Uzticības pārbaude

radīja iestudējumu, kurš vēl aizvien tiek uzskatīts par vispārliecinošāko tetraloģijas interpretāciju 20. gadsimtā. Ar šo izrādi viņš satracināja daudzus godīgos pilsoņus. Vismaz tos, kuri 1976. gadā varēja atļauties apmeklēt Baireitas festivālu un bija pārliecināti, ka viņiem labāk zināms, kāda režija nepieciešama dievinātā Vāgnera opusiem. Pret Šero vērstās protesta izpausmes nu jau sen aizvējojušas pagātnē, publika viņu mīl, teātri cīnās par viņa jāvārdu. Var, protams, šobrīd atrast māksliniekus, kuri ir skandalozāki un jutekliskāki, nekā šis vecmeistars 10 kinofilmās un cildinātajos dramatiskā teātra iestudējumos. Grūtāk būs atrast tos, kas savus iespaidus – interesi par ķermenisko vai par ārpus normām esošo – pratīs sakārtot tik neitrālā un vienlaikus skaistā redzējumā. Ēksanprovansas festivālā un Parīzes Palais Garnier – abās vietās ar vokāli un aktieriski spožo Elīnu Garanču Dorabellas lomā – Patriss Šero šogad iestudēja Cosi fan tutte ossia La scuola degli amanti (Tā dara visas jeb Mīlētāju skola). Volfganga Amadeja Mocarta opera, kuraslibretā ietvertā morāle šķita piedauzīga gan komponista laikabiedriem, gan viņu atvasēm, Latvijas Nacionālajā operā tika inscenēta 2002. gada martā.Dāņu režisors Kaspers Holtens publiku šeit mēģināja ieinteresēt ar darbības pārcelšanu uz mūsdienām, izspēlējot visas norises amerikāņu koledžas vidē. Pati par sevi šāda pārveide tiešām nav nekas jauns. Jau 1796. gadā opera Rīgā tika izrādīta ar nosaukumu Die Probe der Treue (Uzticības pārbaude), savukārt 1854. gadā šeit darbība no Neapoles nezin kāpēc tika aizvirzīta uz Andalūziju, Fjordilidži un Dorabellu attiecīgi pārsaucot par Izabellu un Rozauru del Karmenu, bet filozofu Alfonso pārkvalificējot par marķīzu Onofrio. Cosi fan tutte librets pat kvēlākajiem Mocarta cienītājiem ilgstoši šķita nepieņemams, tāpat kā komponista Vīnes perioda noslēgums kopumā: Mocarta apsēstība ar azartspēlēm, izšķērdējot ievērojamos honorārus un regulāri iestiegot parādos, pakāpeniski viņu izstūma no vides, kurā pozīcijas bija iekarotas Vīnes perioda sākumā. Mūzikas vēsturei Rietumos jau ilgstoši nav noslēpums, ka arī sieva Konstance savulaik piedalījusies ģēnija dzīves “nepieklājīgo aspektu”noklusēšanas maratonā. Konstance un viņas otrais vīrs, dāņu diplomāts Georgs Niklauss Nissens, nākošajām paaudzēm mēģināja darīt nesalasāmas visas šķietamās rupjības daudzajās komponista vēstulēs - acīmredzot, lai nesaduļķotu vidējā aritmētiskā pilsoņa priekšstatus par gaismas ģēnija ēterisko iedabu. Nekaitīgam ieskatam – kāda naivi piemīlīga vēstule, kurā Konstances un Nissena cenzūra padarījusi nesalasāmus tikai dažus viņiem aizdomīgākos vārdus: “1. jūnijā es gulēšu Prāgā, bet 4. – 4.?– pie mīļās sieviņas; izmēz tīru savu jauko skaisto ligzdu, jo mans mazais patiesi to pelnījis, viņš ir īsti labi uzvedies un nevēlas neko citu, kā iegūt tavu skaisto [..]. Iedomājies šito rakari, kurš rakstīšanas laikā jau uzlīdis uz galda un vaicājoši uzlūko mani, bet es neesmu slinks un dāvinu tam raupju mutautiņu – puisis no tā visa tikai [..], tagad kliņķis deg vēl vairāk un gandrīz vairs nav valdāms. Es ceru, ka tu mani sagaidīsi jau pirmajā pasta stacijā?” Nav noslēpums, ka Volfgangu Amadeju Mocartu un viņa slavenāko libretistu Lorenco da Ponti nebūt nav interesējis pakļaut savu daiļradi priekšstatiem par pieklājīgo un nepieklājīgo. Mocarts nav eņģelītis, kurš lidinājies tikai un vienīgi maršrutā no altāra līdz ērģelēm. Ne komponists, ne libretists nemēģina