Svens, Gunāra dēls

Biogrāfiska uzziņa: dzimis 1951. gadā Pontiakā Mičiganā arhitekta Gunāra Birkerta ģimenē.

1974. gadā pabeidzis Mičiganas universitāti Enārborā. Pirmās Birkerta darba vietas — grāmatnīcas studentu pilsētiņās Enārborā Mičiganā un Kembridžā Masačūsetsā. No 1984. gada līdz 1991. gadam bijis pasniedzējs Hārvarda universitātes rakstniecības programmā. Šobrīd rakstniecības pasniedzējs Beningtona un Mauntholjokas koledžās Masačūsetsas štatā.

Bibliogrāfija: An Artificial Wilderness: Essays on 20th Century Literature (Morrow, 1987)

The Electric Life: Essays on Modern Poetry (Morrow, 1989)

American Energies: Essays on Fiction (Morrow, 1992)

The Gutenberg Elegies: The Fate of Reading in an Electronic Age (Faber & Faber, 1994)

Tolstoy’s Dictaphone (Graywolf, 1996)

Readings (Graywolf, 1999)

“Tikai neceriet, ka es to eseju sūtīšu elektroniski kā pielikumu,” mani brīdina Svens Birkerts, “tiktāl es vēl neesmu izaudzis. Fakss taču derēs, vai ne?” Protams, derēs! Un faksu es arī saņemu: pirmajā dienā pirmās piecas lappuses ar piebildi: “Nezinu, vai man izdevās. Varbūt tomēr sūtīt pa parasto pastu?” Otrajā — 8., 9. un 10. lappusi. Trešajā — 7. lappusi. Ceturtajā dienā beidzot pienāk trūkstošā — 6. lappuse. Ja Birkerta e-pasta zīmītēs nebūtu jūtams augošs izmisums par neprasmi veikli rīkoties ar modernajiem saziņas līdzekļiem, varētu domāt, ka tas ir pašreklāmas triks: Svens Birkerts, viena no pēdējo desmit piecpadsmit gadu spožākajām amerikāņu literatūras kritikas un esejas žanra zvaigznēm visplašāk pazīstams ar savu 1994. gadā iznākušo grāmatu Gūtenberga elēģijas — lasīšanas liktenis elektroniskajā laikmetā, kurā viņš vēršas pret datora izraisīto revolūciju, kuras rezultātā piecsimt gadus pastāvējušo grāmatu kultūru pamazām nomaina elektronisko komunikāciju kultūra, kas viņam ir īsts sātana — pievilcīga, stilīga un tomēr sātana — iemiesojums. Pēdējās Gūtenberga elēģiju lappusēs Birkerts raksta: “Sātans vairs neklejo apkārt ar šķeltiem nagiem, viņš neizplata sēra smaku [..], viņš ir draudzīgs un lietišķs puisis. Viņš apgalvo, ka palīdzēs mums nokļūt gaišākā, vieglākā nākotnē, un viņa reklāmas paņēmieni ir ļoti gludeni. [..] Es varu iztēloties, kā tas viss būs — mūsu pūliņus un ciešanas nomainīs krāsains, tīkams sapnis. Pirksti dejo pa taustiņiem, tiek lejuplādēti veseli faktu un sajūtu okeāni, kas izplūst pa mūsu centrālo nervu sistēmu. Pieejamas un manipulējamas neizsmeļamas datu akas, viss plūst neticamā ātrumā. Nekas nav palicis pāri no akmens uz lauka, no salauztā kapļa, no nogurdinošajiem attālumiem. “Vēsture,” sacīja Džoisa Stīvens Dedals, “ir murgs, no kura es mēģinu pamosties.” Varbūt tāda arī ir šī pamošanās, tikai dīvainā kārtā tā atgādina fantastiskos tēlus, kas mēdz mūs piemeklēt miegā. Kaut kur sirds dziļumos es dzirdu balsi, kas sauc: “Atsakies!” Ar minēto grāmatu Birkerts izpelnījās kontrrevolucionāra un mūsdienu ladista reputāciju, kaut gan atšķirībā no Neda Lada, kura ietekmē bruņotu amatnieku bari 19. gadsimta sākuma Anglijā lauza jaunieviestās mehāniskās stelles, kas draudēja iznīcināt roku darbu, nomainot to ar lētu masu produkciju, viņš neaicina dragāt kompjūterus vai aizliegt internetu, tikai pārdomāt, kā, ar tiem darbodamies, maināmies mēs paši un tas, ko esam pieraduši dēvēt par kultūru. Pretēji amerikāņu presē sastopamajiem apgalvojumiem, ka Birkerts joprojām sacerot savas esejas uz mehāniskās rakstāmmašīnas, viņš vakardienas elektroniskajā vēstulītē (starp citu, kā lietotāja vārdu viņš izraudzījies pašironisko CyberBirk) atzīstas: “Diemžēl man nācās pārtraukt lietot IBM Selectric II pērnajā novembrī, kad, ilgi nespējis sevi piespiest pārrakstīt savus topošos memuārus klēpja datorā, lai tos būtu iespējams četrdimensionāli rediģēt, tomēr to izdarīju. Pie rakstāmmašīnas neesmu vairs atgriezies un gandrīz jau spēju paciest datora plakano tastatūru un atsvešinošo ekrānu.” Minētos memuārus Birkerts nupat esot iesniedzis izdevniecībai Viking, un tie nākšot klajā nākamā gada sākumā.

