Vārgā vilkme

Kad pirms pāris gadiem tika panākta preambulas pievienošana Latvijas Satversmei, es jau biju sākusi pārlūkot strēlnieku laika avīzes – numuru pēc numura, mēģinot uztaustīt to Latvijas pagātni, kuru mūsdienu ideologi ar vieglu roku bija iedabūjuši apgalvojumā, ka 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu. Saku “ar vieglu roku”, jo šis apgalvojums bija klajā pretrunā ar šajā tūkstošgadē izdotajiem fundamentālajiem vēsturnieku darbiem, kuros lakoniski konstatēts, ka iedzīvotāju vairākuma atbalsts jaunajai valstij nevis radās uzreiz, bet izveidojās pakāpeniski laika gaitā. [1. Sk., piemēram, 20. gadsimta Latvijas vēsture. I sēj.: Latvija no gadsimta sākuma līdz neatkarības pasludināšanai, 1900–1918. Rīga : Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000, 691.–692. lpp., un Blūzma, V. Latvijas valstiskuma alternatīvas revolucionāro pārmaiņu laikmetā. No: Jundzis, T., Zemītis, G. (atb. red.). Latvieši un Latvija. II sēj. Valstiskums Latvijā un Latvijas valsts – izcīnītā un zaudētā. Rīga : Latvijas Zinātņu akadēmija, 2013, 247. lpp].

Jau pirms tam intervijā žurnālam Rīgas Laiks preambulas “tēvs” Egils Levits bija apgalvojis, ka “latviešu nācija, sākot ar 20. gadsimta pašu sākumu, virzījās uz savas nacionālās valsts izveidošanu”. [2. Rīgas Laiks, 2011. gada sept.] Tiesa, Miķelis Valters jau 1903. gadā formulēja Latvijas autonomijas ideju, taču tā nebija populāra pat viņa partijā, Latviešu sociāldemokrātu savienībā, kur nu vēl tautā. Šis jautājums ir maz pētīts, taču vērts pieminēt kaut vai 1905. gada revolūcijas atplūdu laikā Kurmenes pagasta vietnieku Kurzemes gubernatoram iesniegto paziņojumu, ko bija parakstījuši visi pagasta iedzīvotāji. Cita starpā tajā tika apgalvots, ka “latvieši nekad nav centušies atdalīties no Krievijas un arī nekad pēc tam [tā] necentīsies”. [3. Latviešu lojalitāte. Dzimtene. 1906. g. 24. jan.]

Valtera ideja par Latvijas autonomiju plašāku rezonansi Latvijas sabiedrībā ieguva tikai 1915. gadā, kad Pirmā pasaules kara iespaidā cara valdība liberalizēja savu politiku pret nacionālajām minoritātēm. Taču autonomija vēl nenozīmē valsti – vismaz ne mūsdienu izpratnē. Neatkarīgas Latvijas valsts ideja jeb valstsgriba tādā nozīmē, kādā par to runā Satversmes preambula, pirmoreiz tika izteikta tikai pēc Februāra revolūcijas, 1917. gada 17. maijā, Latviešu nacionāldemokrātiskās partijas biedra Ernesta Blanka rakstā Maskavā izdotajā avīzē Dzimtenes Atbalss. [4. Alberts, P. Latvijas valsts neatkarības ideja. Ernesta Blanka loma tās publicēšanā. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. Nr. 2, 2008, 47.–60. lpp.] Piebildīsim, ka tas bija laiks, kad Eiropā tautu pašnoteikšanās ideja piedzīvoja jaunu uzplaukumu.

