Vēja, koku un putnu valoda

Pirmajā vakarā starp mums notika šāda saruna

Aleksejs Hvostenko: Kā jūs sauc, pirmkārt?

Rīgas Laiks: Uldis.

Hvostenko: Uzvārds?

RL: Tīrons.

Hvostenko: Labi. Ar ko jūs nodarbojaties?

RL: Es domāju.

Hvostenko: Domājat? Par ko?

RL: Par to, ar ko es nodarbojos.

Hvostenko: Un ko tas nozīmē?

RL: Es strādāju žurnālā.

Hvostenko: Kādā?

RL: Rīgas Laiks.

Hvostenko: Kādā valodā tas iznāk?

RL: Latviešu.

Hvostenko: Latviešu valodu es neprotu.

RL: Un kas par to?

Hvostenko: Par to tas, ka nevarēšu izlasīt.

RL: Es jums iztulkošu krieviski.

Hvostenko: Labi. (Pauze.) Tā. Labi. Tūlīt. Ko jūs dzerat?

RL: Vīnu.

Hvostenko: Kādu?

RL: Sauso.

Hvostenko: Kura valsts ražojusi?

RL: Man ir šķiet, ka Francija.

Hvostenko: Tā, Francijas. Var paskatīties?

RL: Protams.

Hvostenko: Jā, tas ir franču vīns. Lēts.

RL: Skaidrs.

Hvostenko: Nu un pareizi. Kāpēc dzert dārgu, ja franču vīni visi ir labi.

RL: Jautājiet.

Hvostenko: Es jautāju, jautāju, jautāju. Vai jums patīk šī svece?

RL: Nē.

Hvostenko: Kāpēc?

RL: Tāpēc, ka tā ir neglīta.

Hvostenko: Nodzēsīsim. Tā. Vai desa patīk?

RL: Desa patīk.

Hvostenko: Labi, ēdiet.

RL: Es jau vienu gabaliņu apēdu. Man patīk šī te.

Hvostenko: Ēdiet šo. Tā. Kas viņš ir (norāda uz blakussēdētāju) — jūs zināt?

RL: Nē.

Hvostenko: Atbildi uz jautājumu. Kā tevi sauc?

Sergejs: Sergejs.

Hvostenko: Sergejs. Ar ko tu nodarbojies?

Sergejs: Strādāju televīzijā.

Hvostenko: Nu, lūk, labi. Varat ar viņu iepazīties.

RL: Labvakar, Sergej.

Sergejs: Labvakar.

Hvostenko: Nu, turpiniet jautāt.

RL: Ko jautāt?

Hvostenko: Es nezinu, ko.

RL: Bet jūs taču jautājat.

Hvostenko: Ā. Es jautāju? Sergej! Lūk, viņš nezina, ko tev pajautāt.

Sergejs: Vai man jāatbild?

Hvostenko: Jā.

Sergejs: Par ko jautāt?

Hvostenko: Jā. Viņs nezina, par ko tev jautāt.

Sergejs: Pajautājiet man, kā es pazīstu Hvostu?

RL: Kā jūs pazīstat Hvostu?

Sergejs: Hvosts bija Ņujorkā. Ilgstošās viesizrādēs. Bet es Ņujorkā dzīvoju.Nu, lūk. Bet pēc tam Hvosts aizbrauca atpakaļ uz Parīzi. Un mēs tur kopā dzērām daudz lēta franču vīna.

RL: Bet tur jau ir savējais, amerikāņu.

Sergejs: Bet mēs principā dzērām franču.

Hvostenko: Es esmu dzirdējis, ka Latvijā arī ir vīns. Un angļu karaliene to iepirkusi. Lai gatavotu no vīna sidru.

RL: Manuprāt, viņa iepirka liķieri, ķimeli.

Hvostenko: Nezinu. Tātad apmānījuši. Vai es pats maldos. (Pauze.) Varam arī klusēt.

RL: Bet jūs taču jautājat!

Hvostenko: Ā. Es jautāju? Vai jums patīk šī telpa?

RL: Jā.

Hvostenko: Bet gleznas, kas tur karājas, jums patīk?

RL: Nē.

Hvostenko: Žēl. Es tās taisīju.

RL: Tad — patīk.

Hvostenko: Tad patīk?

RL: Kā teiksiet.

Hvostenko: Labi. Man vienalga, vai jums patīk, vai ne.

RL: Kaut kādas tādas — kā Pikaso.

Hvostenko: Kā Pikaso? Nē, nav tādas kā Pikaso.

RL: Kā — ne kā Pikaso? Bet kā kam?

Hvostenko: Nuu… Kā man. Manas gleznas.

