Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ar ļoti nedaudziem izņēmumiem, miljoniem dažādu sugu uz šīs zemes kopojas, lai vairotos. Taču tas, ko mēs šajā aktā radām, nav mūsu pašu paplašinājums; tas ir tikai sugas turpinājums. Pēc ģenētiskas nemirstības tiecas nevis indivīds — tas nav iespējams —, bet genoms. Galīgais ieguvējs no nakts tumsas sviedriem un pūliņiem ir šis hromosomu kopums, nevis sevišķā melnu matu un gaišbrūnu acu, muzikāla talanta un atlētiskas mazspējas kombinācija. Genoms nesatur personīgu zināšanu pēdas. Ar retiem izņēmumiem, lielākā daļa tēviņu nepazīst savas atvases, vairumā sugu tēviem nav nekādas daļas nākamās paaudzes audzināšanā.
Ar cilvēkiem ir citādi. Tieksmi kļūt par vecākiem virza dziļa, personiska saikne ar saviem bērniem, gandrīz apsēstība identificēties ar viņiem. Nevajag daudz iztēles, lai tieksmi kļūt par vecākiem saistītu ar tieksmi pēc sava veida nemirstības, pat ja tā īstenojas tik vienkāršā veidā kā uzvārda nodošana tālāk.
Līdz pat nesenam laikam kļūšana par bioloģiskajiem vecākiem vienmēr nozīmēja sekmīgu sievietes olšūnas apaugļošanu dzimumakta laikā ar vīrieša spermatozoīdu. Daudzas reliģijas uzstāj, ka dzimumaktam ir jābūt ne tikai monogāmam, tādējādi nodrošinot atvases bioloģisko identitāti, bet tas tiek sankcionēts tikai tad, ja vairošanās ir tā formālais mērķis. No otras puses, jūdaisms, kas atvases identificēšanā galveno lomu piešķir mātei, nevis tēvam, netieši atzīst nedrošumu vismaz viena no vecākiem pazīšanā. Bet šie mēģinājumi apstiprināt atvases identitāti nav vienīgie, kas valda pār tradicionāliem seksualitātes tikumiem. Ar to, piemēram, nepietiek, lai izskaidrotu katoļu baznīcas nepatiku pret pretapaugļošanās līdzekļiem, ko reizēm, šķiet, var reducēt līdz pavēlei: “Jums nebūs nodarboties ar seksu tikai prieka pēc.”
Taču noliegt seksa baudas aspektu primāro ietekmi ir neloģiski. Baznīca nav pret “dabisko ģimenes plānošanu”, pret dzimumaktu tajā sievietes menstruālā cikla laikā, kad viņa ir neauglīga, jo ovulācijas process jau ir beidzies vai vēl nav sācies. Tad pavēle izklausās mazliet smalkāka, kaut kas līdzīgs: “Jums nebūs nodarboties ar seksu tikai prieka pēc, izņemot gadījumus, kad saglabājas zināms riska elements.” Galvenokārt nedrošība precīzā sievietes menstruālā cikla neauglīgo dienu paredzēšanā ļāva saukt “dabisko ģimenes plānošanu” par “Vatikāna ruleti”. Tagad, tirgū parādoties jaunām bioķīmiskām tehnikām, kas ļauj ar gandrīz absolūtu precizitāti sievietēm paredzēt, vai viņas atrodas auglīgā vai neauglīgā periodā, šāda “hormonos pamatota dabiska ģimenes plānošana” vienkārši kļūst par vēl vienu apzinātas dzimstības kontroles formu.
Vai ņemsim vīriešus, kuru spermā ir 1-3 miljoni, nevis parastie 50-150 miljoni spermatozoīdu katrā ejakulācijā. Pāris miljonu spermatozoīdu izklausās gana daudz, bet ar tiem nepietiek, lai panāktu normālu apaugļošanu. Tādiem vīriešiem tiek diagnosticēta smaga oligospermija, un viņi ir funkcionāli neauglīgi. Bet tagad ar dažādām mākslīgās apsēklošanas metodēm ir iespējams apaugļot sievietes olšūnu ar funkcionāli neauglīga vīra spermu, ja tā vispirms ir savākta prezervatīvā — šī procedūra gan ir stingri aizliegta ortodoksālajiem jūdiem. “Tev nebūs izniekot savu sēklu!” — elegantā veidā izteikts masturbācijas aizliegums, kurā balstās ortodoksālo jūdu noliedzošā attieksme pret prezervatīviem. Taču jūdu reliģija, tāpat kā lielākā daļa citu reliģiju, atbalsta vairošanos, un mūsdienu Izraēlas galvenais rabīns atrada tam Zālamana gudrības cienīgu risinājumu. Viņš ar adatu pārdūra prezervatīvu, tā ka neliels sēklas daudzums iztek pa mazo caurumiņu, tādējādi paredzot vismaz teorētisku apaugļošanas iespēju, bet vienlaikus saglabājot 90% vai vairāk sēklas mākslīgai apaugļošanai.
