Shithead jeb ebreju literatūras jautājums

Sākotnēji ebreju literatūra veidojās pilnīgā izolācijā. Piemēram, tādam agrīnam ivritā rakstošam autoram kā Josefs Haims Brenners droši vien nebija daudz lasītāju – tie, kuri prata lasīt ivritā, bija raduši pie reliģiskiem tekstiem, savukārt iespējamie sekulārās literatūras lasītāji bija iemīļojuši lubu literatūru jidišā. Kad izlasīju Dāvida Bezmozga grāmatu, man tūdaļ ienāca prātā Brennera daiļrade – mijkrēslis starp vairākām kultūrām, neziņa, šaubas, bailes, pārdzīvojumi un samierināšanās ar likteni, kas robežojas ar absolūtu nespēju, piemēram, izstāstīt mājas saimniecei, ka viņas vīrs melo, ka apmeklē sinagogu, bet patiesībā iet kaut kur citur (laikam uz bordeli), vai arī izdarīt pašnāvību. Taču lasītājs var nojaust, ka nespēja valdīt pār notikumiem, pasivitāte un rāms skats ir saistīts ar tekstu iekšējiem slāņiem piemītošu prieku: “Atlaists no nožēlojamā un garlaicīgā darba, kur par divpadsmit stundu ilgām mokām varēja nopelnīt tikai pārdesmit šiliņus, Kitins nebūt negrasījās meklēt citu, labāku, vai kaut vai tādu pašu, nodomādams: nu tad lieliski… jo labāk, tātad tagad bezjēdzībai ir pienācis gals.” Šo 20. gadsimta sākumā rakstīto teikumu mierīgi varētu ievietot kādā no Dāvida Bezmozga stāstiem, tas tur iekļaujas un pieguļ kā labi pašūts tērps, un kādu mirkli man sāk likties, ka gadsimtu veci rakstnieki, kas tikai veidoja ivrita literatūru (tas nekas, ka Bezmozgis raksta angliski) – Berdičevskis, Brenners, Berkovičs, Šteinbergs un citi – ir laikabiedri Rīgā dzimušam Kanādas ebrejam. Taču pa vidu bija Katastrofa (Holokausts, Šoa). Kaut arī tagad es nevēlos kārtējo reizi izvērst diskusiju par to, vai pēc šiem šaušalīgajiem notikumiem vispār ir iespējama literatūra, dzeja, māksla vai reliģija, acīmredzams ir fakts, ka Bezmozga stāsta varonis savu ebreja identitāti nostiprina nevis reliģisku tekstu lasījumos, ebreju tradīcijās, tuvinoties reliģijai vai distancējoties no tās, bet gan Holokausta muzejā, kas ierīkots skolas pagrabā, un kur viņam neizdodas kā nākas uzvesties, jo nelabvēļi sāk grūstīt mazo imigrantu – tieši pie Varšavas geto vadītāja Mordehaja Anileviča portreta kāds Akermans kopā ar diviem draugiem pagrūž stāsta varoni, savukārt viņš sāk žņaugt Akermanu. Tālāko varat izlasīt paši – iznākumā skolotājs Gurvičs stāsta varonim uzdod jautājumu, vai viņš ir ebrejs vai nacists, uz ko pēdējais atbild, ka ebrejs, un šis jautājums tiek atkārtots tik ilgi, kamēr gan viņš, gan skolotājs saprot, ka tas tā patiešām ir.

Ja noskaņas ziņā Bezmozga stāsti ievietojami 20. gadsimta sākuma ebreju literatūras kontekstā, tad sižeta telpas izmantojuma ziņā tie sabalsojas ar mūsdienu ivrita literatūru. Piemēram, arī slavenajā Etgara Kereta stāstā Kurpesliela daļa darbības norit Holokausta muzejā, kur kāda klase aizvesta ikgadējā ekskursijā. Darbība norisinās Izraēlā, un lielākā daļa bērnu ir ieceļotāji no Ziemeļāfrikas, tādēļ Holokausts viņiem ir abstrakcija, kamēr stāsta varonis un vēl kāds zēns ir cēlušies no Austrumeiropas – un viņi ir vienīgie, kas atļaujas pārkāpt skolotājas aizliegumu neko neaiztikt ar rokām, jo viņu vecāki gāja bojā nāves nometnēs, un tādēļ drīkst aiztikt viņu mantas, bet visi tie irākieši un marokāņi lai liekas mierā, jo tā nav viņu darīšana.

