Tautas Lācis

Vai Vilis Lācis ir viens vai arī viņi tomēr ir divi un pastāv katrs par sevi? – Šis retoriskais jautājums man piesitās nupat šogad, izlasot ziņu par kādu aptauju. “Lūgti nosaukt trīs visu laiku izcilākos latviešus, žurnāla Kapitāls aptaujātie iedzīvotāji visbiežāk minējuši Kārli Ulmani, Raini, Krišjāni Baronu, Jāni Čaksti, Raimondu Paulu, Vairu Vīķi-Freibergu, Ēvaldu Valteru, Vili Lāci, Krišjāni Valdemāru un Aspaziju.”

Vai tiešām “iedzīvotāji” bija velnišķi ironizējuši, par izcilāko latvieti nodēvējot cilvēku, kurš 1940. gada 21. jūlijā no Saeimas tribīnes izrunāja oficiālo aicinājumu deputātiem: “Kopā ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību pretim kopīgai nākotnei! (Aplausi.) Latvija – Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvdaļa!” Cilvēku, kurš 1949. gada martā parakstīja LPSR Ministru padomes lēmumu Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR un lēmumu Par izsūtīto mantas konfiscēšanu un izlietošanu? Cilvēku, kura cietpaurainos padomju referātus vienmēr vispirms publicēja Pravda, un pēc tam tie tika tulkoti Cīņā, divu Staļina prēmiju laureātu, pie kura zārka 1966. gadā bija izstādīti 7 Ļeņina ordeņi un kura kapa piemineklis tika speciāli būvēts tā, lai aizsegtu cita izcilā latvieša, pirmā prezidenta Jāņa Čakstes pieminekli?

Nē, nebija nekādas ironijas, šis izcilais latvietis ir “pavisam cits” Vilis Lācis – “tautas Lācis”, joprojām vispopulārākais Latvijas rakstnieks, “no vienkāršiem Vecmīlgrāvja ļaudīm” līdz sabiedrības virsotnei izkļuvušais Zvejnieka dēla autors, ar kuru saņemtajos masu mīlestības apliecinājumos var mēroties vienīgi Raimonds Pauls, “vienkāršais Iļģuciema puika”. Lāča tēlā paradoksāli savienojas cauri padomju laikam nēsātais sapnis par skaisto pirmskara Latviju, kur visi kāri ķer Jaunāko Ziņu numurus ar romānaturpinājumiem vai ar Ulmani priekšgalā dodas uz filmas pirmizrādi, – un uz padomju propagandas aparāta platajiem pleciem iznestā “pasaules slava” (manā grāmatplauktā to daiļrunīgi apliecina Uz jauno krastu izdevums albāņu valodā, tulkots no krievu valodas; ja es vispār kādreiz iemācīšos albāņu valodu, tas acīmredzot notiks ar Lāča grāmatu rokā). Ambivalentais latvietis ir gatavs lepoties kā ar vienu, tā otru leģendu, bet nav gatavs savākt Vili Lāci kopā, vienā veselumā un uztvert kā reālu cilvēku.  

1992. gadā, pārtraucot nepabeidzamu diskusiju par Lāci, toreizējais Literatūras un Mākslas redaktors Pēteris Bankovskis rakstīja: “Beletrista un politiskā nodevēja Viļa Lāča literārā vērtēšana, šķiet, ir jaunrakstāmās latviešu literatūras vēstures fona beletristikas speciālistu ziņā, viņa politiskā darbība – starptautiskas tiesas kompetencē.” Tagad, kad atkal pagājuši 10 gadi, publicēti daudzi dokumenti, daži memuāri un nedaudzi pētījumi, joprojām Vilis Lācis un viņa pretrunīgā, miglainā biogrāfija ir tāda kā nolauzta atslēga izpratnei par Latviju. Šķiet, vislabāk Latviju līdz šim izpratuši padomju specdienesti.

Lāču ģimenes bēgļu gaitas, kuru laikā viņi pieredzēja padomju varas atnākšanu Altajā un pilsoņu kara cīņas starp boļševikiem un Kolčaku, beidzās ar atgriešanos Latvijā 1921. gadā. Kāds atgriezās septiņpadsmitgadīgais Vilis Lācis, kurš bija beidzis Daugavgrīvas draudzes skolu un pamācījies Barnaulas skolotāju seminārā (ar to viņa skološanās arī aprobežojās: lai cik jūsmīgi vēlāk Ingrīda Sokolova nebūtu raksturojusi Lāča angļu valodas zināšanas, interesi par Džozefu Konradu un labās manieres, klāt nāca tikai praksē apgūtās jūrnieka iemaņas un dienestā iemācītais – Lācis izrādījās Latvijas armijas rekordists šaušanā ar automātu)? Labās rakstītprasmes dēļ viņš Altajā bija kļuvis par latviešu ciema padomes sekretāru, sauktu par Voloģku-skrīveri un Viskrievijas tautas skaitīšanā angažēts uzskaitīt ne tikai iedzīvotājus, bet arī viņu īpašumu. Vai Lācis Latvijā atgriezās vienkārši ar nepatiku pret Kolčaka virsniekiem un simpātijām pret padomju varu, kā to var spriest pēc 1931. gadā sacerētās noveles Satikšanās? Vai arī Lāču ģimenei līdzi vilkās vēl kāds pavediens, aiz kura bija viegli aizķeksēt tērauda āķīti?