Ja nebijis citu Birkerta darbu, varētu uzskatīt, ka viņš vienkārši “izsit sev nišu” Amerikas intelektuāļu topā, kam raksturīga sīva konkurence. Taču šie darbi ir — jau kopš septiņdesmito gadu beigām Birkerts regulāri publicējas periodikā — un tie liecina ne tikai par viņa rakstītāja, bet pirmām kārtām lasītāja talantu — tos, par kuriem viņš mēdz rakstīt, ir vērts lasīt. “Mana pati pirmā publikācija — atceros vissīkākās detaļas — bija gara eseja par austriešu rakstnieku Robertu Mūzilu vietējam literārajam žurnālam Boston Review.” Šai pirmajai publikācijai sekojušas neskaitāmas citas — par mūsdienu amerikāņu prozu un dzeju, par Rilki, Milošu, Prustu, Pasternaku, Pāsu, Dostojevski, Zbigņevu Herbertu, Brodski. Birkerta atmiņas par Brodski, kuras lasāmas RL mājaslapā, rakstītas speciāli Rīgas Laikam. Kādā no turpmākajiem žurnāla numuriem ceram arī publicēt interviju ar pašu Svenu Birkertu, kurai viņš laipni piekritis.

Pagaidām tikai atbilde uz jautājumu, kurš, kā man šķiet, nāks prātā ikvienam, kuru saintriģējis fakts, ka Svens ir slavenā arhitekta Gunāra Birkerta dēls — proti, vai viņš ir latvietis? Vai viņš runā latviski? “Manai runātajai latviešu valodai nav īpašas vainas, taču uz papīra tā ir primitīva — kaut vai tāpēc, ka es nekad latviski neesmu rakstījis. Tomēr tā ir mana pirmā valoda un vienīgā valoda, kurā es sarunājos ar saviem vecākiem.”

To, kādu nozīmi viņš piešķir savai pirmajai un otrajai valodai, savai izcelsmei, faktam, ka viņa darbi reiz varētu pildīt (varbūt galu galā tomēr uzceļamu?) ēku Daugavas kreisajā krastā, ko projektējis viņa tēvs, kā arī daudzus citus jautājumus es ceru uzdot Svenam Birkertam aci pret aci.

Ieva Lešinska

RL mājaslapā lasāms Svena Birkerta raksts Cilvēks, vārdā Džozefs