“S, M, L, XL”

Bailes
Varbūt arhitektu fanātisms – tuvredzība, kas liek viņiem ticēt, ka arhitektūra ir ne tikai izpausmes līdzeklis visam, kas ir labs, bet arī izskaidrojums visam tam, kas ir slikts – nav vis vairs profesionāla deformācija, bet atbilde uz arhitektūrai pretējo, instinktīva atgrūšanās no tukšuma, bailes no nekā.

Fantastiski
Kā tik daudz vidēju celtņu var kopā radīt tādu fantastisku arhitektūras izrādi? Kā tik daudz “sliktuma” var reizēm novest pie kaut kā saprātīga?

Ievainojamība
Arvien vairāk un vairāk arhitektūra ir formu uztiepšana pasaulei, lai gan to neviens nav lūdzis. Tas rada ievainojamību: tā vienmēr ir pazemota kā mīlētājs, kas uzskaita savas pozitīvās īpašības kādam, kurš par viņu zaudējis interesi.

Mids
Mēs tiecamies visus pašreizējās sistēmas atkritumus padarīt par priekšrocību. Valdnieka Mida demokrātisks variants: mēģināt atrast konceptu, ar kura palīdzību nevērtīgais kļūst par ko tādu, kur iespējams pat netveramais.

Mītisks
Tādi kompleksi kā la Défence sastāv tikai no viduvējām, lai neteiktu neglītām, defektīvām un nepilnīgām celtnēm, tomēr tām piemīt arī savdabīgs grandiozums, un, ja uz tām skatās noteiktā veidā un noteiktās dienās, tās pavisam viennozīmīgi izskatās pilnīgi brīnišķīgas. Vienīgais (radikālais) izskaidrojums ir tāds, ka gandrīz visas celtnes, sasniedzot zināmu lielumu, kļūst skaistas ar savu iespaidīgo klātbūtni vien. Ētiskā ziņā to ir ļoti grūti pieņemt, ja esat arhitekts un ticat, ka radāt kaut ko skaistu, nevis ka skaistums ir kaut kas tāds, kas nāk no ārpuses vai vienkārši ir iespaids no lieluma paša par sevi.

Mūžība
Cik daudzas no šīm ēkām būtu pelnījušas mūžīgo dzīvi? Šāds jautājums Eiropā ir aizliegts, jo urbānā vide tur tiek uzskatīta par kaut ko, kas jāsargā un jāciena, nevis jāiznīcina. Daudzos gadījumos, protams, tas ir pilnīgi leģitīmi. Bet kad mēs skatāmies uz šīm celtnēm – materiāli, no kā tās celtas, nav paredzēti mūžībai, tās lielākoties izsaka šībrīža finansiālo īstenību, un kļūst arvien grūtāk tās aplūkot Eiropas vēsturiskajā kontekstā. Tās nebija iecerētas ar pretenziju uz ilglaicību; tā bija provizoriska – īstermiņa – arhitektūra.

Noslēpums
Utopija ir stāvoklis, nevis mākslinieku kolonija. Tas ir visas arhitektūras netīrais noslēpums, pat vispazeminātākās: dziļi tur visa arhitektūra, neatkarīgi no tā, cik tā būtu naiva vai ticama, tiecas padarīt pasauli par labāku vietu.

Noslēpums
Es domāju, ka viena no fatālākajām lietām, kas skar arhitekta karjeru, ir brīdis, kad viņš sāk sevi uztvert pārāk nopietni, kad viņa priekšstats par sevi sakrīt ar to, ko par viņu domā citi – kad viņam pietrūkst noslēpuma. Es vienmēr mēģinu atrast līdzekļus un taktiku, kā no tā izvairīties.

Plānošana
Manuprāt, ir interesanti pilsētu aplūkot ne vairs kā audumu, bet vairāk kā “tīru” līdzāspastāvēšanu, attiecību sēriju starp objektiem, kas gandrīz nekad nav artikulēti vizuālā vai formālā veidā, vairs nav “noķerti” arhitektoniskos savienojumos... Bet, ja jūs nonākat pie secinājuma, ka šādi savienojumi vairs nav nepieciešami, tad tas nozīmē izsist pamatu paša profesionālajai eksistencei. Ja plānošana nav nepieciešama vai tā nav atbilstoša... kādēļ tad plānot vispār?

Pretējs
Viena no galvenajām pašreizējā arhitektūras stāvokļa traģēdijām ir tā, ka ikvienas jaunas paaudzes gudrība pastāv pilnīgi atrauti no blakus paaudzes gudrības. Sešdesmitie uzticējās un dievināja debesskrāpjus, septiņdesmitie tos negribēja pieņemt un faktiski darbojās pretēji tiem.

Roterdama
Roterdamā bumbas iztukšoja centru: to aizstāja ar mākslīgu sirdi, kuras kodols bija tukšums.

Šopings
Visa pasaule – šopings, šopings rada atkritumu telpu. Tajā iekļūst tirdzniecības un reklāmas tēli, tos pārdod un pērk; arhitektūra ir šī procesa daļa, tas viņu rada, bet viņa to modelē. Ķīnā, Maskavā, Savienotajās Valstīs, Eiropā, Āfrikā tā ir viena un tā pati telpa, kas attīstās ar milzīgu ātrumu.

Taisīt
Un tieši tagad ir desmit reiz interesantāk lietas taisīt nekā tās spridzināt... Sprādziens ilgst vienu mirkli, bet izgatavošana daudz ilgāk. Šajā nozīmē dekonstrukcija ir izdarījusi arhitektūrā visu, ko varēja. Tas varētu būt svarīgs veids, kā analizēt lietas, eksperimentēt, taču arhitektūrā es tam neredzu nekādu nākotni.

Tuvums
Līdzko divas ēkas atrodas vienā un tajā pašā telpā vai viena otras tuvumā, neatkarīgi no tā, vai arhitekts to vēlas vai nē, vai kāds par to uztraucas vai nē, starp tām izveidojas zināmas attiecības. Tas ir farss – uzskatīt, ka, lai radītu šīs attiecības, ēkām būtu jābūt līdzīgām vai būtu vienai ar otru jāsaskan. Tāpat kā ikviens, kas atrodas pasaulē līdz ar citu, zina, ka vienkāršs tuvums – lietu vienkārša līdzāspastāvēšana – rada attiecības, kas pastāv gandrīz neatkarīgi no to cilvēku gribas, kas šos objektus radījuši.

RL mājaslapā iespējams izlasīt interviju ar Remu Kolhāsu "Domāšanas diriģents".