Minētajā intervijā Egils Levits itin pamatoti apgalvo, ka griba, uz kuras turas valsts, ir iracionāla, “taču ir apstākļi, kas gribu veido, un šos apstākļus var veidot racionāli”. Apbruņojusies ar šādu Levita kunga apgalvojumu, nolēmu izsekot tam, kā “veidot apstākļus” latviešu valstsgribas tapšanai centās tā laika laikraksti, citiem vārdiem, kā tie pūlējās iedzīvotājos modināt alkas pēc Latvijas valstiskuma kopš brīža, kad kas tamlīdzīgs Krievijas impērijā vispār kļuva iespējams, – proti, pēc 1917. gada Februāra revolūcijas, kad cara patvaldību nomainīja Pagaidu valdība. Vēloties izprast, kādi varēja būt tieši Latvijas teritorijā palikušo (nevis uz Krieviju evakuējušos) latviski lasošo iedzīvotāju priekšstati un emocionālā attieksme pret Latvijas kā patstāvīgas valsts ideju, savu izpētes lauku ierobežoju, lasot tikai 1917. gadā neokupētajā Latvijas teritorijā izdotās latviešu avīzes – Līdumu, Laika Vēstis, Laika Balsi, Laika Domas, Par Brīvo Latviju, Brīvo Strēlnieku – un žurnālu Laiks. 1918. gadā, kad Vācija okupēja visu Latvijas teritoriju, no šiem izdevumiem turpināja iznākt tikai Līdums. [5. Lielai daļai rakstu nav norādīti autoru vārdi, dažkārt minēti tikai iniciāļi. Gadījumos, kad tekstu autorība ir zināma, tā norādīta arī šajā rakstā.]

Zem divgalvainā ērgļa

1914. gada 26. jūlijā, nedēļu pēc tam, kad Vācija bija pieteikusi Krievijai karu, Krievijas Valsts Domes ārkārtas sēdē deputāts Jānis Goldmanis uzstājās ar runu, kurā teica:

Latviešu un igauņu starpā nav neviena cilvēka, kas neatzītu, ka viss, ko viņi sasnieguši labklājības ziņā, ir sasniegts tikai zem krievu ērgļa apsardzības. Un ka viss tas, kas latviešiem un igauņiem vēl sasniedzams, iespējams tikai tad, kad Baltija arī nākamībā paliek lielās Krievijas neatraujama sastāvdaļa. Mums ir daudz rēķinu ar mūsu Baltijas vāciešiem. [..] Kad paies tēvijai briesmīgās un grūtās dienas, tad mēs celsim šos rēķinus priekšā – jūsu caurlūkošanai. [..] Bet tagad mums, latviešiem un igauņiem, ir tikai viens visaugstākais mērķis: atsist kopīgā ienaidnieka uzbrukumu. Lai sasniegtu šo mērķi, es šai vēsturiskā brīdī svinīgi pasludinu latviešu tautas vārdā, kā arī igauņu deputātu un tautas uzdevumā, ka mēs, latvieši un igauņi, šai svētā un taisnīgā cīņā līdz galam iesim kopā ar krievu tautu. Ne tikai mūsu dēli, brāļi un tēvi iestāsies karaspēka rindās, bet arī mūsu mājās, katrā būdiņā mūsu pretinieks no mazā līdz lielajam atradīs visniknāko ienaidnieku.

Pēc 18 gadiem uz šo runu savā rakstā žurnālā Burtnieks atsaucās politiķis, Satversmes sapulces un pirmo trīs Saeimu deputāts Arveds Bergs: “Mums tagad šie vārdi mazliet griež ausis kā patriotisks pārspīlējums, bet nav noliedzami, ka vispār tie izteica latviešu sabiedrības noskaņojumu, kas dažkārt aizgāja vēl tālāk un pat līdz pašcieņas aizliegumam, kā, piem., kāda laikraksta apgalvojumam, ka latvieši īstenībā esot slāvi.” [6. Bergs, A. Nacionālā politika pasaules kara laikā. Burtnieks. 1932. Nr. 1 (janvāris), 1.–8. lpp.] Šajā rakstā Bergs arī skaidro šāda krieviskā patriotisma izpausmju cēloņus: apliecinot savu lojalitāti Krievijai tās konfliktā ar Vāciju, latviešu sabiedrība cerēja saņemt pretī “zināmu atalgojumu viņai vēlamu reformu veidā, pēc kurām viņa varētu ieņemt zemes vadošo stāvokli. Tam vēl pievienojās gluži pareizs novērojums, ka Vācijas uzvaras gadījumā Baltijas guberņas varētu tai pievienot, kas nozīmētu vietējā vācu elementa lielu stiprināšanu”. [7. Turpat.]

