Tālu prom no jebkurienes

1989. gadā latviski izdotās grāmatas Dziedoņi ērkšķu krūmā autore (no oriģināla Colleen McCullough) tiek rakstīta kā Kolīna Makkalova, taču viņas kaimiņi pazīst rakstnieci ar uzvārdu Makkaloka un sauc viņu tikai tā.

Dziedoņi ērkšķu krūmā, kas manās rokās nonāca vēl padomju laikā, vidusskolas pēdējā klasē, bija jauna pasaule. Katoļu mācītājs Ralfs de Brikasārs un jaunzēlandiete Megija, mīlestība, reliģija, Vatikāns, Austrālijas ainavas, dīvaini putni un dzīvnieki…

Pēc vairāk nekā desmit gadiem iebraucot Austrālijā, daudz kas ir mainījies. Vairs neesmu piederoša sentimentālu sieviešu romānu mērķauditorijai, mīlestība manās acīs ir sevi kompromitējusi, un Melburnas avīzes The Age pirmajā lappusē lasu par Ronaldu Denisu Pikeringu — kārtējo katoļu mācītāju, kas iepīts pedofilijas skandālā.

Cik spēcīgas tomēr var būt astoņpadsmit gadu vecumā uzkrātās emocijas — Austrālija man joprojām ir Dziedoņu zeme! Par to domāju, ceļojuma pašā sākumā autobusa logā starp Sidneju un Kanberu skatoties ainavu, kas tik ļoti atgādina grāmatā aprakstīto Droedas apkārtni sausuma periodos: graboši eikalipti, sarkanas smiltis, ar dzelteno zāli saplūstošas aitu muguras un nekaunīgi zilas debesis bez neviena mākonīša… Arī dabas aprakstus Kolīna Makkaloka veiksmīgi iefiltrēja starp saldsērīgām epizodēm, kuru galvenais uzdevums, kā viņa vēlāk apstiprinās, bijis lasītājiem izvilināt asaru buķetes.

Neesmu vienīgā, kam pirmais priekšstats par Austrāliju ir nācis no Dziedoņiem — par to pārliecinos, mazas Sidnejas būvfirmas biroja pusdienās runājot ar inženieri Vesnu. Dzimusi Maķedonijā, no saviem aptuveni 35 gadiem septiņus viņa ir pavadījusi Austrālijā. “Tu tiešām satiki Kolīnu? Kā viņa izskatījās? Ko viņa sacīja?” Vesna skatās manī dievinošām acīm.

Sātans mielojas salas melnajā dvēselē

Informēti austrālieši ir teikuši, ka Kolīna Makkaloka esot veca, resna sieviete, kas dzīvojot uz salas okeāna vidū kaut kur starp Brisbenu un Sidneju, pa dienu guļot, naktīs strādājot un esot uzrakstījusi arī vairākus romānus par Romas impēriju. Kontinentā viņa parādoties reti, ar žurnālistiem tiekoties nelabprāt, un Dziedoņos acīmredzot ir realizējusi savas nepiepildītās fantāzijas.

Es dievinu salas, un lidojums pie Kolīnas nav licies nekas nereāls. Pēc izkļūšanas cauri viņas Austrālijas izdevniecības Random House birokrātijai, esmu tikusi savienota ar kādu Megiju Hamiltonu, kas sola manu lūgumu un telefona numuru nodot Pemai Krispai — Kolīnas sekretārei Norfolkā.

Pema ir zvanījusi jau pēc pāris dienām. Rakstniece neatteikšot, jo es esot pirmā žurnāliste no Austrumeiropas, kas viņu meklē. Lai tikai rēķinoties, ka Norfolkas sala ir īpaša teritorija ar savu valdību, pasta sistēmu un valodu.

