilciena, iegājām pūlī, vācieši tieši tajā dienā ar 1:0 bija Itālijā futbolā uzvarējuši argentīniešus un kļuvuši par pasaules čempioniem. Tas bija 1990. gada jūnijā. Mēs nezinājām, ka viņi ir uzvarējuši, domājām, ka vācieši vienmēr ir tādi piedzērušies un priecīgi. Katrā krogā par godu uzvarai mums deva par brīvu iedzert. Vakarā ar kaut kādiem čigāniem nonācām Sarkanā Krusta kopmītnēs. Tur mums savāca pases, to vietā iedeva caurlaides, gultas vietas un pat brokastis. Es joprojām katru gadu brīvprātīgi maksāju Sarkanajam Krustam biedra naudas. Lai ko sliktu runātu par viņiem, tieši Sarkanā Krusta teritorijā mēs ar draugu Mišu pavadījām pirmo nedēļu Berlīnē, un nevis kaut kādās vācu kopmītnēs.

Kādā ziņā var teikt, ka tavs Russendisco ir prece?

Kādā ziņā prece?

Nu, te, Vācijā, taču ir kapitālisms?

Diemžēl nē. Tas, kas te ir, saucas demokrātiskais sociālisms, iedzīvotāju sociālā apdrošināšana, ņemot vērā cilvēktiesības, plus maigs sociālisms.

Tu te esi modē — kāds saturs ir šai modei?

Mana mode ir sekas tam, ka izzuda ideoloģiskās frontes. No Padomju Savienības uz Rietumiem atnāca leģendas par dzīvi aiz dzelzs priekškara, krievu mūzika vispār bija melnais caurums. Un pēkšņi tā parādās pavisam citādā veidā. Tas pats, kas Krievijā Amerikas vai Rietumeiropas mīti, ko tagad uztver pavisam citādā formā, daudz reālākā, daudz dzīvākā. Un jo tālāk, jo vairāk atrodas līdzīgā, visi ir zem viena un tā paša ekonomiskā spiediena. Es nesu nebūt ne vieglo popularitātes nastu to cilvēku priekšā, kuri kaut kādā veidā izvēlējās mani. Zvana man visādi psihopāti, saka, ka zaudējuši dzīves jēgu vai arī nezina, kas viņi ir, nevar pēc 11. septembra iziet uz ielas. Es izlasīju jūsu grāmatas un sapratu, ka tikai jūs man varat atdot dzīves jēgu. Un es nolieku klausuli. Tādi zvani man ir trīsreiz dienā. Raksta — Kaminers, kulta autors. Tad lasījumos man pienāk klāt cilvēki un prasa: Vladimir, kādu kultu jūs sludināt? Es saku, ka nekādu. Pareizi darāt un nevajag, viņi atbild.

Vai tiesa, ka ar bijušajiem VDR pilsoņiem tev ir labākas attiecības, jo jums ir kopīga īpaša pieredze?

Gan Austrumos, gan Rietumos ir labi, ļoti interesanti cilvēki.Vienkārši tie cilvēki, kuri līdz 22 un 23 gadu vecumam, tāpat kā es, ir dzīvojuši sociālisma valstīs, raksta, protams, daudz interesantāk nekā tie, kam bērnība pagāja kapitālismā. Šie stāsti arī Rietumos ir ļoti populāri. Lai gan rietumvācu jaunieši netic Austrumvācijas eksistencei un uzskata šos stāstus par izdomātiem stāstiem no kādas fiktīvas pasaules. Smejas ne tajās vietās, kurās paredzēts, un autori to pārdzīvo, apvainojas — un es viņus mierinu.

Ja tu nebūtu krievs, bet, piemēram, latvietis, tu varētu te kļūt populārs?

Jā, protams. Kāpēc lai tas būtu nacionalitātes jautājums? Labi, visi krievi raksta. Krieviem rakstniecība vispār ir tā kā ģenētiski ielikta — visi ir rakstnieki. Mans tēvs, piemēram, ir rakstnieks, uzvedas kā sešpadsmitgadīgs, skrien pa balkonu ar lampiņu, izkliedz visādas muļķības uz garāmgājējiem. Normāli. Raksta dzejoļus ar erotisku saturu. Visi viņa draugi ir rakstnieki. Kad krievs satiek krievu, viņš prasa — vai jūs esat rakstnieks? Bet arī latvietis kļūtu populārs, arī ķīnietis. Galvenais ir rakstīt.