Impēriskā patriotisma retorika laužas cauri arī slavenajā uzsaukumā “Pulcējaties zem latviešu karogiem”, ko 1915. gada 19. jūlijā – laikā, kad Vācijas armija pēc straujas ofensīvas jau bija ieņēmusi visu Kurzemi un Zemgali, – publicēja Krievijas Valsts Domes deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis: “Dien no dienas, plecu pie pleca, mēs cīnāmies ar diženo krievu tautu. Ticat Krievijas nesalaužamai varenībai, ticat latviešu tautas gaišai nākotnei! Lai tad pulcējamies ap savas tautas karogiem zem Divgalvainā Ērgļa spārniem... Uz priekšu ar latviešu karogu par Latvijas nākotni!” [8. Citēts pēc: Bergs, A. Nacionālā politika pasaules kara laikā.] Saskaņā ar mūsdienu latviešu historiogrāfijā dominējošo viedokli šāda veida lojalitātes apliecinājumi cariskajai Krievijai liecināja par minēto domnieku pragmatismu un reālpolitikas izpratni. Arī Arveds Bergs minētajā rakstā apgalvo, ka toreiz tāda politika bija “pilnīgi dabīga un pareiza” – tikai nevis reālpolitikas dēļ, bet tādēļ, ka “krieviski patriotiska un Vācijai naidīga politika tik pilnīgi atbilda tautas spontānai izjūtai, ka tai dot citu virzienu nemaz nebūtu bijis iespējams”. Latviešu nacionālisti (un tādi neapšaubāmi bija arī Goldmanis un Zālītis) cerēja, ka etniskās karaspēka vienības palīdzēs apvienot latviešu apdzīvotās teritorijas un iegūt to autonomiju Krievijas impērijā. Sākumā likās, ka strēlnieki šo viņiem piedēvēto lomu arī godam izpildīs. Strēlnieku pulki demonstrēja augstas kaujas spējas, kuru dēļ tie presē tika apjūsmoti kā latviešu lepnums un gods. 1916. gada 19. jūlijā Krievijas iekšlietu ministrs atļāva iepriekš aizliegtās tā sauktās “latviešu himnas” “Dievs, svētī Latviju!” dziedāšanu, pieceļoties kājās un noņemot galvassegu.

Situācija krasi mainījās pēc traģiskajām 1916. gada Ziemassvētku kaujām, kurās no ierindas tika izsista trešā daļa latviešu strēlnieku – 9000 karavīru, no kuriem 2000 tika nogalināti, pārējie – ievainoti. Var iedomāties sarūgtinājumu, niknumu un pat naidu, kas izsprāga publiskajā telpā pēc pāris mēnešiem, kad Februāra revolūcijas un piefrontes joslas kara cenzūras paputēšanas rezultātā visi ieguva tiesības runāt. Kāds autors rakstīja, ka tad “visas latvju dēlu mātes un tēvi no visas sirds nolādējuši latviešu bataljonu dibinātājus un organizatorus”. [9. Ko.– Jo.–. Latviešu strēl. pirms un pēc revolūcijas. Brīvais Strēlnieks. 1917. g. 2. maijā.] Tagad tika atzīts, ka 1915. gada vasarā “patriotismam, patiesībā aklam šovinismam, tika sarīkotas ovācijas, tā ka tiešām tas vispasīvākais un bezjūtīgākais elements tika aizrauts un tā acu skats no putekļiem apmiglots” [10. Turpat.],  un ka būtiska loma šīs apmātības uzkurināšanā bija latviešu avīžu redaktoriem. [11. Avīze Rīgas Ziņas savus lasītājus informēja, ka Vācijas okupētajā Kurzemē un Zemgalē izdotā avīze Dzimtenes Ziņas 1917. gada februārī apgalvojusi: vācieši uzskatot, ka tas, ka “latvieši būtu apveltīti ar kara vīru varonību”, esot “latviešu redaktoru izdomājums”. Latviešu preses redaktorus viņi dēvējot par kliedzējiem, vainodami viņus tajā, “ka latvieši izturas pret vāciešiem naidīgi”. Sk.: Vācu raksti Kurzemē. Rīgas Ziņas. 1917. g. 27. feb.]  Cits anonīms autors avīzē Laika Balss skaidroja, ka strēlniekus līdz galīgai ticības zaudēšanai noveda “pastāvīgās nekārtības un nodevības, kuru dēļ gāja bojā neskaitāmi mūsu kareivji, pastāvīgā visu saģiftējošā apziņa, ka ar savu varonību vien mēs nekā nevaram panākt, ka ar mums spēlējās augstākas varas”. Tāpēc viņi zaudējuši ticību uzvarai, bet, tā kā bez uzvaras nevarēja atgūt Kurzemi un Zemgali, zudusi arī cerība uz apvienoto Latviju. “Morālisks nogurums pārņēma mūsu strēlniekus, un mīļa tiem kļuva ikviena teorija, kura varēja dot šim nogurumam vēl kaut kādu attaisnojumu,” viņš skaidroja, kāpēc daudzajās tolaik notikušajās sapulcēs strēlnieki balsoja par lielinieku priekšlikumiem. [12. Nacionālisms un šķiru cīņa. I. Laika Balss. 1917. g. 21. dec.]