“Kādi cilvēki lido uz Norfolku?” esmu jautājusi tūrisma firmas darbiniekam, kurš internetā meklē izdevīgākos aviobiļešu piedāvājumus. Izrādās, Norfolku iecienījuši pensijas vecuma austrālieši, kas tūrfirmā parasti iegādājoties piedāvājumu “paketi”, kurā iekļautas vairākas naktis kādā no salas hoteļiem, mašīnas īre un organizētas ekskursijas. Aiz inerces pamēģinājis pārdot man astoņu dienu programmu, pēc fotogrāfijas spriežot, — sterilos un samērā dārgos apartamentos, kam bonusā nāk īrēta mašīna un trīs (!) ēdienreizes katru dienu, puisis nomierinās. Viņš atrod četru dienu variantu, neiebilst, ka hoteli meklēšu pati, tikai domīgi groza galvu, dzirdot — mašīnu netaisos īrēt, iespējams, braukšu ar riteni. “Norfolkas sala ir ļoti kalnaina,” viņš saka. “Varbūt laikus pārdomājiet!” —”Cik tad liela ir sala?”, esmu sākusi apsvērt, varbūt tomēr lauku apstākļos būtu vērts izmēģināt braukšanu pa ceļa otru pusi. “Pieci reiz deviņi kilometri,” viņš zinoši atbild.

Nezinu, vai tas ir komiski, un vai komisks ir raksts, ko īsi pirms izbraukšanas uz Norfolku man atkal piespēlē The Age pirmā lappuse. “Sātans mielojas salas melnajā dvēselē. Slepkava izraisījis paranoju paradīzē,” vēsta avīze. “Ir vīri, kas vairs neļauj sievām iet vakara pastaigās un dažos gadījumos pat uz darbu. Bērni baidās atvērt savas mājas durvis, pārnākot no skolas. Aizdomu un nepateicīgu baumu dēļ ir izjukušas draudzības. Daudzi cilvēki ir uztraukušies, ka katrā krūmā slēpjas sērijveida slepkava.”

Tāds ir posts, ko bailes nodarījušas skaistajai Norfolkas salai — divas nedēļas pēc Dženellas Petonas slepkavības — pirmā dokumentētā homicīda gandrīz 150 gadu ilgajā pēdējā cilvēku nometinājumā šajā salā. Mis Petona, sidnejiete, kas strādāja salā, tika atrasta sasista līdz nāvei…”Welkam to Norfak Ailen!

Uz Norfolkas salu, kas atrodas tuvāk Jaunzēlandei nekā Austrālijai, lidoju no Brisbenas. Lidmašīna, kas pieder Klusā okeāna aviokompānijai Air Nauru, lido nevis no iekšzemes, bet no starptautiskā termināla — aizelsusies pieskrienu pareizajam reģistrācijas lodziņam burtiski pēdējā minūtē. “Jums tiešām ir veicies!” laipns vīrietis iegrāmato manu biļeti. “Vai paspēsiet lidmašīnā ielikt bagāžu?” esmu negaidīti prātīga. “No worries ,”[1. Bez raizēm (angļu val.).]  viņš smaidot māj ar galvu.

Pārējie pasažieri — pārsvarā tiešām pensionāri — jau sasēdušies lidmašīnā pirms manis. Tumšādaina meitene lasa drošības instrukciju, un pilots mikrofonā ziņo, ka mums ir veicies — pūšot “astes vējš”, tāpēc paredzēto divarpus stundu vietā salu sasniegšot stundā un 40 minūtēs.

“Vai jūs lidojat brīvdienās? Kāpēc izvēlējāties Norfolkas salu?” Brīnoties par šādu laika amplitūdu, uzsāku sarunu ar sešdesmitgadīgu precētu austrāliešu pāri, kas sēž man blakām.

Viņi esot gribējuši braukt uz Taizemi, bet tur patlaban ir pārāk karsts — ap 35 grādiem. Norfolkā — tikai 25, tā gan nav tā motivācija, ko esmu cerējusi dzirdēt. Viņi stāsta par ceļojumu paketi ar mašīnas īri (auto būšot atstāts lidostā, vaļējām durvīm un atslēgu aizdedzē) un izskatās pārsteigti, ka man tāda komplekta nav.

