Tādēļ, ka man ir taisnība

Lūk, viņa – Frana Lebovica, manhataniete līdz matu galiem, sēž stūrī pie apaļa, ar baltu galdautu klāta galda viselitārākajā banketā par godu “Oskara” piešķiršanai. No viņas pa kreisi sēž namatēvs, žurnāla Vanity Fair redaktors Greidons Kārters, kuru New York Times nokrustījis par “šķīrējtiesnesi šīs pasaules vareno sabiedriskajās attiecībās”, bet pa kreisi – Miks Džegers. Lebovicu pašu bieži salīdzina ar Dorotiju Pārkeri, 20.–30. gadu Manhatanas literātu apvienības “Algonkinas apaļais galds” zvaigzni (“Man vienalga, ko par mani raksta, lai tikai neraksta patiesību”), taču patiesībā viņa apgrozās daudz izsmalcinātākās aprindās – Pārkere par tādām būtu varējusi tikai sapņot. Lai arī Lebovica varētu pievienoties Pārkeres asprātīgajai piezīmei, ka “heteroseksualitāte nav norma, tā vienkārši ir biežāk sastopama”, Pārkeres humors bieži skar seksu un dzeršanu: “Man patīk iedzert martīni. Ne vairāk par divām glāzēm. Pēc trešās es jau esmu zem galda, bet pēc ceturtās – zem namatēva.” 80. gados Lebovica piekopa vīrišķā tipa lezbiešu stilu – svīteri ar apaļu kakla izgriezumu, džinsus un iešļūcamās kurpes vai kovboju zābakus –, taču tagad viņa ģērbjas pie drēbnieka šūtos elegantos uzvalkos, kas atsauc atmiņā Marlēnas Dītrihas 30.–40. gadu smokingus. Taču viņas izskatā nav ne mazākā glamūra; žokļa dēļ, kas pēc formas atgādina spāņu galeonu, viņa ir izpelnījusies iesauku “Manhatanas mute”. Viņai nepatīk bērni: “Visi Dieva bērni nav skaisti. Vairums no viņiem labi ja vispār būtu rādāmi publikai.” Viņa dievina smēķēšanu. “Smēķēšana man ir ja ne pati dzīve, tad vismaz hobijs. Man patīk smēķēt. Smēķēšana ir mans prieks. Smēķēt ir forši. Ja runājam par mani, tad smēķēšanā slēpjas visa pieauguša cilvēka dzīves sāls.” Viņai riebjas patērētāju sabiedrība – tā pati sabiedrība, kas padarījusi viņu slavenu: “Padomju Savienībā kapitālisms uzvarēja komunismu. Amerikā kapitālisms ir uzvarējis demokrātiju.” 1970. gadā viņa sāka strādāt žurnālā Interview, kuru gadu iepriekš bija dibinājis Endijs Vorhols. Pēc tam viņa rakstīja sleju modes žurnālā Mademoiselle, kas sniedza padomus jauniem cilvēkiem, kā ģērbties stilīgi un ne pārāk dārgi, lai pārsteigtu savus modei līdzi skrienošos draugus, tomēr nepāršaujot pār strīpu. Šī ļaužu kategorija, kas rūpējas par savu publisko tēlu, joprojām ir un paliek viņas pamatpublika. Kopā ar Lebovicu viņi var zinīgi smaidīt un smieties, jūtoties pārliecināti par savu sociālo pārākumu un nebaidoties no intelektuāliem izaicinājumiem.

Vai es teicu, ka Greidona Kārtera bankets pēc “Oskara” pasniegšanas ar viņam blakus sēdošo Franu Lebovicu bija tā vakara elitārākais pasākums? Tiesa, Vanity Fair ballītē visām spožākajām zvaigznēm noteikti jāparādās, taču vēlāk vakarā sākas divas citas, kas ir ne tikai vēl elitārākas, bet vispār ārpus jebkādas konkurences: Madonnas intīmais soirée pēc pusnakts un Džordža Klūnija after-party vienīgi zvaigznēm. Tomēr pārējā laikā Lebovicu, visticamāk, var atrast Greidonam Kārteram piederošajā Vestvilidžas restorānā Waverly Inn, kur Mārtins Skorsēze viņu intervēja dokumentālajai filmai “Publiskā runa”. Šajā filmā, ko kopīgi producējuši Frana Lebovica, Greidons Kārters un Mārtins Skorsēze, Lebovica atklāj, ka viņas ideālais amats būtu Augstākās tiesas tiesnese. Kā saka viņa pati: “Man vienmēr ir taisnība, jo es nekad neesmu taisnīga” (“I’m always right because I’m never fair”). Piezīmējot, ka amerikāņiem nepatīk, ja viņus apspriež, aprunā vai tiesā, Lebovica atzīst, ka viņa kā Manhatanas publiskais orators var atļauties būt gan auksta, gan tiesājoša. Tāpēc, smejoties par viņas asprātībām, publikai allaž jāpatur prātā, ka Lebovicas pēdējais joks var izrādīties mērķēts uz viņiem pašiem.

Filips Vaits

Rīgas Laiks: Ceļā no Bostonas es autobusā palasīju grāmatu “Pa Do­­rotijas Pārkeres Ņujorku”. Kurš Ņujorkas rajons ir jūsējais?