To, ka patriotisma pamati var būt visai šaubīgi un konjunktūras noteikti, netieši atklāja avīzes Līdums redakcija 1917. gada maijā, kad Latviešu strēlnieku apvienotās padomes 2. kongresā karavīru deputāti bija nobalsojuši par lielinieku izstrādāto 17. maija rezolūciju, izsakot neuzticību Pagaidu valdībai un atsakoties karot. Avīzes Līdums redkolēģija norādīja, ka tas ir pretrunā ar “pašu šo pulku eksistences attaisnojumu” un ka rezolūcijas dēļ Latvijas ienaidnieki tagad latviešus uztvers kā “politiski nepilngadīgu tautu, kas svaidās no vienas galējības otrā”. Krievijas Valsts Domes deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis skaidroja, ka latviešu strēlnieku pulku uzvedībai ir jābūt priekšzīmīgai, lai “tauta kuru katru brīdi var būt droša, ka var ne lūgt, bet arī prasīt Latvijai tādu iekārtu, kādu tā atrod par labu”. Goldmanis atzina, ka latviešu strēlnieku bataljonu izveidei “vajadzēja noderēt par ķīlu, ka mēs iegūsim Brīvo Latviju”, to mērķis esot bijis pasaulei pierādīt, ka pie Baltijas jūras “ir izaugusi tauta, kurai tiesības uz daudz ko vairāk, nekā uz nīkšanu citu aizbildniecībā, kurai vislielākos briesmu brīžos ir pietiekoši daudz drosmes un saprašanas pašai sevi sargāt, pašai veidot savu likteni”.

Nacionālo interešu aizstāvjos lielinieku rīcība raisīja drūmas pārdomas par latviešu tautā iedzimto vergu psiholoģiju, kas “lauž spārnus” latviešu tieksmei pēc brīvības. Tā kā 17. maija rezolūcija neietvēra prasību pēc Latvijas autonomijas, viņi to traktēja kā atteikšanos atkarot Kurzemi un Zemgali, bet latviešu lieliniekus nosauca par “Kurzemes latvietības kapračiem”. Kārlis Skalbe ironizēja, ka latvieši nav tauta, bet tikai bars, kurā katrs brien uz savu pusi, un ka ir naivi gaidīt, lai divi miljoni kalpu nodibinātu sev valsti. Publicists un viens no laikraksta Laika Vēstis vadītājiem Arturs Kroders savu nožēlu par pēkšņo pavērsienu izteica retoriskā jautājumā: kādēļ no senām dainām ņemtā ideja par nākotnes Latviju kā par vēl nemodušos virsaišmeiteni kaut kur no Zemgales lauku pilskalniem, “ko jau ilgi sevī nesuši latvju dzejnieki un nacionālā inteliģence, netop un netop par visas Latvijas domu”?