Vai vācu valoda tevi ietekmē?

Tu domā, ka aizmirstu krievu valodu?

Nē, tādā nozīmē, ka tu savādāk ieraugi lietas.

Tas ir kā muzikantam ģitāra. Fremdkörper [1. Svešķermenis (vācu. val.).], kā saka vācieši. Viens spēlē Santanu ar divpadsmit pirkstiem, bet kāds Šnurs vienkārši spēlē. Vai prot viņš spēlēt vai neprot spēlēt ģitāru, tas ir grūts jautājums, bet — aizkustināja cilvēku un kā vēl aizkustināja.

Vai tu varētu to pašu, ko tagad raksti, rakstīt arī krieviski?

Stulbs jautājums. Tu to nepareizi saproti, ja cilvēkam ir ko teikt, tad viņš atradīs formu, viņš atradīs žanru, viņš atradīs iespēju izteikt valodā.

Nu, bet cilvēks taču domā valodā…

Es neteiktu, ka cilvēks domā valodā. Valoda ir kā ģitāra, bet jūs varētu to pašu arī nospēlēt ar tauri. Cilvēkiem ir svarīgi, vai stāsts jau nosākuma aizķer, vai nē. Taure vai bungas, vai ģitāra, tas ir desmitās pakāpes jautājums.

Vai tu raksti, izmantojot vārdnīcu?

Nē, vairs jau nē. Es varu jau galvā visu sameistarot. Nu, vienīgi, ja es kaut ko viltīgu esmu iedomājis, tad piezvanu, paprasu, kā tas būs vāciski.

Vai ir lietas, kas tevi izbrīna vāciešos, kuras tu nesaproti?

Ne tikai vāciešos, bet arī vjetnamiešu kaimiņos — bet es sadzīvoju ar to vienā mierā. Un mani tas nepavisam ne..., mani tas nepavisam ne... — kā tas būtu pareizi jāsaka krieviski? (Smejas.) Neskar. Nu, nedrīkst visu saprast. Es esmu par draudzīgu sadzīvošanu un labām kaimiņattiecībām, kas nav balstītas uz mīlestību un draudzību, uz normālām cilvēciski pilsoniskām attiecībām. Nevajag vienam otru mīlēt un saprast. Pietiek jau tikai ar cienīšanu. Ja cilvēks piecreiz dienā iet pielūgt kaut kādu tur savu dievu, tas ir pieņemami, bet, ja nečurā tualetē, tas ir nicht hinnehmbar [2. Nepieņemami (vācu val.).].

Bet “Ausländerfeindlichkeit” [3. Naids pret ārzemniekiem (vācu val.).], vai tu to jūti uz savas ādas?

Nu, kas to lai zina. Droši vien, ka jā. Nu, tieši tagad avīzē Die Zeit publicēti pilnīgi vājprātīgi socioloģiskie mērījumi. Bet statistiskie novērojumi ir tāda lieta… kam viņi prasa? Ja tagad te paprasītu, vai visi amerikāņi ir āži, 87% atbildētu, ka jā, viņi tā uzskatītu.

Pēc tās aptaujas datiem 58% vāciešu domā, ka ārzemniekiem jābrauc atpakaļ, tad viņu dzīve kļūšot labāka.

Nu, lai katrs domā kā grib. Tās ir sekas tai debīlajai demokrātiskā sociālisma politikai, jo te visa politika ir kā savā laikā padomijā, tikai, ievērojot cilvēktiesības. Visa politika tiek izdomāta no galvas. Neviena reforma realitātē nekļūst par to, par ko tā paredzēta vai iecerēta. Viņi iedomājas, kā būtu labāk darīt pareizi un taisnīgi, piemēram, ar Krievijas vāciešiem. Paņemsim kaut kādu Krievijas vāciešu daļu un sadalīsim proporcionāli pa visu republiku. Un rezultātā 50 000 zemnieku pa taisno no lauka nonāk Nirnbergas pašā centrā un sāk jukt tur prātā.

Kā tu saproti to, ko sauc par “multikulturālismu”?