Frana Lebovica: Ar Ņujorku ir tā: ikviena cilvēka Ņujorka izzūd. Kad bērnībā lasīju Dorotiju Pārkeri un ci­­tus 20. gadu Algonkinas apaļā gal­da rakstniekus[1. Algonquin Round Table – Ņujorkas rakstnieku, kritiķu, aktieru un intelektuāļu grupa, kas laikā starp 1919. un 1929. gadu regulāri pulcējās kopīgās pusdienu sarunās viesnīcas Algonquin Hotel restorānā.], es to vēl nezināju. Manos jaunības gados un arī pirms tam tie, kas gribēja nokļūt Ņujorkā, vai tie, kas bija lasījuši grāmatas vai skatījušies filmas par Ņujorku, nesaprata, ka filmās redzamā Ņujorka vai nu nekad nebija pastāvējusi, vai arī tad, kad viņi šeit beidzot ieradās, bija jau pazudusi. Kad ierados Ņujorkā, man bija 18 gadu, bet šī pilsēta mainās tik ātri, ka arī manas jaunības Ņujorka jau ir pilnībā izzudusi. Es tagad dzīvoju tajā pašā Ņujorkā, ku­rā dzīvo visi pārējie, tikai man ir smeldzīgas atmiņas. Savas paaudzes draugiem es allaž saku: kad jūs sakāt, ka agrāk Ņujorka bija labāka, precizējiet, kas bija labāk – vai Ņujorka bija labāka, vai labāk bija tas, ka jums bija 20 gadu?

RL: Kādā ziņā 70. gadu Ņujorka bija labāka? Jūs, saprotams, bijāt jauna.

Lebovica: Jā, man bija 20 gadu, un būt divdesmitgadīgam ir priecīgāk nekā būt sešdesmitgadīgam. Daudzi do­mā, ka tolaik Ņujorkā bija sliktāk, jo pilsēta bija bēdīgā finansiālā stāvoklī, noziedzības līmenis bija krietni augstāks, tāpēc viņi saka: o, un tev patīk, ja ielās valda noziedzība un netīrība? Es atbildu: protams, ka ne. Bet šīs divas lietas nav organiski saistītas, tās ir saistītas tikai cilvēku prātos.

Tolaik nebija tādu preses izdevumu kā tagad. Iedomājieties – nebija New York Magazine. Manuprāt, New York Magazine ir viena no galvenajām Ņu­­jorkas posta vaininiecēm. Pirms tam nebija neviena žurnāla vai avīzes, kas aprakstītu, kādos restorānos ēd, kādus bārus apmeklē vai kur dzīvo tie vai citi cilvēki. Lai to zinātu, bija jādzīvo šeit, bija labi jāpazīst savs ra­­jons un cilvēki, kas tur dzīvo. Kad viņi sāka par to visu rakstīt, uz šīm vietām sāka gāzties tūristi, un ar to arī viss beidzās. Tāpēc es tajā vainoju New York Magazine, un es vainoju arī cilvēkus, kurus tagad slavē par to, ka viņi izglābuši Ņujorku no bankrota. Visi vienā balsī runā: 70. gados Ņujorka bija uz bankrota sliekšņa. Jā, bija, bet es to nemanīju, jo biju jauna un bez naudas. Jo cilvēkiem, kuriem nav naudas, ekonomika neeksistē. Eko­­nomika eksistē tikai cilvēkiem, kuriem ir nauda. Man naudas nebija, un es nezināju, vai dzīvoju labos vai sliktos laikos, man tas bija viens pīpis. Tagad visi saka: o, bet dzīve Ņujorkā bija tik lēta! Tā nu gan nav tiesa. Dzīve šeit vienmēr bijusi dārgāka, nekā tai vajadzētu būt. Protams, tā bija lētāka nekā tagad, bet... Es tolaik dzīvoju Vestvilidžā un maksāju 121 dolāru un 78 centus mēnesī par vienistabas dzīvokli, man tas bija ļoti dārgi. Toties nebija problēmu ar darbu. Es strādāju par taksometra vadītāju, par apkopēju, vienmēr kaut ko varēja atrast...

RL: Jūs strādājāt par taksisti?

Lebovica: Jā. Šausmīgs darbs. Šaus­mīgs! Sliktu darbu vienmēr varēja at­­rast. Bija miljons visādu sliktu darbu, tā ka kaut kādu naudu vienmēr varēja nopelnīt. Un vēl, man bija tas, kas tagad, šķiet, ir pilnībā zudis, – priekšstats par to, cik daudz naudas man vajag iztikšanai. Cik man vajadzēja, ar to pietika. Es varēju samaksāt īri, varēju paēst, varēju nopirkt cigaretes – 30 centus par paciņu, nevis 15 dolārus.

RL: Bet no jūsu stāstītā es vienalga nesaprotu, ar ko jūsu jaunības Ņu­­jorka bija labāka.

Lebovica: Tā bija brīvāka, bija daudz vairāk brīvības. Es varēju dzīvot, kā vēlos, varēju nestrādāt. Pa lielākai daļai es nestrādāju. Lielāko daļu lai­­ka es pavadīju kopā ar draugiem. Strādāju tikai tik daudz, lai varētu samaksāt īri, paēst un saieties ar draugiem. Jaunam cilvēkam, turklāt vēl māksliniekam, sa­­iešanās ir ļoti svarīga. Tolaik darba ētika nebija tik šausmīgi uzskrūvēta kā tagad. Visi sagājās. Bija brīvāk un... Nezinu, vai esat ievērojis, bet pilsētā uz visiem stūriem ir novērošanas kameras. Es tās ienīstu. Ielās ir vairāk policistu, vairāk cilvēku, kas tevi nepārtraukti novēro... Turklāt tas sākās vēl pirms 11. septembra. Tā ir tāda priekšpilsētas attieksme. Pastāvīga fiziskās vides kontrole nav pilsētnieciska ideja. Pilsētā ir jāvalda lielākai brīvībai. Ņujorka vairs nav tik brīva.