Vakariņas ar kardiologu

Divreiz mūžā man ir nācies vilkt smokingu un vienreiz — fraku. Pie tam tieši fraka saistīta ar Brodski. Tāpēc, ka pieņemšanā Stokholmas rātsnamā, kad Brodskis saņēma Nobela prēmiju, viņam bija tiesības uz Zviedrijas Akadēmijas rēķina ieaicināt divpadsmit savus paziņas. Tur bija Nataša Gorbaņevska, viņa izdevēji, dažādi viņa draugi, Elena Profāla, viņa amerikāņu izdevēja, jauka sieviete. Bet mums bija pieteikts, ka tur būs karalis, karaliene un ka pastāv stingrs rituāls. Sievietes ģērbjas kā grib, nu bet tiešām tā, lai visi novaidētos. Bet vīriešiem noteikti jābūt frakās. Un tad mēs ar Ļevu Losevu — ir tāds dzejnieks, Brodska draugs — gājām īrēt tās frakas. Stokholmā ir viena vieta, kur tieši uz Nobela balli vienreiz gadā frakas izīrē. Un ņem divsimt dolāru par fraku. Uz vienu vakaru. Nu, nācās samaksāt un nācās uzvilkt, taču tās man ir vienas no visbriesmīgākajām atmiņām mūžā. Es neprotu ģērbties. Bet Losevs man palīdzēja.

Sāksim ar to, ko Brodskis nezināja. Jo viņš bija ļoti slims. Ballē visu laiku piedalījās un viņam tieši aiz muguras sēdēja Zviedrijas labākais kardiologs, kurš… Lieta tā, ka Zviedrijas labākais kardiologs ir lietuvietis, kurš tur nonāca 1944. gadā. Vācieši viņu paņēma darbos Norvēģijā, kad viņš bija jauns cilvēks. No vāciešiem viņš aizbēga uz Zviedriju, un dabūja tur patvērumu, beidza tur medicīnu. Apburošs cilvēks. Iespējams, ka taisni viņš tas arī bija.

Bija pusdienas. Pusdienas bija savā ziņā satriecošas, jo, pirmkārt, iedeva lielu grāmatu, kurā bija visu Nobela pusdienu ēdienkartes, sākot ar pirmajām 1901. gadā par godu Silī-Pridomam. Un otrajām pusdienām, par godu Momzenam. Bet mūsējā bija atsevišķa ēdienkarte, kas nebūt nebija sliktāka. Tiesa, es neteiktu, ka tā visa būtu bijis ļoti daudz, taču augstākās klases, tā sacīt, virtuve un nedzirdēti dārgi vīni, kaut arī nelielos daudzumos. Visa rātsnama zāle bija pilna ar soliem, un mēs sēdējām kaut kā juku jukām bez kādas kārtības. Lai gan katram, protams, bija norādīta viņa vieta, iznāca tā, ka paziņas sēdēja tālu cits no cita, blakus kaut kādām mazpazīstamām zviedru personībām. Brodskis teica nelielu runu. Ir jāsaka divas runas — viena oficiālā, otra — šī banketa laikā. Viņš to teica, izejot no tā, ka viņš kādreiz Ļeņingradā stāvējis Markizova luža (Marķīza peļķes) — viņa pati arī Somu līcis — krastā, un saprata, ka kaut kur tur, tālu ir Zviedrija. Taču viņam tā ir absolūti nepieejama. Un vienmēr būs nepieejama. Viņam par brīnumu, cilvēks pārvar telpu, nemaz nerunājot par to, ka viņš pārvar laiku, un laiks kopā ar telpu ir pārnesuši viņu uz Baltijas jūras otru krastu, kas viņu visā visumā izbrīnī. Ar to viņš iesāka, un tad kaut kā attīstīja tālāk.

Kad viņš rakstīja lielo Nobela runu, kas ir publicēta, viņš man to parādīja un teica, ka varbūt es pamanīšu kaut ko nepareizu. Es sacīju — tur rakstīts “dižais Baratinskis”, labāk vajadzētu rakstīt vienkārši “Baratinskis”. Bez “dižais”. Tomēr viņš atstāja “dižais Baratinskis”.

Jo — kā tad viņš sāka rakstīt dzeju? Viņš bija ģeologu ekspedīcijā. Pirms tam strādāja rūpnīcā… Starp citu, es reiz lasīju Žana Gabēna izteikumu. Viņam jautāja: “Kāpēc jūs kļuvāt par aktieri?” Viņš atbildēja: “Tāpēc, ka tas ir daudz vieglāk, nekā strādāt rūpnīcā.” Un Brodskim tas neprātīgi iepatikās. Viņš teica — jā, es arī tāpēc kļuvu par dzejnieku, jo tas ir daudz vieglāk, nekā strādāt rūpnīcā. Un ar ģeoloģisko ekspedīciju viņi bija nonākuši kādā ciematā, kur nekā nebija. Un tomēr tur bija rajona bibliotēka. Kurā atradās, šķiet, vienīgā grāmata — Baratinska dzeja. Un viņš aiz gara laika sāka šos dzejoļus lasīt. Un ieraudzīja dzejoli ar nosaukumu Nāve, kas sākās ar vārdiem “Par tumsas meitu nezaimošu/ Es nāvi...”* un tā tālāk. Izlasījis šo dzejoli, Brodskis saka, es sapratu, ka tas, lūk, ir tieši tas, ar ko vajag nodarboties. Un, kamēr ekspedīcija atradās tajā ciematā, viņš izlasīja visu Baratinski, iemācījās no galvas, un pēc tam jau sāka lasīt visu pārējo. No tā viņš iesākās kā dzejnieks.

Lietuviešu dzejnieks Tomass Venclova
intervijā Uldim Tīronam
* No krievu valodas atdzejojis
Jānis Sirmbārdis

RL mājaslapā lasāms Ievas Lešinskas raksts Nobela slava un lāsts