Norfolku tomēr ieraugām tikai pēc divām stundām. Pareizāk sakot, sajūtam, lidmašīnas riteņiem pieskaroties lidlauka zemei. Atstājot Brisbenu trijos pēcpusdienā, neesmu gaidījusi, ka salā iebrauksim melnā naktī. Izskaidrojums ir vienkāršs: šajos platuma grādos satumst daudz ātrāk nekā Eiropā, jau ap sešiem vakarā, turklāt salai ar kontinentu — Sidneju un Brisbenu — ir pusotras stundas laika starpība.

Welkam to Norfak Ailen! —virs bagāžas lentes uzkrāsots uzraksts mani iepazīstina ar pirmo Norfolkas valodas paraugu. Pensionāri savus koferus ir dabūjuši un jau ripina uz īrētajām mašīnām, bet es ar acīm turpinu meklēt savu somu, kuras kā nav, tā nav. Atvainojiet, šodien nebūs, bet rīt jūs to saņemsiet, — ļoti mierīgi paziņo divmetrīgs, sirms milzis, ko apkārtējie sauc par Fāteri. Ir sestdiena un es zinu, ka lidojums no Brisbenas būs tikai nākošajā piektdienā, tāpēc viņa no worries mani nepārliecina. Štrunts par drēbēm, bet pirmdien man ir jāintervē Kolīna Makkaloka, un diktofons ir palicis bagāžā… Es, labi apzinoties, ka daļa vainas slēpjas manī pašā, bremzēju augošās dusmas. Fāteris, kurš izrādās lidostas priekšnieks, īstajā vārdā Pauls Edvards, stāsta, ka mana soma tikšot sūtīta uz Sidneju, no kurienes lidmašīnas šurp nāk arī svētdienās. Ne ar vārdu nepieminot savu kavēšanos Brisbenā, lūdzu, lai Air Nauru man izsniedz vismaz zobu suku.

“Hefa!” milzis pievēršas ļoti apaļai sievietei ar brūnām, valgām acīm, kas ir gadījusies mums tuvumā. “Maiznīcai jābūt vēl vaļā. Vai tu viņu aizvedīsi — lai nopērk visu, kas vajadzīgs?” Īsti nesapratusi, kāds sakars maiznīcai ar zobu suku, sekoju sievietei. Pirms tam no vietējās tūrisma firmas darbinieces, kura pūlējās man pārdot vēl dārgāku viesnīcu nekā Melburnas kolēģis, esmu uzzinājusi, ka istabu īre no vietējiem ir nelegāla. Vicinot viņai gar degunu no interneta izdrukātu informāciju, tomēr spēju sarunāt vietu cenas ziņā puslīdz pieņemamā hotelī.

Hefa (iesauka nozīmē “govs”, viņas īstais vārds ir Šerila) ir vietējā medmāsa, kas tiešām jūt man līdzi. Maiznīca izrādās visādu lietu bodīte, kur nopērkama arī zobu pasta un suka. Pēc tās ar milzīgu džipu tieku vēl vesta līdz mazajai slimnīcai, kur Šerila strādā. Tur viņa man izsniedz trūkstošo: melnu, pilnīgi jaunu plastmasa ķemmi, neattaisītu pretsviedru dezodorantu, ko droši vien pirkusi sev, tad aicina sēsties mašīnā (katru reizi, kad grasos uzlikt drošības jostu, pavada skaļi smiekli — tās salā nelieto!). Viņa ar izbrīnu klausās, no kurienes esmu un ko taisos darīt, līdz mašīnas priekšā tumsā iznirst krūmi ar gataviem mandarīniem un apelsīniem, un Šerila piestāj pie kādas mājas.

“Pad, tā ir A-iva no… no… Latvijas. Viņas bagāža ir pazudusi, un es viņai naktskrekla vietā iedošu vienu no taviem tēkrekliem,” viņa mani iepazīstina ar savu vīru — neliela auguma vīrieti ar sarkanu seju un alusvēderu, tad ved uz viesnīcu.