Kaut arī es izmanīgi velku šīs paralēles, lasot grāmatu, ne reizi vien nāk prātā jautājums, vai šī grāmata ir pieskaitāma ebreju literatūrai vai nē. Protams, ar vienu kāju stāstu krājums stabili stāv kanādiešu literatūrā, galu galā, turpat vai katrai lielākai nācijai pēdējās desmitgadēs (tāpat kā pirms gadsimta) ir savs “imigrantu stāsts”, kuriem visiem kā vienam raksturīga kopīga tipoloģija: vecāki sarauj saites ar iepriekšējo mītnes zemi, jaunajā jūtas neiederīgi, un tikai bērniem – pārvarot dubultu noraidījumu mājās un sabiedrībā – izdodas kļūt par mītnes zemes pilntiesīgiem iemītniekiem. Viens no pirmajiem vārdiem, ko mazais stāsta varonis iemācās Kanādā, ir shithead, un tas tiešā veidā ir saistīts ar jautājumu par ebreju literatūras būtību. Ja noraida rasistisku, bet diemžēl populāru atziņu, ka ebreju literatūra ir ikviens darbs, ko sarakstījis ebrejs, tad vērts pārdomāt Dāvida Bezmozga grāmatas ebreju motīvus. Parasti ebreju literatūru raksturo tekstā skaidri saskatāmi identifikatori: jūdaisma reliģija vai tās noraidījums, ebreju kopienas noslēgtības, asimilācijas jautājums, reliģiskā un rituālā prakse, indivīda konflikts ar tradicionālo kopienu utt., u.tml. Taču Bezmozga gadījumā identifikatoru ir maz: “Bezmiega mocīta, intrigas vērpjoša Odesa [..] mani vecāki, Baltijas aristokrāti, noīrēja dzīvokli Finča avēnijā [..] viena godājama kvartāla attālumā no krievu varzas [..] citu krievu šajā namā nebija [..] par šo privilēģiju mani vecāki ik mēnesi piemaksāja pie īres divdesmit liekus dolārus”. Šajā īsajā tekstā nav gandrīz neviena ebreju literatūrai “tipiska” identifikatora, taču skaidrs, ka runa te ir tieši par ebreju imigrantiem, kuru vidū Baltijas pārstāvji īpaši izceļas vienkārši tādēļ, ka piedzīvojuši kādus divdesmit gadus “sovdepijas” mazāk nekā pārējie krievi.

Arī vārdam “krievi” Bezmozga stāstā ir īpaša loma – gluži tāpat kā padomju sauklī “Lasām Ļeņins, domājam partija”, visi Bezmozga krievi ir ebreji, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka citur pasaulē “ebrejs” ir nevis nacionāla, bet reliģiska identitāte, un parasti imigrantu identificē pēc tās zemes, no kurienes viņš ieradies. Ārējā un iekšējā identifikācija nesakrīt, un stāsts pamazām iemanto traģiskas aprises. Pametuši padomijas robežas, bijušie “žīdu purni” apkārtējo acīs nereti kļuva par “krievu purniem” – turklāt šāda identitātes traģika piemeklēja tos, kuri devās nevis uz Izraēlu, bet citur. Dāvids Bezmozgis apraksta sava vectēva (cionista) un tēva un tēvoča (pragmatiķu) strīdus Vīnē, un daudzām ģimenēm, kas izceļoja no PSRS septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, šī saruna ir nevis literāra abstrakcija, bet tā laika stenogramma: “Kāpēc mēs neizmantojam Izraēlas vīzas? Kāpēc izrādām tādu nepateicību Izraēlas valstij, kura galu galā sagādājusi mums iespēju tikt prom no Padomju Savienības? – Manam tēvam un tēvocim atbilde uz šiem jautājumiem bija 150 miljoni saniknotu arābu. Manam vectēvam, kurš visu mūžu bijis cionists, tā nebija atbilde [..] viņš zināja, ka Izraēlā vismaz būs jumts virs galvas. Un Izraēlā, ko ielenc 150 miljoni saniknotu arābu, vismaz nebūs grūti pazīt ienaidnieku. [..] Vectēvs: Tur man nekad nebūs jādzird “riebīgais žīds”. [..] Tēvs/tēvocis: Toties tur tu dzirdēsi “riebīgais krievs”. [..] Vectēvs: Varbūt. Bet tur, kur jūs braucat, jūs dzirdēsiet gan vienu, gan otru.” Šī diskusija vien padara Bezmozga grāmatu par daļu no ebreju literatūras.