Pirms dodamies to ideju meklējumos, uz kurām nacionālistu līderi mēģināja balstīt latviešu nacionālo pašapziņu, atsauksim atmiņā tā laika vēsturiskos notikumus. Kopš 1915. gada vasaras Kurzeme un Zemgale atradās Vācijas okupācijā, savukārt neokupētajās teritorijās saimniekoja Krievijas karaspēks un tā sastāvā arī latviešu strēlnieki. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas valdīt pār ļaužu prātiem pakāpeniski sāka lielinieki un gada beigās Ziemeļvidzemē un Latgalē ieviesa lielinieku varu. Kā raksta vēsturnieks Jānis Tomaševskis, “ar laiku izrādījās, ka lielinieki bija vienīgie, kuri uzskatīja par vajadzīgu doties uz strēlnieku pulkiem”, un, tā kā pilsoniskās partijas ar aģitāciju strēlnieku vidē nenodarbojās, strēlnieki pakāpeniski tika revolucionizēti. [13. Tomaševskis, Jānis. Latviešu strēlnieki starp Februāra revolūciju un oktobra apvērsumu: nacionālais faktors. Latvijas Arhīvi. 2013. Nr. 1/2, 80.–81. lpp.] 1917. gada augustā Vācijas karaspēks okupēja Rīgu, bet 1918. gadā – visu Latviju. Rīgas zaudēšana izsauca spēcīgu emocionālu satricinājumu, jo apdraudēja ilgas pēc teritoriāli vienotās Latvijas. Vācijas okupācijas pārvaldes militārā cenzūra aizliedza presē minēt Latvijas vārdu jebkāda valstiskuma kontekstā. Latviešu apdzīvoto teritoriju iedzīvotāji savā starpā sazinājās maz, laikrakstus varēja lasīt reti. Satiksme starp Rīgas–Vidzemes virzienu un Kurzemi, Zemgali un Latgali nebija pilnībā atjaunota pat tad, kad jau tika dibināta valsts. Līdz ar to nekāda saziņa, lai varētu paust savas emocijas, tobrīd vienkārši nebija iespējama.

Šajos okupācijas un lielinieku terora apstākļos patriotismu kā tautas un dzimtenes mīlestības ideju neokupētajā Latvijas teritorijā popularizēja vien daži cilvēki; viņu vidū bija 1917. gada augustā nodibinātās Latvju kareivju nacionālās savienības līderi Jānis Akuraters un Arturs Kroders. Nebūs melots, nosaucot viņus par galvenajiem patriotisma veidotājiem neokupētās Latvijas presē. Pirmajā avīzes Laika Vēstis numurā 17. septembrī savienība skaidri pateica, ka jāiegūst Latvijas neatkarība. Taču patriotisms, dzimtenes mīlestība, lojalitāte pret Latviju, lai kādā formā tā tiktu izteikta, tā brīža situācijā nozīmēja gatavību karot un mirt. Patriotisma propagandai vajadzēja radīt karavīros tik spēcīgas jūtas, lai viņi šādai rīcībai būtu gatavi. Tā nu asinis un nāvi politiskie līderi piesauca kā visuzskatāmāko dzimtenes mīlestības pierādījumu. Zigfrīds Anna Meierovics Krievijas Tautu kongresā 1917. gada oktobrī uzsvēra, ka latviešu strēlnieku dzimtenes mīlestības pierādījums ir “Daugavas māmuliņas no mūsu dēlu asinīm sārtie ūdeņi”. Tomēr, kā jau minēju, 1917. gada maijā daļa strēlnieku, lielinieku saaģitēti, atteicās turpināt karot. Kā panākt, lai strēlnieki arī turpmāk būtu gatavi mirt izkarojamās Latvijas vārdā, – tas bija nedaudzo latviešu patriotisma ideologu tā brīža galvenais uzdevums.