Es neesmu vienīgā nelaimīgā, stāsta Šerila. Viens tūristu pāris šodien neesot atradis savu noīrēto mašīnu. Kas to aizbraucis, nav zināms, bet nekas jau nenotikšot — sala ir pietiekoši maza, un tādas lietas nāk gaismā. Izņemot slepkavību — šurp atbraukuši pat izmeklētāji no Jaundienvidvelsas, bet nekas nav atklāts. (Vēlāk uzzināšu, ka arī visu salas iedzīvotāju DNS analīzes nav devušas skaidrojumu!) “Vai jūs pazināt meiteni, kas tika nogalināta?” jautāju. “Nu, protams! Visi viņu pazina,” Šerila atbild. “Kur viņa strādāja?” — “Castaway virtuvē.” Castaway ir viesnīca, kur man jāpaliek pa nakti.Smīns un Mazā Sēkliņa

Manā pasē ir iespiests zīmogs “atstāja Austrāliju”, mobilais tālrunis ar Austrālijas kompānijas Optus karti salā nestrādā, un zvans draugiem uz Brisbenu no viesnīcas maksā tikpat, cik zvanīšana uz Latviju. Naktī nemierīgi vārtos king-size gultas mitrajos palagos un dzirdu, ka aiz loga līst. No rīta atvilktais aizkars atsedz apmākušās debesis, pielijušu krūmu un otra hoteļa spārna jumtu. Uzvilkusi iepriekšējās dienas drēbes, ilgi dzeru kafiju un vilcinos iet ārā. Doma, ka pāris, kurš gribēja braukt uz Taizemi, droši vien jūtas tikpat nelāgi, garastāvokli neuzlabo. Norfolkas vietējās televīzijas pārraide sastāv no dažām krogu, vienīgās salas taksometru kompānijas un pāris vietējo kantrī grupu reklāmām, bet Austrālijas kanālus skatīties negribas. Mani iztraucē telefona zvans. “Labrīt, A-iva! Pie reģistratūras jūs gaida Alans Bafets. Viņš jautā, vai negribat doties izbraukumā pa salu,” saka moža balss. Tas nav kārtējais tūrfirmu mārketinga triks — labā Šerila ir atsūtījusi man pakaļ savu vīru, kura iesaukaPads, aizgūta no multfilmas par vardēm, tiek izmantota biežāk par vārdu. Es iepriekšējā vakarā esmu apjautājusies, vai viņi nezina kādu vietējo, kas grib izīrēt istabu, un pēc brauciena Alans aicina: “Ja tev nav iebildumu palikt mūsu mazajā mājiņā, vari nākt šurp!”

Norfolkas vecajās ģimenēs gandrīz katram ir iesauka, un iemesls ir ļoti vienkāršs — deviņiem vietējiem uzvārdiem ir neskaitāmi daudz lietotāju. Salas telefonu grāmata varētu būt vienīgā pasaulē, kur līdzās uzvārdiem ir arī iesaukas. Alanam un Šerilai ir tīri labi paveicies — dienas kārtībā ir arī tādi nekomplimentāri gājieni kā Zirneklis, Tarzāns, Dzīvnieks, Oposums, Sunītis…

Telefonu grāmatā vēlāk saskaitīšu 34 Bafetu ģimenes, bet mazrunīgais Alans jau pirmajā dienā mani paspēs iepazīstināt ar māsu Dženetu, brāli Janu (Grinu — Smīnu) un viņa sievu Šeriju (Pipu — Mazo Sēkliņu), tēvu Mārvinu un pamāti Ivonnu. Tikko spēdama atcerēties viņu vārdus un sejas, jau tikšu vesta pie nākamo māju, poētiski sauktu par Mūzikas ieleju, pie Babija, precīzāk, Deivida Evansa, kurš ir salas slavenākais dārznieks, ilgu laiku kopis arī Kolīnas Makkalokas mājas apstādījumus. Viņa dārzā starp smagiem banānu ķekariem, popo kokiem un dekoratīvām palmām Alans atrod ēkas sienu paliekas. Tas ir no pirmā nometinājuma — viņš lepni rāda.Kas jāaudzē bijušajiem cietumniekiem