RL: Tas nozīmē, jūs gleznojat?

Hvostenko: Es esmu tēlnieks. Un gleznoju arī.

RL: Bet es domāju — sacerat dziesmas.

Hvostenko: Nē. Ne tikai. Es daudz ko daru. Vēl es arī lugas teātrim rakstu.

RL: Un kāpēc jūs dzīvojat Parīzē?

Hvostenko: Tāpēc, ka liktenis piespieda.

RL: Un vēl ko jums liktenis piespieda?

Hvostenko: Piespieda. Daudz ko darīt.

RL: Ko? Katru rītu?

Hvostenko: Un katru rītu arī.

RL: Un ko piespieda?

Hvostenko: Visu!

RL: Un zobus tīrīt?

Hvostenko: Jā. Un visu — liktenis.

RL: Tad var teikt arī, ka likteņa nav.

Hvostenko: Nekā nebij’.

RL: Bet tad tādas blēņas iznāk.

Hvostenko: Iznāk pilnīgas blēņas.

RL: Varam norunāt, ka likteņa nav?

Hvostenko: Varam. Ko gribam, to arī varam.

RL: Nē, es gribu ar jums parunāt.

Hvostenko: Nu tad runājiet.

RL: Bet par ko runāt?

Hvostenko: Nezinu. Par ko gribat, par to arī runājiet.

RL: Vai jūs mīlat sevi?

Hvostenko: Mīlu.

RL: Un kas jūsos ir skaists?

Hvostenko: Nekas.

RL: Un tas ir tas, ko jūs mīlat?

Hvostenko: Jā.

RL: Tas ir, jūs mīlat neko?

Hvostenko: Jā. Neko mīlu. Kā Uliss teica: “Aizmirsti neko! Man pieder nekas.” Vai jūs zināt šo dzejoli?

RL: Kas tas ir? Kas tulkojis?

Hvostenko: Neviens nav tulkojis. To sacerēja Volohonskis.

RL: Un tomēr — ko jūsos var mīlēt?

Hvostenko: Talantu.

RL: Kurš mīl kuru?

Hvostenko: Katrs mīl pats sevi.

RL: Tad iznāk, ka viņu ir divi.

Hvostenko: Lūk, lūk. Iznāk androgīns.

RL: Jūs esat androgīns?

Hvostenko: Nē!

RL: Kurš ir Aleksejs, kurš — Hvostenko?

Hvostenko: Tā ir viena un tā pati persona.

RL: Sakiet, lūdzu, latviešu lasītājiem — kas ir Hvostenko?

Hvostenko: Tas ir Aleksejs.

RL: Bet ar ko viņš nodarbojas?

Hvostenko: Aleksejs Hvostenko? Ar daudz ko.

RL: No kurienes jūs pazīst latviešu klausītāji?

Hvostenko: Nezinu, no kurienes pazīst. Varbūt no saviem krievu paziņām.

RL: Manuprāt, tomēr no dziesmām.

Hvostenko: Varbūt no dziesmām. Visdrīzāk tādēļ viņi mani arī pazīst.

RL: Bet jūs jau teicāt, ka esat tēlnieks.

Hvostenko: Es esmu gan viens, gan otrs. Un trešais.

RL: Kas ir tā meitene?

Hvostenko: Es tikko ar viņu iepazinos uz ielas. Ebrejiete. Ļoti kautrējas.

RL: Bet jūs neesat ebrejiete?

Hvostenko: Es neesmu ebrejiete. Es esmu ebrejs. Ceturtdaļ. Pa tēva līniju.

RL: Un tas jau vispār nozīmē, ka…

Hvostenko: …ka es neesmu ebrejs.

RL: Varbūt jūs tomēr vēl kaut ko gribat man pajautāt?

Hvostenko: Bet jūs, vai jūs man kaut ko gribat pajautāt?

RL: Kāds ir jūsu mīļākais filozofs?

Hvostenko: Nīče. Bet vispār — mans mīļākais dzejnieks ir Hļebņikovs. Jo viņš bija filozofs.

RL: Kādā nozīmē?

Hvostenko: Naturāli.

RL: Ko jūs saprotat ar vārdu — filozofs?

Hvostenko: Cilvēks, kurš domā.

RL: Bet jūs — vai jūs esat filozofs?

Hvostenko: Nē.

RL: Jūs domājat?

Hvostenko: Jā.

RL: Tātad jūs esat filozofs?

Hvostenko: Nē.

RL: Bet jūs taču teicāt, ka cilvēks, kurš domā…

Hvostenko: Varbūt, ka es esmu filozofs.