Lai kāda nedrošība un nekonsekvence rastos sarežģītajās attiecībās starp senu reliģiju un mūsdienu zinātni, vispārējais modelis ir diezgan skaidrs. Uzsverot vairošanās aspektu seksualitātē, nodrošinot to, ka atvase patiešām pārnes vecāku ģenētisko materiālu nākamajā paaudzē, reliģija vienkārši pilda vienu no savām centrālajām funkcijām — nemirstības apsolījumu. Bet vai šai ģenētiskajai funkcijai ir jābūt saistītai ar seksu? Daži no vispārsteidzošākajiem atklājumiem mūsdienu zinātnē un tos pavadošās izmaiņas sabiedrībā ir satricinājuši vēsturiski neapšaubāmo saikni starp seksu un vairošanos. Šī nošķīruma sekas būs ļoti ievērojamas, bet viena no tām būs mūsu spēja kontrolēt mūsu nemirstības dabu.
Taču lai sasniegtu šo cēlo mērķi, mums jāsāk pavisam piezemētā līmenī un jāievēro, ka cilvēks ir visseksuālākā no visām uz zemes dzīvojošajām sugām. Starp miljoniem sugu tikai mēs nodarbojamies ar seksu prieka pēc. Saskaņā ar dažu biologu viedokli, tieši tas, ka cilvēks ir visseksuālākais dzīvnieks zemes virsū, ir iemesls neparastajam vīrieša ereģēta peņa lielumam (samērā ar viņa ķermeņa izmēru). Salīdziniet to, piemēram, ar gorillas peni, kas labākajā gadījumā ir cilvēka īkšķa lielumā. Kāpēc mums vajadzīgs tik absurdi resns, uzpampis objekts, lai ielaistu spermu sievietes vagīnā, kas acīmredzami ir vienīgā bioloģiski nozīmīgā, “reproduktīvā” peņa funkcija? Tievs, pipetei līdzīgs objekts to paveiktu tikpat labi, ja ne labāk. Reproduktīvās bioloģijas speciālists Rodžers Šorts saka, ka resns, masīvs penis mums vajadzīgs tāpēc, ka tas izraisa vairāk baudas sievietei, kura vairošanās nolūkos visticamāk dos priekšroku tādiem vīriešiem, kas labāk apbruņoti, lai sagādātu baudu. Tādēļ evolucionārā atlase deva priekšroku vīriešiem ar lielākiem, resnākiem peņiem. Ja šis arguments ir patiess, var secināt, ka sievietes seksuālā bauda kļūst par vienu no galvenajiem dabisko atlasi determinējošiem faktoriem un ka drīzāk bauda, nevis auglība nosaka sievietes atsaucību, kas savukārt nosaka seksuālās uzvedības laiku un biežumu.
Bet jums man nav jātic uz vārda, jo ir skaitļi, kas to pierāda daudz uzskatāmāk par jebkuriem vārdiem. Saskaņā ar Pasaules veselības organizāciju, katrās 24 stundās notiek vairāk nekā 100 miljoni kopošanās aktu, kas izraisa apmēram 1 miljonu ieņemšanas gadījumu, 50% no tiem ir neplānoti un 25% — negribēti. Tieši šis pēdējais skaitlis — 250 000 negibētas ieņemšanas ik dienas — izskaidro, kāpēc katrās 24 stundās tiek izdarīti 150 000 abortu, no kuriem 50 000 ir nelegāli, kas savukārt noved pie tā, ka ik dienu mirst 500 sievietes. Ja ceturtā daļa no ieņemšanām, kas notiek katru dienu, izrādās nevēlamas, tik nevēlamas, ka sievietes riskē ar likuma sankcijām un pat nāvi, lai ar tām tiktu galā, tad skaidrs, ka būtiskai daļai no ikdienas 100 miljoniem dzimumaktu nav nekāda sakara ar vairošanos vai jelkādu vēlmi turpināt sugu.