Tas vairāk saistīts ar politiku un nevis ar cilvēkiem. Vietējie uzskata, ka Vācija nav tas, kas tiek saukts par Einwanderungsland [4. Ieceļotāju zeme (vācu val.).]. Krievu valodā pat nav tāda vārda, tāds jautājums vispār nekad nav ticis uzdots, vai Krievija ir vai nav Einwanderungsland. Un tāpēc attiecībā uz ārzemniekiem ir nepareiza politika. Runā par integrāciju, bet nesaprot integrācijas jēgu. Amerika kā Einwanderungsland funkcionē ar ieceļotājiem, kuri stāv rindā pie Meksikas robežas, nonāk Amerikā, tiek tur no politiskās sabiedrības izžmiegti, krutākie uzplaukst, pārējā masa nogrimst, un tas nevienu neuztrauc. Bet rinda turpina stāvēt pie robežas. Ar nākamo grupu notiek tas pats — un tādā veidā tiek saglabāts šis vājprātīgais darba tirgus, vienmēr var atrast cilvēku, kurš to pašu darbu izdarīs lētāk. Demokrātiskais sociālisms neko tādu nepieņem, te nekas tāds nav iespējams, jo kā tad tu cilvēkus izmetīsi tā laukā. Tāpēc viņi cenšas te politiku attiecībā pret ārzemniekiem veidot kā tādu injekciju, kā ar šprices dūrienu cenšas kaut kur iedzīt 100 000, bet pēc tam sākas kaut kādas problēmas, jo nav ko darīt. Un atskan runas, ka vajag “vairāk integrācijas” — bet ko un kur vajag integrēt? Amerikā ikviens smietos sejā tādiem integrācijas politiķiem.

Vai tu sevi uzskati par ekonomisko bēgli?

Nē, par humanitāro. Kādā ziņā es varu būt ekonomiskais, ja Maskavā daudz ātrāk kļūst bagāts nekā Rietumos? Te taču visu vajag atdot.

Vai tu esi kādreiz gribējis piedzimt par citas nacionalitātes cilvēku, piemēram, par amerikāni?

Nē, es piedzimu kā ebreju nacionalitātes cilvēks un tāds droši vien arī esmu palicis.

Esmu dzirdējis, ka būt par ebreju — tas ir intelektuālās izvēles jautājums.

Man tas nebija intelektuālas izvēles jautājums. Ierakstīja pasē, ka esmu ebrejs, jau agrā jaunībā nedeva iespēju izjust piederību lielajam vairumam, un tas man pēc tam dzīvē kaut kā ļoti palīdzēja. Teātrī, kur diezgan agri sāku strādāt, režisors teica, ka mana problēma esot tā, ka es visu mēģinu saprast ar smadzenēm un nevis ar sirdi, jo tēvs man nav krievs un nav man krievu sirds — un tāpēc es nesapratu savu skolotāju.

Bet, lai tu varētu pārcelties dzīvot uz Berlīni, tieši tava piederība ebrejiem it kā bija svarīga…

Mēs pēc ielūguma atbraucām te ciemos un tikai pēc tam nejaušības pēc uzzinājām, ka tiek uzņemti ebreji. Ja uzņem ebrejus, tad ir labi būt par ebreju. Tīri pragmatiska pieeja lietai. Dažādos laikos cilvēki grib būt tas vai šitais. Mani periodiski rausta ebreji kā ebreju, dažādas ebreju organizācijas saka — lūk, ebreju rakstnieks Kaminers, gribam jūs uzaicināt kaut kur tur, nu, nezinu, uz Izraēlu. Es saku, nē, Izraēlā šauj, nevajag. Tagad ebreju kultūras dienās mēs taisījām krievu diskotēku.Vācieši saka — krievs, kurš kļuvis par vācu rakstnieku.Viņiem svarīgi, ka krievs raksta vāciski. Es regulāri saņemu ielūgumus no dažādiem Gētes centriem visā pasaulē ar priekšlikumu taisīt reklāmu vācu kultūrai, vācu valodai. Krievi saka, re, kur mūsu krievu cilvēks, izsities Rietumos, kļuvis par rakstnieku. Es norobežojos no tā, jo tas ir muļķīgi un absurdi. Bet es domāju, ka tādā veidā es it kā satuvinu tādas dažādas puses. Man pašam visa tā nacionālā piederība ir pie bungām, bet es pieņemu un akceptēju, ka lielajam vairumam tas ir svarīgi.

Kam būtu jānotiek, lai tu brauktu atpakaļ uz Krieviju? Pavisam.

Bet kāpēc man vajadzētu braukt pavisam? Katrs cilvēks tiecas dzīvot tur, kur viņam patīk un kur ir labi dzīvot.

RL mājaslapā lasāms Ginta Grūbes raksts Ieņemtā Berlīne.