RL: Ja jūs esat filozofs, tad par ko ir jūsu filozofija?

Hvostenko: Ne par ko.

RL: Vai jums nav tādas sajūtas, ka jūs esat notriecis savu dzīvi?

Hvostenko: Nē.

RL: Bet ko jūs vērtīgu esat atstājis?

Hvostenko: Visu. Viss, ko es esmu radījis, ir vērtīgs.

RL: Tas ir, vai jūs ticat Dievam?

Hvostenko: Nē.

RL: Kāpēc?

Hvostenko: Tāpēc, ka viņa nav.

RL: Kādā nozīmē?

Hvostenko: Nekādā.

RL: Bet jūs — esat?

Hvostenko: Bet es — esmu.

RL: Kā jūs zināt?

Hvostenko: Nu, es sēžu jūsu priekšā un runāju.

RL: Maz kas sēž…

Hvostenko: Nu ko — maz kas? Bet no kurienes jūs zināt, ka esat?

RL: Ar grūtībām. Saprotu ar grūtībām, bet zinu — absolūti.

Hvostenko: Ko jūs zināt? Tāpēc, ka jūs šitā satvert var? Nu, pietiks šodien!

RL: Pietiks.Nākošajā dienā starp mums notika šāda saruna

RL: Stāsta…

Hvostenko: Jā?

RL: Stāsta, ka Hļebņikovs ar draugu klīda pa stepi, draugs saslima un taisījās mirt…

Hvostenko: Jāā…

RL: Hļebņikovs gāja prom…

Hvostenko: Es zinu šo stāstu, jā. Un viņš teica, ka stepe nodziedās bēres…

RL: Ir tāds rakstnieks Brūss Četvins.

Hvostenko: Kāds?

RL: Brūss Četvins.

Hvostenko: Nezinu.

RL: Viņam ir grāmata, ko sauc Dziesmu līnijas. Par to, ka visam jātiek izpildītam dziesmā un tikai tad tas eksistē.

Hvostenko: Jā, pareiza ideja.

RL: Kad aborigēni iet savus ceļus pa tiem krūmiem, viņi viens otru atrod pēc dziesmu līnijām. Četvins grasījās noorganizēt savu beidzamo aiziešanu tā, ka tuksnesī nepaliek nekādas pēdas. Vai jūs netaisāties kaut kā organizēt savu aiziešanu?

Hvostenko: Aiziešanu? Nē! Es taisos organizēt savu atnākšanu. Gribu atkal ierasties šajā pasaulē.

RL: Kaut kādā metafiziskā nozīmē?

Hvostenko: Nē, reālā.

RL: Šajā pašā ķermenī?

Hvostenko: Reāli, kāds es esmu.

RL: Vai tas nozīmē, ka jūs vēl neatrodaties šajā pasaulē?

Hvostenko: Nē, nenozīmē.

RL: Bet kur tad jūs atrodaties?

RL: Un kur tad jūs taisāties ierasties?

Hvostenko: Nekur. Es jau esmu šeit.

RL: Kas būs pēc nāves?

Hvostenko: Nekas.

RL: Vai jums nav bail?

Hvostenko: Nē.

RL: Vai dzīvei ir kāda jēga?

Hvostenko: Ir.

RL: Kāda?

Hvostenko: Radīšana.

RL: Pati sev? Var taču rakstīt dziesmiņas, teiksim, kādam Dievam…

Hvostenko: Var arī Dievam rakstīt, bet var arī cilvēkiem.

RL: Tas ir, pastāv kāds mērķis ārpus radīšanas?

Hvostenko: Pastāv.

RL: Kāds?

Hvostenko: Mīlestība.

RL: Mīlestība pret sievieti?

Hvostenko: Nē, pret visu pasaulē.

RL: Ir tāda Vernera Hercoga filma…

Hvostenko: Nezinu.

RL: Dievs pret visiem… Un tur ir epizode, kur galvenais varonis jautā, kam vispār vajadzīgas šīs sievietes.

Hvostenko: Nezinu, kam vajadzīgas šīs sievietes.

RL: Un jums nav nekādas idejas par to?

Hvostenko: Ir.

RL: Kāda?

Hvostenko: Sievietēm jāpalīdz vīriešiem. Vienā gadījumā. Bet otrā gadījumā vīriešiem jāpalīdz sievietēm. Jāsargā, jāaizstāv un jātaisa viņām bērni.

RL: Sakiet, vai jūsu dzīve ir izdevusies?

Hvostenko: Jā. Visnotaļ.

RL: Un kas būs vēl?

Hvostenko: Turpināsies mana dzīve.