Patlaban Norfolkas salā ir ap 1800 iedzīvotāju, bet civilizācija eiropiešu izskatā šeit pieteikusies tikai pēc 1774. gada, kad 2902’ Dienvidu platuma un 168 Austrumu garuma grādos starp Jaunzēlandi un Jaunkaledoniju tas pats kapteinis Džeims Kuks, kas pirmais ieraudzīja Austrāliju, atklāja trīs neapdzīvotas salas. Lielāko viņš nosauca augstdzimušas britu ģimenes vārdā par Norfolku, divas mazākās kļuva par Nepiana un Filipa salām. Norfolku, kam Kuks veltīja īpašu uzmanību tur augošo neparasto priežu dēļ vien,— noderēs kuģu mastiem! — Britu impērija jau pēc četriem gadiem sāka izmantot par bīstamu noziedznieku nometinājuma vietu. 1814. gadā grūtās kontrolējamības dēļ viss kontingents tomēr tika pārcelts uz Tasmaniju. 1825. gadā šo eksperimentu atkārtoja vēl vienu reizi — atkal uz īsu brīdi. Vēsturnieks Roberts Hjūzs ir izvirzījis versiju, ka ne tikai pārpildītie Anglijas cietumi, bet arī ziņas par Norfolkas priedēm araucaria heterophylla paātrināja visas Austrālijas kolonizēšanu. Diemžēl, skaisto, pat Norfolkas salas karogā attēloto un elegantajās Sidnejas pludmalēs vēlāk stādīto priežu koksne izrādījās pārāk mīksta. Kuģu mastiem tās nederēja arī burkānveida stumbru dēļ.

1856. gadā, pēc tam, kad sala vienu gadu bija tukša, tai uzradās citi pretendenti — interesanti ļaudis, kas apdzīvoja Britu impērijas pārziņā esošo Pitkērnas salu netālu no Franču Polinēzijas. 1789. gadā sadumpojušos, kapteini okeānā izsēdinājušo un polinēziešu sievas apņēmušo Bounty kuģa angļu jūrnieku Kriščena, Smita, Kvintāla, Mārtina, Milla, Makoja, Janga, Brauna un Viljamsa pēcteči, kam 1823. gadā pievienojušies tautieši Bafets un Evanss. Pārapdzīvotības, ūdens un pārtikas trūkuma dēļ Anglijas karaliene Viktorija viņiem — tolaik jau 193 cilvēkiem, kas sazinoties lietoja taitiešu un arhaiskas angļu valodas mistru, — ļāva pārcelties uz daudz lielāko Norfolkas salu. Dažas ģimenes to nekad neizdarīja, 42 pitkērnieši Norfolkā nespēja iedzīvoties un atgriezās dzimtenē…

Alana 63 gadus vecais tēvs Mārvins, ko pēc pāris dienām apciemoju salas otrā galā, joprojam atceras vectēva Seimūra stāstus par viņa tēva Džona ierašanos salā. “Kad viņi pirmoreiz atbrauca uz Norfolku, viss bija citādāk, nekā, kad viņi bija pieraduši Pitkērnā,” skaidro Mārvins. “Ieslodzīto būvētās mājas bija tumšas. Anglijas valdība uzskatīja, ka viņiem, tāpat kā iepriekšējiem iemītniekiem cietumniekiem, būtu jāaudzē aitas, govis un zirgi, ko viņi nekad nebija redzējuši! Angļi pat bija atsūtījuši instruktorus, lai mācītu viņiem apieties ar dzīvniekiem.”

Pitkērnieši uzcēla paši savas mājas. (Mārvins joprojām dzīvo vectēva mājā ar dažādās brūnās nokrāsās spīdošu Norfolkas priedes koka grīdu.) Taču vēl līdz60. gadiem salas ceļi nav bijuši asfaltēti, un mašīnas varēts saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. “Vectēvs uz salas vidieni veda preces no kuģiem,— ar trim zirgiem, jo bija jātiek augšā kalnā. Pienāca tikai kādi četri kuģi gadā, bet tagad pienāk pa vienam katras divas nedēļas,” stāsta Mārvins. “Manā jaunībā salā nebija ledusskapju. Ja trešdien tika nokauts teļš, visa gaļa bija jāpārdod jau ceturtdien, bet tas, kas palika mājās, jāapēd divu dienu laikā. Pēc tam gājām zvejot. Nebija arī elektrības: mani bērni ir uzauguši ar petrolejas lampām. Kaut kur aizbraukt bija tikpat kā neiespējami. Es piecus mēnešus Sidnejā taisīju žalūzijas, lai tiktu uz Eiropu.” Ceļojums bijis lielisks, bet dzīvot viņš Eiropā negribētu. Radiniekus Anglijā nav meklējis — Bafeti no turienes aizbraukuši tik sen!