Ilgonis Bērsons, kas raksta grāmatu par 50. gadu notikumiem latviešu literatūrā, par adekvātu uzskata Lāča ģimenei tuvās Veras Kacenas (Kalpiņas) izteikto vērtējumu, ka Vilis Lācis ir cilvēks aiz atslēgām un nav atklāts ne pret vienu: “Tas liek domāt par kaut ko ļoti lielu. Par lielu noslēpumu.”

Biogrāfijās minētais komunistiskās partijas biedra stāžs no 1928. gada (nelegālajā Latvijas kompartijā) Lācim tika piešķirts “ar atpakaļejošu datumu” 1942. gadā. Īstajiem LKP biedriem 1940. gadā bija uzticēta tikai demonstrāciju organizēšana, bet augstākajos marionešu valdības amatos viņi netika aicināti, jutās atstumti no varas un savu aizvainojumu saglabāja arī vēlāk. Ekspansīvais komunistu līderis Žanis Spure pat esot kādā tā laika rautā piedzēries uzlēcis uz galda un aizsoļojis pa bļodām līdz Kirhenšteinam, lai ar savu bravūru un zābaku pie degungala norādītu uz pagrīdnieka pārākumu pār smieklīgo profesoru. Bērsonam ir liecība no kāda bijušā ostas strādnieka, Lāča darbabiedra – padomju laika apcerējumos uzsvērto Lāča darbību ostas strādnieku arodbiedrībā un streiku organizēšanā viņš nav pat pamanījis, “Lācis bija tāds pats kā mēs visi”.

Kas gan varēja būt viņa lielais noslēpums, kas šo trīsdesmito gadu beigās jau sensacionāli populāro, izdevēju Benjamiņu, sabiedrisko lietu ministrijas un paša Ulmaņa atbalstīto rakstnieku noveda pie negaidītās padomju karjeras? Latvijas valsts dibināšanas 20. gadadienā Jaunākajās ziņās Lācis Ulmanim veltīja vārdus “es zinu, es ticu! liekas sakam katrs viņa žests, viņa vārds; šim ticības spēkam ir neatvairāms iespaids uz tiem, kas pulcējušies ap viņu,” Lāča sacerētās lugas izvērtās par aizsargu rīkotu svētku sarīkojumu obligātu sastāvdaļu (vairāku viņu lugu pirmizrāžu datumi ir tieši 18. novembris un 15. maijs).

Noslēpums varēja būt tikai viens – sadarbība ar PSRS izlūkdienestu. Vēsturnieki to min kā ticamu faktu, balstoties gan uz sociāldemokrāta Friča Mendera atmiņām, gan uz to, ka Vilis Lācis 1939. gadā bijis starpnieks sava brālēna, tikko no cietuma atbrīvotā LKP biedra, kontaktos ar LKP vadību un arī kontaktos ar PSRS pārstāvniecības sekretāru Vetrovu, kam Kominterne bija uzdevusi vadīt LKP darbu. Ir zināms, ka tieši no 1928. gada Rīgā sāka darboties padomju tirdzniecības pārstāvniecība, kurai bija tikai viens reāls uzdevums – spiegošana, vervēšana, labvēlīgas augsnes gatavošana. Ilgoņa Bērsona arhīvā glabājas lapiņa, uz kuras pedantiski pierakstīts: ““No 1928. gada Vilis Lācis darbojas kontrizlūkošanā saziņā ar Padomju Savienību,” stāsta Jānis Niedre 1997. gada 14. novembrī Bērsonam.” Un vēl viena: “Ivars Ķezbers, LKP CK sekretārs, stāsta Rakstnieku Savienības vadībai 1990. gada 7. februārī: Lācis ir iesaistīts no 1929. gada PSRS izlūkdienestā. Par to ir dokumentāra liecība Piemaskavas arhīvā.” Ivars Ķezbers apgalvojis, ka viņš šo Latvijas vēsturniekiem šobrīd nepieejamo dokumentu ir redzējis savām acīm.