lasīt morāli savu darbu varoņiem, jo tad viņiem pašiem nāktos sēdēt pirmajās rindās. Daudziem vēl aizvien tik nepatīkamais dons Alfonso Cosi fan tutte finālā vienkārši atļaujas rezumēt: “Visi apsūdz sievietes, bet es tām piedodu, pat ja viņas tūkstošreiz dienā ir svārstīgas savā mīlestībā; vieni to dēvē par netikumu, citi par pieradumu: es tomēr uzskatu, ka tā ir sirds nepieciešamība. Mīlētājs, kurš tiek piekrāpts, lai nenolād citus, bet lai lād paša maldus; tādēļ jūs, jaunie un vecie, skaistie un neglītie, skandiniet: tā dara visas!” Mikus Čeže: Ir režisori, kuri uzskata, ka būt “modernam” uz operas skatuves nozīmē vienkārši darbības vietas un laika pārcelšanu vai arī sava diametrāli atšķirīgā stāsta uzslāņošanu komponista vēstījumam. Ēksanprovansas Cosi fan tutte šobrīd izceļas daudzo jūsu kolēģu iestudējumu vidū ar to, ka netiek mēģināts ciniskajam da Pontes libretam piedāvāt mūsdienu reālijām atbilstošu veidolu. Patriss Šero:Es varu atļauties sevi nemocīt ar pārdomām, kādam man vajadzētu būt: modernam vai nemodernam. Katru reizi no jauna es vienkārši izklāstu stāstu, lai galveno varoņu attiecībās raisītos enerģija un lai mēs iespējami pilnīgi varētu iepazīt viņu personības. Jau 40 gadus es būtībā daru vienu un to pašu – mēģinu parādīt pasauli, kas dzimst cilvēku saskarsmē. Ir pilnīgi vienalga, vai mēs redzam 18., 19. vai 21. gadsimta tērpus, jo patiesi svarīgas ir tikai attiecības. Protams, arī man ir bijušas izrādes, kurās esmu mēģinājis pārcelt darbību un izspēlēt to mūsdienīgos kostīmos. Tomēr vislabprātāk dodu priekšroku tādai skatuves telpai, kas izvairās no piesaistes konkrētam laikam – jo tas, kas ir ārpus laika, nevar tik ātri novecot. Laikmetīgumam nav nepieciešamas laikmetīgas drēbes, jo īsts modernums ir jūtās un nevis čaulā. Čeže: Daudzi iestudējuma skatītāji varētu būt neizpratnē, kur gan pazudis pazīstamais Šero, kurš savulaik tik klaji demonstrējis iekāres izmisumu Ievainotajā vīrietī, Bērtuļa nakts nežēlību Karalienē Margo, guvis lielu atzinību Berlīnes Filmu festivālā, 2001. gadā saņemot Zelta lāci par Intimitāti, bet pēc diviem gadiem tam pievienojot arī Sudraba lāci par filmu Viņa brālis. No jums gaidīja šokējošu atklātību un kailskatus, bet sagaidīja gandrīz vai provocējošu atturīgumu. Kas jūs iedvesmoja varoņu attiecības parādīt tik skaidrā un distancēti daiļā horeogrāfijā? Šero: Es nenoliedzu, ka mans jaunākais operas iestudējums daļēji radies nostalģijā pēc pagātnes. Atmiņās par jaunību septiņdesmitajos gados, kad man Spoleto teātrī bija tikai tukša skatuve ar klavierēm un daži dziedātāji. Es toreiz sapratu, ka mākslu un jo īpaši operu daudzi mēdz radīt un pēc tam to arī skatīties inerces vai tīra pieraduma dēļ, bieži vien nelauzot galvu par dziļāko jēgu. Lai gan teātra cilvēkiem katru reizi no jauna būtu jāmēģina atbildēt uz jautājumu, kādēļ mēs vispār ar kaut ko tādu nodarbojamies. Vai tas, ko mēs radām, kādam ir nepieciešams? Ja vienkārši tiek dziedāts un diriģēts, nedomājot par notiekošā nozīmi, ar laiku tas kļūst apnicīgi. Ir jābūt gataviem lauzt sākotnējās koncepcijas, ja pēkšņi kļūst garlaicīgi. Čeže: Vai tieši tādēļ jūs esat mēģinājis lauzt dona Alfonso tēlu? Parasti viņš tiek atveidots kā nelabojams intrigants un ļaundaris, kurš zaudējis ticību mīlestībai, bet šoreiz Rudžēro Raimondi sniegumā dons Alfonso drīzāk atbilda priekšstatam par Dievu Jaunajā Derībā: viņš bija mīlošs, saprotošs, piedodošs. Kādēļ šāds dons Alfonso vispār piedalās intrigā, ja jau viņš jūsuprāt ir tik labs?