Mārvins ir bijis arī Pitkērnā — lai svinētu 200 gadu jubileju, kopš Bounty jūrnieki izcēlās vulkāniskajā salā. “Pitkērna ir ļoti spica. Tur vispār nav līdzenas vietas, viss ir stāvs,” viņš informē. “Pitkērna ir daudz, daudz mazāka par Norfolku. Cilvēki (pēc oficiāliem datiem, šai salai ir tikai 66 iemītnieki!) tur visu izaudzē paši, bet naudu lielākoties nopelna, pārdodot koka izstrādājumus lielo kuģu pasažieriem, kas brauc viņiem garām. Viņi pārdod arī Pitkērnas tēkreklus un pastmarkas — tāpat kā Norfolkas markas tās ir ļoti pieprasītas. Pitkērnas valdība funkcionē, tikai pateicoties ieņēmumiem no pastmarku tirdzniecības. Pitkērnu joprojām pārvalda Anglija,— precīzāk, tās konsulāts Jaunzēlandē.”

Kur tad ir Mārvina dzimtene? “Vispirms Norfolkas sala, tad Pitkērna. Anglija? Ar to mūs vairs nekas nesaista,” dzirdu atbildi. “Kad angļi apprecējās ar taitietēm, viņi sāka jaunu rasi. Mēs uzskatām to par savu sākumu.”

Pa vīriešu līniju Bafeti daudzmaz saglabājuši anglisko bālumu, sieviešu līnijā dominē polinēziešu vaibsti — fotogrāfijās redzams, ka Mārvina vecmāmiņa bijusi melnīgsnēja un ar tumšu ādu. Mārvina pirmā sieva, kas mirusi ar vēzi, kad jaunākais no trim bērniem bijis tikai četrus gadus vecs, nākusi no Krisčeniem. “Laikam ir diezgan grūti apprecēt kādu, kas nav tavs radinieks?” interesējos. “Mmūsu dienās vairs ne,” atsmej Mārvins. “Katra paaudze apprec kādu no ārpuses. 50% ir no Jaunzēlandes. Pārējie — no Austrālijas vai no citurienes. Jaunzēlandiešiem ceļošana ir liels notikums, un tuvākais ceļojumu punkts ir Norfolkas sala. Viņi labprāt brauc pie mums: Jaunzēlande ekonomiski ir mazliet iepakaļ Norfolkai, bet Norfolka — Austrālijai.”

Pārceļoties uz Norfolkas salu, pitkērniešiem teikts, ka šo zemi karaliene Viktorija viņiem dāvina. Pašpārvalde pastāvējusi tikai četrdesmit gadus — 1896. gadā Jaundienvidvelsas ģenerālgubernators paziņojis, ka salinieki nav spējīgi tikt galā ar saviem spēkiem. Kopš 1979. gada Norfolka atkal ir daļēji neatkarīga — panākts kompromiss, ka tā formāli ir Austrālijas pārziņā, bet nepieder tai. Neatkarība atnesusi atbrīvojumu no ienākumu nodokļa, taču atņēmusi sociālos labumus, un iedzīvotāju vidū joprojām var atrast gan tādus, kas kaismīgi pieprasa pilnīgu neatkarību, gan citus, kas uzskata, ka Norfolkai vajag pievienoties Austrālijai.