RL: Vai cilvēkam jābūt vientuļam?

Hvostenko: Viņam jābūt vientuļam, taču vienlaikus kopā ar visiem pārējiem cilvēkiem.

RL: Bet kā dzīvot vientuļam cilvēkam?

Hvostenko: Cilvēkam jādzīvo vientuļi. Un tai pašā laikā jācenšas dzīvot kopā ar visiem.

RL: Kā jūs domājat, kas ir jūsu dzīves lielākā veiksme?

Hvostenko: Tas, ka esmu dzīvs.

RL: Dzīvs kā miesa, kas kustina kājas un rokas?

Hvostenko: Nu, lūk, dzīvs, kā es esmu.

RL: Bet cilvēki bieži… Teiksim, kad viņi guļ, viņu dzīvei no tā nav nekāda labuma.

Hvostenko: Kāpēc? Ja cilvēks neguļ, viņš nespēs būt arī nomodā.

RL: Bet cilvēks taču nav vienkārši dzīvs, bet kaut kā īpaši…

Hvostenko: Protams.

RL: Ne kā vista?

Hvostenko: Nē, nepavisam ne kā vista.

RL: Bet cilvēki, kas nenodarbojas ar radīšanu, viņi nav dzīvi?

Hvostenko: Dzīvi. Viņi rada, tikai paši nesaprot to, ko dara.

RL: Bet ko dara cilvēks, kas, teiksim, ieiet bārā…

Hvostenko: Nu, dzer vīnu, pasūta kafiju. Apmierina savas vajadzības.

RL: Brodskis stāstīja par gadījumu, kad viņi ar draugu sēdēja bārā, bet resna bārmene līdz vidum ielīda ledusskapī un ilgi tur krāmējās. Un tas bija tik absurdi, piebilda Brodskis.

Hvostenko: Un kas par to?

RL: Manuprāt, šādas situācijas parāda, ko nozīmē atrasties ārpus dzīves.

Hvostenko: Kāpēc ārpus dzīves?

RL: Tāpēc, ka dažus brīžus var saprast kā dzīvi, bet pārējais — kaut kā dumji.

Hvostenko: Gadās, ka arī skumji. Gadās, ka priecīgi.

RL: Nē. Dumji. Dumji.

Hvostenko: Nu protams. Dumji. Diez kas nav dzīvot pasaulē.

RL: Tomēr, kā jūs sevi raksturotu?

Hvostenko: Kā mākslinieku. Augstākajā šī vārda nozīmē.

RL: Vai tad ir vairākas nozīmes?

Hvostenko: Ir.

RL: Un kas tad būtu zemākā?

Hvostenko: Zemākā nozīme — tas ir tad, kad cilvēks neko nedara. Vai domā, ka nav mākslinieks. Bet augstākā — kad cilvēks domā, ka ir mākslinieks, un dara to, ko grib, saprot un zina.

RL: Vai jums ir vienalga, kur dzīvot — Parīzē vai Krievijā?

Hvostenko: Vienalga.

RL: Tomēr jūs dzīvojat Parīzē.

Hvostenko: Jā. Es dzīvoju Parīzē.

RL: Bet jūsu klausītāji — tur.

Hvostenko: Galvenokāt tur.

RL: Tas atkal atgādina. Tur bija tāda uzstāšanās, kad paziņoja, ka dzejoļus lasīs kāds matrozis. Taču uz skatuves neviena nebija, jo matrozis lasīja nevis zālē, kur bija pieteikts, bet uz ielas stūra.

Hvostenko: Un pareizi darīja. Nav ko publikas priekšā iztaisīties. Jālasa pašam sev.

RL: Vai jūs dzerat vīnu?

Hvostenko: Dzeru.

RL: Un degvīnu?

Hvostenko: Un degvīnu dzeru. Visu dzeru.

RL: Kāpēc?

Hvostenko: Tāpēc, ka mīlu iedzert.

RL: Mīlat pašu iedzeršanu vai to stāvokli, kas rodas?

Hvostenko: Gan iedzeršanu mīlu, gan to stāvokli, ko tā sagādā.

RL: Vai tiesa, ka jūs esat bijis trako mājā?

Hvostenko: Tiesa. Un ne reizi vien.

RL: Pats aizgājāt?

Hvostenko: Nē. Mani tur VDK iesēdināja.

RL: Es esmu lasījis, ka jūs cenšaties dzīvot kā filozofs.

Hvostenko: Nu, cenšos pret dzīvi attiekties filozofiski.

RL: Bija tāds smieklīgs gadījums, kad divas tantes brauca vilcienā un viena žēlojās otrai par dzīvi. Tā atbildēja — bet tu attiecies pret to filozofiski, tu nedomā!