Šero: Dons Alfonso nemaz negrib piedalīties intrigā! Viņš vienkārši nevar piekrist jaunekļu apgalvojumam, ka saderinātās māsas uzticībā varētu būt pārākas nekā citas. Viņa izpratnē īsti uzticīgas sievietes vienkārši nemēdz būt. Un tad pret savu gribu viņš ir spiests saderēt, kaut gan labi zina beigu rezultātu. Čeže: Izskatās, ka jūs mīlat visus Mocarta operas varoņus. Bet vai mēs uz skatuves šoreiz varam pilnībā atteikties no pozitīvo un negatīvo tēlu nodalījuma, nemazinot libreta iedarbības spēku? Galu galā pat privātā saskarsmē un attieksmē pret cilvēkiem bieži mēdzam klasificēt: viņa ir laba, viņš ir pārāk ļauns utt. Šero: Esmu pārliecināts, ka neviens nav slikts, vienkārši slikts. Un neviens nav ļauns, pilnīgi un galīgi ļauns. Es tādus neesmu sastapis. Cilvēki var izturēties labi un slikti, cēli un nekrietni, bet viņi visi ir dzīvas būtnes, nevis kaut kādi automāti. Tas, ko par mīlestību zināja dons Alfonso un ko pēc tam uzzināja abi jaunekļi, nav klasificējama kā izteikti pozitīva vai negatīva informācija. Viņus visus piemeklē atklāsme, ka var mīlēt un iekārot vairākus cilvēkus vienlaicīgi. Un tas ir viss. Pēc tam vairs nav svarīgs jautājums, eksistē vai neeksistē pilnīga uzticība. Neviens nav pilnīgi uzticīgs. Čeže: Un ko tad mums darīt ar Ibsena Solveigu, kura tomēr bija nolēmusi gaidīt, saglabājot tik bieži piesaukto uzticību Pēram Gintam? Šero: Tas man nav saprotams. Es to mēģināju iestudēt aptuveni pirms 20 gadiem, bet bija ļoti grūti. Pārāk romantiski. Čeže: Varbūt tādēļ jums tik sarežģīta šķita donna Anna Dona Žuana Zalcburgas festivāla uzvedumā pirms 11 gadiem? Anna taču paliek uzticīga donam Otavio, lai gan Mocarta mūzika mums ļauj saprast, ka viņa visdrīzāk mīl donu Žuanu! Šero: Nē, tas ir pavisam cits gadījums. Anna paliek uzticīga – un tajā visā ir skumjas, izmisums – ne jau Otavio dēļ, bet gan sava tēva piemiņas vārdā. Viņa izjūt pienākumu atriebt nogalināto. Anna ir sēru tērpā, pilnībā sevi apjozusi ar nāvi. Tam vairs nav nekāda sakara ar to, ko mēs saucam par dzīvi un uzticību, jo faktiski donna Anna ir dzīves nespējīga. Čeže: Es labprāt gribētu dzirdēt jūsu komentārus kādai gluži neticamai ainai operā Cosi fan tutte. Kā var būt, ka saderinātajiem jaunekļiem tik uzticīgās māsas nepazīst savus iemīļotos, jo tie maskējušies albāņu tērpos? Kur gan šeit pazudusi izslavētā sieviešu intuīcija? Šero: Es nezinu. Un tomēr tā nav libreta kļūda, jo 18. gadsimta opera bieži jāuztver kā līdzība, spēle. Tiek pieņemti spēles noteikumi, ka intrigās neiesvētītie nepazīst nevienu no tēliem, kuri sevi mēģina nomaskēt. Dorabella un Fjordilidži taču nepazīst arī savu kalponi Despīnu, kad tā ierodas tērpusies kā ārsts vai notārs. Ar zināmu nosacītību ir jāsamierinās visiem, kas bieži vēlas apmeklēt operu. Tomēr būtiskāks man šķiet fakts, ka Fjordilidži otrajā cēlienā iemīlas pārģērbtajā Ferrando un nevis savā