Vēl viens arguments, kas ļauj pieskaitīt Bezmozga sacerējumus ebreju literatūrai, ir ebreja identitātes krīze šaurākas ebreju sabiedrības ietvaros. Piemēram, stāsta varonis ebreju skolā, ko apmeklē, protams, netiek saukts par “riebīgo žīdu”, bet par “riebīgo krievu” gan. Baltijas aristokrāti, kas bija gatavi piemaksāt pie īresnaudas, lai mājā nedzīvotu krievu varza, nespēja samierināties, ka par viņu aristokrātismu neviens cits nezina. Mazā Baltijas aristokrāta tēvs veda dēlu uz skolu ar vecu septiņdesmitā gada volvo. Inteliģentiem un sapņotājiem tas būtu sīkums, bet klasesbiedriem tas bija nepielūdzams fakts. Izrādās, ka ir vieni ebreji, un vēl ir pavisam citādi, turklāt abas puses uzskata sevi par aristokrātiem. Apslēptā veidā taisnība izrādās vectēvam cionistam, vismaz man kā lasītājam tā šķiet, taču jaunajiem ebreju imigrantiem nav izvēles un autoram Bezmozgim ir jāpiedāvā izeja no situācijas, ko viņš rod jēdzienā PR: “Ebreju bēgļiem no komunisma tolaik bija labs PR”. Taisnība viņam nav tikai attiecībā uz vārdu “tolaik”, jo ebrejiem nekad nav trūcis PR– jebkurā pasaules valstī, ja izrādās, ka cilvēks ir bijis ebrejs, viņš iemanto pret sevi labvēlīgu vai izteikti naidīgu attieksmi. Kaut arī sāmiem un turkmēņiem, visticamāk, piemīt krietni mazāks PR (kas pats par sevi ir mistificēts jēdziens), ebreju gadījumā par krietnu porciju laba PR ir parūpējies jau Moše Sīnāja kalnā, bet tiklab arī rabi Geršoms, kurš pirmais formulēja aizliegumu lasīt svešas vēstules; PR ebrejiem nav trūcis nekad, tas ir tikai mainījies. Lasot Bezmozga stāstus, man liekas, ka ebreju PR ir kaut kas līdzīgs askorbīnskābes ripiņām, vitamīniem, ko var apēst profilaktiski, cerot, ka sliktāk jau nepaliks, un varbūt pat paliks labāk. Šī paša mistiskā PR dēļ arī paveicas stāstu varoņa tēvam, kad viņu kāds no Kanādas ebreju aristokrātiem (pazīstams ārsts) uzaicina viesos – kam seko piedāvājums sadarboties masāžas biznesā. Divus aristokrātu pretpolus ir samierinājis mistiskais PR, un stāstā skaudri atklājas, ka šis brīnumlīdzeklis bija vajadzīgs tādēļ, ka tradicionālais līdzeklis – kopīga šabata svinēšana, ievērojot visus rituālos normatīvus – nenostrādā, jo abas aristokrātu puses ar šo lietu nespēj tikt galā. Varētu uzskaitīt vēl pāris motīvus kas, manuprāt, raksturo Dāvida Bezmozga stāstus kā ebreju literatūrā ietilpstošus, piemēram, vēsturiskās atsauces uz reliģiskajiem tekstiem, jauna ebreja ilgas pēc vecu ebreju sabiedrības kā paaudžu konflikta pārvarēšanas terapijas. Stāstā par vecu ļaužu patversmi veco ebreju mikrokosms iemieso visas pasaules ebreju sabiedrību un tās konfliktus. Taču vēl vairāk iepriecē, ka Bezmozga stāsti – kuri nav unikāli, bet vajadzīgi – ir tulkoti arī latviski. Es pieļauju varbūtību, ka vienam otram grāmata liksies svarīga tāpēc, ka tajā aprakstīti “Baltijas aristokrāti”, bet es svinu tās lasījumu tādēļ, ka esmu atradis vēl vienu atzaru plašajā ebreju literatūras virzienu klāstā. Nebūsim pūristi, galu galā ebreju literatūra var tapt arī angliski. Vai latviski..

RL mājaslapā lasāma intervija Dāvidu Bezmozgi