Lai panāktu pilnīgu seksa un apaugļošanas nošķiršanu, vajadzīgi divi komponenti. Pirmais ir efektīgi pretapaugļošanās līdzekļi, kas garantē, ka dzimumakta laikā netiks radīta jauna dzīvība. Taču tas vēl neļauj pilnībā nošķirt seksu no auglības; lai vairotos, joprojām nepieciešams kopoties. Tas ir, tā bija līdz pat ļoti nesenam laikam. Otrs nepieciešamais komponents ir iespēja radīt jaunu dzīvību bez dzimumakta. Mūsu suga sasniedza šādas spējas 1978. gadā Anglijā līdz ar Luīzes Džojas Braunas dzimšanu. Luīze tika ieņemta zem mikroskopa, kur viņas mātes olšūna tika apaugļota ar tēva spermatozoīdu. Apaugļotā olšūna pēc divām dienām tika no jauna ievadīta mātes dzemdē un pēc citādi normālas grūtniecības pēc deviņiem mēnešiem piedzima normāla meitene. Šo tehniku kopš tā laika sauc par in vitro apaugļošanu un nu jau tā ir sekmīgi notikusi vairāk nekā miljons reižu.
Kad ārsti Steptojs un Edvardss nonāca līdz in vitro apaugļošanai, viņi apzināti netiecās pēc seksa un vairošanās nošķiršanas. Viņi, tāpat kā citi mediķi, tiecās dziedināt neauglību. Bet, runājot tieši, kāpēc kādam būtu jādziedina neauglība? Raugoties no globālās perspektīvas, ir pārāk daudz auglīgu vecāku, tādēļ pārāk daudz bērnu, daudzus no kuriem neviens negrib. Pasaules vēstures gaita nemainīsies, ja neviens neauglības gadījums netiks izārstēts, bet tā dramatiski izmainīsies, ja cilvēku auglība netiks iegrožota. Taču no personīgās dzīves perspektīvas tieksme pēc atvases bieži vien ir neapturama. Neauglīgi pāri ir gatavi uz milzīgiem finansiāliem, psiholoģiskiem un pat fiziskiem upuriem, lai radītu dzīvu bērnu situācijā, kad dabiskā ceļā tas nav iespējams.
Šīs problēmas ētiskās dimensijas ir vieglāk ieraudzīt, ja mēs padomājam par vīriešu neauglību. Ar to mēs saskārāmies 1992. gadā, kad pētnieku grupa Beļģijā publicēja sensacionālu rakstu par normāla bērna piedzimšanu no vīrieša, kas sirga ar smagu oligospermiju (spermatozoīdu nepietiekamību). Šī bērna piedzimšana kļuva iespējama, pateicoties specifiskai in vitro apaugļošanas metodei, kas tiek saukta par “intracitoplazmisku spermas injekciju”, kuras laikā zem mikroskopa atsevišķs spermatozoīds tiek tieši ievadīts sievietes olšūnā. Sākotnējās in vitro apaugļošanas laikā viena olšūna tika appludināta ar miljoniem spermatozoīdu, kā tas notiek arī parastā dzimumaktā. Šajā gadījumā mākslīgai apaugļošanai pietika ar vienu spermatozoīdu. Tehnoloģija, kas ļauj īstenot šādu apaugļošanu, liek radikāli pārdomāt pašu neauglības jēdzienu. Šo metodi var pielietot ne tikai vīriešiem ar nepietiekamu spermatozoīdu skaitu, bet arī tādiem, kuriem vispār nav neviena nobrieduša spermatozoīda. Šie vīrieši cieš no pilnīgas neauglības, jo viņiem nefunkcionē sēkliniekus un urīnizvadkanālu savienojošais kanāls, kurā spermatozoīdi nobriest. Šādos gadījumos spermatozoīdi satur visu ģenētisko informāciju, taču viņiem trūkst mehānismu, kas nodrošina to mobilitāti, kā arī enzīma, kas ļauj panākt iekļūšanu olšūnā. Taču tagad ir iespējams nenobriedušu spermatozoīdu paņemt tieši no sēklinieka un zem mikroskopa ievadīt tā DNS tieši olšūnā. Jau daudzi tādi vīrieši ir sekmīgi kļuvuši par tēviem. Vai tas ir pieņemami? Vai neauglīgi vīrieši var pieprasīt tehnoloģiju, kas tos padara par tēviem? Vai mēs tādējādi ietekmējam bērna likteni (lai arī viņa rūpes un vajadzības pastāv tikai kā sekas mūsu lēmumiem)? Varbūt mēs tādējādi apmierinām tikai viena cilvēka tieksmi pēc nemirstības? Un kas mainās, ja mēs padomājam, ka tādējādi mēs ļaujam pārmantot nepārmantojamu ģenētisku neauglību?