Par lielo zemi atgādina iknedēļas tūristu pieplūdums. Nevainosim ārējus spēkus — ciemiņus salai piesaistījusi vietējā sieviete, Mērija Beilija. Viņas dibinātās firmas Pinetree Tours autobusi no hoteļiem uz publiskas apskates objektiem — bijušajām cietumnieku barakām un sargu mājām, muzejiem, nocietinājumiem, pāris baznīcām, sāls fabrīciņu un vietējo kapsētu — ved vecumdienās ar Eiropas sentimentu sirgstošus ļaudis. Tūristus, kas atstāj salā Austrālijas skaisto plastmasas naudiņu, norfolkieši respektē — ja vien viņi negrasās palikt ilgāk par standarta laiku —vienu, divām nedēļām, vai, pasarg Dievs, nopirkt šeit īpašumu!

Arī Bafetu ģimenes locekļi kalpo tūrisma industrijai. Jans ir autobusa šoferis, bet Dženeta, kas strādā salas pastā, piedalās par progresējošajām pusdienām sauktā pasākumā, kas ļauj atbraucējiem iebāzt degunu vietējo mājās. Viena ģimene taisa zupas, cita — otros, vēl kāda — desertus, un komercciemiņi nogaršo visu pēc kārtas. Dženeta ir specializējusies uz saldajiem. Par to uzzinu, jautājot, ko viņas virtuvē meklē kāds ducis pasiona [2. Pasions — olveida auglis ar miziņu, kas čokurojas, kad auglis ir gatavs, iekšpuse oranža, ar sēkliņām. Izplatītākā paveida latīņu nos. Passiflora edulis. Latviski to sauc arī par kaislības augli] kūku un vairāki desmiti anglisko skonu[3. Skons – plācenis, ko ēd pie pēcpusdienas tējas.]

.

Pasions līdzās saldo ķiršu lieluma augļiem guavām, apelsīniem, banāniem, mango un popo pieskaitāms vietējiem labumiem. Salā tiek audzēta arī kukurūza, čili pipari, kafija… Alans un Šerila Bafeti pirmajā vakarā mani cienā ar steiku un brokoļiem, zaļiem bumbuļiem čoko, divu veidu saldajiem kartupeļiem — Norfolkas un Jaunzēlandes. Sīpoli un kartupeļi ir vienīgie importējamie dārzeņi, lai cik dīvaini tas izklausītos. Tos neizdodoties izaudzēt visu gadu, un siltajā, mitrajā klimatā esot neiespējami uzglabāt. Elektrība Norfolkas salā ir astoņas reizes dārgāka nekā Sidnejā, tāpēc lielas saldētavas un mākslīgi vēsināti pagrabi neatmaksājas.

Norfolkas salas daba ir daudz, daudz citādāka nekā Austrālijā. Te viss ir zaļš un ziedošs, bet nav ķenguru, koalu, oposumu un čūsku. Toties ir žurkas, pat divu veidu — parastās un kuģu. Pirmās, tāpat kā banānkokus, sev līdzi atvedušas polinēziešu ciltis, kas ik pa laikam salā ir parādījušās un atkal izgaisušas. Otrās — cietumnieki. Netraucēti savā vaļā staigā vistas, kas kādreiz mitušas kūtīs. Kurš turēs kūtī putniņus, kas tiek ar sevi paši galā — kad ievajagas cepeti, ņem kādu un nošauj! Arī govis dzīvo brīvībā, līdz nāk slaucamas. Alana tēvs to ilustratīvi pierāda, braucienā uz savu māju izlecot no mašīnas, izvelkot laso un ieceļot piekabē pēc neilgiem pūliņiem ceļmalā noķerto teliņu. Tā māte īdēdama nāk līdz.

Norfolkas zieds

Mana bagāža ir atlidojusi nākamajā dienā, un Bafetu istabā ir viss, kas vajadzīgs pilnīgai labsajūtai — vienkārša gulta un lampa ar iemontētu radio. Citās mājās kopš slepkavības cilvēki tiešām sākuši slēgt durvis, bet Bafetiem tās, kā jau Norfolkas salā pierasts, joprojām stāv vaļā, un es varu nākt un iet, kad vien vēlos. Alans pirmajā vakarā manā acu priekšā demonstratīvi tīra lielu medību bisi, taču es to vairāk uztveru kā dižošanos nevis brīdinājuma žestu. Uz jautājumu, kāda ir viņa profesija, Alans atbild, ka strādā valsts darbā. Tikai aplinkus uzzinu, ka viņš cērt kokus salas vidienē.