Hvostenko: Pareizi, nevajag domāt. Nav par ko. Vienkārši jādzīvo.

RL: Vai jums ir sava filozofija?

Hvostenko: Ir.

RL: Varat pastāstīt?

Hvostenko: Varu. Tas… Tagad es esmu vecs cilvēks, un senie japāņi teica, ka vecumdienās filozofam atliek vienīgi vērot, kā mainās gadalaiki. Vairāk nav ko darīt. Tā es arī tagad cenšos dzīvot. Sēžu verandā, dzeru tēju vai vīnu uzsildītu un vēroju, kā lapiņas krīt no kokiem vai zālīte tur nokalst, vai upīte tek un reizē sasalst, kaut ko tādu…

RL: Kur tek tā upīte — jūsu galvā vai…

Hvostenko: Nē, kāpēc galvā, tur, kur es atrodos, tur viņa arī ir.

RL: Kāds ir jūsu mīļākais gadalaiks?

Hvostenko: Visi ir mīļākie. Mīlu visus gadalaikus.

RL: Un lietu?

Hvostenko: Es gan lietu mīlu, gan sniegu, gan karstumu. Un aukstumu mīlu, un vēju. Visu mīlu.

RL: Vai jums ir interesanti sevi novērot?

Hvostenko: Interesanti.

RL: Un kas tur ir interesants?

Hvostenko: Viss tur ir interesants. Vēro, kā noveco un vienlaikus kļūsti jaunāks. Viss ir interesanti.

RL: Vai būt vecam ir labi?

Hvostenko: Vispār — labi, jāā.

RL: Kāpēc?

Hvostenko: Tāpēc, ka visas tās problēmas, kas uztrauca bērnībā, tās ir palikušas aiz muguras.

RL: Kādas, piemēram?

Hvostenko: Nu, piemēram, visādi kompleksi, kas saistīti ar bērnību — ka es esmu pārāk jauns un kaut ko nesaprotu… Ka es vēl esmu mazs, vājš, vārgs…

RL: Vai ir kaut kas, ko jūs esat sapratis vecumā?

Hvostenko: Jā, ir.

RL: Kas?

Hvostenko: Es esmu sapratis, ka nav par ko uztraukties. Ka viss notiks pats no sevis. Ja vien domā, ka viss notiek kā nākas.

RL: Kā jums šķiet, vai dzīve ir ciešanas?

Hvostenko: Nē. Man šķiet, ka dzīve — tas ir prieks.

RL: Vai jūs netaisāties kā Tolstojs bēgt kaut kur pirms…

Hvostenko: Nē. Man nav tādu problēmu.

RL: Tas ir, jūs sagaidīsiet šeit, Parīzē?

Hvostenko: Jā. Nezinu. Kur gadīsies, tur arī gaidīšu. Kur liktenis aiznesīs, uz nāves brīdi, tur arī sagaidīšu. Nāvi, tas ir.

RL: Skovoroda izdomāja sev tādu epitāfiju — pasaule mani ķēra, bet nenoķēra.

Hvostenko: Lūk, lūk… (Smejas.) Pareizi pateica.

RL: Vai jūs varētu izdomāt kaut ko tādā garā?

Hvostenko: Jā.

RL: Ko?

Hvostenko: Nekad nav par vēlu izdarīt to, ko vispār var neizdarīt… Nu ko, varbūt pietiks?

RL: Varbūt.

Hvostenko: Nu labi, pārtrauksim šo mūsu interviju.Alekseju Hvostenko uzskata par vienu no visekstravagantākajām Pēterburgas andergraunda personām 60. gados, kad viņš piedalījās Samizdata izdevumos, sacerēja dziesmas, rakstīja dzejoļus un gleznoja. 1977. gadā viņš emigrēja, kopš tā laika dzīvo Parīzē. Joprojām dzied savas šīzīgās dziesmas krievu klubā Simpozion Paradīzes ielā. Vienu no slavenākajām dziesmām, kuru Hvostenko savulaik sacerēja kopā ar draugu, arī “arhaistu” Anrī Volhonski un kuru pēc tam gadiem dziedāja Boriss Grebenščikovs, tā arī sauc — Paradīze: “Virs zilajām debesīm ir zelta pilsēta,” utt. Kā teica kāds krievu kritiķis: “Viņi necīnās. Un tādēļ viņi ir šeit.”

Rīgas Laiks pēc iepazīšanās ar Alekseju Hvostenko vienojās, ka pirmajā satikšanās reizē jautātājs būs Hvosts, bet nākamajā — RL.