Šajā laikā šādā veidā ir dzimuši vairāk nekā 10 000 bērnu. Šobrīd ir iespējams saglabāt tikko miruša vīrieša spermu (24 līdz 30 stundas pēc nāves), lai tādējādi radītu dzīvu bērnu pēc dažiem mēnešiem vai pat gadiem, kas jau vairākkārt ir ticis darīts. Tā jau ir nemirstība ar uzviju.
Lietojot mirušu vecāku sasaldēto spermu un olšūnas, iespējams zem mikroskopa radīt tūlītējus bāreņus. Iznākums var būt grotesks, bet nevajag pārāk daudz iztēles vai līdzjūtības, lai iedomātos situāciju, kurā atraitne varētu lietot sava mīļotā mirušā vīra spermu, lai iegūtu viņu vienīgo bērnu. Tehnoloģija te ieņem visai divdomīgu vietu, ļaujot mums īstenot savus labākos un sliktākos impulsus, un ne zinātnieki, ne tehnologi te nevar sniegt nekādas atbildes.
1994. gadā mēs kopā ar kriologu Stenliju Leibo žurnālā Nature pievērsām uzmanību bezcerīgajām prognozēm par vīriešu pretapaugļošanās līdzekļu ieviešanu nākamajās desmitgadēs, ņemot vērā to, ka lielajām farmaceitiskajām kompānijām trūkst jebkādas intereses par šo jautājumu. Tabletes vīriešiem varētu nekad netikt ieviestas. Tas mūs noveda pie alternatīvas pieejas piedāvāšanas, kas neparedz farmaceitisko kompāniju līdzdalību. Miljoniem vīriešu, galvenokārt pusmūžā, kuriem jau ir kāds bērns, ir veikuši sterilizāciju (vazektomiju), un viņu skaits turpina augt. Šī operācija vīriešiem ir daudz vienkāršāka nekā sievietēm. (Sterilizācija abiem dzimumiem šobrīd ir kļuvusi par visizplatītāko dzimstības kontroles līdzekli ASV.) Mākslīgā apaugļošana ir gan vienkārša, gan lēta, turklāt auglīgiem pāriem to izdodas sekmīgi īstenot gandrīz tikpat bieži kā normāla dzimumakta ceļā. Mūsu argumenta pati svarīgākā daļa ir tā, ka auglīga vīrieša sperma jau ilgu laiku tiek lēti un sekmīgi saglabāta šķidra nitrogēna temperatūrā. Tādēļ, ja izdotos demonstrēt, ka spermu ir iespējams sekmīgi uzglabāt ne tikai daudzus gadus, bet gadu desmitus, arī jauni cilvēki varētu apsvērt vazektomijas veikšanu, turklāt diezgan agri. Agrīna vazektomija, viņu auglīgās spermas saglabāšana iesaldētā veidā un sekojoša mākslīga apaugļošana kļūtu visnotaļ efektīga alternatīva dažādām dzimstības kontroles metodēm. Pārcelt atbildību uz vīriešu pleciem, vismaz monogāmās attiecībās, mums šķita sociāli atbildīgs ieteikums. Es negribu nogurdināt lasītājus ar sašutuma pilno reakciju medijos, bet kopš tā laika daudz kas ir noticis, kas ļauj domāt, ka šis paredzējums dažās desmitgadēs varētu kļūt par realitāti un vairs nešķist ārkārtīga patvaļa.
Pēdējā laika kontraceptīvās un reproduktīvās tehnoloģijas panākumi ir radījuši veselu virkni strīdīgu problēmu, kuras daudzi gribētu
neredzēt. Bet tas vairs nav iespējams, džins ir izlaists no pudeles. Likumdošana neko neatrisinās, ja vien tā nebūs globāla. Pāri vai sievietes vienas pašas šķērsos ģeogrāfiskās un politiskās robežas, lai apietu savas bioloģiskās robežas. Atbilde uz šo situāciju var būt tikai intensīva un nepārtraukta diskusija, kas balstās uz zināšanām un nevis uz mītiem. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc es, zinātnieks, esmu pievērsies literatūrai un dramaturģijai kā jauniem ceļiem, kas ļauj celt intelektuālo līmeni publiskajām diskusijām par seksu un apaugļošanu.
No angļu valodas tulkojis A.R.
RL mājaslapā lasāma intervija ar Karlu Džerasi.