Guljelmo. Tas, ka viņa nepazīst Guljelmo... Pilnīgi iespējams, ka Fjordilidži savu saderināto agrāk nemaz nav īsti mīlējusi. Vienkārši vajadzēja un bija pieņemts kādam izrādīt simpātijas – un viņa bez īpašām pārdomām tās veltīja kaut kādam tur vīrietim vārdā Guljelmo, kas ikdienības ritumā pirmais gadījās pa ceļam. Bet tad pēkšņi nāk šī īpašā situācija, kad cīnoties ar atšķirtību un krāšņi pārģērbtajiem tēliem, saduroties ar šaubām, abas māsas pirmoreiz sāk analizēt un saprast savas jūtas. Patiesā īstā mīlestība mūzikā šeit atklājas tikai ar karnevāla starpniecību. Starp citu, traģiskumu rada nevis tas, ka karnevāls ap māsām šajā operā kaut kad sākas, bet gan apstāklis, ka šis karnevāls tik strauji un nežēlīgi beidzas. Čeže: Grigorijs Čičerins – krievu aristokrāts, mūzikas vēsturnieks un visbeidzot Padomju Krievijas pirmais komisārs ārlietu jautājumos – 1930. gadā rakstīja: “Man ir bijusi revolūcija un Mocarts; revolūcija ir tagadne, bet Mocarts – nojausma par nākotni.” Ar visu savu lielo mīlestību Čičerins apgalvoja, ka Cosi fan tutte personāži ir viduvējības, un vēl piebilda: “Galvenie šeit ir nevis četri vārgie mīlētāji, bet gan caur viņiem runājošais Erots, kurš ir īstais drāmas varonis.” Vai jūs piekrītat viņa pozīcijai? Šero: Es varētu piekrist apgalvojumam par Erota lomu, bet es nespēju uzskatīt par viduvējībām Fjordilidži, Dorabellu, Ferrando un Guljelmo. Viņi ir inteliģenti un spējīgi atvērties mīlestībai, šajā izrādē viņi visi ir pelnījuši simpātijas. Franču Apgaismības laikmets mums ir iemācījis, ka cilvēki var atļauties būt brīvi savās jūtās. 17. gadsimta dārzu regulārajam plānojumam un racionalitātes diktātam 18. gadsimtā pievienojās Šoderlo de Laklo un Lielā franču buržuāziskā revolūcija. Jā, es domāju, ka tam ir visciešākais sakars ar Cosi fan tutte, kuras pirmizrāde bija gadu pēc šīs revolūcijas. Čeže: Un jums varbūt šķiet, ka Laklo portretētā marķīze Merteija Bīstamajos sakarospatiesi ir brīva un spējīga mīlēt? Šero: Tik brīva, cik vien tas iespējams viņas gadsimtā. Čeže: Bet Merteija taču ir nebrīva no pašas austā intrigu sieta, marķīzes rīcības brīvību romānā pakāpeniski ierobežo viņas ļaunprātība! Šero: Tiesības būt ļaunprātīgam tieši tāpat pieder brīvības sfērai. Jūs būsiet ievērojis, ka pasaule attīstās tikai tad, ja tiek pārkāptas vai pārbīdītas dažas robežas. Protams, nedrīkst lauzt visas robežas vienā reizē, tas nav veselīgi. Čeže: Vai šobrīd varētu atļauties rezumēt, ka mākslā jūs gribat “attīstīt pasauli”, nodarbojoties ar robežu laušanu un pārbīdīšanu? Šero: Nē, savā rīcībā es mēģinu būt pazemīgāks. Mans mērķis ir parādīt esošo un nevis izdāļāt skatītājiem spriedumus par situācijas labumu vai ļaunumu. Šillera laika teātris pieder pagātnei, diemžēl. Es vienkārši mīlu vērot cilvēkus un mēģinu būt šo cilvēku aizstāvis, nevis nosodītājs. RL mājaslapā lasāms Mikus Čezes rakstu Provansas debesis.