Vai tikai diktors?

Publiciste un tulkotāja Vera Kacena (V. Kalpiņa, 1912-1999) mūža beigās uzticēja man rediģēšanai savas atmiņas Kā svārstīgās šūpolēs, kurās ir daudz nezināmā vai mazzināmā.

Piemēram, par baigo 1946. gadu literatūrā.

14. augustā Maskavā nogrand lielais pērkons – Viskrievijas Komunistiskās (boļševiku) partijas centrālās komitejas (VK(b)P CK) lēmums par literatūras žurnāliem Zvezda (Zvaigzne) un Ļeņingrad, un zibeņa lomā ir vienīgās partijas sekretārs Andrejs Ždanovs, kas nolasa referātu. Politiski tiek sasperti (ne nosperti) rakstnieki Mihails Zoščenko un Anna Ahmatova.

Kā norāda statūtos ierakstītā pretruna “demokrātiskais centrālisms”, līdzīgai rīcībai jānotiek visā lielvalstī. 31. augustā Drāmas teātra telpās sapulcina kultūras un mākslas darbiniekus un viņiem jānoklausās Viļa Lāča referāts VK(b)P CK lēmums par žurnāliem Zvezda un Ļeņingrad un latvju padomju rakstniecības uzdevumi. Tajā kritizēti M. Bendrupe, C. Dinere, R. Egle, V. Grēviņš, A. Ķēniņš, V. Lukss, L. Ļesnaja un G. Maksimovs, J. Plaudis, M. Rudzītis, R. Sēlis, E. Zālīte. Rezolūcijā iekļauti arī A. Balodis, V. Brutāne, E. Damburs, M. Ķempe, L. Purs, P. Vīlips.

V. Kacena atcerējās: “Cilvēki, protams, ir sarūgtināti. Vairums no jaunajiem, kas piedalāmies šai sapulcē, vēl joprojām neesam pietiekami “sovjetizēti” un nezinām Kuzmas Prutkova pamācību, ka ne ik reiz vajag klausīt savām ausīm un ticēt savām acīm. Runātāja tribīnē mēs redzam visiem labi pazīstamu rakstnieku un valstsvīru Vili Lāci, mēs dzirdam v i ņ a runu un tātad arī domājam, ka tās ir v i ņ a domas, viņa rakstīts referāts, ko vēlāk tā arī lasām iespiestu Literatūras un mākslas 1946. gada 6. septembra numurā. Mēs esam arī vēl par maz “sovjetizēti”, lai saprastu, ka ne pēc kādiem amatiem viņam nepienāktos referēt šai sanāksmē, jo viņš taču nav nekādā tādā ideoloģiskā amatā, ne arī tāda ranga “runasvīros” Rakstnieku savienībā. Liekas, būtu pareizi, ja referētu Latvijas K(b)P CK sekretārs Arvīds Pelše, kurš šai laikā ir republikas galvenais ideologs. Iespējams, ka tas ir tālejošs diplomātisks gājiens sarežģītā spēlē par varu, kas vainagojās tikai pēc pusotra gadu desmita. Tas jau arī bija pēc kādiem desmit gadiem, kad reiz pavisam šaurā sabiedrībā Lācis nosauca referāta īstos autorus. Viņš šai gadījumā ir bijis tikai “diktors” (494.–495. lpp.; manuskripts manā arhīvā). Kuri tie ir? – Manuskripta 914. lappusē sacīts, ka Lācis toreiz “lasīja Griguļa, Muižnieka, Krauliņa u.c. rakstīto referātu”.

Šis referāts (publikācija bija arī Cīņā – 1946. gada 1. septembra numurā) noklusēts gan Viļa Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkas izdotajā literatūras rādītājā Vilis Lācis (1974), gan viņa Kopoto rakstu 26. sējumā ievietotajā Bibliogrāfijā (1980). Teksta nav 24. sējumā (1979), kurā ir īpaša nodaļa Sabiedriski politiski raksti un runas (1945–1962). Biogrāfijā gan teikts, ka V. Lāča nolasītajā plašajā referātā “aplūkoti ideoloģiska rakstura trūkumi latviešu padomju literatūrā un kritikā, izvirzītas partejiskas prasības to novēršanā (Kopoti raksti. 25. sējums. 1980, 194. lpp.).

Tātad ideoloģiski graujošais priekšlasījums ir kolektīvs darbs. Un tomēr – V. Lāča autortiesības nekad nekur tieši nav atsauktas. Izlieto ūdeni nesasmelt. Bija tāds V. Lāča, tolaik augstas personas – Ministru padomes priekšsēdētāja, referāts, un atbildību par teikto jāuzņemas vienīgi viņam. Iespējams, ka Kopotu rakstu sastādītāji Biruta Gudriķe un Voldemārs Kalpiņš (V. Lāča sievas brālis) 1946. gada referātu nepārpublicēja tādēļ, ka tas ļoti degradē V. Lāča vārdu: kā gan rakstnieks var tik akli pakļauties politiskai konjunktūrai un tik primitīvi runāt par spalvasbrāļiem! Līdzīgs gadījums ir Andreja Upīša biogrāfijā: pārpolitizēto, aplamo apskatu Pēdējo 6 gadu bilance latviešu kultūras un mākslas dzīvē (Cīņa, 1940, 6., 16., 19., 27. oktobris) viņa Kopotos rakstos velti meklēt.

P.S. Ar vārdiem “sarežģītā spēlē par varu”
Vera Kacena raksturo 1959. gada represijas pret
Eduardu Berklavu, Voldemāru Kalpiņu,
Paulu Dzērvi un citiem komunistiskās partijas biedriem.

RL mājaslapā lasāms arī Ineses Zanderes raksts Tautas Lācis, kā arī saruna ar Tālrītu Krastiņu Lāča mednieks.