Gan Šerilai, gan Alanam ir 41 gads, un viņi nekad nav bijuši tālāk par Austrāliju un Jaunzēlandi. Viņi ir precējušies divus gadus — pirmo un vienīgoreiz. “Vecāki mūs abus jau uzskatīja par bezcerīgu gadījumu,” Šerila smejas, šķirstot kāzu albumu, “taču tu nekad nezini, kurā brīdī satiksi savu dvēseles radinieku!” Šerila ir no Jaunzēlandes. Uz Norfolkas salu viņa pirmoreiz atbraukusi kā tūriste. Te viņai tik ļoti iepaticies, ka izlēmusi apjautāties mazajā slimnīciņā, vai Norfolkā nav vajadzīga medmāsa. Izrādījās, ka bija. Tā Šerila nu jau sešus gadus mīt salā. Alanam nav bijis tālu jāmeklē.

Viņi rāda man arī kāzu video — Šerila tajā neapstādamās raud, kā viņa pati saka, aiz laimes. Uz svinībām sanācis Norfolkas zieds. Līgavas māsa ir Šerilas labākā draudzene, līgavaiņa brāļi — divi Alana draugi jau no skolas laikiem. Pašā emocionālākajā brīdī notiek kas negaidīts. Alana draugi ir pasnieguši viņam kārbiņu, kur vajadzētu būt līgavas gredzenam. Alans to atver, piesarkst un aizgriezis muguru, smejas. Šerilas asaru straumes apstājas un arī viņas apaļie vaigi sāk raustīties slēptos smieklos. “Kas tur notika?” brīnos par šādu pavērsienu. “Te ir tā kastīte!” Alans ir paspējis aiziet uz blakusistabu. Atveru. Samta ligzdiņā glīti iesprausts… skārda gredzens no alus bundžas.

Alans un Šerila ir ļoti vienkārši cilvēki. Mīlestību vienam pret otru viņi apliecina ar plaukstošām bučām. Citu ģimeņu tējas vai alus dzeršanu Bafetiem aizstāj saldumu rituāli. Šis varētu būt gadījums, ko dietologam likt par brīdinājumu pacientiem: Šerila, kas no apaļīguma pat mokās ar aizdusu, klusu ieminēdamās Alanam: “Tikai šovakar,” mielojas ar saldējumu, un iztīrot bļodiņu, atceras — man kaut kas ir jāpiedāvā A-ivai. (Un arī sev — tikai šovakar.) Saldējumam pa virsu tiek uzēsts ar šokolādi klāts marshmallow batoniņš. Nekautrējies, ledusskapī ir vēl kādi desmit, Šerila saka, neievērodama, ka es nezinu, kur lai noslēpju kūstošo šokolādes gabalu.

Bafeti man atgādina lielus bērnus. Viņu māja vienmēr ir veselīgā nekārtībā, bet diena sastāv no dažādiem untumiem. Biznesa karšu albumā, kur viņi ieliek manu vizītkarti, līdzās Jaunzēlandes hoteļu reklāmām pavīd veikala Adult World kartīte “Erotiskās spēles, stimulatori, masāžas eļļas, apakšveļa un dāvanu grozi…” Mūsu istabas šķir plāna siena, bet Bafeti tomēr ir korekti pret mani. Vienīgais, kas pāris reizes traucē naktsmieru, ir cikādes čirksti aiz saplākšņa biezuma ārsienas tieši manas auss rajonā. Negribu uzmodināt saimniekus ar skaļu klauvēšanu, un pēc pāris klusiem signālsitieniem metu mieru, lūgdama Dievu, lai taču tas kukainis atrod sev citu izmēģinājumu poligonu…

RL mājaslapā lasāma intervija ar Kolīnu Makkaloku.